1

Ar savu apelācijas sūdzību Beļģijas Karaliste lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2007. gada 15. marta rīkojumu lietā T-5/07 Beļģija/Komisija (Krājumā nav publicēts, turpmāk tekstā — “pārsūdzētais rīkojums”), ar kuru Pirmās instances tiesa noraidīja kā acīmredzami nepieņemamu Beļģijas Karalistes prasību atcelt Komisijas lēmumu, kas ietverts 2006. gada 18. oktobra vēstulē, ar ko prasītājai tika atteikts atmaksāt summu, ko tā ir pārskaitījusi kā Eiropas Sociālo fondu parāda pamatsummu un procentus (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”), pamatojoties uz to, ka prasība tika iesniegta pēc termiņa beigām un ka izvirzītie apstākļi nebija neparedzēti Tiesas Statūtu 45. panta otrās daļas izpratnē, kas ir piemērojams tiesvedībā Pirmās instances tiesā saskaņā ar šo pašu statūtu 53. pantu.

2

No pārsūdzētā rīkojuma izriet, ka Beļģijas Karaliste saņēma paziņojumu par apstrīdēto lēmumu 2006. gada 19. oktobrī un ka tajā bija paredzēts termiņš, kas beidzās 2007. gada 2. janvārī, kurā celt prasību šī lēmuma atcelšanai saskaņā ar EKL 230. pantu.

3

2006. gada 21. decembrī Beļģijas Karaliste pa faksu Pirmās instances tiesas kancelejai nosūtīja tās prasības pieteikuma parakstītu kopiju ar pielikumiem. Saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 6. punktu šo datumu ņem vērā procesuālo termiņu ievērošanas nolūkos ar nosacījumu, ka parakstītā prasības pieteikuma oriģināls Pirmās instances tiesas kancelejā tiek iesniegts ne vēlāk kā desmit dienu laikā no šī datuma.

4

Tomēr no pārsūdzētā rīkojuma izriet, ka Tiesa 2006. gada 27. decembrī saņēma tikai pielikumu oriģinālus, taču parakstītais prasības pieteikuma oriģināls, kas kļūdas dēļ ar diplomātisko pastu tika nosūtīts uz Beļģijas vēstniecību Luksemburgā, Pirmās instances tiesas kancelejā tika saņemts tikai 2007. gada 5. janvārī.

5

Turpinājumā Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā rīkojumā uzskatīja, ka, tā kā Beļģijas Karaliste neiesniedza parakstītu prasības pieteikuma oriģinālu desmit dienu laikā no brīža, kad pa faksu tika nosūtīta tā kopija, tad attiecībā uz termiņu prasības pieteikuma iesniegšanai vērā ir ņemams tikai tas datums, kurā tika iesniegts parakstīts prasības pieteikuma oriģināls, proti, 2007. gada 5. janvāris. Līdz ar to Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka prasības pieteikums tika iesniegts pēc termiņa beigām.

6

Tomēr 2007. gada 2. februāra vēstulē Beļģijas Karaliste atsaucās uz atvainojamu maldību, lai uz to nevarētu attiecināt noteikto termiņu, un neparedzētiem apstākļiem Tiesas Statūtu 45. panta otrās daļas izpratnē.

7

Šī dalībvalsts minētajā vēstulē apgalvoja, ka tās iestādes rīkojās, ievērojot prasīto rūpību, pa faksu nosūtot parakstīta prasības pieteikuma kopiju labu laiku pirms termiņa prasības iesniegšanai beigām, un ka par pieļauto kļūdu, nenosūtot prasības pieteikuma oriģinālu, tās varēja uzzināt tikai tad, kad par to informēja Pirmās instances tiesas kanceleja 2007. gada 5. janvārī. Turklāt šī dalībvalsts apgalvoja, ka pa faksu nosūtīts parakstīts prasības pieteikums nevar tikt uzskatīts par spēkā neesošu pamatojoties uz to, ka tā oriģināls netika saņemts desmit dienu laikā.

8

Pārsūdzētajā rīkojumā Pirmās instances tiesa, norādījusi Kopienas judikatūru attiecībā uz neparedzētu apstākļu jēdzienu, uzskatīja, ka prasības pieteikuma oriģināls tika iesniegts novēloti tāpēc, ka attiecīgā ministrija oriģinālu nosūtīja uz Beļģijas vēstniecību Luksemburgā, un Pirmās instances tiesas kancelejā tas visbeidzot tika iesniegts tikai 2007. gada 5. janvārī. Tāpat Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka netika iesniegti nekādi citi pierādījumi tam, ka apgalvotos neparedzētos apstākļus radīja ar Beļģijas Karalistes iestādēm nesaistīti ārkārtas apstākļi vai neparasti notikumi. Visbeidzot, Pirmās instances tiesa attiecībā uz atvainojamu maldību, uz kuru atsaucās minētā dalībvalsts, uzskatīja, ka tikai jautājumi, kas skar apelācijas sūdzības iesniedzējas iestāžu darbību, vien nevar ļaut uzskatīt pieļauto kļūdu par atvainojamu maldību.

9

Savā apelācijas sūdzībā savu četru izvirzīto pamatu atbalstam Beļģijas Karalistes prasījumi Tiesai ir šādi:

10

Eiropas Kopienu Komisija prasa noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

11

Saskaņā ar Reglamenta 119. pantu, ja apelācija vai kāda tās daļa ir acīmredzami nepieņemama vai nepamatota, Tiesa jebkurā laikā, rīkojoties pēc tiesneša referenta ziņojuma un ģenerāladvokāta uzklausīšanas, ar motivētu rīkojumu var noraidīt apelāciju vai kādu tā daļu.

12

Beļģijas Karaliste Pirmās instances tiesai pārmet, ka pēdējā minētā atsaucās uz Kopienu judikatūru, pārsūdzētā rīkojuma pamatojumā nenorādot, kāpēc tā no šīs lietas faktiem secināja, ka šajā gadījumā nav runas par neparedzētiem apstākļiem vai atvainojamu maldību.

13

It īpaši tā uzskata, ka Pirmās instances tiesa atteicās atzīt neparedzētu apstākļu esamību, vien konstatējot, ka kļūdu pieļāva Beļģijas Karalistes iestādes, un kļūdaini apgalvojot, ka Beļģijas Karaliste neiesniedza nekādus citus pierādījumus. Tādējādi Pirmās instances tiesa nenorādīja iemeslus it īpaši tam, kāpēc neparedzēti apstākļi, tāsprāt, neizriet no noteiktiem iesniegtajiem pierādījumiem, piemēram, fakta, ka viens no Beļģijas Karalistes ministrijas pārstāvjiem, kurš bija atbildīgs par lietu C-227/06, kuru izskatīja Tiesa, ap 2006. gada 27. decembri pa telefonu sazinājās ar Tiesas kanceleju, kura viņam apstiprināja divu vēstuļu saņemšanas faktu un garantēja, ka viss bija kārtībā, kā arī fakta, ka Pirmās instances tiesa tikai 2007. gada 5. janvārī informēja minēto ministrijas pārstāvi par to, ka netika saņemts prasības pieteikuma oriģināls ar pielikumiem, kas patiesībā tika saņemti 2006. gada 27. decembrī.

14

Attiecībā uz atvainojamu maldību Beļģijas Karaliste uzskata, ka Pirmās instances tiesa nepaskaidroja, kāpēc tāds ārkārtas un nepieredzēts apstāklis, proti, ka prasības pieteikuma oriģināls atšķirībā no tā pielikumiem kancelejā netika saņemts laikā, nelika tai šajā gadījumā secināt, ka tika pieļauta atvainojama maldība. Līdz ar to Pirmās instances tiesa šajā sakarā neizpildīja arī savu pienākumu norādīt pamatojumu.

15

Komisija savukārt apgalvo, ka rīkojums bija pietiekami juridiski pamatots un ka tas ļāva Beļģijas Karalistei noskaidrot iemeslus, kāpēc prasība tika noraidīta kā nepieņemama.

16

Jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka no Kopienu noteikumu par procesuālajiem termiņiem piemērošanas saskaņā ar Tiesas Statūtu 45. panta otro daļu var atkāpties tikai tad, ja pastāv ārkārtas apstākļi, neparedzēti apstākļi vai force majeure, jo šo noteikumu precīza piemērošana ir jānodrošina saskaņā ar tiesiskās drošības prasību un nepieciešamību novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu tiesvedību. (šajā sakarā skat. 1985. gada 26. novembra spriedumu lietā 42/85 Cockerill-Sambre/Komisija, Recueil, 3749. lpp., 10. punkts, kā arī 1992. gada 5. februāra rīkojumu lietā C-59/91 Francija/Komisija, Recueil, I-525. lpp., 8. punkts, un 1998. gada 7. maija rīkojumu lietā C-239/97 Īrija/Komisija, Recueil, I-2655. lpp., 7. punkts).

17

Tāpat Tiesai bija iespēja precizēt, ka force majeure un neparedzētu apstākļu jēdzieni ietver kā objektīvus, tā arī subjektīvus elementus, kur pirmie minētie attiecas uz neparastiem un ārpus ieinteresētās personas ietekmes esošiem apstākļiem, bet pēdējie — uz attiecīgās personas pienākumu nodrošināties pret neparasta notikuma sekām, veicot bez pārmērīgām pūlēm atbilstošus pasākumus. Attiecīgajai personai it īpaši ir jāseko tiesvedības gaitai un rūpīgi jāievēro paredzētie termiņi (Tiesas 1994. gada 15. decembra spriedums lietā C-195/91 P Bayer/Komisija, Recueil, I-5619. lpp., 32. punkts).

18

Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa, norādījusi iepriekš minēto judikatūru, pārsūdzētā rīkojuma 16. punktā uzskatīja, ka prasības pieteikuma oriģināls tika iesniegts novēloti tāpēc, ka Beļģijas Karaliste šo oriģinālu nosūtīja pa diplomātisko pastu.

19

Attiecībā uz citiem Beļģijas Karalistes izvirzītajiem apsvērumiem ir jāsecina, pirmkārt, ka tā pirmo reizi apelācijas tiesvedībā atsaucas uz it kā notikušo telefonsarunu ar Tiesas kanceleju, kura tai apstiprināja, ka viss ir kārtībā. Šajā sakarā ir pietiekami konstatēt, ka, tā kā šāds pierādījums netika izvirzīts Pirmās instances tiesā, pēdējai minētajai nevar pārmest šāda pierādījuma nenorādīšanu pārsūdzētā rīkojuma pamatojumā.

20

Turpinājumā attiecībā uz faktu, saskaņā ar kuru kanceleja informēja Beļģijas Karalisti tikai 2007. gada 5. janvārī par to, ka netika saņemts tās prasības pieteikuma oriģināls, ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesas pienākums pamatot savus spriedumus nevar tikt interpretēts kā pienākums detalizēti atbildēt uz ikvienu apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīto argumentu, it īpaši, ja arguments nav pietiekami skaidrs un precīzs un nav pamatots ar faktiskiem pierādījumiem (šajā sakarā skat. 2007. gada 11. janvāra spriedumu lietā C-404/04 P Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums — Krājums, I-1.* lpp., 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Tomēr šajā gadījumā ir jākonstatē, ka, lai arī iepriekš minētajā 2007. gada 2. februāra vēstulē patiešām tika noteikts, ka tas, ka kanceleja uzreiz neapstiprināja Beļģijas Karalistes vēstules saņemšanu, bija saistīts ar ārējiem apstākļiem, minētā dalībvalsts šādu apgalvojumu neizvirzīja pietiekami skaidri un precīzi, lai varētu izvērtēt tā iespējamo atbilstību apgalvoto neparedzēto apstākļu noteikšanai.

22

Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa varēja, nepārkāpjot tās pienākumu norādīt pamatojumu, pārsūdzētā rīkojuma 16. punktā atzīt, ka netika iesniegts neviens pierādījums ārkārtas apstākļu vai neparastu ārpus Beļģijas Karalistes iestāžu ietekmes esošu apstākļu pastāvēšanai, kuri izraisīja apgalvotos neparedzētos apstākļus.

23

Beļģijas Karaliste katrā ziņā nevar apgalvot, ka Pirmās instances tiesas kanceleja to informēja novēloti par prasības pieteikuma oriģināla neiesniegšanu, jo tikai apelācijas sūdzības iesniedzēja ir tā, kurai ir rūpīgi jāseko tiesvedības gaitai un it īpaši rūpīgi jāievēro paredzētie termiņi (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bayer/Komisija, 32. punkts), un Pirmās instances tiesai tādējādi nav jāatbild par apelācijas sūdzības iesniedzēja bezrūpīgu rīcību.

24

Visbeidzot, attiecībā uz to, ka prasības pieteikuma oriģināls netika saņemts Pirmās instances tiesas kancelejā noteiktajā termiņā, taču tā pielikumi tika iesniegti strīdīgajā termiņā prasības celšanai, ir pietiekami konstatēt, ka iepriekš minētajā 2007. gada 2. februāra vēstulē Beļģijas Karaliste nepaskaidroja, kāpēc šis fakts būtu jāuzskata par atvainojamu maldību izraisošu ārkārtas apstākli.

25

Turklāt ir jāpiebilst, ka šāds apstāklis katrā ziņā nav ne tiesvedībā esošs ārkārtas apstāklis, ne arī šajā gadījumā ārpus Beļģijas Karalistes iestāžu ietekmes esošs apstāklis.

26

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

27

Beļģijas Karaliste uzskata, ka Pirmās instances tiesa pieļāva tiesību kļūdu, pārsūdzētā rīkojuma 18. punktā uzskatot, ka tikai jautājumi, kas skar apelācijas sūdzības iesniedzējas iestāžu darbību, vien nevar būt pamats, lai pieļauto kļūdu uzskatītu par atvainojamu maldību.

28

Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa precīzi piemēroja Kopienu judikatūru un iepriekš minētajā 18. punktā pamatoti secināja, ka attiecīgā dalībvalsts nevarēja atsaukties uz tās iekšējās organizācijas nepareizu darbību, lai pierādītu, ka šajā gadījumā ir pieļauta atvainojama maldība.

29

Jāatgādina, ka tas, ka personai pilnībā ir zināms, ka lēmums ir galīgs, kā arī tas, kādā termiņā prasība ir jāceļ atbilstoši EKL 230. pantam, pats par sevi neizslēdz, ka indivīds var atsaukties uz atvainojamu maldību, kas var attaisnot to, ka viņš prasību cēlis novēloti, jo saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (skat. cita starpā iepriekš minēto spriedumu lietā Bayer/Komisija, 26. punkts) šāda maldība var rasties tad, kad attiecīgās iestādes rīcība pati par sevi vai izšķirošā veidā izraisa pieļaujamu tāda indivīda maldību, kas rīkojas labā ticībā un ar vislielāko rūpību, kāda tiek prasīta no pienācīgi informēta indivīda (2003. gada 15. maija spriedums lietā C-193/01 P Pitsiorlas/Padome un Eiropas Centrālā banka, Recueil, I-4837. lpp., 24. punkts).

30

Pārsūdzētajā rīkojumā Pirmās instances tiesa pareizi piemēroja iepriekš minēto judikatūru. Pārsūdzētā rīkojuma 16. punktā konstatējusi, ka prasības pieteikuma novēlota iesniegšana bija saistīta ar attiecīgās ministrijas iestāžu nepareizu darbību, Pirmās instances tiesa pamatoti atzina, ka, šajā gadījumā un neesot citiem pierādījumiem, tikai jautājumi, kas skar Beļģijas Karalistes iestāžu darbību, vien nevarēja būt pamats, lai pieļauto kļūdu uzskatītu par atvainojamu maldību, jo šajā gadījumā šī kļūda precīzi atbilda minēto iestāžu bezrūpīgai rīcībai.

31

Līdz ar to otrais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

32

Beļģijas Karaliste apgalvo, ka Pirmās instances tiesa neizvērtēja argumentu, kas tika izvirzīts tās 2007. gada 2. februāra vēstulē, saskaņā ar kuru sodīšana, atzīstot prasības pieteikumu par spēkā neesošu, par desmit dienu termiņa neievērošanu parakstīta prasības pieteikuma oriģināla iesniegšanai Pirmās instances tiesas kancelejā norāda uz pārmērīgi stingrām procesuālajām prasībām, kādas ir pretrunā pašreizējai komunikācijas līdzekļu attīstībai, kas it īpaši labi ir redzama tiesiskajā regulējumā par Kopienas elektronisko parakstu sistēmu.

33

Tā kā šajā gadījumā, lai ievērotu procesuālos noteikumus, nevar ņemt vērā datumu, kad tika saņemts fakss, likumīgi var atsaukties tikai uz datumu, kurā kancelejā tika iesniegts prasības pieteikuma oriģināls. Tā kā pēdējais minētais termiņš Beļģijas Karalistei, lai iesniegtu prasības pieteikumu, bija beidzies, Pirmās instances tiesa varēja tikai secināt, ka prasības pieteikums bija nevis spēkā neesošs, kā to apgalvo minētā dalībvalsts, bet gan nepieņemams, jo tika iesniegts novēloti.

34

Patiesībā, lasot 2007. gada 2. februāra vēstuli, šis apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments vairāk izskatās pēc Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikumu, kuri, kā tas tika norādīts šī rīkojuma 16. punktā, šai tiesai tomēr ir jāpiemēro ļoti precīzi, vispārējas kritikas. Tomēr Pirmās instances tiesas pienākums pamatot savus spriedumus nevar tikt interpretēts kā pienākums detalizēti atbildēt uz ikvienu apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīto argumentu, it īpaši, ja arguments nav pietiekami skaidrs un precīzs un nav pamatots ar faktiskiem pierādījumiem (skat. 2001. gada 6. marta spriedumu lietā C-274/99 P Connolly/Komisija, Recueil, I-1611. lpp., 121. punkts, un 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C-197/99 P Beļģija/Komisija, Recueil, I-8461. lpp., 81. punkts).

35

Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

36

Beļģijas Karaliste apgalvo, ka prasības pieteikuma atzīšana par nepieņemamu tādēļ, ka tās oriģināls Pirmās instances tiesas kancelejā netika iesniegts desmit dienu laikā pēc tam, kad pa faksu EKL 230. pantā paredzētajā termiņā tika nosūtīta tā kopija, ir uzskatāma par samērīguma principa pārkāpumu. Nepastāvot prasībai attiecībā uz tiesisko drošību, minētā principa ievērošana nozīmē, ka prasības pieteikums, kas ir saņemts pa faksu EK līguma paredzētajā termiņā prasības celšanai, nevar tikt uzskatīts par nepieņemamu, ja tas ir iesniegts desmit dienu laikā no datuma, kad beidzās prasības pieteikuma nosūtīšanai pa faksu paredzētais termiņš. Turklāt prasības pieteikuma oriģināls varēja tikt uzskatīts kā daļēji iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā noteiktajā termiņā, jo pielikumu oriģināli faktiski tika saņemti 2006. gada 27. decembrī.

37

Komisija uzskata, ka šis pamats ir nepieņemams, jo ar to tiek apšaubīts Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 6. punkta tiesiskums. Tomēr Komisija uzskata, ka Beļģijas Karaliste nevar likumīgi, netieši apšaubīt Pirmās instances tiesas Reglamenta noteikuma likumīgumu, kuru tā saskaņā ar EKL 230. pantu varēja likumīgi apstrīdēt divu mēnešu laikā. Pakārtoti tā uzskata, ka šis pamats ir nepamatots, jo Kopienu likumdevēja mērķis nebija ne atļaut, ne uzlikt pienākumu Pirmās instances tiesai katrā gadījumā un tādos apstākļos, kā šajā lietā, izvērtēt atzītās nepieņemamības samērīgumu.

38

Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 6. punkta formulējums neparedz Pirmās instances tiesai nekādu rīcības brīvību šī noteikuma piemērošanā. Apelācijas sūdzības iesniedzējs, lai ievērotu procesuālos noteikumus, var atsaukties uz datumu, kad Pirmās instances tiesas kancelejā tika saņemts fakss, tikai tad, ja šī akta parakstīts oriģināls, kura kopija šādi jau tika nosūtīta, ir saņemts kancelejā ne vēlāk kā desmit dienas pēc šī faksa saņemšanas datuma.

39

Turklāt, ja fakss, kā šajā lietā, ir saņemts vēlāk nekā desmit dienas pirms prasības celšanai Pirmās instances tiesā paredzētā termiņa beigām, Pirmās instances tiesas Reglamenta 43. panta 6. punkta noteikumos nav paredzēta šī termiņa pagarināšana (2005. gada 18. janvāra rīkojums lietā C-325/03 P Zuazaga Meabe/ITSB, Krājums, I-403. lpp., 18. punkts).

40

Šādos apstākļos Beļģijas Karaliste nevar atsaukties uz samērīguma principa pārkāpumu, jo, kā Pirmās instances tiesa atzina pārsūdzētajā rīkojumā, prasības pieteikuma nepieņemamību ir izraisījusi šīs dalībvalsts bezrūpīgā rīcība attiecībā uz parakstītā prasības pieteikuma oriģināla nosūtīšanu Pirmās instances tiesas kancelejai strīdīgajā termiņā prasības celšanai un nevis tas, kā Pirmās instances tiesa piemēroja tās Reglamenta 43. panta 6. punktu — noteikumu, kurā minētajā reglamentā paredzēta moderna sakaru tehnika saskaņā ar Pirmās instances tiesas veiktajiem grozījumiem, kurus tā pieņēma, vienojoties ar Tiesu, un pēc tam, kad Padome savā 2000. gada 6. decembra lēmumā tam vienprātīgi bija piekritusi (OV L 322, 4. lpp.), un viens no šī noteikuma piemērošanas nosacījumiem netika izpildīts.

41

Visbeidzot, Beļģijas Karaliste nevar apgalvot, ka tās prasības pieteikuma oriģināls daļēji tika iesniegts noteiktajā termiņā, jo tā pielikumu oriģināli tika faktiski saņemti Pirmās instances tiesas kancelejā. Kaut arī apelācijas sūdzības iesniedzējam saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 6. punktu ir tiesības koriģēt savu prasības pieteikumu, it īpaši, nosūtot trūkstošos pielikumus, šāda koriģēšana tomēr ir iespējama tikai tad, ja saskaņā ar Tiesas Statūtu 21. pantu, kas ir piemērojams arī tiesvedībā Pirmās instances tiesā, ir izpildīts būtisks nosacījums prasības celšanai Pirmās instances tiesā, proti, ir iesniegts prasības pieteikums. Prasības pieteikums ir dokuments, uz kura pamata tiek ierosināta lieta un kurā lietas dalībniekiem ir jānorāda prāvas priekšmets (šajā sakarā skat. [Tiesas] 1979. gada 25. septembra spriedumu lietā 232/78 Komisija/Francija, Recueil, 2729. lpp., 3. punkts, un 2000. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C-256/98 Komisija/Francija, Recueil, I-2487. lpp., 31. punkts), turklāt tā pielikumiem ir tikai pierādījumu un instrumentāla nozīme (šajā sakarā skat. Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-189/02 P, C-202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 99. punkts). Šādos apstākļos pielikumu iesniegšana nevar tikt uzskatīta par līdzvērtīgu prasības pieteikuma daļējai iesniegšanai.

42

Līdz ar to ceturtais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

43

Ņemot vērā iepriekš minēto, apelācijas sūdzība ir jānoraida kā acīmredzami nepamatota.

44

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā pēdējai minētajai spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) izdod rīkojumu: