1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, neatbrīvojot no nodokļa ieturējuma dividendes, kas ir izmaksātas Īslandē vai Norvēģijā reģistrētām sabiedrībām, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dividendes, kas ir izmaksātas Nīderlandes sabiedrībām, Nīderlandes Karaliste ir pārkāpusi pienākumus, ko tai uzliek 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā — “EEZ līgums”) 40. pants.

2

EEZ līguma 40. pantā ir paredzēts:

“Šā līguma ietvaros ir aizliegti ierobežojumi starp Līgumslēdzējām Pusēm attiecībā uz tāda kapitāla apriti, kurš pieder personām, kas dzīvo [Eiropas Kopienas] dalībvalstīs vai [Eiropas Brīvās Tirdzniecības Asociācijas (EBTA)] valstīs, kā arī diskriminācija pušu pilsonības, dzīves vietas vai šā kapitāla ieguldījuma vietas dēļ. Šā līguma XII pielikumā ir iekļauti noteikumi šā panta ieviešanai.”

3

Minētajā XII pielikumā “Kapitāla brīva aprite” izdarīta atsauce uz Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvu 88/361/EEK par Līguma 67. panta īstenošanu (OV L 178, 5. lpp.).

4

Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neietekmējot turpmākos noteikumus, dalībvalstis atceļ kapitāla aprites ierobežojumus personām, kas ir dalībvalstu rezidenti. [..]”

5

Atbilstoši šīs direktīvas 4. pantam:

“Šī direktīva neierobežo dalībvalstu tiesības veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu valstu likumu un noteikumu pārkāpumus, inter alia nodokļu uzlikšanas [..] jomā [..].

Šo pasākumu un procedūru piemērošana nedrīkst kavēt kapitāla apriti, ko veic saskaņā ar Kopienas likumiem [Kopienu tiesību normām].”

6

1965. gada 23. decembra Likuma par dividenžu nodokli (Wet op de dividendbelasting; turpmāk tekstā — “Wet DB”) 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ar nosaukumu “dividenžu nodoklis” tiek iekasēts tiešais nodoklis no personām, kuras tieši vai, izmantojot sertifikātus, gūst ienākumus no kapitāla daļām, dalības sertifikātiem un aizdevumiem, kas minēti 1969. gada Likuma par sabiedrību ienākuma nodokli [Wet op de vennootschapsbelasting 1969; turpmāk tekstā — “Wet Vpb”] 10. panta 1. punkta d) apakšpunktā, akciju sabiedrībās, privātās sabiedrībās ar ierobežotu atbildību, komandītsabiedrībās un citās Nīderlandē reģistrētās sabiedrībās, kuru kapitāls ir pilnībā vai daļēji sadalīts kapitāla daļās.”

7

Atbilstoši Wet DB 4. pantam:

“1.   Nodoklis ienākumiem no kapitāla daļām, dalības sertifikātiem un aizdevumiem, kas minēti [Wet Vpb] 10. panta 1. punkta d) apakšpunktā, var netikt iekasēts, ja

[..]

2.   Nodoklis netiek iekasēts no ienākumiem no kapitāla daļām, dalības sertifikātiem un aizdevumiem, kas minēti [Wet Vpb] 10. panta 1. punkta d) apakšpunktā, ja ienākumu saņēmējs ir vienība, kas ir reģistrēta citā Eiropas Savienības dalībvalstī, un atbilst šādiem nosacījumiem:

[..].”

8

Atbilstoši Wet Vpb 13. pantam:

“1.   Aprēķinot ienākumus, netiek ņemtas vērā priekšrocības, kas izriet no līdzdalības pamatkapitālā, ne arī izdevumi, kas ir saistīti ar šīs līdzdalības iegūšanu vai pārdošanu (līdzdalības atbrīvojums).

2.   Līdzdalība ir konstatējama, ja nodokļa maksātājai sabiedrībai:

[..].”

9

Attiecībā uz sabiedrībām, kuras ir reģistrētas Īslandē vai Norvēģijā, Nīderlandes tiesību aktos nepastāv īpaša norma, kurā būtu ņemts vērā apstāklis, ka tās var atsaukties uz EEZ līguma 40. pantu. Pamatojoties uz divpusējiem līgumiem par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu ar šīm EEZ līguma dalībvalstīm, dividenžu nodoklis netiek iekasēts līdzdalības Nīderlandes sabiedrības pamatkapitālā vismaz 10% apmērā gadījumā (1997. gada 25. septembrī starp Nīderlandes Karalisti un Īslandes Republiku noslēgtā līguma par ienākuma un kapitāla nodokļiem 10. pants) vai vismaz 25% apmērā gadījumā ( starp Norvēģijas Karalisti un Īslandes Republiku noslēgtā līguma par ienākuma un kapitāla nodokļiem 10. pants).

10

Komisija, uzskatot, ka Nīderlandē attieksme pret dividendēm, kas ir izmaksātas šajā dalībvalstī reģistrētajām sabiedrībām, ir labvēlīgāka nekā pret dividendēm, kas ir izmaksātas citās dalībvalstīs un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) valstīs reģistrētās sabiedrībās, un ka tādējādi Nīderlandes Karaliste neievēro pienākumus, kas tai ir uzlikti ar EKL 56. pantu un EEZ līguma 40. pantu, ar 2005. gada 18. oktobra brīdinājuma vēstuli aicināja šo dalībvalsti sniegt paskaidrojumus.

11

Tā kā Nīderlandes Karaliste sniedza tikai pagaidu atbildes, neatbildot pēc būtības, Komisija 2006. gada 6. jūlijā sniedza argumentētu atzinumu, kurā bija norādīti iepriekš minētie iebildumi, un aicināja šo dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šī atzinuma prasības divu mēnešu laikā no tā saņemšanas dienas.

12

Minētā dalībvalsts uz to atbildēja ar 2006. gada 7. septembra vēstuli, precizējot, ka Wet DB no tikšot grozīts attiecībā uz dividendēm, kas ir izmaksātas sabiedrībām, kuras ir reģistrētas citās Kopienas dalībvalstīs. Šī grozījuma, kas tika pieņemts pirms šīs prasības iesniegšanas, rezultātā tika pieņemts Wet DB 4. panta 2. punkts, kas ir citēts šī sprieduma 7. punktā.

13

Turpretim attiecībā uz norādīto EEZ līguma 40. panta pārkāpumu Nīderlandes Karaliste apgalvoja, ka tās tiesību akti neparedzot šķēršļus kapitāla brīvai apritei un, pat ja tas tā būtu, šie šķēršļi esot pamatoti.

14

Pieļaujot, ka Wet DB 4. panta grozījums nodrošina Nīderlandes tiesību aktu atbilstību EK līgumam attiecībā uz citās Kopienas dalībvalstīs reģistrētām sabiedrībām, Komisija nolēma turpināt procedūru sakarā ar valsts pienākumu neizpildi un iesniegt Tiesā šo prasību attiecībā uz iebildumu par EEZ 40. panta nepildīšanu.

15

Komisija norāda, ka Tiesa 2003. gada 23. septembra spriedumā lietā C-452/01 Ospelt un Schlössle Weissenberg (Recueil, I-9743. lpp., 28., 29. un 32. punkts) esot nospriedusi, ka EEZ līguma 40. pantam, kā arī šī līguma XII pielikumam esot tāda pati piemērošanas joma kā būtībā identiskajiem EKL 56. panta noteikumiem. Turklāt tā norāda, ka arī EBTA Tiesa esot šādi nospriedusi spriedumā lietā E-1/04 Fokus Bank/Norway (EFTA Court Report, 22. lpp., 23. punkts) un spriedumā lietā E-10/04 Paolo Piazza (EFTA Court Report, 100. lpp., 33. punkts).

16

Tā uzskata, ka Nīderlandes tiesību akti radot diskrimināciju starp nodokļu uzlikšanu dividendēm, kuras ir izmaksātas Nīderlandē vai citā Kopienas dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām, un dividendēm, kuras ir izmaksātas Īslandē vai Norvēģijā reģistrētām sabiedrībām.

17

Tā norāda, ka dividendes, kuras Nīderlandes sabiedrība ir izmaksājusi citā Kopienas dalībvalstī reģistrētai sabiedrībai, esot atbrīvotas no dividenžu nodokļa ieturējuma pirmajā sabiedrībā, ja otrajai sabiedrībai pieder vismaz 5% no pirmās sabiedrības pamatkapitāla, bet dividendes, kuras Nīderlandes sabiedrība ir izmaksājusi Īslandē vai Norvēģijā reģistrētai sabiedrībai, esot atbrīvotas no šī nodokļa tikai tad, ja tai pieder vismaz 10% (attiecībā uz Īslandes sabiedrībām) vai 25% (attiecībā uz Norvēģijas sabiedrībām) no attiecīgās Nīderlandes sabiedrības kapitāla.

18

Šī diskriminācija pārkāpjot kapitāla brīvas aprites principu, jo tā ieguldīšanu Īslandē vai Norvēģijā reģistrētās sabiedrībās padara mazāk izdevīgu nekā ieguldīšanu Nīderlandē vai citās Kopienas dalībvalstīs reģistrētās sabiedrībās. Turklāt tā Nīderlandes sabiedrības kapitāla piesaisti no Īslandes un Norvēģijas padarot grūtāku nekā no Nīderlandes vai citas Kopienas dalībvalsts.

19

Komisija uzsver, ka Tiesa jau 2007. gada 8. novembra spriedumā lietā C-379/05 Amurta (Krājums, I-9569. lpp., 28. punkts) esot nospriedusi, ka šāda diskriminācija neatbilst EKL 56. pantam. Šajā spriedumā bija runa par dividendēm, kuras tika izmaksātas citās dalībvalstīs reģistrētām sabiedrībām un kuras šajā lietā aplūkoto apstākļu laikā nebija atbrīvotas no nodokļiem tādā pašā veidā kā Nīderlandes sabiedrībām izmaksātās dividendes.

20

Tāpat kā iepriekš minētajā lietā, šajā lietā aplūkotais nodokļu tiesiskais regulējums varot tikt uzskatīts par atbilstošu Kopienu tiesībām un — sekojoši — EEZ līgumam tikai tad, ja atšķirīgā attieksme attiecas uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, vai ja to pamato primārs vispārējo interešu iemesls.

21

Komisija apgalvo, bet Nīderlandes Karaliste to apstrīd, ka Īslandes un Norvēģijas sabiedrību stāvoklis esot objektīvi salīdzināms ar Nīderlandes sabiedrību stāvokli attiecībā uz nodokļu dubultas uzlikšanas risku Nīderlandes sabiedrības, kuru kapitāla daļas tām pieder, ienākumiem.

22

No Tiesas judikatūras izrietot, ka pasākumiem, kuru mērķis šādā gadījumā ir nodokļu dubultas uzlikšanas novēršana, esot jāattiecas uz visām ārvalstu sabiedrībām, uz kurām var attiekties noteikumi par kapitāla brīvu apriti. Šajā sakarā Komisija atsaucas uz 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C-170/05 Denkavit Internationaal un Denkavit France (Krājums, I-11949. lpp., 37. punkts).

23

Komisija pieļauj, ka valsts likumdevējs var veikt pasākumus, lai cīnītos pret iekšējā tirgus brīvības, tostarp kapitāla brīvas aprites, ļaunprātīgu izmantošanu, atbilstoši EKL 58. pantam un šajā lietā atbilstoši EEZ līguma XII pielikumā minētajam Direktīvas 88/361 4. pantam, kurš paredz, ka dalībvalstīm ir tiesības “veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu valstu likumu un noteikumu pārkāpumus, inter alia nodokļu uzlikšanas [..] jomā”.

24

Tomēr šādiem pasākumiem esot jābūt samērīgiem ar paredzēto mērķi. Nīderlandes Karaliste nenorādot, kāda veida ļaunprātība ir jāapkaro ar aizliegumu atbrīvot no dividenžu nodokļa ieturējuma dividenžu izmaksu Īslandē vai Norvēģijā reģistrētām sabiedrībām.

25

Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka pienākumi, kas izriet no kapitāla brīvas aprites starp Kopienas dalībvalstīm, nevar tikt vienkārši piemēroti attiecībām starp šīm valstīm un EBTA valstīm — Īslandes Republiku un Norvēģijas Karalisti. Tas izrietot no apstākļa, ka abās pēdējās minētajās valstīs nav piemērojama Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīva 77/799/EK par dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpēju palīdzību attiecībā uz tiešo nodokļu un apdrošināšanas prēmiju aplikšanu ar nodokļiem (OV L 336, 15. lpp.), kura grozīta ar Padomes Direktīvu 2004/106/EK (OV L 359, 30. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva 77/799”).

26

Nīderlandes Karaliste uzskata, ka cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā un ļaunprātīgu izmantošanu neesot vienīgais pamatojums tās tiesību aktos paredzētajai atšķirīgajai attieksmei pret dividendēm, kas ir izmaksātas Kopienas dalībvalstīs reģistrētām sabiedrībām, un dividendēm, kas ir izmaksātas Īslandē vai Norvēģijā reģistrētām sabiedrībām.

27

Atbilstoši šiem tiesību aktiem papildus nosacījumam, ka līdzdalībai ir jāsasniedz vismaz 5% no kapitāla, dividenžu saņēmējam, lai tam būtu tiesības uz minēto atbrīvojumu no nodokļa, pašam esot jāatbilst diviem nosacījumiem, kas ir piemērojami arī nacionāla rakstura situācijām un kas nav diskriminējoši, jo dividenžu saņēmējam, pirmkārt, ir jābūt ienākuma nodokļa maksātājam un, otrkārt, dividenžu galīgajam saņēmējam.

28

Šo nosacījumu ievērošanu dalībvalstu gadījumā varot kontrolēt, pateicoties Direktīvas 77/799 saistošajam raksturam, bet, tā kā divpusējās konvencijas, kas ir noslēgtas ar Īslandes Republiku un Norvēģijas Karalisti, neesot juridiski Kopienu instrumenti, tad tās neļaujot dalībvalstij vai Komisijai pieprasīt tajās paredzēto pienākumu izpildi Tiesā.

29

Nīderlandes Karaliste tādējādi uzskata, ka juridiska Kopienu instrumenta neesamība tās attiecībās ar Īslandes Republiku un Norvēģijas Karalisti pamatojot atšķirības atbrīvojuma no dividenžu nodokļa ieturējuma nosacījumos attiecībā uz kapitāla daļām, kuras pieder šajās abās valstīs reģistrētām sabiedrībām.

30

Šajā jautājumā Komisija savukārt norāda uz apstākli, ka attiecīgās divpusējās konvencijas esot juridiski saistošas minētajām valstīm. Kaut arī panākt starptautisko tiesību saistību ievērošanu ir grūtāk nekā Kopienas ietvaros panākt saistību, kuras izriet no Kopienu tiesībām, ievērošanu, tomēr tas nenozīmējot, ka šīm konvencijām nav nozīmes atbildē uz jautājumu, vai Īslandes un Norvēģijas sabiedrību diskriminācija ir samērīga ar paredzēto mērķi, proti — dividenžu nodokļa iekasēšanu.

31

Turklāt Nīderlandes Karaliste nepierādot un pat neapgalvojot, ka Īslandes Republika vai Norvēģijas Karaliste neesot ievērojušas saistības, kas izriet no minētajām konvencijām, un tā arī nenorādot, ka šo konvenciju piemērošanā būtu sastopamas grūtības vai nepamatoti kavējumi.

32

Viens no galvenajiem EEZ līguma mērķiem ir pēc iespējas pilnīgāk panākt brīvu preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apriti visā EEZ, līdz ar ko iekšējā tirgū, kas ir realizēts Kopienas teritorijā, tiktu iekļautas EBTA valstis. Šādā perspektīvā daudzu minētā līguma normu mērķis ir nodrošināt pēc iespējas vienveidīgāku tā interpretāciju visā EEZ (skat. 1992. gada 10. aprīļa atzinumu 1/92, Recueil, I-2821. lpp.). Tiesai šajā sakarā ir jānodrošina, lai EEZ līguma normas, kuras būtībā ir identiskas Līguma normām, dalībvalstīs tiktu interpretētas vienādi (iepriekš minētais spriedums lietā Ospelt un Schlössle Weissenberg, 29. punkts).

33

No tā izriet, ka, kaut arī ierobežojumi brīvai kapitāla apritei starp EEZ līgumslēdzēju valstu pilsoņiem ir jāvērtē attiecībā uz minētā līguma 40. pantu un XII pielikumu, šīm normām ir tāda pati piemērojamība kā pēc būtības identiskajiem EKL 56. panta noteikumiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ospelt un Schlössle Weissenberg, 32. punkts).

34

Turklāt, ja nepastāv Kopienas unifikācijas vai saskaņošanas pasākumi, kritēriju noteikšana ienākumu aplikšanas ar nodokļiem dalībvalstu kompetenču sadalei, lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu, paliek dalībvalstu kompetencē, ko tās var īstenot, noslēdzot konvenciju vai vienpusējā kārtā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Amurta, 16. un 17. punkts).

35

Šī kompetence neļauj piemērot pasākumus, kuri neatbilst aprites brīvībai, kuru nodrošina Līgums vai līdzīgas EEZ līguma normas (skat. šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Amurta, 24. punkts).

36

Šajā lietā Wet DB 4. un 4.a pants kopā ar Wet Vpb 13. pantu paredz atbrīvojumu no dividenžu nodokļa ieturējuma dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kuru juridiskā adrese atrodas dalībvalstī. Saskaņā ar Wet DB 4. panta 2. punkta 2) apakšpunktu šis atbrīvojums ir piemērojams dividendēm, kuras ir izmaksātas sabiedrībām, kuru juridiskā adrese atrodas citā dalībvalstī un kurām pieder vismaz 5% no sabiedrības rezidentes, kura izmaksā dividendes, pamatkapitāla.

37

Balstoties uz līgumiem par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kurus Nīderlandes Karaliste ir noslēgusi ar Īslandes Republiku un Norvēģijas Karalisti, kuras ir EEZ valstis, atbrīvojums no dividenžu nodokļa ieturējuma var tikt piemērots dividendēm, kuras ir izmaksātas Īslandes vai Norvēģijas sabiedrībām, tikai tad, ja tām pieder attiecīgi vismaz 10% vai 25% no Nīderlandes sabiedrības, kura izmaksā dividendes, kapitāla daļām. Šajā sakarā ir jākonstatē, ka tādējādi šīs sabiedrības pretēji sabiedrībām, kuru juridiskā adrese atrodas dalībvalstī, netiek pasargātas no nodokļu dubultas uzlikšanas riska, ja tām pieder vairāk par 5%, bet attiecīgi mazāk par 10% vai 25% no Nīderlandes sabiedrības, kura izmaksā dividendes, kapitāla daļām.

38

Šī atšķirība piemērojamās nodokļu tiesību normās starp sabiedrībām, kuras ir reģistrētas Kopienas dalībvalstīs, un sabiedrībām, kuras ir reģistrētas abās minētajās EEZ valstīs, uz kurām attiecas EEZ līguma 40. pants, tāpat kā uz pirmajām minētajām sabiedrībām attiecas EKL 56. pants, dividenžu aplikšanā ar nodokli nav izdevīga Īslandes sabiedrībām, kurām pieder no 5% līdz 10% no Nīderlandes sabiedrības kapitāla, un Norvēģijas sabiedrībām, kurām pieder no 5% līdz 25% no minēto sabiedrību kapitāla.

39

Šī atšķirīgā attieksme nodokļu uzlikšanā dividendēm, kuras ir izmaksātas sabiedrībām, kuras ir reģistrētas Īslandē un Norvēģijā, salīdzinājumā ar dividendēm, kuras ir izmaksātas sabiedrībām, kuras ir reģistrētas Kopienas dalībvalstīs, var atturēt abās pirmajās minētajās valstīs reģistrētās sabiedrības veikt ieguldījumus Nīderlandē. Turklāt tā Nīderlandes sabiedrībām kapitāla piesaistīšanu no Īslandes un Norvēģijas padara grūtāku nekā no Nīderlandes vai citas Kopienas dalībvalsts. Līdz ar to tā ir uzskatāma par kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, kuru principā aizliedz EEZ līguma 40. pants.

40

Tomēr ir jāpārbauda, vai šis kapitāla brīvas aprites ierobežojums var būt pamatots attiecībā uz Līguma normām, kuras būtībā ir atkārtotas EEZ līgumā.

41

Nīderlandes Karaliste uzskata, ka Īslandē un Norvēģijā reģistrētās sabiedrības, kuras saņem dividendes, atrodas atšķirīgā stāvoklī, kurš ir minēts EKL 58. panta 1. punkta a) apakšpunktā, saskaņā ar kuru EKL 56. pants neskar dalībvalstu tiesības piemērot atšķirīgas attiecīgas nodokļu tiesību normas dažādiem nodokļu maksātājiem, kuru stāvoklis ir atšķirīgs viņu rezidences dēļ.

42

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai valsts nodokļu regulējumu varētu uzskatīt par saderīgu ar Līguma noteikumiem par kapitāla brīvu apriti, ir vajadzīgs, lai atšķirīgā attieksme, kas izriet no šī regulējuma, skartu situācijas, kas objektīvi nav salīdzināmas, vai to pamatotu primāri vispārējo interešu iemesli (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Amurta, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai attiecībā uz atbrīvojumu no dividenžu nodokļa ieturējuma dividenžu saņēmējas sabiedrības, kuras ir reģistrētas dalībvalstī, un sabiedrības, kuras ir reģistrētas Īslandē un Norvēģijā, atrodas salīdzināmās situācijās.

44

Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka atšķirīgā situācija, uz kuru tā balstās, izriet no apstākļa, ka atbilstoši divpusējām konvencijām, kuras ir noslēgtas ar abām minētajām EEZ valstīm, neesot iespējams nodrošināt, lai attiecīgās dividenžu saņēmējas sabiedrības patiešām atbilstu nosacījumiem, kurus dalībvalstu sabiedrībām paredz Wet DB 4. panta 2. punkts, proti — pirmkārt, tām būtu kāda no juridiskajām formām, kuras ir minētas Direktīvas 90/435 pielikumā vai ministra rīkojumā, un, otrkārt, tām to reģistrācijas dalībvalstī tiktu piemērots nodoklis peļņai bez izvēles tiesībām vai tiesībām uz atbrīvojumu no nodokļa.

45

Tā pamatojas uz Direktīvas 77/799 normām. Saskaņā ar šīs direktīvas, kuras mērķis ir cīņa pret starptautisko krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, noteikumiem dalībvalstu kompetentās iestādes apmainās ar jebkuru informāciju, kas var tām palīdzēt pareizi aprēķināt ienākumu nodokļus.

46

Tā kā šī direktīva netiek piemērota Īslandes Republikai un Norvēģijas Karalistei, Nīderlandes Karaliste apgalvo, ka neviena saistoša norma neļaujot tai iegūt ziņas, lai pārbaudītu, vai Wet DB 4. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi ir ievēroti.

47

Tomēr ir jānorāda, ka, kaut arī šāda atšķirība minēto valstu pienākumu juridiskajā regulējumā nodokļu jomā no dalībvalstu pienākumiem varētu pamatot, ka Nīderlandes Karaliste ļautu Īslandes un Norvēģijas sabiedrībām izmantot atbrīvojumu no dividenžu nodokļa ieturējuma, ja tās pierādītu, ka tās ievēro Nīderlandes tiesību aktos paredzētos nosacījumus, tomēr tā nevar pamatot to, ka šie tiesību akti ļauj izmantot minēto atbrīvojumu, ja šīm sabiedrībām pieder lielāka līdzdalība dividenžu izmaksātājas sabiedrības pamatkapitālā.

48

Turklāt šī pēdējā prasība nav saistīta ar visām sabiedrībām paredzētajiem nosacījumiem, lai tām būtu tiesības uz minēto atbrīvojumu, kuru ievērošanu Nīderlandes nodokļu administrācijai ir jāvar pārbaudīt, proti — ka tām ir jābūt noteiktai juridiskajai formai, ka tās maksā peļņas nodokli un ka tās ir galīgās izmaksāto dividenžu saņēmējas.

49

Raugoties no šī viedokļa, no lietas materiāliem neizriet un Nīderlandes Karaliste nepierāda, ka līdzdalībai sabiedrības kapitālā, kura ir mazāka par 10% vai 25%, būtu kāda ietekme uz risku, ka kompetentajai administrācijai varētu tikt sniegta kļūdaina informācija par abās EEZ valstīs reģistrēto sabiedrību nodokļu režīmu, un ka šāda lieluma līdzdalības prasība būtu pamatota, kaut arī tā nepastāv attiecībā uz Kopienas dalībvalstīs reģistrētām sabiedrībām.

50

Līdz ar to nevar piekrist Nīderlandes Karalistes argumentam par atšķirīgo stāvokli, kādā atrodas sabiedrības, kuru juridiskā adrese ir Kopienas dalībvalstīs, un Īslandes un Norvēģijas sabiedrības, lai pamatotu prasību pēc lielākas līdzdalības Nīderlandes sabiedrību, kuras izmaksā dividendes, kapitālā otrajām minētajām sabiedrībām, lai tām, tāpat kā pirmajām sabiedrībām, būtu tiesības uz atbrīvojumu no nodokļa ieturējuma no dividendēm, kuras tās saņem no Nīderlandes sabiedrībām.

51

Šo secinājumu netieši apstiprina apstāklis, ka divpusējās konvencijas, kuras Nīderlandes Karaliste ir noslēgusi ar Īslandes Republiku un Norvēģijas Karalisti, paredz atbrīvojuma no nodokļa ieturējuma no dividendēm, kuras ir izmaksātas Īslandes un Norvēģijas sabiedrībām, piešķiršanu, pastāvot vienam nosacījumam, proti, noteiktam līdzdalības līmenim Nīderlandes sabiedrībā, kura izmaksā dividendes, nepieprasot citu nosacījumu, kurus paredz Wet DB 4. panta 2. punkts, ievērošanu.

52

No iepriekš minētā izriet, ka, neatbrīvojot no nodokļa ieturējuma dividendes, kas ir izmaksātas Īslandē vai Norvēģijā reģistrētām sabiedrībām, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dividendes, kas ir izmaksātas Nīderlandes sabiedrībām vai sabiedrībām, kuras ir reģistrētas citās Kopienas dalībvalstīs, Nīderlandes Karaliste ir pārkāpusi pienākumus, ko tai uzliek EEZ līguma 40. pants.

53

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Nīderlandes Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Nīderlandes Karalistei spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: