—

K. Švarca [K. Schwarz] vārdā — V. Zeftels [W. Säftel], Rechtsanwalt,

—

Vācijas valdības vārdā — M. Lumma [M. Lumma] un K. Blaške [C. Blaschke], pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz S. Fjorentino [S. Fiorentino], avvocato dello Stato,

—

Portugāles valdības vārdā — L. Fernandišs [L. Fernandes] un M. Ribiša [M. Ribes], pārstāvji,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — Ž. Brauns [G. Braun] un N. Jerela [N. Yerrell], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva 91/439”) grozītās Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvas 91/439/EEK par vadītāju apliecībām (OV L 237, 1. lpp.) 1. panta 2. punktu un 8. panta 2. un 4. punktu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību Staatsanwaltschaft Mannheim [Manheimas Prokuratūra] pret K. Švarcu par vadītāja apliecību, ko K. Švarcs saņēmis Austrijā pirms šīs valsts pievienošanās Eiropas Savienībai un pirms tādas Vācijas vadītāja apliecības izsniegšanas, kas Vācijā alkohola lietošanas dēļ atņemta.

3

Vadītāja apliecības tika saskaņotas, pieņemot Padomes 1980. gada 4. decembra Pirmo direktīvu 80/1263/EEK par Kopienas transportlīdzekļa vadītāja apliecības ieviešanu (OV L 375, 1. lpp.), kuras mērķis, kā norādīts tās preambulas pirmajā apsvērumā, ir inter alia veicināt ceļu satiksmes drošības uzlabošanu un atvieglot tādu personu pārvietošanos, kas apmetas uz dzīvi citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā šīs personas ir nokārtojušas transportlīdzekļa vadītāja prasmes pārbaudījumus, vai kas pārvietojas Eiropas Kopienā.

4

Saskaņā ar Direktīvas 80/1263 1. panta 1. punktu Kopienas parauga valsts vadītāja apliecība principā ir derīga transportlīdzekļa vadīšanai gan valsts, gan starptautiskajā satiksmē.

5

Saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 1. punkta pirmo daļu, ja derīgas dalībvalsts izdotas iekšzemes vadītāja apliecības vai derīgas Kopienas parauga vadītāja apliecības turētājs ir pārcēlies uz parasto dzīvesvietu citā dalībvalstī, viņa apliecība šajā valstī ir derīga vienu gadu pēc pārcelšanās. Šajā laikā pēc turētāja lūguma un pēc iepriekšējās vadītāja apliecības atdošanas dalībvalsts var viņam izsniegt Kopienas parauga vadītāja apliecību.

6

Direktīvas 80/1263 8. panta 1. punkta otrajā daļā noteikts, ka dalībvalsts, kura nomaina vadītāja apliecību, veco vadītāja apliecību nosūta izsniedzējas dalībvalsts iestādēm.

7

Ja tiek mainīta trešā valstī izsniegta vadītāja apliecība, Direktīvas 80/1263 8. panta 3. punktā inter alia paredzēts, ka Kopienas parauga vadītāja apliecība var tikt izsniegta tikai tad, ja trešā valstī izsniegtā vadītāja apliecība ir atdota jauno apliecību izsniedzošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

8

Saskaņā ar Direktīvas 91/439, ar kuru no 1996. gada 1. jūlija atcelta Direktīva 80/1263, preambulas pirmo apsvērumu:

“[..] kopējās transporta politikas mērķiem un kā ieguldījums ceļu satiksmes drošības uzlabošanā, kā arī, lai atvieglotu personu pārvietošanos, kas apmetas uz dzīvi citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā šīs personas ir nokārtojušas transportlīdzekļa vadītāja prasmes pārbaudījumus, ir vēlams, lai pastāvētu Kopienas parauga valstu transportlīdzekļu vadītāju apliecības, ko dalībvalstis savstarpēji atzītu bez pienākuma nomainīt šīs apliecības.”

9

Saskaņā ar šīs direktīvas preambulas devīto apsvērumu pienākums apmainīt transportlīdzekļa vadītāja apliecības viena gada laikā pēc parastās dzīvesvietas maiņas ir personu pārvietošanās brīvības šķērslis un no Eiropas integrācijas progresa viedokļa nav pieļaujams.

10

Direktīvas 91/439 preambulas pēdējā apsvērumā noteikts:

“[..] satiksmes drošības un satiksmes interesēs dalībvalstīm jābūt spējīgām uz visiem transportlīdzekļu vadītāju apliecību turētājiem, kuri ir ieguvuši parasto dzīvesvietu to teritorijā, attiecināt attiecīgo dalībvalstu tiesību normas par transportlīdzekļu vadītāju apliecību atņemšanu, aizturēšanu vai anulēšanu.”

11

Direktīvas 91/439 1. pantā paredzēts:

“1.   Atbilstoši šīs direktīvas noteikumiem dalībvalstis ievieš iekšzemes vadītāju apliecības, kas pamatojas uz I [vai I a] pielikumā aprakstīto Kopienas paraugu. [..]

2.   Dalībvalstu izdotās vadītāju apliecības tiek savstarpēji atzītas.

3.   Ja derīgas iekšzemes vadītāja apliecības turētājs iegūst parasto dzīvesvietu citā dalībvalstī, nevis tajā, kura ir apliecību izdevusi, tad uzņēmēja dalībvalsts var uz vadītāja apliecības turētāju attiecināt savas valsts noteikumus par apliecības derīguma termiņu, medicīniskām pārbaudēm un nodokļiem, kā arī var ievadīt vadītāja apliecībā jebkuru administrēšanai nepieciešamo informāciju.”

12

Saskaņā ar Direktīvas 91/439 7. panta 1. punktu vadītāja apliecības tiek izdotas tikai tiem pretendentiem:

13

Atbilstoši šīs direktīvas III pielikuma “Minimālie fiziskās un garīgās piemērotības standarti mehāniskā transportlīdzekļa vadīšanai” 14. punktam alkohola lietošana ir ievērojams apdraudējums satiksmes drošībai un, ievērojot problēmas mērogus, profesionāliem mediķiem ir jābūt ļoti modriem.

14

Šī pielikuma 14.1. punktā noteikts:

“Transportlīdzekļu vadītāju apliecības netiek izdotas vai atjaunotas pretendentiem vai vadītājiem, kas ir alkohola atkarībā vai nespēj atteikties no alkohola, vadot transportlīdzekli.

Pretendentiem vai vadītājiem, kas agrāk ir bijuši alkohola atkarībā, var izdot vai atjaunot transportlīdzekļu vadītāju apliecības pēc pārbaudīta atturības perioda un atkarībā no apstiprināta medicīniskā atzinuma un regulārām medicīniskām pārbaudēm.”

15

Saskaņā ar Direktīvas 91/439 7. panta 5. punktu:

“Nevienam cilvēkam nav tiesību turēt vairāk kā vienas dalībvalsts izdotu vadītāja apliecību.”

16

Šīs direktīvas 8. pantā paredzēts:

“1.   Ja dalībvalsts izdotas derīgas iekšzemes vadītāja apliecības turētājs ir pārcēlies uz parasto dzīvesvietu citā dalībvalstī, viņš var lūgt savu vadītāja apliecību apmainīt pret līdzvērtīgu vadītāja apliecību; dalībvalstij, kas veic apmaiņu, ja nepieciešams, ir jāpārbauda, vai iesniegtā vadītāja apliecība tiešām vēl ir derīga.

2.   Ievērojot krimināltiesību aktu un policijas tiesību aktu teritorialitātes principu, parastās dzīvesvietas dalībvalstis uz citā dalībvalstī izdotas vadītāja apliecības turētāju var attiecināt savas normas par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību ierobežošanu, apturēšanu, atņemšanu vai anulēšanu un tāpēc, ja nepieciešams, apmainīt vadītāja apliecību.

[..]

4.   Dalībvalsts var atteikties atzīt jebkuras tādas vadītāja apliecības derīgumu, ko izdevusi cita dalībvalsts personai, kas pirmās valsts teritorijā ir pakļauta kādam no 2. punktā minētajiem pasākumiem.

[..]

6.   Ja dalībvalsts trešajā valstī izdotu vadītāja apliecību apmaina pret Kopienas parauga vadītāja apliecību, tāda apmaiņa ir jāreģistrē šajā trešajā valstī, tāpat kā jebkura turpmāka atjaunošana vai aizstāšana.

Tāda apmaiņa var notikt tikai tad, ja trešās valsts izdotā vadītāja apliecība ir iesniegta tās dalībvalsts kompetentām iestādēm, kas veic apmaiņu. Ja šīs vadītāja apliecības turētājs maina savu parasto dzīvesvietu uz citu dalībvalsti, pēdējai 1. panta 2. punkts nav jāpiemēro.”

17

Atbilstoši Direktīvas 91/439 10. pantam ar Eiropas Kopienu Komisijas piekrišanu dalībvalstis nosaka ekvivalences starp kategorijām tām vadītāju apliecībām, kas izdotas pirms šīs direktīvas īstenošanas, un kategorijām, kas noteiktas 3. pantā.

18

Direktīvas 91/439 12. pantā noteikts:

“1.   Pēc apspriešanas ar Komisiju dalībvalstis līdz 1994. gada 1. jūlijam pieņem normatīvus vai administratīvos noteikumus, kas ir nepieciešami šīs direktīvas izpildei ar 1996. gada 1. jūliju.

[..]

3.   Dalībvalstis palīdz viena otrai īstenot šo direktīvu un, ja tas vajadzīgs, apmainās ar informāciju par vadītāju apliecībām, ko tās reģistrējušas.”

19

Komisijas 2000. gada 21. marta Lēmuma 2000/275/EK par dažu kategoriju vadītāja apliecību savstarpējo atbilstību (OV L 91, 1. lpp.), kas grozīts ar Komisijas 2002. gada 25. marta Lēmumu 2002/256/EK (OV L 87, 57. lpp.), 1. pantā noteikts, ka šis lēmums attiecas uz visām derīgajām vadītāja apliecībām, kuras ir izdotas dalībvalstīs un kuras joprojām ir apritē.

20

Šī lēmuma 2. pantā paredzēts, ka atbilstības tabulas starp to kategoriju vadītāja apliecībām, kas ir izdotas dalībvalstīs pirms Direktīvas 91/439 īstenošanas, un saskaņotajām kategorijām, kā noteikts Direktīvas 91/439 3. pantā, ir noteiktas šī lēmuma pielikumā.

21

1998. gada 18. augusta Noteikumu par atļauju personām piedalīties ceļu satiksmē (Noteikumi par vadītāja apliecību) [Verordnung über die Zulassung von Personen zum Straßenverkehr (Fahrerlaubnis-Verordnung)] (BGBl. 1998 I, 2214. lpp.; turpmāk tekstā — “FeV”) 28. panta 1., 4. un 5. punktā noteikts:

“(1)   Derīgu [Eiropas Savienības] vai [Eiropas Ekonomikas zonas (turpmāk tekstā — “EEZ”)]] vadītāja apliecību turētāji, kuru parastā dzīvesvieta 7. panta 1. vai 2. punkta izpratnē ir Vācijā, drīkst vadīt transportlīdzekļus Vācijā tiem piešķirto tiesību apmērā, ievērojot 2.–4. punktā minētos ierobežojumus. Citā valstī piešķirto vadītāja apliecību nosacījumi jāņem vērā arī Vācijā. Šie noteikumi jāpiemēro šādām vadītāja apliecībām, ja vien nav noteikts citādi.

[..]

(4)   1. punktā minētās tiesības neattiecas uz tādiem [Eiropas Savienības] vai EEZ vadītāja apliecību turētājiem,

[..]

[..]

(5)   Tiesības Vācijā izmantot [Eiropas Savienības] vai EEZ vadītāja apliecību pēc tam, kad ir pieņemts kāds no 4. punkta 3. un 4. apakšpunktā minētajiem lēmumiem, tiek piešķirtas, pamatojoties uz iesniegumu, ja vairs nepastāv neviens no iemesliem, kas kalpoja par pamatu vadītāja apliecības atņemšanai vai vadīšanas tiesību aizliegumam. [..]”

22

Saskaņā ar Kriminālkodeksa (Strafgesetzbuch) 69. pantu krimināltiesa atņem vadītāja apliecību, ja no lietas faktiem izriet, ka apsūdzētais nav piemērots transportlīdzekļa vadīšanai. Atbilstoši šī kodeksa 69.a pantam, atņemot vadītāja apliecību, tiek noteikts jaunas vadītāja apliecības izsniegšanas aizlieguma periods (bloķēšanas periods), kas var būt uz laiku no sešiem mēnešiem līdz pieciem gadiem un atsevišķos gadījumos — pat uz mūžu.

23

Tāpat saskaņā ar FeV 46. pantu vadītāja apliecību izsniedzējiestādei ir pienākums atņemt transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, ja izrādās, ka vadītāja apliecības turētājs nav piemērots transportlīdzekļu vadīšanai.

24

FeV 11. pantā “Piemērotība” precizēts:

“(1)   Personām, kas vēlas iegūt vadītāja apliecību, jāatbilst tam nepieciešamajiem fiziskajiem un garīgajiem nosacījumiem. Nosacījumi inter alia netiek izpildīti, ja personai ir kāda no 4. vai 5. pielikumā minētajām slimībām vai trūkumiem, kas liecina par personas nepiemērotību vai ierobežotu piemērotību [vadīt transportlīdzekļus]. [..]

(2)   Ja kļūst zināmi fakti, kas pamato aizdomas par personas, kas vēlas iegūt vadītāja apliecību, fizisko vai garīgo nepiemērotību, vadītāja apliecību jomā kompetentās iestādes, īstenojot travaux préparatoires lēmumam par vadītāja apliecības piešķiršanu vai derīguma termiņa pagarināšanu vai arī par ierobežojumu vai nosacījumu noteikšanu, var pieprasīt attiecīgajai personai iesniegt ārsta slēdzienu. [..]

(3)   Lai kliedētu šaubas par piemērotību, atbilstoši 2. punkta noteikumiem attiecīgajai personai var pieprasīt iesniegt oficiāli atzīta vadīšanas piemērotības novērtēšanas ekspertu biroja slēdzienu (medicīniski psiholoģisku slēdzienu), [it īpaši]

[..]

[..]

(8)   Ja attiecīgā persona atsakās no pārbaudes vai vadītāja apliecību jomā kompetentajai iestādei laicīgi neiesniedz tās prasīto ekspertīzes slēdzienu, kompetentā iestāde ir tiesīga pieņemt lēmumu par šīs personas nepiemērotību transportlīdzekļa vadīšanai. [..]”

25

FeV 13. pants ar nosaukumu “Piemērotība ar alkoholu saistītu problēmu gadījumā” pilnvaro kompetentās iestādes atsevišķos gadījumos pieprasīt iesniegt medicīniski psiholoģiskas ekspertīzes slēdzienu, īstenojot travaux préparatoires lēmumam par vadītāja apliecības piešķiršanu vai derīguma termiņa pagarināšanu vai arī par vadīšanas tiesību ierobežojumu vai nosacījumu noteikšanu. Tā tas ir it īpaši tad, ja saskaņā ar ārsta slēdzienu vai zināmu apstākļu dēļ ir pierādījumi par pārmērīgu alkohola lietošanu vai ja ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumi alkohola reibumā izdarīti atkārtoti.

26

FeV 20. panta 1. punktā paredzēts, ka, izsniedzot jaunu vadītāja apliecību pēc iepriekšējās vadītāja apliecības atņemšanas, ir piemērojami pirmreizējas izsniegšanas noteikumi. Lai arī saskaņā ar šī panta 2. punktu kompetentā iestāde var nolemt nepieprasīt izturēt ar vadītāja apliecības izdošanu saistītās pārbaudes, ja nekas neliecina par to, ka šīs apliecības pieprasītājam vairs nav šajā sakarā vajadzīgo zināšanu un piemērotības, šī panta 3. punktā paredzēts, ka šāds lēmums neietekmē pienākumu iesniegt FeV 11. panta 3. punkta pirmās daļas 5. apakšpunktā minēto medicīniski psiholoģiskās ekspertīzes slēdzienu.

27

Saskaņā ar Ceļu satiksmes likuma (Straßenverkehrsgesetz; turpmāk tekstā — “StVG”) 21. panta 1. punktu jebkuru personu, kas vada transportlīdzekli bez nepieciešamās vadītāja apliecības, soda ar brīvības atņemšanu līdz vienam gadam vai ar naudas sodu.

28

1964. gada 28. oktobrīVerkehrsamt Wien (Vīnes Ceļu satiksmes dienests (Austrija)) K. Švarcam izsniedza A un B kategorijas transportlīdzekļu vadītāja apliecību.

29

1968. gadā K. Švarcs savu Austrijas vadītāja apliecību nomainīja pret Vācijas 1. un 3. kategorijas transportlīdzekļu vadītāja apliecību. Viņam tika atļauts paturēt Austrijas vadītāja apliecību.

30

1988. gada 9. maijā K. Švarcs atteicās no Vācijas vadītāja apliecības un atdeva to attiecīgajām iestādēm.

31

1994. gada 3. maijā, kad K. Švarcs bija izturējis medicīniski psiholoģisko pārbaudi, Ordnungsamt Mannheim [Manheimas Sabiedriskās kārtības iestāde] (Vācija) izsniedza viņam jaunu Vācijas vadītāja apliecību. Viņam tika atļauts paturēt Austrijas vadītāja apliecību.

32

1997. gada 1. decembrīAmtsgericht Mannheim [Manheimas Pirmās instances tiesa] K. Švarcam par tīšu braukšanu alkohola reibumā piesprieda naudas sodu DEM 50 dienā, kopā par 40 dienām. Viņam tika atņemtas transportlīdzekļa vadīšanas tiesības un vadītāja apliecība un noteikts sešu mēnešu aizliegums lūgt izsniegt jaunu vadītāja apliecību.

33

2000. gada 24. jūlijā K. Švarcs lūdza Ordnungsamt Mannheim izsniegt viņam jaunu 3. kategorijas transportlīdzekļu vadītāja apliecību. 2001. gada 2. aprīlī šis lūgums tika noraidīts, jo viņš nebija iesniedzis prasīto piemērotības transportlīdzekļa vadīšanai apliecinājumu.

34

2005. gada 11. aprīlī tika konstatēts, ka K. Švarcs vadīja transportlīdzekli bez vajadzīgās vadītāja apliecības. Tāpēc Amtsgericht Mannheim2006. gada 30. janvārī piesprieda viņam naudas sodu EUR 25 dienā, kopā par 30 dienām. Lai izvairītos no alternatīvā brīvības atņemšanas soda, K. Švarcs šo naudas sodu samaksāja.

35

Šai sakarā K. Švarcs norādīja, ka viņš neesot varējis šo rīkojumu apstrīdēt, jo tas esot bijis nosūtīts uz Vīni un viņš to ir saņēmis ar novēlošanos.

36

2005. gada 23. decembrī ceļu satiksmes pārbaudes laikā K. Švarcs uzrādīja savu Austrijas vadītāja apliecību. Līdz ar to Amtsgericht Mannheim ar 2006. gada 22. jūnija spriedumu attaisnoja viņu StVG 21. panta 1. punkta pārkāpumā — transportlīdzekļa vadīšana bez derīgas vadītāja apliecības.

37

Vēlēdamās, lai K. Švarcs tiktu sodīts par transportlīdzekļa vadīšanu bez vadītāja apliecības, Staatsanwaltschaft Mannheim šo spriedumu pārsūdzēja Landgericht Mannheim [Manheimas Apgabaltiesā].

38

Šādos apstākļos Landgericht Mannheim nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai divus prejudiciālos jautājumus:

39

Uzdodama pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 91/439 7. panta 5. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka dalībvalsts pilsonis, kas ir šajā dalībvalstī izsniegtas Kopienas vadītāja apliecības turētājs, patur arī citu vadītāja apliecību, kas izsniegta agrāk citā dalībvalstī, ja abas vadītāja apliecības iegūtas pirms šīs pēdējās minētās valsts pievienošanās Eiropas Savienībai.

40

K. Švarcs un Komisija uzskata, ka divu tādu vadītāja apliecību paturēšana, kuras izsniegtas attiecīgi dzīvesvietas dalībvalstī un citā dalībvalstī pirms šīs pēdējās minētās valsts pievienošanās Eiropas Savienībai, ir iespējama, lai arī tā ir pretrunā Direktīvas 91/439 7. panta 5. punktam. Lai arī šādas situācijas radīšana nav šīs direktīvas mērķis, tā varētu tikt novērsta vienīgi pēc centralizētas vadītāja apliecību pārvaldības sistēmas izveides visās dalībvalstīs.

41

Tāpat Vācijas valdība uzskata, ka principā ir iespējama situācija, kad viena persona ir divu tādu vadītāja apliecību turētāja, kuras izsniegtas divās dalībvalstīs, ja šīs abas vadītāja apliecības iegūtas, pirms viena no šīm valstīm pievienojusies Eiropas Savienībai.

42

Tomēr šī valdība norāda, ka ir iespējams, ka trešā valstī izsniegta vadītāja apliecība atbilstoši valsts tiesībām kļuvusi nederīga valsts teritorijā pirms šīs trešās valsts pievienošanās Eiropas Savienībai. Tā tas ir arī situācijā pamata lietā atbilstoši piemērojamajām Vācijas tiesībām, saskaņā ar kurām vadītājs, kas ir trešā valstī izsniegtas derīgas vadītāja apliecības turētājs, zaudē tiesības izmantot šo vadītāja apliecību, ja ir beidzies divpadsmit mēnešu periods, kopš viņš savu galveno dzīvesvietu nodibinājis Vācijā.

43

Katrā ziņā iespējama 1964. gadā izsniegtas vadītāja apliecības atjaunošana būtu pretrunā Direktīvas 91/439 7. panta 5. punktam, kura mērķis ir nepieļaut divu derīgu vadītāja apliecību turēšanu.

44

Norādīdama, ka Austrijas vadītāja apliecības derīguma ilgums, šķiet, nav ierobežots, Itālijas valdība atstāj Tiesas ziņā noteikt, vai divu vadītāja apliecību paturēšanas gadījumā Direktīvas 91/439 7. panta 5. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā attiecīgajai dalībvalstij noteikts pienākums, ja nepieciešams, izmantojot savstarpējās palīdzības procedūru, atzīt vai nu automātisku agrāk izsniegtas vadītāja apliecības zaudēšanu, vai arī vēlāk izsniegtas vadītāja apliecības neesamību spēkā ex novo.

45

Portugāles valdība apgalvo, ka atbilstoši Direktīvas 91/439 7. panta 5. punktam transportlīdzekļa vadīšanas tiesības dalībvalstī var īstenot tikai saskaņā ar vienu vienīgu Kopienas vadītāja apliecību. Tādējādi iespējamie ierobežojošie pasākumi attiecināmi uz šo vienīgo vadītāja apliecību. Administratīvi viena vadītāja apliecība ļauj kontrolēt un piemērot iespējamos sodus. Lai pareizi transponētu Direktīvu 91/439, Vācijas Federatīvajai Republikai bija jānodrošina, lai ikviens tās teritorijā dzīvojošs vadītājs būtu tikai vienas Kopienas vadītāja apliecības turētājs.

46

Iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā par Direktīvas 91/439 7. panta 5. punkta interpretāciju postulēts, ka abas vadītāja apliecības ir derīgas vienlaikus.

47

Vācijas valdība norāda, ka saskaņā ar Vācijas tiesībām K. Švarcam bija jāzaudē tiesības izmantot savu 1964. gadā izdoto un 1968. gadā nomainīto Austrijas vadītāja apliecību, kad bija beidzies divpadsmit mēnešu periods, kopš viņš Vācijā bija nodibinājis savu parasto dzīvesvietu.

48

Šai sakarā jāatbild, ka Tiesas kompetencē ir izvērtēt tikai Kopienu tiesību normas, bet ne valsts tiesību aktus (šai ziņā skat. 2006. gada 1. jūnija spriedumu lietā C-453/04 innoventif, Krājums, I-4929. lpp., 29. punkts).

49

Katrā ziņā EKL 234. pantā paredzētajā tiesvedībā Tiesa ir tiesīga lemt vienīgi par Kopienu tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, pamatojoties uz valsts tiesas sniegtajiem faktiem (skat. 1978. gada 16. marta spriedumu lietā 104/77 Oehlschläger, Recueil, 791. lpp., 4. punkts, un 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C-11/07 Eckelkamp, Krājums, I-6845. lpp., 52. punkts).

50

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka K. Švarcam bija ļauts paturēt Austrijas vadītāja apliecību, kad 1968. gadā tā tika nomainīta pret Vācijas vadītāja apliecību un kad 1994. gadā tika izsniegta Vācijas vadītāja apliecība, un ka šī Austrijas vadītāja apliecība bija joprojām derīga.

51

Runājot par 1994. gadā izsniegtās Vācijas vadītāja apliecības derīgumu, pirmkārt, rodas jautājums par Direktīvas 80/1263 un it īpaši tās 8. panta 3. punkta piemērošanu tiktāl, ciktāl tajā paredzēts — ja dalībvalsts maina trešā valstī izsniegtu vadītāja apliecību pret Kopienas parauga vadītāja apliecību, šī maiņa var notikt tikai tad, ja trešā valstī izsniegtā vadītāja apliecība ir atdota maiņu veicošās dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

52

Tādā situācijā kā pamata prāvā: tā kā Vācijas vadītāja apliecības izsniegšana 1994. gadā bija nevis Austrijas vadītāja apliecības maiņa, bet gan, kā to apgalvo Vācijas valdība, jaunas vadītāja apliecības izsniegšana saskaņā ar Vācijas tiesībām, noteikumi par vadītāja apliecības maiņu nav piemērojami.

53

Otrkārt, Direktīvas 91/439 7. panta 5. punkts, atbilstoši kuram nevienam nav tiesību turēt vairāk kā vienas dalībvalsts izdotu vadītāja apliecību, neattiecas uz 1994. gadā notikušo Vācijas vadītāja apliecības izsniegšanu, jo šo direktīvu bija jāsāk piemērot tikai no 1996. gada 1. jūlija, t.i., datuma, no kura tika atcelta Direktīva 80/1263 (skat. 1998. gada 29. oktobra spriedumu lietā C-230/97 Awoyemi, Recueil, I-6781. lpp., 33. punkts).

54

Pat uzskatot, ka Vācijas vadītāja apliecības izsniegšana 1994. gada maijā atšķirībā no Vācijas valdības apgalvojumiem nav vērtējama kā jaunas vadītāja apliecības izsniegšana, bet gan kā faktiska esošas vadītāja apliecības maiņa, jāatzīst, ka dalībvalsts pilsonim nav jācieš kaitējums tāpēc, ka viņš ir divu vadītāja apliecību turētājs, lai arī otrās vadītāja apliecības izsniegšana notikusi, pārkāpjot noteikumus, jo izsniedzēja dalībvalsts, nenosūtot agrāk citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību tās iestādēm, nav ievērojusi Kopienu tiesības. Dalībvalsts nedrīkst sodīt šādas vadītāja apliecības turētāju par šai valstij Kopienu tiesībās noteikto pienākumu neizpildi.

55

Direktīvas 91/439 7. panta 5. punktā noteikts, ka nevienam nav tiesību turēt vairāk kā vienas dalībvalsts izdotu vadītāja apliecību. Līdz ar to dalībvalstīm ir liegts izsniegt Kopienas vadītāja apliecību, ja šīs vadītāja apliecības pieprasītājs jau ir citā dalībvalstī izsniegtas citas vadītāja apliecības turētājs.

56

Lai arī Direktīvas 91/439 7. panta 5. punktā neapšaubāmi paredzēts Kopienas vadītāja apliecības vienreizīguma princips (skat. 2008. gada 26. jūnija spriedumus apvienotajās lietās C-329/06 un C-343/06 Wiedemann un Funk, Krājums, I-4635. lpp., 70. punkts, un apvienotajās lietās no C-334/06 līdz C-336/06 Zerche u.c., Krājums, I-4691. lpp., 67. punkts), tomēr šajā normā liegts izdot otru Kopienas vadītāja apliecību vienīgi no šīs normas piemērošanas datuma, proti, 1996. gada 1. jūlija, no kura ir atcelta Direktīva 80/1263.

57

Tomēr Direktīvas 91/439 7. panta 5. punktā nav liegts dalībvalsts pilsonim paturēt vairāk kā vienu derīgu vadītāja apliecību, ja viena no šīm vadītāja apliecībām izsniegta dalībvalstī pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai, ja vien šī apliecība nav kļuvusi nederīga.

58

Līdz ar to šādā divu derīgu vadītāja apliecību līdzāspastāvēšanas situācijā šī norma neietekmē vienas no šīm vadītāja apliecībām derīgumu. Šādā gadījumā tajā nav ieviesta piemērošanas prioritātes secība un nav paredzēta ne pirmās vadītāja apliecības automātiska zaudēšana, ne otrās vadītāja apliecības neesamība spēkā.

59

Ja pirmā vadītāja apliecība izsniegta valstī pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai, Direktīvas 91/439 7. panta 5. punktā divu derīgu vadītāja apliecību turēšanas gadījumā tātad nav noteikta ne agrāk šajā valstī pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai izsniegtas vadītāja apliecības automātiska zaudēšana, ne vēlāk citā dalībvalstī pirms pirmās minētās valsts pievienošanās Eiropas Savienībai izsniegtas vadītāja apliecības neesamība spēkā.

60

No iepriekšējiem apsvērumiem izriet, ka uz pirmo jautājumu sniedzama šāda atbilde: Direktīvas 91/439 7. panta 5. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalsts pilsonim būt vienlaikus divu derīgu vadītāja apliecību — Kopienas vadītāja apliecības un citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības — turētājam, ja šīs abas apliecības iegūtas pirms šīs pēdējās minētās valsts pievienošanās Eiropas Savienībai.

61

Uzdodama otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 91/439 1. pants un 8. panta 2. un 4. punkts nepieļauj, ka dalībvalsts atsakās atzīt transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, kas izriet no citā valstī pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai izsniegtas vadītāja apliecības, ja šī vadītāja apliecība izsniegta agrāk par vadītāja apliecību, kas izsniegta pirmajā minētajā dalībvalstī, kurā šī otrā vadītāja apliecība atņemta, jo tās turētājs nav bijis piemērots transportlīdzekļa vadīšanai, un ja ar šo atņemšanu saistītais aizlieguma periods ir beidzies.

62

K. Švarcs norāda, ka dalībvalsts atteikums atzīt citā dalībvalstī izsniegtu vadītāja apliecību ir pakārtots lēmumam, ko pieņem kompetentais valsts ceļu satiksmes dienests; tas tā nav pamata prāvas gadījumā.

63

Pamata prāvā iesniedzējtiesai nav jurisdikcijas un tādēļ tā nevar sodīt K. Švarcu par transportlīdzekļa vadīšanu bez vadītāja apliecības. Turklāt ar viņa Vācijas vadītāja apliecības atņemšanu 1997. gadā, nosakot aizlieguma pieprasīt jaunu vadītāja apliecību periodu, nevar, beidzoties šim aizlieguma periodam, pamatot beztermiņa atteikumu atzīt viņa 1964. gadā izsniegto Austrijas vadītāja apliecību.

64

Komisija atzīmē, ka vadītāja apliecība, kas dalībvalstī izsniegta pēc pirmās vadītāja apliecības atņemšanas citā dalībvalstī, nedrīkst tikt atzīta šajā pēdējā minētajā dalībvalstī, ja otrā vadītāja apliecība izsniegta aizlieguma pieprasīt jaunu vadītāja apliecību perioda laikā dalībvalstī, kas atņēmusi pirmo vadītāja apliecību.

65

Savukārt būtu iespējams atkal vadīt transportlīdzekli, izmantojot otro vadītāja apliecību, kas izsniegta dalībvalstī pēc aizlieguma pieprasīt jaunu vadītāja apliecību perioda beigām. Runājot par vadītāja apliecību, kas izsniegta pirms aizlieguma pieprasīt jaunu vadītāja apliecību perioda, nevis šī perioda laikā, Komisija norāda, ka šādas vadītāja apliecības turētājam izsniegšanas laikā parasti vēl nav sodāmības un šī vadītāja apliecība tātad ir jāatzīst, ja vien nav īpašu apstākļu, kas to liedz atzīt.

66

Tādā lietā kā pamata lieta ne tas, ka Austrijas Republika vēl nebija pievienojusies Eiropas Savienībai, ne tas, ka vēlāk Vācijā izsniegta vadītāja apliecība ir tikusi atņemta, neietekmē pienākumu atzīt derīgu Austrijas Republikā pēc vienlaikus ar atņemšanas pasākumu noteikta aizlieguma perioda izsniegtu vadītāja apliecību.

67

Ievērojot uz pirmo jautājumu piedāvāto atbildi, Vācijas valdības arguments — ka Direktīva 91/439 pieļauj FeV 28. pantā ietverto noteikumu, pamatojoties uz kuru, K. Švarcs nav tiesīgs vadīt transportlīdzekli, izmantojot savu Austrijas vadītāja apliecību, kamēr, iesniedzot medicīniski psiholoģisku slēdzienu, nebūs pierādījis, ka iemesli, kas pamatojuši vēlāk izsniegtas Vācijas vadītāja apliecības atņemšanu, ir zuduši, — izvirzīts tikai pakārtoti. Vācijas vadītāja apliecības atņemšanas pasākums būtu pilnīgi neefektīvs, ja valsts iestādēm būtu jāatzīst agrāk izdota ārvalsts vadītāja apliecība.

68

Turklāt Direktīvas 91/439 8. panta 2. punkts ļauj veikt pasākumus, sodot par rīcību, kas īstenota pēc ārvalsts vadītāja apliecības saņemšanas.

69

Turklāt attiecīgā persona — atšķirībā no personas, kas saņēmusi jaunu vadītāja apliecību citā dalībvalstī pēc Vācijas vadītāja apliecības atņemšanas, — divreiz nekādi nav varējusi pierādīt savu piemērotību transportlīdzekļu vadīšanai. Direktīvas 80/1263 8. panta 1. punktā un Direktīvas 91/439 7. panta 5. punktā precīzi atspoguļota Kopienu likumdevēja vēlme novērst situāciju, kad personām ir dubultas transportlīdzekļu vadīšanas tiesības.

70

Tāpat Vācijas valdība apgalvo, ka valsts vadītāja apliecības atņemšanas pasākumā jābūt ietvertai iespējai apstrīdēt agrāk saņemtas ārvalsts vadītāja apliecības derīgumu, jo Direktīvas 91/439 ceļu satiksmes drošības garantēšanas mērķis prasa, lai tad, ja persona nav piemērota transportlīdzekļu vadīšanai, tai tiktu aizliegts vadīt transportlīdzekļus uz publiskiem ceļiem.

71

Visbeidzot Vācijas valdība norāda, ka aizlieguma pieprasīt jaunu vadītāja apliecību perioda beigšanās fakts pamata lietā nav relevants, jo apsūdzētais nav ieguvis jaunu vadītāja apliecību, beidzoties šim aizlieguma periodam. K. Švarca tiesības tādēļ nav tikušas nepienācīgi aizskartas, jo viņam nav liegts iegūt jaunu vadītāja apliecību, beidzoties šim aizlieguma periodam.

72

Tāpat Itālijas valdība apgalvo, ka nekas neliedz piemērot Direktīvas 91/439 8. panta 2. punktu, atbilstoši kuram parastās dzīvesvietas dalībvalsts uz citā dalībvalstī izdotas vadītāja apliecības turētāju var attiecināt savas normas par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību ierobežošanu, apturēšanu, atņemšanu vai anulēšanu.

73

Pamata lietā K. Švarcam pēc viņa Vācijas vadītāja apliecības atņemšanas netika prasīts izturēt citas dalībvalsts iestāžu noteikto piemērotības transportlīdzekļa vadīšanai pārbaudi. Tātad pēc atņemšanas lēmuma nav noticis nekas tāds, kas liktu secināt, ka attiecīgā persona ir atguvusi piemērotību transportlīdzekļa vadīšanai. Turklāt K. Švarcs ir tiesīgs lūgt izsniegt viņam jaunu vadītāja apliecību saskaņā ar FeV 28. panta 5. punktu.

74

No Direktīvas 91/439 preambulas pirmā apsvēruma izriet, ka vispārīgais šīs direktīvas 1. panta 2. punktā minētais dalībvalstīs izdotu vadītāja apliecību savstarpējas atzīšanas princips ir ieviests, lai inter alia atvieglotu tādu personu pārvietošanos, kuras apmetas uz dzīvi nevis dalībvalstī, kurā tās ir izturējušas transportlīdzekļa vadīšanas eksāmenu, bet gan citā dalībvalstī (2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-476/01 Kapper, Recueil, I-5205. lpp., 71. punkts; iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Wiedemann un Funk, 49. punkts, apvienotajās lietās Zerche u.c., 46. punkts, kā arī 2008. gada 20. novembra spriedums lietā C-1/07 Weber, Krājums, I-8571. lpp., 26. punkts).

75

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šīs direktīvas 1. panta 2. punktā ir paredzēts bez jebkādām formalitātēm savstarpēji atzīt dalībvalstīs izdotas vadītāja apliecības. Šajā normā ietverts nepārprotams un precīzs dalībvalstu pienākums, kas nepieļauj nekādu rīcības brīvību, veicot šī pienākuma izpildes pasākumus (šai sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Awoyemi, 41. un 42. punkts; 2003. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-246/00 Komisija/Nīderlande, Recueil, I-7485. lpp., 60. un 61. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Kapper, 45. punkts; apvienotajās lietās Wiedemann un Funk, 50. punkts; apvienotajās lietās Zerche u.c., 47. punkts, un lietā Weber, 27. punkts, kā arī 2006. gada 6. aprīļa rīkojumu lietā C-227/05 Halbritter, 25. punkts, un 2006. gada 28. septembra rīkojumu lietā C-340/05 Kremer, 27. punkts).

76

Izdevējai dalībvalstij ir jāpārbauda, vai Kopienu tiesībās noteiktās minimālās prasības, tostarp Direktīvas 91/439 7. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi par dzīvesvietu un piemērotību transportlīdzekļa vadīšanai, ir izpildītas un vai tādēļ vadītāja apliecības izsniegšana ir pamatota (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Wiedemann un Funk, 52. punkts, kā arī apvienotajās lietās Zerche u.c., 49. punkts).

77

Ja dalībvalsts iestādes ir izsniegušas vadītāja apliecību atbilstoši Direktīvas 91/439 1. panta 1. punktam, citas dalībvalstis nav tiesīgas pārbaudīt, vai ir ievēro7ti šajā direktīvā paredzētie izsniegšanas nosacījumi. Tas, ka personai ir dalībvalstī izsniegta vadītāja apliecība, ir uzskatāms par pierādījumu, ka šīs apliecības turētājs tās izsniegšanas dienā atbilda šiem nosacījumiem (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Wiedemann un Funk, 53. punkts, kā arī apvienotajās lietās Zerche u.c., 50. punkts).

78

Šajā gadījumā jāatzīmē, ka Austrijā laikposmā no 1956. gada 1. janvāra līdz 1997. gada 1. novembrim izsniegtās vadītāja apliecības minētas ar Lēmumu 2002/256 grozītā Lēmuma 2000/275 pielikumā ietvertajās atbilstības tabulās.

79

Tomēr Direktīvas 91/439 8. panta 2. un 4. punktā dalībvalstīm atsevišķos gadījumos un inter alia ceļu satiksmes drošības apsvērumu dēļ — kā izriet no šīs direktīvas preambulas pēdējā apsvēruma — vadītāja apliecības turētājam ar parasto dzīvesvietu tās teritorijā ļauts piemērot valsts normas par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību ierobežošanu, apturēšanu, atņemšanu un anulēšanu.

80

Direktīvas 91/439 8. panta 2. punktā paredzētā iespēja var tikt īstenota saistībā ar attiecīgās personas uzvedību pēc citā dalībvalstī izdotas vadītāja apliecības iegūšanas (šai sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Wiedemann un Funk, 59. punkts, un apvienotajās lietās Zerche u.c., 56. punkts, kā arī iepriekš minētos rīkojumus lietā Halbritter, 38. punkts, un lietā Kremer, 35. punkts, un 2008. gada 3. jūlija rīkojumu lietā C-225/07 Möginger, 36. punkts).

81

Lai arī Direktīvas 91/439 8. panta 2. punktā parastās dzīvesvietas dalībvalstij, protams, nav ļauts atteikties atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību tāpēc vien, ka šīs apliecības turētājam pirmajā minētajā dalībvalstī agrāk ir atņemta iepriekšējā apliecība, šī norma tomēr ļauj šai dalībvalstij, ievērojot krimināllikumu un policijas likumu teritorialitātes principu, šim turētājam piemērot savas valsts tiesību normas par vadītāja apliecības ierobežošanu, apturēšanu, atņemšanu vai anulēšanu, ja viņa uzvedība pēc šīs vadītāja apliecības izsniegšanas to pamato (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Wiedemann un Funk, 66. punkts, kā arī apvienotajās lietās Zerche u.c., 63. punkts).

82

Savukārt Direktīvas 91/439 8. panta 4. punkta pirmajā daļā dalībvalstij ļauts neatzīt tādas vadītāja apliecības derīgumu, ko citā dalībvalstī ieguvusi persona, kam pirmās minētās dalībvalsts teritorijā piemērots vadītāja apliecības ierobežošanas, apturēšanas, atņemšanas vai anulēšanas pasākums.

83

Šai sakarā Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas 91/439 1. panta 2. punkts un 8. panta 4. punkts dalībvalstij ļauj neatzīt personas — kurai tās teritorijā atņemta vadītāja apliecība, paredzot aizliegumu noteiktā laikposmā pieprasīt jaunu apliecību, — jauno apliecību, kas šajā aizlieguma laikposmā izsniegta citā dalībvalstī (iepriekš minētie spriedumi apvienotajās lietās Wiedemann un Funk, 65. punkts, un apvienotajās lietās Zerche u.c., 62. punkts, kā arī iepriekš minētais rīkojums lietā Möginger, 38. punkts).

84

Tomēr Direktīvas 91/439 8. panta 4. punktā paredzētā atļauja ir atkāpe no vispārējā vadītāja apliecību savstarpējas atzīšanas principa un tādēļ interpretējama šauri (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Wiedemann un Funk, 60. punkts, apvienotajās lietās Zerche u.c., 57. punkts, kā arī lietā Weber, 29. punkts).

85

Taču Tiesa ir atzinusi, ka uz šo 8. panta 4. punktu dalībvalsts nevar pamatoties, lai atteiktos beztermiņā atzīt personas — kurai tās teritorijā piemērots šajā dalībvalstī izdotas vadītāja apliecības atņemšanas vai anulēšanas pasākums — vadītāja apliecības, kas tai var tikt vēlāk, proti, beidzoties aizlieguma periodam, izsniegta citā dalībvalstī, derīgumu (šai sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Kapper, 76. punkts; apvienotajās lietās Wiedemann un Funk, 63. punkts, un apvienotajās lietās Zerche u.c., 60. punkts, kā arī iepriekš minētos rīkojumus lietā Halbritter, 28. punkts, un lietā Kremer, 29. punkts).

86

Līdz ar to, ja personai dalībvalstī piemērots vadītāja apliecības atņemšanas pasākums, šī 8. panta 4. punkts principā neļauj šai dalībvalstij neatzīt vēlāk citā dalībvalstī tai pašai personai ārpus jaunas vadītāja apliecības pieprasīšanas aizlieguma perioda izsniegtas vadītāja apliecības derīgumu (šai sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Kapper, 76. punkts; apvienotajās lietās Wiedemann un Funk, 64. punkts, un apvienotajās lietās Zerche u.c., 60. punkts, kā arī iepriekš minētos rīkojumus lietā Halbritter, 27. punkts, lietā Kremer, 29. punkts, un lietā Möginger, 44. punkts).

87

Šajā gadījumā, kā tas ir bijis lietās, kurās pasludināti spriedumi un izdoti rīkojumi, kuri minēti iepriekšējā punktā, pamata prāvā aplūkotā vadītāja apliecība tikusi izsniegta un izmantota ārpus jaunas vadītāja apliecības pieprasīšanas aizlieguma perioda.

88

Tomēr jāizvērtē, vai tas, ka vadītāja apliecība dalībvalstī izsniegta pirms citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības un tātad pirms pēdējās minētās apliecības atņemšanas, ietekmē pēdējās minētās valsts pienākumu atzīt pirmajā minētajā dalībvalstī izsniegtu vadītāja apliecību.

89

Lai arī tāda vadītāja apliecība kā pamata prāvā aplūkotā Austrijas vadītāja apliecība neapšaubāmi izsniegta ārpus jaunas vadītāja apliecības pieprasīšanas aizlieguma perioda un tās turētājs to ir izmantojis ārpus šī perioda, šī vadītāja apliecība — atšķirībā no iepriekš minētajos spriedumos un rīkojumos iztirzātās situācijas — iegūta pirms, nevis pēc Vācijas vadītāja apliecības izsniegšanas un tātad pirms tās atņemšanas.

90

Kā savu secinājumu 40. punktā atzīmējis ģenerāladvokāts, Direktīva 91/439 paredz līdzsvarot, no vienas puses, savstarpējas atzīšanas principu, kura mērķis ir atvieglot personu brīvu pārvietošanos, šī sprieduma 74. punktā minēto šīs direktīvas mērķi un, no otras puses, šīs direktīvas mērķi uzlabot ceļu satiksmes drošību, tostarp ļaujot dalībvalstīm saskaņā ar šīs direktīvas 8. panta 2. un 4. punktu atsevišķos gadījumos piemērot savas valsts tiesību normas vadītāja apliecības atņemšanas, apturēšanas un anulēšanas jomā.

91

Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka dalībvalsts nedrīkst savā teritorijā neatzīt no citā dalībvalstī izdotas vadītāja apliecības izrietošās transportlīdzekļa vadīšanas tiesības un tātad arī šīs apliecības derīgumu tiktāl, ciktāl tās turētājs neatbilst šajā pirmajā minētajā dalībvalstī paredzētajiem nosacījumiem jaunas apliecības izdošanai pēc tur agrāk izdotās apliecības atņemšanas, tostarp prasībai par piemērotības vadīšanai pārbaudi, kurā tiktu apliecināts, ka apliecības atņemšanu pamatojošie iemesli vairs neeksistē (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Wiedemann un Funk, 64. punkts, un apvienotajās lietās Zerche u.c., 61. punkts, kā arī iepriekš minētos rīkojumus lietā Halbritter, 32. punkts, un lietā Kremer, 38. punkts).

92

Šajās lietās nepiemērotība transportlīdzekļa vadīšanai sakarā ar vadītāja apliecības atņemšanu dalībvalstī tikusi atcelta, pārbaudot piemērotību citā dalībvalstī, vēlāk izsniedzot vadītāja apliecību.

93

Šai sakarā izsniedzējai dalībvalstij, kā norādīts šī sprieduma 76. punktā, inter alia jāpārbauda, vai atbilstoši Direktīvas 91/439 7. panta 1. punktam kandidāts atbilst minimālajiem fiziskas un garīgas piemērotības vadīšanai standartiem.

94

Tādos apstākļos kā pamata lietā līdz ar dalībvalstī izdotas vadītāja apliecības atņemšanu tiek apšaubīta tās turētāja piemērotība transportlīdzekļu vadīšanai un tātad netieši arī vadītāja apliecība, kas viņam agrāk izsniegta citā dalībvalstī.

95

Taču, kā atzīmējušas Vācijas un Itālijas valdības, vadītāja apliecības turētājam — atšķirībā no situācijas lietās Halbritter un Kremer, kurās izdoti iepriekš minētie rīkojumi, — pēc viņa agrākās Vācijas vadītāja apliecības atņemšanas nav tikusi veikta citas dalībvalsts iestāžu pieprasītā piemērotības vadīšanai pārbaude. Tādēļ nav nekādu pierādījumu, ka šis turētājs atbilstoši Direktīvā 91/439 paredzētajiem piemērotības nosacījumiem ir piemērots vadīt transportlīdzekli un piedalīties ceļu satiksmē.

96

Ja tāds valsts vadītāja apliecības atņemšanas pasākums kā pamata prāvā varētu tikt apiets, pamatojoties uz iespēju izmantot vadītāja apliecību, kas izsniegta pirms tādas vadītāja apliecības izsniegšanas, kura atņemta personas nepiemērotības vadīšanai dēļ, nekonstatējot, ka persona, kas uzrāda šo agrāko vadītāja apliecību, tās uzrādīšanas dienā ir piemērota transportlīdzekļa vadīšanai saskaņā ar Direktīvu 91/439, tiktu apdraudēta ceļu satiksmes drošība.

97

Turklāt būtu paradoksāli pieprasīt dalībvalstij atzīt transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, kas izriet no vadītāja apliecības, kas citā dalībvalstī izsniegta pirms pirmajā minētajā dalībvalstī izsniegtās vadītāja apliecības, ja šī otrā vadītāja apliecība ir tikusi atņemta tās turētāja nepiemērotības vadīšanai dēļ. Ja dalībvalsts pilsonim ir viena citā dalībvalstī izsniegta vadītāja apliecība, pirmā minētā dalībvalsts saskaņā ar Direktīvas 91/439 8. panta 2. punktu drīkst viņam piemērot savus noteikumus par vadītāja apliecības atņemšanu, piemēram, nepiemērotības vadīšanai dēļ.

98

No iepriekšējiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 91/439 1. pants un 8. panta 2. un 4. punkts ļauj dalībvalstij neatzīt no citā valstī pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai izsniegtās vadītāja apliecības izrietošās transportlīdzekļa vadīšanas tiesības, ja šī vadītāja apliecība izsniegta pirms vadītāja apliecības, kas izsniegta pirmajā minētajā dalībvalstī, kurā šī otrā vadītāja apliecība ir tikusi atņemta sakarā ar tās turētāja nepiemērotību transportlīdzekļa vadīšanai. Tam, ka šis atzīšanas atteikums pausts pēc minētā atņemšanas pasākuma sakarā noteikta jaunas vadītāja apliecības pieprasīšanas aizlieguma perioda, šai ziņā nav nozīmes.

99

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: