Lieta C‑102/07

adidas AG un adidas Benelux BV

pret

Marca Mode CV u.c.

(Hoge Raad der Nederlanden lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Preču zīmes – Direktīvas 89/104/EEK 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 2. punkts, kā arī 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Pieejamības prasība – Grafiskas preču zīmes ar trim svītrām – Divu svītru raksts, ko konkurenti izmanto kā ornamentu – Iebildums saistībā ar kaitējumu preču zīmei un tās vājināšanu

Sprieduma kopsavilkums

1.        Tiesību aktu tuvināšana – Preču zīmes – Direktīva 89/104 – Reģistrētas preču zīmes īpašnieka tiesības iebilst pret šīs preču zīmes prettiesisku izmantošanu

(Padomes Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Preču zīmes – Direktīva 89/104 – Reģistrētas preču zīmes īpašnieka tiesības iebilst pret šīs preču zīmes prettiesisku izmantošanu

(Padomes Direktīvas 89/104 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

3.        Tiesību aktu tuvināšana – Preču zīmes – Direktīva 89/104 – Preču zīme ar reputāciju

(Padomes Direktīvas 89/104 5. panta 2. punkts)

4.        Tiesību aktu tuvināšana – Preču zīmes – Direktīva 89/104 – Preču zīmes iedarbības ierobežojums

(Padomes Direktīvas 89/104 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

1.        Saskaņā ar Pirmās direktīvas 89/104 par preču zīmēm desmito apsvērumu sajaukšanas iespējas novērtējums ir “atkarīgs no daudziem elementiem un jo īpaši, no preču zīmes atpazīstamības tirgū, iespējamām asociācijām ar izmantotām vai reģistrētām zīmēm, no līdzības pakāpes starp preču zīmi un apzīmējumu un identificētajām [aptvertajām] precēm vai pakalpojumiem”. Attiecīgi sajaukšanas iespēja ir jāizvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus konkrētajā lietā atbilstošos faktorus.

Apstāklis, ka tirgus dalībniekiem ir nepieciešama apzīmējuma pieejamība, nevar būt viens no šiem faktoriem. Kā tas izriet no direktīvas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta teksta, atbildei uz jautājumu, vai pastāv sajaukšanas iespēja, ir jābalstās uz to, kā sabiedrība uztver īpašnieka preču zīmes aptvertās preces, no vienas puses, un preces, ko aptver trešās personas izmantotais apzīmējums, no otras puses. Turklāt, tā kā apzīmējumiem principā ir jābūt pieejamiem visiem tirgus dalībniekiem, tos var izmantot neatļautā veidā, lai radītu patērētājiem sajaukšanas iespēju. Ja šādā gadījumā trešā persona varētu atsaukties uz pieejamības prasību, lai brīvi izmantotu preču zīmei attiecīgi līdzīgu apzīmējumu, un ja šīs preču zīmes īpašniekam nebūtu iespējas iebilst, norādot uz sajaukšanas iespēju, tas kaitētu direktīvas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā noteikuma efektīvai piemērošanai.

(sal. ar 29.–31. punktu)

2.        Tas, ka sabiedrība uztver apzīmējumu kā ornamentu, nevar būt šķērslis Pirmās direktīvas 89/104, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajai aizsardzībai gadījumā, ja, neraugoties uz savu dekoratīvo raksturu, minētais apzīmējums ir tik līdzīgs reģistrētajai preču zīmei, ka konkrētā sabiedrības daļa var domāt, ka preces ir no viena uzņēmuma vai attiecīgā gadījumā – no ekonomiski saistītiem uzņēmumiem.

Kā tas izriet arī no direktīvas desmitā apsvēruma, šis sajaukšanas iespējas izvērtējums ir atkarīgs ne tikai no preču zīmes un apzīmējuma līdzības pakāpes, bet arī no tā, cik viegli apzīmējumu var asociēt ar preču zīmi, it īpaši ņemot vērā šīs preču zīmes atpazīstamību tirgū. Faktiski, jo atpazīstamāka ir preču zīme, jo vairāk ir tirgus dalībnieku, kuri vēlēsies izmantot līdzīgus apzīmējumus. Daudzu ar līdzīgiem apzīmējumiem aptvertu preču esamība tirgū varētu radīt kaitējumu preču zīmei tiktāl, ciktāl pastāv iespēja samazināt preču zīmes atšķirtspēju un apdraudēt tās pamata funkciju – garantēt patērētājiem attiecīgo preču izcelsmi.

(sal. ar 34. un 36. punktu)

3.        Pirmās direktīvas 89/104, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 5. panta 2. punktā par labu preču zīmēm, kam ir reputācija, ir nostiprināta aizsardzība, kuras īstenošanai nav vajadzīga sajaukšanas iespējas esamība. Faktiski šī norma attiecas uz situācijām, kurās īpašais aizsardzības nosacījums ir radies sakarā ar apstrīdētā apzīmējuma nepamatotu izmantošanu, kas rada negodīgas priekšrocības vai rada kaitējumu preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai.

Direktīvas 5. panta 2. punktā paredzētais kaitējums, ja tas rodas, ir sekas starp preču zīmi un apzīmējumu esošai zināmai līdzības pakāpei, sakarā ar ko konkrētajai sabiedrības daļai izveidojas saikne starp apzīmējumu un preču zīmi, proti, starp tām izveidojas saikne, pat ja šī sabiedrības daļa tās nesajauc. Attiecīgi nav vajadzīgs, lai līdzības pakāpe starp preču zīmi, kam ir reputācija, un trešās personas izmantoto apzīmējumu būtu tāda, lai konkrētai sabiedrības daļai rastos sajaukšanas iespēja. Pietiek ar to, ka līdzības pakāpe starp preču zīmi, kam ir reputācija, un apzīmējumu ir tāda, ka konkrētajai sabiedrības daļai izveidojas saikne starp apzīmējumu un preču zīmi. Šādas saiknes esamība ir jāizvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus atbilstošos faktorus.

Pieejamības prasība ir neatbilstoša gan saistībā ar preču zīmes, kam ir reputācija, un trešās personas izmantotā apzīmējuma līdzības pakāpes izvērtējumu, gan attiecībā uz saikni, kas konkrētajai sabiedrības daļai varētu izveidoties starp minēto preču zīmi un minēto apzīmējumu. Tādējādi tā nevar būt atbilstošs faktors, lai izvērtētu, vai apzīmējuma izmantošana rada negodīgas priekšrocības vai rada kaitējumu preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai.

(sal. ar 40.–43. punktu)

4.        Direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka preču zīmes īpašnieks nevar aizliegt trešai personai izmantot komercdarbībā norādes attiecībā uz preču vai sniegtā pakalpojuma veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi, preču ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas laiku, vai citas preču vai pakalpojumu īpašības ar nosacījumu, ka tās izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās. Tādējādi ierobežojot preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesību iedarbību, ar direktīvas 6. pantu ir mēģināts samierināt fundamentālās intereses, proti, preču zīmju aizsardzību un preču brīvu apriti, kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvību kopējā tirgū tādā veidā, lai preču zīmes tiesības varētu izpildīt savu pamata funkciju netraucētas konkurences sistēmā, kuru mēģināts nodibināt un saglabāt ar Līgumu.

Precīzāk, direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķis ir nodrošināt visiem tirgus dalībniekiem iespēju izmantot aprakstošas norādes. Šajā normā ir izvirzīta pieejamības prasība. Tomēr pieejamības prasība nekādā gadījumā nevar veidot neatkarīgu preču zīmes iedarbības ierobežojumu, papildinot tos, kas skaidri paredzēti direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Šajā sakarā ir jāuzsver, ka, lai trešā persona varētu norādīt uz direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertajiem preču zīmes iedarbības ierobežojumiem un šajā kontekstā atsaukties uz šīs normas pamatā esošo pieejamības prasību, tās izmantotajai norādei jābūt tādai, kas, kā tas paredzēts minētajā normā, attiecas uz šīs trešās personas tirgotās preces vai sniegtā pakalpojuma īpašībām.

(sal. ar 44.–47. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2008. gada 10. aprīlī (*)

Preču zīmes – Direktīvas 89/104/EEK 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts un 2. punkts, kā arī 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Pieejamības prasība – Grafiskas preču zīmes ar trim svītrām – Divu svītru raksts, ko konkurenti izmanto kā ornamentu – Iebildums saistībā ar kaitējumu preču zīmei un tās vājināšanu

Lieta C‑102/07

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2007. gada 16. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2007. gada 21. februārī, tiesvedībā

adidas AG,

adidas Benelux BV

pret

Marca Mode CV,

C&A Nederland CV,

H&M Hennes & Mauritz Netherlands BV,

Vendex KBB Nederland BV.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši A. Ticano [A. Tizzano], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič] (referents) un E. Levits,

ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 6. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        adidas AG un adidas Benelux BV vārdā – H. Foss [G. Vos] un A. Kvadflīgs [A. Quaedvlieg], advocaten,

–        Marca Mode CV un Marca CV vārdā – J. Brinkhofs [J. Brinkhof], advocaat,

–        H&M Hennes & Mauritz Netherlands BV vārdā – H. van Rojens [G. van Roeyen], advocaat,

–        Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz S. Fjorentino [S. Fiorentino], avvocato dello Stato,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – K. Gibsa [C. Gibbs], pārstāve, kurai palīdz M. Edinboro [M. Edenborough], barrister,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – V. Vilss [W. Wils], pārstāvis,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2008. gada 16. janvāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “direktīva”) interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp adidas AG un adidas Benelux BV, no vienas puses, un Marca Mode CV (turpmāk tekstā – “Marca Mode”), C&A Nederland CV (turpmāk tekstā – “C&A”), H&M Hennes & Mauritz Netherlands BV (turpmāk tekstā – “H&M”) un Vendex KBB Nederland BV (turpmāk tekstā – “Vendex”), no otras puses, par adidas AG piederošu grafisku preču zīmju ar trim svītrām aizsardzības apjomu.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Direktīvas 3. pantā ar virsrakstu “Iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai” paredzēts:

“Nereģistrē vai piereģistrēšanas gadījumā pasludina par spēkā neesošiem:

a)      apzīmējumus, kas nevar veidot preču zīmi;

b)      preču zīmes, kam nav nekādas atšķirtspējas;

c)      preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējumiem vai norādēm, kuri var noderēt tirdzniecībā, lai apzīmētu preču veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi vai preču ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas laiku, vai citas preču raksturīgas pazīmes;

d)      preču zīmes, kas sastāv tikai no apzīmējumiem vai norādēm, kuras ir kļuvušas par ierastām pašreizējā valodā vai tirdzniecības bona fide un ieviestajā praksē;

e)      apzīmējumus, kas sastāv tikai no:

–      formas, kas izriet no pašu preču īpašībām, vai

–      preču formas, kas vajadzīga tehniska rezultāta iegūšanai, vai

–      formas, kas piešķir precēm reālu vērtību;

[..].”

4        Direktīvas 3. panta 3. punktā ir noteikts:

“Preču zīmei neatsaka reģistrāciju vai nepasludina to par spēkā neesošu saskaņā ar 1. punkta b), c) vai d) apakšpunktu, ja pirms reģistrācijas pieteikuma datuma un turpmākajā tās lietošanā preču zīme ir ieguvusi atšķirtspēju. Ikviena dalībvalsts bez tam var paredzēt, ka šo normu piemēro arī tad, ja atšķirtspēja iegūta pēc reģistrācijas pieteikuma datuma vai pēc reģistrācijas datuma.”

5        Direktīvas 5. panta ar virsrakstu “Tiesības, ko piešķir preču zīme” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1. Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā:

a)      jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri ir identiski tiem, attiecībā uz ko ir reģistrēta preču zīme;

b)      jebkuru apzīmējumu, ja tā identitātes vai līdzības preču zīmei un preču vai pakalpojumu, uz ko attiecas preču zīme, identitātes vai līdzības dēļ pastāv varbūtība maldināt sabiedrību, kas ietver asociācijas iespēju starp apzīmējumu un preču zīmi.

2. Ikviena dalībvalsts var arī paredzēt, ka īpašniekam ir tiesības aizkavēt visas trešās personas, kam nav viņa piekrišanas, lietot komercdarbībā jebkuru apzīmējumu, kas ir identisks vai līdzīgs preču zīmei attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kuri nav līdzīgi tiem, kam šī preču zīme reģistrēta, ja pēdējai ir reputācija dalībvalstī un ja šīs zīmes nepamatota lietošana rada negodīgas priekšrocības vai rada kaitējumu preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai”.

6        Direktīvas 6. panta ar virsrakstu “Preču zīmes darbības ierobežojumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Preču zīme nedod tās īpašniekam tiesības aizliegt trešai personai izmantot komercdarbībā:

a)      viņa paša vārdu vai adresi;

b)      norādes attiecībā uz preču vai sniegtā pakalpojuma veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi, preču ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas laiku vai citas preču vai pakalpojumu īpašības;

c)      preču zīmi, ja tas nepieciešams preces vai pakalpojuma paredzētā nolūka norādei, jo īpaši par piederumiem vai rezerves daļām;

ar nosacījumu, ka tās izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās”.

7        Direktīvas 12. panta ar virsrakstu “Iemesli atcelšanai” 2. punktā ir noteikts:

“Preču zīme atceļama arī tad, ja pēc dienas, kurā tā reģistrēta:

a)      īpašnieka darbības vai bezdarbības rezultātā tā kļuvusi par sugas vārdu tirdzniecībā produktam vai pakalpojumam, attiecībā uz ko tā reģistrēta,

[..]”.

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

8        Sabiedrībai adidas AG pieder grafiskas preču zīmes, ko veido trīs vienāda platuma vertikālas paralēlas svītras, kuras novietotas gareniski uz sporta apģērbiem un apģērbiem brīvajam laikam un kuru krāsa kontrastē ar šo apģērbu pamatkrāsu.

9        Sabiedrībai adidas Benelux BV pieder izņēmuma licence attiecībā uz Beniluksa valstīm, ko tai piešķīrusi adidas AG.

10      Marca Mode, C&A, H&M un Vendex ir konkurējošie uzņēmumi, kuru komercdarbība ir tekstilpreču tirdzniecība.

11      Pēc tam, kad adidas AG un adidas Benelux BV (turpmāk tekstā abas kopā – “adidas”) konstatēja, ka šie konkurenti ir uzsākuši tirgot sporta apģērbus un apģērbus brīvajam laikam, uz kuriem ir divas paralēlas svītras, kuru krāsa atšķiras no šo apģērbu pamatkrāsas, adidas iesniedza Rechtbank te Breda (Bredas tiesa) pieteikumu par pagaidu noregulējuma pasākumiem, kas vērsts pret H&M, kā arī cēla prasību pēc būtības pret Marca Mode un C&A, lai šiem uzņēmumiem tiktu aizliegts izmantot jebkādu apzīmējumu, ko veido trīs svītru raksts un kas reģistrēts uz adidas pieteikuma pamata, vai tam atbilstošu apzīmējumu, kā, piemēram, divu svītru rakstu, ko izmanto šie uzņēmumi.

12      Marca Mode, C&A, H&M un Vendex iesniedza Rechtbank te Breda pieteikumu, lūdzot atzīt, ka tām ir tiesības dekoratīvā nolūkā izvietot divas svītras uz sporta apģērbiem un apģērbiem brīvajam laikam.

13      Ar 1997. gada 2. oktobra spriedumu Rechtbank te Breda priekšsēdētājs, izlemjot par pagaidu noregulējumu, uzdeva H&M izbeigt izmantot Beneluksa valstīs apzīmējumu, ko veido trīs svītru raksts, kas reģistrēts uz adidas pieteikuma pamata, vai jebkādu citu tam atbilstošu apzīmējumu, kā, piemēram, divu svītru rakstu, kuru tā [H&M] izmanto.

14      Ar 1998. gada 13. oktobra spriedumu Rechtbank te Breda nosprieda, ka H&M ir nodarījusi kaitējumu adidas piederošajām preču zīmēm.

15      Par 1997. gada 2. oktobra un 1998. gada 13. oktobra spriedumiem tika iesniegtas apelācijas sūdzības Gerechtshof te ‘s-Hertogenbosch (Hertogenbosas Apelācijas tiesa).

16      Ar 2005. gada 29. marta spriedumu Gerechtshof te ‘s-Hertogenbosch atcēla 1997. gada 2. oktobra un 1998. gada 13. oktobra spriedumus un, izlemjot lietu, noraidīja gan adidas, gan Marca Mode, C&A, H&M un Vendex pieteikumus, motivējot ar to, ka, pirmkārt, nav nodarīts kaitējums adidas piederošajām preču zīmēm un, otrkārt, ka Marca Mode, C&A, H&M un Vendex pieteikumi ir pārlieku vispārēji.

17      Gerechtshof te ‘s-Hertogenbosch precizēja, ka tāda trīs svītru raksta, kas reģistrēts uz adidas pieteikuma pamata, atšķirtspēja būtībā ir neliela, bet ka, ņemot vērā adidas veiktos ieguldījumus reklāmā, tai piederošās preču zīmes ir ieguvušas nozīmīgu atšķirtspēju un kļuvušas plaši pazīstamas. Līdz ar to minētajām preču zīmēm esot plaša aizsardzība attiecībā uz trīs svītru rakstu. Tomēr, ņemot vērā, ka svītras un vienkārši svītru raksti principā ir apzīmējumi, kuriem ir jāpaliek pieejamiem, un tādējādi uz tiem nevar attiekties izņēmuma tiesības, adidas piederošajām zīmēm nevar piešķirt jebkādu aizsardzību pret divu svītru raksta izmantošanu.

18      Adidas, kas iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa), uzskata, ka, ievērojot direktīvas iedibinātās sistēmas jēgu, pieejamības prasība ir jāņem vērā, vienīgi piemērojot direktīvas 3. pantā paredzētos atteikuma pamatojumus vai spēkā neesamības pamatojumus.

19      Šajos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai, izvērtējot aizsardzības apjomu preču zīmei, kura, lai gan to veido apzīmējums, kam pēc tā būtības nav atšķirtspējas, vai norāde direktīvas [..] 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir ieguvusi atšķirtspēju izmantošanas rezultātā (“inburgering”) un ir tikusi reģistrēta, ir jāņem vērā vispārējās intereses – nepamatoti neierobežot konkrētu apzīmējumu pieejamību citiem tirgus dalībniekiem, kuri piedāvā attiecīgās preces vai pakalpojumus (“Freihaltebedürfnis”)?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai šajā sakarā kaut ko maina tas, ka attiecīgos apzīmējumus, uz kuriem attiecas pieejamības prasība, konkrētā sabiedrības daļa uzskata par atšķirtspējīgiem apzīmējumiem vai vienkārši par šo preču ornamentu?

3)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai šajā sakarā kaut ko maina tas, ka preču zīmes īpašnieka apstrīdētajam apzīmējumam nav atšķirtspējas direktīvas [..] 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē vai arī ka tas ietver direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto norādi?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

20      Ar šiem jautājumiem, kas aplūkojami kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, kādā apjomā, izvērtējot preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesību robežas, jāņem vērā sabiedrības intereses, kas prasa, lai nepamatoti netiktu ierobežota konkrētu apzīmējumu pieejamība.

21      Minētā tiesa šo lūgumu ir formulējusi attiecībā uz trīs svītru rakstu, kas reģistrēts uz adidas pieteikuma pamata un kas ieguvis atšķirtspēju izmantošanas rezultātā. Precīzāk, tā vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja trešā persona izmanto apzīmējumus, kas ir identiski vai līdzīgi attiecīgajai preču zīmei, bez šīs preču zīmes īpašnieka piekrišanas un, pamatojot šo izmantošanu, norāda uz pieejamības prasību – vai ir svarīgi noskaidrot, vai konkrētā sabiedrības daļa uzskata vai neuzskata minētos apzīmējumus par dekoratīviem; vai tiem ir vai nav atšķirtspēja direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē un vai tiem ir vai nav aprakstošs raksturs direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

 Ievada apsvērumi

22      Kā to ir atgādinājis ģenerāladvokāts savu secinājumu 33. un turpmākajos punktos, pastāv sabiedrības interešu apsvērumi, kas it īpaši ir saistīti ar netraucētas konkurences prasību, kura paredz, ka konkrētus apzīmējumus var brīvi izmantot visi tirgus dalībnieki.

23      Kā to jau ir nospriedusi Tiesa, šī pieejamības prasība ir pamatā noteiktiem direktīvas 3. pantā paredzētajiem atteikuma pamatojumiem (šajā sakarā skat. 1999. gada 4. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑108/97 un C‑109/97 Windsurfing Chiemsee, Recueil, I‑2779. lpp., 25. punkts; 2003. gada 8. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C‑53/01 līdz C‑55/01 Linde u.c., Recueil, I‑3161. lpp., 73. punkts, un 2003. gada 6. maija spriedumu lietā C‑104/01 Libertel, Recueil, I‑3793. lpp., 53. punkts).

24      Turklāt direktīvas 12. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka preču zīme ir atceļama arī tad, ja pēc dienas, kurā tā reģistrēta, īpašnieka darbības vai bezdarbības rezultātā tā kļuvusi par sugas vārdu tirdzniecībā produktam vai pakalpojumam, attiecībā uz ko tā reģistrēta. Ar šo normu Kopienu likumdevējs ir līdzsvarojis preču zīmes īpašnieka un tā konkurentu intereses saistībā ar apzīmējumu pieejamību (skat. 2006. gada 27. aprīļa spriedumu lietā C‑145/05 Levi Strauss, Krājums, I‑3703. lpp., 19. punkts).

25      Tādējādi, ja ir skaidrs, ka pieejamības prasībai ir nozīmīga loma direktīvas 3. un 12. panta ietvaros, ir jākonstatē, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu pārsniedz šo ietvaru robežas, tādēļ ka ar to ir izvirzīts jautājums par to, vai pēc preču zīmes reģistrācijas pieejamības prasība ir izvērtējuma kritērijs, lai noteiktu preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesību apjomu. Faktiski Marca Mode, C&A, H&M un Vendex nevēlas panākt atzīšanu par spēkā neesošu minētā 3. panta izpratnē vai tiesību atcelšanu minētā 12. panta izpratnē, bet izvirza prasību par citu svītru rakstu, nevis to, kas reģistrēti uz adidas pieteikuma pamata, pieejamību, lai izvirzītu savas tiesības izmantot šos rakstus bez adidas piekrišanas.

26      Gadījumā, ja trešā persona atsaucas uz pieejamības prasību, lai izvirzītu savas tiesības izmantot citu apzīmējumu, nevis to, kas reģistrēts uz preču zīmes īpašnieka pieteikuma pamata, šāda argumenta nozīmi nevar izvērtēt direktīvas 3. un 12. panta ietvaros, bet tā ir jāizvērtē, ņemot vērā direktīvas 5. pantu, kas attiecas uz reģistrētas preču zīmes izmantošanu, ko veic trešā persona, kā arī, ņemot vērā direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ja konkrētais apzīmējums ietilpst šīs normas piemērošanas jomā.

 Par direktīvas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju

27      Piešķirot preču zīmes īpašniekam tiesības atturēt visas trešās personas no identisku vai līdzīgu apzīmējumu izmantošanas gadījumā, ja pastāv sajaukšanas iespēja, un norādot gadījumus, kuros šāda apzīmējuma izmantošanu var aizliegt, direktīvas 5. panta mērķis ir aizsargāt šo īpašnieku no tādu apzīmējumu izmantošanas, kuri var nodarīt kaitējumu šai preču zīmei (šajā sakarā skat. iepriekš 14. punktā minēto spriedumu lietā Levi Strauss, 14. punkts).

28      Sajaukšanas iespēja ir reģistrētai preču zīmei piešķirtās aizsardzības īpašs nosacījums, it īpaši aizsardzībai pret to, ka trešās personas izmanto apzīmējumus, kas nav identiski. Tiesa šo nosacījumu ir definējusi kā iespēju, ka sabiedrība var domāt, ka konkrētās preces vai pakalpojumi ir no viena uzņēmuma vai attiecīgā gadījumā – no ekonomiski saistītiem uzņēmumiem (skat. 1999. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑342/97 Lloyd Schuhfabrik Meyer, Recueil, I‑3819. lpp., 17. punkts, kā arī 2005. gada 6. oktobra spriedumu lietā C‑120/04 Medion, Krājums, I‑8551. lpp., 24. un 26. punkts).

29      Saskaņā ar direktīvas desmito apsvērumu šādas iespējas novērtējums ir “atkarīgs no daudziem elementiem un jo īpaši, no preču zīmes atpazīstamības tirgū, iespējamām asociācijām ar izmantotām vai reģistrētām zīmēm, no līdzības pakāpes starp preču zīmi un apzīmējumu un identificētajām [aptvertajām] precēm vai pakalpojumiem”. Attiecīgi sajaukšanas iespēja ir jāizvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus konkrētajā lietā atbilstošos faktorus (skat. 1997. gada 11. novembra spriedumu lietā C‑251/95 SABEL, Recueil, I‑6191. lpp., 22. punkts; 2000. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑425/98 Marca Mode, Recueil, I‑4861. lpp., 40. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Medion, 27. punkts).

30      Apstāklis, ka tirgus dalībniekiem ir nepieciešama apzīmējuma pieejamība, nevar būt viens no šiem faktoriem. Kā tas izriet no 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta teksta, no direktīvas un no iepriekš minētās judikatūras, atbildei uz jautājumu, vai pastāv sajaukšanas iespēja, ir jābalstās uz to, kā sabiedrība uztver īpašnieka preču zīmes aptvertās preces, no vienas puses, un preces, ko aptver trešās personas izmantotais apzīmējums, no otras puses.

31      Turklāt, tā kā apzīmējumiem principā ir jābūt pieejamiem visiem tirgus dalībniekiem, tos var izmantot neatļautā veidā, lai radītu patērētājiem sajaukšanas iespēju. Ja šādā gadījumā trešā persona varētu atsaukties uz pieejamības prasību, lai brīvi izmantotu preču zīmei attiecīgi līdzīgu apzīmējumu, un ja šīs preču zīmes īpašniekam nebūtu iespējas iebilst, norādot uz sajaukšanas iespēju, tas kaitētu direktīvas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā noteikuma efektīvai piemērošanai.

32      Šis apsvērums it īpaši attiecas uz svītru rakstiem. Kā to savu rakstveida apsvērumu ievada daļā arī atzinusi adidas, svītru raksti kā tādi ir pieejami un attiecīgi visi tirgus dalībnieki var tos daudzveidīgi izvietot uz sporta apģērba un apģērba brīvajam laikam. Tomēr adidas konkurentiem nevar būt atļauts radīt kaitējumu uz adidas pieteikuma pamata reģistrētajam trīs svītru rakstam, uz sporta apģērba un apģērba brīvajam laikam, kuru tie tirgo, izvietojot svītru rakstu, kas ir tik līdzīgs uz adidas pieteikuma pamata reģistrētajam rakstam, ka sabiedrības apziņā pastāv sajaukšanas iespēja.

33      Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai pastāv šāda sajaukšanas iespēja. Lai veiktu šo pārbaudi, ir jāizvērtē iesniedzējtiesas jautājums par to, vai ir svarīgi noskaidrot, vai sabiedrība uztver trešās personas izmantoto apzīmējumu vienkārši kā attiecīgās preces ornamentu.

34      Šajā sakarā ir jānorāda, ka tas, ka sabiedrība uztver apzīmējumu kā ornamentu, nevar būt šķērslis direktīvas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajai aizsardzībai gadījumā, ja, neraugoties uz savu dekoratīvo raksturu, minētais apzīmējums ir tik līdzīgs reģistrētajai preču zīmei, ka konkrētā sabiedrības daļa var domāt, ka preces ir no viena uzņēmuma vai attiecīgā gadījumā – no ekonomiski saistītiem uzņēmumiem.

35      Tādējādi izskatāmajā lietā ir jāizvērtē, vai vidusmēra patērētājs, kad viņš aplūko sporta apģērbu un apģērbu brīvajam laikam, uz kura izvietoti svītru raksti tajās pašās vietās un ar tādām pašām pazīmēm kā svītru raksts, kas reģistrēts uz adidas pieteikuma pamata, izņemot to, ka šie raksti veidoti no divām, nevis no trim svītrām, var maldīties attiecībā uz šīs preces izcelsmi, domājot, ka to pārdod adidas AG, adidas Benelux BV vai ar tiem ekonomiski saistīts uzņēmums.

36      Kā tas izriet arī no direktīvas desmitā apsvēruma, šis izvērtējums ir atkarīgs ne tikai no preču zīmes un apzīmējuma līdzības pakāpes, bet arī no tā, cik viegli apzīmējumu var asociēt ar preču zīmi, it īpaši ņemot vērā šīs preču zīmes atpazīstamību tirgū. Faktiski, jo atpazīstamāka ir preču zīme, jo vairāk ir tirgus dalībnieku, kuri vēlēsies izmantot līdzīgus apzīmējumus. Daudzu ar līdzīgiem apzīmējumiem aptvertu preču esamība tirgū varētu radīt kaitējumu preču zīmei tiktāl, ciktāl pastāv iespēja samazināt preču zīmes atšķirtspēju un apdraudēt tās pamata funkciju – garantēt patērētājiem attiecīgo preču izcelsmi.

 Par direktīvas 5. panta 2. punkta interpretāciju

37      Pamata lietas dalībnieki nav apstrīdējuši, ka uz adidas pieteikuma pamata reģistrētais trīs svītru raksts ir preču zīme, kam ir reputācija. Turklāt ir zināms, ka Nīderlandē piemērojamie tiesību akti ietver direktīvas 5. panta 2. punktā paredzēto noteikumu. Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka direktīvas 5. panta 2. punkts attiecas arī uz precēm un pakalpojumiem, kas ir identiski vai līdzīgi tiem, saistībā ar kuriem reģistrēta preču zīme (šajā sakarā skat. 2003. gada 9. janvāra spriedumu lietā C‑292/00 Davidoff, Recueil, I‑389. lpp., 30. punkts, kā arī 2003. gada 23. oktobra spriedumu lietā C‑408/01 Adidas-Salomon un Adidas Benelux, Recueil, I‑12537. lpp., 18.–22. punkts).

38      Tādējādi uz svītru rakstu, kas reģistrēts uz adidas pieteikuma pamata, attiecas gan direktīvas 5. panta 1. punktā paredzētā aizsardzība, gan šī paša panta 2. punktā paredzētā paplašinātā aizsardzība (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Davidoff, 18. un 19. punkts).

39      Pastāvot šādiem apstākļiem, uz lūgumā sniegt prejudiciālo nolēmumu ietverto jautājumu ir jāatbild, ņemot vērā šo pēdējo minēto tiesību normu, kas īpaši attiecas uz preču zīmju, kam ir reputācija, aizsardzību.

40      Direktīvas 5. panta 2. punktā par labu preču zīmēm, kam ir reputācija, ir nostiprināta aizsardzība, kuras īstenošanai nav vajadzīga sajaukšanas iespējas esamība. Faktiski šī norma attiecas uz situācijām, kurās īpašais aizsardzības nosacījums ir radies sakarā ar apstrīdētā apzīmējuma nepamatotu izmantošanu, kas rada negodīgas priekšrocības vai rada kaitējumu preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai (iepriekš minētie spriedumi lietās Marca Mode, 36. punkts, kā arī lietā Adidas-Salomon un Adidas Benelux, 27. punkts).

41      Direktīvas 5. panta 2. punktā paredzētais kaitējums, ja tas rodas, ir sekas starp preču zīmi un apzīmējumu esošai zināmai līdzības pakāpei, sakarā ar ko konkrētajai sabiedrības daļai izveidojas saikne starp apzīmējumu un preču zīmi, proti, starp tām izveidojas saikne, pat ja šī sabiedrības daļa tās nesajauc. Attiecīgi nav vajadzīgs, lai līdzības pakāpe starp preču zīmi, kam ir reputācija, un trešās personas izmantoto apzīmējumu būtu tāda, lai konkrētai sabiedrības daļai rastos sajaukšanas iespēja. Pietiek ar to, ka līdzības pakāpe starp preču zīmi, kam ir reputācija, un apzīmējumu ir tāda, ka konkrētajai sabiedrības daļai izveidojas saikne starp apzīmējumu un preču zīmi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Adidas-Salomon un Adidas Benelux, 29. un 31. punkts).

42      Šādas saiknes esamība ir jāizvērtē visaptveroši, ņemot vērā visus atbilstošos faktorus (iepriekš minētais spriedums lietā Adidas-Salomon un Adidas Benelux, 30. punkts).

43      Ir jākonstatē, ka pieejamības prasība ir neatbilstoša gan saistībā ar preču zīmes, kam ir reputācija, un trešās personas izmantotā apzīmējuma līdzības pakāpes izvērtējumu, gan attiecībā uz saikni, kas konkrētajai sabiedrības daļai varētu izveidoties starp minēto preču zīmi un minēto apzīmējumu. Tādējādi tā nevar būt atbilstošs faktors, lai izvērtētu, vai apzīmējuma izmantošana rada negodīgas priekšrocības vai rada kaitējumu preču zīmes atšķirtspējai vai reputācijai.

 Par direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju

44      Direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka preču zīmes īpašnieks nevar aizliegt trešai personai izmantot komercdarbībā norādes attiecībā uz preču vai sniegtā pakalpojuma veidu, kvalitāti, daudzumu, paredzēto nolūku, vērtību, ģeogrāfisko izcelsmi, preču ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas laiku, vai citas preču vai pakalpojumu īpašības ar nosacījumu, ka tās izmanto saskaņā ar godīgu praksi rūpnieciskās vai komerciālās lietās.

45      Tādējādi, ierobežojot preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesību iedarbību, ar direktīvas 6. pantu ir mēģināts samierināt fundamentālās intereses, proti, preču zīmju aizsardzību un preču brīvu apriti, kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvību kopējā tirgū tādā veidā, lai preču zīmes tiesības varētu izpildīt savu pamata funkciju netraucētas konkurences sistēmā, kuru mēģināts nodibināt un saglabāt ar Līgumu (skat. 2005. gada 17. marta spriedumu lietā C‑228/03 Gillette Company un Gillette Group Finland, Krājums, I‑2337. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

46      Precīzāk, direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķis ir nodrošināt visiem tirgus dalībniekiem iespēju izmantot aprakstošas norādes. Šajā normā, kā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 75. un 78. punktā, ir izvirzīta pieejamības prasība.

47      Tomēr pieejamības prasība nekādā gadījumā nevar veidot neatkarīgu preču zīmes iedarbības ierobežojumu, papildinot tos, kas skaidri paredzēti direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā. Šajā sakarā ir jāuzsver, ka, lai trešā persona varētu norādīt uz direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ietvertajiem preču zīmes iedarbības ierobežojumiem un šajā kontekstā atsaukties uz šīs normas pamatā esošo pieejamības prasību, tās izmantotajai norādei jābūt tādai, kas, kā tas paredzēts minētajā normā, attiecas uz šīs trešās personas tirgotās preces vai sniegtā pakalpojuma īpašībām (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Windsurfing Chiemsee, 28. punkts, un 2007. gada 25. janvāra spriedumu lietā C‑48/05 Adam Opel, Krājums, I‑1017. lpp., 42.–44. punkts).

48      Izskatāmajā lietā no iesniedzējtiesas lēmuma un apsvērumiem, ko adidas konkurenti iesnieguši Tiesā, izriet, ka tie, pamatojot strīdīgo divu svītru raksta izmantošanu, izvirza šī raksta tīri dekoratīvo raksturu. No tā var spriest, ka šie konkurenti, izvietojot uz apģērba svītru rakstu, nevēlas sniegt norādi attiecībā uz vienu no šo preču īpašībām.

49      Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietverto jautājumu ir jāatbild, ka direktīva ir interpretējama tādējādi, ka, izvērtējot preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesību apjomu, pieejamības prasību nevar ņemt vērā, izņemot tādā apjomā, kādā ir piemērojami minētās direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētie preču zīmes iedarbības ierobežojumi.

Par tiesāšanās izdevumiem

50      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes Pirmā direktīva 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, ir interpretējama tādējādi, ka, izvērtējot preču zīmes īpašnieka izņēmuma tiesību apjomu, pieejamības prasību nevar ņemt vērā, izņemot tādā apjomā, kādā ir piemērojami minētās direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā definētie preču zīmes iedarbības ierobežojumi.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.