1. 

Šī Komisijas iesniegtā apelācijas sūdzība ir par Pirmās instances tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T-196/02 MTU Friedrichshafen/Komisija (Krājums, II-2889. lpp.; turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”). Ar šo spriedumu Pirmās instances tiesa daļēji ir atcēlusi Komisijas Lēmumu 2002/898/EK (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”) par Vācijas piešķirto atbalstu uzņēmumam SKL Motoren und Systembautechnik GmbH (turpmāk tekstā — “SKL-M”).

2. 

Apstrīdētajā lēmumā Komisija vispirms uzdod atcelt SKL-M piešķirto atbalstu 34,26 miljonu euro apmērā. Daļējā atcelšana attiecas uz apstrīdētā lēmuma 3. panta 2. punktu, ar kuru Komisija bija uzdevusi MTU Friedrichshafen GmbH (turpmāk tekstā — “atbildētāja pamata lietā”) solidārā kārtībā atgūt daļu no SKL-M piešķirtās summas 2,71 miljona euro apmērā.

3. 

Šīs apelācijas galvenais jautājums ir Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem — EKL 86. pants) ( 2 ), 13. panta 1. punkta trešā teikuma interpretācija un piemērošana. Atbilstoši šai normai Komisija gadījumā, kad atbalsta piešķiršanas procedūrā dalībvalsts nav ievērojusi rīkojumu sniegt informāciju, pieņem lēmumu, pamatojoties uz pieejamo informāciju.

4.

Atbilstoši EKL 87. panta 1. punktam atbalsts, ko piešķir dalībvalsts vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, principā nav saderīgs ar kopējo tirgu, ja tas nelabvēlīgi iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

5.

Regulā (EK) Nr. 659/1999 ir paredzēta atbalsta piešķiršanas procedūra. Šīs regulas 10.–15. pantā ir regulēta procedūra nelikumīgu atbalstu gadījumos. Saskaņā ar šīs regulas 10. pantu Komisija nekavējoties izskata informāciju par varbūtēji nelikumīgi piešķirtiem atbalstiem ( 3 ) un vajadzības gadījumā lūdz sniegt informāciju attiecīgajai dalībvalstij ( 4 ). Ja, neskatoties uz atgādinājumu, attiecīgā dalībvalsts neiesniedz lūgto informāciju Komisijas noteiktajā termiņā vai ja tā iesniedz nepilnīgu informāciju, Komisija pieņem lēmumu, ar ko tai prasa sniegt minēto informāciju ( 5 ), turklāt norāda, kāda informācija tiek prasīta, un nosaka atbilstīgu termiņu, kurā tā ir jāiesniedz ( 6 ).

6.

Atbilstoši Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta pirmajam teikumam saistībā ar 4. panta 4. punktu Komisija nolemj sākt procedūras, ja tā pēc iepriekšējas izskatīšanas konstatē, ka ir neskaidrības par to, vai paziņotais pasākums ir saderīgs ar kopējo tirgu. Atbilstoši šīs regulas 13. panta 1. punkta otrajam teikumam saistībā ar 7. panta 5. punktu Komisija pieņem negatīvu lēmumu, ja tā konstatē, ka paziņotais atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu. Atbilstoši šīs regulas 13. panta 1. punkta trešajam teikumam gadījumā, ja dalībvalsts nepilda rīkojumu sniegt informāciju, minēto lēmumu pieņem, pamatojoties uz pieejamo informāciju.

7.

Atbilstoši Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta 1. punktam Komisija nelikumīga atbalsta gadījumos, kad tiek pieņemti negatīvi lēmumi, lemj, vai attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja. Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā kādam Kopienu tiesību vispārējam principam.

8.

SKL-M ir uzņēmums, kas izstrādā un izgatavo motorus kuģiem un energoiekārtām. SKL-M bija to Austrumvācijas uzņēmumu grupā, kurus 1994. gadā privatizēja. Kad sākotnējā pārstrukturēšanas iecere bija cietusi neveiksmi, Bundesanstalt für vereinigungsbedingte Sonderaufgaben (Federālā iestāde īpašiem uzdevumiem saistībā ar apvienošanos, turpmāk tekstā — “BvS”) nolēma turpināt SKL-M pārstrukturēšanu, orientējoties uz vēlāku pārdošanu.

9.

Atbildētāja pamata lietā ir uzņēmums, kas cita starpā ražo jaudīgus dīzeļmotorus. BvS pielikto pūļu rezultātā SKL-M un atbildētāja pamata lietā, ņemot vērā, ka atbildētāja pamata lietā gatavojās pārņemt SKL-M, 1997. gada 5. novembrī noslēdza šādus līgumus.

10.

Pirmais līgums atbildētājai pamata lietā piešķīra visu SKL-M daļu kopumu pirkšanai, dodot iespēju līdz 1999. gada 1. decembrim tās iegūt par simbolisku cenu vienas Vācijas markas apmērā un pēc tam līdz par “saprātīgu cenu”.

11.

Otrais starp SKL-M un atbildētāju pamata lietā noslēgtais līgums bija savstarpējs licenču un sadarbības līgums (turpmāk tekstā — “WLKV”) kopuzņēmuma izveidošanai. Tajā bija noteikti veidi abu uzņēmumu rīcībā esošo know-how kopējai izmantošanai un divu jaunu motora veidu izstrādei, ražošanai un pārdošanai.

12.

1997. gada 5. novembrī starp BvS, Saksijas–Anhaltes federālo zemi [Land Sachsen-Anhalt] un SKL-M tika noslēgta arī vienošanās par pārstrukturēšanas atbalsta izmaksāšanu SKL-M.

13.

Ar 1998. gada 9. aprīļa vēstuli Vācijas iestādes Komisijai ziņoja par BvS atbalsta pasākumiem SKL-M. Tā kā daļa no šiem atbalsta pasākumiem jau bija sniegta, procesu reģistrēja kā nepieteiktu atbalstu ar Nr. NN 56/98. Pamatojoties uz juridisko nenoteiktību attiecībā uz SKL-M sniegto atbalsta pasākumu vērtējumu, atbildētāja pamata lietā atteicās pārņemt SKL-M. Tomēr abi uzņēmumi turpināja savu sadarbību WLKV ietvaros.

14.

2000. gada 15. jūnijā atbildētāja pamata lietā izmantoja savas tiesības atbilstoši WLKV 5. pantam. Saskaņā ar šo pantu tā par vienreizēju samaksu ieguva ekskluzīvas tiesības izmantot WLKV ietverto know-how. Ar vienreizējo samaksu SKL-M bija jāatlīdzina izstrādes gaitā radušies izdevumi. Vienreizējā maksājuma apjoma noteikšanā balstījās uz budžetu, par ko bija vienošanās WLKV I pielikumā. Kopumā tas bija 3,43 miljoni euro. 2000. gada jūlijā uz WLKV 5. pantu attiecinātais know-how tika pārņemts un kļuva pieejams atbildētājai pamata lietā. Savukārt atbildētāja pamata lietā samaksāja SKL-M paredzēto vienreizējo maksājumu.

15.

Pēc informācijas, ko bija sniegušas Vācijas iestādes, iepriekšējas izskatīšanas Komisija uzskatīja, ka pasākumi, par ko ir strīds, rada pamatotas šaubas par to saderīgumu ar kopējo tirgu. Ar 2000. gada 8. augusta vēstuli tā informēja Vācijas iestādes par savu lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru. Šo lēmumu tā publicēja Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī ( 7 ) un aicināja dalībniekus dot savus apsvērumus. Izmantojot šo gadījumu, Komisija lūdza Vācijas iestādes arī paziņot, vai atbildētāja pamata lietā no SKL-M sniegtā atbalsta ir guvusi vai varēja gūt labumu ( 8 ).

16.

2000. gada 1. septembrī tika uzsākts SKL-M maksātnespējas process.

17.

2000. gada 16. oktobrī, un Vācijas Federatīvā Republika sniedza savus apsvērumus attiecībā uz formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu. Komisija nesaņēma trešo personu apsvērumus.

18.

Ar 2001. gada 19. septembra vēstuli Komisija aicināja Vācijas iestādes atbilstoši Regulas (EK) Nr. 659/1999 10. pantam sniegt informāciju, kas bija nepieciešama, lai varētu vērtēt SKL-M piešķirtos atbalsta pasākumus. Šajā vēstulē Komisija atkārtoti uzdod jautājumu, vai daļa no SKL-M piešķirtā atbalsta drīzāk nebija izmantota atbildētājas pamata lietā, nevis SKL-M interesēs. To, pamatojoties uz pieejamo informāciju, Komisija nevarot konstatēt. It īpaši tā pieprasīja informāciju par to, vai cena, kuru atbildētāja pamata lietā samaksāja par know-how, bijusi atbilstoša faktiskajai vai gaidāmajai tirgus vērtībai. Komisija paziņoja, ka, ja šī informācija netiks sniegta, tā lems, pamatojoties uz pieejamo informāciju. Tā lūdza Vācijas iestādes rakstisko aicinājumu nosūtīt arī atbildētājai pamata lietā.

19.

2001. gada 9. novembrī Komisija Vācijas iestādēm atgādināja, ka lēmums atbilstoši Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. pantam tiks pieņemts, pamatojoties uz tai pieejamo informāciju, ja Vācijas iestādes nesekos aicinājumam un nesniegs informāciju.

20.

Ar vēstulēm, kas datētas ar 2002. gada 23. janvāri, 26. februāri un 11. martu, Vācijas iestādes reaģēja uz lūgumu sniegt informāciju. Ar vēstuli tās Komisijai paziņoja arī atbildētājas pamata lietā apsvērumus par lēmumu sākt formālu izmeklēšanas procedūru, it īpaši saistībā ar know-how izmantošanu un vienreizējo samaksu, ko atbildētāja pamata lietā ir veikusi SKL-M.

21.

2002. gada 9. aprīlī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu. Tajā tā konstatēja, ka Vācijas Federatīvā Republika, neskatoties uz rīkojumu sniegt informāciju, nav iesniegusi pietiekamu informāciju, lai varētu izslēgt faktu, ka atbildētāja pamata lietā netieši ar WLKV palīdzību ir guvusi labumu no SKL-M piešķirtā atbalsta. Tādēļ Komisijai bijis jāpieņem lēmums, pamatojoties uz pieejamo informāciju ( 9 ).

22.

Cena, kādu atbildētāja pamata lietā samaksājusi SKL-M par atteikšanos no know-how, esot bijusi par 2,71 miljonu euro zemāka nekā faktiskās izstrādes izmaksas, ko uzrādījis uzņēmums SKL-M ( 10 ).

23.

Apstrīdētā lēmuma 85. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka SKL-M piešķirtais atbalsts, lai atlīdzinātu know-how izstrādes izmaksas, drīzāk varēja tikt izmantots atbildētājas pamata lietā, nevis SKL-M interesēs.

24.

Apstrīdētā lēmuma 86. apsvērumā Komisija ir konstatējusi, ka izdevumu risku segšana no valsts kontrolētā uzņēmuma SKL-M puses neesot atbildusi uz tirgus ekonomiku orientēta investora principam un atbildētājas pamata lietā dalība neesot bijusi balstīta uz procedūru, kas atbilstu atklātam konkursam. No iepriekš minētā tā secināja, ka know-how nodošana varētu būt līdzvērtīga valsts līdzekļu nodošanai atbildētājai pamata lietā līdz pat 2,71 miljona euro apmērā.

25.

Secinājumu 87. un 88. punktā Komisija vispirms ir atzinusi, ka Vācija esot piešķīrusi atbalstu, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu ( 11 ). Tādēļ no SKL-M esot atgūstama summa 34,26 miljonu euro apmērā. Tā kā, pamatojoties uz pieejamo informāciju, nevarot izslēgt, ka atbildētāja pamata lietā no know-how nodošanas ir guvusi labumu, no SKL-M un atbildētājas pamata lietā solidārā kārtībā esot jāatgūst summa 2,71 miljona euro apmērā. Pamatojoties uz šiem secinājumiem, Komisija ar apstrīdētā lēmuma 3. panta 2. punktu uzdeva Vācijas iestādēm no kopsummas 34,26 miljonu euro apmērā, kas jāatgūst no SKL-M, 2,71 miljonu euro solidārā kārtībā atgūt no SKL-M un atbildētājas pamata lietā.

26.

Atbildētāja pamata lietā 2002. gada 28. jūnijā apstrīdēto lēmumu pārsūdzēja atbilstoši EKL 230. pantam. Savā prasībā tā pieprasīja atcelt apstrīdētā lēmuma 3. panta 2. punktu tiktāl, ciktāl tai šajā lēmumā paredzēts pienākums solidārā kārtībā atmaksāt daļu 2,71 miljona euro apmērā no SKL-M piešķirtā atbalsta. Savu prasību tā it īpaši pamato ar argumentu, ka Komisija esot kļūdaini piemērojusi Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punktu.

27.

Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa sūdzību ir apmierinājusi. Savā pamatojumā Pirmās instances tiesa būtībā norādīja uz to, ka Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkts Komisijai neatļauj pieprasīt atgūt [līdzekļus] no kāda konkrēta uzņēmuma, ja attiecībā uz valsts līdzekļu nodošanu šim uzņēmumam runa ir par pieņēmumu ( 12 ).

28.

Komisijas 2007. gada 21. novembra apelācija Tiesā ir saņemta . Atbildētāja pamata lietā un Komisija sniedza paskaidrojumus rakstveida procedūrā. Mutvārdu procedūra nav notikusi.

29.

Komisija pieprasa:

30.

Atbildētāja pamata lietā pieprasa:

Turklāt tā pilnā apjomā uztur spēkā pirmajā instancē iesniegtos prasījumus.

31.

Komisijas apelācija ir par Pirmās instances tiesas izvirzīto pamatojumu pārsūdzētā sprieduma 46. un nākamajos punktos. Pārsūdzētā sprieduma 46. punktā Pirmās instances tiesa vispirms secina, ka Komisijas Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkts neļauj pat solidārā kārtībā uzlikt konkrētam uzņēmumam pienākumu atmaksāt noteiktu daļu no atbalsta, kas atzīts par nesaderīgu, ja valsts līdzekļu piešķīrums, no kura minētais uzņēmums esot guvis labumu, izriet vienīgi no pieņēmuma.

32.

No vienas puses, Komisija tikai secina, ka, pamatojoties uz pieejamo informāciju, nevarot izslēgt, ka atbildētāja pamata lietā know-how iegūšanas rezultātā ar noteikumiem, kas uzskatāmi par izdevīgiem, esot guvusi labumu no līdzekļu nodošanas, ko veicis atbalstāmais uzņēmums SKL-M. Par to liecinot, ka apstrīdētajā lēmumā izteiktais pienākums attiecībā uz atmaksu solidārā kārtībā esot balstīts uz pieņēmumiem, ko ar Komisijai pieejamo informāciju nevarot ne apstiprināt, ne atspēkot (pārsūdzētā sprieduma 47. un nākamais punkts).

33.

No otras puses, atbilstoši apstrīdētajam lēmumam valsts iestāžu pienākums atgūt daļu no atbildētājai pamata lietā, SKL-M, piešķirtā atbalsta neesot izpildāms. Turklāt tām esot liegts novērtēt solidārā pienākuma pamatotību. Šāda situācija noteikti neizrietot no EKL noteiktās procedūras valsts atbalstu jomā. Katras dalībvalsts, kas esot piešķīrusi atgūstamu atbalstu, obligāts pienākums esot Komisijas uzraudzībā tos atgūt no faktiskajiem saņēmējiem. Šim nolūkam neesot obligāti saņēmējus skaidri nosaukt lēmumā par atgūšanu vai pat precīzi norādīt summu, kas attiecīgajam saņēmējam jāatmaksā (pārsūdzētā sprieduma 49. un nākamais punkts).

34.

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu Komisija būtībā iebilst, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. un nākamajā punktā nepamatoti esot izdarījusi secinājumu, ka patiesā atbalsta saņēmēja noteikšana neesot iespējama atbilstoši Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešajam teikumam, pamatojoties uz pieejamo informāciju. No tā teksta neizrietot tik ierobežota šīs normas piemērošana. Turklāt, ņemot vērā Kopienu veiktās atbalsta kontroles efektivitāti, obligāti esot jānoskaidro atbalsta guvējs, pamatojoties uz pieejamo informāciju. Tas, ka Komisijai atbalsta guvējs neesot obligāti jānosauc negatīvā lēmumā, nenozīmējot, ka tā tiktu kavēta to darīt dalībvalsts nepietiekamās sadarbības dēļ.

35.

Atbildētāja pamata lietā pirmo apelācijas sūdzības pamatu uzskata par nepamatotu. Pirmās instances tiesa neesot izdarījusi secinājumu, pret kuru iebilstot Komisija. Pārsūdzētajā spriedumā esot tikai secināts, ka Komisija savu lēmumu attiecībā uz atbalsta piešķiršanu atbildētājai pamata lietā esot balstījusi tikai un vienīgi uz pieņēmumu. Ciktāl Pirmās instances tiesa esot norādījusi, ka faktiskais atbalsta saņēmējs Komisijas lēmumā neesot obligāti jānosauc, tas esot noticis tikai paskaidrošanas nolūkos.

36.

Turklāt pirmais apelācijas sūdzības pamats esot nebūtisks. Apstrīdētais lēmums esot jau atcelts tādēļ, ka Komisija lēmumu par atbalsta atgūšanu no atbildētājas pamata lietā esot balstījusi uz pieņēmumu.

37.

Starp citu, apelācijas pamats esot arī nepamatots. Komisija nevarot lēmumus par atgūšanu pamatot ar pieņēmumiem. Tai vai nu formālas procedūras ietvaros jāizmeklē tālāk fakti, vai arī labuma guvējs jānosaka atgūšanas procedūras ietvaros, sadarbojoties ar dalībvalstīm.

38.

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu Komisija iebilst, pirmkārt, pret to, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. un nākamajos punktos neesot sapratusi, kādas prasības lēmuma pieņemšanai, pamatojoties uz pieejamo informāciju, ir izvirzītas Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punktā. Pēc dažiem veltīgiem mēģinājumiem iegūt informāciju Komisija varot pieņemt lēmumu, pamatojoties uz pieejamiem faktiem. Turklāt netiekot prasīta pilnīga precizitāte. Pretējā gadījumā Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešajam teikumam nebūtu nozīmes.

39.

Otrkārt, Pirmās instances tiesas secinājums, ka Komisija esot pamatojusies uz pieņēmumu, esot nepareizs. Šis iebildums esot pieņemams, jo runa esot par apelācijā pārbaudāmu faktu tiesisko kvalifikāciju. Tas esot arī pamatots, jo Komisija pieejamo informāciju, it īpaši attiecībā uz SKL-M maksātnespējas administratoru, esot sīki raksturojusi un vērtējusi. Atlikusī neskaidrība attiecoties tikai uz atbildētājas pamata lietā iegūtā know-how tirgus vērtību.

40.

Atbildētāja pamata lietā otro apelācijas sūdzības pamatu uzskata par nepieņemamu, jo Komisija būtībā skarot fakta jautājumu. Komisijas plašākie skaidrojumi esot vispārīgi un neatbilstoši šim gadījumam. Starp citu, apelācijas sūdzības pamats esot arī nepamatots. Komisija nevarot nelabvēlīgu lēmumu balstīt uz pieņēmumu. Taču Komisija to esot darījusi gan attiecībā uz atbildētājai pamata lietā sniegto palīdzību, gan arī attiecībā uz palīdzības lielumu.

41.

Turpinājumā es vispirms pārbaudīšu otro apelācijas sūdzības pamatu (A) un pēc tam pirmo (B). Šī metode atbilst sprieduma uzbūvei, jo otrais apelācijas sūdzības pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 46.–48. punktu un pirmais apelācijas sūdzības pamats pret pārsūdzētā sprieduma 49. un nākamo punktu. Tā man šķiet piemērota arī tādēļ, ka Pirmās instances tiesas izvirzītais pamatojums pārsūdzētā sprieduma 49. un nākamajā punktā, manuprāt, ir tikai papildu apsvērums.

42.

Otrais apelācijas sūdzības pamats ietver divus iebildumus: pirmais iebildums ir vērsts pret Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta interpretāciju (1), otrais — pret Pirmās instances tiesas secinājumu, ka Komisija esot pamatojusies tikai un vienīgi uz pieņēmumu (2). Manuprāt, abi iebildumi ir noraidāmi.

43.

Es Pirmās instances tiesas veiktajā Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta interpretācijā nesaskatu nekādu juridisku kļūdu. Pirmās instances tiesa pareizi ir norādījusi, ka lēmumu par [līdzekļu] atgūšanu no kāda noteikta uzņēmuma var pamatot ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešo teikumu un, pastāvot tajā minētajiem nosacījumiem, ne tikai ar pieņēmumu par palīdzības piešķiršanu attiecīgajam uzņēmumam.

44.

Vispirms ir jānorāda, ka Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešais teikums ir interpretējams, ņemot vērā prasības un faktus, kas primārajās tiesībās izvirzīti Komisijas lēmumiem procesā par atbalstiem. Atbilstoši EKL 87. panta 1. punktam rīkojuma par atbalsta atgūšanu no konkrēta uzņēmuma nosacījums ir, ka šim uzņēmumam atbalsts ir bijis piešķirts no valsts vai no valsts līdzekļiem, kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. EKL 87. panta 1. punkta nosacījumu kopums liecina, ka vērtējumam par atbalstu konkrētam uzņēmumam ir jābūt pozitīvam, savukārt attiecībā uz konkurences izkropļojumu pietiek ar secinājumu, ka tādi draudi pastāv.

45.

Uzskatu, ka primārajās tiesībās ir paredzēts, ka Komisijai vismaz savos juridiskajos secinājumos ir jādod pozitīvs vērtējums par atbalsta piešķiršanu uzņēmumam, ja tā vēlas pieņemt lēmumu par atbalsta atgūšanu no šī uzņēmuma. Tas, ka šis primāro tiesību noteikums netiek apšaubīts Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešajā teikumā, manuprāt, izriet jau no tā, ka šajā regulā ir runa par piemērošanas regulu EKL 89. panta nozīmē.

46.

Turklāt no Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešā teikuma regulējuma neizriet nekāds pamatojums tam, ka Komisija lēmumu par atgūšanu dalībvalsts sadarbības trūkuma gadījumā var pamatot ar pieņēmumu par atbalstu šim uzņēmumam.

47.

Ar regulējumu Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešajā teikumā Kopienu likumdevējs ir pārņēmis pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru Komisija, pamatojoties uz pieejamo informāciju, var pieņemt lēmumu, ja dalībvalsts nav izpildījusi rīkojumu sniegt informāciju ( 13 ). Ar šo regulējumu Komisijai tiek dots papildu instruments nepieciešamās informācijas iegūšanai, lai pieņemtu lēmumu arī saistībā ar nelikumīga atbalsta saņemšanu, ja dalībvalsts atsakās sadarboties, lai kavētu vai apgrūtinātu lēmuma pieņemšanu ( 14 ).

48.

Manuprāt, šī norma vispirms regulē apmēru, kādā Komisijai ir jāizmeklē fakti. Tā izlīdzina tiesību tikt uzklausītam principu un Komisijas intereses, lai pēc iespējas ātrāk varētu rīkoties pret Kopienu interesēm neatbilstošiem atbalstiem. Principā Komisijas pienākums procedūrās par atbalstiem atbilstoši tiesību tikt uzklausītam principam ir attiecīgajām dalībvalstīm pieprasīt iesniegt visu tai nepieciešamo informāciju ( 15 ). Ja tomēr attiecīgais Komisijas rīkojums netiek pildīts, Komisija var pieņemt savu lēmumu, pamatojoties uz pieejamo informāciju.

49.

Šī norma ietekmē Komisijas lēmuma pārbaudi tiesā. Ja attiecīgā dalībvalsts, neskatoties uz rīkojumu, neatspēko Komisijas argumentus attiecībā uz atbalsta piešķiršanu, Komisijai nevar pārmest, ka tā pamatojas uz šiem argumentiem, pat ja tie ir fragmentāri vai nepilnīgi ( 16 ). Tādējādi Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešais teikums regulē to, ar kādiem nosacījumiem Komisija kādu apstākli, pamatojoties uz tai pieejamo, šajā gadījumā — nepilnīgo, informāciju, var uzskatīt par pierādītu ( 17 ).

50.

Savukārt ne no šīs normas satura (“[..] lēmumu pieņem, pamatojoties uz pieejamo informāciju”), ne no šajā normā pārņemtās judikatūras ( 18 ) es nevaru izdarīt secinājumu, ka Komisija rīkojuma sniegt informāciju nepildīšanas gadījumā drīkst pieņemt EKL 87. panta 1. punkta nosacījumus. Tādējādi Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešais teikums Komisiju neatbrīvo no pienākuma izdarīt pozitīvus secinājumus par to, ka atbalsta piešķiršanas fakts pastāv, šo tiesisko vērtējumu pamatot ar faktiskiem apstākļiem un secināt, ka attiecīgie faktiskie apstākļi pastāv. Šī norma tikai pazemina pierādīšanas apjomu, sākot ar kuru Komisija var izdarīt secinājumus, ka tās pieņemtie apstākļi pastāv ( 19 ). Šāda Regulas Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešā teikuma interpretācija, manuprāt, ir nepieciešama dalībvalsts vai citu ar šo lēmumu skarto personu tiesību uz aizstāvību īstenošanai, jo tām ir jāzina, ar kādiem pieņēmumiem Komisija ir pamatojusi savu lēmumu.

51.

Šāda Regulas Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratne pretēji Komisijas apgalvojumam arī nepieļaujami neierobežo atbalsta aizlieguma īstenošanu. Kā iepriekš minēts, vērtējot faktus, no Komisijas netiek prasīta pierādījumu “simtprocentīga precizitāte”. Pieņemot lēmumu, pamatojoties uz pieejamo informāciju, vairāk tiek ņemts vērā tas, ka Komisijai attiecīgā gadījumā nav iesniegta visa informācija, kas varētu būt nozīmīga attiecīgo valsts pasākumu novērtēšanā.

52.

Ja Komisija pamatojoties uz tai pieejamo informāciju tomēr nevar noskaidrot atbalsta sniegšanu kādam uzņēmumam, tā lēmumu par atgūšanu no šī uzņēmuma nevar pamatot tikai un vienīgi ar pieņēmumu. Kā Pirmās instances tiesa pamatoti ir skaidrojusi papildu apsvērumā pārsūdzētā sprieduma 49. punktā, lēmums par atbalsta atcelšanu dalībvalstu iestādēm ir saistošs. Tādējādi to pienākums ir no (maksātnespējīgās) SKL-M un atbildētājas pamata lietā solidārā kārtībā atgūt noteikto summu, neņemot vērā, ka Komisija atbalsta piešķiršanu atbildētājai pamata lietā ir saskatījusi tikai un vienīgi uz pieņēmuma pamata ( 20 ).

53.

Kā Pirmās instances tiesa pamatoti ir uzsvērusi, Komisija — vismaz tādā lietā kā šī — tā vietā atcelšanas procedūras ietvaros sadarbībā ar dalībvalsti var noskaidrot faktisko labuma guvēju un no tā atgūstamās atbalsta summas lielumu, turklāt dalībvalsts pienākums ir sadarboties ( 21 ).

54.

Līdz ar to es secinu, ka, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, Komisija, arī pastāvot Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešā teikuma nosacījumiem, lēmumu par atgūšanu nedrīkst pamatot tikai un vienīgi ar pieņēmumu. Tādējādi Pirmās instances tiesa Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešo teikumu pārsūdzētajā spriedumā ir interpretējusi pareizi.

55.

Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesa esot nepareizi secinājusi, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pamatojusies uz pieņēmumu. Drīzāk tā esot secinājusi, ka know-how nodošana ar tirgum neatbilstošiem noteikumiem ir nodrošinājusi priekšrocību atbildētājai pamata lietā.

56.

Es uzskatu, ka šis iebildums ir pieņemams. Taču Tiesa apelācijas tiesvedībā principā nevar pārbaudīt faktu konstatāciju Tomēr tiesību kļūdas iekļauj gan kļūdas attiecībā uz normas interpretāciju, gan arī kļūdas attiecībā uz faktu tiesisko vērtējumu, ņemot vērā normu ( 22 ). Līdz ar to tajā apjomā, kādā Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesa apstrīdētā lēmuma (neapstrīdēto) saturu no tiesību viedokļa kļūdaini esot novērtējusi kā pieņēmumu, iebildums man šķiet pieņemams.

57.

Tomēr šis iebildums ir nepamatots. Pirmās instances tiesa pamatoti ir secinājusi, ka Komisija valsts līdzekļu nodošanu atbildētājai pamata lietā ir tikai pieņēmusi, bet ne konstatējusi.

58.

Komisija pārsūdzētā sprieduma 85. apsvērumā ir konstatējusi, ka atbalsts, par ko ir strīds, drīzāk varējis tikt izmantots atbildētājas pamata prāvā un nevis SKL-M interesēs. 86. apsvērumā tā ir secinājusi, ka know-how nodošana varētu būt līdzvērtīga valsts līdzekļu nodošanai līdz 2,71 miljona euro apmērā. Ciktāl Komisija 87. apsvērumā ir secinājusi, ka Vācija atbalstu, par ko ir strīds, esot piešķīrusi nelikumīgi, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu, arī šajā secinājumā nevar saskatīt šķietamu atbalsta piešķiršanu atbildētājai pamata lietā. Proti, 88. apsvērumā Komisija atkal ir konstatējusi, ka valsts līdzekļu nodošanu nevarot izslēgt. Tādējādi tā ir atklājusi, ka, ciktāl tas attiecas uz atbalsta piešķiršanu atbildētājai pamata lietā, runa ir bijusi tikai par pieņēmumu.

59.

Komisijas apgalvojums apelācijas lietā, ka tā neesot vai tikai attiecībā uz priekšrocības lielumu esot balstījusies uz pieņēmumu, tādējādi apstrīdētajā lēmumā nav pamatots. Komisija drīzāk par valsts līdzekļu nodošanu ir izvirzījusi tikai pieņēmumu, un tādējādi jautājums, vai atbalsta piešķiršana ir bijusi, rezultātā ir palicis nenoskaidrots.

60.

Pirmās instances tiesa tādējādi pamatoti secina, ka Komisija attiecībā uz atbalsta piešķiršanu atbildētājai pamata lietā ir pamatojusies tikai uz pieņēmumu.

61.

Komisijas izvirzītie argumenti par to, kādēļ tā šajā gadījumā esot drīkstējusi apgalvot atbalsta piešķiršanu atbildētājai pamata lietā, vai atbildētājas pamata lietā minētie iemesli, kādēļ Komisija neesot drīkstējusi izdarīt šādu secinājumu, šajā apelācijas procesā nav būtiski. Tā kā Pirmās instances tiesa nav pilnvarota Komisijas pamatojuma vietā pieņemt savu pamatojumu ( 23 ), būtisks ir tikai tas pamatojums, kādu Komisija savā lēmumā faktiski ir devusi, bet ne pamatojums, kādu Komisija būtu varējusi dot.

62.

Tādējādi otrais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms kā nepamatots.

63.

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 49. un nākamajā punktā, atbilstoši kuram piešķirtā atbalsta saņēmēja noteikšana nevarot notikt saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešo teikumu, pamatojoties uz pieejamo informāciju, no tiesību viedokļa esot kļūdains.

64.

Šis apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots. Pārsūdzētais spriedums ir uzturams spēkā jau tādēļ, ka Pirmās instances tiesa apstrīdēto lēmumu iepriekš minēto iemeslu dēļ pamatoti daļēji ir atcēlusi. Komisija nedrīkstēja atbildētājai pamata lietā nelabvēlīgo lēmumu pamatot ar pieņēmumu ( 24 ).

65.

Turklāt šis apelācijas sūdzības pamats, manuprāt, ir noraidāms arī tādēļ, ka tas skar secinājumu, kuru Pirmās instances tiesa nav minējusi. Pretēji Komisijas skaidrojumam Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 49. un 50. punktā nav secinājusi, ka atbalsta saņēmēja noskaidrošana, pamatojoties uz pieejamo informāciju, principā ir izslēgta.

66.

Pārsūdzētā sprieduma 46. punktā Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkts nepieļauj lēmumu par atbalsta atgūšanu no konkrēta uzņēmuma pamatot ar pieņēmumu par valsts līdzekļu nodošanu šim uzņēmumam. Papildu apsvērumā pārsūdzētā sprieduma 49. un nākamajā punktā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka lēmumu par atbalsta atgūšanu, arī gadījumā, ja tas ir pamatots tikai un vienīgi ar pieņēmumu, valsts iestādes nevar apšaubīt un tādēļ SKL-M maksātnespējas gadījumā piespriestā daļa būtu jāatgūst no prasītājas pamata lietā. Turklāt tā ir arī skaidrojusi, ka primāro tiesību noteikumi par valsts atbalstu neprasa atbalsta guvēju vai atbalsta summu obligāti nosaukt jau lēmumā par atbalsta atgūšanu.

67.

Nevienā no šiem apsvērumiem es nevaru saskatīt secinājumu, pret ko ir iebildusi Komisija, ka iespēja pieņemt lēmumu, pamatojoties uz pieejamo informāciju, atbilstoši Regulas (EK) Nr. 659/1999 13. panta 1. punkta trešajam teikumam principā nav piemērojama saistībā ar atbalsta saņēmēja vai personas, kam tas jāatmaksā, identifikāciju.

68.

Šajā sakarā rodas jautājums, kā apelācijas sūdzības pamats, kas vērsts pret it kā kļūdainu Pirmās instances tiesas neizteiktu secinājumu, ir jāizskata no procesuālā viedokļa.

69.

Atbildētāja pamata lietā pieprasa pirmo apelācijas sūdzības pamatu noraidīt kā nepamatotu. Šajā gadījumā par to varētu liecināt tas, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir vērsts pret pamatojumu, uz kuru pārsūdzētais spriedums faktiski nav pamatots. Es tomēr domāju, ka apelācijas sūdzības pamats kā nepamatots būtu noraidāms tikai tad, ja par to šai pārbaudei nav likumīgas intereses, jo arī tā noskaidrošana nevarētu radīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu. Ja prasītājs pamata lietā izdara secinājumus no kļūdainas premisas, tas neskar tā interesi attiecībā uz apelācijas sūdzības pamata pārbaudi kā tādu. Drīzāk jautājums, vai Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā prasītājas pamata lietā apstrīdēto secinājumu ir pieņēmusi vai nav, ir par apelācijas sūdzības pamata pamatotību ( 25 ).

70.

Tādēļ pirmais apelācijas sūdzības pamats šo secinājumu 64. punktā minēto iemeslu dēļ uzskatāms par neefektīvu, turklāt šo secinājumu 65.–69. punktā minēto iemeslu dēļ noraidāms kā nepamatots.

71.

Tādējādi pirmais apelācijas sūdzības pamats pilnā apmērā ir noraidāms.

72.

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs un atbildētāja pamata lietā ir pieprasījusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, Komisijai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā.

73.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai lemt šādi: