1

Savā apelācijas sūdzībā, kas iesniegta saskaņā ar Tiesas Statūtu I pielikuma 9. pantu, apelācijas sūdzības iesniedzējs, Eiropas Izglītības fonds (EIF), lūdz atcelt Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (plenārā sesija) 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā F-1/05 Landgren/EIF (Krājums-CDL, I-A-1-123. un II-A-1459. lpp., turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Civildienesta tiesa atcēla EIF lēmumu par pagaidu darbinieces Pias Landgrenas [Pia Landgren] uz nenoteiktu laiku noslēgtā darba līguma laušanu un ar starpspriedumu aicināja lietas dalībniekus noslēgt vienošanos, nosakot taisnīgu finansiālu kompensāciju par viņas nelikumīgu atlaišanu, vai, ja šāda vienošanās netiek panākta, — iesniegt savus attiecīgos aprēķinus.

2

Saskaņā ar Kopienu Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā — “PDNK”) 11. panta pirmo daļu Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā — “Civildienesta noteikumi”) 11.–26. pants par ierēdņu tiesībām un pienākumiem ir piemērojams pēc analoģijas.

3

Atbilstoši Civildienesta noteikumu 25. panta otrajai daļai:

“Par jebkuru lēmumu, kas saistīts ar konkrētu personu un kas pieņemts saskaņā ar šiem Civildienesta noteikumiem, nekavējoties rakstveidā iepazīstina attiecīgo ierēdni. Jebkurā lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē ierēdni, ir jānorāda iemesli, uz kuriem pamatojoties tas pieņemts.”

4

PDNK 47. pantā ir noteikts:

“Pagaidu darbinieku darba tiesiskās attiecības beidzas, izņemot nāves iestāšanās gadījumus:

[..]

[..].”

5

Prāvas rašanās fakti un process pirmajā instancē ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 6.–32. punktā, no kuriem izriet šāda informācija.

6

P. Landgrena [Landgren], dzimusi 1947. gada 21. jūnijā, tika pieņemta darbā EIF par C kategorijas pagaidu darbinieci — vispirms uz noteiktu laiku, vēlāk, sākot ar , — uz nenoteiktu laiku.

7

1995. gada 10. maija ziņojums par viņas pārbaudes laiku ietver šādus vērtējumus:

8

Pirmajā novērtējuma ziņojumā, kas sagatavots 1997. gada 13. maijā attiecībā uz 1995.–1997. gada periodu, P. Landgrena pēc skalas no 1 līdz 6 (no “teicami” līdz “pilnīgi neapmierinoši”) ieguvusi kopējo atzīmi “3”, kas nozīmē “apmierinoši”. Konkrēti, viņa ieguvusi atzīmes “labi” iedaļās “Spējas” un “Uzvedība dienestā” un atzīmi “neapmierinoši” iedaļā “Efektivitāte”. Šajā sakarā arī tika norādīts uz uzmanības trūkumu un nepietiekamu darba izpildes ātrumu. Lai arī tika uzsvērts kopējais labvēlīgais novērtējums, viņai tika pieprasīts turpmāk strādāt precīzāk un uzlabot savu “politisko izjūtu”.

9

Otrajā novērtējuma ziņojumā, kas sagatavots 1998. gada 17. jūnijā attiecībā uz 1997.–1998. gada periodu, viņai tika piešķirta atzīme “2”, kas nozīmē “labi”. Vispārīgajās piezīmēs novērtētājs konstatēja P. Landgrenas snieguma kopējo uzlabošanos, iedaļā “Efektivitāte” tomēr norādot, ka to var uzlabot vēl vairāk.

10

Trešajā novērtējuma ziņojumā, kas sagatavots 2000. gada 17. janvārī attiecībā uz 1999.–2000. gada periodu, tika apstiprināta kopējā atzīme “2” un arī visās iedaļās tika norādīta atzīme “labi”. P. Landgrenai tomēr tika pieprasīts uzlabot savas darba laika organizēšanas spējas. Turpretī tika uzsvērtas viņas zināšanas par EIF tiesisko regulējumu un darbību.

11

Ceturtajā novērtējuma ziņojumā, kas sagatavots 2001. gada 29. martā attiecībā uz 2000.–2001. gada periodu, P. Landgrenai tika piešķirta kopējā atzīme “3”. Lai arī minētajā ziņojumā tika uzsvērtas P. Landgrenas komunicēšanas prasmes, takts, pieklājība, plašas zināšanas par EIF, pielāgojamība un lojalitāte pret priekšniecību, tika arī norādīts uz trūkumiem informācijas tehnoloģiju jomā un iedaļā “Analīze un spriešana” viņai tika pieprasīts neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, it īpaši gadījumos, kad viņai nav pilnīgas informācijas no personu lietām, tomēr norādot, ka viņa iesniedz labus priekšlikumus. Visbeidzot, viņai tika ieteikts iziet mācību kursus par sanāksmju protokolēšanu.

12

No 2002. gada janvāra līdz 2003. gada janvārim, P. Landgrena strādāja EIF direkcijā, pildot sekretāres un administratīvās asistentes pienākumus, īpaši būdama atbildīga par direkcijas locekļu komandējumiem un atvaļinājumiem.

13

2002. gada 9. jūlijā EIF direktora vietnieks H. sagatavoja starpposma novērtējuma ziņojumu, secinot, ka P. Landgrena pietiekami neatbilst savu pienākumu prasībām. Šis secinājums pamatots ar konstatētajiem trūkumiem komandējumu sagatavošanas gaitā un dienas kārtības pārvaldīšanā, kas tika izskaidrots ar nepietiekamām organizēšanas un sekošanas spējām, ar ierobežotām spējām izmantot informācijas sistēmas un ar nepietiekamām zināšanām par EIF uzdevumiem un organizācijas struktūru. Šajā ziņojumā tomēr tika uzsvērta P. Landgrenas pozitīvā attieksme un pūles savu daudzo pienākumu pildīšanā.

14

2002. gada beigās divi direktora vietnieki, H. un P., kā novērtētāji sagatavoja P. Landgrenas novērtējuma ziņojuma projektu attiecībā uz 2002. gadu, izmantojot jauno snieguma izvērtēšanas sistēmu, kas stājās spēkā šā paša gada janvārī.

15

H. apstiprināja savu 2002. gada 9. jūlija vērtējumu, konstatējot uzticamības nepietiekamību un būtiskus trūkumus lielākajā pildāmo pienākumu aspektu daļā, lai arī viņš uzsvēra P. Landgrenas pūles savu uzdevumu pildīšanā. Viņš norādīja, ka esot zaudējis uzticību viņas darba kvalitātei, un secināja, ka viņa vairs nevar turpināt pildīt savus pienākumus.

16

P. savukārt uzskatīja, ka P. Landgrena savus konkrētos uzdevumus lielākoties bija pildījusi apmierinoši un dažus uzdevumus pat labi, lai arī viņas kopējā novērtējumā tika norādīts uz izpildes termiņu pārsniegšanu un neuzmanības kļūdām, kas, viņaprāt, daļēji ir izskaidrojams ar pārmērīgu darba slodzi.

17

Savās piezīmēs par viņas novērtējuma ziņojumu P. Landgrena, iebilstot pret zināmu H. kritiku vai attaisnojot savu rīcību, tomēr atzinusi, ka ieņemamais amats no viņas prasa pārāk daudz. Turklāt viņa ir pievērsusi direkcijas uzmanību faktam, ka grūtības varētu tikt izskaidrotas ar pagaidu atmiņas problēmām viņas veselības stāvokļa dēļ, kā arī ar īpaši nelabvēlīgajām darba zaudēšanas sekām, ņemot vērā viņas finanšu līdzekļus, ģimenes stāvokli un vecumu. Līdz ar to viņa lūdza apsvērt iespēju uzticēt viņai kādus citus, mazāk prasīgus, uzdevumus šajā pašā direkcijā vai citos dienestos.

18

Šis novērtējuma ziņojums nekad nav ticis nedz galīgi apstiprināts, nedz pievienots P. Landgrenas personas lietai.

19

2003. gada 1. februārī P. Landgrena tika norīkota uz nenoteiktu laiku EIF departamentā “Austrumeiropa un Vidusāzija”, lai, strādājot nepilnu darba laiku, pildītu departamenta vadītājas S., departamenta vadītājas vietnieces T. un EIF koordinatora sekretariāta funkcijas. Lūgumam par nepilna laika darbu, ko apstiprinājis direktors, bija jāattiecas uz laikposmu no līdz , un to pamatoja kā darbinieka, kas sasniedzis 55 gadu vecumu, pensionēšanās sagatavošanu.

20

P. Landgrenas novērtējuma ziņojumā, kas sagatavots 2004. gada 18. martā attiecībā uz 2003. gadu, ir šāds teksts:

“Pia ir sasniegusi savus galvenos 2003. gadam noteiktos mērķus. Saistīto galveno rādītāju analīze liecina par to, ka viņai izdevās pildīt savus uzdevumus efektīvi un iedarbīgi, ievērojot termiņus.

Pia demonstrējusi spēju koncentrēties savam darbam, vienlaicīgi strādājot pie vairākiem jautājumiem. Viņa pielika ievērojamas pūles savas atmiņas uzlabošanai.

Pia ir uzlabojusi savas iemaņas informātikas jomā.

Ar citiem darbiniekiem un saviem kolēģiem Pia uztur labas un draudzīgas, tomēr cieņas pilnas attiecības.”

21

Šo pēdējo ziņojumu sagatavojusi T., kas pildīja departamenta vadītājas amata pienākumus S. prombūtnē, kura atradās slimības atvaļinājumā laikposmā no 2003. gada novembra līdz 2004. gada martam, un to kā direktors parakstījis R. Lai arī S. to nav parakstījusi, ziņojumā viņa norādīta kā novērtētāja blakus T. Nav strīda par to, ka departamenta vadītāja nepiekrita T. vērtējumam un ka viņai bija drīzāk negatīvs viedoklis par P. Landgrenas sniegumu.

22

Vēlāk tikšanās ar S. laikā P. Landgrena uzskatīja par nepieciešamu lūgt atļaut arī turpmāk strādāt nepilnu darba laiku. Minētās tikšanās laikā 2004. gada 10. maijā departamenta vadītāja paziņoja P. Landgrenai, ka plāno runāt par šo lūgumu ar direktoru R.

23

2004. gada 17. maijā P. Landgrena tikusies ar R., kurš viņai piedāvāja izvēlēties starp “priekšlaicīgu pensionēšanos” un atlaišanu no darba. Tāpat R. norādīja, ka atlaišanas gadījumā prasītāja saskaņā ar PDNK 28.a pantu varētu saņemt bezdarbnieka pabalstu līdz minimālā pensijas vecuma sasniegšanas brīdim, t.i., līdz 60 gadu vecumam.

24

2004. gada 15. jūnijā notika vēl viena P. Landgrenas tikšanās ar R., šoreiz EIF izraudzīta starpnieka klātbūtnē. Šīs tikšanās laikā R. viņai paskaidroja, ka viņa esot “patīkams cilvēks, taču neefektīva sekretāre”, un ka pēdējā minētā iemesla dēļ viņš viņu lūdz atbrīvot amatu.

25

2004. gada 25. jūnijā trešās tikšanās laikā, piedaloties citām EIF atbildīgajām personām, R. iedeva P. Landgrenai vēstuli par viņas pagaidu darbinieka līguma laušanu (turpmāk tekstā — “lēmums par atlaišanu”) no .

26

Šā lēmuma teksts ir šāds:

“Cienījamā Pia,

Saskaņā ar PDNK 47. pantu un atbilstoši Jūsu līguma un tā grozījumu noteikumiem es ar nožēlu Jums paziņoju, ka Jūsu darba tiesiskās attiecības ar EIF pagaidu darbinieka statusā tiks izbeigtas. Tā kā Jūsu līguma grozījumā ir paredzēts sešu mēnešu paziņošanas termiņš, Jūsu pēdējā darba diena būs 2004. gada 31. decembrī.

Es Jums ļoti pateicos par Jūsu ieguldījumu EIF un novēlu Jums vislielākos panākumus Jūsu turpmākajā karjerā.”

27

Pēc šā lēmuma pieņemšanas no 2004. gada 1. jūlija P. Landgrena tika norīkota struktūrvienībā “Administrācija un centrālie dienesti”. Pēc viņas lūguma viņai tika atļauts no šīs dienas atsākt strādāt pilnu darba laiku.

28

P. Landgrena, kurai 2004. gada oktobrī tika veikta ķirurģiska operācija, atradās slimības atvaļinājumā trīs mēnešus, kuru laikā viņas paziņošanas termiņš bija apturēts.

29

2004. gada 27. septembrī P. Landgrena atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniedza sūdzību par atlaišanas lēmumu.

30

Ar 2005. gada 19. janvāra lēmumu institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā — “IPNDL”), noraidīja šo sūdzību, norādot, ka atlaišana bija pamatota ar P. Landgrenas neapmierinošu un nepietiekamu sniegumu un ka iestāde nav acīmredzami kļūdaini izmantojusi savu plašo rīcības brīvību dienesta interešu izvērtēšanā. Tā atbilstoši tās pienākumam ņemt vērā darbinieku intereses pat ir ņēmusi vērā attiecīgā pagaidu darbinieka intereses, nosakot atlaišanas datumu.

31

Šādos apstākļos 2005. gada 28. aprīlī P. Landgrena cēla prasību, pirmkārt, atcelt lēmumu par atlaišanu un, otrkārt, par minētā lēmuma rezultātā radītā materiālā un morālā kaitējuma atlīdzību.

32

Prasība pirmajā instancē sākotnēji tika reģistrēta Pirmās instances tiesas kancelejā ar lietas numuru T-180/05. Ar 2005. gada 15. decembra rīkojumu Pirmās instances tiesa, piemērojot Padomes Lēmuma 2004/752/EK, ar ko izveido Eiropas Savienības Civildienesta tiesu (Euratom) (OV L 333, 7. lpp.), 3. panta 3. punktu, nosūtīja šo lietu izskatīšanai Civildienesta tiesai. Prasība tika reģistrēta Civildienesta tiesas kancelejā ar lietas numuru F-1/05.

33

Ar pārsūdzēto spriedumu Civildienesta tiesa, taisot starpspriedumu, pirmkārt, atcēla lēmumu par atlaišanu un, otrkārt, aicināja lietas dalībniekus panākt vienošanos, nosakot taisnīgu finansiālo kompensāciju par P. Landgrenas nelikumīgu atlaišanu, vai, ja šāda vienošanās netiek panākta, trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas tai iesniegt attiecīgus aprēķinus.

34

Tā kā lietas dalībnieki darīja zināmu Civildienesta tiesai, ka nav panākuši vienošanos par finansiālās kompensācijas summu, un tā kā EIF tomēr norādīja, ka plānoja kā zaudējumu atlīdzību P. Landgrenai pārskaitīt EUR 39265,10, Civildienesta tiesa ar 2007. gada 22. maija rīkojumu pagaidu kārtā līdz galīgā sprieduma pasludināšanai lietā noteica finansiālās kompensācijas summu EUR 39000 apmērā.

35

Ar 2007. gada 22. maija rīkojumu Civildienesta tiesas priekšsēdētājs, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 77. panta b) apakšpunktu un 78. pantu, kas mutatis mutandis piemērojams Civildienesta tiesai saskaņā ar Lēmuma 2004/752 3. panta 4. punktu, apturēja tiesvedību lietā F-1/05 līdz brīdim, kad Pirmās instances tiesa šajā lietā pasludinās spriedumu par tiesvedības izbeigšanu šajā instancē. Civildienesta tiesas priekšsēdētājs atzīmēja, ka lietas galīgais risinājums varētu būt atkarīgs no tā, vai P. Landgrenai ir pilnīga un pastāvīga darbnespēja. Lai to uzzinātu, ir jāveic tāds izmeklēšanas pasākums kā medicīnas ekspertu norīkošana, kas, ņemot vērā šādas procedūras izmaksas, neatbilstu pareizas tiesvedības principam, kamēr nav izskatīta apelācija, kas celta par starpspriedumu.

36

Vispirms pārsūdzētā sprieduma 60.–79. punktā Civildienesta tiesa izvērtēja EIF argumentu, ka neesot nekāda juridiska pamata, kas tam paredzētu pienākumu pamatot lēmumu par atlaišanu.

37

Šajā sakarā Civildienesta tiesa vispirms atgādināja, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (Tiesas 1981. gada 26. novembra spriedums lietā 195/80 Michel/Parlaments, Recueil, 2861. lpp., 22. punkts; Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-1/90 Pérez-Mínguez Casariego/Komisija, Recueil, II-143. lpp., 73. punkts; spriedums apvienotajās lietās T-178/95 un T-179/95 Picciolo un Caló/Reģionu komiteja, Recueil FP, I-A-51. un II-155. lpp., 33. punkts; spriedums lietā T-351/99 Brumter/Komisija, Recueil FP, I-A-165. un II-757. lpp., 28. punkts; spriedums lietā T-11/03 Afari/ECB, Recueil FP, I-A-65. un II-267. lpp., 37. punkts; spriedums lietā T-281/01 Huygens/Komisija, Krājums-CDL, I-A-203. un II-903. lpp., 105. punkts, un spriedums lietā T-171/05 Nijs/Revīziju palāta, Krājums-CDL, I-A-2-195. un II-A-2-999. lpp., 36. punkts) pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks Kopienu tiesību princips, no kura var atkāpties tikai primāru iemeslu dēļ, un tieši šis princips, kas iekļauts EKL 253. pantā un pārņemts Civildienesta noteikumu 25. panta otrajā daļā, ir daļa no ierēdņu tiesībām un pienākumiem, uz kuriem atsaucas PDNK 11. pants.

38

Civildienesta tiesa tomēr atzīmēja, ka 1977. gada 18. oktobra spriedumā lietā 25/68 Schertzer/Parlaments (Recueil, 1729. lpp., 38.–40. punkts) Tiesa nosprieda, ka pagaidu darbinieka, ar kuru noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku, darba tiesiskās attiecības beidzas pēc līgumā paredzētā paziņošanas termiņa beigām atbilstoši PDNK 47. panta 2. punktam. Tā precizēja, ka Tiesa tādējādi nosprieda, ka šāda līguma vienpusēja laušana, kas ir skaidri paredzēta šajā pēdējā minētajā noteikumā un ietilpst kompetentās iestādes plašajā rīcības brīvībā, kuru darbā pieņemšanas brīdī atzinis pagaidu darbinieks, ir pamatojama ar darba līgumu un līdz ar to tā nav jāpamato. Tā uzsvēra, ka, pēc Tiesas domām, tieši šajā aspektā galvenokārt atšķiras pagaidu darbinieka stāvoklis no civildienesta ierēdņu stāvokļa, tādējādi izslēdzot Civildienesta noteikumu 25. panta piemērošanu pēc analoģijas, neraugoties uz vispārīgo atsauci PDNK 11. pantā uz Civildienesta noteikumu 11.–26. pantā. Civildienesta tiesa piebilda, ka šī interpretācija tika apstiprināta pastāvīgajā judikatūrā (Tiesas spriedums lietā C-18/91 P V./Parlaments, Recueil, I-3997. lpp., 39. punkts; Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-45/90 Speybrouck/Parlaments, Recueil, II-33. lpp., 90. punkts; spriedums lietā T-51/91 Hoyer/Komisija, Recueil FP, I-A-103. un II-341. lpp., 27. punkts; spriedums lietā T-52/91 Smets/Komisija, Recueil FP, I-A-107. un II-353. lpp., 24. punkts; spriedums lietā T-70/00 Hoyer/Komisija, Recueil FP, I-A-247. un II-1231. lpp., 55. punkts; spriedums lietā T-175/03 Schmitt/ERA, Krājums-CDL, I-A-211. un II-939. lpp., 57. un 58. punkts; spriedums lietā T-471/04 Karatzoglou/ERA, Krājums-CDL, I-A-2-35. un II-A-2-157. lpp., 43. un 44. punkts, un spriedums lietā T-10/02 Girardot/Komisija, Krājums-CDL, I-A-2-129. un II-A-2-609. lpp.).

39

Ņemot vērā tiesību attīstību attiecībā uz darba ņēmēja aizsardzību pret atlaišanu un uz noteiktu laiku secīgi noslēgtu līgumu vai darba tiesisko attiecību ļaunprātīgu izmantošanu, kā arī Kopienu judikatūru par formālo pienākumu norādīt pamatojumu nelabvēlīgiem aktiem, Civildienesta tiesa tomēr uzskatīja, ka ir jāizvērtē, vai var nepamatot uz nenoteiktu laiku noslēgta pagaidu darbinieka līguma vienpusēju laušanu.

40

Pirmkārt, atzīmējot tostarp, ka EAK, UNICE un CEEP noslēgtajā pamatnolīgumā par darbu uz noteiktu laiku, kas tika ieviests ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK (OV L 175, 43. lpp.), ir paredzēts, ka uz nenoteiktu laiku noslēgti līgumi ir “darba tiesisko attiecību starp darba devējiem un darba ņēmējiem vispārīga forma”, ko raksturo nodarbinātības stabilitāte, un ka Tiesa ir uzsvērusi, ka nodarbinātības stabilitātes priekšrocība ir būtisks darba ņēmēju aizsardzības aspekts (Tiesas spriedums lietā C-144/04 Mangold, Krājums, I-9981. lpp., 64. punkts; skat. arī Tiesas spriedumu lietā C-212/04 Adeneler u.c., Krājums, I-6057. lpp., 62. punkts), Civildienesta tiesa uzskatīja, ka, ja darba devējam ļautu lauzt uz nenoteiktu laiku noslēgtu [darba līgumu], nenorādot laušanas iemeslus, ar vienīgo ierobežojumu — pienākumu ievērot paziņošanas termiņu, netiktu ievērota uz nenoteiktu laiku noslēgto darba līgumu pati būtība, jo tie garantē noteiktu nodarbinātības drošību, un tiktu mazināta atšķirība starp šo darba līgumu kategoriju un uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu kategoriju.

41

Otrkārt, Pirmās instances tiesa atsaucās uz 1982. gada 22. jūnija Starptautiskās Darba organizācijas Konvencijas Nr. 158 par darba attiecību pārtraukšanu pēc darba devēja iniciatīvas 4. pantu, saskaņā ar kuru: “darba attiecības ar strādājošiem netiek pārtrauktas, ja nav šādas pārtraukšanas likumīga pamatojuma, kas saistīts ar strādājošā spējām vai uzvedību vai izraisīts uzņēmuma, iestādes vai dienesta darbības nepieciešamību dēļ”, kā arī uz pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 24. panta a) punktu, kurā ir garantētas “visu strādājošo tiesības [netikt atlaistam] bez vērā ņemama iemesla [..], sakarā ar viņu spējām vai uzvedību vai pamatojoties uz uzņēmuma, iestādes vai dienesta darbības vajadzībām”, un uz Nicā proklamētās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV 2000, C 364, 1. lpp.) 30. pantu, saskaņā ar kuru “ikvienam darba ņēmējam nepamatotas atlaišanas gadījumā ir tiesības uz aizstāvību, ievērojot Savienības tiesību aktus, kā arī valstu tiesību aktus un praksi”. Tāpat šīs hartas 41. panta 2. punkta trešajā ievilkumā saistībā ar tiesībām uz labu pārvaldību vispārīgi paredzēts “administrācijas pienākums pamatot savus lēmumus”.

42

Šajā sakarā Civildienesta tiesa atzīmēja, ka minētās hartas pamatmērķis ir atkārtoti apstiprināt “tiesības, kas it īpaši izriet no dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām un kopējām starptautiskajām saistībām, no Līguma par Eiropas Savienību un Kopienu līgumiem, no [..] [ECTK], sociālajām hartām, ko ir pieņēmusi Kopiena un Eiropas Padome, kā arī no [..] Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras” (šajā sakarā skat. Tiesas 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C-540/03 Parlaments/Padome, Krājums, I-5769. lpp., 38. punkts).

43

Turklāt Civildienesta tiesa uzskatīja, ka, svinīgi proklamējot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome un Eiropas Kopienu Komisija noteikti ir vēlējušies tai piedēvēt īpašu nozīmi, kas ir jāņem vērā, interpretējot Civildienesta noteikumu un PDNK tiesību normas.

44

Uzskatot, ka nekādi pārāki iemesli neļauj izslēgt pagaidu darbiniekus PDNK izpratnē no aizsardzības pret nepamatotu atlaišanu, it īpaši tad, ja ir noslēgts līgums uz nenoteiktu laiku, vai tad, ja līguma uz noteiktu laiku gadījumā viņi tiek atlaisti pirms šā līguma beigām, Civildienesta tiesa nosprieda, ka, lai nodrošinātu pietiekamu aizsardzību šajā ziņā, ir svarīgi ļaut, pirmkārt, ieinteresētajām personām pārliecināties, ka viņu likumīgās intereses ir tikušas ievērotas vai tām nodarīts kaitējums, kā arī izvērtēt iespēju vērsties tiesā un, otrkārt, tiesai veikt pārbaudi, kā rezultātā ir jāatzīst, ka kompetentajai iestādei ir pienākums norādīt pamatojumu.

45

Visbeidzot, Civildienesta tiesa uzsvēra, ka, atzīstot šādu kompetentās iestādes pienākumu norādīt pamatojumu, netiek izslēgta šīs iestādes plašā rīcības brīvība atlaišanas jomā un ka tātad Kopienu tiesa pārbauda tikai to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana (Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. februāra spriedums lietā T-79/98 Carrasco Benítez/EZA, Recueil FP, I-A-29. un II-127. lpp., 55. punkts; spriedums lietā T-223/99 Dejaiffe/ITSB, Recueil FP, I-A-277. un II-1267. lpp., 53. punkts, un spriedums lietā T-7/01 Pyres/Komisija, Recueil FP, I-A-37. un II-239. lpp., 50. un 51. punkts), un ka minētie apsvērumi nav pretrunā PDNK 47. pantam, jo minētā panta c) punkta i) daļā ir vienīgi paredzēts, ka jānosaka paziņošanas termiņš, un reglamentēts tā ilgums, un nav skarts jautājums par atlaišanas pamatošanu.

46

Kā otro aspektu Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 77.–81. punktā apņēmās izvērtēt, vai šis pienākums norādīt pamatojumu tika ievērots šajā gadījumā. Atzīmēdama, ka, ja darbiniekam, kas pieņemts darbā ar līgumu uz nenoteiktu laiku, tiek piemērots atlaišanas līdzeklis, īpaša nozīme ir tam, lai šāda līdzekļa pamatā esošie iemesli vispār tiktu skaidri norādīti rakstveidā, vislabāk pašā attiecīgā lēmuma tekstā, Civildienesta tiesa tomēr norādīja, ka var uzskatīt, ka pienākums noradīt atlaišanas pamatojumu ir ievērots, ja ieinteresētā persona tikšanās ar savu priekšniecību laikā ir pienācīgi tikusi informēta par šiem iemesliem un ja IPNDL lēmums tika pieņemts īsi pēc šīs tikšanās organizēšanas, piebilstot, ka vajadzības gadījumā IPNDL var arī papildināt šo pamatojumu, sniedzot atbildi uz ieinteresētās personas iesniegto sūdzību.

47

Šajā gadījumā Civildienesta tiesa atzīmēja, ka P. Landgrena tikšanās laikā ar R., 2004. gada 15. un 25. jūnijā, tika informēta par iemesliem, kuru dēļ bija paredzēts izbeigt ar viņu pagaidu darbinieka līgumu nepietiekamas profesionālās kompetences dēļ, un ka papildu precizējumus, atbildot uz viņas sūdzību, pienācīgi sniedza IPNDL. Tas ļāva P. Landgrenai izvērtēt lēmuma par atlaišanu pamatotību un deva iespēju celt prasību Civildienesta tiesā, tādējādi iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir jānoraida.

48

Kā trešo aspektu pārsūdzētā sprieduma 82.–95. punktā Civildienesta tiesa izvērtēja lēmuma par atlaišanu iemeslu pamatotību.

49

Šajā sakarā Civildienesta tiesa vispirms konstatēja, ka atlaišanas pamatošanai EIF vienkārši atsaucās uz “vispārīgu” P. Landgrenas profesionālās kompetences nepietiekamību, par ko liecināja nelabvēlīgu novērtējuma ziņojumu kopums vai kritika par viņas sniegumu.

50

Turpinājumā Civildienesta tiesa atzīmēja, ka, lai arī P. Landgrenai visu karjeras laiku bieži tika pārmesti tādi trūkumi kā uzmanības, precizitātes un ātruma trūkums, pildot savus pienākumus, no dažādiem stāža vai novērtējuma ziņojumiem izriet, ka viņas nopelnu vērtējums pretēji EIF apgalvotajam vispārīgi bija apmierinošs, pat labs (par 1997.–2000. gada periodu un par 2003. gadu).

51

Turklāt tā uzsvēra, ka ļoti nelabvēlīgus vērtējumus ir sniegušas divas konkrētas personas, proti, H., direktora vietnieks, kuram P. Landgrena bija sekretāre no 2002. gada janvāra līdz 2003. gada janvārim, un S., nodaļas vadītāja, kurai P. Landgrena bija sekretāre no 2003. gada 1. februāra līdz .

52

Pirmkārt, Civildienesta tiesa tomēr uzskatīja, ka novērtējuma ziņojums par 2002. gadu nekad nav ticis pabeigts, turklāt otra direktora vietnieka P., kura labā P. Landgrena strādāja minētajā periodā, vērtējums nebija tik strikts, jo P. uzskatīja, ka ieinteresētā persona savus uzdevumus pildīja apmierinoši, pat labi, lai arī viņš atzina, ka viņa pieļāva zināmas kļūdas, kas, viņaprāt, daļēji bija izskaidrojams ar pārmērīgu darba slodzi.

53

Otrkārt, Civildienesta tiesa uzskatīja, ka 2003. gada novērtējuma ziņojums, ko T., kuras labā P. Landgrena tāpat ir strādājusi, izstrādāja 2004. gada 18. martā un R. parakstīja — jeb apmēram 2 mēnešus pirms sarunas, kuras laikā viņš paziņoja P. Landgrenai par savu nodomu lauzt līgumu ar viņu, viņai bija īpaši labvēlīgi. Tā it īpaši uzsvēra, ka saskaņā ar šo novērtējuma ziņojumu P. Landgrena “[bija] sasniegusi savus galvenos 2003. gadam noteiktos mērķus [..], viņai izdevās pildīt savus uzdevumus efektīvi un iedarbīgi, ievērojot termiņus [..], [bija] demonstrējusi spēju koncentrēties savam darbam, vienlaicīgi strādājot pie vairākiem jautājumiem [..], [pielika] ievērojama pūles savas atmiņas uzlabošanai [..], [uzlaboja] savas iemaņas informātikas jomā [..], ar citiem darbiniekiem un saviem kolēģiem [..] [uzturēja] labas un draudzīgas, tomēr cieņas pilnas attiecības”.

54

Civildienesta tiesa turklāt konstatēja, ka no lietas materiāliem neizriet, ka P. Landgrenas profesionālā kompetence būtu strauji kritusies laikā no viņas pēdējā novērtējuma ziņojuma izstrādes, ko 2004. gada martā veica T., slavinot viņas uzdevumu efektīvu izpildi, ievērojot termiņus, līdz lēmuma par atlaišanu pieņemšanai mazāk nekā trīs mēnešus vēlāk.

55

Līdz ar to Civildienesta tiesa uzskatīja, ka lēmumā par atlaišanu tika pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un ka tas bija jāatceļ.

56

Ceturtkārt un visbeidzot, konstatējot, ka P. Landgrena bija paziņojusi, ka viņas veselības stāvoklis bija ļoti pasliktinājies un ka viņa fiziski nebija spējīga atsākt darbu EIF, Civildienesta tiesa nosprieda: lai viņas interesēs nodrošinātu sprieduma par lēmuma atcelšanu lietderīgo iedarbību, bija jāizmanto neierobežotā kompetence, kas tai juridiski noteikta prāvās, kas saistītas ar finansēm, aicinot EIF rast taisnīgu risinājumu, lai pienācīgi aizstāvētu P. Landgrenas tiesības (šajā sakarā skat. Tiesas 1993. gada 6. jūlija spriedumu lietā C-242/90 P Komisija/Albani u.c., Recueil, I-3839. lpp., 13. punkts, un Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-10/02 Girardot/Komisija, Recueil FP, I-A-109. un II-483. lpp., 89. punkts).

57

Tādējādi tā aicināja lietas dalībniekus vispirms rast vienošanos, nosakot taisnīgu finansiālo kompensāciju par P. Landgrenas nelikumīgu atlaišanu, un turpinājumā to informēt par tādējādi noteikto summu vai, ja šāda vienošanās netiek panākta, trīs mēnešu laikā no pārsūdzētā sprieduma pasludināšanas dienas tai iesniegt savus attiecīgos aprēķinus.

58

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 22. decembrī, EIF cēla šo apelāciju.

59

2007. gada 26. martā Komisija lūdza atļauju iestāties lietā. Ar rīkojumu apelāciju palātas priekšsēdētājs atļāva Komisijai iestāties lietā EIF prasījumu atbalstam.

60

P. Landgrena iesniedza savu atbildes rakstu 2007. gada 16. aprīlī.

61

2007. gada 4. jūnija vēstulē EIF lūdza atļauju iesniegt replikas rakstu, atsaucoties uz force majeure gadījumu, kaut arī šāda pieteikuma iesniegšanas termiņš beidzās . Ar lēmumu apelāciju palātas priekšsēdētājs noraidīja šo pieteikumu.

62

Komisija iesniedza savu iestāšanās rakstu 2007. gada 6. jūnijā. EIF un P. Landgrena iesniedza savus apsvērumus par šo rakstu attiecīgi un 28. augustā.

63

Ņemot vērā tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (apelāciju palāta) konstatēja, ka neviens no lietas dalībniekiem viena mēneša laikā pēc paziņošanas par rakstveida procesa pabeigšanu nav iesniedzis pieteikumu par tiesas sēdes rīkošanu, un atbilstoši Reglamenta 146. pantam nolēma spriest bez procesa mutvārdu daļas.

64

EIF prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

65

P. Landgrenas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

66

Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

67

P. Landgrena apgalvo, ka apelācijas sūdzība kopumā neesot pieņemama, jo EIF esot piekritis pārsūdzētajam spriedumam. Viņa šajā sakarā atsaucas uz Tiesas 2002. gada 8. janvāra spriedumu lietā C-248/99 P Francija/Monsanto un Komisija (Recueil, I-1. lpp., 31. punkts), saskaņā ar kuru piekrišana spriedumam var būt par šķērsli pret to iesniegtās apelācijas sūdzības pieņemamībai.

68

Šajā gadījumā šāda piekrišana izrietot no 2006. gada 10. novembrī EIF pārstāvja nosūtītās vēstules, kas esot uzskatāma par vienpusēju tiesību aktu, kurā esot iekļauta pakļaušanās pārsūdzētajam spriedumam un atteikšanās no paredzēto minētā sprieduma pārsūdzēšanas līdzekļu izmantošanas.

69

P. Landgrena uzskata, ka, ja EIF būtu plānojis iesniegt apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu, tas noteikti atturētos no piedāvājuma izpildīt šo spriedumu izteikšanas, pirms tas iesniedza apelācijas sūdzību un uz šāda pamata — pieteikumu par Civildienesta tiesā notiekošā procesa apturēšanu.

70

Turpretī EIF, iespējams, nepaturot tiesības iesniegt apelācijas sūdzību, viņu esot aicinājis iesniegt piedāvājumu, lai noslēgtu vienošanos par kompensāciju, vai, ja tāda netiktu panākta, iesniegt Civildienesta tiesai kompensācijas aprēķinus. Šāda vienošanās vai aprēķini galīgi izbeigtu strīdu un izslēgtu jebkādu pārsūdzības līdzekļu vēlāku izmantošanu, jo pienākums izmaksāt kompensāciju vairs neizrietētu no pārsūdzētā sprieduma, bet gan no minētās vienošanās vai aprēķiniem.

71

Tādējādi 2006. gada 10. novembra vēstulē EIF norādīja, ka cer ar viņu saprasties. Šajā sakarā P. Landgrena norāda: ja EIF plānoja iesniegt apelācijas sūdzību, nebija nozīmes tam, vai puses panāktu vienošanos, kura nenovēršami tiktu apstrīdēta ar minēto apelācijas sūdzību.

72

To apstiprinot EIF sniegtā norāde, ka būtu vēlams, lai P. Landgrena tam pēc iespējas ātrāk iesniegtu savu piedāvājumu, lai kompensācijas samaksu varētu veikt no 2006. gada budžeta. No tā, pēc P. Landgrenas domām, esot jāsecina, ka EIF tātad plānoja galīgi izpildīt pārsūdzēto spriedumu, jo pretējā gadījumā nebūtu nekādas nozīmes, vai izmaksa notiktu no 2006. vai no 2007. gada budžeta.

73

Vispirms 2006. gada 5. decembra vēstulē paturot tiesības iesniegt apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu, tad atgriežoties pie sava vēstulē izteiktā piedāvājuma par kompensācijas izmaksu un, visbeidzot, iesniedzot šo apelācijas sūdzību, EIF tātad esot pārkāpis tiesiskās drošības principu, jo izteiktais piedāvājums esot ticis pieņemts.

74

Turklāt P. Landgrena apgalvo: pat pieņemot, ka nebūtu jāuzskata, ka ar 2006. gada 10. novembra vēstuli EIF piekrita pārsūdzētajam spriedumam, EIF pārstāvja dotie precīzie, saskanīgie un beznosacījumu solījumi viņā esot radījuši tiesisko paļāvību par to, ka šis spriedums tiks ātri un galīgi izpildīts. Vispirms vēstulē paturot tiesības iesniegt apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu, tad atgriežoties pie sava vēstulē izteiktā piedāvājuma par kompensācijas izmaksu un pēc tam iesniedzot šo apelācijas sūdzību, EIF esot pārkāpis tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Turklāt šāda nostājas pārmaiņa spēj “radīt šaubas” par EIF personisko un konkrēto ieinteresētību prāvas iznākumā. To apstiprinot Komisijas pieteikums par iestāšanos lietā, no kura izrietot, ka aizstāvamās intereses patiesībā ir izvairīšanās no pārsūdzēta sprieduma izpildes praksē, pamatojoties uz judikatūru, saskaņā ar kuru pagaidu darbinieku atlaišana nav jāpamato.

75

EIF un Komisija uzskata, ka šai argumentācijai nav pamatojuma.

76

Neatkarīgi no vērtējuma par to, vai piekrišanas jēdziens ir piemērojams gadījumā, ja tiek celta prasība par Kopienas iestādes pieņemtā lēmuma atcelšanu, ir jāatgādina, ka no EKL 233. panta izriet, ka iestādei, kura ir izdevusi atcelto aktu, ir jāveic pasākumi sprieduma izpildei.

77

Šajā gadījumā Civildienesta tiesa aicināja EIF rast taisnīgu risinājumu, lai pienācīgi aizstāvētu P. Landgrenas tiesības. Saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktu Civildienesta tiesa tātad noteica, ka lietas dalībniekiem trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas ir jāiesniedz vai nu informācija par sakarā ar lēmuma par atlaišanu nelikumību izmaksājamās finansiālās kompensācijas summu, kas noteikta, kopīgi vienojoties, vai arī, ja šāda vienošanās netiek panākta, — savi šīs summas aprēķini.

78

Visbeidzot, atbilstoši EKL 244. pantam Civildienesta tiesas spriedumus izpilda saskaņā ar EKL 256. pantā noteiktajiem nosacījumiem.

79

Līdz ar to, ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu, ko lasa kopā ar tā pamatojumu, it īpaši 93. punktu, EIF bija pienākums vērsties pie P. Landgrenas, lai mēģinātu rast vienošanos par finansiālo kompensāciju, kas minētajā spriedumā bija noteikta viņai par labu. Turklāt Landgrena savā 2006. gada 22. novembra vēstulē pati norādīja, ka “[EIF] būtu [viņai] jāsniedz [..] kompensācijas piedāvājums, pamatojoties uz kuru tā lemtu, turklāt ir acīmredzams, ka atbildētājai iestādei būtu jāizpilda spriedums par [lēmuma] atcelšanu”.

80

Tā kā saskaņā ar Tiesas Statūtu I pielikuma 12. pantu apelācijas sūdzības iesniegšana Pirmās instances tiesā neaptur attiecīgā akta piemērošanu, tas vien, ka EIF vērsās pie P. Landgrenas, lai izpildītu Civildienesta tiesas spriedumu, nenozīmē, ka tas atsakās no tiesībām iesniegt apelācijas sūdzību. Katrā ziņā atteikšanās no tiesību aizsardzības līdzekļa dēļ, ja tā rada tiesību zaudējumu, prasība var kļūt nepieņemama tikai gadījumā, ja atteikšanās var tikt konstatēta skaidri un beznosacījumu kārtā.

81

Šajā gadījumā tā tas acīmredzami nav. 2006. gada 10. novembra vēstulē ne tikai nav nekādā veidā minēta šāda atteikšanās, bet arī EIF skaidri norāda savā 2006. gada5. decembra vēstulē, kas nosūtīta, atbildot uz P. Landgrenas vēstuli, ka tas “turklāt patur tiesības, neraugoties uz šo piedāvājumu, iesniegt apelācijas sūdzību par [Civildienesta tiesas] spriedumu”.

82

Šajā sakarā nav nozīmes tam, ka EIF būtu varējis norādīt, ka cer panākt saprašanos ar P. Landgrenu, jo tas vienkārši liecina par vēlmi labā ticībā izpildīt Civildienesta tiesas spriedumu. Tāpat, ņemot vērā, ka apelācijas sūdzībai nav [sprieduma izpildi] apturošas iedarbības, EIF vēlme izmaksāt P. Landgrenai kompensāciju no 2006. gada budžeta obligāti nenozīmē, ka EIF neplānoja celt apelāciju, nedz vēl jo vairāk — ka tas būtu formāli atteicies to darīt.

83

Šo pašu iemeslu dēļ P. Landgrena nevar pārmest EIF tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katrai privātpersonai ir tiesības atsaukties uz šo principu, ja Kopienu iestāde, sniedzot precīzus solījumus, ir tai radījusi pamatotas cerības. Turklāt šiem solījumiem ir jābūt atbilstošiem piemērojamām tiesību normām (skat. Tiesas 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-213/06 P ERA/Karatzoglou, Krājums, I-6733. lpp., 33. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, pat pieņemot, ka EIF kā lietas dalībniekam var likt ievērot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, kas ir piemērojams administrācijas rīcībai, pietiek atzīmēt, ka no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka tas nav sniedzis nekādus precīzus solījumus P. Landgrenai par iespējamo strīda galīgo atrisināšanu.

84

Tādējādi šī iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

85

P. Landgrena apgalvo, ka EIF prasījumi par to, lai Pirmās instances tiesa atzītu lēmuma par atlaišanu likumību, un to, ka nav juridiska pamata pienākumam izmaksāt kompensāciju, kuru noteikusi Civildienesta tiesa, neesot pieņemami. Šie prasījumi neatbilstot Reglamenta 139. panta prasībām, jo tie neatbilst prasījumiem, ko EIF izvirzījis Civildienesta tiesā. Tie nevarot arī tikt interpretēti kā tādi, kuru mērķis ir, lai Pirmās instances tiesa apmierinātu EIF pirmajā instancē izvirzītos prasījumus. EIF esot izvirzījis šādus prasījumus kā tādus, kas izriet tikai no pārsūdzētā sprieduma atcelšanas, nevis no tā, kā Civildienesta tiesa izskatīja šo lietu.

86

P. Landgrena piebilst, ka Pirmās instances tiesas kompetencē neietilpstot šīs lietas izskatīšana. Tā no iepriekš minētā secina, ka apelācijas sūdzība ir jāuzskata par tādu, kas attiecas tikai uz pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, nevis uz P. Landgrenas stāvokļa apstrīdēšanu. Līdz ar to esot apšaubāms, ka EIF ir personiski un konkrēti ieinteresēts celt prasību tiesā, un apelācijas sūdzība būtu jānoraida kopumā.

87

Kā apgalvo P. Landgrena, apelāciju tiesas tāpat kā tiesas, kas izskata lietu pirmajā instancē, kompetencē neietilpst vispārīgu paziņojumu, kas pārsniedz stingrās strīda robežas, izteikšana. EIF prasījumi, kas vērsti uz to, lai Pirmās instances tiesa atzītu lēmuma par atlaišanu likumību, un to, ka nepastāv juridisks pamats pienākumam izmaksāt kompensāciju, kuru noteikusi Civildienesta tiesa, ir jāatzīst tātad par nepieņemamiem, ko EIF turklāt neapstrīd.

88

Pat pieņemot, ka ar šiem prasījumiem EIF būtu izteicis savu vēlmi, lai Pirmās instances tiesa galīgi izskatītu prāvu, ir jākonstatē, ka katrā ziņā Tiesas Statūtu I pielikuma 13. pantā ir noteikts, ka, ja apelācija ir pamatota, Pirmās instances tiesa atceļ Civildienesta tiesas nolēmumu un pati taisa spriedumu attiecīgā lietā, bet gadījumā, ja tiesvedības apstākļi tai neļauj nākt klajā ar nolēmumu, tā nodod lietu sprieduma pieņemšanai atpakaļ Civildienesta tiesai. Līdz ar to jautājumam par to, vai EIF ir lūdzis, lai Pirmās instances tiesa pati izskatītu prāvu, nav nozīmes.

89

Komisija apgalvo, ka Civildienesta tiesai esot bijis jāatzīst, ka P. Landgrenas prasība pirmajā instancē nav pieņemama.

90

Tā uzskata, ka, tā kā darba līgumā, kas noslēgts starp P. Landgrenu un EIF, bija paredzēts, ka iestāde vai darbinieks to var izbeigt, izpildot PDNK 47.–50. pantā izklāstītos nosacījumus, prasība par EIF — pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 47. pantu un saskaņā ar līguma noteikumiem — pieņemto lēmumu par atlaišanu bija novēlota.

91

Komisija uzsver, ka 2006. gada 14. septembra spriedumā lietā C-417/05 P Komisija/Fernández Gómez (Krājums, I-8481. lpp.) Tiesa atcēla Pirmās instances tiesas pirmajā instancē pasludināto spriedumu un par nepieņemamu atzina prasību, ko attiecīgais pagaidu darbinieks bija cēlis par Komisijas atteikumu pagarināt viņa darba līgumu. Tiesa atzīmēja, ka darba līgumā bija paredzēts, ka tas nebija pagarināms. Atgādinot, ka tikai daba līgums var radīt tiesiskas sekas personām, kurām ir piemērojami Civildienesta noteikumi, Tiesa konstatēja, ka pagaidu darbinieks nebija apstrīdējis darba līgumu Civildienesta noteikumos paredzētajā termiņā un tātad nebija pieņemams, ka viņš apstrīd lēmumu, kurš tika pieņemts saskaņā ar skaidri izklāstītajiem līguma noteikumiem. Analoģiska analīze būtu jāveic šajā gadījumā.

92

Komisija turklāt piekrīt, ka atbilstoši Tiesas Statūtu 40. pantam un pastāvīgajai judikatūrai, tā kā EIF nav atsaucies uz prasības pirmajā instancē nepieņemamību nedz Civildienesta tiesā, nedz apelācijas posmā, Komisija kā persona, kas iestājusies lietā, nevar izvirzīt prasījumus šajā sakarā.

93

Tomēr saistībā ar iebildi par nepieņemamību Civildienesta tiesai tā esot bijusi jāizvirza pēc savas ierosmes (Tiesas 1993. gada 24. marta spriedums lietā C-313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I-1125. lpp., 28. un 29. punkts, un Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-193/02 Piau/Komisija, Krājums, II-209. lpp., 36. un 37. punkts).

94

Šajā sakarā neesot nozīmes tam, ka šīs iebildes par nepieņemamību izvērtēšana pēc savas ierosmes notiek apelācijas instancē. Pirmkārt, ja Pirmās instances tiesa pati nebūtu varējusi konstatēt šo nepieņemamību, tai būtu jāizskata prāva, kura patiesībā ir nepieņemama. Otrkārt, jautājums par prasības pirmajā instancē pieņemamību esot tiesību jautājums, kas Pirmās instances tiesai tātad ir jāizvērtē pēc savas ierosmes apelācijas instancē.

95

Savos apsvērumos par Komisijas iestāšanās rakstu EIF pievēršas Komisijas argumentācijai un uzskata, ka prasība pirmajā instancē bija nepieņemama novēlotības dēļ. Tas piebilst, ka ir pieņemams, ka Komisija atsaucas uz šo sabiedriskās kārtības pamatu apelācijas instancē, neraugoties uz to, ka pats EIF nebija lūdzis atzīt prasību par nepieņemamu.

96

P. Landgrena apgalvo, ka Komisijas pamats par prasības pirmajā instancē nepieņemamību neesot pieņemams, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs to nav izvirzījis un tas arī nav ticis izvirzīts pirmajā instancē.

97

Pakārtoti P. Landgrena apgalvo, ka pamats par prasības pirmajā instancē nepieņemamību neesot pamatots.

98

Komisija apgalvo, ka Civildienesta tiesai pēc savas ierosmes bija jāizvirza jautājums par prasības pirmajā instancē nepieņemamību. Pēc Komisijas domām, lēmums par atlaišanu nav radījis patstāvīgas tiesiskas sekas, salīdzinot ar darba līgumu, kurā ir paredzēts, ka darba tiesiskās attiecības var tikt izbeigtas, ievērojot nosacījumus, kas paredzēti PDNK 47. pantā. Tomēr ar lēmumu par atlaišanu līgums tika izbeigts, tieši ievērojot minētos nosacījumus. Tātad prasība pirmajā instancē esot tikusi celta novēloti.

99

Pat neraugoties uz to, ka par šā pamata pieņemamību nav jāspriež tādēļ, ka to nav izvirzījis EIF un ka tas nav ticis apspriests pirmajā instancē, ir jāatzīst, ka tas katrā ziņā ir jānoraida ka nepamatots (Tiesas 2002. gada 26. februāra spriedums lietā C-23/00 P Padome/Boehringer, Recueil, I-1873. lpp., 52. punkts).

100

Apstākļi šajā gadījumā ir būtiski atšķirīgi no tiem, par kuriem ir ticis taisīts iepriekš 91. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Fernández Gómez.

101

Šajā pēdējā minētajā spriedumā Tiesa uzskatīja, ka Iecēlējinstitūcijas noraidošā atbilde, kas sniegta uz lūgumu pagarināt pagaidu darbinieka uz noteiktu laiku noslēgtu līgumu, nav nelabvēlīgs akts, jo minētā līguma noteikumos, kas izskaidroti prasītājai adresētajā pavadvēstulē, jau bija paredzēts, ka līgums nevar tikt pagarināts. Tiesa uzskatīja, ka Iecēlējinstitūcijas atbilde, salīdzinot ar minētajiem noteikumiem, neietver nekādu jaunu informāciju attiecībā uz datumu, kurā līgums beidzas, un jautājumu par līguma pagarināšanu, un ar to netiek uzsākts jauns pārsūdzības termiņš.

102

Tomēr šajā gadījumā P. Landgrena tika pieņemta darbā, pamatojoties uz pagaidu darbinieka uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu, kurā bija paredzēts, ka PDNK 47.–50. pantā paredzētajos gadījumos to var izbeigt iestāde vai darbinieks. Tādējādi, ja nebūtu lēmuma par atlaišanu, darba līgums nebūtu beidzies un P. Landgrena turpinātu darba tiesiskās attiecības ar EIF. Tātad nebūtu saprātīgi apgalvot, ka lēmums par P. Landgrenas atlaišanu tai nav nelabvēlīgs, jo tieši šis lēmums ir būtiski mainījis tās tiesisko stāvokli, izbeidzot tās līgumu.

103

Ar šo pamatu EIF pārmet Civildienesta tiesai kļūdas tiesību piemērošanā pieļaušanu, nospriežot, ka pienākums norādīt pamatojumu ir piemērojams saskaņā ar PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu pieņemtajam lēmumam par pagaidu darbinieka, kurš pieņemts uz nenoteiktu laiku, atlaišanu.

104

P. Landgrena apgalvo, ka pamats par to, ka Civildienesta tiesa esot pārkāpusi pienākuma norādīt pamatojumu piemērojamību, esot neefektīvs, jo tas ir vērsts uz pārsūdzētā sprieduma nebūtisko pamatojumu.

105

Tas, ka pamatojums attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu uz nenoteiktu laiku pieņemto pagaidu darbinieku atlaišanas lēmumu jomā nav būtisks, izrietot no tā, ka Civildienesta tiesa, pirmkārt, noraidīja pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, kas tika izvirzīts pirmajā instancē, un, otrkārt, atcēla lēmumu par atlaišanu, konstatējot, ka tajā bija pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Apsvērumi par pienākumu norādīt pamatojumu tātad “nepiederot pārsūdzētā sprieduma rezolutīvajai daļai”.

106

EIF un Komisija apstrīd šo analīzi un uzskata, ka Civildienesta tiesas argumentācija par pienākumu norādīt pamatojumu lēmumā par atlaišanu bija priekšnosacījums lēmuma par atlaišanu pamatotības izvērtēšanai.

107

EIF un Komisija būtībā apgalvo, ka, ja nebūtu pienākuma norādīt pamatojumu lēmumam par atlaišanu, Civildienesta tiesa nevarētu un tai nebūtu jāizvērtē šā lēmuma likumība pēc būtības.

108

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi par to, vai lēmums ir pamatots vai arī tajā ir kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā likumību, un, otrkārt, ļaut tiesai pārbaudīt lēmuma likumību (skat. iepriekš 37. punktā minēto spriedumu lietā Michel/Parlaments, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

109

Tiesa nevar pārbaudīt likumību pēc būtības lēmumam, kuram nav nekāda pamatojuma — nedz no paša satura, nedz arī teksta vai konteksta, kurā tas varēja tikt pieņemts, viedokļa, lai arī kāds būtu šīs pārbaudes apjoms. Ja lēmuma autoram nebūtu pienākuma norādīt tā pieņemšanas iemeslus, tiktu apdraudēta tiesas spēja izpildīt uzdevumu, kas tai ir uzticēts, — pēc būtības pārbaudīt aktu, kas tai jāizskata, likumību, kā arī lietas dalībnieku tiesību aizsardzība tiesā, un šī pārbaude un aizsardzība būtu atkarīga no minētā lēmuma autora rīcības brīvības. Prasība iestādei norādīt savu lēmumu pamatojumu tātad nav atdalāma no tiesas pilnvarām pārbaudīt minēto lēmumu pamatotību, kas tiesiskā sabiedrībā ir jāgarantē vienlīdzīgos apstākļos visiem lietas dalībniekiem, kuri izmanto savas tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā.

110

Līdz ar to, ja Pirmās instances tiesai būtu jānospriež, kā to apgalvo EIF un Komisija, ka IPNDL pilnīgi nav jāpamato lēmumi par ar pagaidu darbinieku uz nenoteiktu laiku noslēgtu līgumu laušanu un ka šādā gadījumā IPNDL ir jāievēro tikai PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktā paredzētie līguma laušanas paziņošanas termiņi, tad, tā kā netiek apstrīdēts, ka minētie nosacījumi ir ievēroti, šis apstāklis varētu ietekmēt tiesas pārbaudes pilnvaru apmēra noteikšanu attiecībā uz minētajiem lēmumiem un tātad to, vai ir likumīga acīmredzamas kļūdas vērtējumā pārbaude, ko šajā gadījumā veikusi Civildienesta tiesa un pēc kuras tika atcelts lēmums par atlaišanu.

111

Līdz ar to šis pamats nevar uzreiz tikt noraidīts kā neefektīvs. Tātad ir jāizvērtē tā pamatotība.

112

Šis pamats ir iedalāms trijās daļās: pirmkārt, par PDNK 47. panta, kas interpretēts judikatūrā, pārkāpumu, otrkārt, par kļūdainu atsauci uz līgumiem un konvencijām, kuras nav piemērojamas [darba tiesiskajām] attiecībām starp iestādēm un to personālu, un, treškārt, par pretrunu starp formālu prasību norādīt pamatojumu un likumības apstiprinājumu tam, ka lēmuma par atlaišanu iemesli ir tikuši darīti zināmi citā veidā.

113

EIF atgādina, ka saskaņā ar PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu: ja līgums ir noslēgts uz nenoteiktu laiku, pagaidu darbinieku darba tiesiskās attiecības beidzas līgumā paredzētā paziņošanas termiņa beigās un paziņošanas termiņš ir vismaz viens mēnesis par katru pilnu dienesta gadu, bet ne īsāks kā trīs mēneši un ne ilgāks kā desmit mēneši.

114

Līdz ar to vienīgais darba devēja pienākums uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma laušanas gadījumā esot līgumā paredzētā paziņošanas termiņa ievērošana ar nosacījumu, ka šis termiņš atbilst PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

115

EIF šajā sakarā atsaucas uz iepriekš 38. punktā minētajiem spriedumiem lietās Schertzer/Parlaments un Speybrouck/Parlaments, no kuriem izrietot, ka lēmumi par pagaidu darbinieku līgumu laušanu nav jāpamato. Atšķirībā no ierēdņiem, kuru nodarbinātības stabilitāte ir garantēta Civildienesta noteikumos, pagaidu darbiniekiem ir piemērojama īpaša kārtība, pamatojoties uz kuru ar attiecīgo iestādi tiek noslēgts darba līgums. Ja šajā līgumā ir skaidri paredzēts, ka to var lauzt vienpusēji, un, atsaucoties uz atbilstošajiem PDNK noteikumiem, nav noteikts pienākums to pamatot, esot izslēgta Civildienesta noteikumu 25. panta piemērošana pēc analoģijas, kas vispārīgi paredzēts PDNK 11. pantā.

116

Tomēr P. Landgrenas darba līgumā bija noteikts tikai tas, ka “šo līgumu var izbeigt iestāde vai darbinieks PDNK 47.–50. pantā minēto iemeslu dēļ, ievērojot šajos pantos paredzētos nosacījumus”. Tā kā PDNK 47.–50. pantā nav nekādas atsauces uz PDNK 11. pantu, nedz vēl jo vairāk uz Civildienesta noteikumu 25. panta piemērošanu pēc analoģijas, nevarot pieprasīt, lai EIF šajā gadījumā pamatotu minētā līguma laušanu. EIF šajā sakarā pamatojas uz iepriekš 38. punktā minēto 1994. gada 17. marta spriedumu lietā Hoyer/Komisija un spriedumu lietā Smets/Komisija, saskaņā ar kuriem līguma vienpusēja laušana, kas skaidri paredzēta uz nenoteiktu laiku noslēgtajā pagaidu darbinieka darba līgumā, nav jāpamato, lai arī kura līgumslēdzēja puse to lauztu. Tas apgalvo, ka saskaņā ar šiem spriedumiem šis atbrīvojums no pienākuma norādīt pamatojumu esot pamatots ar rīcības brīvību, kuru PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunkts piešķirot kompetentajai iestādei attiecībā uz šāda līguma laušanu. Šajā aspektā pagaidu darbinieka stāvoklis atšķiroties no civildienesta ierēdņa stāvokļa, izslēdzot Civildienesta noteikumu 25. panta, kurā paredzēts pienākums norādīt pamatojumu nelabvēlīgiem lēmumiem, piemērošanu pēc analoģijas, neraugoties uz vispārīgu atsauci minētās kārtības 11. pantā uz Civildienesta noteikumu 11.–26. pantu par ierēdņu tiesībām un pienākumiem.

117

Tāpat Pirmās instances tiesa iepriekš 38. punktā minētajā 2006. gada 6. jūnija spriedumā lietā Girardot/Komisija (72. punkts) esot atzīmējusi, ka pagaidu darbinieks, kurš pieņemts darbā, pamatojoties uz līgumu, kas var tikt lauzts vienpusēji un bez pamatojuma, ievērojot piemērojamās tiesības, šajā aspektā būtiski atšķiras no ierēdņa. Saskaņā ar šo pašu spriedumu pagaidu darbiniekam neesot piemērojama ierēdņa nodarbinātības stabilitātes garantija, jo tam savi uzdevumi pēc definīcijas ir jāpilda tikai ierobežotu laiku.

118

EIF no tā secina, ka Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 62. punktā kļūdaini atsaucās uz PDNK 11. pantu, jo tiesību sistēma, kurai ir pakļauts pagaidu darbinieks, esot sistēma, kas noteikta līgumā, kurš esot likums līgumslēdzējām pusēm un kura iepriekš minētajos noteikumos par iespēju iestādei vai darbiniekam vienpusēji lauzt līgumu ir atsauce tikai uz PDNK 47.–50. pantu.

119

Līdz ar to esot jāuzskata, ka P. Landgrenas līgums ir ticis lauzts, ievērojot līgumā paredzēto paziņošanas termiņu un PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, un ka šajā sakarā neesot jānorāda īpašs pamatojums.

120

Pirmkārt, Komisija uzskata, ka Civildienesta tiesa, paziņodama, ka EIF ir pienākums norādīt pamatojumu lēmumam par atlaišanu, ir spriedusi ultra petita vai vismaz ultra vires.

121

Tā apgalvo, ka P. Landgrena pirmajā instancē nebija lūgusi interpretēt PDNK 47. pantu kā tādu, kas uzliek administrācijai pienākumu norādīt pamatojumu, ja tā vēlas lauzt līgumu ar pagaidu darbinieku, bet atzīmē, ka, neraugoties uz šāda pienākuma norādīt pamatojumu neesamību, lēmums esot jābalsta uz pamatotiem faktiskiem un tiesiskiem iemesliem.

122

Spriežot par šāda pienākuma norādīt pamatojumu esamību, Civildienesta tiesa esot grozījusi strīda priekšmetu, atbildot uz EIF izvirzīto argumentu (pārsūdzēta sprieduma 60. punkts), kuru prasītāja nebija izvirzījusi pirmajā instancē. Tādējādi Civildienesta tiesa esot pārkāpusi lietas dalībnieku procesuālo tiesību vienlīdzības principu, neļaujot EIF atbilstoši izteikties šajā sakarā.

123

Komisija uzskata, ka šie argumenti ir pieņemami, jo Tiesas Statūtu 40. panta ceturtajā daļā un Reglamenta 116. panta 3. punktā nav noteikumu, kas neļautu personai, kas iestājusies lietā, izvirzīt jaunus argumentus vai tādus, kas atšķiras no personas, kuru tā atbalsta, izvirzītajiem, lai tās iestāšanās nebūtu ierobežota ar prasītāja izvirzīto argumentu atkārtošanu. Komisijas argumentācija bija paredzēta tā EIF prasījuma atbalstam, saskaņā ar kuru pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, jo Civildienesta tiesa neesot ievērojusi pienākuma norādīt pamatojumu piemērojamību. Tā kā minētā argumentācija negrozot un nedeformējot strīda ietvarus, kas noteikti prasības pieteikumā, tā tātad esot uzskatāma par pieņemamu (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C-245/92 P Chemie Linz/Komisija, Recueil, I-4643. lpp., 32. un 33. punkts).

124

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstiprinot, ka gadījumā, ja tiek vienpusēji lauzts uz nenoteiktu laiku noslēgts līgums, ir piemērojams pienākums norādīt pamatojumu.

125

Vispirms Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūra esot palikusi nemainīga pēc Civildienesta tiesas pārsūdzētā sprieduma 65. punktā minētās tiesību attīstības, Pirmās instances tiesai tostarp atkārtojot, ka iepriekš 38. punktā minētajā 2006. gada 6. jūnija spriedumā lietā Girardot/Komisija netika noteikts pienākums norādīt pamatojumu.

126

Turpinājumā jāmin, ka atbilstoši judikatūrai Civildienesta noteikumi esot lex specialis (Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedums lietā T-371/03 Le Voci/Padome, Krājums-CDL, I-A-209. un II-957. lpp., 122. un 123. punkts), tādējādi to noteikumi var atkāpties no vispārīgajām tiesību normām. Turklāt Pirmās instances tiesa esot apstiprinājusi, ka PDNK ir īpašs raksturs (Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-102/95 Aubineau/Komisija, Recueil FP, I-A-357. un II-1053. lpp., 45. un 46. punkts).

127

Visbeidzot, pretēji Civildienesta tiesas pārsūdzētā sprieduma 76. punktā apgalvotajam, apsvērumi, saskaņā ar kuriem atlaišana ir jāpamato, esot pretrunā PDNK 47. pantam, kuru konstanti ir interpretējusi Tiesa un Pirmās instances tiesa. Komisija šajā sakarā atsaucas uz iepriekš 38. punktā minēto spriedumu lietā Speybrouck/Parlaments, kurā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka pienākums norādīt pamatojumu ir tikai gadījumā, ja atlaišana notiek disciplināru iemeslu dēļ, kā paredzēts PDNK 49. pantā.

128

Šo pamatojuma trūkumu kompensējot pienākums ievērot paziņošanas termiņu un pārskaitīt atlaišanas pabalstu. Pārsūdzētajā spriedumā Civildienesta tiesa tātad esot uzlikusi iestādei divkāršu pienākumu, proti, pamatot atlaišanu un pārskaitīt atlaišanas pabalstu, tādējādi tai uzliekot lielākas prasības nekā tās, kas paredzētas gadījumā, ja atlaišana notiek disciplināru iemeslu dēļ.

129

Visbeidzot, tā kā, šķiet, Civildienesta tiesas argumentācija nav piemērojama arī tad, ja pagaidu darbinieks vienpusēji lauž savu darba līgumu, pārsūdzētajā spriedumā esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes pret lietas dalībniekiem princips, kas izriet no PDNK un judikatūras, kurā ir paredzēts, ka tiesības vienpusēji lauzt līgumu ir abām līgumslēdzējām pusēm (iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā Schertzer/Parlaments, 47. punkts).

130

P. Landgrena apgalvo, ka šajā pamatā EIF gandrīz burtiski pārņem argumentus, ko tas jau izvirzīja pirmajā instancē iesniegtajā atbildes rakstā uz repliku. Šāds arguments ir nepieņemams apelācijas sūdzības posmā, ņemot vērā tostarp Tiesas Statūtu 58. pantu.

131

Attiecībā uz Komisijas argumentu par to, ka Civildienesta tiesa esot spriedusi ultra petita vai vismaz ultra vires, P. Landgrena apgalvo, ka tas ir jānoraida kā nepieņemams, jo runa ir par pamatu, ko EIF nav izvirzījis nedz pirmajā instancē — kaut arī Civildienesta tiesa to aicināja izteikties par pienākumu norādīt pamatojumu —, nedz apelācijas sūdzībā. Līdz ar to runa esot par jaunu pamatu, kas deformē vai groza strīda priekšmetu un kas saskaņā ar judikatūru būtu jānoraida kā nepieņemams (Pirmās instances tiesas 2003. gada 3. aprīļa spriedums lietā T-114/02 BaByliss/Komisija, Recueil, II-1279. lpp.). Katrā ziņā šis arguments esot acīmredzami nepamatots.

132

Tāpat P. Landgrena uzskata, ka EIF un Komisija arguments par to, ka lēmumi par pagaidu darbinieku, kuri pieņemti darbā uz nenoteiktu laiku, atlaišanu nav jāpamato, nav pamatots.

133

Tā kā šis iebildums ir patstāvīgi vērsts uz pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, tas ir kvalificējams kā pamats. Turklāt, kā apgalvo P. Landgrena, EIF savā apelācijas sūdzībā nav izvirzījis šo pamatu un tas nevar tikt saistīts ar pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu apmēra pārkāpumu.

134

Izklāstot savus argumentus, EIF nav apgalvojis, ka Civildienesta tiesa būtu pārsniegusi vai nu savu petitum, ko formulējusi P. Landgrena, vai arī strīda ietvarus, kas noteikti viņas pamatos. EIF vienkārši apstrīdēja nevis pašu faktu, ka Civildienesta tiesa sprieda par pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz lēmumiem par pagaidu darbinieku uz nenoteiktu laiku noslēgto līgumu laušanu, bet gan piemērojamību, kādu šim pienākumam noteikusi [Civildienesta] tiesa.

135

Līdz ar to šis pamats ir jauns pamats. Piemērojot risinājumu, kas izmantots iepriekš 131. punktā minētajā spriedumā lietā BaByliss/Komisija (417. punkts), tas tātad ir jānoraida kā nepieņemams. Proti, saskaņā ar šo spriedumu, lai arī Tiesas Statūtu 40. panta trešajā daļā un Reglamenta 116. panta 3. punktā nav noteikts, ka persona, kas iestājusies lietā, nedrīkstētu iesniegt jaunus argumentus vai tādus, ka atšķiras no atbalstītā lietas dalībnieka argumentiem, lai tās iestāšanās netiktu ierobežota, tikai atkārtojot prasības pieteikumā izvirzītos argumentus, nevar piekrist, ka šīs tiesību normas tai ļautu, izvirzot jaunus pamatus, grozīt vai deformēt strīda priekšmetu, kas noteikts prasības pieteikumā.

136

Katrā ziņā arī tas nav pamatots. No pirmās instances prasības pieteikumā izvirzītā pirmā un ceturtā pamata izriet, ka P. Landgrena EIF pārmeta, pirmkārt, ka tas neesot pierādījis, ka lēmums par atlaišanu ir balstīts uz spēkā esošu juridisku pamatu, un, otrkārt, ka lēmums par atlaišanu neesot ticis pamatots gadījumā, ja tas tika balstīts uz vispārīgu kompetences trūkumu. Turklāt EIF vienu atbildes raksta uz repliku nodaļu pilnībā veltīja jautājumam par to, ka nav pienākuma norādīt pamatojumu lēmumiem par atlaišanu, un secināja, ka minētā lēmuma pamatošanai veltītie argumenti gan iebildumu rakstā, gan atbildes rakstā uz repliku bija pakārtoti.

137

Līdz ar to pirmajā instancē lietas dalībnieki apsprieda jautājumu par pienākumu norādīt pamatojumu. Civildienesta tiesa tātad nav pārsniegusi savas kompetences robežas, atbildot uz argumentu, ko izvirzīja atbildētājs pirmajā instancē par šāda pienākuma neesamību, turklāt pamats par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu ir absolūts pamats, kas tiesai ir jāizvērtē pēc savas ierosmes (Tiesas 1997. gada 20. februāra spriedums lietā C-166/95 P Komisija/Daffix, Recueil, I-983. lpp., 24. punkts).

138

Visbeidzot, no lietas materiāliem izriet, ka, kā norāda P. Landgrena, tiesas sēdes protokola projektā EIF bija skaidri aicināts precizēt, “kā būtu jāsavieno pienākuma pamatot uz nenoteiktu laiku noslēgta pagaidu darbinieka līguma laušanu neesamība, ko [EIF] apgalvoja atbildes rakstā uz repliku, no vienas puses, un pārbaudes tiesā veikšana lēmumam par šāda līguma laušanu, no otras puses”. Arguments, saskaņā ar kuru Civildienesta tiesa esot pārkāpusi sacīkstes principu, — papildus tam, ka patiesībā tas ir jāuzskata par nepieņemamu pamatu, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs to nebija izvirzījis, — ir tātad acīmredzami nepamatots.

139

Landgrena uzskata, ka šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama, jo EIF aprobežojas ar to argumentu pārņemšanu, kas jau tika izvirzīti pirmajā instancē.

140

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka no EKL 225. panta, Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta 1. punkta un Pirmās instances tiesas Reglamenta 138. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tā sprieduma apstrīdētās daļas, kura atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti šī lūguma atbalstam. Šai prasībai neatbilst apelācijas sūdzība, kurā nav argumentu, kas būtu veltīti tieši tās kļūdas tiesību piemērošanā identificēšanai, kura esot pieļauta pārsūdzētajā spriedumā, bet ir tikai atkārtoti vai atstāstīti pamati un argumenti, kas jau tika izklāstīti Civildienesta tiesai. Šāda apelācijas sūdzība patiesībā ir prasība, kas vērsta uz to, lai vienkārši panāktu Civildienesta tiesai iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, kas nav Pirmās instances tiesas kompetencē (pēc analoģijas skat. Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-352/98 P Bergaderm un Goupil/Commission, Recueil, I-5291. lpp., 34. un 35. punkts).

141

Tomēr, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Kopienu tiesību interpretāciju vai piemērošanu Civildienesta tiesā, tad pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu pamatot savu apelācijas sūdzību ar Civildienesta tiesā jau izvirzītajiem pamatiem un argumentiem, apelācijas tiesvedībai tiktu atņemta daļa no tās jēgas (pēc analoģijas skat. Tiesas 2003. gada 11. novembra rīkojumu lietā C-488/01 P Martinez/Parlaments, Recueil, I-13355. lpp., 39. punkts).

142

Nav šaubu, ka šajā gadījumā EIF pārmet Civildienesta tiesai, ka tā esot kļūdaini interpretējusi Civildienesta noteikumus un PDNK, nospriežot, ka lēmumam par atlaišanu, kas tika apstrīdēts pirmajā instancē, ir piemērojams pienākums norādīt pamatojumu. P. Landgrenas izvirzītā iebilde par nepieņemamību tātad ir jānoraida.

143

Kā tika izklāstīts šā sprieduma 98.–102. punktā, lēmums par atlaišanu pagaidu darbiniekam, attiecībā uz kuru tas tika pieņemts, ir lēmums, kas būtiski maina tā tiesisko stāvokli un kas līdz ar to tam ir nelabvēlīgs.

144

Atbilstoši Civildienesta noteikumu 25. panta otrajai daļai jebkurš nelabvēlīgs lēmums ir jāpamato.

145

Attiecībā uz pagaidu darbiniekiem piemērojamo kārtību ir jāatzīmē, ka PDNK11. panta pirmajā daļā ir paredzēts: “Civildienesta noteikumu 11. līdz 26. panta noteikumus par ierēdņu tiesībām un pienākumiem piemēro pēc analoģijas”. Tajā pašā tiesību normā tomēr ir precizēts: “ja pagaidu darbiniekam ir līgums uz noteiktu laiku, Civildienesta noteikumu 15. panta otrajā daļā minētā atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ ilgumu ierobežo uz atlikušo līguma termiņu”.

146

PDNK 11. pantā tātad tiek noteikts princips, atbilstoši kuram Civildienesta noteikumu 11.–26. pants pagaidu darbiniekiem ir piemērojams pēc analoģijas. Vienīgais izņēmums no šā principa ir paredzēts attiecībā uz Civildienesta noteikumu 15. panta otrajā daļā minētā atvaļinājuma personisku iemeslu dēļ ilgumu pagaidu darbinieka, ar kuru noslēgts līgums uz noteiktu laiku, gadījumā.

147

Tādējādi, lasot atbilstošās tiesību normas, nevar secināt, ka Civildienesta noteikumu 25. pants nebūtu piemērojams uz nenoteiktu laiku noslēgto pagaidu darbinieku līgumu atlaišanas gadījumiem.

148

Turklāt saskaņā ar judikatūru šajā tiesību normā paredzētais pienākums norādīt nelabvēlīga lēmuma pamatojumu, kurā tikai ir pārņemts EKL 253. pantā noteiktais vispārīgais pienākums, ir būtisks Kopienu tiesību princips, no kura var atkāpties tikai primāru iemeslu dēļ (skat. iepriekš 37. punktā minēto spriedumu lietā Huygens/Komisija, 105. punkts un tajā minētā judikatūra), kā Civildienesta tiesa to pamatoti uzsvēra pārsūdzētā sprieduma 61. punktā. Kā ir atgādināts iepriekš 108. punktā, pienākuma norādīt pamatojumu mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi par to, vai lēmums ir pamatots vai arī tam ir kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā likumību, un, otrkārt, ļaut tiesai pārbaudīt lēmuma likumību (iepriekš 37. punktā minētais spriedums lietā Michel/Parlaments, 22. punkts). Šis pienākums tātad palīdz nodrošināt tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir Kopienu tiesību vispārīgs princips, kurš izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālām tradīcijām, kuram tika veltīts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECTK), kas 1950. gada 4. novembrī parakstīta Romā, 6. un 13. pants, un kurš tika atkārtoti apstiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (skat. Tiesas spriedumu lietā C-432/05 Unibet, Krājums, I-2271. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Pienākuma pamatot lēmumus, kas tiek pieņemti darba tiesiskajās attiecībās, nozīmīgums tāpat tika nepārprotami parādīts Tiesā, kura atzīmēja, ka pārbaudes tiesā, kuras ietvaros ir jāizvērtē apstrīdētā lēmuma pamatojuma likumīgums, efektivitāte vispārīgi nozīmē, ka attiecīgajai tiesai ir tiesības prasīt kompetentajai iestādei iesniegt šo pamatojumu. It īpaši lai nodrošinātu Kopienu darba ņēmējiem Līgumā piešķirto pamattiesību efektīvu aizsardzību, arī viņiem ir jāvar aizsargāt šīs tiesības pēc iespējas labākos apstākļos un ir jābūt iespējai, pilnībā pārzinot iemeslu, izlemt, vai ir lietderīgi vērsties tiesā (Tiesas spriedums lietā 222/86 Heylens u.c., Recueil, 4097. lpp., 15. punkts).

149

Tādējādi tik liels izņēmums no vispārīgā un būtiskā principa, ka administrācijai ir pienākums pamatot savus lēmumus, it īpaši nelabvēlīgus, var izrietēt tikai no skaidri izteiktas un viennozīmīgas Kopienu likumdevēja gribas, kas šajā nozīmē nav izteikta Civildienesta noteikumu 25. panta un PDNK 11. panta vispārīgajos noteikumos.

150

Tomēr ir jāatzīst, ka PDNK 47. pantā nav arī paredzēts, ka lēmumiem par atlaišanu nebūtu piemērojams pienākums norādīt pamatojumu. Tādējādi, tā kā Civildienesta noteikumu 25. pants ir būtisks princips, kurš attiecas uz ierēdņa un — atbilstoši PDNK 11. pantam — pagaidu darbinieka tiesībām, nav pieļaujams, ka tikai tādēļ, ka PDNK 47. pantā nav skaidri paredzēts, ka lēmumi, kas pieņemti, piemērojot šo tiesību normu, ir jāpamato, Civildienesta noteikumu 25. pants nebūtu piemērojams, jo šī tiesību norma var tikt piemērota vispārīgi, ja vien nav piemērojama atkāpe. PDNK īpašajam raksturam un Civildienesta noteikumu lex specialis raksturam, ko apgalvo Komisija, tātad nav nozīmes, jo neviens no šiem tiesību aktiem neparedz skaidru atkāpi no EKL 253. panta attiecībā uz lēmumiem par pagaidu darbinieku uz nenoteiktu laiku noslēgto līgumu laušanu.

151

Turklāt, ja, kā apgalvo EIF un Komisija, nodarbinātības saikne starp iestādi un pagaidu darbinieku sākas ar darba līgumu, šajā līgumā tomēr nevar būt nosacījumi, kas atšķiras no obligātajiem tiesiskajiem nosacījumiem, kas paredzēti PDNK, kurā attiecībā uz pienākumu norādīt pamatojumu ir atsauce uz Civildienesta noteikumiem. Līdz ar to tas vien, ka darba līgumā ir paredzēta iespēja vienpusēji lauzt līgumu, ievērojot paziņošanas termiņu, nevar tikt interpretēts kā atļauja IPNDL atkāpties no PDNK 11. panta un Civildienesta noteikumu 25. panta. Vispārīgi ir jānorāda, ka tādējādi paredzētās līguma laušanas vienpusējais raksturs ir jānodala no jautājuma par pienākumu norādīt šīs laušanas pamatojumu, jo šis vienpusējais raksturs vienkārši norāda uz to, ka gribai lauzt līgumu nav jābūt abpusējai.

152

Turklāt tāpat ir tiesa, ka PDNK 49. pantā, kas attiecas uz līguma laušanu bez iepriekšējas paziņošanas disciplināru iemeslu dēļ, ja pagaidu darbinieks, pildot savus pienākumus, izdara smagu pārkāpumu, ir noteikts: “Iestāde, kas minēta 6. panta pirmajā daļā, pieņem pamatotu lēmumu pēc tam, kad attiecīgajam darbiniekam dota aizstāvības iespēja”.

153

Turpretī no apstākļa, ka PDNK 49. pantā ir skaidri atgādinātas prasības, kas izriet no Civildienesta noteikumu 25. panta un kas ir jāievēro līguma laušanas disciplināru iemeslu dēļ gadījumā, neizriet, ka minētās prasības nav piemērojamas gadījumā, ja līgums netiek lauzts disciplināru iemeslu dēļ. Šādas analīzes rezultātā var izdarīt secinājumu, ka nelabvēlīgu lēmumu var pieprasīt pamatot tikai gadījumā, ja šis pienākums ir konkrēti paredzēts tiesību normā, kas ir minētā lēmuma juridiskais pamats, un šāda interpretācija nav pamatota nedz ar pašu Civildienesta noteikumu 25. panta mērķi, nedz ar judikatūru. Turklāt saskaņā ar atbilstīgas interpretācijas principu, tā kā PDNK 47. un 49. pants ir zemākas hierarhijas pakāpes tiesību normas nekā Līguma tiesību normas, tās ir jāinterpretē, cik vien iespējams, ņemot vērā Līgumu un šajā gadījumā — it īpaši EKL 253. panta prasības.

154

Turklāt ir jānoraida Komisijas apgalvojums, ka neesot pieļaujams pienākums norādīt pamatojumu, kas uzlikts IPNDL gadījumā, ja tiek lauzts līgums, pamatojoties uz PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, jo līdz ar to IPNDL tiktu uzlikts divkāršs pienākums, proti, pienākums norādīt pamatojumu un samaksāt atlaišanas pabalstu, un tādējādi tai tiktu uzlikti lielāki pienākumi nekā tie, kas ir piemērojami gadījumā, ja līgums tiek lauzts disciplināru iemeslu dēļ.

155

Pirmkārt, algas maksājums pagaidu darbiniekam iepriekšējā brīdinājuma periodā kā tāds nav atlaišanas pabalsts, jo darbinieks šajā periodā pilda savas funkcijas, kas pamato finanšu atlīdzības saņemšanu. Otrkārt, tieši tādēļ, ka darbiniekam netiek pārmests, kas viņš, pildot savus pienākumus, būtu izdarījis smagu pārkāpumu, viņam tiek paredzēts pietiekams termiņš, lai organizētu savu nākotni, atšķirībā no darbinieka, kurš atlaists disciplināru iemeslu dēļ un kurš ir vainojams tik smagu pārkāpumu izdarīšanā, ka viņa saglabāšana darbā būtu pretēja dienesta interesēm. Šādos apstākļos paziņošanas termiņa ievērošanu nevar uzskatīt par tādu, kas atsver pienākuma norādīt pamatojumu neesamību, jo jautājums par iepriekšēju brīdināšanu ir saistīts tikai ar atlaišanas pamatu.

156

Tāpat nav veiksmīgs Komisijas arguments par to, ka pārsūdzētajā spriedumā esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, uzliekot pienākumu norādīt pamatojumu tikai iestādei, lai gan tiesības vienpusēji lauzt līgumu ir abām līgumslēdzējām pusēm. Tiesiskās attiecības starp iestādi un pagaidu darbinieku nav noteiktas tikai darba līguma noteikumos, uz tām tāpat attiecas Civildienesta noteikumu prasības. Tomēr, lai arī Civildienesta noteikumos ir paredzēts, ka administrācijas nelabvēlīgi lēmumi ir jāpamato, ir jāatzīst, ka tajos nav paredzēts šāds pienākums attiecībā uz ierēdņiem un darbiniekiem, ja viņi pieņem lēmumus, kas var būt nelabvēlīgi administrācijai. No tā izrietošā iespējamā nevienlīdzība tātad ir Civildienesta noteikumu, kuru spēkā esamību Komisija neapstrīd, piemērošanas rezultāts. Turklāt Komisijas arguments radies kļūdainas tēzes dēļ, atbilstoši kurai, ja administrācijai uzliek prasību norādīt pamatojumu, tai tiek liegtas tiesības uz līguma vienpusēju laušanu. Proti, pienākums norādīt pamatojumu neaizliedz administrācijai pēc savas iniciatīvas vien lauzt darba līgumu ar pagaidu darbinieku, bet vienkārši paredz prasību norādīt iemeslus šā lēmuma pamatojumam, lai garantētu minētajam darbiniekam minimālos tiesiskos nosacījumus uz efektīvu tiesību aizstāvību tiesā.

157

No šā sprieduma 143.–153. punkta izriet, ka no Civildienesta noteikumu 25. panta, kurā ir pārņemta pamatprasība, kas izriet no paša Līguma, teksta neizriet, ka tas nebūtu jāpiemēro tad, ja lēmums par atlaišanu tiek pieņemts, pamatojoties uz PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu.

158

Turklāt šī interpretācija atbilst Civildienesta noteikumu 25. panta mērķiem.

159

Šīs tiesību normas, kas ir piemērojama pagaidu darbiniekiem saskaņā ar PDNK 11. pantu, mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai, attiecībā uz kuru tika pieņemts lēmums, kas skar tās tiesisko stāvokli, pietiekamu norādi, lai tā varētu izvērtēt lēmuma pamatotību un iespēju celt prasību tiesā, lai apstrīdētu tā likumību, un, otrkārt, ļaut tiesai veikt pārbaudi. Tā kā lēmumi par pagaidu darbinieku uz nenoteiktu laiku noslēgto līgumu laušanu nav atbrīvoti no tiesas kontroles, lai sasniegtu šo mērķi, lēmumi, ar kuriem tiek izbeigtas pagaidu darbinieku darba tiesiskās attiecības, tāpat kā visi nelabvēlīgie lēmumi, kas adresēti pagaidu darbiniekiem, ieskaitot mazāk nozīmīgos, ir jāpamato.

160

Ja šāda pienākuma norādīt pamatojumu nebūtu, Kopienu tiesa nevarētu pienācīgi veikt pārbaudi, pat ierobežotu, bet administrācija galu galā varētu brīvi un patvaļīgi pieņemt lēmumus attiecībā uz noteiktu pagaidu darbinieku kategoriju, kaut arī atbilstoši judikatūrai tad, ja kompetentā iestāde lemj par darbinieka stāvokli, tai, izvērtējot dienesta intereses, ir jāņem vērā visi aspekti, kas var noteikt tās lēmumu, un tostarp attiecīgā darbinieka intereses. Tas izriet no administrācijas pienākuma ņemt vērā ierēdņu intereses, kurš atspoguļo līdzsvaru starp abpusējām tiesībām un pienākumiem, kuri darba tiesiskajās attiecībās starp publisku iestādi un tās darbiniekiem noteikti Civildienesta noteikumos un pēc analoģijas — PDNK (skat. iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā Dejaiffe/ITSB, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

161

Lai arī patiešām Civildienesta noteikumos ierēdņiem ir piešķirta lielāka nodarbinātības stabilitāte, jo gadījumi, kad pret ieinteresētās personas gribu galīgi tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības, ir stingri noteikti, tomēr ir jāuzsver, ka pagaidu darbinieka mazāk stabilo nodarbinātības būtību nemaina pienākums norādīt pamatojumu, kas uzlikts IPNDL gadījumā, ja tiek lauzti uz nenoteiktu laiku noslēgti līgumi ar pagaidu darbiniekiem.

162

Šī būtība izriet tostarp no IPNDL plašās rīcības brīvības attiecībā uz pagaidu darbinieku uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma laušanu atbilstoši PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktam, ievērojot līgumā paredzēto paziņošanas termiņu, un līdz ar to Kopienu tiesas kontrolei ir jāizpaužas tikai kā pārbaudei, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vai pilnvaru nepareiza izmantošana (Tiesas 1981. gada 26. februāra spriedums lietā 25/80 de Briey/Komisija, Recueil, 637. lpp., 7. punkts; iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā Speybrouck/Parlaments, 97. un 98. punkts; iepriekš 38. punktā minētais spriedums lietā Hoyer/Komisija, 27. punkts, un Smets/Komisija, 24. punkts).

163

Šī plašā rīcības brīvība ne tikai nepamato iespēju atbrīvot administrāciju no pienākuma pamatot savus lēmumus attiecīgajā jomā, bet arī pastiprina vajadzību ievērot būtisko formālo prasību norādīt pamatojumu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja Kopienu iestādei ir plaša rīcības brīvība, ir ļoti svarīgi pārbaudīt, vai administratīvo procedūru ietvaros tika ievērotas garantijas, kas noteiktas Kopienu tiesību sistēmā. Viena no šīm garantijām tostarp ir kompetentās iestādes pienākums uzmanīgi un objektīvi izvērtēt visus attiecīgā gadījuma atbilstošos aspektus un pietiekami pamatot savu lēmumu (Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedums lietā C-269/90 Technische Universität München/Hauptzollamt München-Mitte, Recueil, I-5469. lpp., 14. punkts; spriedums lietā C-525/04 P Spānija/Lenzing, Krājums, I-9947. lpp., 58. punkts, un spriedums lietā C-405/07 P Nīderlande/Komisija, Krājums, I-8301. lpp., 56. punkts).

164

Turklāt tika nospriests, ka tādas prakses rezultātā, ko veido kompetentās iestādes atbrīvošana no pienākuma pamatot savus nelabvēlīgos lēmumus, pretēji labas pārvaldības prasībām tiek izjaukts līdzsvars funkciju un kompetenču sadalē starp administrāciju, no vienas puses, un Kopienu tiesu, no otras puses, jo Kopienu tiesa kļūst par pirmo un vienīgo instanci, kurā prasītājs var saņemt šādu pamatojumu. Proti, šādas prakses rezultātā tiek apšaubīta funkciju sadales un iestāžu līdzsvara starp administrāciju un tiesu sistēma, kas ir paredzēta Līgumā, un it īpaši pārsūdzības veidu lietderīgā iedarbība, kā arī ātras lietas izskatīšanas un procesuālās ekonomijas prasības, ņemot vērā, ka nelabvēlīga akta pamatojums labā un pienācīgā formā un šā akta paziņošana ieinteresētajai personai pirmstiesas posmā ļauj šai personai saprast attiecībā uz viņu pieņemtā lēmuma piemērojamību un, iespējams, viņu pārliecināt par šā lēmuma pamatotību, tādējādi novēršot strīda nodošanu izskatīšanai tiesā (Pirmās instances tiesas 2005. gada 8. decembra spriedums lietā T-237/00 Reynolds/Parlaments, Krājums-CDL, I-A-385. un II-1731. lpp., 106. punkts).

165

Līdz ar to pretēji EIF un Komisijas apgalvotajam nedz PDNK 47. panta mērķis, nedz ierēdņa nodarbinātības stabilitāte, nedz IPNDL plašā rīcības brīvība nevar radīt šķērsli būtiskajam un vispārīgajam mērķim, ko vēlas sasniegt ar pienākumu norādīt pamatojumu nelabvēlīgajiem aktiem, kas paredzēts Civildienesta noteikumu 25. pantā.

166

Turklāt tas atbilst Tiesas judikatūrai par prasību norādīt pamatojumu noraidošiem lēmumiem, kas pieņemti pagaidu darbinieku pieņemšanas darbā procesā. Tādējādi saistībā ar pagaidu darbinieku pieņemšanu darbā, pamatojoties uz PDNK 2. panta c) punktu, tika nospriests, ka IPNDL nevar pamatot savu lēmumu tikai ar to tiesisko nosacījumu ievērošanu, kuri tai jāievēro, lai iecelšanas amatā procedūra būtu likumīga, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar PDNK 11. pantu Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa ir piemērojama individuāliem lēmumiem, kas pieņemti attiecībā uz pagaidu darbiniekiem (Tiesas 2004. gada 23. septembra spriedums lietā C-150/03 P Hectors/Parlaments, Krājums, I-8691. lpp., 38., 39. un 41. punkts).

167

Visbeidzot, lai arī, kā apgalvo EIF un Komisija, tika nospriests, ka lēmumi par pagaidu darbinieku uz nenoteiktu laiku noslēgtu darba līgumu laušanu nav jāpamato, tomēr tai pat laikā gan Tiesa, gan Pirmās instances tiesa ir apstiprinājušas, ka gadījumā, ja darbinieks tiek atlaists nepietiekamas profesionālās kompetences dēļ un lēmums pieņemts, ievērojot paziņošanas termiņu, kas paredzēts PDNK 47. pantā, Kopienu tiesa nevar pārbaudīt šā vērtējuma pamatotību, izņemot gadījumu, ja var konstatēt acīmredzamu kļūdu vai pilnvaru nepareizu izmantošanu (šajā sakarā skat. iepriekš 162. punktā minēto spriedumu lietā Briey/Komisija, 7. punkts, un iepriekš 38. punktā minēto spriedumu lietā Speybrouck/Parlaments, 97. un 98. punkts). Veicot šo ierobežoto pārbaudi, Pirmās instances tiesa turklāt bija spiesta atzīt, ka, pieņemot lēmumu atlaist pagaidu darbinieku tādēļ, ka viņš netika iekļauts piemēroto kandidātu sarakstā, kas tika izstrādāts nelikumīga konkursa beigās, Komisija nebija ievērojusi tai noteiktās rīcības brīvības robežas, un tādēļ Pirmās instances tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu par atlaišanu (šajā sakarā skat. iepriekš 38. punktā minēto 1994. gada 17. marta spriedumu lietā Hoyer/Komisija, 37.–40. punkts, un spriedumu lietā Smets/Komisija, 34.–37. punkts).

168

Kā tika izklāstīts tostarp šā sprieduma 108. un 109. punktā, tiesas lēmuma pamatotības pārbaude, pat ierobežota, nav nodalāma no tā izdevējas iestādes pienākuma izklāstīt tā pamatojumu, tādēļ judikatūra, uz kuru atsaucas EIF un Komisija, ir jāinterpretē tādējādi, ka iestādei netiek uzlikts formāls pienākums pašā tiesību aktā norādīt pamatojumu lēmumam par pagaidu darbinieka atlaišanu, pamatojoties uz PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, bet šim lēmumam tomēr ir jābūt pamatotam ar likumīgiem iemesliem, kurus ieinteresētajai personai ir tiesības uzzināt. Turklāt ir jāatzīmē, ka šī interpretācija atbilst iepriekš 162. punktā minētajam spriedumam lietā Briey/Komisija, saskaņā ar kuru Tiesa atzīmēja, ka prasītājam bija visas iespējas personīgās intervijas un apjomīgās sarakstes laikā izmantot savus aizstāvības līdzekļus un ka šā paša iemesla dēļ viņš nevar sūdzēties par to, ka nav pamatots pats lēmums (9. punkts).

169

Turklāt ir jāatzīmē, ka Pirmās instances tiesa nesen ir vispārīgi nospriedusi, ka, pirmkārt, Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa pēc analoģijas ir piemērojama pagaidu darbiniekiem atbilstoši PDNK 11. pantam un, otrkārt, ka pienākums norādīt pamatojumu nav ierobežots attiecībā uz lēmumu par pieņemšanu darbā vai atlaišanu no amata, kam piemērojams PDNK 2. panta c) punkts (Pirmās instances tiesas 2006. gada 17. oktobra spriedums lietā T-406/04 Bonnet/Tiesa, Krājums-CDL, I-A-2-213. un II-A-2-1097. lpp., 68. punkts), kaut arī savstarpējā uzticība ir būtisks šajā PDNK 2. panta c) punktā minēto pagaidu darbinieku līgumu aspekts (47. punkts). Šāds apstiprinājums vēl jo vairāk ir piemērojams atlaišanai no amata, kam piemērojams PDNK 2. panta a) punkts, kā šajā gadījumā.

170

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Civildienesta tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatīdama, ka lēmumam par pagaidu darbinieka, kas pieņemts uz nenoteiktu laiku, atlaišanu, pamatojoties uz PDNK 47. panta c) punkta i) apakšpunktu, bija piemērojama prasība norādīt pamatojumu, kas paredzēta Civildienesta noteikumu 25. pantā.

171

Tādējādi Pirmā pamata pirmā daļa par pienākuma norādīt pamatojumu apmēra pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatota.

172

Šādos apstākļos nav jāizvērtē šā pamata otrā daļa par kļūdainu atsauci uz līgumiem un konvencijām, kas nav piemērojamas tiesiskajām attiecībām starp iestādēm un to darbiniekiem. Kā norādīts iepriekš, pienākuma norādīt pamatojumu piemērojamība, ko noteikusi Civildienesta tiesa, atbilst Civildienesta noteikumiem un PDNK, tādēļ tas, ka Civildienesta tiesa pārsūdzētā sprieduma 66.–72. punktā, iespējams, lieki atsaucās uz Direktīvu 1999/70 un ar to saistīto Tiesas judikatūru, kā arī uz dažādiem starptautiskiem aktiem un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, neietekmē pārsūdzētajā spriedumā šajā sakarā izdarīto atzinumu pamatotību.

173

Turklāt no Civildienesta tiesas analīzes izriet, ka tā neuzskatīja šīs atsauces par juridiski saistošām, bet tās minēja tikai, lai pamatotu PDNK un Civildienesta noteikumu interpretāciju pārsūdzētā sprieduma 61., 73. un 74. punktā.

174

Līdz ar to, pat ja otrā daļa būtu pamatota, šis apstāklis kā tāds nekādi neietekmētu pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu un neliktu atcelt pārsūdzēto spriedumu. Tātad minētā daļa ir jānoraida kā neefektīva.

175

EIF uzskata, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pretruna, jo tajā ir norādīts, ka atlaišanas iemesli vispār ir skaidri jānorāda rakstiski, vislabāk pašā attiecīgā lēmuma tekstā, tomēr atzīmējot, ka var uzskatīt, ka pienākums norādīt atlaišanas iemeslus ir izpildīts arī tad, ja ieinteresētā persona sarunu laikā ar savu vadību ir pienācīgi tikusi informēta par šiem iemesliem un ja IPNDL lēmums ir ticis pieņemts īsi pēc šo sarunu norises.

176

Pēc EIF domām, lai arī formālā prasība norādīt pamatojumu pašā lēmumā ir pārmērīga un pretrunā Kopienu judikatūrai, Kopienu tiesa turpretī atzina, ka vajadzība citā veidā pietiekami darīt zināmus iemeslus ir pamatota ierēdņu gadījumā. Patiesībā šis “pamatojums” vienmēr tiekot izvērtēts gadījumā, ja lēmums par līguma, kas noslēgts uz noteiktu laiku, laušanu tiek pārsūdzēts tiesā, izvērtējot faktus, kuru rezultātā tika pieņemts lēmums par līguma laušanu un kuri ieinteresētajai personai ir labi zināmi. Šādos apstākļos tiesa pārbauda, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu vērtējumā. Būtu neiedomājami, ka pirms lēmuma par atlaišanu nav notikuši fakti, kas ieinteresētajai personai liktu šaubīties par dažiem iemesliem vai zināt iemeslus, kuru dēļ tās līgums varētu tikt lauzts un kuru atbilstību un pamatotību tā var apstrīdēt. Līdz ar to neesot jāpieprasa skaidri izteikts pamatojums, nedz vēl jo vairāk jāpieprasa, ka tas tiek ierakstīts pašā lēmumā par atlaišanu.

177

Ja pieņem, ka lēmums par atlaišanu tiek pieņemts ne tikai bez formāla pamatojuma, bet arī bez jebkāda iepriekšēja kontakta ar ieinteresēto personu, šis lēmums tikšot atcelts, jo neviens fakts nevar būt par tā faktisko vai juridisko pamatu. Saskaņā ar judikatūru neesot obligāti jāsniedz pamatojums pagaidu darbinieka uz nenoteiktu laiku noslēgtā līguma laušanai, bet tiesa, pārbaudot lēmuma par atlaišanu likumību, varot izvērtēt faktus, lai tos saistītu ar minētā lēmuma iespējamo pamatojumu. Tātad neesot jāpieprasa, lai pamatojums formāli tiktu ierakstīts pašā aktā vai skaidri norādīts ieinteresētajai personai. Šī ieinteresētā persona nevarot nezināt par situāciju, kuras dēļ tā var “nonākt nedrošā situācijā”, pat tikt atlaista. Pēdējā minētajā gadījumā tiesa pārbauda, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana.

178

P. Landgrena uzskata, ka šāda argumentācija nav pamatota.

179

Attiecībā uz to, ka ar iepriekš izklāstīto argumentāciju EIF apgalvo, ka pastāv pretruna starp prasību principā lēmumā par atlaišanu rakstveidā norādīt tā pamatā esošos iemeslus un atzinumu, ka šie iemesli tomēr var tikt paziņoti ieinteresētajai personai sarunu laikā, kā arī atbildes uz sūdzību posmā, pietiek konstatēt, pirmkārt, ka nepastāv pretruna starp principa noteikšanu un paredzēšanu, ka ir pieļaujama zināma pielāgošana. Otrkārt, Civildienesta tiesas izmantotais risinājums atbilst judikatūrai, saskaņā ar kuru tas, ka ieinteresētā persona zina kontekstu, kurā tika pieņemts lēmums, var tikt uzskatīts par minētā lēmuma pamatojumu (skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 14. jūlija spriedumu lietā T-123/95 B/Parlaments, Recueil FP, I-A-245. un II-697. lpp., 51. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz lēmumiem par paaugstināšanu un iecelšanu amatā Iecēlējinstitūcijai nav jāpamato lēmumi par paaugstināšanu amatā tiem kandidātiem, kas nav tikuši paaugstināti, kuriem šāds pamatojums varētu kaitēt (skat. Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-218/02 Napoli Buzzanca/Komisija, Krājums-CDL, I-A-267. un II-1221. lpp., 58. punkts un tajā minētā judikatūra). Turpretī Iecēlējinstitūcijai ir jānorāda pamatojums savam lēmumam par kandidāta neiecelšanu amatā, kad tā pieņem lēmumu par viņa iesniegtās sūdzības noraidīšanu, jo tiek uzskatīts, ka šā lēmuma pamatojums sakrīt ar lēmuma, par kuru ir iesniegta sūdzība, pamatojumu (Pirmās instances tiesas spriedums lietā T-586/93 Kotzonis/EESK, Recueil, II-665. lpp., 105. punkts, un iepriekš 37. punktā minētais spriedums lietā Huygens/Komisija, 107. punkts).

180

Turklāt EIF, šķiet, apgalvo, ka pienākums norādīt pamatojumu lēmumiem par pagaidu darbinieku atlaišanu nav nepieciešams, jo, pirmkārt, šis pamatojums ieinteresētajai personai noteikti esot zināms un, otrkārt, veicot pārbaudi par to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, Kopienu tiesa varot noteikt sodu par iespējamo atlaišanas pamatojuma trūkumu.

181

Pirmais no šiem apgalvojumiem ir pilnīga faktu teoretizēšana, kurai nav nekādas juridiskas vērtības un ar kuru nevar pamatot izņēmumu no pienākuma norādīt pamatojumu IPNDL labā. Attiecībā uz otro jānorāda, ka tajā nav ņemts vērā pats pienākuma norādīt pamatojumu mērķis, proti, ļaut ieinteresētajai personai pārliecināties par tai nelabvēlīgā lēmuma pamatotību un izvērtēt iespēju celt prasību, no vienas puses, un tiesai pārbaudīt šā lēmuma likumību, tostarp to, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, no otras puses. Tādējādi nav pieļaujams, ka pamatojuma trūkums tiktu sodīts, pārbaudot, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo šo pārbaudi pēc būtības var veikt tikai tad, ja ir pamatojums, kurš ļauj izvērtēt, vai administrācija ir pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas.

182

Līdz ar to ir jānoraida šī daļa un pirmais pamats kopumā.

183

Šis pamats ir iedalāms divās daļās: pirmkārt, par faktu sagrozīšanu un, otrkārt, par vispārējo interešu neievērošanu.

184

EIF apgalvo, ka no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka no septiņiem P. Landgrenas novērtējuma ziņojumiem sešos ir minēti trūkumi, kas EIF esot ļāvis atsaukties uz viņas vispārīgo profesionālās kompetences nepietiekamību.

185

Vienīgo labvēlīgo ziņojumu esot sagatavojusi viņas aizstājēja T., kad klāt nebija S., kura ir P. Landgrenas priekšniece un kurai sākotnēji bija jābūt vērtētājai, un šis ziņojums attiecas tikai uz desmit mēnešu periodu.

186

Tātad pastāvot “atšķirība vērtējumā — ne tikai matemātiska, bet drīzāk pēc būtības” — starp daudziem brīdinājumiem, kas tika nosūtīti P. Landgrenai, no vienas puses, un atsauci uz šo vienīgo ziņojumu, kurš turklāt esot izraisījis S. reakciju, kad tā par to uzzināja, no otras puses.

187

Turklāt EIF atzīmē, ka, pat ja būtu jāuzskata, kā pārsūdzētā sprieduma 89. punktā to darīja Civildienesta tiesa, ka vienpusējiem paziņojumiem, kas pievienoti atbildes rakstā uz repliku un kas tika formulēti pēc prasības celšanas pirmajā instancē, nevar piešķirt tādu pašu vērtību kā tiem, kas pievienoti pašiem ziņojumiem, tas nenozīmējot, ka tie nav jāņem vērā. Šie paziņojumi tikai pastiprinot nelabvēlīgos vērtējumus, kas iekļauti P. Landgrenas ziņojumos, izņemot T. izstrādāto. Šajā sakarā EIF uzsver, ka atsaukties uz šādiem pierādījumiem un tos iesniegt varot vēlāk, jo tie apstiprinot apstrīdētā lēmuma pamatotību (Pirmās instances tiesas 2003. gada 4. jūnija spriedums apvienotajās lietās T-124/01 un T-320/01 Del Vaglio/Komisija, Recueil FP, I-A-157. un II-767. lpp., 77. punkts).

188

Tādējādi EIF uzskata, ka Civildienesta tiesa šajā gadījumā ir veikusi tik kļūdainu faktu vērtējumu, ka šā vērtējuma līdzsvara trūkums ir uzskatāms par faktu sagrozīšanu.

189

P. Landgrena apgalvo galvenokārt, ka šī daļa ir nepieņemama, jo tā esot vērsta pret faktu un pierādījumu vērtējumu, ko veikusi tiesa pirmajā instancē, kas neietilpst apelācijas tiesas kompetencē.

190

Pakārtoti, P. Landgrena uzskata, ka šī daļa ir jānoraida kā nepamatota.

191

No Tiesas — kā apelācijas instances — pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesa, kas lietu izskata pirmajā instancē, ir vienīgā, kas ir tiesīga, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu neprecizitāte pēc būtības izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, izvērtēt šos faktus (Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. septembra spriedums lietā T-222/07 P Kerstens/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts, 60. punkts).

192

Tādējādi tiesas, kas lietu izskata pirmajā instancē, veiktais faktu novērtējums nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Pirmās instances tiesas kontrolei, izņemot gadījumu, kad tiesai, kas lietu izskata pirmajā instancē, iesniegtie pierādījumi ir tikuši sagrozīti (iepriekš 191. punktā minētais spriedums lietā Kerstens/Komisija, 61. punkts).

193

Šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, un nav vajadzības vēlreiz izvērtēt faktus un pierādījumus (iepriekš 191. punktā minētais spriedums lietā Kerstens/Komisija, 62. punkts).

194

Ar šo daļu EIF neapstrīd Civildienesta tiesas veikto analīzi attiecībā uz dažādajiem P. Landgrenas novērtējuma ziņojumiem un viņas karjeras EIF laikā tai veltīto kritiku, bet būtībā uzskata, ka Civildienesta tiesa no tās nevarēja izdarīt secinājumu, ka lēmumā par P. Landgrenas atlaišanu vispārīgas nepietiekamas profesionālās kompetences dēļ tika pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

195

Šādos apstākļos EIF patiesībā cenšas panākt, lai Pirmās instances tiesa atkārtoti izvērtētu faktus un pierādījumus, ko jau izvērtēja tiesa pirmajā instancē, kā tas it īpaši izriet no EIF secinājuma, ka “[Civildienesta tiesa] šajā gadījumā ir veikusi tik kļūdainu visu tai iesniegto faktu vērtējumu, ka šā faktu vērtējuma līdzsvara trūkums ir uzskatāms par faktu sagrozīšanu”.

196

Turklāt attiecībā uz to, ka EIF apgalvo, ka no pārsūdzētā sprieduma izrietot, ka seši no septiņiem P. Landgrenas novērtējuma ziņojumiem tika “uzskatīti par neapmierinošiem”, pietiek atzīmēt, ka šis apgalvojums acīmredzami neatbilst faktiem, jo, kā norādīja P. Landgrena, pārsūdzētā sprieduma 10.–13., 22. un 85. punktā, par kuriem EIF neapgalvo, ka tajos esot sagrozīti fakti, ir minēti divi novērtējuma ziņojumi, kuros kopējā atzīme bija 3, kas atbilst vērtējumam “apmierinoši” (1995.–1997. un 2000.–2001. novērtējuma gads), un divi novērtējuma ziņojumi ar kopējo atzīmi 2, kas atbilst vērtējumam “labi”.

197

Visbeidzot, attiecībā uz kritiku par pārsūdzētā sprieduma 89. punktu saistībā ar H. un S. paziņojumiem, kas pievienoti atbildes rakstam uz repliku, ir jāatzīmē, ka no minētā punkta izriet, ka [Civildienesta] tiesa tos ir ņēmusi vērā savā vērtējumā, bet uzskatījusi, ka vienpusējiem paziņojumiem, kas formulēti pēc prasības celšanas pirmajā instancē, nevar piešķirt tādu pašu vērtību kā pašiem novērtējuma ziņojumiem, kuri tika sagatavoti pēc sacīkstes procesa, kura mērķis tieši ir ļaut objektīvi izvērtēt attiecīgā darbinieka nopelnus.

198

Ir jāatgādina, ka tiesas, kas lietu izskata pirmajā instancē, vērtējums par dokumenta pierādījuma spēku principā nevar tikt pakļauts Pirmās instances tiesas pārbaudei apelācijas sūdzības ietvaros, jo no Tiesas Statūtu I pielikuma 11. panta izriet, ka apelācijas sūdzība ir veltīta tikai tiesību jautājumiem (pēc analoģijas skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C-182/99 P Salzgitter/Komisija, Recueil, I-10761. lpp., 43. punkts). Tādējādi tikai Civildienesta tiesas kompetencē ir noteikt, kāda vērtība ir piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem. Šis vērtējums tātad nav tiesību jautājums, kas iesniegts apelācijas tiesai, izņemot gadījumu, ja Civildienesta tiesā tiek sagrozīti pierādījumi (pēc analoģijas skat. Tiesas spriedumu apvienotajās lietās C-403/04 P un C-405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I-729. lpp., 38.–40. punkts).

199

Tomēr šāda sagrozīšana nav pierādīta, un EIF to arī neapgalvoja.

200

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

201

EIF uzsver, ka visu aspektu, kas var noteikt tā lēmumu, un tostarp attiecīgā darbinieka intereses ņemšana vērā notiek — kā atzīts judikatūrā —, izmantojot plašo rīcības brīvību, attiecībā uz kuru tiesa pārbauda tikai, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

202

Par P. Landgrenu tika sagatavoti novērtējuma ziņojumi attiecībā uz 1995.–2000. gadu, un tajos esot norādīti būtiski profesionālās kompetences trūkumi, pagaidu novērtējuma ziņojums — 2002. gada jūlijā, kurā esot norādīts, ka, neraugoties uz zināmu piepūli, P. Landgrenai joprojām bija nopietnas grūtības pildīt savus uzdevumus, un 2002. gada novērtējuma ziņojums, kas esot bijis īpaši nelabvēlīgs. Turklāt EIF esot divreiz pārcēlis P. Landgrenu, lai rastu risinājumu viņas profesionālajam stāvoklim, kas tika uzskatīts par neapmierinošu. Visbeidzot, P. Landgrena sarunu laikā ar priekšniekiem tika informēta par iemesliem, kuru dēļ tās darbs tika uzskatīts par neapmierinošu, viņai tika atļauts atsākt strādāt pilnu slodzi sākot ar 2004. gada 1. jūliju, lai tiktu galā ar finansiālām grūtībām, un viņas veselības stāvokļa dēļ viņas darba līgums tika pagarināts uz trim mēnešiem līdz .

203

Ņemot vērā šos faktus, EIF apgalvo, ka Civildienesta tiesa saistībā ar vispārējām interesēm nav ņēmusi vērā iemeslus, uz kuriem EIF atsaucās, un nav pareizi pārbaudījusi, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, kas esot kļūda tiesību piemērošanā.

204

P. Landgrena uzskata galvenokārt, ka šī daļa ir nepieņemama, jo ar to cenšas panākt, lai Pirmās instances tiesa atkārtoti izvērtētu pamatus un argumentus, kas tika izvirzīti pirmajā instancē.

205

Fakti, uz kuriem EIF pamatojas, lai pierādītu, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neesot tie, uz kuriem Civildienesta tiesa ir pamatojusies, bet gan tie, kas norādīti EIF pirmās instances procesuālajos rakstos.

206

P. Landgrena uzsver, ka, lai arī atbilstoši judikatūrai jautājums par to, vai tiesa pirmajā instancē nav ievērojusi pienākuma norādīt pamatojumu apmēru, uzskatīdama, ka lēmums nebija pietiekami pamatots, ir tiesību jautājums, kas var tikt pakļauts Pirmās instances tiesas pārbaudei apelācijas ietvaros, tomēr no šīs judikatūras tāpat izrietot, ka likumības pārbaudē šajos ietvaros noteikti ir jāņem vērā fakti, uz kuriem Civildienesta tiesa pamatojusies, lai nonāktu pie saviem secinājumiem.

207

Līdz ar to, precīzi nenorādot kritizētos pārsūdzētā sprieduma punktus un vienkārši pārņemot argumentus, kas jau tika izvirzīti pirmajā instancē, EIF vēloties nevis iesniegt Pirmās instances tiesai jautājumu par to, vai Civildienesta tiesa ir ievērojusi pārbaudes tiesā robežas, uzskatīdama, ka EIF ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, bet gan panākt pirmajā instancē izvirzīto faktu atkārtotu izvērtēšanu, kas neietilpst apelācijas tiesas kompetencē.

208

Pakārtoti, P. Landgrena apgalvo, ka Civildienesta tiesa, pamatojoties uz pierādījumiem, ko EIF neapstrīdēja šajā apelācijas sūdzībā, pārsūdzētā sprieduma 84., 85., 87. un 88. punktā ir pamatoti norādījusi trīs acīmredzamas kļūdas, ko pieļāvis EIF.

209

Līdz ar to nebūtu pareizi apgalvot, ka Civildienesta tiesa nav ievērojusi savas pārbaudes tiesā robežas, secinot, ka saskaņā ar ierēdņu interešu ņemšanas vērā principu dienesta interešu, kas iekļauj arī P. Landgrenas intereses, vērtējumā tika pieļauta acīmredzama kļūda.

210

No EIF argumentācijas izriet pārmetums Civildienesta tiesai, ka tā ir nospriedusi, ka tika pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, neņemdama vērā vispārējo interešu iemeslus, kas pamatojot P. Landgrenas līguma laušanu. Tādējādi Civildienesta tiesa neesot pareizi izvērtējusi, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, kas esot uzskatāms par kļūdu tiesību piemērošanā.

211

Nav viennozīmīgi jānosaka šīs divdomīgās argumentācijas piemērojamība, pietiek atzīmēt, ka, tā kā šī iebilde ir vērsta uz to, lai Pirmās instances tiesa atkārtoti izvērtētu faktus, kas, pēc EIF domām, pierāda, ka lēmumā par atlaišanu netika pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, tā ir jānoraida kā nepieņemama saskaņā ar iepriekš 191.–193. punktā minēto judikatūru.

212

Tomēr attiecībā uz to, ka EIF apgalvo, ka Civildienesta tiesa esot pārsniegusi pārbaudes robežas, izvērtējot, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, ir jāuzsver, ka pārsūdzētā sprieduma 82. punktā Civildienesta tiesa skaidri noteica savas pārbaudes apmēru, norādot: “runājot [..] par atlaišanas lēmuma iemeslu pamatotību, ir jāpārbauda EIF vērtējums attiecībā uz dienesta interesēm, aprobežojoties ar jautājumu, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda”.

213

Turpinājumā pārsūdzētā sprieduma 83. punktā tā atgādināja, ka kompetentajai iestādei, lemjot par darbinieka stāvokli, ir jāņem vērā visi fakti, kas var noteikt tās lēmumu, un tostarp attiecīgā darbinieka intereses.

214

Šī analīze atbilst judikatūrai, it īpaši iepriekš 45. punktā minētajam spriedumam lietā Dejaiffe/ITSB, uz kuru turklāt ir atsaukusies Civildienesta tiesa.

215

Atbilstoši minētā sprieduma 53. punktam Pirmās instances tiesa attiecībā uz lēmumu par pagaidu darbinieka uz nenoteiktu laiku noslēgta līguma laušanu dienesta interešu dēļ skaidroja, ka kompetentajai iestādei ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot dienesta intereses, un ka tātad Kopienu tiesas pārbaudei būtu jāattiecas tikai uz jautājumu par to, vai attiecīgā iestāde ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav acīmredzami kļūdaini izmantojusi savas izvērtēšanas pilnvaras (iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Carrasco Benítez/EZA, 55. punkts). Attiecībā uz dienesta interešu izvērtēšanu no pastāvīgās judikatūras tāpat izriet, ka kompetentajai iestādei, lemjot par darbinieka stāvokli, ir jāņem vērā visi fakti, kas var noteikt tās lēmumu, un tostarp attiecīgā darbinieka intereses. Tas izriet no administrācijas pienākuma ievērot ierēdņu intereses, kas atspoguļo līdzsvaru starp abpusējām tiesībām un pienākumiem, kuri noteikti Civildienesta noteikumos un pēc analoģijas — PDNK darba tiesiskajās attiecībās starp publisku iestādi un tās darbiniekiem (šajā sakarā skat. Tiesas 1994. gada 29. jūnija spriedumu lietā C-298/93 P Klinke/Tiesa, Recueil, I-3009. lpp., 38. punkts, un Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T-13/95 Kyrpitsis/EESK, Recueil FP, I-A-167. un II-503. lpp., 52. punkts).

216

Šīs judikatūras noteikumu vispārīgums un ratio decidendi neļauj šajā gadījumā paredzēt atšķirīgu risinājumu tikai tādēļ, ka tiek lauzts uz nenoteiktu laiku noslēgts līgums, ko turklāt neapgalvo nedz EIF, nedz Komisija.

217

Tātad Civildienesta tiesa noteikusi savu pārbaudes pilnvaru apmēru attiecībā uz lēmumu par atlaišanu, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā.

218

Attiecībā uz šajā gadījumā veikto pārbaudi, pirmkārt, Civildienesta tiesa izklāstīja EIF norādīto atlaišanas pamatojumu, proti, P. Landgrenas vispārējo profesionālās kompetences nepietiekamību (pārsūdzētā sprieduma 84. punkts). EIF šajā apelācijas sūdzībā neapstrīd šo atlaišanas pamatojuma aprakstu.

219

Otrkārt, Civildienesta tiesa izvērtēja dažādos P. Landgrenas novērtējuma ziņojumus, no kuriem tā — pretēji EIF apgalvotajam — secināja, ka P. Landgrenas nopelnu vērtējums kopumā bija apmierinošs, pat labs (pārsūdzētā sprieduma 85. punkts), un šajā secinājumā nav sagrozīti pierādījumi. Atzīmējot, ka divi P. Landgrenas priekšnieki formulēja īpaši nelabvēlīgus vērtējumus, Civildienesta tiesa tomēr šīs kritikas uzskatīja par relatīvām, uzsverot, pirmkārt, ka dažas no tām tika izteiktas nepabeigtā novērtējuma ziņojumā, kurā bija iekļauti arī cita vērtētāja ne tik strikti vērtējumi (pārsūdzētā sprieduma 87. punkts), un, otrkārt, ka vienpusējiem paziņojumiem, ko minētie priekšnieki formulējuši pēc prasības celšanas pirmajā instancē, nevar piešķirt tādu pašu vērtību kā pašiem ziņojumiem. Kā tika skaidrots iepriekš 198. punktā, šādi vērtējumi, kas nav sagrozīti, ietilpst tikai tiesas, kas lietu izskata pirmajā instancē, kompetencē.

220

Turpretī, uzsverot, pirmkārt, ka pēdējais P. Landgrenas novērtējuma ziņojums par 2003. gadu, ko EIF direktors parakstīja 2004. gada 31. martā jeb trīs mēnešus pirms EIF pieņemtā lēmuma par atlaišanu, bija īpaši labvēlīgs un P. Landgrena tajā tika uzslavēta par savu uzdevumu efektīvu un savlaicīgu izpildi, un, otrkārt, ka, tā kā no lietas materiāliem neizriet, ka P. Landgrenas profesionālais sniegums būtu strauji krities laikā no šā ziņojuma izstrādes līdz lēmuma par atlaišanu pieņemšanai, Civildienesta tiesa secināja, ka lēmumā par atlaišanu tika pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā (pārsūdzētā sprieduma 91. punkts).

221

Līdz ar to Civildienesta tiesa tikai pārbaudīja EIF minēto atlaišanas iemeslu, proti, P. Landgrenas vispārējo profesionālās kompetences nepietiekamību, un no tā secināja, ka tas bija acīmredzami kļūdains. Līdz ar to nevar pārmest Civildienesta tiesai, ka tā neievēroja savu pārbaudes pilnvaru robežas, jo darbinieka intereses, kas tam nozīmē darba saglabāšanu, turklāt tika ņemtas vērā tikai netieši.

222

Tādējādi ir jānoraida šī daļa un līdz ar to arī otrais pamats kopumā.

223

EIF apgalvo, ka Civildienesta tiesas pārsūdzētā sprieduma 95. punktā noteiktie kritēriji ir balstīti uz teorētiskiem un nedrošiem apsvērumiem, proti, vecumu, kādā P. Landgrena, ņemot vērā tās veselības stāvokli, varētu pretendēt uz vecuma pensiju. Tomēr nav pamata apgalvot, ka viņa, pieņemta darbā saskaņā ar darba līgumu, kas noslēgts uz nenoteiktu laiku, turpinātu strādāt EIF līdz pensijas vecumam. EIF no tā secina, ka šie kritēriji ir noteikti nepareizi un tie nevar būt pamatā taisnīgai un precīzai kompensācijai.

224

Komisija savukārt uzskata, ka Civildienesta tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, spriežot par lēmuma par atlaišanu finansiālajām sekām.

225

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka strīdam nav finansiāla rakstura, tādējādi Civildienesta tiesai neesot neierobežotas kompetences. Spriežot par lēmuma par atlaišanu finansiālajām sekām, Civildienesta tiesa tātad patiesībā esot spriedusi ultra vires, izdodama EIF adresētu rīkojumu, kas esot EKL 233. panta pārkāpums.

226

Otrkārt, Komisija šo pašu iemeslu dēļ uzskata, ka Civildienesta tiesai P. Landgrenas prasījumi par atlīdzību pirmajā instancē bija jāatzīst par nepieņemamiem, kas pamatojot pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.

227

Treškārt un visbeidzot, Komisija pakārtoti apgalvo, ka Civildienesta tiesas noteiktie kritēriji P. Landgrenai izmaksājamās finansiālās kompensācijas aprēķinam ir nedroši un teorētiski, pretēji Tiesas judikatūras prasībām.

228

Civildienesta tiesa esot likusi EIF izmaksāt P. Landgrenai kompensāciju, kā tas būtu gadījumā, ja viņa turpinātu strādāt līdz pensijai, kaut arī EIF, saskaņā ar EKL 233. pantu izpildot pārsūdzēto spriedumu, varēja pieņemt jaunu lēmumu par atlaišanu, to pienācīgi pamatojot.

229

P. Landgrena uzskata, ka šie argumenti nav pamatoti. Tā turklāt apgalvo, ka Komisijas prasījumi, kas ir vērsti uz to, lai Pirmās instances tiesa atceltu pārsūdzēto spriedumu tādēļ, ka prasība par zaudējumu atlīdzību pirmajā instancē bija nepieņemama, ir jānoraida kā nepieņemami saskaņā ar Tiesas Statūtu 40. pantu, jo EIF šādus prasījumus neizvirzīja apelācijas sūdzībā.

230

Būtībā var uzskatīt, ka EIF un Komisijas izvirzītie argumenti ietver divus pamatus, pirmkārt, par to, ka Civildienesta tiesa esot spriedusi ultra vires, un, otrkārt, par to, ka Civildienesta tiesas noteiktie finansiālās kompensācijas kritēriji esot nedroši un teorētiski.

231

Attiecībā uz Komisijas iebildi par to, ka Civildienesta tiesa esot spriedusi ultra vires un attiecīgi pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nenoraidot kā nepieņemamus P. Landgrenas prasījumus par zaudējumu atlīdzību, ir jāuzsver, ka patiešām saskaņā ar pastāvīgo judikatūru [Civildienesta] tiesai, izskatot prasību, kas celta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantu, nav jāizdod rīkojumi Kopienu iestādēm. Gadījumā, ja tiek atcelts tiesību akts, attiecīgajai iestādei saskaņā ar EKL 233. pantu ir jāveic pasākumi, lai izpildītu spriedumu (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 4. maija spriedumu lietā T-398/03 Castets/Komisija, Krājums-CDL, I-A-109. un II-507. lpp., 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

232

Tomēr strīdos, kas saistīti ar finansēm, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta otro teikumu, kas atbilstoši PDNK 117. pantam ir piemērojams citiem darbiniekiem, Pirmās instances tiesai ir neierobežota kompetence, kas tai ļauj piespriest atbildētājai iestādei izmaksāt noteiktas naudas summas, vajadzības gadījumā pieskaitot procentus (Pirmās instances tiesas 1993. gada 30. novembra spriedums lietā T-15/93 Vienne/Parlaments, Recueil, II-1327. lpp., 41. un 42. punkts; spriedums lietā T-130/96 Aquilino/Padome, Recueil FP, I-A-351. un II-1017. lpp., 39. punkts, un spriedums lietā T-197/98 Rudolph/Komisija, Recueil FP, I-A-55. un II-241. lpp., 32. punkts).

233

Šajā gadījumā strīds vismaz daļēji ir saistīts ar finansēm, jo lēmumam par atlaišanu bija tieša ietekme uz P. Landgrenas finansiālām tiesībām (šajā sakarā pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 28. septembra spriedumu lietā T-140/97 Hautem/EIB, Recueil FP, I-A-171. un II-897. lpp., 77. punkts, un iepriekš 232. punktā minēto spriedumu lietā Rudolph/Komisija, 33. un 92. punkts).

234

Līdz ar to saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkta otro teikumu Civildienesta tiesai ir neierobežota kompetence strīdos, kas saistīti ar finansēm, kā tā pamatoti norādīja pārsūdzētā sprieduma 93. punktā.

235

Turklāt ir jāatzīmē, pirmkārt, ka Kopienu tiesas kompetencē neietilpst rīkojumu izdošana, veicot likumības pārbaudi, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 91. pantu, un līdz ar to tā nevar likt attiecīgai iestādei atjaunot darbā prasītāju (iepriekš 232. punktā minētais spriedums lietā Rudolph/Komisija, 92. punkts), un, otrkārt, ka Civildienesta tiesa konstatēja, ka P. Landgrena bija paziņojusi, ka viņas veselības stāvoklis bija stipri pasliktinājies un ka viņa fiziski nebija spējīga atsākt strādāt EIF, kas šajā instancē netiek apstrīdēts.

236

Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka Civildienesta tiesa nav pārsniegusi savas kompetences robežas un nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, aicinot EIF rast taisnīgu risinājumu, lai pienācīgi aizsargātu P. Landgrenas tiesības.

237

Līdz ar to pat nav jāspriež par šā pamata pieņemamību, tas ir jānoraida kā nepamatots.

238

Komisija un EIF apgalvo, ka Civildienesta tiesas minētie kritēriji patiesībā ir paredzēti tādu zaudējumu atlīdzībai, kas nav nedz reāli, nedz droši zināmi.

239

Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Civildienesta tiesa pārsūdzētajā spriedumā taisīja starpspriedumu, atstājot lietas dalībnieku ziņā vienošanos par prasītājai izmaksājamu taisnīgu finansiālu kompensāciju. Tikai tad, ja netiktu panākta vienošanās, Civildienesta tiesa, taisot nākamo spriedumu un pamatojoties uz lietas dalībnieku aprēķiniem, spriestu par kompensācijas apmēru, detalizēti skaidrojot un, iespējams, līdzsvarojot atbilstošos aprēķina kritērijus, proti, saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma 95. punktu — tostarp bezdarbnieka pabalstu, ko P. Landgrena saņēma pēc viņas atlaišanas, un vecumu, kurā, ņemot vērā veselības stāvokli, viņa parastos apstākļos varētu pretendēt uz vecuma pensiju.

240

Ir jāatzīst, ka EIF un Komisija neapstrīd nedz to, ka lēmuma par atlaišanu dēļ tika radīti zaudējumi, nedz arī to, ka ir jāņem vērā bezdarbnieka pabalsts, ko P. Landgrena saņēma pēc atlaišanas. Tādējādi, tā kā Civildienesta tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav noteikusi finansiālās kompensācijas apmēru, nedz arī detalizēti skaidrojusi šīs kompensācijas aprēķināšanas kārtību un pat ne galīgi noteikusi visus vērā ņemamos kritērijus (pārsūdzētā sprieduma 95. punktā ir skaidri paredzēts, ka tajā minētie kritēriji ir jāņem vērā “tostarp”), Pirmās instances tiesa šajā apelācijā var spriest tikai par to, vai ir likumīgi vispārīgi ņemt vērā vecumu, kurā prasītāja varētu pretendēt uz vecuma pensiju.

241

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Civildienesta tiesa ir konstatējusi, ka tika nodarīti zaudējumi, tikai tā vien ir kompetenta prasības ietvaros izvērtēt zaudējumu atlīdzības veidu un apmēru ar nosacījumu, ka, lai Pirmās instances tiesa varētu pārbaudīt Civildienesta tiesas spriedumus, tiem ir jābūt pietiekami pamatotiem un — attiecībā uz zaudējumu vērtējumu — ir jābūt norādītiem kritērijiem, kas ņemti vērā summas noteikšanai (pēc analoģijas skat. Tiesas 2008. gada 21. februāra spriedumu lietā C-348/06 P Komisija/Girardot, Krājums, I-833. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

242

Šajā gadījumā P. Landgrena vairs nevarēja atsākt strādāt EIF sava veselības stāvokļa dēļ, ko lietas dalībnieki neapstrīd, tādējādi nav iespējams atjaunot tiesisko stāvokli, kādā Landgrena atradās, kad tika pieņemts lēmums par atlaišanu. Līdz ar to P. Landgrenai lēmuma par atlaišanu dēļ tika nodarīti reāli un droši zināmi zaudējumi, tai zaudējot finansiālas tiesības, tostarp atalgojumu, kas izriet no tās pagaidu darbinieka stāvokļa EIF. Ja netiktu pieņemts lēmums par atlaišanu, viņa, iespējams, varētu izmantot minētās tiesības līdz pensijas vecumam. Līdz ar to Civildienesta tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka vecums, kurā, ņemot vērā viņas veselības stāvokli, P. Landgrena parastos apstākļos varētu pretendēt uz vecuma pensiju, ir viens no atbilstošiem kritērijiem, lai novērtētu viņai piešķiramo kompensāciju.

243

Komisija turpretī apgalvo, ka EIF, izpildot spriedumu par lēmuma atcelšanu, būtu varējis pieņemt jaunu lēmumu par atlaišanu, to pienācīgi pamatojot.

244

Tomēr nav iemesla uzskatīt, ka EIF šādi izpildītu pārsūdzēto spriedumu. Lēmums par atlaišanu pirmajā instancē tika atcelts nevis tādēļ, ka trūktu vai būtu nepietiekams pamatojums, bet gan tādēļ, ka EIF bija pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdams, ka ir pierādījumi P. Landgrenas vispārīgai profesionālās kompetences nepietiekamībai, ņemot vērā gan visus viņas novērtējuma ziņojumus, gan dažus viņas priekšnieku paziņojumus, kas tika sniegti sakarā ar prāvu pirmajā instancē.

245

Lai arī patiešām P. Landgrenas darba līguma vēlāku laušanu varētu pamatot cits iemesls, šī laušana tātad notiktu neatkarīgi no pārsūdzētā sprieduma izpildes. Šajā sakarā Civildienesta tiesas finansiālās kompensācijas, kas izmaksājama P. Landgrenai, izvērtēšanas kontekstā EIF, iespējams, būtu jānorāda, ka daži fakti pierāda, ka, pat ja netiktu pieņemts pirmajā instancē atceltais lēmums par atlaišanu, ir iespējams, ka P. Landgrena neturpinātu strādāt līdz vecumam, kurā tā varētu pretendēt uz vecuma pensiju. Šāds pierādījums būtu varējis pamatot, ka minētā lēmuma par atlaišanu dēļ neiegūtajam atalgojumam būtu jāpiemēro palielinājuma koeficients, kas ir paredzēts, lai atspoguļotu šo nedrošību, nevis metode, kas piemērota iepriekš 38. punktā minētajā 2006. gada 6. jūnija spriedumā lietā Girardot/Komisija. Turklāt Civildienesta tiesa neizslēdza iespēju to ņemt vērā, jo savā starpspriedumā tā galīgi un izsmeļoši nenoteica finansiālās kompensācijas aprēķināšanas kritērijus un kārtību.

246

No iepriekš minēta ir jāsecina, ka Civildienesta tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nosakot vecuma, kādā P. Landgrena, ņemot vērā viņas veselības stāvokli, parastos apstākļos varētu pretendēt uz vecuma pensiju, kritēriju.

247

Līdz ar to ir jānoraida šis pamats un apelācijas sūdzība kopumā.

248

Saskaņā ar Reglamenta 148. panta pirmo daļu, ja apelācija nav pamatota, Pirmās instances tiesa spriež par tiesāšanās izdevumiem.

249

Atbilstoši minētā reglamenta 87. panta 2. punkta pirmajai daļai, kas piemērojama apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 144. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

250

Tā kā EIF spriedums ir nelabvēlīgs un P. Landgrena lūdza atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, EIF sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas P. Landgrenai radušies šajā instancē.

251

Atbilstoši šā paša reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai, kas piemērojama apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 144. pantu, iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Komisijai, personai, kas iestājusies lietā šajā instancē, ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi pašai.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (apelāciju palāta)

nospriež:

Atbilstošās tiesību normas

Prāvas rašanās fakti un process pirmajā instancē

Par pārsūdzēto spriedumu

Par apelācijas sūdzību

I — Process

II — Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

I — Par apelācijas sūdzības pieņemamību

A — Lietas dalībnieku argumenti

B — Pirmās instances tiesas vērtējums

II — Par noteiktu prasījumu pieņemamību

A — Lietas dalībnieku argumenti

B — Pirmās instances tiesas vērtējums

III — Par prasības pirmajā instancē pieņemamību

A — Lietas dalībnieku argumenti

B — Pirmās instances tiesas vērtējums

IV — Par pirmo pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu apmēra pārkāpumu

A — Par pirmā pamata efektivitāti

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Pirmās instances tiesas vērtējums

B — Par pirmā pamata pamatotību

1. Par pirmo daļu par PDNK 47. panta, kas interpretēts judikatūrā, pārkāpumu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

Par Komisijas iebildumu, ka Civildienesta tiesa esot spriedusi ultra petita vai vismaz ultra vires

Par pienākumu norādīt pamatojumu lēmumiem par pagaidu darbinieku līgumu laušanu, ņemot vērā Civildienesta noteikumus un PDNK

— Par pieņemamību

— Par lietas būtību

2. Par trešo daļu par pretrunu starp formālo prasību norādīt pamatojumu un apstiprinājumu tam, ka lēmuma par atlaišanu iemeslus var likumīgi uzzināt citā veidā

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pirmās instances tiesas vērtējums

V — Par otro pamatu par kļūdu tiesību piemērošanā, pēc būtības izvērtējot faktus, uz kuriem ir balstīts lēmums par atlaišanu

A — Par pirmo daļu par faktu sagrozīšanu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Pirmās instances tiesas vērtējums

B — Par otro daļu par vispārējo interešu neievērošanu

1. Lietas dalībnieku argumenti

2. Pirmās instances tiesas vērtējums

VI — Par lēmuma par atlaišanu atcelšanas sekām

A — Lietas dalībnieku argumenti

B — Pirmās instances tiesas vērtējums

1. Par pamatu par to, ka Civildienesta tiesa esot spriedusi ultra vires

2. Par pamatu par Civildienesta tiesas noteikto finansiālās kompensācijas kritēriju nedrošo un teorētisko raksturu

Par tiesāšanās izdevumiem