Lieta C‑456/06

Peek & Cloppenburg KG

pret

Cassina SpA

(Bundesgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Autortiesības – Direktīva 2001/29/EK – 4. panta 1. punkts – Darba oriģināla vai tā kopijas publiska izplatīšana, to pārdodot vai kā citādi – Ar autortiesībām aizsargātu mēbeļu kopiju izmantošana par tirdzniecības zālē izstādītām mēbelēm, kā arī par skatloga dekorāciju – Īpašumtiesību vai valdījuma tiesību nodošanas neesamība

Sprieduma kopsavilkums

Tiesību aktu tuvināšana – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29 – Dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošana informācijas sabiedrībā – Izplatīšanas tiesības

(Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkts)

Jēdziens “darba oriģināla vai tā kopijas publiska izplatīšana citādā veidā, nevis pārdodot” Direktīvas 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 4. panta 1. punkta nozīmē ir saistīts tikai ar šī priekšmeta īpašumtiesību nodošanu. Tādējādi ne to, ka sabiedrībai ir dota iespēja izmantot ar autortiesībām aizsargāta darba kopijas, ne to, ka minētās kopijas ir publiski izstādītas, tomēr nedodot iespēju tās lietot, nevar uzskatīt par šādu izplatīšanas veidu.

Izplatīšanas “pārdodot vai citādi” jēdziens Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta nozīmē ir interpretējams, ņemot vērā Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) līgumā par autortiesībām un WIPO līgumā par izpildījumu un skaņu ierakstiem paredzētās definīcijas, jo ar minēto direktīvu ir paredzēts Kopienā īstenot saistības, kas Kopienai ir noteiktas saskaņā ar minētajiem līgumiem. Šie līgumi izplatīšanas jēdzienu saista tikai ar īpašumtiesību nodošanas jēdzienu.

Attiecīgo ar izplatīšanas tiesību izbeigšanos saistīto Līguma par autortiesībām un Direktīvas 2001/29 normu interpretācija liek izdarīt tādu pašu secinājumu. Tādējādi, tā kā minētās direktīvas 4. panta 2. punktā paredzēta darba oriģināla vai kopiju izplatīšanas tiesību izbeigšanās pēc pirmās šī priekšmeta pārdošanas vai īpašumtiesību nodošanas tālāk citādā veidā, minētā panta 1. punktā iekļautais vārds “citādi” ir jāinterpretē tādā pašā veidā, jo abas normas veido vienotu veselumu.

Šos secinājumus neatspēko Direktīvas 2001/29 devītais līdz vienpadsmitais apsvērums, saskaņā ar kuriem autortiesību saskaņošanas pamatā ir jābūt augstas aizsardzības līmenim, autoriem ir jāsaņem atbilstīga atlīdzība par viņu darbu izmantošanu un autortiesību aizsardzības sistēmai ir jābūt efektīvai un stingrai. Šo aizsardzību var īstenot tikai Kopienu likumdevēja noteiktā tiesiskā regulējuma ietvaros.

(sal. ar 31.–38. un 41. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2008. gada 17. aprīlī (*)

Autortiesības – Direktīva 2001/29/EK – 4. panta 1. punkts – Darba oriģināla vai tā kopijas publiska izplatīšana, to pārdodot vai kā citādi – Ar autortiesībām aizsargātu mēbeļu kopiju izmantošana par tirdzniecības zālē izstādītām mēbelēm, kā arī par skatloga dekorāciju – Īpašumtiesību vai valdījuma tiesību nodošanas neesamība

Lieta C‑456/06

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Bundesgerichtshof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 5. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 16. novembrī, tiesvedībā

Peek & Cloppenburg KG

pret

Cassina SpA.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši Dž. Arestis [G. Arestis], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss [E. Juhász] un L. Malenovskis [J. Malenovský] (referents),

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs M. A. Godisārs [M.‑A. Gaudissart], nodaļas vadītājs,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 15. novembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Peek &Cloppenburg KG vārdā – A. Aulers [A. Auler], Rechtsanwalt,

–        Cassina SpA vārdā – A. Boks [A. Bock], Rechtsanwalt,

–        Polijas valdības vārdā – E. Osņecka‑Tamecka [E. Ośniecką‑Tamecką], pārstāve,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – H. Krēmers [H. Krämer] un V. Vilss [W. Wils], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2008. gada 17. janvāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.) 4. panta 1. punktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Peek &Cloppenburg KG (turpmāk tekstā – “Peek &Cloppenburg”) un Cassina SpA (turpmāk tekstā – “Cassina”) par mēbeļu nodošanu publiskai lietošanai un izstādīšanu, kas, kā uzskata Cassina, apdraud tās ekskluzīvās izplatīšanas tiesības.

 Atbilstošās tiesību normas

 Starptautiskais tiesiskais regulējums

3        Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) līgums par autortiesībām (turpmāk tekstā – “TDA”) un WIPO līgums par izpildījumu un skaņu ierakstiem (turpmāk tekstā – “TIEP”), kas tika pieņemti Ženēvā 1996. gada 20. decembrī, Eiropas Kopienu vārdā tika apstiprināti ar Padomes 2000. gada 16. marta Lēmumu 2000/278/EK (OV L 89, 6. lpp.).

4        TDA 6. pantā ar nosaukumu “Izplatīšanas tiesības” ir noteikts:

“1.               Literāro un mākslas darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības dot atļauju darīt sabiedrībai pieejamus savu darbu oriģinālus un kopijas, tos pārdodot vai citādā veidā nododot tālāk savas īpašumtiesības.

2.               Nekas no šajā līgumā noteiktā neietekmē līgumslēdzēju valstu brīvību pieņemt noteikumus, ja tādi vispār nepieciešami, saskaņā ar kuriem šā panta pirmajā daļā minēto tiesību izbeigšanās piemērojama pēc tam, kad ar autora atļauju darba oriģināls vai kopija pirmo reizi pārdoti vai īpašumtiesības uz tiem nodotas tālāk citādā veidā.”

5        TIEP 8. pants ar nosaukumu “Izplatīšanas tiesības” izpildītājiem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut savu skaņu ierakstu oriģinālu un to kopiju publisku izplatīšanu, tos pārdodot vai citādā veidā nododot tālāk savas īpašumtiesības.

6        TIEP 12. pantā līdzīgas tiesības ir paredzētas skaņu ierakstu producentiem.

 Kopienu tiesiskais regulējums

7        Direktīvas 2001/29 devītajā līdz vienpadsmitajā, piecpadsmitajā un divdesmit astotajā apsvērumā ir noteikts:

“9)      Autortiesību un blakustiesību saskaņošanas pamatā jābūt augstam aizsardzības līmenim, jo šīm tiesībām ir izšķiroša nozīme intelektuālajā jaunradē. To aizsardzība palīdz nodrošināt jaunrades uzturēšanu un attīstību autoru, izpildītāju, producentu, patērētāju, kultūras, rūpniecības un visas sabiedrības interesēs. [..]

10)      Lai autori vai izpildītāji varētu turpināt savu radošo un māksliniecisko darbību, viņiem jāsaņem atbilstīga atlīdzība par viņu darbu izmantošanu, bet producentiem tā jāsaņem, lai varētu finansēt šo darbību. [..]

11)      Autortiesību un blakustiesību stingra un efektīva aizsardzības sistēma ir viens no galvenajiem veidiem, kā nodrošināt to, lai Eiropas kultūras jaunrade un producēšana saņemtu vajadzīgos resursus, un kā aizsargāt mākslas darbu radītāju un izpildītāju neatkarību un cieņu.

[..]

15)      Diplomātu konferencē, kas Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) aizgādnībā notika 1996. gada decembrī, pieņēma divus jaunus līgumus – “[TDA]” un “[TIEP]” [..]. Šo direktīvu arī izmanto, lai īstenotu vairākas jaunas starptautiskas saistības.

[..]

28)      Autortiesību aizsardzība saskaņā ar šo direktīvu ietver ekskluzīvas tiesības kontrolēt materializētā formā iemiesota darba izplatīšanu. Darba oriģināla vai kopiju pirmā pārdošana Kopienā, ko veic tiesību subjekts vai kāds ar viņa piekrišanu, izbeidz tiesības kontrolēt minētā darba turpmāku pārdošanu Kopienā. [..]”

8        Šīs direktīvas 4. pantā ar nosaukumu “Izplatīšanas tiesības” ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.

2.      Izplatīšanas tiesības attiecībā uz darba oriģinālu vai kopijām Kopienā neizbeidzas, izņemot gadījumus, kad Kopienā tiesību subjekts attiecīgo tiesību objektu pirmo reizi pārdod vai citādi nodod īpašumtiesības uz šo objektu citai personai, vai to dara ar šā subjekta piekrišanu.”

9        Saskaņā ar Padomes 1992. gada 19. novembra Direktīvas 92/100/EEK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 346, 61. lpp.), 1. panta 1. un 2. punktu:

“1.      Saskaņā ar šīs nodaļas noteikumiem dalībvalstis, ievērojot 5. pantu, paredz tiesības atļaut vai aizliegt nomāt un patapināt ar autortiesībām aizsargātu darbu oriģinālus un kopijas [..].

2.      Šajā direktīvā “nomāt” objektus nozīmē darīt tos izmantojamus uz ierobežotu laiku un ar mērķi gūt tiešu vai netiešu tautsaimniecisku vai komerciālu labumu.”

10      Saskaņā ar Direktīvas 92/100 9. panta 1. punktu “dalībvalstis [izpildītājiem, skaņu ierakstu producentiem, filmu pirmo fiksējumu producentiem un raidorganizācijām] paredz ekskluzīvas tiesības, še turpmāk “izplatīšanas tiesības”, pārdot vai citādi darīt publikai pieejamus [aizsargātus objektus], [to skaitā kopijas]”.

11      Direktīva 92/100 tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/115/EK par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām intelektuālā īpašuma jomā (kodificēta versija) (OV L 376, 28. lpp.). Pēdējā minētajā direktīvā līdzīgā veidā ir pārņemti iepriekš minētie Direktīvas 92/100 noteikumi.

 Valsts tiesiskais regulējums

12      1965. gada 9. septembra likuma par autortiesībām (Urheberrechtsgesetz) (BGBl. 1965 I, 1273. lpp.) 15. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Autoram ir ekskluzīvas tiesības izmantot savu darbu materiālā formā un šajās tiesībās ietilpst

[..],

izplatīšanas tiesības (17. pants),

[..].”

13      Šī likuma 17. panta 1. punktā ir noteikts:

“Izplatīšanas tiesības ir tiesības publiski piedāvāt vai laist tirdzniecībā darba oriģinālu vai tā kopijas.”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

14      Cassina ražo polsterētas mēbeles. Tās kolekcijā ietilpst mēbeles, kas pagatavotas atbilstoši Šarla Eduāra Ženerē [Charles‑Édouard Jeanneret] modeļiem, ko sauc par Le Corbusier. To skaitā ietilpst modeļu “LC 2”un “LC 3” krēsli un dīvāni, kā arī galdu komplekts “LC 10‑P”. Cassina ir noslēgusi licences līgumu šo mēbeļu ražošanai un tirdzniecībai.

15      Peek &Cloppenburg visā Vācijā pieder sieviešu un vīriešu apģērbu veikali. Vienā no saviem veikaliem tā ir ierīkojusi atpūtas zonu klientiem, ko tā ir aprīkojusi ar modeļu “LC 2”un “LC 3” krēsliem un dīvāniem un dīvāna galdu no galdu komplekta “LC 10‑P”. Kādā savas filiāles skatlogā Peek &Cloppenburg dekoratīvos nolūkos ir novietojusi modeļa “LC 2”krēslu. Šīs mēbeles nav ražojusi Cassina, bet gan bez Cassina piekrišanas tās ir ražojis kāds uzņēmums, kas atrodas Boloņā (Itālija). Iesniedzējtiesa uzskata, ka tajā laikā uz šādām mēbelēm neattiecās nekāda autortiesību aizsardzība dalībvalstī, kurā tās bija ražotas.

16      Tā kā Cassina uzskatīja, ka Peek &Cloppenburg šādā veidā ir apdraudējusi tās tiesības, tā iesniedza prasību LandgerichtFrankfurt [Frankfurtes Apgabaltiesa], lai panāktu, ka šī prakse tiek pārtraukta un ka Cassina tiek sniegtas ziņas par minēto mēbeļu izplatīšanas kanāliem. Turklāt Cassina lūdza piespriest Peek &Cloppenburg atlīdzināt zaudējumus un samaksāt procentus.

17      Tā kā LandgerichtFrankfurt apmierināja Cassina lūgumu un apelācijas tiesa būtībā apstiprināja pirmās instances nolēmumu, Peek &Cloppenburg iesniedza kasācijas sūdzību Bundesgerichtshof [Federālā Augstākā tiesa].

18      Minētā tiesa norāda, ka, tā kā Cassina ir ekskluzīvas izplatīšanas tiesības 1965. gada 9. septembra likuma par autortiesībām 17. panta nozīmē, tās nolēmums ir atkarīgs no tā, vai minētā Peek &Cloppenburg prakse ir apdraudējusi šīs tiesības.

19      Tā uzskata, ka izplatīšana parasti notiek tad, ja darba oriģināls vai tā kopijas no uzņēmuma iekšējas sfēras tiek nodotas sabiedrībai, nododot tos īpašumā vai valdījumā. Turklāt pietiekama var būt nodošana valdījumā tikai īslaicīgi. Tomēr rodas jautājums, vai par publisku izplatīšanu citādā veidā, nevis pārdodot Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta nozīmē ir jāatzīst arī prakse, atbilstoši kurai sabiedrībai tiek darītas pieejamas ar autortiesībām aizsargātu darbu kopijas, ja netiek nodotas īpašumtiesības vai valdījuma tiesības uz tām un tādējādi šīs kopijas netiek nodotas faktiskā valdījumā, jo tās, kā tas ir pamata lietā, ir izvietotas tirdzniecības telpās, lai klienti tās tikai lietotu.

20      Bundesgerichtshof turklāt vēlas noskaidrot, vai vienkārša darba kopijas izstādīšana veikala skatlogā, nenododot to lietošanai, arī ir viens no publiskas izplatīšanas veidiem minētās normas nozīmē.

21      Turklāt tā uzskata, ka rodas jautājums par to, vai prasības par EKL 28. un 30. pantā paredzētās preču brīvas aprites aizsardzību pamata lietā pastāvošajos apstākļos neierobežo minēto izplatīšanas tiesību izmantošanu.

22      Šajos apstākļos Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      a)     Vai par publisku izplatīšanu citādā veidā, [nevis pārdodot] Direktīvas 2001/29 [..] 4. panta 1. punkta nozīmē ir uzskatāms tas, ka trešām personām tiek dota iespēja lietot ar autortiesībām aizsargātu darbu kopijas, ja šī nodošana lietošanā nav saistīta ar šo darbu kopiju nodošana faktiskajā valdījumā?

         b)     Vai izplatīšana Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta nozīmē notiek arī tad, ja ar autortiesībām aizsargātu darbu kopijas tiek publiski izrādītas, trešajām personām nepiešķirot šo darbu kopiju izmantošanas iespēju?

2)      Gadījumā, ja uz jautājumiem tiek atbildēts apstiprinoši:

                  Vai preču brīvas aprites aizsardzība iepriekš minētajos gadījumos var būt šķērslis izplatīšanas tiesībām, ja dalībvalstī, kurā izstādītās darbu kopijas tiek ražotas un laistas apgrozībā, tās nav pakļautas autortiesību aizsardzībai?”

 Par lūgumu atkārtoti sākt mutvārdu procesu

23      Vēstulē, kas Tiesā tika saņemta 2008. gada 7. martā, Cassina atbilstoši Tiesas Reglamenta 61. pantam lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu pēc ģenerāladvokātes secinājumu noklausīšanās. Cassina īpaši norāda, ka ģenerāladvokāte savus secinājumus ir pamatojusi ar vairākiem nepareiziem argumentiem, nav ievērojusi Tiesas judikatūru un nav ņēmusi vērā visus atbilstošos strīda apstākļus. Tādējādi Cassina vēlas iesniegt Tiesai papildu informāciju.

24      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesas Statūti un tās Reglaments neparedz iespēju lietas dalībniekiem iesniegt apsvērumus, atbildot uz ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem (skat. it īpaši 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C‑259/04 Emanuel, Krājums, I‑3089. lpp., 15. punkts).

25      Tiesa, protams, pēc savas ierosmes vai pēc ģenerāladvokāta priekšlikuma, vai arī pēc lietas dalībnieku lūguma var likt atkārtoti sākt mutvārdu procesu atbilstoši tās Reglamenta 61. pantam, ja tā uzskata, ka tās rīcībā nav pietiekamas informācijas vai ka lieta jāatrisina, pamatojoties uz kādu argumentu, ko lietas dalībnieki nav apsprieduši (skat. it īpaši 2003. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑209/01 Schilling un Fleck‑Schilling, Recueil, I‑13389. lpp., 19. punkts, kā arī 2004. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑30/02 Recheio – Cash&Carry, Krājums, I‑6051. lpp., 12. punkts).

26      Tomēr Tiesa pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas uzskata, ka šajā gadījumā tai ir visi pierādījumi, kas nepieciešami, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem.

27      Tādējādi nav jāizdod rīkojums par mutvārdu procesa atkārtotu sākšanu.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmā jautājuma a) un b) punktu

28      Uzdodot pirmā jautājuma a) un b) punktu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai jēdziens “darba oriģināla vai tā kopijas publiska izplatīšana citādā veidā, nevis pārdodot” Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta nozīmē ir interpretējams tādējādi, ka tas ietver, pirmkārt, apstākli, ka sabiedrībai tiek dota iespēja izmantot ar autortiesībām aizsargāta darba kopijas, bet lietošanas tiesību nodošana nav saistīta ar īpašumtiesību nodošanu, un, otrkārt, apstākli, ka sabiedrībai tiek izrādītas minētās kopijas, tomēr nedodot iespēju tās lietot.

29      Ne Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punktā, ne kādā citā tās normā nav pietiekami precizēts ar autortiesībām aizsargāta darba publiskas izplatīšanas jēdziens. Skaidrāk tas savukārt ir precizēts TDA un TIEP.

30      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesību teksti cik vien iespējams ir jāinterpretē, ņemot vērā starptautiskās tiesības, it īpaši ja ar šādiem tekstiem ir paredzēts īstenot Kopienas noslēgtu starptautisku līgumu (skat. it īpaši 1998. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑341/95 Bettati, Recueil, I‑4355. lpp., 20. punkts, un 2006. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑306/05 SGAE, Krājums, I‑11519. lpp., 35. punkts).

31      Ir skaidrs, kā izriet no Direktīvas 2001/29 piecpadsmitā apsvēruma, ka ar šo direktīvu ir paredzēts Kopienā īstenot saistības, kas Kopienai ir noteiktas saskaņā ar TDA un TIEP. Šajos apstākļos minētās direktīvas 4. panta 1. punktā iekļautais izplatīšanas jēdziens ir interpretējams, cik vien iespējams ņemot vērā minētajos līgumos paredzētās definīcijas.

32      TDA 6. panta 1. punktā izplatīšanas tiesību, kas ir piešķirtas literāro un mākslas darbu autoriem, jēdziens ir definēts kā ekskluzīvas tiesības dot atļauju darīt sabiedrībai pieejamus savu darbu oriģinālus un kopijas, tos pārdodot vai “citādā veidā nododot tālāk savas īpašumtiesības”. Turklāt TIEP 8. un 12. pantā ir iekļautas tās pašas izpildītājiem un skaņu ierakstu producentiem piešķirto izplatīšanas tiesību definīcijas. Tādējādi atbilstošie starptautiskie līgumi izplatīšanas jēdzienu saista tikai ar īpašumtiesību nodošanas jēdzienu.

33      Tā kā Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punktā šādā situācijā paredzēta izplatīšana, “pārdodot vai kā citādi”, šis jēdziens atbilstoši minētajiem līgumiem ir jāinterpretē kā izplatīšanas veids, kam ir jābūt saistītam ar īpašumtiesību nodošanu.

34      Šis secinājums ir izdarāms arī no attiecīgo ar izplatīšanas tiesību izbeigšanos saistīto TDA un Direktīvas 2001/29 normu interpretācijas. Tā ir paredzēta TDA 6. panta 2. punktā, kas to saista ar tām pašām darbībām, kas ir paredzētas šī panta 1. punktā. Tādējādi TDA 6. panta 1. un 2. punkts veido kopumu, kas ir jāinterpretē kopā. Šīs divas normas tieši atteicas uz darbībām, kas ir saistītas ar īpašumtiesību nodošanu.

35      Direktīvas 2001/29 4. panta 1. un 2. punkta struktūra ir tāda pati kā TDA 6. panta struktūra, un to mērķis ir tā transponēšana. Tāpat kā TDA 6. panta 2. punktā, arī šīs direktīvas 4. panta 2. punktā paredzēta darba oriģināla vai kopiju izplatīšanas tiesību izbeigšanās pēc pirmās šī priekšmeta pārdošanas vai īpašumtiesību nodošanas tālāk citādā veidā. Ņemot vērā, ka ar minēto 4. pantu ir transponēts TDA 6. pants un šis 4. pants tieši tāpat kā TDA 6. pants ir jāinterpretē kopumā, no tā izriet, ka Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punktā iekļautais vārds “citādi” ir jāinterpretē saskaņā ar jēgu, kādu tas piešķir šī panta 2. punktam, proti, kā tāds, kas ir saistīts ar īpašumtiesību nodošanu.

36      No iepriekš izklāstītā izriet, ka jēdzienā “darba oriģināla vai tā kopijas publiska izplatīšana citādā veidā, nevis pārdodot” Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta nozīmē ietilpst tikai darbības, kas ir saistītas vienīgi ar šī priekšmeta īpašumtiesību nodošanu. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām ziņām tas acīmredzot neattiecas uz darbībām, kas tiek aplūkotas pamata prāvā.

37      Pretēji tam, ko apgalvo Cassina, ir jāuzsver, ka šos secinājumus neatspēko Direktīvas 2001/29 devītais līdz vienpadsmitais apsvērums, saskaņā ar kuriem autortiesību saskaņošanas pamatā ir jābūt augstas aizsardzības līmenim, autoriem ir jāsaņem atbilstīga atlīdzība par viņu darbu izmantošanu un autortiesību aizsardzības sistēmai ir jābūt efektīvai un stingrai.

38      Šo aizsardzību var īstenot tikai Kopienu likumdevēja noteiktā tiesiskā regulējuma ietvaros. Tādējādi Tiesai nav autoriem jārada jaunas tiesības, kas nav paredzētas Direktīvā 2001/29, un līdz ar to tādā veidā jāpaplašina darba oriģināla vai tā kopijas izplatīšanas jēdziena nozīme, kas pārsniedz nozīmi, kuru šim jēdzienam piešķīris Kopienu likumdevējs.

39      Kopienu likumdevējam attiecīgā gadījumā ir jāgroza Kopienu tiesību normas par intelektuālā īpašuma aizsardzību, ja tas uzskata, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums negarantē pietiekami augstu autoru aizsardzību un ka tādiem izmantošanas veidiem, kādi tiek aplūkoti pamata prāvā, ir jāsaņem autoru atļauja.

40      To pašu iemeslu dēļ nevar piekrist Cassina argumentiem, ka darba oriģināla vai tā kopijas izmantošanas jēdziens ir jāinterpretē plaši tāpēc, ka pamata prāvā aplūkojamās darbības ir nosodāmas, jo autortiesību īpašnieks nav ieguvis nekādu atlīdzību par viņa darba, kas ir aizsargāts ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tiek izmantotas tā kopijas, kopiju izmantošanu.

41      Tādējādi uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tā, ka jēdziens “darba oriģināla vai tā kopijas publiska izplatīšana citādā veidā, nevis pārdodot” Direktīvas 2001/29 4. panta 1. punkta nozīmē ir saistīts tikai ar šī priekšmeta īpašumtiesību nodošanu. Tādējādi ne to, ka sabiedrībai ir dota iespēja izmantot ar autortiesībām aizsargāta darba kopijas, ne to, ka minētās kopijas ir publiski izstādītas, tomēr nedodot iespēju tās lietot, nevar uzskatīt par šādu izplatīšanas veidu.

 Par otro jautājumu

42      Tā kā uz pirmo jautājumu ir sniegta noliedzoša atbilde, uz otro jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

43      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

jēdziens “darba oriģināla vai tā kopijas publiska izplatīšana citādā veidā, nevis pārdodot” Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 4. panta 1. punkta nozīmē ir saistīts tikai ar šī priekšmeta īpašumtiesību nodošanu. Tādējādi ne to, ka sabiedrībai ir dota iespēja izmantot ar autortiesībām aizsargāta darba kopijas, ne to, ka minētās kopijas ir publiski izstādītas, tomēr nedodot iespēju tās lietot, nevar uzskatīt par šādu izplatīšanas veidu.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.