Lieta C‑404/06

Quelle AG

pret

Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände

(Bundesgerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva 1999/44/EK – Patēriņa preču pārdošana un saistītās garantijas – Pārdevēja tiesības pieprasīt no patērētāja atlīdzību par preces lietošanu neatbilstīgas patēriņa preces nomaiņas gadījumā – Neatbilstīgas preces lietošana bez atlīdzības

Sprieduma kopsavilkums

1.        Prejudiciāli jautājumi – Tiesas kompetence – Ierobežojumi

(EKL 234. pants)

2.        Tiesību aktu tuvināšana – Patēriņa preču pārdošana un saistītās garantijas – Direktīva 1999/44

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 1999/44 3. pants)

1.        EKL 234. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesa, kura iztiesā prāvu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā vajadzīgs ir prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa taisītu spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu.

Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar realitāti vai pamata prāvas priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem.

Šajā sakarā šaubas par valsts tiesas iespēju pēc tam, kad Tiesa ir sniegusi atbildi par direktīvas interpretāciju, ievērojot Tiesas atbildē ietvertos principus, interpretēt valsts tiesības, ņemot vērā šo atbildi, neietekmē Tiesas pienākumu sniegt atbildi uz šo jautājumu. Jebkurš cits risinājums faktiski būtu pretrunā ar Tiesai EKL 234. pantā paredzētās kompetences mērķi, kas ir nodrošināt vienveidīgu Kopienu tiesību interpretāciju valsts tiesās.

(sal. ar 19.–22. punktu)

2.        Direktīvas 1999/44 par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām 3. pants ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru pārdevējam gadījumā, ja tas pārdevis neatbilstīgu patēriņa preci, ir tiesības no patērētāja pieprasīt atlīdzību par neatbilstīgās preces lietošanu līdz tās nomaiņai pret jaunu preci.

Faktiski kā no teksta, tā arī no attiecīgajiem direktīvas sagatavošanas dokumentiem izriet, ka Kopienu likumdevējs faktu, ka prece pārdevējam ir jāpadara atbilstīga bez atlīdzības, ir vēlējies padarīt par būtisku elementu aizsardzībā, kas tiek nodrošināta ar šo direktīvu. Šī pārdevēja pienākuma bez atlīdzības atjaunot preces atbilstīgumu – vai nu to salabojot, vai arī neatbilstīgo preci nomainot – mērķis ir aizsargāt patērētāju no finansiālu apgrūtinājumu riska, kurš šīs aizsardzības neesamības gadījumā varētu atturēt patērētāju izmantot savas tiesības. Šīs Kopienu likumdevēja iecerētās bezatlīdzības darbības rezultātā būtu jāizslēdz visas pārdevēja finansiāla rakstura pretenzijas, izpildot savu pienākumu atjaunot līgumā paredzētās preces atbilstīgumu. Turklāt atbilstīguma atjaunošana bez maksas atbilst direktīvas mērķim panākt augstu patērētāju aizsardzības līmeni.

(sal. ar 33., 34., 36. un 43. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2008. gada 17. aprīlī (*)

Patērētāju tiesību aizsardzība – Direktīva 1999/44/EK – Patēriņa preču pārdošana un saistītās garantijas – Pārdevēja tiesības pieprasīt no patērētāja atlīdzību par preces lietošanu neatbilstīgas patēriņa preces nomaiņas gadījumā – Neatbilstīgas preces lietošana bez atlīdzības

Lieta C‑404/06

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Bundesgerichtshof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 16. augustā un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 28. septembrī, tiesvedībā

Quelle AG

pret

Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann] (referents), tiesneši A. Ticano [A. Tizzano], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič] un E. Levits,

ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak],

sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 4. oktobra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Quelle AG vārdā – A. Pīkenbroks [A. Piekenbrock], Rechtsanwalt,

–        Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände vārdā – P. Vasermans [P. Wassermann] un J. Kummers [J. Kummer], Rechtsanwälte,

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un J. Kempere [J. Kemper], pārstāvji,

–        Spānijas valdības vārdā – N. Diasa Abada [N. Díaz Abad], pārstāve,

–        Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer], pārstāve,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. Aresu [A. Aresu] un B. Šima [B. Schima], kā arī I. Kaufmane‑Bīlere [I. Kaufmann‑Bühler], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2007. gada 15. novembrī tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Direktīvas 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (OV L 171, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “direktīva”) 3. pantu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Quelle AG (turpmāk tekstā – “Quelle”), kas ir uzņēmums, kurš veic tirdzniecību pa pastu, un Bundesverband der Verbraucherzentralen und Verbraucherverbände (turpmāk tekstā – “Bundesverband”), kas ir patērētāju tiesību aizsardzības organizācija, kura ir šī uzņēmuma klientes Brīninga [Brüning] kundzes pilnvarotā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        Direktīva tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 95. pantu. Tās pirmajā apsvērumā ir atgādināts, ka saskaņā ar EKL 153. panta 1. un 3. punktu Eiropas Kopienai ar pasākumiem, ko tā paredz, ievērojot EKL 95. pantu, ir jāveicina augsta patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa panākšana.

4        Direktīvas 3. pantā ar nosaukumu “Patērētāju tiesības” ir paredzēts šādi:

“1.      Pārdevējs ir atbildīgs patērētājam par jebkuru preču piegādes brīdī esošu neatbilstību.

2.      Neatbilstības gadījumā patērētājs ir tiesīgs prasīt, lai saskaņā ar 3. punktu preces bez maksas padarītu atbilstīgas, salabojot vai nomainot tās, vai arī saskaņā ar 5. un 6. punktu ir tiesīgs saņemt attiecīgu cenas samazinājumu vai atcelt līgumu.

3.      Pirmkārt, patērētājs var prasīt, lai pārdevējs salabo preces, vai arī viņš var prasīt, lai pārdevējs tās nomaina, abos gadījumos bez maksas, ja vien tas nav neiespējami vai nesamērīgi.

Līdzekli uzskata par nesamērīgu, ja tas nosaka pārdevējam izmaksas, kas salīdzinājumā ar alternatīvo līdzekli ir nepamatotas [..].

Jebkura preču labošana vai nomaiņa jāveic pieņemamā laikā un nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam, ņemot vērā preču raksturu un nolūku, kādam patērētājs ir preces pieprasījis.

4.      Termins “bez atlīdzības” 2. un 3. punktā attiecas uz nepieciešamajām izmaksām, kādas radušās, lai panāktu preču atbilstību, jo īpaši uz pasta izmaksām, darbaspēka izmaksām un materiālu izmaksām.

5.      Patērētājs var pieprasīt attiecīgu cenas samazinājumu vai atcelt līgumu:

–        ja patērētājs nav tiesīgs ne uz preču labošanu, ne nomaiņu

vai

–        ja pārdevējs nav izmantojis zaudējumu atlīdzināšanas līdzekli pieņemamā laikā,

vai

–        ja pārdevējs nav izmantojis zaudējumu atlīdzināšanas līdzekli, nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam.

[..]”

5        Saskaņā ar direktīvas piecpadsmito apsvērumu “dalībvalstis var paredzēt, ka jebkuru atlīdzinājumu patērētājam var samazināt, ņemot vērā to, kā patērētājs ir preces izmantojis, kopš tās ir viņam piegādātas; [..] sīkākus noteikumus, saskaņā ar kuriem var īstenot līguma pārtraukšanu, var noteikt valstu tiesību aktos”.

6        Direktīvas 5. panta ar nosaukumu “Termiņi” 1. punkta pirmais teikums ir šāds:

“Saskaņā ar 3. pantu pārdevēju sauc pie atbildības, ja neatbilstība izpaužas divos gados no preču piegādes laika.”

7        Direktīvas 8. panta ar nosaukumu “Valsts tiesību akti un minimālā aizsardzība” 2. punktā ir paredzēts, ka:

“Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni.”

 Valsts tiesiskais regulējums

8        To Vācijas Civilkodeksa (Bürgerliches Gesetzbuch, turpmāk tekstā – “BGB”) normu vidū, kas pieņemtas, lai Vācijas tiesiskajā regulējumā transponētu direktīvu, īpaši jāizceļ šī kodeksa 439. un 346. pants.

9        BGB 439. panta “Preces atbilstības atjaunošana” 4. punktā ir paredzēts šādi:

“[..]

Ja pārdevējs preces atbilstības atjaunošanas ietvaros piegādā atbilstīgu preci, tad atbilstoši 346.–348. pantam viņš var pieprasīt no pircēja nodot atpakaļ neatbilstošo preci.”

10      BGB 346. panta ar nosaukumu “Līguma atcelšanas sekas” 1.–3. punktā ir paredzēts šādi:

“1.      Ja kāds no līguma slēdzējiem līgumā rezervējis sev tiesības pārtraukt līgumu vai šādas tiesības viņam paredzētas likumā, tad līguma atcelšanas gadījumā tam ir jāatdod saņemtie pakalpojumi un jāatlīdzina gūtais labums.

2.      Atdošanas vai atlīdzināšanas vietā parādniekam ir jākompensē preces vērtības starpība tajos gadījumos:

1)      ja atdošana vai atlīdzināšana pēc ieguvuma rakstura ir izslēgta;

2)      viņš saņemto priekšmetu ir nolietojis, pārdevis, apgrūtinājis, pārstrādājis vai pārveidojis,

3)      saņemtā priekšmeta vērtība ir samazinājusies vai tas ir pilnīgi sabojāts; šeit netiek ņemts vērā priekšmeta vērtības samazinājums, kas radies noteikumiem atbilstošas ekspluatācijas laikā.

Ja līgumā ir paredzēts pretpakalpojums, tad tas jāņem vērā, aprēķinot kompensējamo preces vērtības starpību; ja ir jākompensē preces vērtības starpība no aizdevuma gūtajām priekšrocībām, tad ir iespēja pierādīt, ka šo gūto priekšrocību vērtība ir bijusi mazāka.

3.      Pienākums kompensēt preces vērtības starpību nepastāv:

1)      ja preces neatbilstība, kā dēļ tika izmantotas tiesības atkāpties no līguma, ir pamanīta tikai priekšmeta pārstrādes vai pārveidošanas brīdī,

2)      ciktāl kreditoram ir jāuzņemas atbildība par priekšmeta vērtības samazināšanos vai tā pilnīgu sabojāšanu, vai arī attiecīgā neatbilstība būtu radusies arī pie kreditora,

3)      ja likumā paredzētu līguma atcelšanas tiesību gadījumā priekšmeta vērtības samazināšanās vai tā pilnīga sabojāšanās ir iestājusies pie pilnvarotā, lai gan viņš ir ievērojis tādu pašu rūpību kā veicot savus darījumus.

Paliekoša iedzīvošanās ir jāatlīdzina.”

11      BGB 100. pants ar nosaukumu “Gūtais labums” ir šāds:

“Kādas lietas vai tiesību augļi [gūtais labums], kā arī priekšrocības, ko garantē šīs lietas vai tiesību izmantošana.”

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

12      2002. gada augustā Quelle Brīningai piegādāja “plīts komplektu” privātai lietošanai. 2004. gada sākumā viņa ierīcei konstatēja atbilstības trūkumu. Tā kā remonts nebija iespējams, Brīninga ierīci atgrieza Quelle, kura to nomainīja pret jaunu ierīci. Šī sabiedrība tomēr pieprasīja Brīningai samaksāt tai EUR 69, 97 kā atlīdzību par labumu, ko tā guva no sākotnēji piegādātās ierīces.

13      Bundesverband, rīkodamās kā Brīningas pārstāve, lūdza, lai minētā summa tiktu atmaksāta. Turklāt tā pieprasīja, lai gadījumā, kad pārdota prece, kas neatbilst pirkuma līgumā paredzētajam (turpmāk tekstā – “neatbilstīga prece”), Quelle vairs nepieprasītu atlīdzību par šādas preces lietošanu.

14      Pirmajā instancē prasījums par atmaksāšanu tika apmierināts, bet noraidīti tika prasījumi par to, lai Quelle pārtrauktu pieprasīt atlīdzību par neatbilstīgas preces lietošanu. Apelācijas sūdzības, ko par šo spriedumu iesniedza gan Quelle, gan arī Bundesverband, tika noraidītas. Izskatot kasācijas sūdzību, Bundesgerichtshof konstatēja, ka no BGB 439. panta 4. punkta un 346. panta 1. punkta un 2. punkta 1) apakšpunkta kombinācijas izriet, ka, nomainot neatbilstīgu preci, pārdevējam ir tiesības uz atlīdzību kā kompensāciju par labumu, ko saņēmējs ir guvis no šīs preces lietošanas līdz brīdim, kad tā tikusi nomainīta pret jaunu.

15      Bundesgerichtshof, kaut arī pauzdama aizdomas par pircējam vienpusēji uzliktu finansiālu apgrūtinājumu, tomēr nesaskata nekādas iespējas valsts tiesisko regulējumu labot interpretācijas ceļā. Tāda interpretācija, saskaņā ar kuru pārdevējam nebūtu tiesības pieprasīt no pircēja atlīdzību par nomainītās preces lietošanu, būtu pretrunā ar atbilstošajām BGB normām, kā arī ar skaidri pausto likumdevēja gribu, un tā ir aizliegta ar Konstitucionālā likuma (Grundgesetz) 20. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru tiesām ir saistoši likumi un tiesības.

16      Tomēr, tā kā Bundesgerichtshof pastāvēja šaubas par BGB normu saderīgumu ar Kopienu tiesībām, tā nolēma tiesvedību apturēt un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai direktīvas [..] 3. panta 2. punkta noteikumi savienojumā ar 3. punkta pirmo daļu un 4. punktu vai 3. panta 3. punkta trešo daļu ir interpretējami tādējādi, ka valsts tiesību norma, kurā noteikts, ka pārdevējs, atjaunojot patēriņa preču atbilstību, tās nomainot, var no patērētāja pieprasīt atlīdzību par iepriekš piegādātas, līguma noteikumiem neatbilstīgas patēriņa preces lietošanu, ir pretrunā šiem noteikumiem?”

 Par prejudiciālo jautājumu

17      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai direktīvas 3. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas ir pretrunā tādam valsts tiesiskajam regulējumam, ar kuru pārdevējam gadījumā, ja tas pārdevis neatbilstīgu patēriņa preci, ir tiesības no patērētāja pieprasīt atlīdzību par neatbilstīgās preces lietošanu līdz tās nomaiņai pret jaunu preci.

 Par pieņemamību

18      Tiesas sēdē Quelle apgalvoja, ka prejudiciālais jautājums nav pieņemams, jo iesniedzējtiesa esot norādījusi, ka valsts tiesību normas, ar kurām transponēta direktīva, ir interpretējamas tikai vienā veidā un ka Vācijas konstitucionālās tiesības tai liedz veikt interpretāciju contra legem. Gadījumā, ja Tiesa direktīvas 3. pantu interpretētu citādi, tad minētā tiesa tomēr nevarētu Tiesas atbildi ņemt vērā.

19      Šajā sakarā jāatgādina, ka EKL 234. pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesa, kura iztiesā prāvu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā vajadzīgs ir prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa taisītu spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. it īpaši 2006. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑419/04 Conseil général de la Vienne, Krājums, I‑5645. lpp., 19. punkts, un 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑119/05 Lucchini, Krājums, I‑6199. lpp., 43. punkts).

20      Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar realitāti vai pamata prāvas priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Conseil général de la Vienne, 20. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Lucchini, 44. punkts).

21      Izskatāmajā lietā tas tā nav.

22      Šaubas par valsts tiesas iespēju pēc tam, kad Tiesa ir sniegusi atbildi par direktīvas interpretāciju, ievērojot Tiesas atbildē ietvertos principus (šajā sakarā skat. 2004. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c., Krājums, I‑8835. lpp., 113.–116. punkts, kā arī 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler u.c., Krājums, I‑6057. lpp., 110.–112. punkts), interpretēt valsts tiesības, ņemot vērā šo atbildi, neietekmē Tiesas pienākumu sniegt atbildi uz šo jautājumu. Jebkurš cits risinājums faktiski būtu pretrunā ar Tiesai EKL 234. pantā paredzētās kompetences mērķi, kas ir nodrošināt vienveidīgu Kopienu tiesību interpretāciju valsts tiesās (2005. gada 6. decembra spriedums lietā C‑461/03 Gaston Schul Douane‑expediteur, Krājums, I‑10513. lpp., 21. punkts, un 2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑344/04 IATA un ELFAA, Krājums, I‑403. lpp., 27. punkts).

23      No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

 Par lietas būtību

24      Bundesverband, Spānijas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Kopienu Komisija uzskata, ka ar direktīvas 3. panta 3. punktu ir skaidri paredzēts, ka pārdevējam ir ne tikai jāsalabo neatbilstīgā prece, bet arī vajadzības gadījumā tā jānomaina ar atbilstīgu preci, par to neprasot samaksu patērētājam. Prasība par samaksas neprasīšanu esot nedalāms kopums, kura mērķis ir aizsargāt pircēju no finansiālu apgrūtinājumu riskiem, kas viņam varētu traucēt īstenot savas tiesības.

25      Vācijas valdība norāda, ka direktīvas tekstā nav noregulēts jautājums, vai pārdevējs, nomainot neatbilstīgu preci, var pieprasīt atlīdzību par tās lietošanu. Tā uzsver, ka no sistēmiskā viedokļa direktīvas piecpadsmitajā apsvērumā ir ietverts ļoti vispārīgs tiesību princips, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir rīcības brīvība, pieņemot tiesisko regulējumu attiecībā uz tādiem jautājumiem kā gadījumi, kad patērētājam ir pienākums maksāt atlīdzību par preces lietošanu.

26      Pakārtoti ir jāatgādina, ka saskaņā ar direktīvas 3. panta 1. punktu pārdevējs ir atbildīgs patērētājam par jebkuru preču piegādes brīdī esošu neatbilstību.

27      Direktīvas 3. panta 2. punktā ir uzskaitītas patērētāja tiesības, kuras tas var īstenot attiecībā pret pārdevēju piegādātās preces neatbilstīguma gadījumā. Vispirms patērētajam ir tiesības prasīt, lai preces padarītu atbilstīgas. Ja šo atbilstīgumu nav iespējams panākt, viņš kā nākamo var prasīt attiecīgu cenas samazinājumu vai atcelt līgumu.

28      Attiecībā uz preces atbilstīguma atjaunošanu direktīvas 3. panta 3. punktā ir precizēts, ka pircējam ir tiesības prasīt preci salabot vai nomainīt to – abos gadījumos bez maksas –, ja vien tas nav neiespējami vai nesamērīgi.

29      Vācijas valdība norāda, ka gan Priekšlikuma 307/09 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 96/C par patēriņa preču pārdošanu un saistītajām garantijām (OV 1996, C 307, 8. lpp.), gan arī Grozītā priekšlikuma 148/11 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 98/C (OV 1998, C 148, 12. lpp.), ko iesniegusi Komisija, tekstā bija paredzēta tikai “preces salabošana bez maksas”, kā arī minētās preces “nomaiņa”. Noklusējums attiecībā uz nomaiņas finansiālajām sekām apstiprinot to, ka neesot bijis paredzēts, ka direktīvā būs reglamentēta iespējamā atlīdzība par lietošanu.

30      Tomēr šo apstākli nevar ņemt vērā, jo Padomes 1998. gada 24. septembra Kopējā nostājā (EK) Nr. 51/98 direktīvas pieņemšanai (OV C 333, 46. lpp.) izmantotā frāze “abos gadījumos bez maksas”, kas saglabāta arī direktīvas galīgajā redakcijā, tādējādi pauž Kopienu likumdevēja gribu veicināt patērētāju aizsardzību.

31      Frāze “bez atlīdzības” kā tāda ir definēta direktīvas 3. panta 4. punktā un ietver “nepieciešamās izmaksas, kādas radušās, lai panāktu preču atbilstību, jo īpaši pasta izmaksas, darbaspēka izmaksas un materiālu izmaksas”. No tā, ka Kopienu likumdevējs izmantojis apstākļa vārdu “jo īpaši”, izriet, ka šis uzskaitījums ir norādošs un tas nav izsmeļošs.

32      Vācijas valdības norādītais apstāklis, ka Samierināšanas komitejas “Parlaments – Padome” 1999. gada 18. marta paziņojumā presei C/99/77 par garantijām patērētājiem ir ietverta frāzes “bez atlīdzības” šaura definīcija, šajā lietā nav piemērojams. Pastāvīgajā judikatūrā ir atzīts, ka, ja Padomes sēdes protokolā ietverts paziņojums nav atspoguļots atvasināto tiesību noteikuma tekstā, uz to nevar atsaukties, veicot minētā noteikuma interpretāciju (skat. it īpaši 1991. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑292/89 Antonissen, Recueil, I‑745. lpp., 18. punkts, un 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑402/03 Skov un Bilka, Krājums, I‑199. lpp., 42. punkts).

33      Arī no teksta, kā arī no attiecīgajiem direktīvas sagatavošanas dokumentiem izriet, ka Kopienu likumdevējs faktu, ka prece pārdevējam ir jāpadara atbilstīga bez atlīdzības, ir vēlējies padarīt par būtisku elementu aizsardzībā, kas tiek nodrošināta ar šo direktīvu.

34      Šī pārdevēja pienākuma bez atlīdzības atjaunot preces atbilstīgumu – vai nu to salabojot, vai arī neatbilstīgo preci nomainot – mērķis ir aizsargāt patērētāju no finansiālu apgrūtinājumu riska, kurš, kā to savu secinājumu 49. punktā ir norādījusi arī ģenerāladvokāte, šīs aizsardzības neesamības gadījumā varētu atturēt patērētāju izmantot savas tiesības. Šīs Kopienu likumdevēja iecerētās bezatlīdzības darbības rezultātā būtu jāizslēdz visas pārdevēja finansiāla rakstura pretenzijas, izpildot savu pienākumu atjaunot līgumā paredzētās preces atbilstīgumu.

35      Šādu interpretāciju apstiprina direktīvas 3. panta 3. punkta trešajā daļā skaidri paustā Kopienu likumdevēja griba nodrošināt efektīvu patērētāju aizsardzību. Šajā normā ir precizēts, ka jebkura preču labošana vai nomaiņa jāveic ne tikai pieņemamā laikā, bet arī, nesagādājot ievērojamas neērtības patērētājam.

36      Šāda interpretācija atbilst arī direktīvas mērķim, kurš, kā norādīts tās pirmajā apsvērumā, ir panākt augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Kā izriet no šīs pašas direktīvas 8. panta 2. punkta, tajā paredzētā aizsardzība ir minimālā un, ja dalībvalstis var pieņemt stingrākus noteikumus, tie nedrīkst ietekmēt Kopienu likumdevēja paredzētās garantijas.

37      Pārējie Vācijas valdības izvirzītie argumenti nav pietiekami, lai šādu interpretāciju atspēkotu.

38      Pirmkārt, attiecībā uz direktīvas piecpadsmitā apsvēruma tvērumu, kurā ietilpst neatbilstīgas preces lietošana, ir jāatgādina, ka minētā apsvēruma pirmajā daļā ir ietverta atsauce uz “atlīdzinājumu”, bet otrajā – uz “noteikumiem, saskaņā ar kuriem var īstenot līguma pārtraukšanu”. Šīs frāzes atbilst Kopējā nostājā, uz kuru atsaukusies arī Vācijas valdība, lietotajām.

39      Šī terminoloģija skaidri atspoguļo, ka piecpadsmitajā apsvērumā minētais gadījums aprobežojas tikai ar līguma izbeigšanu, kas paredzēta direktīvas 3. panta 5. punktā, kad, piemērojot gūtā labuma abpusējas atdošanas pamatprincipu, pārdevējam ir jāatlīdzina patērētājam pirkuma cena. Pretēji Vācijas valdības apgalvotajam, piecpadsmitais apsvērums nav interpretējams kā vispārīgs princips, kas ļauj dalībvalstīm visās situācijās, kad vien tās vēlas, tostarp, kad tiek lūgta nomaiņa saskaņā ar direktīvas 3. panta 3. punktu, ņemt vērā faktu, ka patērētājs ir lietojis neatbilstīgu preci.

40      Otrkārt, attiecībā uz Vācijas valdības apgalvojumu, ka no tā, ka patērētājs ir lietojis neatbilstīgu preci, kura nomainīta pret atbilstīgu preci, rodas nepamatota iedzīvošanās, ir jānorāda, ka saskaņā ar direktīvas 3. panta 1. punktu pārdevējam ir paredzēta atbildība par jebkādu neatbilstību, kas pastāv preces pārdošanas brīdī.

41      Gadījumā, kad pārdevējs piegādā neatbilstīgu preci, viņš pienācīgi nepilda pienākumu, kuru tas uzņēmies, noslēdzot pirkuma līgumu, un tādēļ viņam ir jāuzņemas šīs neizpildes sekas. Saņemot atbilstīgu preci neatbilstīgās vietā, patērētājs, kurš savukārt ir samaksājis pirkuma cenu un tādējādi pareizi izpildījis savu līgumisko pienākumu, nepamatoti neiedzīvojas. Viņš tikai novēloti saņem līguma noteikumiem atbilstošu preci, kuru viņam bija vajadzējis saņemt jau sākumā.

42      Turklāt pārdevēja finansiālas intereses tiek aizsargātas, pirmkārt, ar direktīvas 5. panta 1. punkta paredzēto divu gadu noilguma termiņu un, otrkārt, ar viņam direktīvas 3. panta 3. punkta otrajā daļā paredzēto iespēju atteikties veikt nomaiņu, ja šāds atlīdzinājuma veids izrādās nesamērīgs vai ar to ir saistītas izmaksas, kas izrādās nepamatotas.

43      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka direktīvas 3. pants ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru pārdevējam gadījumā, ja tas pārdevis neatbilstīgu patēriņa preci, ir tiesības no patērētāja pieprasīt atlīdzību par neatbilstīgās preces lietošanu līdz tās nomaiņai pret jaunu preci.

 Par tiesāšanās izdevumiem

44      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Direktīvas 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām 3. pants ir interpretējams tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru pārdevējam gadījumā, ja tas pārdevis neatbilstīgu patēriņa preci, ir tiesības no patērētāja pieprasīt atlīdzību par neatbilstīgās preces lietošanu līdz tās nomaiņai pret jaunu preci.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.