—

Frigerio Luigi & C. Snc vārdā – M. Boifava [M. Boifava], avvocato,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – K. Cadra [C. Zadra] un K. Lūiss [X. Lewis], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 26. pantu Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvā 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanai (OV L 209, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2001. gada 13. septembra Direktīvu 2001/78/EK (OV L 285, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 92/50”), 4. panta 1. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvā 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu [būvdarbu publiskā iepirkuma līgumu], piegādes valsts līgumu [piegādes publiskā iepirkuma līgumu] un pakalpojumu valsts līgumu [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu] slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.), EKL 39., 43., 48. un 81. pantu, 9. pantu Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvā 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1991. gada 18. marta Direktīvu 91/156/EEK (OV L 78, 32. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 75/442”), kā arī 7. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvā 2006/12/EK par atkritumiem (OV L 114, 9. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp Frigerio Luigi & C. Snc (turpmāk tekstā – “Frigerio”), saskaņā ar Itālijas tiesībām dibināta līgumsabiedrība, un Comune di Triuggio [Triudžo pašvaldība] par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu vides veselības pakalpojumu sniegšanai.

3

Direktīvas 92/50 mērķis ir koordinēt pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras. Saskaņā ar tās otro apsvērumu tā veicina to, lai pakāpeniski tiktu izveidots iekšējais tirgus, kas ir teritorija bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta brīva preču, personu, pakalpojumu un kapitāla aprite.

4

Šīs direktīvas sestais apsvērums tostarp noteic, ka ir jāizvairās no šķēršļiem brīvai pakalpojumu apritei un ka pakalpojumu sniedzēji tāpēc var būt gan fiziskas, gan juridiskas personas.

5

Saskaņā ar minētās direktīvas divdesmito apsvērumu, lai novērstu praksi, kas ierobežo konkurenci kopumā un it īpaši personu ar citu dalībvalstu valsts piederību dalību līgumos, līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ir jādara pieejamākas pakalpojumu sniedzējiem.

6

Direktīvas 92/50 26. pants noteic:

7

Direktīvu 92/50, izņemot tās 41. pantu, atcēla 2006. gada 31. janvārī un aizstāja ar Direktīvu 2004/18. Direktīvas 92/50 26. pants pēc būtības tika pārņemts Direktīvas 2004/18 4. pantā.

8

2000. gada 18. augusta Dekrēts-likums Nr. 267, kurā ietverts likumu par vietējo organizāciju struktūru konsolidētais teksts (testo unico delle leggi sull’ordinamento degli enti locali, 2000. gada 28. septembraGURI Nr. 227 kārtējais pielikums), kas ir grozīts ar 2003. gada 30. septembra Dekrētu-likumu Nr. 269 par steidzamiem noteikumiem attīstības veicināšanai un valsts finanšu darbības korekcijai (disposizioni urgenti per favorire lo sviluppo e per la correzione dell’andamento dei conti pubblici, 2003. gada 2. oktobraGURI Nr. 229 kārtējais pielikums), kurš pēc grozījumiem ir pārveidots par 2003. gada 24. novembra Likumu Nr. 326 (2003. gada 25. novembraGURI Nr. 274 kārtējais pielikums, turpmāk tekstā – “Dekrēts-likums Nr. 267/2000”), tostarp reglamentē tautsaimnieciskas nozīmes vietējo publisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas kārtību. Minētā dekrēta-likuma 113. panta 5. punkts noteic:

“Pakalpojumus sniedz atbilstoši nozaru tiesiskajam regulējumam un, ievērojot Eiropas Savienības tiesisko regulējumu, pakalpojumu sniegšanas tiesības piešķir:

9

Attiecībā uz konkrēto atkritumu nozari 2. panta 6. punkts 2003. gada 12. decembra Lombardijas reģionālajā likumā Nr. 26, ar ko paredz noteikumus attiecībā uz vietēja rakstura pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi [–] Tiesību normas atkritumu, elektroenerģijas, pamatzemes un ūdens resursu izmantošanas apsaimniekošanas jomā (disciplina dei servizi locali di interesse economico generale. Norme in materia di gestione dei rifiuti, di energia, di utilizzo del sottosuolo e di risorse idriche, 2003. gada 16. decembraBollettino Ufficiale della Regione Lombardia Nr. 51 kārtējais pielikums, turpmāk tekstā – “Reģionālais likums Nr. 26”), noteic:

“Pakalpojumu sniegšanas tiesības piešķir kapitālsabiedrībām, kuras izvēlas konkursa kārtībā vai tādās procedūrās, kas atbilst valsts un Kopienu tiesiskajam regulējumam konkurences jomā; [..].”

10

Saskaņā ar 2006. gada 3. aprīļa Dekrēta-likuma Nr. 152, ar ko paredz noteikumus vides jomā (norme in materia ambiente, 2006. gada 14. aprīļaGURI Nr. 88 kārtējais pielikums), 198. panta 1. punktu:

“[..] pašvaldības turpina apsaimniekot sadzīves atkritumus un līdzīgus atkritumus, kas paredzēti apglabāšanai, uzticot to darīt vienīgi sabiedrībām, kurām ir Dekrēta-likuma [Nr. 267/2000] 113. panta 5. punktā minētās formas.”

11

Ar 2005. gada 29. novembra Lēmumu Nr. 53 (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 53”) Comune di Triuggio padome uz pieciem gadiem, sākot no 2006. gada 1. jūlija, tiesības sniegt vides veselības pakalpojumus pašvaldības teritorijā piešķīra Azienda Servizi Multisettoriali Lombarda – A.S.M.L. SpA (turpmāk tekstā – “ASML”).

12

Ar šo pašu lēmumu minētā padome uzņēmās iegādāties tādu kapitāldaļu paketi, kas atļauj vietējai pārvaldes iestādei “kļūt par pilntiesīgu akcionāru, kā arī pārveidot un reglamentēt attiecības ar [ASML] gan no organizatoriskās struktūras, gan no funkcionālā viedokļa, lai [Comune di Triuggio] radītu tiesības pārraudzīt un kontrolēt šo uzņēmumu līdzīgā veidā, kādā tā to veic attiecībā uz saviem dienestiem”.

13

Frigerio, kas nodrošināja minētā pakalpojuma sniegšanu no 1996. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 30. jūnijam kopā uz pagaidu laiku ar citu saskaņā ar Itālijas tiesībām dibinātu līgumsabiedrību, cēla prasību, apstrīdot Lēmumu Nr. 53 Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia (Lombardijas Reģionālā administratīvā tiesa). Šīs prasības ietvaros Frigerio norādīja, ka Comune di Triuggio padomei nebija tiesību attiecīgā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesības piešķirt tieši, bet tai bija jāizsludina konkurss saskaņā ar Kopienu tiesību aktiem publisko iepirkumu jomā un Dekrēta-likuma Nr. 267/2000 113. panta 5. punktu.

14

Comune di Triuggio, kā arī ASML prasīja noraidīt šo prasību, bet pakārtoti arī atzīt to par nepieņemamu. Šajā sakarā tās tostarp uzskata, ka prasība ir nepieņemama, pamatojoties uz to, ka Frigerio nav intereses celt prasību, jo Frigerio, kas saskaņā ar tās juridisko formu ir personālsabiedrība (līgumsabiedrība), nevar pretendēt uz apstrīdētā publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ņemot vērā, ka Dekrēta-likuma Nr. 267/2000 11 3. panta 5. punkts tādu vietējo publisko pakalpojumu kā vides veselības pakalpojumu sniegšanas tiesības piešķir vienīgi kapitālsabiedrībām.

15

Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per la Lombardia nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 234. pantā noteiktās tiesvedības laikā, kuras pamatā ir skaidri noteikta funkciju sadale starp valsts tiesām un Eiropas Kopienu Tiesu, lietas faktu vērtējums ietilpst valsts tiesas kompetencē (skat. cita starpā 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-235/95 Dumon un Froment, Recueil, I-4531. lpp., 25. punkts; 2006. gada 11. jūlija spriedumu lietā C-13/05 Chacón Navas, Krājums, I-6467. lpp., 32. punkts, un 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā C-251/06 ING. AUER, Krājums, I-9689. lpp., 19. punkts).

17

Šajā sakarā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un it īpaši no pirmā un otrā jautājuma izriet, ka iesniedzējtiesa pamatojas uz pieņēmumu, ka uz pamata lietā apspriesto līgumu ir attiecināmas Kopienu direktīvas par pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem, proti, vai nu Direktīva 92/50, vai Direktīva 2004/18. Šo pieņēmumu turklāt apstiprina tādi Tiesai iesniegtie pierādījumi kā Lēmums Nr. 53, kura saturs ir pievienots Frigerio apsvērumiem un no kura izriet, ka pamata lietā apspriestā līguma vērtība pārsniedz minētajās direktīvās noteikto piemērošanas robežu. Turklāt no tiesas sēdē iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka minētā līguma īstenošanu finansē Comune di Triuggio, kas nozīmē, ka to nevar atzīt par pakalpojumu koncesiju.

18

Šādos apstākļos un ņemot vērā, ka minētais lēmums ir datēts ar 2005. gada 29. novembri, ir jāatzīst, ka Direktīva 92/50 ir piemērojama ratione materiæ un ratione temporis pamata lietas faktiem.

19

Līdz ar to ir jāpārformulē pirmais un otrais jautājums, kas ir izskatāmi kopā, tādējādi, ka iesniedzējtiesa galvenokārt jautā, vai Direktīvas 92/50 26. panta 2. punkts nepieļauj tādus valsts noteikumus kā pamata lietā, kas pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā ļauj iesniegt piedāvājumus vienīgi personām, kurām ir kapitālsabiedrības juridiskā forma. Iesniedzējtiesa pakārtoti jautā par to, kā ir interpretējamas un piemērojamas valsts tiesības, ja iespējamā atbilde ir apstiprinoša.

20

Saskaņā ar Direktīvas 92/50 26. panta 2. punktu dalībniekus vai pretendentus, kam saskaņā ar tās dalībvalsts likumiem, kurā tie reģistrēti, ir tiesības sniegt attiecīgos pakalpojumus, nenoraida, pamatojoties tikai ar to, ka saskaņā ar tās dalībvalsts likumiem, kurā piešķir līgumu, viņiem būtu jābūt vai nu fiziskām, vai juridiskām personām.

21

No šī noteikuma izriet, ka līgumslēdzējas iestādes arī nevar izslēgt dalībniekus vai pretendentus, kam saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumiem ir tiesības sniegt attiecīgos pakalpojumus, no konkursa procedūras, pamatojoties tikai uz to, ka to juridiskā forma neatbilst īpašai juridisko personu kategorijai.

22

No tā izriet, ka minētā tiesību norma nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas dalībniekiem vai pretendentiem, kam saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumiem ir tiesības sniegt attiecīgos pakalpojumus, nepiešķir pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības, kuru vērtība pārsniedz Direktīvā 92/50 noteikto robežvērtību, pamatojoties tikai uz to, ka šiem dalībniekiem vai pretendentiem nav juridiskā forma, kas atbilst noteiktai juridisko personu kategorijai.

23

Līdz ar to tādi valsts noteikumi kā pamata lietā, kas tautsaimnieciskas nozīmes vietējo pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesības, kuru vērtība pārsniedz Direktīvā 92/50 minēto robežvērtību, piešķir vienīgi kapitālsabiedrībām, nav saderīgi ar šīs direktīvas 26. panta 2. punktu.

24

Attiecībā uz pamata prāvas rašanās faktiem no lietas materiāliem izriet, ka Frigerio cēla prasību pamata lietā kā uzņēmumu uz pagaidu laiku izveidotās grupas vadošais uzņēmums, kas Comune di Triuggio no 1996. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 30. jūnijam nodrošināja vides veselības pakalpojumu sniegšanu.

25

Šajā sakarā ir jāprecizē, ka arī no Direktīvas 92/50 26. panta 1. punkta izriet, ka līgumslēdzējas iestādes nevar likt pārveidot pakalpojumu sniedzēju grupas īpašā juridiskā formā, lai iesniegtu piedāvājumu.

26

Turklāt Tiesā netiek apstrīdēts tas, ka saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem Frigerio bija piešķirtas tiesības sniegt vides veselības pakalpojumus savā juridiskajā formā, proti, kā līgumsabiedrībai. Šajā sakarā iesniedzējtiesa tostarp norāda, ka Frigerio ir iekļauts to personu reģistrā, kurām ir tiesības darboties atkritumu jomā.

27

Kā tas tika norādīts šī sprieduma 19. punktā, iesniedzējtiesa pakārtoti arī jautā par to, kādas sekas iestāsies, ja atzīs, ka tādi valsts noteikumi kā pamata lietā nebūs saderīgi ar Direktīvu 92/50.

28

Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesai, ciktāl tai atbilstoši tās valsts tiesībām ir piešķirta rīcības brīvība, ir jāinterpretē un jāpiemēro valsts tiesību norma saskaņā ar Kopienu tiesību prasībām. Ja šāda atbilstīga piemērošana nav iespējama, valsts tiesai ir pienākums pilnībā piemērot Kopienu tiesības un aizsargāt tiesības, kas ar tām piešķirtas indivīdiem, vajadzības gadījumā nepiemērojot jebkādu tādu valsts tiesību normu, kas ir ar tām pretrunā (šajā sakarā skat. 1988. gada 4. februāra spriedumu lietā 157/86 Murphy u.c., Recueil, 673. lpp., 11. punkts, kā arī 2007. gada 11. janvāra spriedumu lietā C-208/05 ITC, Krājums, I-181. lpp., 68. un 69. punkts).

29

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 92/50 26. panta 1. un 2. punkts nepieļauj tādus valsts noteikumus kā pamata lietā, kas dalībniekiem vai pretendentiem, kam saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumiem ir tiesības sniegt attiecīgos pakalpojumus, tai skaitā tiem, kuri ir izveidojuši pakalpojumu sniedzēju grupas, kavē iesniegt piedāvājumus tādu pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, kuru vērtība pārsniedz Direktīvā 92/50 noteikto robežvērtību, pamatojoties tikai uz to, ka šiem dalībniekiem vai pretendentiem nav juridiskās formas, kas atbilst noteiktai juridisko personu kategorijai, proti, kapitālsabiedrības formas. Valsts tiesai, ciktāl tai atbilstoši tās valsts tiesībām ir piešķirta rīcības brīvība, ir jāinterpretē un jāpiemēro valsts tiesību norma saskaņā ar Kopienu tiesību prasībām un, ja šāda atbilstīga interpretācija nav iespējama, nav jāpiemēro jebkāda valsts tiesību norma, kas ir pretrunā šīm prasībām.

30

Uzdodot trešo un ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā par tādu valsts noteikumu kā pamata prāvā saderību ar EKL 39., 43., 48. un 81. pantu, kā arī ar Direktīvu 75/442 un Direktīvu 2006/12.

31

Tā kā, kā tas izriet no šī sprieduma 18. punkta, uz pamata prāvas faktiem ir attiecināma Direktīvas 92/50 piemērošanas joma un tā kā šīs direktīvas interpretācija sniedz vajadzīgo informāciju, lai iesniedzējtiesa varētu atrisināt tās izskatāmo lietu, iepriekš minēto Kopienas noteikumu izvērtēšanai būtu tikai hipotētiska interese. Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz trešo un ceturto jautājumu nav jāatbild (šajā sakarā skat. 2005. gada 22. novembra spriedumu lietā C-144/04 Mangold, Krājums, I-9981. lpp., 36. un 37. punkts, kā arī 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C-212/04 Adeneler u.c., Krājums, I-6057. lpp., 42. un 43. punkts).

32

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai, kas grozīta ar Komisijas 2001. gada 13. septembra Direktīvu 2001/78/EK, 26. panta 1. un 2. punkts nepieļauj tādus valsts noteikumus kā pamata lietā, kas dalībniekiem vai pretendentiem, kam saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumiem ir tiesības sniegt attiecīgos pakalpojumus, tai skaitā tiem, kuri ir izveidojuši pakalpojumu sniedzēju grupas, kavē iesniegt piedāvājumus tādu pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, kuru vērtība pārsniedz Direktīvā 92/50 noteikto robežvērtību, pamatojoties tikai uz to, ka šiem dalībniekiem vai pretendentiem nav juridiskās formas, kas atbilst noteiktai juridisko personu kategorijai, proti, kapitālsabiedrības formas.

Valsts tiesai, ciktāl tai atbilstoši tās valsts tiesībām ir piešķirta rīcības brīvība, ir jāinterpretē un jāpiemēro valsts tiesību norma saskaņā ar Kopienu tiesību prasībām un, ja šāda atbilstīga interpretācija nav iespējama, nav jāpiemēro jebkāda valsts tiesību norma, kas ir pretrunā šīm prasībām.