1

Ar savu apelācijas sūdzību Eurohypo AG (turpmāk tekstā — “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 3. maija spriedumu lietā T-439/04 Eurohypo/ITSB (“EUROHYPO”) (Krājums, II-1269. lpp., turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru minētā tiesa noraidīja tās prasību par Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju ceturtās padomes 2004. gada 6. augusta lēmumu lietā R 829/2002-4 (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”).

2

Ar apstrīdēto lēmumu ITSB atteicās reģistrēt kā Kopienas preču zīmi vārdisku apzīmējumu “EUROHYPO” attiecībā uz pakalpojumiem, kas ietilpst 36. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām (turpmāk tekstā — “Nicas nolīgums”) un attiecībā uz šo klasi atbilst šādam aprakstam: “finanšu darījumi; monetārie darījumi; darījumi ar nekustamo īpašumu; finanšu pakalpojumi; finansēšana [..]”.

3

Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1994. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 3288/94 (OV L 349, 83. lpp., turpmāk tekstā — “Regula Nr. 40/94”), 7. pantā ir paredzēts:

“1.   Nereģistrē:

[..]

[..]

2.   Šā panta 1. punktu piemēro arī tad, ja pamatojums reģistrācijas atteikumam pastāv tikai kādā Kopienas daļā.

[..].”

4

Regulas Nr. 40/94 38. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja, ņemot vērā 7. pantu, preču zīme nav reģistrējama attiecībā uz dažām vai visām precēm vai pakalpojumiem, ko aptver Kopienas preču zīmes pieteikums, pieteikumu noraida attiecībā uz šīm precēm vai pakalpojumiem.”

5

Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Lietas izskatīšanas procesa laikā Birojs izskata faktus pēc savas iniciatīvas [..].”

6

2002. gada 30. aprīlī apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza ITSB reģistrācijas pieteikumu par vārdisku apzīmējumu “EUROHYPO” attiecībā uz pakalpojumiem, kas ietilpst 36. klasē atbilstoši Nicas nolīgumam un atbilst šādam aprakstam:

“Finanšu darījumi; monetārie darījumi; darījumi ar nekustamajiem īpašumiem; finanšu pakalpojumi; finansēšana; finanšu analīze; investīciju darījumi; apdrošināšana.”

7

Tā kā ITSB pārbaudītājs ar 2002. gada 30. augusta lēmumu bija noraidījis šo pieteikumu saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktu un 2. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību ITSB.

8

Ar apstrīdēto lēmumu ITSB daļēji apmierināja apelācijas sūdzību un atcēla pārbaudītāja lēmumu attiecībā uz pakalpojumiem “finanšu analīze, investīcijas, apdrošināšana”.

9

Tomēr apelācijas sūdzība tika noraidīta attiecībā uz citiem 36. klasē ietilpstošiem pakalpojumiem, proti, “finanšu darījumiem; monetārajiem darījumiem; darījumiem ar nekustamo īpašumu; finanšu pakalpojumiem; finansēšanu”.

10

ITSB būtībā uzskatīja, ka elementi “EURO” un “HYPO” ietver skaidri saprotamu norādi par piecu iepriekš minēto pakalpojumu raksturīgajām pazīmēm un ka šo abu elementu apvienošana vienā vārdā nepadara preču zīmi mazāk aprakstošu. Tādējādi tā uzskatīja, ka vārdiskais apzīmējums “EUROHYPO” ir aprakstošs attiecībā uz“finanšu darījumiem; monetārajiem darījumiem; darījumiem ar nekustamo īpašumu; finanšu pakalpojumiem; finansēšanu” un ka līdz ar to šim apzīmējumam nav atšķirtspējas Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, vismaz valstīs, kurās runā vācu valodā, un tas bija pietiekami saskaņā ar šīs regulas 7. panta 2. punktu, lai pamatotu aizsardzības atteikumu.

11

2004. gada 5. novembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza Pirmās instances tiesai prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Savas prasības pamatojumam tā izvirzīja divus pamatus, kas saistīti attiecīgi ar Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.

12

Ar savu pirmo pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkta pārkāpumu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvoja, ka apstrīdētajā lēmumā ITSB nav veicis izsmeļošu pārbaudi attiecībā uz vārdiskā apzīmējuma “EUROHYPO” uztveri sabiedrībā.

13

Pirmās instances tiesa noraidīja šo pamatu, pārsūdzētā sprieduma 20. punktā norādot, ka “[..] fakts, ka Apelāciju padome, būdama pietiekami pārliecināta par elementu “EURO” un “HYPO” un vārda “EUROHYPO” aprakstošo raksturu, lai atteiktu reģistrāciju, izvēlējās neveikt papildu pētījumus, nav pretrunā ar Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkta pirmo teikumu”.

14

Ar savu otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja uz Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu tiktāl, ciktāl ITSB Apelāciju ceturtā padome bija uzskatījusi, ka vārdiskais apzīmējums “eurohypo” ir aprakstošs attiecībā uz attiecīgajiem finanšu pakalpojumiem.

15

Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatotību Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 41., 43. un 44. punktā vispirms norādīja:

[..]

16

Līdz ar to Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 45. punktā norādīja, ka “[..] apstrīdētā lēmuma tiesiskuma vērtējums pieprasa pārbaudīt, vai Apelāciju padome pierādīja, ka vārdiskā preču zīme “EUROHYPO” bija aprakstoša attiecībā uz “finanšu darījumiem; monetārajiem darījumiem; darījumiem ar nekustamo īpašumu; finanšu pakalpojumiem; finansēšanu”, kas ietilpst 36. klasē. Ja tas tā ir, tad atteikums reģistrēt izriet no Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pamatotas piemērošanas, vienlaikus pamatoti piemērojot tās pašas regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un apstrīdētais lēmums ir atstājams spēkā [..]”.

17

Pirmās instances tiesa turpinājumā pārbaudīja, vai vārdiskais apzīmējums “EUROHYPO” ir aprakstošs attiecībā uz attiecīgajiem pakalpojumiem.

18

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 51. un 52. punktā tā norādīja, ka ITSB pamatoti bija secinājis, ka atsevišķi elementi “EURO” un “HYPO” ir aprakstoši attiecībā uz attiecīgajiem pakalpojumiem.

19

Otrkārt, Pirmās instances tiesa pārbaudīja, vai vārdiska apzīmējuma “EUROHYPO” elementu aprakstošais raksturs pastāv arī attiecībā uz pašu salikto vārdu. Pārsūdzētā sprieduma 55. punktā tā atbildēja uz šo jautājumu apstiprinoši šādu iemeslu dēļ:

20

Turklāt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 56. punktā nosprieda, ka risinājums, kas sniegts Tiesas 2001. gada 20. septembra spriedumā lietā C-383/99 P Procter & Gamble/ITSB, tā sauktajā “Baby-Dry” lietā (Recueil, I-6251. lpp.), nevar tikt pārnests uz šo lietu, ņemot vērā, ka “lietā [BABY-DRY] attiecīgā preču zīme bija leksisks izgudrojums, kuram bija neparasta struktūra, bet tas tā nav attiecībā uz vārdisko apzīmējumu “EUROHYPO””.

21

Līdz ar to Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā secināja:

“[..] Apelāciju padome tiesiski pamatoti konstatēja, ka vārdiskais apzīmējums “EUROHYPO” bija aprakstošs attiecībā uz “finanšu darījumiem; monetārajiem darījumiem; darījumiem ar nekustamo īpašumu; finanšu pakalpojumiem un finansēšanu”, kas ietilpst 36. klasē, un saistībā ar šo faktu tam nebija atšķirtspējas. No tā izriet, ka saskaņā ar šī sprieduma 45. punktā minēto nav nepieciešams izvērtēt, vai Apelāciju padome izvirzīja citus pamatojumus, lai uzskatītu, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas.”

22

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 58. punktā Pirmās instances tiesa atzina par nepieņemamu pamatu, kas saistīts ar preču zīmes intensīvu izmantošanu, jo tas tika izvirzīts pirmo reizi Pirmās instances tiesā.

23

Tādēļ Pirmās instances tiesa prasību noraidīja pilnā apmērā.

24

Savā sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza šādus prasījumus Tiesai:

25

ITSB lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus attiecīgi par Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.

27

Savā pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka atbilstoši Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punktam ITSB ir jāveic detalizēta analīze, lai varētu pārliecinoši noteikt, vai pastāv reģistrācijas atteikuma pamatojumi. Tomēr šajā lietā ITSB veica analīzi tikai attiecībā uz atsevišķu elementu “EURO” un “HYPO” aprakstošo raksturu, nesniedzot faktu konstatējumus par vārdisko preču zīmi “EUROHYPO”, to aplūkojot kopumā.

28

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ITSB veica meklēšanu internetā saistībā ar preču zīmi “EUROHYPO” un apzināti noslēpa tās rezultātus tiktāl, ciktāl tie neļautu pierādīt, ka šī preču zīme tiek lietota aprakstoši. Šādā veidā ITSB ir sagrozījis faktus.

29

Līdz ar to Pirmās instances tiesa pieļāva tiesību kļūdu, konstatējot, ka apstāklis, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā nav norāžu uz meklēšanu internetā saistībā ar preču zīmes “EUROHYPO” aprakstošo raksturu, nav pretrunā Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punktam.

30

ITSB savukārt norāda, ka tam nav saistošas stingras pierādīšanas prasības. It īpaši saskaņā ar brīvas pierādījumu novērtēšanas principu tas var spriest, pamatojoties uz savu pārliecību, ja tas uzskata, ka fakts ir pierādīts. Tādēļ, kolīdz tas uzskata, ka tā rīcībā ir pietiekama informācija lēmuma pieņemšanai, tam nav jāturpina izmeklēšana un analīze.

31

Turklāt ITSB uzsver, ka jaunradītā termina izmantošana aprakstošā veidā nav atbilstošs kritērijs saistībā ar Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu un ka tātad apelāciju padomei nevar pārmest, ka tā nav minējusi.

32

Vispirms ir jāatzīst, ka ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja — lai gan tā formāli atsaucas uz tiesību kļūdu — būtībā vēlas apšaubīt Pirmās instances tiesas veikto faktu novērtējumu un it īpaši apstrīdēt dažu to faktu pierādījuma spēku, uz kuriem pamatots Pirmās instances tiesas secinājums, ka ITSB nebija pienākuma veikt papildu pētījumus, tiklīdz tas kļuvis pietiekami pārliecināts par elementu “EURO” un “HYPO” un vārda “EUROHYPO” aprakstošo raksturu.

33

Taču no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesas kompetencē nav ne konstatēt faktus, ne arī principā pārbaudīt pierādījumus, ar ko Pirmās instances tiesa pamatojusi šos faktus. Ja šie pierādījumi iegūti likumīgi un vispārējie tiesību principi, kā arī procesuālās normas, kas ir piemērojamas jautājumā par pierādīšanas pienākumu un sniegšanu, ir ievēroti, tikai Pirmās instances tiesa var novērtēt, kāda nozīme ir piešķirama apstākļiem, kas tai darīti zināmi. Ja vien šie apstākļi nav sagrozīti, šis vērtējums tātad nav tiesību jautājums, ko Tiesa var pārbaudīt (šajā sakarā skat. 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C-185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I-8417. lpp., 24. punkts; 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā C-40/03 P Rica Foods/Komisija, Krājums, I-6811. lpp., 60. punkts, un 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C-551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I-3173. lpp., 52. punkts).

34

Šajā sakarā jāatgādina, ka pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami nepareizs (2007. gada 18. janvāra spriedums lietā C-229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I-439. lpp., 37. punkts, kā arī 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C-326/05 P Industrias Químicas del Vallés/Komisija, Krājums, I-6557. lpp., 60. punkts).

35

Tomēr ir jāatzīst, ka saistībā ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīdēja tikai faktu analīzi, ko veicis ITSB apstrīdētajā lēmumā, un it īpaši minētās analīzes apgalvoto nepilnību. Savukārt tā nav nedz pierādījusi, nedz pat apgalvojusi, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu pierādījumu novērtējumā.

36

Līdz ar to pirmais pamats ir atzīstams par nepieņemamu.

37

Ar savu otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretācijā. Šo pamatu veido trīs dažādas daļas.

38

Pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā preču zīmes “EUROHYPO” radīto kopējo iespaidu. Otrajā daļā tā norāda, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini interpretēja reģistrācijas atteikuma kritērijus, kas paredzēti Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā. Visbeidzot, saistībā ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nepareizi piemēroja principus, kas izklāstīti iepriekš minētajā spriedumā lietā Baby-dry.

39

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesa ir analizējusi tikai atsevišķi ņemto elementu “EURO” un “HYPO” aprakstošo raksturu un vienīgi pakārtoti ir aplūkojusi preču zīmes radīto kopējo iespaidu. Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā balstījās uz pieņēmumu, ka gadījumā, ja salikto preču zīmi veidojošie elementi ir aprakstoši, pati preču zīme kopumā ir principā aprakstoša.

40

ITSB iebilst pret šo argumentu, norādot, ka Pirmās instances tiesa daļu no tās sniegtā pamatojuma ir veltījusi īpaši tam, lai tieši un konkrēti izvērtētu kombinētās preču zīmes, aplūkojot to kopumā, aprakstošo raksturu, un nav balstījusies tikai uz kādu pieņēmumu.

41

Izvērtējot kombinētās preču zīmes, tādas kā šajā lietā, aprakstošo raksturu, nedrīkst analizēt tikai un vienīgi katru tās vārdu vai elementu atsevišķi, bet gan katrā ziņā ir jābalstās uz šīs preču zīmes radīto kopējo iespaidu konkrētās sabiedrības daļas uztverē, nevis uz pieņēmumu, ka elementu, kuriem atsevišķi pašiem par sevi nepiemīt atšķirtspēja, kombinācija arī nevar būt atšķirtspējīga (šajā sakarā skat. 2004. gada 16. septembra spriedumu lietā C-329/02 P SAT.1/ITSB, Krājums, I-8317. lpp., 35. punkts). Tikai tas apstāklis vien, ka katram no šiem elementiem atsevišķi nav atšķirtspējas, neizslēdz, ka šo elementu veidotajai kombinācijai var būt atšķirtspēja (2005. gada 15. septembra spriedums C-37/03 P BioID/ITSB, Krājums, I-7975. lpp., 29. punkts).

42

Tomēr pārsūdzētā sprieduma 54. punktā Pirmās instances tiesa pareizi nosprieda, ka, lai izvērtētu kombinētās preču zīmes aprakstošo raksturu, ir jāaplūko ne tikai dažādi preču zīmi veidojoši elementi, bet arī šī preču zīme kopumā.

43

Patiešām, šajā pašā 54. punktā Pirmās instances tiesa ir apstiprinājusi, ka preču zīme, ko veido vārds, kas sastāv no elementiem, no kuriem katrs apraksta reģistrācijai pieteikto preču vai pakalpojumu īpašības, pati ir preču vai pakalpojumu īpašības aprakstoša.

44

Tomēr šis konstatējums neietekmēja Pirmās instances tiesas vērtējumu par šo jautājumu, jo tā nav aprobežojusies ar pakārtotu pārbaudi attiecībā uz reģistrācijai pieteiktās preču zīmes radīto kopējo iespaidu, bet ir veltījusi daļu no tās sniegtā pamatojuma tam, lai saistībā ar kombinēto preču zīmi novērtētu apzīmējuma aprakstošo raksturu, to aplūkojot kopumā.

45

Pārsūdzētā sprieduma 55. punktā Pirmās instances tiesa nosprieda, ka attiecīgā preču zīme nerada pietiekami attālinātu iespaidu no tā iespaida, ko rada vienkāršs vārdu veidojošo elementu apvienojums tādējādi, lai šis vārds dominētu pār minēto elementu kopumu, un ka prasītāja nav pierādījusi, ka šis saliktais vārds ir iedzīvojies sarunvalodā un ieguvis pats savu nozīmi.

46

Turklāt minētā sprieduma 56. punktā Pirmās instances tiesa pārbaudīja, vai attiecīgā preču zīme ir leksisks izgudrojums, kuram būtu neparasta struktūra, un secināja, ka tas tā nav.

47

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 57. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka preču zīme “EUROHYPO”, to aplūkojot kopumā, ir aprakstoša attiecībā uz attiecīgajiem pakalpojumiem.

48

Līdz ar to Pirmās instances tiesai nevar pārmest, ka tā neesot pārbaudījusi, vai preču zīmei, to aplūkojot kopumā, ir aprakstošs raksturs, vai ka tā to esot pārbaudījusi tikai pakārtoti.

49

No tā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

50

Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesa analīzei, kas veikta atbilstoši Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunktam, kļūdaini piemēroja kritēriju, kam ir nozīme tikai saistībā ar šīs regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanu. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka preču zīme, kuru veido aprakstoši elementi, atbilst reģistrācijas nosacījumiem, ja attiecīgais vārds ir iedzīvojies sarunvalodā un ieguvis pats savu nozīmi; savukārt apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka šim kritērijam ir nozīme tikai saistībā ar minētās regulas 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanu.

51

Apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt uzsver, ka, lai gan tiešām Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktā paredzēto pamatojumu piemērošanas jomas pārklājas, tas nenozīmē, ka Pirmās instances tiesai atteikuma pamatojumi nav jāinterpretē autonomā veidā, ievērojot dažādus vispārējo interešu mērķus, kas ir katrai no šīm normām.

52

Atbildot uz šiem argumentiem, ITSB atgādina, ka Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta piemērošanas jomas pārklājas un ka līdz ar to aprakstošs apzīmējums parasti ietilpst abu normu piemērošanas jomā.

53

ITSB uzskata, ka apstāklis, ka minētajām normām ir dažādi vispārējo interešu mērķi, neizraisa nepieciešamību interpretēt aprakstoša rakstura jēdzienu atšķirīgi — atkarībā no attiecīgās normas. Tātad Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu saistībā ar minētās regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju.

54

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai arī Tiesa ir norādījusi, ka Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunktā paredzēto absolūto reģistrācijas atteikuma pamatojumu attiecīgās piemērošanas jomas zināmā mērā pārklājas (skat. pēc analoģijas — saistībā ar identiskiem noteikumiem Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), 3. panta 1. punktā — 2004. gada 12. februāra spriedumu lietā C-363/99 Koninklijke KPN Nederland, Recueil, I-1619. lpp., 67. punkts, un spriedumu lietā C-265/00 Campina Melkunie, Recueil, I-1699. lpp., 18. punkts), tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katrs Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punktā uzskaitītais atteikuma pamatojums ir neatkarīgs no citiem un tas ir jāizvērtē atsevišķi (skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-456/01 P un C-457/01 P Henkel/ITSB, Recueil, I-5089. lpp., 45. punkts; 2004. gada 21. oktobra spriedumu lietā C-64/02 P ITSB/Erpo Möbelwerk, Krājums, I-10031. lpp., 39. punkts, kā arī 2006. gada 12. janvāra spriedumu lietā C-173/04 P Deutsche SiSi-Werke/ITSB, Krājums, I-551. lpp., 59. punkts).

55

Tāpat Tiesa ir precizējusi, ka minētie atteikuma pamatojumi ir jāinterpretē vispārējo interešu, kas ir to pamatā, kontekstā. Izvērtējot katru šo atteikuma pamatojumu, vispārējās intereses var atspoguļot vai pat tām ir jāatspoguļo dažādie apsvērumi saskaņā ar attiecīgo atteikuma pamatojumu (iepriekš minētie spriedumi lietā Henkel/ITSB, 45. un 46. punkts; lietā SAT.1/ITSB, 25. punkts, un lietā BioID/ITSB, 59. punkts).

56

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka vispārējo interešu jēdziens, kas ir Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pamatā, acīmredzami nav nošķirams no preču zīmes pamatfunkcijas, kas ir garantēt patērētājam vai gala lietotājam ar preču zīmi apzīmētās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti, ļaujot tam bez iespējas sajaukt atšķirt šo preci vai pakalpojumu no citas izcelsmes precēm un pakalpojumiem (iepriekš minētie spriedumi lietā SAT.1/ITSB, 23. un 27. punkts, un lietā BioID/ITSB, 60. punkts).

57

Tomēr šajā lietā Pirmās instances tiesa savā argumentācijā ir nepareizi interpretējusi principus, kas atgādināti šā sprieduma 54.–56. punktā.

58

Ir jāatzīst, ka no pārsūdzētā sprieduma 45., 54., 55. un 57. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa ir izvērtējusi preču zīmes “EUROHYPO” atšķirtspēju, vienīgi analizējot tās aprakstošo raksturu Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Līdz ar to minētajā spriedumā nav veikta individuāla pārbaude attiecībā uz šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto atteikuma pamatojumu, uz kuru Pirmās instances tiesa tomēr ir balstījusies, noraidot prasības, kas celta pirmajā instancē par apstrīdēto lēmumu, otro pamatu.

59

Tādējādi Pirmās instances tiesa, analizējot preču zīmi “EUROHYPO”, cita starpā nav ņēmusi vērā sabiedriskās intereses, kuru aizsardzību īpaši paredz Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts, proti, ar preču zīmi apzīmētās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitātes garantēšanu.

60

Turklāt, veicot šo analīzi, Pirmās instances tiesa izmantoja kļūdainu kritēriju, lai novērtētu, vai attiecīgu preču zīmi var reģistrēt.

61

Saskaņā ar minēto kritēriju preču zīme, kuru veido aprakstoši elementi, varētu atbilst reģistrācijas nosacījumiem, ja attiecīgais vārds ir iedzīvojies sarunvalodā un tajā ieguvis pats savu nozīmi. Tomēr, lai gan šim kritērijam ir nozīme saistībā ar Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta c) apakšpunktu, tas nav kritērijs, kas jāizmanto, interpretējot šā paša noteikuma b) apakšpunktu.

62

Kaut arī minētais kritērijs ļauj izslēgt kādas preču zīmes izmantošanu preces vai pakalpojuma aprakstam, tas tomēr neļauj noteikt, vai preču zīme var garantēt patērētājam vai gala lietotājam ar to apzīmētās preces vai pakalpojuma izcelsmes identitāti.

63

Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējai ir pamats apgalvot, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta tiesību kļūda Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretācijā.

64

No iepriekš minētā izriet, ka nav nepieciešams izskatīt apelācijas sūdzības otrā pamata trešo daļu un ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka ITSB Apelāciju ceturtā padome nebija pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ar apstrīdēto lēmumu atsakoties reģistrēt kā Kopienas preču zīmi apzīmējumu “EUROHYPO” attiecībā uz pakalpojumiem, kas ietilpst 36. klasē atbilstoši Nicas nolīgumam — “finanšu darījumiem; monetārajiem darījumiem; darījumiem ar nekustamo īpašumu; finanšu pakalpojumiem; finansēšanu [..]”.

65

Atbilstoši Tiesas Statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Pirmās instances tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa var pati pieņemt spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tā tas ir šajā gadījumā.

66

Vispirms ir jānorāda, ka atbilstoši šā sprieduma 56. punktā noteiktajam preču zīmes atšķirtspēja Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē nozīmē, ka šī preču zīme ļauj identificēt preci, attiecībā uz kuru pieteikta reģistrācija, kā tādu, ko piedāvā konkrēts uzņēmums, un tādējādi atšķirt šo preci no citu uzņēmumu precēm (iepriekš minētais spriedums lietā Henkel/ITSB, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Šajā sakarā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī atšķirtspēja ir jāvērtē, pirmkārt, saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem pieteikta reģistrācija, un, otrkārt, saistībā ar to, kā tos uztver konkrētā sabiedrības daļa (2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C-473/01 P un C-474/01 P Procter & Gamble/ITSB, Recueil, I-5173. lpp., 33. punkts, kā arī 2006. gada 22. jūnija spriedums lietā C-25/05 P Storck/ITSB, Krājums, I-5719. lpp., 25. punkts).

68

Šajā lietā atbilstoši tam, ko Apelāciju padome ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā un ko apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi, ir jāatzīst, ka attiecīgie pakalpojumi ir paredzēti visiem patērētājiem. Turklāt ir skaidrs, ka absolūtais atteikuma pamatojums tika izvirzīts tikai attiecībā uz vienu Eiropas Savienības valodu, proti, vācu valodu. Līdz ar to konkrētā sabiedrības daļa, attiecībā uz kuru ir jānovērtē preču zīmes atšķirtspēja, ir vācu valodā runājošs vidusmēra patērētājs, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs.

69

Tomēr, kā uz to pareizi norāda ITSB apstrīdētajā lēmumā, preču zīmes reģistrācijas pieteikumā paredzētajā jomā konkrētā sabiedrības daļa uztver vārdisko apzīmējumu “EUROHYPO” kā tādu, kas kopumā un vispārīgi attiecas uz finanšu pakalpojumiem, kuriem ir vajadzīgs reāls nodrošinājums, un it īpaši hipotekārajiem aizdevumiem, ko izmaksā Eiropas ekonomikas un monetārās savienības valūtā. Turklāt nav tādu papildu elementu, kas ļautu uzskatīt, ka sarunvalodā bieži lietojamo elementu “EURO” un “HYPO” kombinācija būtu neparasta vai tai būtu īpaša nozīme, kas konkrētās sabiedrības daļas uztverē nošķirtu apelācijas sūdzības iesniedzējas pakalpojumus no citas komerciālās izcelsmes pakalpojumiem. Tātad konkrētā sabiedrības daļa uztvertu attiecīgo preču zīmi kā tādu, kas sniedz informāciju par pakalpojumu veidu, ko ar to apzīmē, nevis kā tādu, kas norāda uz attiecīgo pakalpojumu izcelsmi.

70

No tā izriet, ka reģistrācijai pieteiktajai preču zīmei nav atšķirtspējas Regulas Nr. 40/94 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē. Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzība par apstrīdēto lēmumu ir jānoraida.

71

Tiesas Reglamenta 122. pantā ir paredzēts, ka tad, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

72

Atbilstoši tā paša reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā ITSB ir prasījis piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: