—

Stadtgemeinde Frohnleiten un Gemeindebetriebe Frohnleiten GmbH vārdā — G. Aizenbergers [G. Eisenberger], Rechtsanwalt,

—

Austrijas valdības vārdā — E. Rīdls [E. Riedl], pārstāvis,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — V. Mūls [W. Mölls] un M. Konstantinidis [M. Konstantinidis], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 10., 12., 23., 25., 49. un 90. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Stadtgemeinde Frohnleiten (Fronleitenes pašvaldība) un Gemeindebetriebe Frohnleiten GmbH (Fronleitenes pašvaldības uzņēmums), no vienas puses, un Bundesminister für Land- und Forstwirtschaft, Umwelt und Wasserwirtschaft (federālais ministrs lauksaimniecības, mežsaimniecības, vides un ūdens apgādes jautājumos, turpmāk tekstā — “ministrs”), no otras puses, par atkritumu, kas ievesti no Itālijas, apglabāšanas Fronleitenes pašvaldības atkritumu izgāztuvē aplikšanu ar nodokli.

3

Saskaņā ar 1. panta noteikumiem Padomes 1993. gada 1. februāra Regulā (EEK) Nr. 259/93 par uzraudzību un kontroli attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem Eiropas Kopienā, ievešanu tajā un izvešanu no tās (OV L 30, 1. lpp.), kas grozīta ar Komisijas 2001. gada 28. decembra Regulu (EK) Nr. 2557/2001 (OV L 349, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “Regula Nr. 259/93”), šī regula īpaši attiecas uz atkritumu pārvadāšanu Kopienā.

4

Regulas Nr. 259/93 3.–5. pantā ir noteikta procedūra, kas piemērojama apglabāšanai paredzēto atkritumu nosūtīšanai no vienas dalībvalsts uz otru.

5

Saskaņā ar šīs regulas 3. panta 1. punktu, “ja paziņotājs ir nodomājis nosūtīt apglabāšanai paredzētos atkritumus no vienas dalībvalsts uz otru [..], viņš par to paziņo galamērķa kompetentajām iestādēm [..]”.

6

Minētās regulas 4. panta 1. punkts un 2. punkta a) un c) apakšpunktā, kā arī 3. punkta a) apakšpunkta i) ievilkumā un b) apakšpunkta i) ievilkumā noteikts:

“1.   Saņemot paziņojumu, galamērķa kompetentā iestāde [..] paziņotājam par to nosūta apliecinājumu [..].

[..]

[..]

7

Atbilstoši 1. pantam 1989. gada 7. jūnija Likumā par bīstami piesārņotu platību sanāciju (Altlastensanierungsgesetz) (BGB1., 299/1989; turpmāk tekstā — “ALSAG”) šī likuma mērķis ir bīstami piesārņoto platību drošības pasākumu un sanācijas finansēšana.

8

Saskaņā ar ALSAG 2. panta 1., 2., 3., 11., 13. un 14. punktu:

“1.   Bīstami piesārņotas platības ir bijušās izgāztuves un bijušās rūpnieciskās platības, kā arī to piesārņotā augsne un gruntsūdeņi, kas — saskaņā ar bīstamības novērtējumu — rada būtiskus draudus cilvēku veselībai vai videi. Piesārņojums, ko izraisa izplūdes gaisā, neietilpst šī likuma piemērošanas jomā.

2.   Bijušās izgāztuves ir izgāztuves, kurās atkritumi tika apglabāti ar atļauju vai bez tās.

3.   Bijušās rūpnieciskās platības ir telpas, kurās tika veikts darbs ar videi bīstamām vielām.

[..]

11.   “Iespējami bīstami piesārņotas platības” ir apgabali, ko iespējams nodalīt no bijušajām atkritumu izgāztuvēm un bijušajām rūpnieciskajām platībām, kas, ņemot vērā to veidu vai iepriekšējo lietošanu, var radīt būtiskus draudus cilvēku veselībai vai videi.

13.   “Drošības pasākumi” ir vides riska novēršana, tostarp iespējamās toksisko vielu emisijas novēršana, kas rodas no piesārņotajām platībām un kas ir bīstama veselībai un videi.

14.   “Sanācija” ir riska cēloņa vai vides piesārņojuma novēršana.”

9

Ar ALSAG 3. pantu ir ieviesta nodeva, kuras nosaukums ir “Altlastenbeitrag” (bīstami piesārņotu platību nodeva). Šī panta 1. punkta 1) un 2) apakšpunktā, kā arī 2. punkta 1) apakšpunktā ir noteikts:

“1.   Altlastenbeitrag uzliek šādām darbībām:

[..]

2.   No pienākuma maksāt nodevu ir atbrīvotas šādas darbības:

10

Saskaņā ar ALSAG 4. panta 1. punktu Altlastenbeitrag it īpaši ir jāmaksā “atkritumu izgāztuves apsaimniekotājam”.

11

ALSAG 5. pants Altlastenbeitrag“aprēķina bāzi” nosaka kā “atkritumu svaru, kas atbilst bruto svaram, savukārt par bruto svaru ir uzskatāms atkritumu svars, ieskaitot iepakojumu”.

12

Altlastenbeitrag apmērs, kas izteikts euro “par tonnu, kas noapaļota uz augšu”, ir noteikts ALSAG 6. pantā. Šajā noteikumā ir noteikta likme, kuras apmērs ir atkarīgs no atkritumu veida, atkritumu apglabāšanas brīža un atkritumu izgāztuves aprīkojuma.

13

Saskaņā ar ALSAG 11. pantu nodokļu ieņēmumi no Altlastenbeitrag tiek izmantoti bīstami piesārņoto platību noteikšanai un atjaunošanai.

14

ALSAG 3. panta 2. punkta 1) apakšpunktā minētais iespējami bīstami piesārņoto platību reģistrs un bīstami piesārņoto platību reģistrs ir reglamentēti šī likuma 13. pantā. Šajā noteikumā ir paredzēts:

“1)   Landeshauptmann [apgabala ministru prezidents] ir jāpaziņo federālajam vides, jaunatnes un ģimenes lietu ministram par iespējami bīstami piesārņotajām platībām. Lai noskaidrotu bīstami piesārņotās platības, federālais vides, jaunatnes un ģimenes lietu ministrs federācijas mērogā, sadarbojoties ar federālo ekonomikas ministru un federālo lauksaimniecības un mežsaimniecības ministru, koordinē iespējami bīstami piesārņoto platību noskaidrošanu, novērtēšanu un klasifikāciju un, izmantojot pieejamos līdzekļus (12. panta 2. punkts), ierosina Landeshauptmann veikt papildu izpēti, ja tas ir nepieciešams iespējami bīstami piesārņoto platību noskaidrošanai, novērtēšanai un klasifikācijai, kā arī prioritāšu noteikšanai. Noskaidrošanas rezultātā iegūtās ziņas ir jānodod Umweltbundesamt [Federālais vides dienests], kas tās izvērtē un reģistrē iespējami bīstami piesārņoto platību reģistrā (11. panta 2. punkta 2) apakšpunkts).

2)   Lai noskaidrotu bīstami piesārņotās platības, federālais vides, jaunatnes un ģimenes lietu ministrs koordinē visus pasākumus noskaidroto iespējami bīstami piesārņoto platību apdraudējuma iespējamības novērtēšanai. Iespējami bīstami piesārņotās platības, kurām ir vajadzīgi drošības pasākumi vai sanācija, pamatojoties uz veikto novērtējumu, ir jānorāda Umweltbundesamt pārziņā esošajā bīstami piesārņoto platību reģistrā (11. panta 2. punkta 2) apakšpunkts) [..].”

15

Verwaltungsgerichtshof [Federālā Administratīvā tiesa] uzskata, ka iespējami bīstami piesārņoto platību reģistrā un bīstami piesārņoto platību reģistrā var tikt iekļautas tikai Austrijā izvietotās platības, jo šos reģistrus izmanto valsts teritorijā esošu bīstami piesārņotu platību noskaidrošanai, lai sagatavotu to drošības pasākumus vai sanāciju. Šī iemesla dēļ atbrīvojums no Altlastenbeitrag maksāšanas, kas paredzēts ALSAG 3. panta 2. punkta 1) apakšpunktā, attiecas tikai uz atkritumiem, kas radušies drošības pasākumu vai sanācijas rezultātā, kas veikti bīstami piesārņotās vai iespējami bīstami piesārņotās platībās Austrijā.

16

Gemeindebetriebe Frohnleiten GmbH, kura vienīgā īpašniece ir Stadtgemeinde Frohnleiten, apsaimnieko atkritumu izgāztuvi Fronleitenē.

17

2001. gada ceturtajā ceturksnī un 2002. gada pirmajā ceturksnī šajā izgāztuvē tika apglabātas vairākas tonnas Itālijā radušos sasmalcinātu atkritumu. Šo atkritumu ievešanu Austrijā bija atļāvušas Austrijas iestādes saskaņā ar Regulas Nr. 259/93 3.–5. pantu.

18

Šie atkritumi bija radušies Itālijā, Rovigo [Rovigo] pašvaldības teritorijā, kas Itālijas reģionālajā bīstami piesārņotu platību sanācijas plānā, kurš bija sagatavots atbilstoši 22. pantam 1997. gada 5. februāra Dekrētā–likumā Nr. 22 (1997. gada 15. februāraGURI Nr. 38 kārtējais pielikums) un Itālijas vides ministra 1989. gada 16. maija dekrētam (1989. gada 26. maijaGURI Nr. 121, 12. lpp.), bija minēta kā platība, kurā jāveic sanācija.

19

Uzskatot, ka minētajiem atkritumiem ir piemērojams ALSAG 3. panta 2. punkta 1) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums, jo šie atkritumi ir radušies bīstami piesārņotā platībā, prasītāji pamata prāvā iesniedza Bezirkshauptmannschaft Graz-Umgebung (Grācas apgabala administratīvā iestāde, turpmāk tekstā — “BH”) pieteikumu par šī atbrīvojuma piemērošanas konstatēšanu.

20

Ar 2004. gada 11. maija lēmumu BH atzina, ka attiecīgie atkritumi saskaņā ar ALSAG 3. panta 2. punkta 1) apakšpunktu ir atbrīvoti no Altlastenbeitrag. Izskatot Austrijas federālo iestāžu prasību, šis lēmums tika apstiprināts ar Landeshauptmann von Steiermark (Štīrijas apgabala ministru prezidents, turpmāk tekstā — “LH”) 2004. gada 30. novembra lēmumu. Gan BH, gan LH atzina, ka diskriminācija starp atkritumiem|, kas rodas likumīgu sanācijas vai drošības pasākumu bīstami piesārņotajās platībās rezultātā, atkarībā no tā, vai šie atkritumi ir radušies Austrijā vai kādā citā dalībvalstī, ir EKL 90. panta pārkāpums.

21

Ar 2005. gada 10. janvāra lēmumu ministrs atcēla LH lēmumu un nolēma, ka attiecīgajiem atkritumiem ir piemērojams Altlastenbeitrag, jo tie nav radušies tādā platībā, kas ir iekļauta iespējami bīstami piesārņoto platību vai bīstami piesārņoto platību reģistrā. Ministrs uzskatīja, ka Altlastenbeitrag nav piemērojams EKL 90. pants, jo tā nav nodeva par atkritumiem, bet gan ar darbību saistīta nodeva. Šī nodeva nav piemērojama precēm, kuras var tikt laistas apgrozībā un kuru izmaksas tā paaugstina, un kuru tirdzniecība Austrijas teritorijā tādējādi tiktu negatīvi ietekmēta, bet gan ir nodeva par visiem produktiem, kas pilnīgi un galīgi noslēdz šādu preču dzīves ciklu.

22

Prasītāji pamata prāvā par šo ministra lēmumu cēla prasību Verwaltungsgerichtshof. Prasītāji būtībā apgalvo, ka Altlastenbeitrag ietilpst EKL 90. panta piemērošanas jomā un ka šis pants tiktu pārkāpts, ja minētā nodeva tiktu aprēķināta dažādos veidos atkarībā no tā, vai tā ir piemērojama ievestām precēm vai līdzīgām valsts izcelsmes precēm, jo šādas atšķirības rezultātā paaugstinātos ievesto preču izmaksas.

23

Verwaltungsgerichtshof konstatē, ka ar ALSAG ir paredzēts sasniegt vides politikas mērķus, proti, drošības pasākumu piemērošanu bīstami piesārņotajām platībām un to sanāciju. Lai varētu īstenot šo politiku, vispirms ir jāidentificē bīstami piesārņotās platības, veicot apskates uz vietas. Līdz ar to tikai Austrijas teritorijā izvietotās platības var tikt identificētas kā bīstami piesārņotās platības ALSAG izpratnē. Verwaltungsgerichtshof uzskata, ka no tā nevar secināt, ka Austrijas iestādēm ir pienākums atteikties no preferenciāla režīma piemērošanas atkritumiem, kas radušies šajās platībās. No Tiesas judikatūras neizrietot, ka ar ALSAG 3. panta 2. punkta 1) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu tiek pārkāptas Kopienu tiesības.

24

Uzskatot, ka šī interpretācija tomēr nav pilnīgi neapstrīdama, Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu jautājumu:

“Vai EKL 10., 12., 23., 25., 49. vai 90. pantam ir pretrunā tāds valsts tiesību noteikums par nodokļiem, ar kuru par atkritumu apglabāšanu atkritumu izgāztuvē tiek uzlikta nodeva (“Altlastenbeitrag”), bet paredzēts atbrīvot no šīs nodevas tādu atkritumu apglabāšanu, kas neapšaubāmi ir radušies bīstami piesārņotu platību drošības pasākumu vai sanācijas rezultātā, ja šīs platības (bīstami piesārņotas vai iespējami bīstami piesārņotas platības) ir reģistrētas likumā noteiktajā oficiālajā reģistrā (iespējami bīstami piesārņoto platību reģistrs vai bīstami piesārņoto platību reģistrs), kurā var tikt reģistrētas tikai valsts teritorijā esošas platības, līdz ar to arī atbrīvot no nodevas var vienīgi to atkritumu apglabāšanu, kas ir radušies valsts teritorijā esošās iespējami bīstami piesārņotās vai bīstami piesārņotās platībās?”

25

Uzdodot pirmo sava jautājuma daļu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tāda valsts nodeva kā Altlastenbeitrag ir atzīstama par maksājumu ar ievedmuitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību EKL 23. un 25. panta izpratnē vai arī par diskriminējošu iekšējo nodokli, kas tādējādi ir pretējs EKL 90. pantam.

26

Vispirms jāatgādina, ka EK līguma noteikumi par maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību un par diskriminējošiem iekšējiem nodokļiem nevar tikt piemēroti kumulatīvi, tādējādi viens un tas pats pasākums Līguma sistēmas ietvaros nevar vienlaicīgi ietilpt abās šajās kategorijās (skat. it īpaši 1997. gada 17. jūlija spriedumu lietā C-90/04 Haahr Petroleum, Recueil, I-4085. lpp., 19. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-387/01 Weigel, Recueil, I-4981. lpp., 63. punkts, un 2006. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-393/04 un C-41/05 Air Liquide Industries Belgium, Krājums, I-5293. lpp., 50. punkts).

27

Saistībā ar EKL 23. un 25. pantu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tāds vienpusēji uzlikts maksājums neatkarīgi no tā nosaukuma un piemērošanas metodes, kas skar attiecīgās preces sakarā ar robežas šķērsošanu un kas nav muitas nodoklis parastā izpratnē, ir uzskatāms par maksājumu ar tam līdzvērtīgu iedarbību EKL 23. un 25. panta izpratnē (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Haahr Petroleum, 20. punkts; 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-213/96 Outokumpu, Recueil, I-1777. lpp., 20. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Weigel, 64. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Air Liquide Industries Belgium, 51. punkts).

28

Ņemot vērā šo definīciju un runājot par Altlastenbeitrag raksturiezīmēm, ir jākonstatē, ka šī nodeva principā ir jāmaksā par visām atkritumu ilgstošas apglabāšanas darbībām neatkarīgi no tā, vai šie atkritumi ir radušies Austrijā vai kādā citā dalībvalstī. Tāda nodeva kā Altlastenbeitrag līdz ar to netiek iekasēta saistībā ar to ieviesušās dalībvalsts robežas šķērsošanu.

29

Tādēļ šādas nodevas saderība ar Kopienu tiesībām nevar tikt izvērtēta, pamatojoties uz EKL 23. un 25. pantu.

30

EKL 90. pants Līguma sistēmā papildina noteikumus par muitas nodokļu un maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību atcelšanu. Šīs normas mērķis ir nodrošināt preču brīvu apriti starp dalībvalstīm parastos konkurences apstākļos, novēršot jebkāda veida aizsardzību, ko varētu radīt diskriminējošu iekšējo nodokļu piemērošana citu dalībvalstu izcelsmes precēm (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Air Liquide Industries Belgium, 55. punkts, un 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C-313/05 Brzeziński, Krājums, I-513. lpp., 27. punkts).

31

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz maksājumiem, kas noteikti ar vispārēju iekšējo nodokļu sistēmu un sistemātiski un atkarībā no tiem pašiem objektīvajiem kritērijiem aptver preču kategorijas neatkarīgi no to izcelsmes vai galamērķa, attiecas EKL 90. pants (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Air Liquide Industries Belgium, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Vispirms ir jāpārbauda, vai tāda nodeva kā Altlastenbeitrag ir uzskatāma par iekšēju nodokli EKL 90. panta izpratnē.

33

Šajā sakarā ir jākonstatē, ka tāds maksājums, kuram acīmredzami ir nodokļa raksturs, ir piemērojams visām atkritumu ilgstošas apglabāšanas atkritumu izgāztuvē darbībām neatkarīgi no tā, vai šie atkritumi ir radušies Austrijā vai kādā citā dalībvalstī.

34

Austrijas valdība tomēr apgalvo, ka Altlastenbeitrag neietilpst EKL 90. panta piemērošanas jomā, jo tas nav maksājums, kas tiek piemērots precēm šīs tiesību normas izpratnē. Tā kā atkritumu izgāztuvēs apglabātajiem atkritumiem nav nekādas vērtības naudas izteiksmē, Altlastenbeitrag nav piemērojams tirdzniecībā esošām precēm, kuru izmaksas šis maksājums varētu palielināt un kas varētu tikt nostādītas nelabvēlīgākā situācijā |to tirdzniecības laikā valsts teritorijā|.

35

Austrijas valdība uzskata, ka Altlastenbeitrag ir piemērojams atkritumu izgāztuves apsaimniekotāja sniegtajam pakalpojumam un ir atkarīgs no šī pakalpojuma rakstura. Austrijas valdība it īpaši uzsver, ka atbilstoši ALSAG 6. pantam nodokļa maksājums tiek noteikts, ņemot vērā nevis apglabāto atkritumu veidu, bet gan atkritumu izgāztuves aprīkojuma veidu un šī aprīkojuma apsaimniekošanas kvalitāti.

36

Austrijas valdības arguments, ka, nepastāvot tirgus vērtībai, apglabāšanai paredzētie atkritumi neietilpst jēdzienā “ražojumi” EKL 90. panta izpratnē, nav atbalstāms.

37

Pirmkārt, savā 1992. gada 9. jūlija spriedumā lietā C-2/90 Komisija/Beļģija, saukts par “Valonijas atkritumu spriedumu” (Recueil, I-4431. lpp., 28. punkts), Tiesa ir nospriedusi, ka atkritumi neatkarīgi no tā, vai tie ir pārstrādājami vai nē, ir uzskatāmi par ražojumiem, kuru aprite saskaņā ar EKL 30. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem — EKL 28. pants) principā nedrīkst tikt traucēta.

38

Otrkārt, šī sprieduma 25. un 26. punktā Tiesa ir precizējusi, ka apglabāšanai paredzētie atkritumi, pat ja tiem nav būtiskas komerciālas vērtības, var būt pamats komercdarījumiem saistībā ar to apglabāšanu vai nodošanu atkritumu izgāztuvē. Tāda valsts iekšējā nodeva, kas attiecas uz šiem atkritumiem, operatoram, kas vēlas no tiem atbrīvoties, šos komercdarījumus var sarežģīt vai padarīt dārgākus, un tādēļ tā var tikt uzskatīta par slēptu ierobežojumu minēto atkritumu brīvai apritei, kas ir ierobežojums, kuru ar EKL 90. pantu tieši ir paredzēts novērst gadījumā, ja pastāv diskriminējoša attieksme pret ievestajiem atkritumiem.

39

Arī Austrijas valdības arguments, ka tāda nodeva kā Altlastenbeitrag nav piemērojama ražojumiem, bet gan pakalpojumiem, ir noraidāms.

40

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 90. pants ir interpretējams plaši, ietverot visas nodokļu procedūras, kas tieši vai netieši apdraud vienlīdzīgu attieksmi pret valsts precēm un ievestajām precēm. Tajā paredzētais aizliegums tādēļ ir piemērojams ikreiz, kad nodokļa maksājums var atturēt preču, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs, ievešanu par labu iekšējai ražošanai (1977. gada 16. februāra spriedums lietā 20/76 Schöttle, Recueil, 247. lpp., 13. punkts; 1988. gada 3. marta spriedums lietā 252/86 Bergandi, Recueil, 1343. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 1995. gada 7. decembra spriedums lietā C-45/94 Ayuntamiento de Ceuta, Recueil, I-4385. lpp., 29. punkts).

41

Iepriekš minētajā spriedumā lietā Bergandi un 1989. gada 15. marta spriedumā apvienotajās lietās 317/86, 48/87, 49/87, 285/87, no 363/87 līdz 367/87, 65/88 un no 78/88 līdz 80/88 Lambert u.c. (Recueil, 787. lpp.) Tiesa ir nospriedusi, ka EEK līguma 95. pants (jaunajā redakcijā — EK līguma 95. pants, pēc grozījumiem — EKL 90. pants) attiecas uz iekšējiem nodokļiem, kas piemērojami ievestu ražojumu izmantošanai, ja tie galvenokārt paredzēti šādai izmantošanai un ievesti vienīgi šim mērķim.

42

Ir jāatzīst, ka tāda nodeva kā Altlastenbeitrag, kas rodas saistībā ar ilgstošu iznīcināšanai paredzētu atkritumu apglabāšanu atkritumu izgāztuvē, ir piemērojama vienīgajam komercdarījumam, kura priekšmets šie atkritumi vēl var būt, neskaitot ar to iznīcināšanu saistītos darījumus, un ka attiecībā uz atkritumiem no citām dalībvalstīm, kam ir piemērojams šis nodoklis, tie nodokli piemērojušajā dalībvalstī ir ievesti vienīgi ar mērķi veikt šo darījumu.

43

Turklāt, kā tas izriet no iepriekš minētajiem spriedumiem lietā Schöttle (12.–15. punkts) un lietā Haahr Petroleum (38. un 40. punkts), nodeva, kas tiek iekasēta nevis par precēm, bet par noteiktu uzņēmuma darbību saistībā ar šīm precēm un kas tiek aprēķināta, tostarp ņemot vērā attiecīgo preču svaru, ietilpst EKL 90. panta piemērošanas jomā un tiktāl, ciktāl tā nekavējoties ietekmē valsts un ievesto preču izmaksas, tā attiecībā uz ievestajām precēm ir jāpiemēro nediskriminējošā veidā.

44

Šī judikatūra tika iedibināta tādu preču aprites ietvaros, kurām ir tirgus vērtība un kas var tikt piedāvātas tirdzniecībai ievešanas dalībvalstī, un attiecībā uz kurām ietekme uz izmaksām bija pareizais kritērijs, lai novērtētu iespējamos preču aprites brīvības ierobežojumus.

45

Savukārt tiktāl, ciktāl, kā tas atgādināts šī sprieduma 42. punktā, vienīgie komercdarījumi, kuru priekšmets iznīcināšanai paredzētie atkritumi vēl var būt, ir ar to iznīcināšanu vai nodošanu atkritumu izgāztuvē saistītie darījumi, pareizais kritērijs, lai novērtētu iespējamos preču aprites brīvības ierobežojumus, ir nodevas ietekme uz komersantu samaksāto cenu, lai atbrīvotos no šiem atkritumiem.

46

Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatzīst, ka atkritumu izgāztuves apsaimniekošana acīmredzami ir darbība, kas ir saistīta ar tajā apglabātajiem atkritumiem, un, otrkārt, ka, kaut arī atkritumu izgāztuves aprīkojuma un tās apsaimniekošanas kvalitāte ir ņemama vērā, aprēķinot Altlastenbeitrag, no ALSAG 5. un 6. panta izriet, ka šīs nodevas apmērs tiek noteikts arī atkarībā no apglabāto atkritumu svara un rakstura, un, visbeidzot, ka, kaut arī minēto nodevu nomaksā atkritumu izgāztuves apsaimniekotājs, tam ir iespēja to iekļaut savu pakalpojumu izmaksās, par ko tas izsniedz rēķinu komersantam, kas apglabā atkritumus.

47

Līdz ar to tāda nodeva kā Altlastenbeitrag ir atzīstama par iekšēju nodokli EKL 90. panta izpratnē, kas netieši ir piemērojama atkritumu izgāztuvē apglabātajiem atkritumiem.

48

Otrkārt, ir jāpārbauda, vai tāds iekšējs nodokļa maksājums kā Altlastenbeitrag ietver diskrimināciju, kas ir pretrunā EKL 90. pantam.

49

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 90. panta pirmā daļa ir pārkāpta tad, ja nodokli, ko uzliek par ievestu preci, un nodokli, ko uzliek par līdzīgu vietējo preci, aprēķina atšķirīgā veidā un saskaņā ar atšķirīgiem noteikumiem, kā rezultātā — pat ja tas tā ir tikai atsevišķos gadījumos — ievestajai precei piemērojamais nodoklis ir lielāks (1991. gada 26. jūnija spriedums lietā C-152/89 Komisija/Luksemburga, Recueil, I-3141. lpp., 20. punkts; iepriekš minētie spriedumi lietā Weigel, 67. punkts, un lietā Brzeziński, 29. punkts).

50

No tā izriet, ka nodokļu uzlikšanas sistēmu var uzskatīt par saderīgu ar EKL 90. pantu vienīgi tad, ja ir pierādīts, ka tā ir izveidota tā, lai jebkurā gadījumā būtu izslēgts, ka importa ražojumiem uzliek lielākus nodokļus nekā vietējiem ražojumiem, un ka tādējādi tai nekādā gadījumā nav diskriminējošas iedarbības (iepriekš minētie spriedumi lietā Komisija/Luksemburga, 21.–25. punkts; lietā Haahr Petroleum, 34. punkts; 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā C-375/95 Komisija/Grieķija, Recueil, I-5981. lpp., 29. punkts; 1998. gada 17. jūnija spriedums lietā C-68/96 Grundig Italiana, Recueil, I-3775. lpp., 12. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Brzeziński, 40. punkts).

51

Lai izvērtētu, vai nodokļu uzlikšanas sistēmai ir diskriminējošs raksturs, ir jāņem vērā ne tikai nodokļa likme, bet arī dažādo nodokļu bāze un iekasēšanas kārtība (1980. gada 27. februāra spriedums lietā 55/79 Komisija/Īrija, Recueil, 481. lpp., 8. punkts un tajā minētā judikatūra; 1992. gada 12. maija spriedums lietā C-327/90 Komisija/Grieķija, Recueil, I-3033. lpp., 11. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Grundig Italiana, 13. punkts).

52

Tāds valsts tiesību noteikums kā ALSAG 3. panta 2. punkta 1) apakšpunkts, kurā paredzēta iespēja saņemt atbrīvojumu no valsts nodokļa tikai atsevišķām valsts precēm, izslēdzot ievestās preces, atsevišķos gadījumos var novest pie tā, ka ievestajai precei tiek piemērots augstāks nodoklis nekā valsts precei. Līdz ar to šāds noteikums principā ir pretējs EKL 90. pantā paredzētajam diskriminācijas aizliegumam (šajā sakarā skat. 1998. gada 19. februāra spriedumu lietā C-212/96 Chevassus-Marche, Recueil, I-743. lpp., 26. punkts).

53

Austrijas valdība tomēr norāda, ka EKL 90. pants neaizliedz minēto nodokli, jo Austrijas tiesiskais regulējums nerada nevienlīdzīgu attieksmi starp līdzīgām situācijām. Altlastenbeitrag mērķis esot bīstami piesārņoto platību drošības pasākumu un sanācijas finansēšana. ALSAG 3. panta 2. punkta 1) apakšpunktā paredzētajam atbrīvojumam no šīs nodevas esot tieši tāds mērķis. Šāda mērķa priekšnosacījums ir bīstami piesārņoto platību identificēšana, veicot vietu izpēti, ko ir iespējams veikt tikai Austrijas teritorijā. Līdz ar to pastāvot objektīva atšķirība starp Austrijas platībām, kas vienīgās var tikt identificētas, un tām platībām, kas atrodas citās dalībvalstīs.

54

Tāpat pastāvot arī objektīva atšķirība atkarībā no tā, vai platības sanācija un atkritumu apglabāšana notiek tajā pašā dalībvalstī vai divās dažādās dalībvalstīs, kas izslēdz jebkādu nevienlīdzīgu attieksmi, kas būtu uzskatāma par diskrimināciju. Dalībvalstij neesot pienākuma pielīdzināt apstākļus, kas saistīti ar kādas citas dalībvalsts teritoriju, līdzīgiem apstākļiem, kas saistīti ar tās pašas teritoriju, ja vien netiek pieļauta diskriminācija atkarībā no komersantu valstiskās piederības. Šajā gadījumāALSAG 3. panta 2. punkta 1) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums ir piemērojams, ņemot vērā vienu kritēriju — Austrijā izvietotas bīstami piesārņotās platības sanāciju, kas ir objektīvs un nediskriminējošs kritērijs. Ar šo atbrīvojumu netiek pārkāpts EKL 90. pants, jo nepastāv diskriminācija saistībā ar precēm no citām dalībvalstīm.

55

Šie argumenti ir noraidāmi.

56

Pirmkārt, kaut arī saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesības savā pašreizējā attīstības stadijā neierobežo katras dalībvalsts brīvību noteiktām, pat EKL 90. panta pirmās daļas nozīmē līdzīgām precēm noteikt diferencētu taksācijas sistēmu, kas ir atkarīga no objektīviem kritērijiem, tomēr šāda diferenciācija ar Kopienu tiesībām ir saderīga tikai tad, ja tā ir vērsta uz mērķiem, kas arī paši ir saderīgi ar Līguma prasībām un atvasinātajām tiesībām, un ja tās īstenošanas noteikumi ļauj izvairīties no visām importa no citām dalībvalstīm tiešas un netiešas diskriminācijas formām vai valsts konkurējošo ražojumu aizsardzības (iepriekš minētais spriedums lietā Outokumpu, 30. punkts, un 2006. gada 5. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-290/05 un C-333/05 Nádasdi un Németh, Krājums, I-10115. lpp., 51. punkts).

57

Tomēr, kā uzsvērts šī sprieduma 52. punktā, tāds valsts tiesību noteikums kā ALSAG 3. panta 2. punkta 1) apakšpunkts noteiktos gadījumos var būt pamats augstākas nodokļa likmes piemērošanai ievestajai precei nekā valsts precei. Tāpat, pat pieņemot, ka mērķis atjaunot ar atkritumiem bīstami piesārņotās valsts platības ir saderīgs ar Līguma un atvasināto tiesību prasībām, šāds noteikums pats par sevi nevar būt saderīgs ar EKL 90. pantu.

58

Otrkārt, pieņemot, ka Austrijas valdības argumenti ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem tiek apstrīdēta līdzība starp atkritumiem, kas ievesti no citām dalībvalstīm, un atkritumiem, kas radušies Austrijas teritorijā, šie argumenti tāpat ir noraidāmi.

59

No vienas puses, neievērojot to ģeogrāfisko izcelsmi, atkritumi, kas tāpat paredzēti iznīcināšanai, tos uz ilgstošu laiku apglabājot atkritumu izgāztuvē, acīmredzami ir līdzīgi produkti. It īpaši ir jāuzsver, ka ALSAG 3. panta 2. punkta 1) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums no nodevas neietver nekādu atšķirību atkarībā no atkritumu izgāztuvē nodoto atkritumu bīstamības vai citām raksturiezīmēm.

60

No otras puses, uz jautājumu par to, vai atšķirība atkarībā no izcelsmes starp valsts izcelsmes un no citām dalībvalstīm ievestajiem atkritumiem ir pietiekama, lai izslēgtu, ka šie atkritumi ir līdzīgi EKL 90. panta pirmās daļas izpratnē, ir jāatbild noliedzoši.

61

Nenoliedzami, ka saskaņā ar Tiesas iepriekš minētā sprieduma Valonijas atkritumu lietā 34. un 35. punktā konstatēto, ka atkritumiem ir īpašs raksturs, ņemot vērā, ka saskaņā ar principu, ka kaitējums videi kā prioritārs jautājums ir jānovērš tā rašanās vietā, kas saskan arī ar tuvākās vietas izvēles un pašpietiekamības principiem, atkritumi ir jāiznīcina pēc iespējas tuvāk to rašanās vietai, lai, cik vien tas iespējams, ierobežotu to transportēšanu. Tiesa minētā sprieduma 36. punktā no tā ir secinājusi, ka, ņemot vērā atšķirības starp dažādās vietās saražotajiem atkritumiem un to saistību ar to rašanās vietu, tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ietverta atšķirīga attieksme pret valsts teritorijā saražotajiem atkritumiem un atkritumiem, kas radušies citās dalībvalstīs, nav diskriminējošs.

62

Tomēr šis secinājums attiecās vienīgi uz sadzīves atkritumiem, kas neietilpst Padomes 1984. gada 6. decembra Direktīvas 84/631/EEK par bīstamo atkritumu pārrobežu pārvadājumu pārraudzību un kontroli Eiropas Kopienā (OV L 326, 31. lpp.) piemērošanas jomā.

63

Kopš iepriekš minētā sprieduma Valonijas atkritumu lietā Kopienu likumdevējs ir pieņēmis Regulu Nr. 259/93, kas ir atcēlusi un aizstājusi Direktīvu 84/631, attiecinot izveidoto sistēmu uz visiem atkritumiem, gan bīstamajiem, gan sadzīves, izņemot atsevišķus īpašu atkritumu veidus, kas izsmeļoši uzskaitīti šīs regulas 1. pantā.

64

Tiesa ir atzinusi, ka Regulā Nr. 259/93 noteiktie nosacījumi un procedūras attiecībā uz atkritumu pārvadājumiem starp dalībvalstīm tika pieņemti ar mērķi nodrošināt vides aizsardzību un, ņemot vērā mērķus, kas attiecas uz vides politiku, kā, piemēram, tādus principus kā vistuvākās iespējamās vietas izvēles princips, pārstrādes priekšrokas princips un ekonomiskās neatkarības Kopienas un valsts līmenī princips (1994. gada 28. jūnija spriedums lietā C-187/93 Parlaments/Padome, Recueil, I-2857. lpp., 21. un 22. punkts, kā arī 2001. gada 13. decembra spriedums lietā C-324/99 DaimlerChrysler, Recueil, I-9897. lpp., 41. punkts).

65

Tiesa arī ir atzinusi, ka Regulā Nr. 259/93 saskaņoti Kopienu līmenī regulēts jautājums par atkritumu pārvadājumiem, lai nodrošinātu vides aizsardzību (iepriekš minētais spriedums lietā DaimlerChrysler, 42. punkts).

66

Šīs regulas 4. panta 3. punkta a) apakšpunkta i) ievilkumā un b) apakšpunkta i) ievilkumā tostarp ir paredzēts, ka, lai ieviestu tuvākās vietas izvēles principu un pašpietiekamību Kopienas un dalībvalstu līmenī, dalībvalstis var veikt pasākumus, lai pilnīgi vai daļēji aizliegtu vai sistemātiski iebilstu pret atkritumu pārvadājumiem, un izvirzīt pret attiecīgo atkritumu pārvadāšanu pamatotus iebildumus.

67

No tā izriet, ka, ja dalībvalsts ir atteikusies veikt pasākumus, lai pilnīgi vai daļēji aizliegtu vai sistemātiski iebilstu pret atkritumu pārvadājumiem, kā paredzēts Regulas Nr. 259/93 4. panta 3. punkta a) apakšpunkta i) ievilkumā, un nav izvirzījusi pret attiecīgo atkritumu pārvadājumu pamatotus iebildumus, kā paredzēts šī punkta b) apakšpunkta i) ievilkumā, tā nevar paredzēt tādus ierobežojumus pārvesto atkritumu brīvai apritei tās teritorijā, kas pamatoti ar tuvākās vietas izvēles principu un pašpietiekamību Kopienas un dalībvalstu līmenī (šajā sakarā attiecībā uz Direktīvu 84/631 skat. iepriekš minēto spriedumu Valonijas atkritumu lietā, 20. un 21. punkts).

68

Tā tas ir gadījumā, kad tāpat kā pamata lietā dalībvalsts iestādes atbilstoši Regulas Nr. 259/93 3.–5. pantam atļauj pārvest uz tās teritoriju citā dalībvalstī radušos atkritumus.

69

Turklāt iepriekš minētā sprieduma Valonijas atkritumu lietā 34.–36. punkts neattiecās uz nodokļa rakstura pasākuma pārbaudi, ņemot vērā EEK līguma 95. pantu, bet gan ietilpa argumentācijā attiecībā uz iespēju pamatot valsts pasākumu, kas ir uzskatāms par atkritumu brīvas aprites ierobežojumu EEK līguma 30. panta izpratnē (jaunajā redakcijā — EK līguma 30. pants, pēc grozījumiem — EKL 28. pants), ar saistošu prasību saistībā ar vides aizsardzību (skat. iepriekš minēto spriedumu Valonijas atkritumu lietā, 29.–34. punkts).

70

Visbeidzot, attiecībā uz faktisko neiespējamību, uz ko norāda Austrijas valdība, identificēt bīstami piesārņotās vai iespējami bīstami piesārņotās platības citu dalībvalstu teritorijā, ir jāatgādina, ka praktiskas dabas grūtības nevar pamatot diskriminējošu iekšējo nodokļu piemērošanu precēm, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs (iepriekš minētie 1997. gada 23. oktobra spriedumi lietā Komisija/Grieķija, 47. punkts, un lietā Outokumpu, 38. punkts).

71

Kaut arī ir taisnība, ka Austrijas iestādēm var būt ļoti grūti pārliecināties, ka citās dalībvalstīs esošās platības, no kurām ir radušies Austrijā ievestie atkritumi, atbilst attiecīgajā pamata lietā izskatāmajā Austrijas tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem, lai tās varētu atzīt par bīstami piesārņotām vai iespējami bīstami piesārņotām platībām, ir jānorāda, ka minētajā regulējumā nav pat paredzēta importētāja iespēja iesniegt šādus pierādījumus, lai varētu saņemt atbrīvojumu, kas ir piemērojams atkritumiem, kas radušies Austrijas bīstami piesārņotajās vai iespējami bīstami piesārņotajās platībās (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Outokumpu, 39. punkts).

72

Turklāt, kaut arī EKL 90. pantā principā nav paredzēts dalībvalstu pienākums novērst objektīvi pamatotu atšķirīgu attieksmi, kāda ar valsts iekšējiem tiesību aktiem ieviesta starp iekšējiem nodokļiem, kas attiecas uz valsts izcelsmes produktiem, tas tā nav gadījumā, ja šis aizliegums ir vienīgais līdzeklis, kas ļauj izvairīties no tiešas vai netiešas diskriminācijas pret ievestajiem izstrādājumiem (1980. gada 8. janvāra spriedums lietā 21/79 Komisija/Itālija, Recueil, 1. lpp., 16. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Outokumpu, 40. punkts).

73

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka EKL 90. panta pirmā daļa nepieļauj tādu valsts nodokļu noteikumu kā ALSAG 3. panta 2. punkta 1) apakšpunkts, kurā atbrīvojums no nodokļa, kas piemērojams atkritumu apglabāšanai uz ilgstošu laiku valsts atkritumu izgāztuvēs, paredzēts tikai saistībā ar atkritumiem, kas radušies valsts teritorijā izvietoto bīstami piesārņoto vai iespējami bīstami piesārņoto platību sanācijas vai drošības pasākumu rezultātā, bet izslēdz tādu atkritumu atbrīvošanu no nodokļa, kas radušies citās dalībvalstīs esošo platību sanācijas vai drošības pasākumu rezultātā.

74

Ņemot vērā Tiesas atbildi uz prejudiciālā jautājuma pirmo daļu, nav jāinterpretē EKL 10., 12. un 49. pants.

75

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

EKL 90. panta pirmā daļa nepieļauj tādu valsts nodokļu noteikumu kā 1989. gada 7. jūnija Likuma par bīstami piesārņotu platību sanāciju (Altlastensanierungsgesetz) 3. panta 2. punkta 1) apakšpunkts, kurā atbrīvojums no nodokļa, kas piemērojams atkritumu apglabāšanai uz ilgstošu laiku valsts atkritumu izgāztuvēs, paredzēts tikai saistībā ar atkritumiem, kas radušies valsts teritorijā izvietoto bīstami piesārņoto vai iespējami bīstami piesārņoto platību sanācijas vai drošības pasākumu rezultātā, bet izslēdz tādu atkritumu atbrīvošanu no nodokļa, kas radušies citās dalībvalstīs esošo platību sanācijas vai drošības pasākumu rezultātā.