1

Ar savu apelācijas sūdzību Cementbouw Handel & Industrie BV lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 23. februāra spriedumu lietā T-282/02 Cementbouw Handel & Industrie/Komisija (Krājums, II-319. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Pirmās instances tiesa noraidīja tās prasību atcelt Komisijas 2002. gada 26. jūnija Lēmumu 2003/756/EK, ar kuru koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ (lieta COMP/M.2650 – Haniel/Cementbouw/JV [CVK]) (OV 2003, L 282, 1. lpp., ar labojumiem OV 2003, L 285, 52. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV L 395, 1. lpp., ar labojumiem OV 1990, L 257, 13. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1997. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 1310/97 (OV L 180, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4064/89”), materiālā piemērošanas joma ir definēta tās 1. panta 1. punktā šādi:

“[..] šī regula attiecas uz visām koncentrācijām Kopienas mērogā, kas definētas 2. un 3. punktos.”

3

Regulas Nr. 4064/89 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir koncentrācijas jēdziens ir definēts citu starpā kā gadījums, kad viens vai vairāki uzņēmumi ar vērtspapīru vai aktīvu pirkšanu, ar līgumu vai kādu citu līdzekli iegūst tiešu vai netiešu kontroli pār vienu vai vairākiem citiem uzņēmumiem vai to daļām.

4

Lai koncentrācijai būtu Kopienas mērogs, attiecīgo uzņēmumu kopējam apgrozījumam pasaulē, kā arī Eiropas Kopienā jāpārsniedz noteiktas apgrozījuma robežas, kas ir noteiktas Regulas Nr. 4064/89 1. panta 2. un 3. punktā. Šīs regulas 5. pantā ir precizēta šo robežu aprēķināšanas metode.

5

Kopienas mēroga koncentrācijas ir jāpaziņo Eiropas Kopienu Komisijai. Šajā sakarā Regulas Nr. 4064/89 4. panta 1. punktā ir precizēts, ka šāds paziņojums ir jāizdara “ne vēlāk kā nedēļu pēc nolīguma noslēgšanas, paziņojuma par publisko piedāvājumu vai par kontrolpaketes iegūšanu”.

6

Šīs regulas 7. pantā ir noteikts, ka šādus koncentrācijas darījumus nevar izpildīt nedz pirms to paziņošanas, nedz pirms tie ar lēmumu ir atzīti par saderīgiem ar kopējo tirgu.

7

Saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 6. panta 1. punkta pirmo teikumu “Komisija izskata paziņojumu, tiklīdz tas ir saņemts”. Minētā 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts – ja Komisija konstatē, ka paziņotajai koncentrācijai ir Kopienas mērogs un tā izraisa nopietnas šaubas par tās saderību ar kopējo tirgu, Komisija nolemj uzsākt lietvedību.

8

Šajā sakarā Regulas Nr. 4064/89 8. panta 1.–4. punkts piešķir Komisijai pilnvaras pieņemt šādus lēmumus:

Komisija var pievienot savam lēmumam nosacījumus un pienākumus, lai nodrošinātu attiecīgo uzņēmumu atbilstību tām saistībām, kuras tie ir uzņēmušies attiecībā pret Komisiju ar mērķi padarīt koncentrāciju saderīgu ar kopējo tirgu. [..]

9

Saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 10. panta 1. punktu lēmums par lietvedības uzsākšanu, neskaitot izņēmumu, kas uz šo lietu neattiecas, ir jāpieņem ne vēlāk kā viena mēneša laikā, kura termiņš sākas nākamajā dienā pēc paziņojuma saņemšanas. Saskaņā ar šīs regulas 10. panta 2. un 3. punktu lēmumi, ar kuriem tiek atzīta koncentrācijas saderība vai nesaderība ar kopējo tirgu, izņemot ārkārtas gadījumā, ir jāpieņem ne vēlāk kā četru mēnešu laikā pēc dienas, kad uzsākta lietvedība. Saskaņā ar tā paša panta 6. punktu, ja Komisija nav pieņēmusi lēmumu šajos termiņos, tiek uzskatīts, ka koncentrācija ir atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu.

10

Kompetences sadalījums uzņēmumu koncentrācijas kontroles lietās ir noteikts Regulas Nr. 4064/89 21. panta 1. un 2. punktā:

11

Regulas Nr. 4064/89 preambulas divdesmit devītajā apsvēruma ir precizēts, ka “koncentrācijas, kas nav aptvertas šajā regulā, principā ir dalībvalstu jurisdikcijā”.

12

Pirmās instances tiesas konstatējumi pārsūdzētā sprieduma 1.–15. un 295.–298. punktā ļauj apkopot lietas priekšvēsturi šādi.

13

Pirms koncentrācijas īstenošanas, kas ir strīda pamatā, Coöperatieve Verkoop- en Produktievereniging van Kalkzandsteenproducenten (turpmāk tekstā – “CVK”), saskaņā ar Nīderlandes tiesībām izveidots kooperatīvs, apvienoja vienpadsmit Nīderlandes ražotājus, kas ražo kalcija silikāta ķieģeļus. No šiem vienpadsmit dalībnieku uzņēmumiem pieci bija Vācijas uzņēmuma Franz Haniel & Cie GmbH (turpmāk tekstā – “Haniel”) meitas sabiedrības, trīs bija apelācijas sūdzības iesniedzējas meitas sabiedrības un divas bija Vācijas uzņēmuma RAG AG (turpmāk tekstā – “RAG”) meitas sabiedrības. Vienpadsmitais uzņēmums bija Haniel, apelācijas sūdzības iesniedzējas un RAG kopīgā īpašumā (pārsūdzētā sprieduma 5. punkts).

14

1998. gadā Nederlandse Mededingingsautoriteit (Nīderlandes konkurences iestāde, turpmāk tekstā – “NMa”) saņēma paziņojumu par koncentrācijas projektu, saskaņā ar kuru CVK paredzēja iegūt kontroli pār savu dalībnieku uzņēmumiem. Kontrole tiktu nodota ar pūlinga līguma noslēgšanu un CVK statūtu grozīšanu. Ar 1998. gada 20. oktobra lēmumu NMa atļāva attiecīgo projektu (pārsūdzētā sprieduma 6. punkts).

15

Pirms šīs darbības tika izdarītas, RAG pieņēma lēmumu savas daļas CVK dalībnieku uzņēmumos pārdot Haniel un apelācijas sūdzības iesniedzējai. 1999. gada martā lietas dalībnieki par saviem nodomiem paziņoja NMa. Ar 1999. gada 26. marta vēstuli tā viņiem norādīja, ka plānotā daļu nodošana nav koncentrācija Nīderlandes tiesību aktu nozīmē, ja vien ar 1998. gada 20. oktobra lēmumu atļautā darbība tiek realizēta pirms minēto daļu nodošanas (pārsūdzētā sprieduma 7. punkts).

16

1999. gada 9. augustāCVK un tās dalībnieku uzņēmumi noslēdza vairākus darījumus. Pirmkārt, tie noslēdza šī sprieduma 14. punktā minēto pūlinga līgumu un grozīja CVK statūtus, lai ņemtu vērā minētā līguma noteikumus (turpmāk tekstā – “darījumu pirmā grupa”). Otrkārt, RAG savas daļas trīs CVK dalībnieku uzņēmumos nodeva Haniel un apelācijas sūdzības iesniedzējai, kuras vienlaicīgi noslēdza sadarbības līgumu, kas koordinē to sadarbību CVK ietvaros (turpmāk tekstā – “darījumu otrā grupa”) (pārsūdzētā sprieduma 8. punkts).

17

Pēc tam, kad Komisija, pārbaudot divas citas Haniel paziņotās koncentrācijas, uzzināja par 1999. gada 9. augustā noslēgtajiem darījumiem, tā ar 2001. gada 22. oktobra vēstuli paziņoja apelācijas sūdzības iesniedzējai un pārējiem dalībnieku uzņēmumiem, ka par koncentrāciju ir jāziņo Komisijai. 2002. gada 24. janvārīHaniel un apelācijas sūdzības iesniedzēja saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 4. pantu paziņoja par koncentrāciju (pārsūdzētā sprieduma 9. un 10. punkts).

18

2002. gada 25. februārī Komisija uzsāka lietvedību atbilstoši Regulas Nr. 4064/89 6. panta 1. punkta c) apakšpunktam (pārsūdzētā sprieduma 11. punkts).

19

Pēc paziņojuma par iebildumiem un lietas dalībnieku noklausīšanās Komisijā Haniel un apelācijas sūdzības iesniedzēja 2002. gada 28. maijā iesniedza pirmo saistību piedāvājuma projektu. Tajā bija paredzēts, ka Haniel un apelācijas sūdzības iesniedzēja pārtrauc to noslēgtā sadarbības līguma darbību un 1999. gadā RAG darījuma rezultātā iegūtās daļas atsavina neatkarīgam trešajam ieguvējam. Komisija atzina šo saistību piedāvājuma projektu par nepietiekamu, lai atrisinātu konstatētās konkurences problēmas attiecīgajā tirgū (pārsūdzētā sprieduma 12., 14. un 295. punkts).

20

Šajā sakarā Haniel un apelācijas sūdzības iesniedzēja 2002. gada 5. jūnijā iesniedza galīgo saistību piedāvājumu, kurā tās uzņēmās arī saistības noteiktā termiņā izbeigt pūlinga līguma darbību, atcelt grozījumus CVK statūtos un izbeigt tā darbību (pārsūdzētā sprieduma 14., 15. un 298. punkts).

21

2002. gada 26. jūnijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kurā tā atzina, ka koncentrācija, ko veido darījumu pirmā un otrā grupa, ir saderīga ar kopējo tirgu, ja vien Haniel un apelācijas sūdzības iesniedzēja ievēro šajā lēmumā minētās saistības. Viena no saistībām bija CVK darbības izbeigšana (pārsūdzētā sprieduma 15. punkts).

22

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 11. septembrī un reģistrēts ar lietas numuru T-282/02, prasītāja cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

23

Savas prasības atbalstam prasītāja atsaucās uz trim pamatiem.

24

Pirmais pamats bija pamatots ar Komisijas kompetences trūkumu pārbaudīt attiecīgos darījumus saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 3. pantu. Pirmās instances tiesa šo pamatu noraidīja, pārsūdzētā sprieduma 109. punktā nolemjot, ka “koncentrācija saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 3. panta 1. punktu var izveidoties pat liela skaita juridiski atsevišķu darījumu rezultātā, kad šie darījumi ir savstarpēji saistīti tādējādi, ka tie nevar tikt īstenoti viens bez otra un ka to rezultātā vienam vai vairākiem uzņēmumiem tiek piešķirta saimnieciska tieša vai netieša kontrole pār viena vai vairāku citu uzņēmumu darbību”.

25

Otrais pamats bija pamatots ar kļūdām Komisijas vērtējumā par dominējoša stāvokļa radīšanu koncentrācijas rezultātā, pārkāpjot Regulas Nr. 4064/89 2. pantu. Pirmās instances tiesa šo pamatu noraidīja kā nepamatotu.

26

Trešais pamats bija pamatots ar tās pašas regulas 3. panta un 8. panta 2. punkta pārkāpumu, kā arī samērīguma principa pārkāpumu. Runājot par šo pamatu, Pirmās instances tiesa nosprieda:

“301 [..] ir jāatzīst, ka prasītājas apgalvojumi arī šajā jautājumā pamatojas uz kļūdainu premisu, kuru Pirmās instances tiesa ir noraidījusi [..]. Proti, ir notikusi tikai viena vienīga koncentrācija, kas noslēgta 1999. gada 9. augustā un ko veido darījumu pirmā un otrā grupa, un atbilstoši Regulai Nr. 4064/89 atrodas Komisijas kompetencē. Tādējādi pretēji prasītājas apgalvotajam pirmais saistību piedāvājuma projekts negroza koncentrāciju tā, ka tā tiek izbeigta.

[..]

[..]

27

Pirmās instances tiesa noraidīja trešo pamatu un līdz ar to arī prasību kopumā.

28

Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un vajadzības gadījumā nodot lietu Pirmās instances tiesai, un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29

Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30

Savu prasījumu pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza divus pamatus.

31

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 Komisijas kompetence netiek ekskluzīvi noteikta ar koncentrāciju tās paziņotajā formā, bet gan ar patiešām realizētu koncentrāciju. Šāda interpretācija ir piemērojama, kad puses pēc paziņojuma veic grozījumus koncentrācijā, un šādi grozījumi var izrietēt no saistību piedāvājuma. Nav nozīmes apstāklim, ka koncentrācija pirms paziņojuma īstenota tādā veidā, kā tā tikusi paziņota.

32

Kā norāda apelācijas sūdzības iesniedzēja, attiecīgā koncentrācija šajā lietā sasniedza Kopienas mērogu tikai ar otrās darījumu grupas noslēgšanu, kā rezultātā apelācijas sūdzības iesniedzēja un Haniel ieguva kontroli pār CVK. Saskaņā ar tās interpretāciju pārsūdzētajam spriedumam Pirmās instances tiesa minētā sprieduma 304. punktā ir atzinusi, ka pirmais saistību projekts izraisītu paziņotāju pušu kopīgās kontroles pār CVK izbeigšanu. Savukārt Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka šis projekts izraisītu arī to, ka paziņotā koncentrācija izzustu un paliktu tikai darījums bez Kopienas mēroga.

33

Atbildot uz šo argumentāciju, Komisija apgalvo, ka saskaņā ar Regulu Nr. 4064/89 tās kompetence attiecībā uz koncentrāciju būtu jānosaka brīdī, kad tai šāda koncentrācija būtu jāpaziņo. Uzsverot, ka tai sava kompetence ir jāpieņem vai jānoraida vēlākais paziņojuma pirmās pārbaudes beigās, tā piebilst, ka labas pārvaldības interesēs koncentrācijas Kopienas mērogs nevar tikt nepārtraukti no jauna pārbaudīts visas procedūras gaitā.

34

Kā norāda Komisija, apelācijas sūdzības iesniedzēja nepareizi interpretē to saistību nozīmi un būtību, ko puses var uzņemties. Šīs saistības nevar atņemt Komisijai kompetenci, kas tai piešķirta ar Regulu Nr. 4064/89, bet gan to mērķis ir sniegt Komisijai iespēju īstenot savas pilnvaras atļaut paziņoto koncentrāciju, ievērojot noteiktus nosacījumus.

35

No Regulas Nr. 4064/89 preambulas divdesmit devītā apsvēruma un 21. panta 1. punkta izriet, ka šīs regulas pamatprincips ir precīza kompetenču sadale starp valsts un Kopienas kontroles iestādēm koncentrāciju kontroles jomā (2003. gada 25. septembra spriedums lietā C-170/02 P Schlüsselverlag J. S. Moser u.c./Komisija, Recueil, I-9889. lpp., 32. punkts, un 2004. gada 22. jūnija spriedums lietā C-42/01 Portugāle/Komisija, Krājums, I-6079. lpp., 50. punkts).

36

Šī regula tāpat ietver noteikumus, tostarp it īpaši 10. panta 1. un 2. punktā, kuru mērķis tiesiskās drošības un attiecīgo uzņēmumu interesēs ir ierobežot Komisijas veikto koncentrāciju izmeklēšanas procedūru ilgumu (iepriekš minētie spriedumi lietā Schlüsselverlag J. S. Moser u.c./Komisija, 33. punkts, un lietā Portugāle/Komisija, 51. punkts).

37

Tādēļ jāsecina, ka Kopienas likumdevējs ir paredzējis noteikt skaidru sadali starp valsts un Kopienas iestāžu darbību un tas ir vēlējies nodrošināt koncentrāciju kontroli tādu termiņu ietvaros, kas ir saderīgi vienlaikus ar labas pārvaldības un uzņēmējdarbības interešu prasībām(iepriekš minētie spriedumi lietā Schlüsselverlag J. S. Moser u.c./Komisija, 34. punkts, un lietā Portugāle/Komisija, 53. punkts).

38

Šādas rūpes par tiesisko drošību nozīmē, ka iepriekš paredzamā veidā jābūt iespējai identificēt kompetento iestādi, kas pārbauda konkrēto koncentrāciju. Šī iemesla dēļ Kopienu likumdevējs Regulas Nr. 4064/89 1. panta 2. un 3. punktā, kā arī 5. pantā ir noteicis vienlaicīgi precīzus un objektīvus kritērijus, kas ļauj noteikt, vai koncentrācija ir sasniegusi vajadzīgo ekonomisko apmēru, lai tai būtu “Kopienas mērogs” un tādējādi tā būtu Komisijas ekskluzīvā kompetencē.

39

Ātruma prasība, kas raksturo Regulas Nr. 4064/89 vispārējo uzbūvi un kas uzliek Komisijai pienākumu ievērot stingrus termiņus galīgā lēmuma pieņemšanai, kurus neievērojot, koncentrācija tiek uzskatīta par saderīgu ar kopējo tirgu, nozīmē arī to, ka, tiklīdz Komisija attiecībā uz konkrētu koncentrāciju ir noteikusi savu kompetenci, ievērojot minētās regulas 1. panta 2. un 3. punktā, kā arī 5. pantā noteiktos kritērijus, šādu kompetenci jebkurā brīdī vairs nevar apstrīdēt vai nepārtraukti grozīt.

40

Kā to ģenerāladvokāte norāda savu secinājumu 48. punktā, pats par sevi saprotams, ka Komisija zaudē savu kompetenci izskatīt koncentrāciju, ja attiecīgie uzņēmumi pilnībā atsakās no sava koncentrācijas projekta.

41

Tomēr tas tā nav gadījumā, ja puses piedāvā tikai daļējus projekta grozījumus. Šādi priekšlikumi nerada Komisijai pienākumu pārskatīt savu kompetenci, tādējādi attiecīgajiem uzņēmumiem dodot iespēju būtiski traucēt likumdevēja noteikto procesa gaitu un kontroles efektivitāti, uzliekot Komisijai pienākumu nepārtraukti pārbaudīt savu kompetenci tā vietā, lai pārbaudītu lietu pēc būtības.

42

Šādu interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punkta otrā daļa, kurā ir noteikts, ka “[Komisija] var pievienot savam lēmumam nosacījumus un pienākumus, lai nodrošinātu attiecīgo uzņēmumu atbilstību tām saistībām, kuras tie ir uzņēmušies attiecībā pret Komisiju ar mērķi padarīt koncentrāciju saderīgu ar kopējo tirgu”. Kā to ģenerāladvokāte norāda savu secinājumu 52. punktā, šāds formulējums skaidri norāda, ka uzņēmumu piedāvātās vai veiktās saistības ir elementi, kas Komisijai, no vienas puses, ir jāņem vērā, pārbaudot lietu pēc būtības, proti, pārbaudot koncentrācijas saderību vai nesaderību ar kopējo tirgu, bet, no otras puses, šīs saistības nevar atņemt Komisijai kompetenci, jo tā jau ir pārbaudīta procedūras pirmajā stadijā.

43

No tā izriet, ka Komisijas kompetence izskatīt koncentrāciju visas procedūras gaitā ir jānosaka ar konkrētu datumu. Ņemot vērā paziņošanas pienākuma nozīmi Kopienas likumdevēja ieviestajā kontroles sistēmā, šim datumam jābūt pēc iespējas tuvāk paziņošanas datumam.

44

Apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā apelācijā neapstrīd Komisijas analīzi, ko apstiprina pārsūdzētais spriedums, ka ir jākonstatē viena koncentrācija, ko veido darījumu pirmā un otrā grupa. Tā neapstrīd arī to, ka gan šo divu darījumu grupu noslēgšanas datumā, gan pēc Komisijas pieprasījuma veiktajā paziņošanas datumā šai koncentrācijai bija Kopienas mērogs. Līdz ar to, nemaz nelemjot par jautājumu, vai Komisijas kompetences noteikšanas datums ir diena, kad radās paziņošanas pienākums, vai diena, kad koncentrācija bija jāpaziņo, vai arī diena, kad tā faktiski tika paziņota, šajā lietā netiek apstrīdēts, ka Komisija ieguva kompetenci izskatīt attiecīgo koncentrāciju.

45

Runājot par jautājumu, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, vai pirmais saistību projekts, ko tā iesniedza ar Haniel, varēja ietekmēt iegūto kompetenci, vispirms ir jāatgādina, ka šajā gadījumā koncentrācija jau bija īstenota. Turpinājumā jānorāda, kā tas izriet no Pirmās instances tiesas atzinumiem pārsūdzētā sprieduma 295. punktā, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi, šis projekts attiecās uz apelācijas sūdzības iesniedzējas un Haniel noslēgtā sadarbības līguma laušanu un kapitāldaļu, ko tās bija ieguvušas trijos CVK dalībnieku uzņēmumos, atsavināšanu neatkarīgam trešajam ieguvējam, t.i., darījumu otrās grupas izbeigšanu. Tomēr minētajā projektā bija paredzēts, ka pūlinga līgums un CVK statūtu grozījumi, darījumu pirmās grupas priekšmets, paliek spēkā. No tā izriet, ka minētais projekts ietvēra nepilnīgus pasākumus attiecībā uz koncentrāciju, par kuru Komisija ierosināja kontroles procedūru.

46

Līdz ar to Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 301. punktā konstatējot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas un Haniel piedāvātais pirmais saistību projekts negroza koncentrāciju tādējādi, lai tā vairs nepastāvētu.

47

Pirmās instances tiesa arī nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 305. un 306. punktā nospriežot, ka Komisija, īstenojot iegūto kompetenci, tā varēja uzskatīt, ka pirmais saistību projekts nebija pietiekams, lai atrisinātu tās konstatētās konkurences problēmas.

48

Līdz ar to pirmais apelācijas pamats ir jānoraida kā nepamatots.

49

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo – tā kā pirmais saistību projekts bija nepietiekams, Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka šīs saistības pārveidoja darījumu par koncentrāciju, kurai nav Kopienas mēroga un kas vairs nebija tās kompetencē. Tā piebilst – Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi samērīguma principu, nospriežot, ka Komisijai nav pienākuma pieņemt pirmo saistību projektu. Turklāt tā pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav izskaidrojusi, kā Komisija varēja izdarīt diametrāli pretēju secinājumu Nīderlandes konkurences iestādei, NMa, par darījumu pirmās grupas konkurenci ierobežojošo iedarbību.

50

Kā norāda Komisija, šie argumenti būtībā ir pirmā pamata ietvaros iesniegto argumentu pārformulējums. Šī iestāde apstrīd, ka būtu rīkojusies nesamērīgi, un apgalvo, ka arguments par Komisijas un NMa atšķirīgo vērtējumu ir nepieņemams, jo tam trūkst precizitātes.

51

Pirmkārt, runājot par argumentu, kas pamatots ar Komisijas kompetences trūkumu, jāatzīst, ka šajā sakarā tiek atkārtoti pirmā pamata ietvaros iesniegtie argumenti. Tāpat kā iepriekš tas ir jānoraida kā nepamatots.

52

Otrkārt, runājot par iespējamo samērīguma principa pārkāpumu, jāapzinās, ka koncentrāciju kontroles procedūrās pieņemtajos Komisijas lēmumos ir jāievēro samērīguma princips, kas ir Kopienu tiesību vispārējs princips (skat. it īpaši 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā C-380/03 Vācija/Parlaments un Padome, Krājums, I-11573. lpp., 144. punkts).

53

Tomēr jāatgādina, ka Regulas Nr. 4064/89 pamatnoteikumi, it īpaši 2. pants, piešķir Komisijai zināmu diskrecionāru varu, it īpaši attiecībā uz ekonomiskas dabas novērtējumiem, un ka tā rezultātā šīs varas izmantošana, kas ir būtiska koncentrācijas jomas noteikumu definēšanai, Kopienu tiesai jākontrolē, ņemot vērā izvērtēšanas iespējas, kas ir pamatā ekonomiskas dabas noteikumiem, kuri veido daļu no koncentrāciju regulējuma (1998. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C-68/94 un C-30/95 Francija u.c./Komisija, Recueil, I-1375. lpp., 223. un 224. punkts, kā arī 2005. gada 15. februāra spriedums lietā C-12/03 P Komisija/Tetra Laval, Krājums, I-987. lpp., 38. punkts).

54

It īpaši, kā to ģenerāladvokāte norāda savu secinājumu 73. punktā un pretēji apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumiem, to nosacījumu un pienākumu samērīgums, ko Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 4064/89 8. panta 2. punktu var noteikt koncentrācijas dalībniekiem, tiek izvērtēts nevis pārbaudot, vai pēc to īstenošanas koncentrācijai vēl būs Kopienas mērogs, bet gan lai nodrošinātu, ka minētie nosacījumi un pienākumi būtu samērīgi ar identificēto konkurences problēmu un ļautu to pilnībā novērst.

55

Tādēļ Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 304. un 305. punktā nospriežot, ka Komisijai nav pienākuma pieņemt pirmo saistību projektu, jo tā uzskatīja, ka tas nebija pietiekams, lai atrisinātu tas identificēto konkurences problēmu.

56

Treškārt, runājot par atšķirībām vērtējumā, ko, no vienas puses, NMa un, no otras puses, Komisija sniedza par iespējams identisku situāciju, vispirms ir jānorāda, ka, ievērojot skaidru kompetenču sadali, uz ko balstās Regula Nr. 4064/89, valsts iestāžu lēmumi Komisijai nav saistoši koncentrāciju kontroles procedūrās.

57

Turklāt jāatgādina arī tas, ka NMa un Komisija savās attiecīgajās kompetences jomās ir lēmušas, ņemot vērā dažādus kritērijus. Kamēr NMa analizēja darījumu pirmo grupu, ņemot vērā situāciju valsts tirgū, tikmēr Komisija novērtēja tās saderību ar kopējo tirgu. Tādēļ, lai gan Pirmās instances tiesa bija kompetenta šī sprieduma 53. punktā atgādināto robežu ietvaros pārbaudīt Komisijas vērtējumu, tai nebija jāskaidro, kā Komisija ir sasniegusi no NMa atšķirīgu rezultātu.

58

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka arī otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

59

Līdz ar to apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā.

60

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: