1. 

Beļģijas Conseil d’État (Valsts padome) jautā, vai iestādei, kas izskata pārsūdzību saistībā ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ir jāaizsargā komercnoslēpumu konfidencialitāte, tajā pašā laikā saglabājot iespēju ņemt vērā komercnoslēpumus saturošus pierādījumus.

2. 

Šis jautājums parāda, ka pastāv pretruna starp viena lietas dalībnieka tiesībām lūgt iesniegt pierādījumus, kam ir nozīme lietā, un piekļūt tiem un otra lietas dalībnieka tiesībām saglabāt zināmu pierādījumu konfidencialitāti attiecībā pret konkurējošiem uzņēmumiem.

3.

Direktīvas 89/665 ( 2 ) 1. panta 1. punkts prasa dalībvalstīm nodrošināt, ka līgumslēdzēju iestāžu lēmumus, ko pieņem attiecībā uz procedūrām, kas ietilpst direktīvas, ar ko koordinē būvdarbu, piegādes un pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ( 3 ), piemērošanas jomā, var efektīvi un iespējami ātri pārsūdzēt saskaņā ar nākamajos direktīvas pantos izklāstītajiem nosacījumiem, ja tiek apgalvots, ka ir pārkāpti Kopienu tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai valsts noteikumi, ar ko īsteno šos tiesību aktus.

4.

Direktīvā tālāk ir izklāstīti nosacījumi, kas jāievēro šādā pārsūdzības procedūrā, lai saskaņā ar Kopienu tiesībām nodrošinātu ātru un efektīvu rezultātu. Tomēr tajā nav noteikta konfidenciālās informācijas, kas ietverta dokumentos, kuri lietā ir iesniegti vai pieprasīti kā pierādījumi, apstrāde. Saskaņā ar 2. panta 8. punktu par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgajai iestādei ir jārīkojas saskaņā ar “procedūru, kurā uzklausa abas puses”.

5.

Konfidencialitātes jautājumi pakalpojumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas posmā pamata lietā izskatāmās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā bija reglamentēti Direktīvā 93/36 ( 4 ), it īpaši tās 15. panta 2. punktā, kas paredzēja: “Līgumslēdzējas iestādes pilnībā ievēro konfidencialitāti visai informācijai, ko sniedz piegādātāji.” Turklāt 7. panta 1. punkts un 9. panta 3. punkts paredzēja, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu dara zināmu paziņojumā, kurā pēc līgumslēdzējas iestādes ieskatiem daļu informācijas tomēr var nepublicēt, ja tās izpaušana, cita starpā, “būtu pretrunā dažu valsts vai privātu uzņēmumu likumīgām komerciālām interesēm vai traucētu piegādātāju godīgu konkurenci”.

6.

Direktīva 93/36 tika atcelta un no 2006. gada 31. janvāra aizstāta ar Direktīvu 2004/18 ( 5 ), kuras 6. pants paredz: “Neierobežojot šīs direktīvas noteikumus, konkrēti [..] noteikumus par saistībām attiecībā uz piešķirto līguma slēgšanas tiesību izsludināšanu un par kandidātu un pretendentu informēšanu, un saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kuru subjekts ir attiecīgā līgumslēdzēja iestāde, tā neizpauž ziņas, ko komersanti snieguši kā konfidenciālas; konkrēti šādas ziņas ietver tehniskus vai uzņēmējdarbības noslēpumus un piedāvājumu konfidenciālos aspektus”.

7.

Beļģijas Konstitūcijas ( 6 ) 32. pants garantē, ka sabiedrībai principā ir piekļuve administratīviem dokumentiem. Viens no šī principa izņēmumiem ir 1994. gada 11. aprīļa Likuma par pārvaldības atklātumu ( 7 ) 6. panta 1. punkts, kas pieļauj, ka iestāde var liegt piekļuvi, ja labums, ko sniedz tās piešķiršana, ir mazāks nekā labums, ko, cita starpā, sniedz konfidenciāla rakstura uzņēmējdarbības vai ražošanas informācijas aizsardzība.

8.

Prasība valsts līgumslēdzējai iestādei ievērot iesniegtajos dokumentos ietverto komercnoslēpumu konfidencialitāti ir ietverta vairākos Beļģijas tiesību aktos, kas attiecas uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, it īpaši pamata lietā apskatāmās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā — 1996. gada 8. janvāra Karaliskā dekrēta par publisko būvdarbu, piegāžu un pakalpojumu līgumiem un publisko būvdarbu koncesijām 25. panta 4. punktā, 51. panta 4. punktā un 80. panta 4. punktā.

9.

Kopš tā laika, lai transponētu Direktīvu 2004/18, ir ticis pieņemts 2006. gada 15. jūnija Likums par publisko iepirkumu un noteiktiem būvdarbu, piegāžu un pakalpojumu publiskiem iepirkumiem. Likuma 11. panta pirmie divi punkti nosaka:

“Līgumslēdzēja iestāde vai jebkura cita persona, kuras rīcībā tai uzticēto pienākumu vai funkciju izpildes rezultātā ir zināma konfidenciāla informācija saistībā ar līgumu vai līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, vai līguma izpildi, ko ir snieguši kandidāti, pretendenti, piegādātāji vai pakalpojumu sniedzēji, šo informāciju neizpauž. Šādas ziņas it īpaši ietver tehniskus vai komercnoslēpumus un piedāvājumu konfidenciālos aspektus.

Pārsūdzības procedūras norises gadījumā par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgā iestāde un līgumslēdzēja iestāde veic pasākumus, lai nodrošinātu iepriekšējā punktā minētās informācijas konfidencialitāti.”

10.

Tomēr tāpat kā lielākā daļa šī likuma noteikumu 11. pants vēl nav stājies spēkā ( 8 ).

11.

Līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā pieņemtos lēmumus var pārsūdzēt Conseil d’État. Tiesas kontroles gadījumos procedūru šajā tiesā it īpaši reglamentē 1948. gada 23. augusta Reģenta dekrēts un 1973. gada 12. janvārī saskaņotie tiesību akti.

12.

Reģenta dekrēta 6. pantā ir noteikts, ka atbildētājai iestādei 60 dienu laikā no prasības pieteikuma nosūtīšanas ir jāiesniedz kancelejā administratīvās lietas materiāli. Nākamais noteikums paredz, ka, ja lietas materiāli nav nodoti šīs iestādes rīcībā, tie jāpieprasa iestādei, kuras rīcībā tie ir.

13.

Reģenta dekrēta 87. pants paredz, ka pusēm un to advokātiem ir tiesības pārbaudīt materiālus, ko apstiprina arī saskaņoto likumu 19. pants.

14.

Saskaņoto likumu 21. pants prasītājam ļauj pieprasīt, lai atbildētāja iestāde iesniedz administratīvās lietas materiālus. Tajā ir arī paredzēts, ka, ja materiāli netiek iesniegti noteiktajā termiņā, prasītāja norādītie fakti tiek uzskatīti par pierādītiem, ja vien tie nav acīmredzami nepareizi. Conseil d’État uzskata, ka šis pēdējais minētais noteikums ir piemērojams arī gadījumos, ja nav iesniegta daļa lietas materiālu.

15.

No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu ir redzams, ka Conseil d’État jau vairākkārt ir nospriedusi, ka nedz uz 1994. gada 11. aprīļa likumu, nedz uz 1996. gada 8. janvāra Karalisko dekrētu ( 9 ) nevar atsaukties, lai novērstu to, ka tiesa, izvērtējot administratīvā lēmuma spēkā esamību, pārbauda dokumentus, kuriem ir nozīme, novērtējot, vai sniegtā motivācija lēmuma atcelšanai ir pamatota ( 10 ).

16.

Tāpat šķiet, ka noteikumi, kas regulē tiesvedību Conseil d’État, neparedz, ka iesniegtie dokumenti attiecībā pret procesa dalībniekiem ir uzskatāmi par konfidenciāliem.

17.

Tiesvedība pamata lietā ir radusies saistībā ar uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu kāpurķēžu posmu piegādei, ko publicēja Beļģijas Aizsardzības ministrija. Tika saņemti divi piedāvājumi — viens no Varec SA (turpmāk tekstā — “Varec”), otrs no Diehl Remscheid GmbH & Co (turpmāk tekstā — “Diehl”). 2002. gada 28. maijā līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas Diehl. Lēmumā par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu ir norādīti vairāki tehniska, administratīva un juridiska rakstura iemesli Varec piedāvājuma noraidīšanai, bet ir secināts, ka Diehl ir izpildījis visus atlases kritērijus. Šis secinājums, cita starpā, ir balstīts uz noteiktiem plāniem un paraugiem, kas ir pievienoti Diehl piedāvājumam. Pēc Diehl lūguma šie materiāli pēc piedāvājumu izvērtēšanas tika tam nodoti atpakaļ.

18.

Varec iesniedza prasību Conseil d’État, kurā apgalvo, ka Diehl piedāvājums neatbilst visiem kritērijiem līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai. Šīs prasības izskatīšanai, pēc Varec domām, plāni un paraugi, kas minēti iepriekšējā punktā, ir jāatzīst par pierādījumiem, kas jāpārbauda gan lēmumu pārskatošajai tiesai, gan lietas dalībniekam, kas lūdzis veikt šo pārskatīšanu.

19.

Tomēr lietas materiāli, ko ir iesniegusi atbildētāja līgumslēdzēja iestāde, neietver dokumentus, kam ir nozīme lietā, jo tie ir nodoti atpakaļ Diehl. Diehl, kas ir iestājies lietā, iebilst pret to iesniegšanu, pamatojoties uz to, ka tie ietver konfidenciālu informāciju un komercnoslēpumus, un tas nevēlas, lai tie būtu pieejami Varec. Auditeur ( 11 ) uzskata, ka, ja līgumslēdzēja iestāde neiesniedz visus lietas materiālus, tādējādi neizpildot pienākumu palīdzēt pareizas tiesvedības nodrošināšanai un taisnīgas tiesas spriešanai, vienīgā piemērojamā alternatīva ir atcelt apstrīdēto lēmumu saistībā ar līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu.

20.

Šajos apstākļos Conseil d’État jautā Tiesai:

“Vai [Direktīvas 89/665/EEK] 1. panta 1. punkts, lasot to kopā ar [Direktīvas 93/36/EEK] 15. panta 2. punktu un [Direktīvas 2004/18/EK] 6. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka iestādei, kas ir atbildīga par šajā pantā paredzētajām pārsūdzības procedūrām, ir jānodrošina tiesvedībā iesaistīto pušu, tajā skaitā līgumslēdzējas iestādes, tai nodotajos lietas materiālos iekļautās informācijas konfidencialitāte un komercnoslēpumu ievērošana, tajā pašā laikā saglabājot iespēju iepazīties un ņemt vērā šāda veida informāciju?”

21.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegusi Beļģijas un Austrijas valdība un Komisija. Varec nav iesniedzis apsvērumus tāpēc, ka, viņaprāt, lai Conseil d’État izskatītu strīdu, uz uzdoto jautājumu nav obligāti jāatbild.

22.

Tiesas sēde nav lūgta un nav arī notikusi.

23.

Jāpiebilst, ka Conseil d’État ar to pašu lēmumu lūdz arī Beļģijas Konstitucionālo tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādu jautājumu:

“Vai Conseil d’État1973. gada 12. janvāra saskaņoto likumu 21. un 23. panti, interpretēti tādā nozīmē, ka administratīvajā lietā iekļautie konfidenciālie dokumenti ir jāpievieno administratīvās lietas materiāliem un jāiepazīstina ar tiem lietas dalībnieki, pārkāpj Konstitūcijas 22. pantu neatkarīgi no tā, vai tas tiek vai netiek lasīts kopā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu un Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām 17. pantu, tāpēc, ka tie neļauj nodrošināt tiesības uz komercnoslēpumu aizsardzību?” ( 12 )

24.

Konstitucionālā tiesa pasludināja savu spriedumu 2007. gada 19. septembrī.

25.

Sākumā es biju paredzējusi sniegt šos secinājumus 2007. gada 20. septembrī. Tomēr pēc tam, kad uzzināju, ka ir noteikta diena Konstitucionālās tiesas sprieduma pasludināšanai, uzskatīju, ka, lai labāk atbalstītu Tiesu tās nolēmuma pieņemšanā, lietderīgāk ir vispirms iepazīties ar šo spriedumu, un tādēļ atliku šo secinājumu sniegšanu.

26.

Konstitucionālā tiesa savā spriedumā būtībā noteica — ja attiecīgie noteikumi tiktu interpretēti tādējādi, ka atbildētājai iestādei tiek liegts atsaukties uz administratīvajos lietas materiālos ietverto dokumentu konfidencialitāti, lai nepieļautu, ka ar tiem iepazīstina citus lietas dalībniekus, un ka Conseil d’État tiek liegts izvērtēt apgalvojumu par šo dokumentu konfidenciālo raksturu, tiktu pārkāpts Konstitūcijas 22. pants, lasīts kopā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu un Starptautiskā pakta par civilajām un politiskajām tiesībām 17. pantu. Ar šīm tiesību normām, kam ir augstāks spēks, tomēr ir savietojama tāda attiecīgo noteikumu interpretācija, ka ļauj atbildētājai iestādei iepriekš minētajiem mērķiem atsaukties uz konfidencialitāti un Conseil d’État izvērtēt dokumentu konfidenciālo raksturu.

27.

Varec viedoklis par to, ka atbilde uz uzdoto jautājumu nav vajadzīga, lai Conseil d’État izšķirtu strīdu, — kas ir mazliet pārsteidzošs viedoklis, ja ņem vērā, ka Varec sākumā lūdza iesniegt strīdīgos pierādījumus —, ir interpretējams tādējādi, ka ar to netieši tiek apšaubīta lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība.

28.

Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru “tikai pašām valstu tiesām būtībā atbilstoši katras lietas īpatnībām ir jāizvērtē gan nepieciešamība uzdot prejudiciālo jautājumu, gan arī šī jautājuma nozīme” ( 13 ).

29.

Esošās lietas apstākļos neredzu pamatojumu šaubām par Conseil d’État vērtējumu par to, ka atbilde uz uzdoto jautājumu ir nepieciešama, lai atrisinātu pamata prāvu. Ja Varec prasība ir par to, ka Diehl piedāvājums neatbilda visiem kritērijiem līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, ja tas nav atsaucis šo prasību attiecībā uz strīdīgo plānu un paraugu saturu un ja Diehl turpina iebilst pret to, ka Varec iegūst pieeju šai informācijai, tad, ņemot vērā Conseil d’État piemērojamās procesuālās normas, atbildei uz uzdoto jautājumu, šķiet, ir nozīme attiecībā uz visiem lēmumiem saistībā ar lietas izskatīšanu šajā tiesā.

30.

Ņemot vērā Tiesas judikatūru attiecībā uz to, ka procesuālās normas parasti attiecas uz visām prāvām, kas ir uzsāktas brīdī, kad tās stājas spēkā, atšķirībā no materiālo tiesību normām, kuras parasti interpretē tā, ka tās principā neattiecas uz situācijām, kas izveidojušās pirms to stāšanās spēkā ( 14 ), ir jāapsver, vai interpretējamās normas ir procesuālas vai materiālas normas.

31.

Šajā aspektā es piekrītu Komisijai. Tiesības uz konfidenciālas informācijas aizsardzību, lai gan tām ir procesuāla iedarbība un kaut arī Conseil d’État tās lielā mērā ir radušās procesuālā kontekstā, būtībā ir materiālas tiesības. Pamata prāvā šīs tiesības pirmoreiz izkristalizējās, kad Diehl iesniedza savu piedāvājumu sākotnējā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā. Tagad ir jāapskata jautājums par šo paliekošo materiālo tiesību aizsardzības nepārtrauktību.

32.

Līdz ar to ir jāinterpretē tās Kopienu tiesības, kas 2002. gadā bija spēkā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā, proti — Direktīva89/665 un Direktīva 93/36, izņemot Direktīvu 2004/18 ( 15 ). Jāpiebilst, ka, lai gan pēdējās direktīvas 6. pants paredz daudz sīkākus norādījumus nekā Direktīvas 93/36 15. panta 2. punkts, tas būtībā ietver tos pašus materiālos nosacījumus, tādējādi jebkurā gadījumā situācija pēc tā stāšanās spēkā nav atšķirīga.

33.

Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkts prasa dalībvalstīm nodrošināt, lai lēmumus par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu varētu efektīvi pārskatīt. Lēmumu kontrole ir efektīva tikai tad, ja lēmumu pārskatošās iestādes rīcībā ir visi pierādījumi, kam ir nozīme, izvērtējot, vai šis lēmums ir pieņemts saskaņā ar visiem piemērojamiem noteikumiem un nosacījumiem. Pārskatāmība, kas ir svarīga publisko iepirkumu procedūru iezīme, ir jāgarantē, lai “nodrošinātu, ka publisko naudas līdzekļu izlietojums ir godīgs un efektīvs, balstās uz nopietnu izvērtējumu un izslēdz jebkādu — gan finansiālu, gan politisku neobjektivitāti vai quid pro quo” ( 16 ).

34.

Līdz ar to, ja par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgā iestāde, kas darbojas saskaņā ar Direktīvu 89/665, saņem informāciju, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršana ir notikusi nelikumīgā veidā un ka informācija, kuru līgumslēdzēja iestāde ir ņēmusi vērā, sniedz pierādījumus par šīm nelikumībām, tad par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgā iestāde var izpildīt savu pienākumu veikt efektīvu kontroli pilnā apjomā tikai tad, ja šī informācija ir tās rīcībā.

35.

Tiesa ir noteikusi, ka, ja tiesas nolēmums ir balstīts uz faktiem vai dokumentiem, ar kuriem lietas dalībnieki vai viens no dalībniekiem nav varējis iepazīties un par kuriem tiem nav bijusi iespēja izteikt savu viedokli, tiek pārkāpti tiesību pamatprincipi ( 17 ).

36.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi, ka nozīmīgs tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu aspekts ir tāds, ka visos civilprocesos vai kriminālprocesos ir jāuzklausa abi lietas dalībnieki un abiem lietas dalībniekiem ir jābauda vienlīdzības princips tādā veidā, lai katrs no tiem varētu iepazīties ar otra lietas dalībnieka — vai neatkarīga tiesas pārstāvja, administrācijas vai tiesas, kuras lēmums tiek apstrīdēts — iesniegtajiem apsvērumiem un pierādījumiem un sniegt par tiem komentārus ( 18 ).

37.

Tātad, ja par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgā iestāde savā lēmumā ņem vērā noteiktu informāciju, šai informācijai vismaz tiktāl, ciktāl tas ietekmē šo lēmumu, principā ir jābūt pieejamai arī visiem galvenajiem procesa dalībniekiem ( 19 ), lai ievērotu viņu tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

38.

Tomēr var domāt, ka lietas dalībnieka tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu nekādā veidā netiek ierobežotas, ja tam liedz piekļuvi pierādījumiem, kas netiek ņemti vērā tam nelabvēlīgā vaidā un kas nevar tikt izmantoti tam par labu. Tādējādi, lai, piemēram, pamatojoties uz atbilstošu un pamatotu lūgumu par konfidencialitāti, aizsargātu komercnoslēpumu, šādus pierādījumus var leģitīmi neizpaust.

39.

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un Pamattiesību hartu ( 20 ) tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu ir neierobežotas tiesības. Tas tomēr nenozīmē, ka tiesības iegūt pieeju pierādījumiem, kam ir nozīme lietā, tāpat ir absolūtas tiesības. Eiropas Cilvēktiesību tiesa patiešām konsekventi ir noteikusi, ka pat kriminālprocesa ietvaros var netikt piešķirta pieeja pierādījumiem, ja ir jāaizsargā citas personas pamattiesības vai jāaizsargā svarīgas sabiedrības intereses.

40.

Tomēr šādi pasākumi, kas ierobežo tiesības uz aizstāvību, ir pieļaujami tikai tad, ja tie ir obligāti nepieciešami, un visi sarežģījumi, kas rodas, ierobežojot tiesības uz aizstāvību, ir pietiekamā apmērā jākompensē ar procedūrām tiesu iestādēs ( 21 ).

41.

Direktīvā 93/36, kas reglamentē līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, ir skaidri paredzēts, ka līgumslēdzējām iestādēm ir jāaizsargā pretendentu komercnoslēpumi, it īpaši attiecībā pret citiem pretendentiem. Direktīvā 89/665, kas regulē pārsūdzības procedūru, skaidri nav paredzēts, ka šī prasība attiecas arī uz iestādēm, kas ir atbildīgas par pārsūdzības izskatīšanu.

42.

Piekrītu visos sniegtajos apsvērumos ( 22 ) minētajam viedoklim, ka šādām iestādēm tomēr netieši tiek prasīts aizsargāt komercnoslēpumus. Tiesības uz šādu aizsardzību ir atzītas Kopienu tiesībās.

43.

Saskaņā ar Pamattiesību hartas 41. pantu tiesības uz labu pārvaldību ietver “ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, ievērojot konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumu”. Kopienas institūcijām ir uzlikts vispārējs komercnoslēpumu ievērošanas pienākums ar EKL 287. pantu un apstiprināts vairākos tiesību aktos, it īpaši konkurences jomā. Jāatzīst, ka šis pienākums tādējādi ir saistošs tikai Kopienas institūcijām, bet Tiesa lietā SEP ( 23 ) īpaši norādīja, ka pastāv “vispārējs uzņēmumu tiesību uz savu komercnoslēpumu aizsardzību princips”, kas ir izteikts šajā Līguma pantā un pakārtotajos noteikumos.

44.

Turklāt šī aizsardzība zaudē vērtību, ja konfidencialitāte tiek ievērota līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas posmā, bet tā netiek līdzvērtīgi nodrošināta visos turpmākajos pārsūdzības izskatīšanas posmos.

45.

Piemērojot Tiesas teikto lietā AKZO Chemie ( 24 ), iesniegtās konfidenciālās informācijas aizsardzības nenodrošināšana šādas līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras posmā var radīt tādas nepieņemamas sekas, ka nesekmīgs pretendents apstrīd līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu vai pat, lai iegūtu tiesības apstrīdēt līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, iesniedz piedāvājumu, apzinoties, ka tas tiks noraidīts, — vienīgi tāpēc, lai iegūtu pieeju konkurenta komercnoslēpumiem.

46.

Tomēr tiesības uz informācijas konfidencialitāti tāpat kā tiesības neizpaust pierādījumus, kam ir nozīme lietā, nav absolūtas. Piemēram, tiesības, ko piešķir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. panta 1. punkts, kas ietver privātās korespondences un atsevišķos gadījumos uzņēmumu korespondences konfidencialitāti ( 25 ), var ierobežot, ja tas ir nepieciešams un saskaņā ar likumu, cita starpā, ar mērķi aizsargāt citu tiesības atbilstoši 8. panta 2. punktam.

47.

Konflikts, acīmredzami, rodas starp tiesībām uz komercnoslēpumu konfidencialitātes ievērošanu, pārskatāmības nepieciešamību publisko iepirkumu jomā, par pārskatīšanu atbildīgo iestāžu pienākumiem nodrošināt efektīvu pārskatīšanu un visu lietas dalībnieku tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu.

48.

Šīs intereses, acīmredzot, cik vien tas ir iespējams ir jāsaskaņo, kaut arī ne vienmēr tās ir iespējams saskaņot pilnībā. Dažos gadījumos, it īpaši nolūkā nodrošināt, lai nepasliktinātos otra lietas dalībnieka tiesību saturs vai būtība vai tiesas pilnvaras un pienākums veikt efektīvu kontroli, ir jāierobežo viena lietas dalībnieka tiesības — pieprasīt komercnoslēpumu konfidencialitātes ievērošanu vai piekļūt visiem lietā esošajiem pierādījumiem. Tomēr ikviens ierobežojums nedrīkst pārsniegt šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo robežu, un konfliktējošo tiesību starpā ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars ( 26 )

49.

Gadījumā, kad tiesības nav absolūtas ( 27 ), tās ir jāapsver saistībā ar to funkcijām. Ierobežojumus var piemērot ar nosacījumu, ka tie atbilst vispārējo interešu mērķiem un nav nesamērīgi un nepieņemami, pārkāpjot tiesību būtību ( 28 ).

50.

Tādā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas pārsūdzības procedūrā, kāda ir esošajā lieta, par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgā iestāde vispirms pati varēja pārbaudīt visus strīdīgos pierādījumus un tad pievienot lietai, kas ir pieejama visiem galvenajiem lietas dalībniekiem, tikai tādus pierādījumus, kurus tā atzīst par nozīmīgiem, lai pieņemtu nolēmumu lietā. Pierādījumi, kas nav pievienoti lietai, netiek ņemti vērā. Tomēr daži pierādījumi var tikt pievienoti lietai maskētā, saīsinātā vai citādi rediģētā veidā, lai aizsargātu komercnoslēpumus, ja attiecīgā tiesa uzskata, ka, ja attiecīgos pierādījumus atklātu pilnībā, tiktu nodarīts kaitējums tā lietas dalībnieka likumīgajām interesēm, kas ir iesniedzis lūgumu par šīs informācijas konfidencialitāti.

51.

Pieņemams un pragmatisks risinājums būtu, ja par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgā iestāde lūgtu lietas dalībniekam, kura rīcībā ir pierādījumi, iesniegt rediģētu [pierādījumu] versiju, kas būtu pieejama citam lietas dalībniekam vai dalībniekiem — kas tiek pakļauts pašas par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgās iestādes uzraudzībai ar mērķi nodrošināt, ka tiek izrediģēti vienīgi patiešām konfidenciāli pierādījumi, kuriem nav izšķirošas nozīmes strīda atrisinājumā. Šajā gadījumā, pat ja par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgā iestāde ir iepazinusies ar pierādījumiem, kas nav pieejami kādam no lietas dalībniekiem, tai jācenšas neizmantot šos pierādījumus tādā veidā, kas varētu pārkāpt šī lietas dalībnieka tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un vienlīdzības principu.

52.

Piemērs šāda veida pieejai ir redzams Pirmās instances tiesas izskatītajās lietās“Steel Beams” ( 29 ). 1994. gada martā un aprīlī 11 uzņēmumi cēla prasības atcelt Komisijas lēmumu saskaņā ar EOTK līgumu saistībā ar tērauda siju ražotāju starpā noslēgtu aizliegtu vienošanos. Prasības tika izskatītas kopā un daļā tiesvedības — apvienotas.

53.

Eiropas Kopienu Tiesas EOTK Statūtu 23. pantā ir paredzēts: “Ja tiesvedība Tiesā ir ierosināta pret kādas Kopienu institūcijas lēmumu, šai institūcijai ir jānosūta Tiesai visi dokumenti, kas ir saistīti ar izskatāmo lietu.”

54.

Līdz Pirmās instances tiesas pieprasījumam Komisija tomēr nebija iesniegusi visus dokumentus. Pavadvēstulē tā norādīja, ka daži dokumenti varētu ietvert komercnoslēpumus vai ka uz tiem attiecas EOTK 47. pantā ( 30 ) noteiktais konfidencialitātes ievērošanas pienākums, tādēļ lietas materiāli visiem lietas dalībniekiem nav pilnībā pieejami. Tomēr daži prasītāji lūdza piešķirt piekļuvi visiem lietas materiāliem.

55.

Tajā laikā Pirmās instances tiesas Reglamentā konfidencialitāte bija reglamentēta vienīgi 116. panta 2. punktā, kas atļāva no personai, kas iestājusies lietā, nosūtāmajiem lietas materiāliem izņemt konfidenciālos dokumentus. Tomēr saskaņā ar Norādījumu Pirmās instances tiesas sekretāram 5. panta 3. punktu pušu advokāti un pārstāvji vai to pilnvarotās personas, bija tiesīgi pārbaudīt sākotnējos lietas materiālus, ieskaitot administratīvo lietu, kas iesniegta Tiesā, un pieprasīt kopijas vai izrakstus no dokumentiem.

56.

Tādējādi Pirmās instances tiesa saskārās ar līdzīgām grūtībām, ar kādām pašlaik ir saskārusies Conseil d’État.

57.

Pirmajā no trim rīkojumiem, ar ko risināja šīs problēmas, Tiesa noraidīja apsvērumu par to, ka EOTK Statūtu 23. pants kopā ar principu audi alteram partem nozīmē, ka visiem lietas dalībniekiem ir beznosacījuma neierobežota piekļuve Komisijai nosūtītajiem lietas materiāliem. Tā noteica, ka nolūkā aizsargāt uzņēmumu likumīgās intereses ar EOTK Līguma 47. pantu tiek garantēta profesionālo noslēpumu, it īpaši komercnoslēpumu, ievērošana, un noteica, ka vienīgais veids, kā līdzsvarot Statūtu 23. panta prasības un tiesvedības sacīkstes raksturu ar atsevišķu uzņēmumu komercnoslēpumu ievērošanu, ir pārbaudīt attiecīgā uzņēmuma konkrēto gadījumu. Pamatojoties uz to, tā izņēma no lietas materiāliem vienu dokumentu, noteica piekļuves ierobežojumu, ka noteiktiem dokumentiem var piekļūt tikai viens prasītājs (pārējiem saglabājot tiesības iepazīties ar redakciju, kas nav konfidenciāla), un līdz turpmākas informācijas saņemšanai atlika lēmuma pieņemšanu par dokumentiem, kurus Komisija bija klasificējusi kā iekšējos dokumentus ( 31 ).

58.

Ar otro rīkojumu Pirmās instances tiesa pēc šīs informācijas saņemšanas un papildu argumentu uzklausīšanas skaidri noteica, ka Statūtu 23. panta mērķis ir “veicināt, lai Pirmās instances tiesa izpilda savas apstrīdētā lēmuma likumīguma kontroles pilnvaras, ievērojot tiesības uz aizstāvību”, un nevis“garantēt visiem lietas dalībniekiem beznosacījuma un neierobežotu piekļuvi administratīvajai lietai” vai “veicināt, lai prasītāji rūpīgi izpēta attiecīgās institūcijas lietas, ja tie to uzskata par vajadzīgu” ( 32 ). Tā arī nodalīja dokumentus, kas tika iesniegti atbilstoši Statūtu 23. pantam, no lietas materiāliem, kas tika sagatavoti atbilstoši Norādījumiem Pirmās instances tiesas sekretāram. Lietas dalībnieki varēja piekļūt tikai šiem pēdējiem minētajiem dokumentiem, kas ietver lietas iztiesāšanā vērā ņemamos dokumentus. Dokumenti, kas tika nosūtīti Tiesai, bet netika pievienoti lietas materiāliem, “uz tiesvedību pilnīgi neattiecas” un Tiesai, pieņemot lēmumu lietā, tie nav jāņem vērā ( 33 ). Pamatojoties uz to un ņemot vērā iesniegtos apsvērumus, tā izskatīja attiecīgos dokumentus un nolēma, ka dažiem dokumentiem ir nozīme lietā un tos jāpievieno lietai, un jānosūta lietas dalībniekiem. Ar trešo un pēdējo rīkojumu tā pārbaudīja divus citus dokumentus un nolēma, ka viens no tiem ir jāpievieno lietai ( 34 ).

59.

Tādējādi iespējamā konflikta situācijā starp nepieciešamību ņemt vērā visus pierādījumus, kam ir nozīme lietā, un nepieciešamību ļaut visiem lietas dalībniekiem iepazīties ar šiem pierādījumiem, kā arī nepieciešamību ievērot dažu dokumentu konfidencialitāti Pirmās instances tiesa izmantoja pieeju a) sākotnējā posmā pārbaudīt pašus pierādījumus, b) lietai pievienot vienīgi pierādījumus, kam ir nozīme lietā, c) visiem lietas dalībniekiem dot pieeju visiem šiem pierādījumiem, noteiktu informāciju noteiktos dokumentos “maskējot” attiecībā pret atsevišķiem lietas dalībniekiem, un d) ņemt vērā tikai tos lietai pievienotos pierādījumus, kuri ir pieejami lietas dalībniekiem.

60.

Šis risinājums, kas tika pieņemts pragmatiski un ievērojot visu pušu intereses, no regulējošā konteksta ir līdzīgs tam, ar kādu pamata lietā saskaras Conseil d’État. Pēc tam tas tika iekļauts Pirmās instances tiesas Reglamentā ( 35 ).

61.

Lai gan nedz šis pragmatiskais risinājums, nedz arī a fortiori šajā reglamentā noteiktās normas neveido valsts tiesai saistošu precedentu, tomēr uzskatu, ka tās sniedz noderīgu un praktisku padomu attiecībā uz izmantojamo pieeju, kurai ir jāatbilst šīs tiesas reglamentējošām normām tiktāl, ciktāl šīs normas nav pretrunā kādai augstākstāvošai normai.

62.

Attiecībā uz iestādēm, kas ir atbildīgas par pārsūdzības izskatīšanu un kas darbojas saskaņā ar Direktīvu 89/665, šādas augstākstāvošas normas ietver normas, kas izriet no šīs direktīvas un Direktīvas 93/36 (vai tagad Direktīvas 2004/18), to interpretācijā ņemot vērā gan tiesības uz komercnoslēpumu aizsardzību, gan tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu. Principi, kurus jāpiemēro, ir šādi: a) lietas dalībnieks nevar atteikties sniegt pierādījumus par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgajai iestādei, atsaucoties uz komercnoslēpumu; b) lietas dalībnieks, kas sniedz pierādījumus par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgajai iestādei, var lūgt visus vai daļu no šiem pierādījumiem attiecībā pret citu lietas dalībnieku izskatīt konfidenciāli; c) visiem galvenajiem lietas dalībniekiem ir jābūt pieejamiem visiem pierādījumiem, kam ir nozīme pārsūdzības procedūrā, tādā veidā, kas ir atbilstošs, lai dotu tiem iespēju izteikt par tiem savu viedokli; d) par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgā iestāde nodrošina, lai pierādījumi, kas nav izpausti vienam vai vairākiem galvenajiem lietas dalībniekiem, netiktu izmantoti tādā veidā, kas var ietekmēt šo lietas dalībnieku tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un vienlīdzības principu.

63.

Izvērtējums ir jāveic katrā gadījumā atsevišķi, un ar to jātiecas nodrošināt vislielāko visu interešu — komercnoslēpuma konfidencialitātes un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu — aizsardzību, kas ir sasniedzama, neaizskarot otro attiecīgo interešu būtību un abu interešu starpā panākot pēc iespējas taisnīgāku līdzsvaru.

64.

Nobeigumā attiecībā uz konkrēto gadījumu, ar ko saskārusies Conseil d’État, minēšu trīs piezīmes.

65.

Pirmkārt, ir skaidrs, ka laikā, kad stāsies spēkā 2006. gada 15. jūnija likuma 11. pants ( 36 ), Beļģijā tiks skaidri noteikts pienākums pārsūdzības procedūrā aizsargāt komercnoslēpumu konfidencialitāti.

66.

Otrkārt, piezīmēšu, ka lietā, uz ko savos apsvērumos atsaucas Beļģijas valdība ( 37 ), Conseil d’État, šķiet, jau ir izmantojusi pieeju, kas atbilst manis iepriekš izklāstītajai pieejai. Šī lieta attiecās uz prasību, ar kuru uzņēmums pārsūdz lēmumu, ar ko atļauj reģistrēt konkurenta ražotas zāles. Administratīvā iestāde Conseil d’État iesniedza divas tajā izskatāmās lietas versijas — versiju, kas ietver konfidenciālus dokumentus attiecībā uz zālēm, un versiju, kas nav konfidenciāla. Auditeur savā ziņojumā pārbaudīja šo jautājumu un secināja, ka pieeja konfidenciālajiem dokumentiem prasītājam nav jādod. Tiesa nolēma, ka atbilde uz šo jautājumu nav jāsniedz, jo bija pārliecināta, ka prasība ir noraidāma, pamatojoties uz tādu pamatu, kas nav saistīts ar šo dokumentu pārbaudi.

67.

Turklāt pieeja, ko izmantoja Konstitucionālā tiesa savā 2007. gada 19. septembra spriedumā, arī lielā mērā atbilst iepriekš izklāstītajai pieejai. Pēc tam, kad tika apsvērti vispārējie principi par tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu procesā, kas balstīts uz sacīkstes principu, un tiesībām uz komercnoslēpumu konfidencialitātes aizsardzību, šī tiesa noteica, ka Conseil d’État, lai panāktu līdzsvaru šo tiesību starpā, ir jāvar novērtēt šīs informācijas konfidenciālo raksturu.

68.

Visbeidzot, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ir redzams, ka Varec acīmredzot faktiski ārpus noteiktā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas vai pārsūdzības procedūras konteksta jau bija pieejami vismaz daži strīdīgie pierādījumi lietā. Ja tas tā ir, tad, ņemot vērā faktiskos apstākļus, šīs faktors ir jāņem vērā, nosakot, vai konfidencialitātes nosacījumi ir piemērojami un cik lielā mērā piemērojami.

69.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai uz Conseil d’État uzdoto jautājumu būtu jāsniedz šāda atbilde:

Padomes Direktīvas 89/665 1. panta 1. punktā, lasītā kopā ar Padomes Direktīvas 93/36 noteikumiem, attiecībā uz konfidenciālas informācijas aizsardzību ir prasīts, lai par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgā iestāde

Šie pienākumi ir jāizpilda, ņemot vērā tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un vienlīdzības principu, kas it īpaši nozīmē, ka par pārsūdzības izskatīšanu atbildīgajai iestādei ir jānodrošina, lai pierādījumi, kas nav izpausti vienam vai vairākiem galvenajiem lietas dalībniekiem, netiktu izmantoti tādā veidā, kas var ietekmēt šīs tiesības.