1. 

Šīs tiesvedības pamatā ir otra apelācijas sūdzību virkne, kas iesniegtas ieilgušā tiesvedībā, kas galvenokārt attiecas uz tirdzniecības un loģistikas atbalstu, ko Francijas pasts nodrošina tā meitas sabiedrībai SFMI-Chronopost, kas darbojas eksprespasta sūtījumu jomā. Komisija ar Lēmumu Nr. 98/365 (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”) izlēma, ka šāda palīdzība nav valsts atbalsts ( 2 ). SFMI-Chronopost konkurenti iesniedza prasību Pirmās instances tiesā (turpmāk tekstā — “lieta Ufex I”) ( 3 ), kura atcēla apstrīdēto lēmumu. Pirmajā apelācijas tiesvedībā (turpmāk tekstā — “lieta Chronopost I”) ( 4 ) Eiropas Kopienu Tiesa atcēla Pirmās instances tiesas spriedumu un nodeva lietu atpakaļ izskatīšanai šajā tiesā. Šīs apelācijas sūdzības ir iesniegtas par tam sekojošo Pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru atkal tika atcelts apstrīdētais lēmums (turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums, lieta Ufex II”) ( 5 ).

2. 

Pamati, kas tagad tiek izvirzīti apelācijas tiesvedībā, attiecas uz i) Pirmās instances tiesas sastāvu tiesvedībā, kurā tika pieņemts pārsūdzētais spriedums, ii) jautājumu par to, vai šī tiesa pieņēma lēmumu par nepieņemamu pamatu, iii) to, kā tā pārbaudīja Komisijas pamatojumu apstrīdētajā lēmumā, un iv) to, kā tā vērtēja valsts atbalsta jēdzienu attiecībā uz klientu bāzes nodošanu SFMI-Chronopost.

3.

Strīds, kas ir šīs prāvas pamatā, izriet no sūdzības, kas tika iesniegta Komisijai 1990. gada decembrī. Pārsūdzētajā spriedumā ir izklāstīta prāvas priekšvēsture:

4.

Papildus Komisijai iesniegtajai sūdzībai “1993. gada 16. jūnijāSFEI un pārējie uzņēmumi iesniedza Tribunal de commerce de Paris [Parīzes Tirdzniecības tiesā] prasību pret SFMI, Chronopost, La Poste un pārējiem. Tai tika pievienots otrais sabiedrības Braxton pētījums, kurā ir aktualizēti pirmā pētījuma dati un kurā atbalsta novērtējuma periods ir pagarināts līdz 1991. gada beigām. Ar 1994. gada 5. janvāra spriedumu Tribunal de commerce de Paris uzdeva Tiesai vairākus prejudiciālus jautājumus par Līguma 92. panta un EK līguma 93. panta (jaunajā redakcijā — EKL 88. pants) interpretāciju, no kuriem viens attiecās uz valsts atbalsta jēdzienu tādos apstākļos, kā šajā lietā. Francijas valdība papildus saviem 1994. gada 10. maija apsvērumiem iesniedza Tiesai ekonomisku pētījumu, ko ir veikusi sabiedrība Ernst & Young. [Spriedumā lietā SFEI u.c. ( 8 )] Tiesa ir atzinusi, ka “valsts uzņēmuma nodrošinātais loģistikas un tirdzniecības atbalsts privāto tiesību meitas sabiedrībām, kas veic konkurencei atvērtas darbības, var būt valsts atbalsts Līguma 92. panta nozīmē, ja saņemtā atlīdzība ir zemāka nekā tā, kas tiktu prasīta parastos tirgus apstākļos” (62. punkts)” ( 9 ).

5.

1993. gadā Komisija pieprasīja Francijai sniegt papildu informāciju un tā tika sniegta. 1996. gada martā tā paziņoja šai dalībvalstij par EK līguma 93. panta 2. punktā (jaunajā redakcijā — EKL 88. panta 2. punkts) paredzētās procedūras uzsākšanu attiecībā uz varbūtējo atbalstu, ko Francija ir sniegusi SFMI-Chronopost. 1996. gada 17. jūlijā Komisija publicēja oficiālo paziņojumu par procedūras uzsākšanu ( 10 ).

6.

1996. gada 17. augustāSFEI, atbildot uz šo paziņojumu, iesniedza Komisijai savus apsvērumus, pievienojot ekonomisku pētījumu, ko bija veikusi sabiedrība Bain & Co ( 11 ). Francija atbildēja uz šiem apsvērumiem, pievienojot ekonomisku pētījumu, ko bija veikusi sabiedrība Deloitte Touche Tohmatsu.

7.

1997. gada 1. oktobrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu. Tā 1. pantā ir noteikts, ka “[La Poste] nodrošinātais loģistikas un tirdzniecības atbalsts tā meitas uzņēmumam SFMI-Chronopost [un pārējie pasākumi, par kuriem iesniegtas sūdzības,] nav valsts atbalsts SFMI-Chronopost”.

8.

Ar prasību, kas tika iesniegta 1997. gada 30. decembrī, Ufex, DHL International, Federal Express un CRIE lūdza Pirmās instances tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu. Vēlāk Francija, La Poste un Chronopost iestājās lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

9.

Šī lieta tika nodota Pirmās instances tiesas ceturtajai palātai paplašinātā sastāvā un tika nozīmēts tiesnesis referents.

10.

Prasītājas izvirzīja četrus atcelšanas pamatus, norādot, ka i) ir tikušas pārkāptas viņu tiesības uz aizstāvēšanos, ii) pamatojums nav bijis pietiekams, iii) ir tikušas pieļautas kļūdas faktos un acīmredzamas kļūdas izvērtējumā un iv) Komisija ir nepareizi piemērojusi valsts atbalsta jēdzienu, pirmkārt, analizējot atlīdzību par La Poste nodrošināto atbalstu SFMI-Chronopost, neņemot vērā parastus tirgus apstākļus, un, otrkārt, konstatējot, ka šajā jēdzienā neietilpst dažādi pasākumi, par kuriem tika apgalvots, ka SFMI-Chronopost no tiem ir guvusi labumu.

11.

Pirmās instances tiesa pieņēma ceturtā pamata pirmo daļu un atcēla apstrīdētā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl ar to tika atzīts, ka loģistikas un tirdzniecības atbalsts, ko La Poste sniedza SFMI-Chronopost, nebija valsts atbalsts. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka nebija vajadzības izskatīt ceturtā pamata otro daļu vai pārējos pamatus, ciktāl tie attiecās uz loģistikas un tirdzniecības atbalstu, ko La Poste sniedza SFMI-Chronopost. It īpaši tā uzskatīja, ka nebija vajadzības izskatīt otro pamatu. Pirmais pamats un tās trešā pamata daļas, kas neattiecās uz sūdzībām, kuras bija izskatītas ceturtā pamata kontekstā, tika noraidītas.

12.

Ar prasības pieteikumiem, kas Tiesas kancelejā iesniegti 2001. gada 19. un 23. februārī, Chronopost, La Poste un Francija iesniedza apelācijas sūdzību par spriedumu lietā Ufex I.

13.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji atsaucās uz vairākiem pamatiem, ar pirmo no tiem apgalvojot, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EK līguma 92. panta 1. punktu (jaunajā redakcijā — EKL 87. panta 1. punkts), kļūdaini interpretējot spriedumā lietā SFEI izmantoto jēdzienu “parastie tirgus apstākļi”. Sprieduma lietā Ufex I 75. punktā Pirmās instances tiesa bija konstatējusi, ka Komisijai bija vismaz jāpārliecinās, vai La Poste saņemtā atlīdzība bija salīdzināma ar privāti finansētas sabiedrības vai privāta uzņēmumu koncerna, kas nedarbojas rezervētā sektorā, prasīto atlīdzību.

14.

Šī Tiesa norādīja, ka šis vērtējums ir spēkā neesošs tiesību kļūdas dēļ, jo tajā bija ignorēts fakts, ka La Poste atradās stāvoklī, kas būtiski atšķīrās no privāta uzņēmuma stāvokļa, kurš darbojas parastos tirgus apstākļos. La Poste, kā uzņēmumam, kam ir uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi EK līguma 90. panta 2. punkta (jaunajā redakcijā — EKL 86. panta 2. punkts) nozīmē, bija jāizveido vai jāpārņem nozīmīga infrastruktūra un resursi, kas tam ļautu nodrošināt pasta pamatpakalpojumus visiem klientiem, tajā skaitā arī teritorijās, kurās tarifi nesedz pakalpojumu sniegšanas izmaksas. Līdz ar to La Poste tīkla izveidošana un uzturēšana neatbilst tīri komerciālai loģikai un to nekad nebūtu uzņēmies privāts uzņēmums. Turklāt loģistikas un tirdzniecības atbalsta sniegšanu veidoja tieši šī tīkla pieejamības nodrošināšana. Līdz ar to šī nodrošināšana bija nedalāmi saistīta ar šo tīklu. Tiesa secināja:

15.

Līdz ar to Tiesa atzina, ka pirmais pamats ir pieņemams. Tā atcēla spriedumu lietā Ufex I, nepārbaudot pārējos pamatus, un nodeva lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai.

16.

Pēc tam, kad lieta tika nodota atpakaļ Pirmās instances tiesai, tā sākotnēji tika nodota ceturtajai palātai paplašinātā sastāvā un tika nozīmēts tas pats tiesnesis referents kā lietā Ufex I. Pēc tam, kad 2004. gada 13. septembrī tika pieņemts lēmums ( 15 ) mainīt Pirmās instances tiesas palātu sastāvu, tiesnesis referents tika pārcelts uz trešo palātu paplašinātā sastāvā, kurai pēc tam tika nodota šīs lietas izskatīšana.

17.

Prasītājas būtībā balstījās uz tiesvedībā, kuras beigās tika pieņemts spriedums lietā Ufex I, izvirzītajiem otro, trešo un ceturto pamatu ( 16 ). Ar ceturtā pamata pirmo daļu tagad tika apgalvots, ka ir tikusi pieļauta kļūda, piemērojot parastu tirgus apstākļu jēdzienu, kā tas ir ticis interpretēts spriedumā lietā Chronopost I.

18.

Lietas dalībnieki izteica mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz tiesas jautājumiem tiesas sēdē, kas notika 2005. gada 15. jūnijā.

19.

Pirmās instances tiesa pieņēma otro pamatu (nepietiekams pamatojums) un sūdzību ceturtā pamata otrajā daļā, kas attiecās uz Postadex nodošanu. Tā noraidīja visas pārējās sūdzības, izņemot tās sūdzības ceturtā pamata pirmajā daļā, par kurām tā uzskatīja, ka nevarēja tās izskatīt. Tā atcēla apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tajā bija noteikts, ka ne loģistikas un tirdzniecības atbalsts, ko La Poste sniedza savam meitas uzņēmumam, SFMI-Chronopost, ne arī Postadex nodošana nebija valsts atbalsts, kas piešķirts SFMI-Chronopost.

20.

Ar prasības pieteikumiem, kas Tiesas kancelejā reģistrēti attiecīgi 2006. gada 4. un 7. augustā, Chronopost (lieta C-341/06 P) un La Poste (lieta C-342/06 P) iesniedza apelācijas sūdzības par Pirmās instances tiesas spriedumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un piespriest prasītājām atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus. Chronopost arī lūdz Tiesu pieņemt galīgo spriedumu un apstiprināt apstrīdētā lēmuma likumību.

21.

Ufex, DHL Express (Francija) (iepriekš DHL International), Federal Express International (Francija) un CRIE (likvidācijas stadijā) uz visām apelācijas sūdzībām iesniedza kopīgu atbildes rakstu. Ne Francija, ne arī Komisija atbildes rakstus neiesniedza ( 17 ). Atbilstoši Tiesas Reglamenta 117. pantam Tiesas priekšsēdētājs atļāva Chronopost un La Poste iesniegt replikas rakstus par iebildēm par nepieņemamību. Pēc tam Ufex iesniedza atbildes rakstus uz replikām.

22.

Abas iesniegtās apelācijas sūdzības tika apvienotas ar Tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 18. aprīļa rīkojumu.

23.

Tiesas sēde netika lūgta un nav notikusi.

24.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka ir tikušas pārkāptas viņu tiesības uz taisnīgu tiesu, jo tiesnesis referents tiesvedībā, kuras rezultātā tika pieņemts pārsūdzētais spriedums, bija tiesnesis referents arī tiesvedībā, kuras rezultātā tika pieņemts spriedums lietā Ufex I.

25.

42. panta 2. punktā noteikts, ka “tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā”.

26.

Atbilstoši 118. pantam 42. panta 2. punkts attiecas uz procesu Tiesā saistībā ar apelāciju par Pirmās instances tiesas nolēmumu.

27.

48. panta 2. punkta formulējums ir identisks Tiesas reglamenta 42. panta 2. punkta formulējumam.

28.

118. pantā noteikts:

“1.   Ja Tiesa atceļ kādas palātas spriedumu vai rīkojumu, Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs var lietu nodot citai palātai, kurā ir tāds pats tiesnešu skaits.

2.   Ja Tiesa atceļ Pirmās instances tiesas plēnuma vai virspalātas spriedumu vai rīkojumu, lietu nodod sastāvam, kas pieņēma attiecīgo nolēmumu.

2.a   Ja Tiesa atceļ tiesneša vienpersoniski pasludinātu spriedumu vai izdotu rīkojumu, Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs nodod lietu trīs tiesnešu palātai, kuras loceklis nav minētais tiesnesis.

[..]”

29.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka, kaut arī Kopiena pati par sevi nav Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā — “ECTK”) dalībvalsts, tai ir jāievēro ECTK paredzētās tiesības. Tiesības uz neatkarīgu un objektīvu tiesu ir daļa no ECTK 6. pantā paredzētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Šķietama (objektīva) neobjektivitāte ir pietiekama, lai pārkāptu šīs tiesības, un tā rodas, ja tiesas sastāvs rada pamatotas šaubas par tās objektivitāti. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Francijas tiesu judikatūras izriet, ka, ja viens un tas pats tiesnesis piedalās secīgos procesos, tad tiek radītas šādas šaubas. La Poste uzskata, ka Pirmās instances tiesas reglamenta 118. panta 1. un 2.a punktā norādīts, ka pastāv bažas par to, ka tiesneši atkārtoti izskata lietas, kuras viņi izskatīja pirmajā instancē.

30.

Ufex savos atbildes rakstos apgalvo, ka šis pamats ir jauns un tādēļ saskaņā ar Tiesas reglamentu tas nav pieņemams. Apelācijas sūdzības iesniedzējiem ar vēstulēm no Pirmās instances tiesas kancelejas bija paziņots par tiesas sastāvu un tiesneša referenta vārds bija iekļauts tiesas sēdes ziņojumā. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā tiesā necēla iebildumus. Spriedums lietā Petrides ( 18 ) norāda, ka apelācijas sūdzībā nedrīkst atsaukties uz procesuālu garantiju, no kuras lietas dalībnieks ir tādējādi atteicies.

31.

Attiecībā uz pamata būtību Ufex, pirmkārt, norāda, ka Pirmās instances tiesas sastāvs, kas pieņēma pārsūdzēto spriedumu, atbilda Pirmās instances tiesas reglamenta 118. pantam attiecībā uz Pirmās instances tiesas sastāvu, izskatot lietu, ko Eiropas Kopienu Tiesa ir nodevusi atpakaļ pēc iepriekšējā nolēmuma atcelšanas. Turklāt Kopienu tiesu sastāva noteikšanu reglamentējošais koleģialitātes princips palīdz neitralizēt jebkādu neobjektivitātes risku. Otrkārt, šīs Kopienu tiesību normas nav pretrunā ECTK 6. panta 1. punktam. Ufex apgalvo, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa šo jautājumu analizē katrā gadījumā atsevišķi un ka tā nav noteikusi kādu vispārīgu principu, ka tiesnesis nevarētu piedalīties vienas un tās pašas lietas izskatīšanas secīgos procesos. Treškārt, šie noteikumi ņem vērā dažādās dalībvalstu tradīcijas. Turklāt tas, ka tiesnesis referents tiek saglabāts sarežģītā lietā, kas tiek nodota atpakaļ Pirmās instances tiesai, ir Kopienu tiesiskuma labas administrācijas interesēs.

32.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji savās replikās apstrīd Ufex izvirzīto nepieņemamības pamatu. Chronopost uzskata, ka šim pamatam nav nozīmes, jo tas, ka tiek pārkāptas tiesības uz objektīvu tiesu, ir būtiskas procesuālas prasības pārkāpums. Līdz ar to tas ir sabiedriskās kārtības jautājums, kas Tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes.

33.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji norāda, ka pamats par nepieņemamību katrā ziņā ir nepamatots. Attiecīgo pamatu nebūtu bijis iespējams izvirzīt pirms pārsūdzētā sprieduma pieņemšanas. Apelācijas pamati vienmēr ir jauni, jo tie apstrīd pārsūdzēto spriedumu. Tiesības uz objektīvu tiesu ir neatņemamas un no tām nevar atteikties kā no procesuālas garantijas. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka nepastāv procedūra, lai apstrīdētu Pirmās instances tiesas sastāvu vai iebilstu pret to, ka tiesas sastāvā ir noteikts tiesnesis. Visbeidzot Chronopost norāda, ka vēstulēs no Pirmās instances tiesas kancelejas nebija minēti palātās ietilpstošo tiesnešu vārdi un ka tā nesaņēma tiesas sēdes ziņojuma kopiju.

34.

Ufex savos atbildes rakstos uz replikām norāda, ka apgalvojums, ka šis pamats ir sabiedriskās kārtības jautājums, pats par sevi ir jauns pamats. Tā kā nav tikušas pārkāptas pamattiesības, šim pamatam arī nav nozīmes. Apelācijas sūdzības iesniedzēji būtu varējuši izvirzīt šo pamatu Pirmās instances tiesā atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 48. panta 2. punktam. Apelācijas pamatiem obligāti nav jābūt jauniem, jo tos būtu bijis jāizvirza attiecībā uz jautājumiem, kas ir tikuši apspriesti zemākās instances tiesā. Ja šie pamati ir jauni, tad atbilstoši Tiesas reglamenta 118. pantam ir piemērojams 42. panta 2. punkts. Ufex atzīmē arī, ka Chronopost būtu bijis jāzina par Pirmās instances tiesas palātu sastāvu, jo šī informācija bija publicēta Oficiālajā Vēstnesī ( 19 ).

35.

Attiecībā uz pieņemamību es atgādinu, ka Chronopost un La Poste iestājās lietā, lai atbalstītu Komisijas argumentus tiesvedībā Pirmās instances tiesā.

36.

Atbilstoši Eiropas Kopienu Tiesas statūtu 40. pantam dalībnieki, kas ir iestājušies lietā, drīkst tikai atbalstīt vienas puses prasījumu. Kopienu tiesas šo ierobežojumu ir interpretējušas tādējādi, ka tas personām, kas iestājušās lietā, liedz izvirzīt argumentus vai pamatus, kas ir pilnīgi nesaistīti ar jautājumiem, kas ir prāvas pamatā, kurus izvirzījis prasītājs un atbildētājs ( 20 ).

37.

Apgalvojumam par procedūras pārkāpumu, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas sastāvu, nav saistības ar pamatiem, ko šajā lietā izvirzīja Komisija. Līdz ar to Chronopost un La Poste nedrīkstēja izvirzīt šo pamatu Pirmās instances tiesā.

38.

Tad ir jāvaicā, vai pati Komisija būtu varējusi izvirzīt šādu pamatu tiesvedībā Pirmās instances tiesā.

39.

Atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 48. panta 2. punktam tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Pirmās instances tiesa attiecībā uz jautājumu, vai apstākļi ir “kļuvuši zināmi” iztiesāšanas laikā, piemēro objektīvu testu, proti — vai lietas dalībnieks bija tādā pozīcijā, lai varētu zināt par šiem apstākļiem pirms tiesvedības sākuma ( 21 ).

40.

Ir pašsaprotami, ka Pirmās instances tiesas palātas, kurai lieta tika nozīmēta pēc tam, kad Tiesa to bija nodevusi atpakaļ, sastāvs ir apstāklis, kas nevarētu kļūt zināms pirms tiesvedības sākuma. Tādēļ atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 48. panta 2. punktam Komisijai būtu bijušas tiesības izvirzīt jaunu pamatu, lai šo sastāvu apstrīdētu.

41.

Turklāt Komisija to objektīvi varēja darīt. Par palātu, kurai bija nozīmēta lieta, tika paziņots lietas dalībniekiem. Izmaiņas Pirmās instances tiesas palātu sastāvā 2004. gadā bija izziņotas Oficiālajā Vēstnesī. Palātu sastāvs ir pieejams arī tiesas interneta lappusē. Tiesneša referenta vārds parādās tiesas sēdes ziņojumā, kas pirms tiesas sēdes tiek nosūtīts lietas dalībniekiem. Visbeidzot, tiesas sastāvs un tiesneša referenta vārds tiek skaidri norādīti paziņojumā par tiesas sēdi, kas tiek izkārts ārpus tiesas zāles.

42.

Tādēļ Komisija Pirmās instances tiesas tiesvedības gaitā objektīvi varēja zināt, ka tiesnesis referents no tiesas sastāva, kas pieņēma spriedumu lietā Ufex I, bija iekļauts tajā tiesas sastāvā, kas lietu izskatīja otrajā reizē. Tomēr nekas pārsūdzētajā spriedumā vai Tiesas lietas materiālos neliecina par to, ka Komisija būtu izvirzījusi kādus iebildumus.

43.

Spriedumā lietā Petrides ( 22 ) Tiesa noraidīja apelācijas pamatu, ar kuru tika apgalvots, ka bija pārkāpts audi alteram partem princips un pušu vienlīdzības princips, jo apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija izvirzījis šo jautājumu Pirmās instances tiesā, kad tam bija iespēja to darīt, un līdz ar to bija atteicies no procesuālas garantijas.

44.

Komisija šajā lietā līdzīgā kārtā nedrīkstētu izvirzīt jautājumu par Pirmās instances tiesas sastāvu kā apelācijas pamatu. Komisija būtu varējusi iebilst pret palātas sastāvu zemākās instances tiesā. To nedarot, tā atteicās no procesuālas garantijas, un tagad tā nevarētu no jauna izvirzīt šo jautājumu.

45.

Man šķiet, ka, ja persona, kas ir iestājusies lietā pirmajā instancē, apelācijas instancē varētu izvirzīt pamatu, kuru zemākās instances tiesā neizvirzīja tā puse, kuru tā atbalstīja, tas būtu pretrunā Tiesas spriedumam lietā Petrides un arī Eiropas Kopienu Tiesas statūtu 40. pantam.

46.

Jāatzīst, ka šis secinājums izriet no samērā formālas lietā iestājušās personas pozīcijas analīzes. Konceptuāli, es nedomāju, ka var teikt, ka personai, kas ir iestājusies lietā, nav nekādu tiesību uz taisnīgu tiesu, kaut arī tā nav pašas šīs personas tiesa. Atbilstoši Eiropas Kopienu Tiesas statūtu 40. pantam šī persona noteikti ir ieinteresēta lietas iznākumā (citādi tai netiktu atļauts iestāties lietā). Turklāt Chronopost un La Poste šajā Tiesā vairs nav lietā iestājušās personas, bet gan apelācijas sūdzības iesniedzēji. ECTK 6. panta 1. punkts ikvienam garantē tiesības uz taisnīgu tiesu, “nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītas apsūdzības pamatotību krimināllietā” ( 23 ).

47.

Tomēr man šķiet, ka, ja Tiesa izlemtu, ka Chronopost un La Poste paši būtu varējuši iebilst pret Pirmās instances tiesas sastāvu šajā tiesā pat, ja Komisija pret to nav iebildusi, tad iepriekš 40.–43. punktā minēto iemeslu dēļ ir jāuzskata, ka tie ir atteikušies no šīm tiesībām.

48.

Tādēļ es uzskatu, ka pirmais apelācijas pamats nav pieņemams.

49.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, ka Tiesai viņu pamats ir jāizskata katrā ziņā, jo tajā izvirzīts sabiedriskās kārtības jautājums, es nepiekrītu Ufex teiktajam, ka šis arguments pats par sevi ir jauns pamats. Drīzāk tas tika iesniegts, atbildot uz Ufex iebildumu par nepieņemamību.

50.

Tomēr es nepiekrītu apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentam.

51.

Apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments ir balstīts uz judikatūru, kas pierāda, ka, ja administratīva iestāde, piemēram, Komisija, liedz ieinteresētajām pusēm iespēju atbildēt vai sniegt komentārus pirms administratīva akta pieņemšanas, tad tiek pārkāpta būtiska procesuāla garantija ( 24 ).

52.

Tomēr no sprieduma lietā Petrides skaidri izriet, ka prasītājs, kas tiesas procesa laikā neizvirza savas aizstāvības tiesības, ja viņam ir iespēja to darīt, nevar atsaukties uz šīm tiesībām vēlāk. Tiesa šajā lietā neuzskatīja par vajadzīgu izskatīt prasītāja pamatu pēc savas ierosmes.

53.

Principi, kuru pārkāpumu apgalvoja prasītājs lietā Petrides, ir tiesību uz taisnīgu tiesu elements tāpat kā tiesības uz objektīvu tiesu: patiešām, audi alteram partem un nemo judex in sua causa ir divi no dabisko tiesību stūrakmeņiem. Tādēļ es neredzu iemeslu, kāpēc Tiesai šajā lietā būtu jāmaina sava pieeja.

54.

Ja Tiesa tomēr izlemtu pieņemt šo pamatu, tad, pēc manām domām, tai tas būtu jānoraida pēc būtības.

55.

Pirmkārt, nav noticis acīmredzams būtiskas procesuālas garantijas pārkāpums. Pirmās instances tiesas reglamenta 118. panta 1. punkts neaizliedz vienai un tai pašai palātai spriest tiesu secīgos procesos lietā, kura ir tikusi nodota atkārtotai izskatīšanai. To var pretstatīt ļoti atšķirīgajam noteikumam 118. panta 2.a punktā, atbilstoši kuram tiesnesis nedrīkst piedalīties tādas lietas atkārtotā izskatīšanā Pirmās instances tiesā, kurā šis tiesnesis pirmajā reizē bija pieņēmis spriedumu vienpersoniski. Tāpat nekas Pirmās instances tiesas reglamentā neliecina, ka, ja lieta apelācijas sūdzības rezultātā tiek nodota atpakaļ Pirmās instances tiesai, tiesnesis referents no pirmās izskatīšanas reizes nevarētu būt tiesnesis referents, izskatot lietu otrreiz. Faktiski 118. panta 2. punktā ir tieši noteikts, ka virspalātas (un, protams, plēnuma) lietas ir jāizskata tam pašam tiesnešu sastāvam.

56.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēji neapgalvo, ka pastāv faktiska (subjektīva) neobjektivitāte. Vienīgā (objektīvā) neobjektivitāte attiecas uz tās Pirmās instances tiesas palātas sastāvu, kurai viņu lieta tika nozīmēta pēc tam, kad Eiropas Kopienu Tiesa to bija nodevusi atpakaļ.

57.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji pareizi atzīmē, ka, kaut arī Kopiena nav ECTK dalībvalsts, LES 6. panta 2. punktā noteikts, ka “Savienība ievēro pamattiesības, kas nodrošinātas [ECTK] [..]”. Turklāt ECTK ir īpaša nozīme to avotu starpā, no kuriem Tiesa smeļas iedvesmu attiecībā uz pamattiesībām, kuru ievērošanu tā nodrošina ( 25 ). ECTK 6. panta 1. punkts, kas garantē tiesības uz objektīvu tiesu, ir šo pamattiesību daļa.

58.

Attiecībā uz objektīvo neobjektivitāti, kas rodas, ja pastāv pamatotas šaubas par tiesas objektivitāti, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka “nevar teikt, ka no objektivitātes pienākuma izriet vispārējs princips, ka tiesai, kura atceļ administratīvu vai tiesas lēmumu, ir pienākums nosūtīt lietu atpakaļ citas jurisdikcijas iestādei vai tās pašas iestādes citam sastāvam” ( 26 ). Viena un tā paša tiesneša piedalīšanās vienas un tās pašas lietas secīgos procesos var radīt pamatotas šaubas tikai kombinācijā ar citiem faktoriem ( 27 ). Netiek apgalvots, ka šajā lietā pastāvētu šādi citi faktori.

59.

Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneši arī var piedalīties vienas un tās pašas lietas secīgos procesos. Kad palātas pieņemts spriedums tiek nodots Lielajai palātai saskaņā ar ECTK 43. pantu, Lielās palātas sastāvā var būt lietu nodevušās palātas priekšsēdētājs un tiesnesis, kurš ievēlēts no lietā iesaistītās dalībvalsts (bet neviens cits tiesnesis no lietu nodevušās palātas) ( 28 ). Nereti gadās arī, ka tiesneši, kas piedalās abās šajās tiesvedībās, maina savu viedokli ( 29 ).

60.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji atzīmē, ka LES 6. panta 2. punktā noteikts arī, ka Savienībai ir jāievēro pamattiesības, kas izriet no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālām tradīcijām. Tie norāda, ka Francijā tās tiesas, kurai lieta tiek nodota atpakaļ, sastāvam jābūt atšķirīgam no tā sastāva, kas šo lietu izskatīja pirmoreiz. Ufex atbild, ka tas tā nav Vācijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē. Šķiet skaidrs, ka atsauce uz situāciju vienā valstī nav pietiekama, lai pierādītu, ka pastāv dalībvalstīm kopīga konstitucionāla tradīcija.

61.

Tādēļ es secinu, ka, kaut arī (quod non) pirmais apelācijas pamats būtu pieņemams, tas katrā ziņā ir nepamatots.

62.

La Poste, pirmkārt, norāda, ka tas savos rakstveida apsvērumos bija apgalvojis, ka Ufex sūdzība par Postadex nodošanu bija jauns pamats un ka Pirmās instances tiesa nelēma par to, vai tā rezultātā šis pamats bija nepieņemams. Otrkārt, La Poste norāda, ka, tā kā šis pamats bija jauns, tad Pirmās instances tiesa katrā ziņā nedrīkstēja to izskatīt.

63.

Ufex uzskata, ka La Poste pamata pirmā daļa ir neskaidra un neprecīza, un līdz ar to nepieņemama. Attiecībā uz šīs daļas būtībuUfex norāda, ka Pirmās instances tiesai nav pienākuma izskatīt personas, kas iestājusies lietā, iebildi par nepieņemamību, ja šo iebildi nav izvirzījis atbildētājs. Attiecībā uz La Poste pamata otro daļu Ufex pamats nebija jauns, bet gan bija izvirzīts tās prasības pieteikumā pirmajā tiesvedībā.

64.

Attiecībā uz pamata pirmo daļu, no Tiesas judikatūras samērā skaidri izriet, ka personai, kas ir iestājusies lietā, nav tiesību izvirzīt iebildi par nepieņemamību, kas nav izklāstīta atbildētāja prasījumos ( 30 ). Komisija kā atbildētāja neizvirzīja šo pamatu. Līdz ar to Pirmās instances tiesai nebija pienākuma to izskatīt.

65.

Tiesas spriedumi, uz kuriem La Poste atsaucas, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka šis jautājums katrā gadījumā tiek aplūkots atsevišķi, faktiski, kā pareizi norāda Ufex, pierāda, ka Tiesa pēc būtības izskata iebildi par nepieņemamību, ko ir izvirzījusi persona, kas ir iestājusies lietā, nevis atbildētājs, tikai tad, ja šis pamats izvirza sabiedriskās kārtības jautājumu ( 31 ).

66.

Attiecībā uz pamata otro daļu La Poste faktiski cenšas atkārtoti pierādīt tās Pirmās instances tiesā izvirzītās iebildes par nepieņemamību pamatotību. Ja apelācijas tiesvedībā tiktu izskatīts pamats, kas nav pieņemams pirmajā instancē, tas būtu pretrunā iepriekš minētajai Tiesas judikatūrai.

67.

Tādēļ es iesaku Tiesai noraidīt otrā apelācijas pamata pirmo daļu un atzīt otro daļu par nepieņemamu.

68.

Vispirms ir samērā detalizēti jāizklāsta apstrīdētā lēmuma un pārsūdzētā sprieduma vērā ņemamās daļas.

69.

Apstrīdētā lēmuma 33. apsvērumā ( 32 )inter alia aprakstīts loģistikas un tirdzniecības atbalsts, ko La Poste sniedz SFMI-Chronopost, un aprakstīts, kā tiek aprēķinātas un iegrāmatotas šī atbalsta izmaksas:

[vi] punktā noteikts, ka atlīdzība, ko samaksāja SFMI-Chronopost, sedza 116,1 % kopējo izmaksu laika posmā no 1986. līdz 1991. gadam un 119 % laika posmā no 1986. līdz 1995. gadam kopumā. 1986. un 1987. gadā segtās izmaksas bija attiecīgi 70,3 % un 84,3 %. Šajos divos gados ieņēmumi sedza tiešās izmaksas, atskaitot mītnes un reģionālo pārvalžu uzturēšanas izdevumus.

70.

[xi] punktā ir izskaidrots, ka cenas, ko SFMI-Chronopost maksāja par loģistikas atbalstu, sedz arī La Poste radušās kopējās izmaksas, tajā skaitā arī izmaksas, kas ir saistītas ar tirdzniecības atbalstu.

71.

Apstrīdētā lēmuma 34. apsvērumā ( 35 ) Komisija apkopoja SFEI apgalvojumus par valsts atbalstu, pamatojoties uz secinājumiem ekonomikas pētījumos, kurus tā bija pasūtījusi. Tika apgalvots, ka valsts atbalsts laikā no 1986. līdz 1991. gadam bija 1,516 miljardi FRF, kas sastāvēja no 1,048 miljardiem FRF loģistikas atbalsta un 468 miljoniem FRF tirdzniecības atbalsta ( 36 ). Attiecībā uz apgalvotā atbalsta kopējo summu Komisija izskaidroja SFEI izmantoto “parastās tirgus cenas” pieeju. Attiecībā uz loģistikas atbalstu SFEI aprēķināja izmaksas, atsaucoties uz uzņēmumu, kas izveidoja un vadīja tīklu, kas bija līdzīgs La Poste tīklam. Attiecībā uz tirdzniecības atbalstu Komisija sniedza SFEI metodikas kopsavilkumu, ciktāl tā uzskatīja, ka šī metodika bija izskaidrota sūdzībā.

72.

Savā vērtējumā Komisija vispirms noraidīja SFEI ex novo pieeju loģistikas atbalsta vērtējumam un tās veikto tirdzniecības atbalsta atsevišķo elementu vērtējumu ( 37 ). Attiecībā uz pēdējo Komisija norādīja, kāpēc tā neuzskatīja, ka Postadex nodošana, kuru SFEI bija novērtējusi 38 miljonu FRF apmērā ( 38 ), bija valsts atbalsts. Tās rezultātā SFMI-Chronopost neguva nekādu mantisku labumu. Tas, ka meitas sabiedrība varēja piekļūt mātes sabiedrības klientūrai, kas bija nemateriāls aktīvs, ir kopīga iezīme attiecībās starp grupas sabiedrībām. Šī nodošana bija loģiski saistīta ar SFMI-Chronopost radīšanu, lai tā sniegtu La Poste eksprespasta sūtījumu pakalpojumus.

73.

Turpinājumā Komisija noraidīja SFEI vispārējo pieeju valsts atbalsta vērtēšanai ( 39 ). Tā uzskatīja, ka SFEI izmantotā argumentācija atspoguļoja būtisku kļūdu ( 40 ) sprieduma lietā SFEI interpretācijā ( 41 ). Komisija uzskatīja, ka SFEI bija interpretējusi “parasto tirgus cenu” kā cenu, par kuru salīdzināma privāta sabiedrība sniegtu šos pakalpojumus nesaistītai sabiedrībai, ieskaitot cenu par pieeju pasta tīklam. Tomēr nekas Tiesas judikatūrā neliecināja, ka tai nebūtu jāņem vērā stratēģiskie apsvērumi un sinerģijas, kas rodas tāpēc, ka La Poste un SFMI-Chronopost piederēja vienai un tai pašai grupai. Šādiem apsvērumiem bija būtiska nozīme holdinga sabiedrības investīciju lēmumos, un līdz ar to tie bija piemērojami izskatāmajā lietā, kas attiecās uz mātes un meitas sabiedrību rīcību. Tiesa nekad nav norādījusi, ka būtu jāizmanto atšķirīga pieeja, ja viena no pusēm ir monopola stāvoklī. Komisija turpināja:

“[56.]

Līdz ar to jautājums, kas ir jāaplūko, ir, vai [La Poste] un SFMI-Chronopost savstarpējā darījuma nosacījumi ir salīdzināmi ar līdzvērtīga darījuma nosacījumiem starp privātu mātes sabiedrību, kas arī varētu atrasties monopola stāvoklī (piemēram, tāpēc, ka tai pieder ekskluzīvas tiesības), un tās meitas sabiedrību. [..]

[57.]

Komisija uzskata, ka nebūtu nekādu finansiālu priekšrocību, ja iekšējās cenas precēm un pakalpojumiem, ar kuriem apmainās vienai uzņēmumu grupai piederošas sabiedrības, tiktu aprēķinātas, pamatojoties uz pilnīgām izmaksām (proti, kopējām izmaksām pieskaitot atlīdzību par kapitāla ieguldījumu). Šajā gadījumā SFMI-Chronopost veiktie maksājumi nesedza kopējās izmaksas pirmajos divos darbības gados, bet sedza visus izdevumus, izņemot maksu par galveno mītni un reģionālajām direkcijām. Komisija uzskata, ka šī situācija nav ārkārtēja, jo sākuma periodā jauna grupai piederoša uzņēmuma ieņēmumi varētu segt vienīgi mainīgās izmaksas. Pēc tam, kad uzņēmums ir nostabilizējies tirgū, tā gūtajiem ienākumiem ir jāpārsniedz mainīgās izmaksas, lai šis uzņēmums varētu dot ieguldījumu grupas nemainīgo izmaksu segšanā. Pirmajos divos darbības gados (no 1986. līdz 1987. gadam) SFMI-Chronopost veiktie maksājumi sedza ne tikai mainīgās izmaksas, bet arī dažas no nemainīgajām izmaksām (piemēram, ēkas un transportlīdzekļus). Francija ir pierādījusi, ka kopš 1988. gada SFMI-Chronopost par atbalstu maksātā atlīdzība ir segusi visus [La Poste] izdevumus, kā arī atlīdzību procentu veidā par tās ieguldīto kapitālu. Tātad [La Poste] sniedza loģistikas un tirdzniecības atbalstu savai meitas sabiedrībai parastos tirgus apstākļos un tas nebija valsts atbalsts.”

74.

Komisija uzskatīja, ka loģistikas un tirdzniecības atbalsta sniegšana nebija valsts atbalsts arī atbilstoši tirgus ekonomikas ieguldītāja principam ( 42 ). Iekšējās atdeves koeficients (turpmāk tekstā — “atdeves koeficients”) — kas ir aprēķināts kā SFMI-Chronopost izmaksātās dividendes un La Poste sākotnējās kapitāla iemaksas vērtības pieaugums — pārsniedza SFMI-Chronopost kapitāla izmaksas 1986. gadā. Tas tā bija pat tad, ja 38 miljoni FRF, kas saskaņā ar SFEI teikto ir Postadex vērtība, kā arī SFEI aplēstā priekšrocība, ko SFMI-Chronopost gūst no piekļuves La Poste tīklam, aprēķinot atdeves koeficientu, tiek iekļauti kapitāla iemaksā.

75.

Pēc tam, kad Pirmās instances tiesa bija izklāstījusi vērā ņemamās Kopienu tiesu judikatūras kopsavilkumu ( 43 ), tā sniedza komentāru par tās veicamās pienākuma norādīt pamatojumu apstrīdētajā lēmumā pārbaudes apmēru ( 44 ). Ievērojot spriedumu lietā Chronopost I, tai it sevišķi bija jāpārbauda pamatojuma adekvātums attiecībā uz jautājumu, vai SFMI-Chronopost maksātā atlīdzība par sniegto atbalstu ietver visas La Poste papildu mainīgās izmaksas, atbilstošu līdzdalību nemainīgo izmaksu, kas rodas, izmantojot pasta tīklu, segšanā un atbilstošu atlīdzību par kapitāla ieguldījuma izmantošanu attiecībā uz SFMI-Chronopost darbību konkurences apstākļos.

76.

Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka “iemesli, pamatojoties uz kuriem Komisija noraidīja prasītāju piedāvāto izmaksu aprēķina metodi, skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma 49.–56. apsvērumā minētā pamatojuma” ( 45 ). Tomēr tai bija jāpārbauda arī Komisijas pamatojums attiecībā uz i) to, kā tā, izmantojot “pilnīgo izmaksu” metodi, aprēķināja un novērtēja La Poste izmaksas, un ii) šajā sakarā samaksāto atlīdzību.

77.

Vispirms pievēršoties papildu mainīgajām izmaksām ( 46 ), Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka apstrīdētā lēmuma 33. un 57. apsvērums pietiekami neatspoguļoja ne precīzo piemērošanas jomu, ko Komisija ir piešķīrusi šajā sakarā lietotajiem ekonomikas un grāmatvedības jēdzieniem, ne arī tās valsts atbalsta neesamības pamatošanai izmantoto izmaksu konkrēto raksturu, kas ļautu pārbaudīt, vai tiešām šīs izmaksas faktiski atbilda papildu mainīgajām izmaksām, kas radušās, nodrošinot loģistikas un tirdzniecības atbalstu sprieduma lietā Chronopost I izpratnē. Komisijas turpinājumā sniegtie paskaidrojumi tikai pastiprināja secinājumu, ka pats apstrīdētā lēmuma pamatojums bija pārāk vispārīgs.

78.

Nebija iespējams uzzināt, kas bija “darbības tiešās izmaksas” vai kuras izmaksas La Poste grāmatvedībā tika tieši pieskaitītas dažādajām darbībām. Atsauce 57. apsvērumā uz “atsevišķām nemainīgām izmaksām” bija pārāk neprecīza, lai konkrēti noteiktu, kādas tieši izmaksas SFMI-Chronopost sedza pirmajos divos darbības gados. Turklāt nebija paskaidrots, kādā veidā La Poste sniegtie pakalpojumi tika sadalīti pamata darbībās vai kādā veidā tie tiek pielīdzināti pastāvošo līdzīgo pasta pakalpojumu klāstam. Tā kā pirms 1992. gada radušās faktiskās izmaksas bija konstatētas ar aptuvena novērtējuma palīdzību, bija jāpaskaidro, kādā veidā tika salīdzināti pakalpojumi, lai varētu pārliecināties, ka nav pieļautas faktu vai vērtējuma kļūdas. Visbeidzot, nekādā ziņā nav skaidrs, kādā veidā, aprēķinot pilnīgās izmaksas, ir ņemts vērā tirdzniecības atbalsts.

79.

Pirmās instances tiesa secināja, ka apstrīdētajā lēmumā šajā sakarā būtu bijis jāiekļauj atbilstošs pamatojums un vismaz vispārējs analītiskās grāmatvedības aprēķinu kopsavilkums attiecībā uz SFMI-Chronopost saņemtajiem pakalpojumiem, vajadzības gadījumā neiekļaujot konfidenciālu informāciju. Reāli apstrīdētajā lēmumā nebija iekļauts pietiekami pamatots Komisijas vērtējums attiecībā uz papildu mainīgo izmaksu pastāvēšanu, kas radušās, nodrošinot loģistikas un tirdzniecības atbalstu.

80.

Turpinājumā Pirmās instances tiesa pievērsās nemainīgajām izmaksām ( 47 ). Tā konstatēja, ka tās apstrīdētajā lēmumā nebija pietiekami izskaidrotas. Pirmkārt, nav iespējams pārbaudīt, vai mītnes un reģionālo direkciju uzturēšanas izmaksas iekļāva pasta tīkla izmantošanas nemainīgās izmaksas. Tas bija sevišķi būtiski, ņemot vērā to, ka SFMI-Chronopost maksātā atlīdzība pirmajos divos darbības gados nesedza pilnīgās izmaksas 100 % apmērā. Otrkārt, nebija iespējams noskaidrot, vai La Poste, izmantojot pasta tīklu, bija radušās citas nemainīgās izmaksas, kuras būtu bijis jāsedz veiktajiem maksājumiem. Tādēļ nebija iespējams pārbaudīt, vai atlīdzība par nemainīgajām izmaksām bija aprēķināta pareizi, atbilstoši sprieduma lietā Chronopost I prasībām.

81.

Visbeidzot, Pirmās instances tiesa konstatēja, ka apstrīdētajā lēmumā nebija norādīts, kādu atlīdzību SFMI-Chronopost maksāja par La Poste kapitāla ieguldījumu ( 48 ). Nebija skaidrs, vai Komisija bija aprēķinājusi atdeves koeficientu, lai pierādītu, ka ir ticis izpildīts privātā ieguldītāja kritērijs, un/vai lai aprēķinātu atlīdzību par kapitāla ieguldījumu.

82.

Aprēķinot atdeves koeficientu, Komisija nekonkretizēja kapitālu, ko tā uzskatīja par izmantotu šai darbībai. Tā vienīgi apgalvoja, ka tā bija ņēmusi vērā, pirmkārt, La Poste kapitāla iepludināšanu 1986. gadā un, otrkārt, finanšu darījumus, kas notika starp La Poste un tās meitas sabiedrību laikposmā no 1986. līdz 1991. gadam, pietiekami precīzi nenorādot, par kuriem finanšu darījumiem ir runa. Pat pieņemot, ka atdeves koeficients pietiekami precīzi atspoguļoja atlīdzību par ieguldītā kapitāla izmantošanu SFMI-Chronopost darbībā konkurences apstākļos, nebija iespējams pārbaudīt, vai šī iespējamā atlīdzība par kapitāla izmantošanu ir atbilstoša sprieduma lietā Chronopost I nozīmē, jo apstrīdētajā lēmumā nebija ietverts atdeves koeficienta detalizēts aprēķins.

83.

Turpinājumā Pirmās instances tiesa izteica piezīmes par izmaksu segšanu kopumā ( 49 ). Pēc tās domām, Komisijas secinājumi apstrīdētā lēmuma 57. apsvērumā nepārprotami bija kategoriski apgalvojumi. Netika detalizēti aprakstīti ne atlīdzības par attiecīgo atbalstu aprēķināšanas atsevišķie posmi vai uz šo atbalstu attiecināmās infrastruktūras izmaksas, ne arī attiecīgo izmaksu skaitliskā analīze. Komisija vienīgi apgalvoja, ka SFMI-Chronopost maksātā atlīdzība sedza La Poste pilnīgās izmaksas, neprecizējot skaitļus un aprēķinus, ar kuriem tā pamatoja savu analīzi un secinājumus. Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa nevarēja pārbaudīt, vai Komisijas izmantotā metode un veiktās analīzes posmi nebija kļūdaini un bija saderīgi ar spriedumā lietā Chronopost I noteiktajiem principiem valsts atbalsta esamības noteikšanai.

84.

Pirmās instances tiesa noslēdza savu otrā pamata izvērtējumu, norādot, ka šajā lietā trīs apstākļi bija pamatā pienākumam norādīt detalizētāku pamatojumu:

85.

Ņemot to vērā, Pirmās instances tiesa secināja, ka:

[..]

86.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka, konstatējot, ka pamatojums apstrīdētajā lēmumā bija nepietiekams, Pirmās instances tiesa pārsniedza EKL 253. pantā un Tiesas judikatūrā noteiktās prasības. Chronopost uzskata, ka, šķietami pārbaudot pamatojumu, Pirmās instances tiesa pārbaudīja acīmredzamas kļūdas vērtējumā un centās izvērtēt Komisijas izmantoto metožu piemērotību.

87.

Ufex apgalvo, ka Pirmās instances tiesa neapšaubīja vērtējumu apstrīdētajā lēmumā, bet gan tikai pārliecinājās par to, vai tajā izmantotā argumentācija bija pietiekami precīza, pilnīga un saprotama. Tā nekļūdījās, secinot, ka pamatojums bija nepietiekams. Detalizētāks pamatojums bija nepieciešams, lai pārbaudītu, vai šajā lēmumā bija pareizi piemērots “parastu tirgus apstākļu” kritērijs, ko Tiesa bija paredzējusi sprieduma lietā Chronopost I 40. punktā.

88.

EKL 253. pantā ir noteikts, ka lēmumos, ko pieņem Komisija, ir jānorāda to pamatojums.

89.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šis pamatojums ir “jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes — akta autores — argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli. Netiek prasīts, lai pamatojums precizētu visus atbilstošos faktiskos un tiesiskos apstākļus, jo jautājums, vai akta pamatojumā izpildītas EKL 253. panta prasības, jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu [..]” ( 50 ).

90.

Komisijas lēmumā, kurā ir noliegts, ka pasākums, par ko bija iesniegta sūdzība, ir valsts atbalsts, “Komisijai katrā ziņā ir pietiekamā apjomā jāatspoguļo sūdzības iesniedzējam iemesli, pamatojoties uz kuriem, sūdzībā minētie faktiskie un tiesiskie apstākļi nav pietiekami, lai pierādītu valsts atbalsta esamību. Tomēr Komisijai nav jāizsaka viedoklis par apstākļiem, kas ir acīmredzami nevietā, kam nav nozīmes vai kas neapšaubāmi ir otršķirīgi” ( 51 ).

91.

Starp citu, es atzīmēju, ka judikatūra, ko Ufex min, lai pierādītu, ka Komisijai ir jāveic nopietna pārbaude, kas ir balstīta uz pārliecinošiem pierādījumiem ( 52 ) un pietiekami nozīmīgiem un atbilstošiem pierādījumiem ( 53 ), neattiecas uz valsts atbalstu, bet gan uz efektu analīzi, kas tiek veikta attiecībā uz uzņēmumu apvienošanās un iespējamo karteļu ietekmi uz tirgu.

92.

Šajā apelācijas tiesvedībā netiek apstrīdēts, un Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā ( 54 ) atzina, ka atbilstošais konteksts ir par to, vai apstrīdētais lēmums atbilst Tiesas sprieduma lietā Chronopost I 40. punktā noteiktajiem “parastu tirgus apstākļu” juridiskajiem kritērijiem ( 55 ).

93.

Kritēriji, ko Tiesa izmantoja spriedumā lietā Chronopost I, ir vispārīga rakstura. Tie nosaka pieeju, kas jāievēro, lai izvērtētu, vai tirdzniecības un loģistikas atbalsta sniegšana ir saistīta ar valsts atbalstu. Tie neparedz konkrētus piemērojamos ekonomikas, grāmatvedības vai finanšu standartus. Nosakot, ka ir jāiekļauj “visas” papildu mainīgās izmaksas, tie nenorāda, kuras izmaksas būtu jāuzskata par mainīgām. Tāpat tie nenosaka, kas būtu “pienācīga” atlīdzība par nemainīgajām izmaksām vai par kapitāla ieguldījumu.

94.

Pēc manām domām, pārsūdzētajā spriedumā norādītais pirmais iemesls, kas attaisno detalizētu pamatojumu (proti, tas, ka apstrīdētais lēmums bija viens no pirmajiem, kurā tika izskatīts sarežģītais apskatāmais jautājums) ( 56 ), gluži pretēji attaisno plašāku un vispārīgāku pamatojumu. Nav jēgas paredzēt visas sīkākās detaļas, ja kopējā pieeja ir kļūdaina. Turklāt apstrīdētais lēmums tika pieņemts vairākus gadus pirms sprieduma lietā Chronopost I. Man šķiet, ka lēmuma pamatojuma tiesas kontrolei, tā vietā, lai koncentrētos uz pārbaudi par to, vai Komisijas pamatojums katrā detalizētā aspektā atbilda spriedumā lietā Chronopost I (vēlāk) noteikto kritēriju precīzajam formulējumam (par kuru precīzo saturu nevarētu būt zinājis lēmuma sagatavotājs), būtu jākoncentrējas uz pārbaudi par to, vai Komisijas kopējā pieeja bija pareiza — tas ir, vai tā atbilst Chronopost I kritērijiem pēc būtības.

95.

Šo viedokli apstiprina šīs tiesvedības vēsture Kopienu tiesās. Spriedums lietā Ufex I un spriedums, ar kuru lietā Chronopost I šis spriedums tika atcelts, bija atkarīgi no frāzes “parasti tirgus apstākļi” pareizas interpretācijas, piemērojot šo interpretāciju attiecībām starp La Poste un SFMI-Chronopost.

96.

Līdz ar to man šķiet, ka jautājums ir par to, vai pamatojums ir pietiekams, lai konstatētu, vai Komisija bija balstījusi savu lēmumu uz pareizajiem parastu tirgus apstākļu noteikšanas kritērijiem, ko Tiesa ir noteikusi spriedumā lietā Chronopost I.

97.

Tomēr pārsūdzētais spriedums būtībā atcēla apstrīdēto lēmumu tāpēc, ka tika uzskatīts, ka Komisijas sniegtais pamatojums un dati bija pārāk vispārīgi un neprecīzi ( 57 ). Tajā it īpaši tika pārmests, ka netika izmantoti precīzi ekonomikas un grāmatvedības jēdzieni, pārbaudītas precīzas izmaksas un netika norādīti precīzi veikto finanšu aprēķinu komponenti. Tajā tika konstatēts, ka nebija iespējams pārbaudīt faktu un vērtējuma kļūdas, un attiecībā uz mainīgajām izmaksām tajā tika norādīts, ka apstrīdētajā lēmumā būtu bijis jāiekļauj vismaz vispārējs analītiskās grāmatvedības aprēķinu kopsavilkums attiecībā uz saņemtajiem pakalpojumiem.

98.

Nav šaubu par to, ka pārskatāmība pati par sevi ir būtiska. Tāpat ir taisnība, ka, jo detalizētāks pamatojums ir pieejams, jo vairāk ir iespējams, ka tiks atklāta kāda acīmredzama kļūda Komisijas vērtējumā, kas saistīta ar tās izmantoto metodiku vai tās izmantoto datu precizitāti. Tā, piemēram, ja tiktu iekļauts vispārējs grāmatvedības aprēķinu kopsavilkums, tas negarantētu, ka tiktu atklātas acīmredzamas kļūdas.

99.

Tomēr šajā kontekstā nav skaidrs, vai detaļas, kuru trūkumu konstatēja Pirmās instances tiesa, ir noteikti nepieciešamas, lai izvērtētu, vai Komisija ir kļūdījusies, piemērojot spriedumā lietā Chronopost I definēto “parastu tirgus apstākļu” jēdzienu.

100.

Jāatzīst, ka tas, ka šie nosacījumi tiek interpretēti tādējādi, ka tie noteic, ka ir jāizpilda vispārpieņemti grāmatvedības, tirdzniecības un investīciju kritēriji, nav nesaprātīgi. Privātā ieguldītāja princips Kopienu tiesībās darbojas uz šāda pamata. Šajā sakarā Pirmās instances tiesas pieprasītās detaļas teorētiski varētu atklāt atkāpes no vispārpieņemtiem principiem, kas varētu veidot acīmredzamas kļūdas. Tomēr paši šie principi ir pietiekami plaši un dažādi, lai rastos būtiskas debates, un Eiropas Kopienu Tiesa ir noteikusi vienīgi vispārējus kritērijus attiecībā uz to, kas ir uzskatāmi par “parastiem tirgus apstākļiem”. No tā izriet, ka šīs debates notiktu jomā, par kuru Pirmās instances tiesa atzīst, ka tajā Komisijai ir plaša rīcības brīvība ( 58 ).

101.

Tādēļ man šķiet, ka pašreizējās tiesvedības kontekstā to elementu, par kuriem Pirmās instances tiesa konstatēja, ka tie iztrūkst Komisijas pamatojumā, nozīme ir otršķirīga. Apstrīdētajā lēmumā ir sniegts pietiekams pamatojums un pietiekami daudz detaļu, lai tā likumību varētu izvērtēt atbilstoši spriedumam lietā Chronopost I.

102.

Attiecībā uz apskatāmā atbalsta izmaksām 33. apsvēruma [iii] un [xi] punkts un 42. un 57. apsvērums ( 59 ) parāda, ka vērā ņemtās “pilnīgās izmaksas” iekļauj visas mainīgās izmaksas un proporcionālu nemainīgo izmaksu maksājumu attiecībā uz loģistikas un tirdzniecības atbalstu.

103.

33. apsvēruma [iii] punkts parāda, ka La Poste iedala “pilnīgās izmaksas”“darbības tiešajās izmaksās” un daļā no “mītnes un reģionālo pārvalžu uzturēšanas izdevumiem”. Šis iedalījums neatbilst attiecīgi mainīgajām un nemainīgajām izmaksām, jo atbilstoši 57. apsvērumam nemainīgās izmaksas ietver ēkas un transportlīdzekļus. Tomēr šis apsvērums izskaidro, ka mainīgās izmaksas tika segtas, sākot no pirmā gada. No tā, ka ir minēts, ka pirmajos divos darbības gados (no 1986. līdz 1987. gadam) tika segtas tikai “dažas no nemainīgajām izmaksām” un ka kopš 1988. gada SFMI-Chronopost ir segusi “visus [La Poste] izdevumus”, skaidri izriet, ka, sākot no šī gada, tika segtas visas nemainīgās izmaksas. Turklāt šķiet, ka no 42. apsvēruma skaidri izriet, ka nemainīgās izmaksas tika segtas proporcionāli.

104.

Sprieduma lietā Chronopost I 40. punktā skaidri noteikts, ka pienācīgajai atlīdzībai “par ieguldītā kapitāla izmantošanu” ir jābūt atvasinātai no atlīdzības, kas tiek maksāta par “loģistikas un tirdzniecības atbalstu”. Ņemot vērā “pilnīgo izmaksu” definīciju 57. apsvērumā, tas, kā Komisija ir izvērtējusi SFMI-Chronopost maksāto atlīdzību par La Poste kapitāla ieguldījuma izmantošanu, ir salīdzināmi ar Tiesas pieeju.

105.

Apstrīdētais lēmums arī sniedz SFEI, sūdzības iesniedzējam, pienācīgu pamatojumu par to, kāpēc sūdzībā minētie fakti un juridiskie argumenti nebija pietiekami, lai pierādītu valsts atbalsta pastāvēšanu.

106.

Komisija 45.–62. apsvērumā izklāsta pamatojumu SFEI sūdzību, kuru kopsavilkums ir sniegts 34. apsvērumā, noraidīšanai. Būtībā tā noraida SFEI pieeju dažādo apgalvotā valsts atbalsta elementu vērtēšanai. It īpaši no apstrīdētā lēmuma ( 60 ) skaidri izriet, ka detalizētie ekonomikas pētījumi, ko sūdzības iesniedzējs iesniedza, lai pierādītu valsts atbalsta pastāvēšanu, bija balstīti uz “parastas tirgus cenas” jēdzienu, par kuru Komisija norādīja, ka tas ir būtiski kļūdains ( 61 ). Šajos apstākļos nebūtu nozīmes sniegt detalizētu atbildi uz pieņēmumiem un aprēķiniem, kas ir pamatā šajos pētījumos aprēķinātajiem kopējā valsts atbalsta apmēriem.

107.

Tādēļ es neuzskatu, ka ir pamatots trešais pamats, kas ir ticis izvirzīts, lai pieprasītu detalizētāku pamatojumu ( 62 ). Pati Pirmās instances tiesa piekrita, ka iemesli, kāpēc Komisija noraidīja SFEI izmantoto izmaksu aprēķināšanas metodi, bija skaidri izklāstīti apstrīdētajā lēmumā ( 63 ). Man šķiet, ka Komisija atbildēja “uz visiem būtiskajiem prasītāju argumentiem, kas pamatoti ar [..] ekonomiskajiem pētījumiem”. Komisija būtībā uzskatīja, ka SFEI kopējā pieeja un metodika bija nepareizas. Kāda nozīme šajos apstākļos būtu prasībai sniegt “rūpīgu pamatojumu”, detalizētākā veidā pārbaudot konkrētos argumentus? Es piebilstu, ka Pirmās instances tiesa sīkāk neizskaidroja, par kuriem no SFEI sūdzību elementiem tā uzskatīja, ka tie nebija pienācīgi izskatīti apstrīdētajā lēmumā. Tas ir tiešā pretstatā tās pieejai spriedumā lietā Sytraval un Brink’s France ( 64 ).

108.

Es neesmu pārliecināta, ka pēc sīkākas pārbaudes ir apstiprināms Pirmās instances tiesas otrais pamats ( 65 ), kas ir ticis izvirzīts, lai pieprasītu detalizētāku pamatojumu Komisijas lēmumā. Ir saprātīgi, ja tiek pieprasīts, lai lēmuma pieņēmējs pievērstu pienācīgu uzmanību tiesas lēmumiem, kas ietekmē viņa attiecīgajā brīdī sagatavojamā lēmuma formulējumu. Komisija savā analīzē patiešām koncentrējās uz spriedumu lietā SFEI ( 66 ). Tomēr es neuzskatu, ka tikai tas, ka ir ticis atsaukts iepriekšējs lēmums, būtiski groza no EKL 253. panta izrietošā pamatojuma sniegšanas pienākuma apmēru. Tā vietā precīzo pamatojuma sniegšanas pienākuma apmēru turpina noteikt attiecīgā jautājuma konteksts un uz to attiecināmās tiesību normas.

109.

Es secinu, ka, konstatējot, ka apstrīdētajā lēmumā sniegtais pamatojums ir nepietiekams, Pirmās instances tiesa pieļāva tiesību kļūdu. Līdz ar to es iesaku Tiesai apstiprināt trešo apelācijas pamatu.

110.

Pirmkārt, Pirmās instances tiesa norādīja, ka valsts atbalsta jēdzienam Līguma 92. panta izpratnē (jaunajā redakcijā — EKL 87. pants), kura mērķis ir novērst, ka tirdzniecību starp dalībvalstīm iespaido valsts iestāžu sniegtās priekšrocības, kas dažādos veidos rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētām precēm, ir ļoti plaša piemērošanas joma ( 69 ). Šis jēdziens ietver intervences, kas visdažādākajā veidā mazina izmaksas, kas parasti ir iekļautas uzņēmuma budžetā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Līgums definē valstu intervences pasākumus, atsaucoties uz to sekām.

111.

Pirmās instances tiesa noraidīja Komisijas argumentu, ka Postadex klientūras nodošana, kas bija loģiskas sekas meitas sabiedrības izveidošanai, nebija valsts atbalsts ( 70 ). Klientūra bija nemateriāls aktīvs, kam ir ekonomiska vērtība, kaut arī šīs vērtības apjomu ir grūti noteikt. La Poste varēja izveidot Postadex pakalpojumu, pateicoties legālā monopola iespējām. SFMI-Chronopost ( 71 ) nesniedza La Poste nekādu atlīdzību. Šāda aktīva nodošana tomēr deva labumu tā saņēmējam. Var uzskatīt, ka to ierosināja valsts. Līdz ar to šī nodošana bija valsts atbalsts.

112.

Pirmās instances tiesa secināja, ka Komisija bija pieļāvusi tiesību kļūdu, atzīstot, ka Postadex klientūras nodošana nav valsts atbalsts, jo tā nedod nekādu labumu naudas izteiksmē. Tādējādi apstrīdētais lēmums bija jāatceļ tāpēc, ka Komisija tajā bija atzinusi, ka La Poste veiktā Postadex nodošana SFMI-Chronopost nebija valsts atbalsts.

113.

Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Pirmās instances tiesa kļūdījās, secinot, ka apstrīdētajā lēmumā bija pieļauta kļūda, uzskatot, ka Postadex nodošana SFMI-Chronopost nebija valsts atbalsts. Tie apgalvo, ka šo situāciju nevar salīdzināt ar mātes sabiedrības rīcību attiecībā uz pastāvošu meitas sabiedrību privātajā sektorā. Atšķirībā no šādas situācijas La Poste izveidoja meitas sabiedrību, nododot saimniecisku darbību atsevišķam subjektam, kas bija izveidots tieši šim mērķim. Meitas sabiedrības izveides brīdī labuma saņēmējs neeksistē. Komisija veicina šādu atdalīšanos, lai uzlabotu tirgus darbību konkurences apstākļos.

114.

Ufex apgalvo, ka Postadex piesaistītās klientūras nodošana bez atlīdzības neapšaubāmi radīja labumu SFMI-Chronopost kā jaunam tirgus dalībniekam. Aktīvi vienmēr tiek nodoti par atlīdzību. Radītais labums būtu bijis jāizvērtē saskaņā ar spriedumā lietā Chronopost I noteiktajām Tiesas vadlīnijām.

115.

Komisija apstrīdētajā lēmumā atzīst, ka Postadex klientūra ir nemateriāls aktīvs ( 72 ). Kā atzīst Pirmās instances tiesa, tas, ka kāda elementa apjomu ir grūti noteikt, nenozīmē, ka tam nav nekādas vērtības ( 73 ). Es piekrītu, ka klientūrai laikā, kad tā 1985. gadā tika nodota SFMI-Chronopost, bija pozitīva ekonomiska vērtība.

116.

Kas tieši notika brīdī, kad La Poste izveidoja SFMI-Chronopost? Man šķiet, ka it īpaši ir jānošķir, no vienas puses, darbības, kas attiecas uz eksprespasta sūtījumu pakalpojumiem, un, no otras puses, šo darbību vērtība.

117.

Ir skaidrs, ka jaunais uzņēmums pārņēma darbības. Šīs darbības bija saistītas arī ar klientu bāzes pārvaldīšanu un izmantošanu. Tomēr pati meitas sabiedrības izveide nodeva šīs sabiedrības darbību ekonomisko vērtību tās akcionāriem. Līdz ar to La Poste paturēja daļu šīs vērtības, kas atbilda 66 % tam piederošo akciju. TAT saņēma pārējo vērtību kā atlīdzību par tās veikto kapitāla ieguldījumu. Citiem vārdiem sakot, darbību vērtību atspoguļoja akcionāru izdoto un paturēto akciju vērtība.

118.

Līdz ar to šī situācija atšķiras no privatizācijas. Ja valsts nodod aktīvu ārējam ieguldītājam, tā saņem atlīdzību. Valsts atbalsts pastāv, ja atbilstoši privātā ieguldītāja principam saņemtā atlīdzība ir mazāka nekā pārdoto aktīvu vērtība ( 74 ). Tad, kad tika izveidota SFMI-Chronopost, vienīgais ārējais ieguldītājs bija TAT, kas iegādājās 34 % akciju. Ja SFMI-Chronopost būtu izdarījusi kādus maksājumus La Poste, tad tādējādi vienkārši tiktu samazināta meitas sabiedrības vērtība un, attiecīgi, La Poste piederošo akciju vērtība.

119.

Man šķiet, ka privātā ieguldītāja princips ir piemērojams arī attiecībā uz situāciju, kurā valsts uzņēmums nodod vienu no savām darbībām meitas sabiedrībai ( 75 ). Jautājums ir par to, vai privāts ieguldītājs būtu rīkojies tādā pašā veidā un nevis, piemēram, pārdevis veicamo darbību trešajai pusei. Komisija būtībā izskata šo jautājumu apstrīdētajā lēmumā, izvērtējot 1986. gadā par La Poste veikto kapitāla ieguldījumu saņemto atdeves koeficientu ( 76 ).

120.

Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa pareizi atzīmē, ka tagadējā EKL 87. panta 1. punktā valsts intervences ir nošķirtas atbilstoši to sekām ( 77 ). Tomēr man ir grūti saprast, kā SFMI-Chronopost izveide vai izkropļot tirgu. Tā bija jauna konkurente tikai tāpēc, ka tā bija no jauna izveidota sabiedrība ar jaunu nosaukumu. Tās darbības un klientūra bija Postadex darbības un klientūra. Man šķiet daudz ticamāk, ka tas, ka tiek radīta atsevišķa meitas sabiedrība, lai tā veiktu darbības, kas iepriekš tika veiktas valsts monolīta ietvaros, ja tās darījumi ar tās mātes sabiedrību tiek veikti atbilstoši spriedumā lietā Chronopost I noteiktajai formulai, galu galā palielinās konkurences līmeni tirgū.

121.

Visu šo iemeslu dēļ es neuzskatu, ka brīdī, kad La Poste pārveidoja Postadex par meitas sabiedrību, tas nodeva Postadex vērtību SFMI-Chronopost. Līdz ar to Pirmās instances tiesa kļūdījās, konstatējot, ka Postadex nodošana SFMI-Chronopost ir valsts atbalsts, jo SFMI-Chronopost nesniedza La Poste nekādu atlīdzību ( 78 ).

122.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ es iesaku Tiesai apstiprināt arī ceturto apelācijas pamatu.

123.

Atbilstoši Eiropas Kopienu Tiesas statūtu 61. pantam, ja Tiesa atceļ Pirmās instances tiesas nolēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Pirmās instances tiesai.

124.

Tā kā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka tā nevarēja pārbaudīt atsevišķus ceturtā pamata pirmajā daļā ietvertos argumentus, jo argumentācija apstrīdētajā lēmumā nebija pietiekama ( 79 ), man šķiet, ka tiesvedības stadija Tiesai neļauj pieņemt galīgo spriedumu. Tādēļ es iesaku nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

125.

Ņemot vērā iepriekš minētos argumentus, es iesaku Tiesai: