1.

Uzskatīt apraidi par informācijas līdzekli vien nozīmētu to noreducēt līdz tās raksturīgākajam aspektam, bez ievērības atstājot citus ļoti svarīgus aspektus, kas izriet no sociālās kultūras nozīmes, kas tai piešķirta laika gaitā. Rietumu sabiedrībās šo sakaru sistēmu savienojums ar sasniegto materiālo labklājību šķiet atdzīvinām romiešu aforismu panem et circenses (maize un izpriecas), ar ko latīņu dzejnieks Juvenāls ( 2 ) izsmēja Romas iedzīvotāju padevīgo kūtrumu un intereses trūkumu par politiskajiem jautājumiem ( 3 ). Mūsdienās šo aforismu varētu tulkot, aizstājot maizi ar ērtībām un romiešu cirka izrādes — ar televīziju.

2.

Neviens vairs neapstrīd spēcīgo pievilcību, kas piemīt tēliem, kuri spēj iespiesties pat visdziļākajos noslēgtības nostūros; tādēļ, lai novērstu to, ka tādi pareģojumi kā Džordža Orvela [George Orwell] romānā “1984” ( 4 ) pārvērš audiovizuālo tehniku propagandai kalpojošā aparātā, valdības cenšas paredzēt piesardzības pasākumus, kas nodrošinātu zināmu objektivitātes un neatkarības pakāpi, vismaz sabiedriskajā radio un televīzijā.

3.

Trīs jautājumi, ko Oberlandesgericht Düsseldorf (Diseldorfas Apelāciju tiesa) uzdevusi šai Tiesai, atbilst šim kontekstam, proti, centieniem pēc produktīvas un atbilstošas tiesiskas valsts prasībām — it īpaši ar savu neitralitāti attiecībā pret politiskās izvēles plurālismu — sabiedriskās apraides. No rīkojuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka Vācijā šī garantija lielā mērā tiek nodrošināta, uzdodot sabiedriskajām raidorganizācijām iekasēt un pārvaldīt savus naudas līdzekļus, ko gūst no pienākuma maksāt noteiktu nodokli vienkārši radio vai televīzijas aparāta piederības dēļ.

4.

Šis no neapstrīdēta sabiedrisko pakalpojumu pienākuma izrietošais netiešais finansēšanas modelis rada jautājumu par to, vai šīs raidorganizācijas ir uzskatāmas par “līgumslēdzējām iestādēm” Kopienas direktīvu par publisko līgumu piešķiršanu kontekstā vai, turpretim, nav ierindojamas šajā kategorijā, tādējādi tās atbrīvojot no publiskā iepirkuma procedūrām.

5.

Sākotnēji iesniedzējtiesa ir norādījusi gan uz Direktīvas 2004/18/EK ( 5 ), kurā kodificēti publiskā iepirkuma līgumu procedūru noteikumi Kopienu mērogā, 1. panta 9. punktu saistībā ar piemērojamību personām, gan uz 16. panta b) apakšpunktu attiecībā uz materiālo piemērošanas jomu; tā kā direktīva neesot pienācīgi transponēta līdz tās transponēšanai valsts tiesībās paredzētā termiņa beigām, tad saskaņā ar Bundesgerichtshof (Vācijas Federālā Augstākā tiesa) judikatūru tai valsts noteikumi esot jāinterpretē atbilstoši jaunā redakcijā pieņemtajam Kopienu tiesību aktam, lai arī tas nav piemērojams lietā aplūkotai iepirkuma procedūrai.

6.

Pat pieņemot Oberlandesgericht pamatojumu, divu iemeslu dēļ tomēr ir jāņem vērā Direktīvas 92/50/EK ( 6 ) 1. panta a) un b) apakšpunkta sākotnējā redakcija: pirmkārt, tāpēc, ka tā ir tiesību pamatnorma, uz kuru Vācijas likumdevējs balstījās, savu tiesību sistēmu pielāgojot Kopienu tiesībām, un tādēļ valsts tiesiskais regulējums ir attiecināts uz minēto pantu; otrkārt, tādēļ, ka Direktīvas 2004/18 jaunā redakcija ar to pilnīgi sakrīt.

7.

Nosakot piemērošanas apjomu ratione personae, Direktīvas 92/50 vispārīgajiem noteikumiem veltītajā I sadaļā ietvertajā 1. panta b) apakšpunktā noteikts, ka līgumslēdzējas iestādes ir:

“[..]

valsts, reģionālas vai vietējas iestādes, publisko tiesību subjekti vai apvienības, ko izveidojusi viena vai vairākas šādas iestādes vai publisko tiesību subjekti.”

Par publisko tiesību subjektu uzskata jebkuru struktūru:

“- kas nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības un neveic rūpnieciskas vai komerciālas darbības [kas nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības, kam nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura],

8.

Turpinājumā šajā tiesību normā noteikts, ka “saraksti, kuros uzskaitīti publisko tiesību subjekti vai šādu publisko tiesību subjektu kategorijas, kas atbilst minētajiem kritērijiem, ir ietverti Direktīvas 71/305/EEK ( 7 ) I pielikumā. Šie saraksti ir cik vien iespējams pilnīgi, un tos var pārskatīt saskaņā ar minētās direktīvas 30.b pantā paredzēto procedūru; [..]”.

9.

Tā paša 1. panta a) apakšpunktā uzskaitīti direktīvas ratione materiae aptvertie tiesiskie darījumi, no kuriem īpaši izslēgti:

“[..]

[..].”

10.

Noteikumi Vācijas valsts iestāžu līgumu piešķiršanai ir ietverti Likumā pret konkurences ierobežojumiem (Gesetz gegen Wettbewerbsbeschränkungen ( 8 ); turpmāk tekstā — “GWB”); direktīvas 1. panta b) apakšpunkts par līgumslēdzējām iestādēm valsts tiesībās ir atspoguļots GWB 98. panta 2. punktā:

“98. pants — Līgumslēdzēji

Valsts līgumslēdzējas iestādes šīs nodaļas izpratnē ir:

[..].”

11.

No rīkojuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka Vācijā sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanu regulē divi starp Bund (federatīvo valsti) un Länder (federālajām zemēm) noslēgti valsts līgumi. Apraides nodokļa iezīmes pamatā aprakstītas 1991. gada 31. augustaStaatsvertrag über die Regelung des Rundfunkgebührenwesens (Valsts līgums par radio apraides nodokļa regulējumu; turpmāk tekstā — “Valsts līgums”), kurā grozījumi izdarīti 1996. gadā.

12.

Tā 2. pants ir izteikts šādi:

“1.   Apraides nodokli veido pamatnodoklis un nodoklis par televīzijas pakalpojumu izmantošanu. Tā apmēru nosaka Valsts līgums par raidorganizāciju finansēšanu [Rundfunkfinanzierungsstaatsvertrag].

[..]”

13.

Valsts līguma 4. pants noteic:

“1.   Pienākums maksāt apraides nodokli stājas spēkā ar raiduztvērēja valdījuma iegūšanas mēneša pirmo dienu.

[..]”

14.

Savukārt Valsts līguma 7. pantā noteikts nodokļa ceļā iegūto līdzekļu sadalījums:

“1.   Pamatnodokļa ceļā gūtie ienākumi pienākas federālās zemes [Land] raidorganizācijai un Valsts līgumā par raidorganizāciju finansēšanu [Rundfunkfinanzierungsstaatsvertrag] noteiktajā apmērā — Vācijas radio [Deutschlandradio], kā arī federālās zemes mediju iestāde [Landesmedienanstalt], kuras teritorijā tai pieder radio un televīzijas signālu uztvērējs.

2.   Televīzijas nodokļa ceļā gūtie ienākumi pienākas federālās zemes [Land] raidorganizācijai un Valsts līgumā par raidorganizāciju finansēšanu [Rundfunkfinanzierungsstaatsvertrag] noteiktajā apmērā — federālās zemes mediju iestādei [Landesmedienanstalt], kuras teritorijā tai pieder televīzijas signālu uztvērējs, kā arī Otrajam Vācijas sabiedriskajam televīzijas kanālam (Zweites Deutsches Fernsehen; turpmāk tekstā — “ZDF”). [..]

[..]”

15.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka otrajā Valsts līgumā — 1996. gada 26. novembraRundfunkfinanzierungsstaatsvertrag (Valsts līgums par raidorganizāciju finansēšanu; turpmāk tekstā — “Finansēšanas valsts līgums”), ir konkrēti noteikta nodokļu summa; tās apmēru nosaka uz labvēlīga Länder (federālo zemju) parlamentu lēmuma pamata.

16.

Raidorganizāciju budžeta pārbaude un izveide saskaņā ar Finansēšanas valsts līguma 2.–6. pantu ir deleģēta neatkarīgai Kommission zur Überprüfung und Ermittlung des Finanzbedarfs der Rundfunkanstalten (Raidorganizāciju finansiālo vajadzību pārbaužu un izvērtēšanas komisija; turpmāk tekstā — “KEF”), kura vismaz reizi divos gados sagatavo atskaiti, kas kalpo par pamatu Länder (federālo zemju) parlamentu un valdību lēmumiem par nodokļiem (Finansēšanas valsts līguma 3. panta 5. punkts savienojumā ar 7. panta 2. punktu).

17.

Pamatojoties uz 1993. gada 18. novembra noteikumiem par Westdeutscher Rundfunk Köln nodokļu samaksas kārtību, kas pieņemti saskaņā ar Valsts līguma 4. panta 7. punktu, kas tikuši apstiprināti Land (federālās zemes) valdībā, attiecīgo Länder (federālo zemju) raidorganizācijas no iedzīvotājiem nodokļus iekasē ar valsts pārvaldes funkcijas pildošās Gebühreneinzugszentrale der öffentlich-rechtlichen Rundfunkanstalten in der Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvās Republikas publisko tiesību raidorganizāciju nodokļu iekasēšanas centrāle; turpmāk tekstā — “GEZ”) starpniecību.

18.

Apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Düsseldorf iesniegušās personas ir Arbeitsgemeinschaft der Rundfunkanstalten Deutschlands (Vācijas apraides reģionālo organizāciju darba apvienība; turpmāk tekstā — “ARD”) biedru sastāvā esošas Länder raidorganizācijas un ar 1961. gada 6. jūnija valsts līgumu izveidotā publisko tiesību televīzijas organizācija ZDF, kā arī Deutschlandradio (Vācijas radio) (turpmāk tekstā kopā sauktas — “raidorganizācijas”).

19.

Minētās organizācijas 2002. gadā nodibināja GEZ kā publisko tiesību pārvaldes iestādi, kuras uzdevums ir iekasēt un samaksāt katrai no Länder raidorganizācijām tai pienākošos nodokļus. Tā kā GEZ nav juridiskas personas statusa, tā rīkojas attiecīgo raidorganizāciju vārdā un uzdevumā.

20.

Pēc tirgus izpētes 2005. gada augustā GEZ rakstveidā aicināja vienpadsmit tīrīšanas uzņēmumus iesniegt saistošus piedāvājumus par tīrīšanas pakalpojumu sniegšanu tās ēkās, kā arī Westdeutscher Rundfunk (Rietumvācijas radio, viena no ARD sastāvā ietilpstošām raidorganizācijām) ēdnīcā Ķelnē laikposmā no 2006. gada 1. marta līdz 2008. gada 31. decembrim, paredzot automātisku ikgadēju līguma pagarināšanu. Līguma summa tika lēsta vairāk nekā 400000 eiro apmērā. Valsts tiesiskajam regulējumam un piemērojamai direktīvai atbilstoša iepirkuma procedūra Kopienu mērogā netika veikta.

21.

Sabiedrība Gesellschaft für Gebäudereinigung und Wartung mbH (turpmāk tekstā — “GEWA”), kas ir atbildētāja Oberlandesgericht Düsseldorf, un persona, kas iestājusies lietā — Varnekes kungs [Warnecke], atbildēja uz GEZ aicinājumu katra ar savu piedāvājumu. Pirmā piedāvāja viszemāko cenu. Ar 2005. gada 9. novembra lēmumu GEZ Administratīvā padome nolēma rīkot sarunas ar četriem pretendentiem, tajā skaitā arī prasības cēlēju, un personu, kas iestājusies lietā. Tika arī nolemts detalizēti izvērtēt piedāvājumu saimnieciskumu, izmantojot Kepner-Tregoe metodi, ar kuru noteiktas zināmas vērtības tehniski specifiskās, komerciālās un risku vērtēšanas kritērijiem. Saskaņā ar šo novērtējumu sūdzības iesniedzējas piedāvājums bija trešajā vietā, bet lietā iestājušās personas piedāvājums — pirmajā.

22.

GEZ telefoniski informēja GEWA par to, ka līguma noslēgšanas tiesības tai neesot tikušas piešķirtas. 2001. gada 14. novembra vēstulē šis uzņēmums pārmeta, ka GEZ kā līgumslēdzēja iestāde, Kopienu mērogā neizsludinādama konkursu par publisko tīrīšanas pakalpojumu iepirkumu, esot pārkāpusi tiesību aktus par publiskā līguma piešķiršanu. GEZ šo sūdzību noraidīja.

23.

Tad GEWA cēla Bezirksregierung Köln (Ķelnes vietējā pārvalde) Vergabekammer (Publiskā iepirkuma palātā) prasību, kurā tā GEZ norādīja kā atbildētāju. Tā lūdza, lai maksājumu centrālei tiktu uzlikts pienākums tīrīšanas pakalpojumu pasūtījumu veikt, organizējot oficiālu publiskā iepirkuma procedūru saskaņā ar GWB ceturtās nodaļas noteikumiem un, pakārtoti, veikt jaunu novērtēšanu, ņemot vērā Publiskā iepirkuma palātas juridisko vērtējumu.

24.

Tā apgalvoja, ka GEZ kā daļa no raidorganizācijas esot līgumslēdzēja iestāde GWB 98. panta 2. punkta izpratnē, jo šīs organizācijas tiek finansētas galvenokārt ar nodokļiem, ko maksā iedzīvotāji, un nenoliedzami publisko tiesību radio un televīzijas pamatpakalpojumu nodrošināšana iedzīvotājiem ir vispārējām interesēm atbilstoša vajadzība, kam nav nedz rūpnieciska, nedz komerciāla rakstura.

25.

Tā turklāt apgalvoja, ka ar Direktīvas 92/50 1. panta a) apakšpunkta iv) daļu ir izslēgti tikai līgumi par programmu iegādi, izstrādi, inscenējumiem vai kopinscenējumiem, ko veic raidorganizācijas, un līgumi par raidlaika iegādi, kas nepārprotami atšķiras no pamata prāvā apstrīdētā pakalpojuma būtības.

26.

Ar 2006. gada 13. februāra lēmumu iepriekš minētā Vergabekammer apmierināja GEWA atkārtoto sūdzību un noteica GEZ un raidorganizācijām, ja tās vēlas turpināt īstenot savu iepirkumu, ievērot publiskā iepirkuma procedūras regulējumu, vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības principu, kā arī Eiropas mērogā izsludināt konkursu.

27.

Šo lēmumu Länder raidorganizācijas pārsūdzēja administratīvā kārtā, lūdzot to atcelt tāpēc, ka sūdzības iesniedzējas sūdzība pret GEZ esot nepieņemama un katrā ziņā — nepamatota. Tās uzskata, ka, būdamas publisko tiesību raidorganizācijas, tās nav līgumslēdzējas iestādes GWB 98. panta 2. punkta izpratnē, jo publisko tiesību apraide galvenokārt tiek finansēta ar lietotāju obligātajiem maksājumiem.

28.

Tās piebilst arī, ka neesot valsts uzraudzības GWB 98. panta 2. punkta nozīmē, jo tiek īstenota tikai papildu un ierobežota likumības pārbaude. Turklāt raidorganizāciju administratīvo padomju locekļi ir dažādu sociālās piederības grupu pārstāvji. Vairākuma trūkums vadības padomēs izslēdz jebkādu valsts ietekmi publiskā iepirkuma līguma piešķiršanā.

29.

Savukārt GEWA atbalsta Vergabekammer lēmumu.

30.

Uzskatot, ka prāvas iznākums ir atkarīgs no Direktīvas [92/50] 1. panta interpretācijas, Vergabesenat des Oberlandesgerichts Düsseldorf (Diseldorfas Apelāciju tiesas Publiskā iepirkuma lietu senāts) nolēma apturēt tiesvedību un, pamatojoties uz EKL 234. panta pirmo daļu, uzdot Eiropas Kopienu Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)   Vai Direktīvas [92/50] 1. panta [b) punkta otrās daļas trešajā ievilkumā] norādītā pirmā alternatīva “finansē valsts” ir interpretējama tādējādi, ka, pamatojoties uz dalībvalstij konstitucionāli noteikto pienākumu garantēt iestāžu neatkarīgu finansēšanu un pastāvēšanu, valsts līmenī noteiktā nodokļu maksāšana, kuru veic radiouztvērēju turētāji, ir uzskatāma par valsts finansējumu direktīvas noteikuma izpratnē?

2)   Gadījumā, ja uz pirmo prejudiciālo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, vai Direktīvas [92/50] 1. panta [b) punkta otrās daļas trešā ievilkuma] pirmā alternatīva ir interpretējama tādējādi, ka, lai iestātos nosacījums “finansē valsts”, valstij ir tieši jāietekmē publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršana, ko veic valsts finansētās iestādes?

3)   Gadījumā, ja uz otro prejudiciālo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši, vai pirmā alternatīva Direktīvas [92/50 1. panta b) punkta otrās daļas trešā ievilkuma pirmā alternatīva] kontekstā ar [1. panta a) punkta iv) daļu] ir interpretējama tādējādi, ka direktīvas noteikumi netiek piemēroti tikai minētā [1. panta b) punkta otrās daļas trešajā ievilkumā] norādītajiem pakalpojumiem, savukārt citi pakalpojumi, kas nav saistīti ar programmas specifiku, bet kuriem ir ar to saistīts un palīgraksturs, ietilpst [tās pašas] direktīvas piemērošanas jomā (interprétation e contrario)?”

31.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā reģistrēts 2006. gada 7. augustā.

32.

Rakstveida apsvērumus iesniedza GEWA, raidorganizācijas, Vācijas, Polijas un Austrijas valdība, kā arī Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (turpmāk tekstā — “EBTA”) Uzraudzības iestāde un Eiropas Komisija.

33.

2007. gada 14. jūnijā tiesas sēdē savu prasījumu paušanai mutvārdos piedalījās raidorganizāciju, GEWA juridiskie pārstāvji, kā arī Vācijas valdības, EBTA Uzraudzības iestādes un Eiropas Komisijas pārstāvji.

34.

Lai arī iesniedzējtiesa ir uzdevusi trīs jautājumus, divus pirmos, šķiet, vēlams iztirzāt kopā ( 9 ), jo tie abi attiecas uz piemērojamību personām un Direktīvas 92/50 1. panta b) apakšpunkta otrās daļas trešā ievilkuma pirmo alternatīvu ( 10 ).

35.

Vācijas raidorganizācijas uzskata, ka tās netiek finansētas ar valsts līdzekļiem, un atsaucas uz analoģiju starp publiskā iepirkuma tiesisko regulējumu, kas ir šīs prāvas priekšmets, un EKL 87. un 88. pantu par valsts atbalstu, kuros izvirzīts nosacījums par piešķīrumu “no valsts līdzekļiem”.

36.

Tomēr, kā pareizi norāda Komisija, neuzskatu, ka tik pārdroša salīdzināšana ir pieļaujama, ņemot vērā abu regulējumu atšķirīgos elementus un nosprausto mērķi, jo atbalsta jomā EK līguma mērķis ir novērst jebkādu konkurences nepamatotu kropļošanu konkrētā tirgū ar valsts naudas palīdzību, savukārt saistībā ar publiskā iepirkuma procedūrām tiek noskaidrots, vai organizācija ir ierindojama “līgumslēdzējas iestādes” jēdzienā, lai noteiktu, vai tai ir jāveic publiskā iepirkuma procedūras.

37.

Tādējādi abu šo tiesību jomu starpā konstatējams “likuma mērķa identitātes” trūkums, un tādēļ tās nav salīdzināmas pēc analoģijas.

38.

Visbeidzot, lai arī trešais jautājums nav būtisks, lai kvalificētu Vācijas raidorganizācijas kā līgumslēdzējas iestādes, kā tās pašas apgalvo rakstveida apsvērumos, tā izvērtējums ir zināmā mērā noderīgs, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši un uz otro — noliedzoši, tā kā, lūdzot interpretēt Direktīvas 92/50 1. panta a) apakšpunkta iv) daļu, Oberlandesgericht tiecas noskaidrot materiālo piemērošanas jomu, kas ir loģiski, lai arī tā šķiet skaidra.

39.

Strīds attiecas uz kārtību, kādā Vācijā raidorganizācijām tiek nodrošināti finanšu resursi. Tādējādi jāizpēta sistēmas pamatiezīmes, lai noskaidrotu, vai šo organizāciju ienākumi tiek gūti no “valsts” atbilstoši Direktīvai 92/50 un Tiesas judikatūrai.

40.

Raidorganizācijas apgalvo, ka nodokļa samaksu lietotājs veic labprātīgi, jo var izvairīties no maksājuma, iztiekot bez raiduztvērēja. Vācijas valdība šai nostājai piekrīt, uzskatot, ka starp organizācijām un patērētāju pastāv tieša saistība, kas neskar valsts budžetus, jo GEZ iekasē nodokli, bet iekasēto naudu neiemaksā valsts budžetā. Tādējādi tās abas noliedz “valsts” finansējuma esamību šajā gadījumā.

41.

Tomēr Direktīvas 92/50 1. panta b) apakšpunkta otrās daļas trešā ievilkuma alternatīvas ir paredzētas kā pieņēmums, kas galvenokārt ir atkarīgs no finansēšanas no valsts līdzekļiem. Ja šis priekšnosacījums ir izpildīts, tiek pieņemta saistības esamība, kādēļ nav izvirzāmi citi piemērošanas nosacījumi kā, piemēram, par to, lai finansēšana būtu pamats valsts tiešai ietekmei publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanā. Šī nosacījuma izvērtējums ir saistīts ar otru alternatīvu, kura attiecas uz kontroli, jo ļauj noteikt tās intensitāti ( 11 ).

42.

Šo uzskatu turklāt apstiprina spriedumā lietā University of Cambridge noteiktā atšķirība starp summām, kas saņemtas ar pretizpildījumu vai bez tā ( 12 ), jo tās vienīgais mērķis iesniedzējtiesai bija kalpot par mērauklu uzskatam par to, vai ir izpildīts minētais pieņēmuma priekšnosacījums, proti, par finansējumu galvenokārt no valsts līdzekļiem.

43.

No abos iepriekšējos punktos izklāstītā izriet, ka otrais jautājums Oberlandesgericht formulētajā redakcijā nav noderīgs un izskatāms kopīgi ar pirmo.

44.

Atgriežoties pie lietas būtības, šajā prāvā netiek apstrīdēts tas, ka nodoklis ir ieviests ar publisko tiesību aktiem (“Staatsverträge”) — Valsts līgumu un Finansēšanas valsts līgumu ( 13 ).

45.

Netiek apstrīdēts arī tas, ka “Staatsvertrag” attiecīgajā Vācijas tiesību sistēmā ir publisko tiesību akts ( 14 ).

46.

Līdz ar to tiesiskās attiecības, kas personu, kuras valdījumā ir televizors vai radio, saista ar raidorganizācijām, ietilpst publiskajās tiesībās un ir gandrīz kā nodeva, jo maksāšanas pienākums rodas tāpēc vien, ka valdījumā atrodas radio vai televīzijas viļņu uztvērējs, kas ir īstens jebkuram nodokļu ieturējumam raksturīgais “apliekamais objekts”, un televīzijas skatītājs kļūst par nodokļa maksātāju. Turklāt nav svarīgi, kā obligātais maksājums tiek apzīmēts valsts tiesībās ( 15 ).

47.

Tādējādi gan raidorganizāciju darbība, gan to pastāvēšana ir saistītas ar likumdevēja darbību, kas visspilgtāk atspoguļo pakārtotību valstij, un tādēļ izvērtētajā tiesību normā ietvertā atsauce uz galvenokārt valsts finansējumu kā uz pirmo alternatīvu nav nekādā ziņā nejauša, bet gan loģiski izriet no tā, ka saimnieciskā pakārtotība it īpaši raksturo šo “organizācijas ciešo saikni ar valsti”, uz kuru norādījusi Tiesa ( 16 ). Šeit iederētos vācu jurista fon Kirhmana [von Kirchmann] slavenā frāze par to, ka tiesības nepieder zinātņu jomai, jo ar “trīs likumdevēja vārdos izteiktiem labojumiem” ir pietiekami, lai “veseli grāmatplaukti nonāktu atkritumos” ( 17 ), ar to vienlīdz arī uzsverot likumdošanas varas spēku.

48.

Iepriekš izklāstītais iezīmē GEZ ieturēto raidorganizāciju naudas līdzekļu publiski tiesisko raksturu; turklāt daži šai maksājumu centrālei, neskatoties uz to, ka tā nav juridiska persona, piedēvē valsts organizācijas īpašības, atsaukdamies uz tiesībām ieturēt nodokli un to piedzīt bezstrīdus kārtībā ( 18 ), kas ir tās publiski tiesisko raksturu vēl vairāk pastiprinošas, ar valsts suverēno varu saistīto funkciju īstenošanai raksturīgas prerogatīvas.

49.

Bet tā kā šis raksturs, lai arī būdams svarīga pazīme, pēc kuras var konstatēt valsts finansiālo atbalstu, pretēji tam, ko apgalvo raidorganizācijas, to neapstrīdami nepierāda, tad būtu jāizvērtē citas Vācijas valsts apraides finansējuma sistēmas īpatnības.

50.

Raidorganizācijas un Vācijas valdība ir vienisprātis par to, ka Direktīva 92/50 attiecas tikai uz maksājumiem, kas veikti tieši no valsts budžetiem ( 19 ), un nevis uz finanšu līdzekļu netiešiem pārskaitījumiem no kādas valsts iestādes vai citas līgumslēdzējas iestādes. Tās turklāt apgalvo, ka šajā gadījumā nodokļa maksājumu plūsma notiek vienīgi starp patērētāju un radio un televīzijas organizācijām, šajā naudas plūsmā nekādi nepiedaloties valstij.

51.

Šādai interpretācijai nepavisam nepiekrītu.

52.

Pirmkārt, Vācijas valdība akcentē ar pārvietošanu saistītu un pārlieku vienkāršotu finansēšanas izpratni, atbilstoši kurai tā ietvertu tikai pārskaitījumu, čeku, maksājuma uzdevumu vai fizisku naudas maisu pārvešanu bruņumašīnā no Valsts kases uz finansētās organizācijas telpām.

53.

Nemaz jau nerunājot par to, ka nav būtiskas atšķirības starp to, vai valsts iekasē nodokli, lai to nodotu finansētajām organizācijām, vai tām piešķir nodokļu ieturēšanas pilnvaras ( 20 ), nevajadzētu aizmirst, ka nodokļa ieturēšanas kārtību nosaka pati valsts, paredzot samaksas pienākumu un — ar neatkarīgas komisijas, proti, KEF starpniecību — maksājuma apmēru, ko tomēr apstiprina un, iespējams, groza Länder, kurām pieder galavārds ( 21 ).

54.

Otrkārt, Direktīvas 92/50 1. panta b) apakšpunkta otrās daļas trešā ievilkuma pirmā alternatīva neaprobežojas ar tiešas finansēšanas veidiem, jo darbības vārds “finansē” tiek raksturots vienīgi ar apstākļa vārdu “galvenokārt” (vācu valodā — “überwiegend”; franču valodā — “majoritairement”; un angļu valodā — “for the most part”), nepastāvot nevienai norādei uz veidu — netieši vai tieši — kā īstenojams naudas devums finansētajām organizācijām.

55.

Visbeidzot, judikatūrā ir rodams zināms netiešs apstiprinājums iespējai, ka valsts finansiālais atbalsts tiek veikts netieši, jo attiecībā uz tiesību normas trešā ievilkuma otro alternatīvu Tiesa ir atzinusi valsts netiešu kontroli ( 22 ), ko varētu paplašināti attiecināt arī uz pirmo alternatīvu, it īpaši, ņemot vērā triju alternatīvu līdzvērtīgumu ( 23 ), kā to pareizi atgādinājusi Vācijas valdība.

56.

Jau iepriekš minētajā spriedumā lietā University of Cambridge valsts finansējums tika definēts, norādot uz būtisku atšķirību atkarībā no tā, vai atbalsta saņēmējai organizācijai ir pienākums sniegt īpašu pretizpildījumu, jo valsts finansējumam izvirzītais nosacījums būtu izpildīts vienīgi tad, ja šāds pretizpildījums iztrūktu ( 24 ).

57.

Uz minētā precedenta sprieduma pamata un balstoties uz savu tēzi par to, ka patērētājs tieši maksā raidorganizācijām, šīs organizācijas un Vācijas valdība apgalvo, ka par šo maksājumu lietotājs kā “konkrētu pretizpildījumu” saņem tiesības uztvert Vācijas sabiedriskās televīzijas attēlus un radio viļņus; pamatojoties uz šo apstākli, tās noliedz, ka aplūkotajai finansēšanai ir valstisks raksturs ( 25 ).

58.

Lai atspēkotu šo argumentāciju, pietiktu vien minēt, ka, ievērojot to normatīvo izcelsmi, ar televīzijas nodokli piesaistītie naudas līdzekļi nav privāti. Tomēr varētu iebilst, ka gadījumā, ja patērētāja maksāto summu tiesiskais regulējums padarītu piesaistītos naudas līdzekļus par valstiskiem, arhitektu, advokātu un ārstu honorāri būtu uzskatāmi par valsts netiešiem izdevumiem publiskā iepirkuma procedūras direktīvu izpratnē. Bet, izmantojot viņu siloģismu, ja valsts finansējuma alternatīvas izvērtējumā tiktu vienīgi noskaidrota naudas privātā izcelsme, nedz preču zīmju un patentu biroju, nedz kadastru, nedz nekustamā īpašuma reģistru, kas ir tikai dažas no iestādēm, kurās ieinteresētā persona tieši apmaksā viņam valsts iestādes sniegto pakalpojumu, finansējums un, īsumā sakot, neviens nodoklis atbilstoši Direktīvai 92/50 nebūtu uzskatāmi par valsts līdzekļiem.

59.

To par pārliecinošāku nedarītu pat apgalvojumi, ka valsts līdzekļi arī tiek piešķirti apmaiņā pret valsts radio un televīzijas kanālu raidītajām programmām. Raidorganizācijām piešķirtie (valsts) naudas līdzekļi nedz rada, nedz pastiprina saikni, kas būtu līdzīga parastām komerciālām attiecībām raksturīgai saiknei, jo tie ir papildu pasākums ( 26 ), uz kuru balstās šo organizāciju darbība, valstij necerot un nesaņemot pretizpildījumu konkrēta pakalpojuma formā.

60.

Īsumā sakot, noraidu ne vien pieņēmumu par to, ka nodokļa maksāšana lietotājam ir jāveic kā pretizpildījums par piekļuvi sabiedriskās televīzijas raidījumiem, bet arī domu par to, ka valstij tās finansiālais atbalsts tiek atlīdzināts ar pretizpildījumu valsts apraides pakalpojuma formā.

61.

Lai arī nav jāprecizē, kas saprotams ar “publisko tiesību subjektu, kas nodibināts ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības un kam nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura” ( 27 ), Austrijas valdība un EBTA Uzraudzības iestāde nekļūdās, šī prejudiciālā jautājuma kontekstā ietverot pētījumu par raidorganizāciju konkurences apstākļiem.

62.

Atbilstoši radio un televīzijas nodokļa iekasēšanas kārtībai, kas sīki noregulēta īpašā likumā un kurai ir raksturīgas iepriekš minētās publisko tiesību prerogatīvas (apmēra noteikšana un iespējamā piespiedu izpilde), nepamatots ir apgalvojums, ka finanšu līdzekļi, kas paredzēti, lai apmierinātu vispārēju interešu vajadzību pēc sabiedriskās televīzijas programmu pārraides, ko neapstrīdami nodrošina raidorganizācijas, rodas neatkarīgi no tirgus apstākļiem. Ar nodokļa palīdzību tām piešķirtie naudas līdzekļi nerodas, veicot kādu darbību, atrodoties konkurences attiecībās ar citām, bet gan tos sedz no sabiedrības puses ( 28 ), neraizējoties par to, vai patērētājs faktiski izmanto to audiovizuālo programmu piedāvājumu.

63.

Šī veida atbalstīta darbība brīvā tirgū atbrīvo raidorganizācijas no nenoteiktības par saviem ieņēmumiem, jo tās saņem valsts garantiju KEF izveidotā budžeta formā. Tādēļ, lai arī par pareizu atzīstot uzskatu, saskaņā ar kuru naudas līdzekļu izcelsmei ir privāts raksturs, veids, kādā šīs organizācijas uzticas naudas līdzekļu plūsmai, neatšķiras no tā, ka valsts to rīcībā nodod līdzekļus tieši.

64.

Uz jautājumu, ko tiesas sēdē uzdevu par to, vai minētā raidorganizāciju finansēšanas garantija, kuru Vācijas valstij saskaņā ar Konstitūciju ir pienākums sniegt, attiecas arī uz radītajām parādsaistībām ( 29 ), Vācijas valdība atbildēja, ka šādu iespēju tā kategoriski noraidot. Tomēr, kā uz to norādīja Komisija, jautājums nav ievērības cienīgs, jo KEF pastāvīgi noskaidro raidorganizāciju finansiālās vajadzības un visaptveroši apmierina; tādējādi tām kritiskas maksātnespējas gadījumā nav jāķeras pie privātiem kredītiem, kas tādējādi pastiprina atbalsta valstisko raksturu.

65.

No visa iepriekš izklāstītā izriet raidorganizāciju darbību uzturošo finanšu līdzekļu valstiskais raksturs. Tomēr vēl jāizdara dažas piezīmes.

66.

Tā, pirmkārt, saskaņā ar šīs Tiesas pastāvīgo judikatūru Kopienu patstāvīgais jēdziens “līgumslēdzēja iestāde” jāinterpretē funkcionāli ( 30 ) un plaši ( 31 ), ņemot vērā mērķi novērst gan draudus, ka kādā līgumslēdzēju iestāžu publiskā iepirkuma procedūrā priekšroka tiek dota vietējiem pretendentiem vai kandidātiem, gan iespēju, ka kāda valsts finansēta vai tās pakļautībā esoša organizācija balstītos uz jebkādiem citiem, nevis saimnieciskiem apsvērumiem ( 32 ).

67.

Šajā sakarā, atbildot uz jautājumu, ko raidorganizācijām uzdevu tiesas sēdē, tās norādīja, ka neviena no vienpadsmit uzņēmumiem, ar kuriem sazinājās GEZ saistošu piedāvājumu iesniegšanai, mītnes vieta neatradās citā dalībvalstī. Šis fakts pats par sevi vien jau atklāj, ka Kopienu likumdevēja bažas nebija nepamatotas.

68.

Otrkārt, saskaņā ar daļu Vācijas juridiskās literatūras ( 33 ) raidorganizācijas norāda uz konstitucionālo objektivitātes pienākumu, kas tās pasargā no jebkādas valsts varas iejaukšanās to darbībā.

69.

Bez vajadzības izteikties par to, cik lielisks ir Vācijas Pamatlikuma Konstitūcijas 5. panta 1. punkts, ar kuru ir nodrošināta kvalitatīvu valsts radio un televīzijas pakalpojumu esamība, ar šo pamatpienākumu nav nesaderīgs iztirzātais šo organizāciju pienākums ievērot un izpildīt Kopienu direktīvās paredzētās publiskā iepirkuma procedūras.

70.

Šīs prejudiciālās tiesvedības apsvērumos nav norādīts neviens iemesls, kas uzskatāmi parādītu, ka raidorganizāciju pakārtošana direktīvu noteikumiem varētu apdraudēt to neitralitāti. Turklāt apraides brīvība un tās objektivitāte nekad nav bijuši kritēriji, pēc kuriem izvērtēt to, vai publisko tiesību subjekti ir līgumslēdzējas iestādes ( 34 ).

71.

Visbeidzot, netiek apstrīdēts, ka salīdzinājumā ar citiem ieņēmumu avotiem, it īpaši reklāmu, raidorganizāciju finansēšana pārsvarā tiek veikta ar nodokļa palīdzību, un tādēļ, ņemot vērā izklāstītos skaidrojumus, ir secināms, ka veids, kādā televīzijas organizācijas sedz savus izdevumus, atbilst Direktīvas 92/50 1. panta b) apakšpunkta otrās daļas trešā ievilkuma pirmās alternatīvas nosacījumam par finansēšanu galvenokārt no valsts puses.

72.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, aicinu Tiesu uz pirmo un otro Oberlandesgericht Düsseldorf jautājumu atbildēt šādi: netieša organizāciju finansēšana ar nodokļiem, ko maksā personas, kuru valdījumā atrodas raiduztvērēji, ir finansēšana strīdīgās tiesību normas izpratnē, no kuras izvērtējuma izriet, ka nav pieļaujams pieprasīt citus papildu kritērijus kā, piemēram, par valsts tiešu ietekmi tās finansētās iestādes veiktajā publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanā.

73.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 92/50 1. panta a) apakšpunkta iv) daļa tās piemērošanas jomā ietver ar programmu veidošanu nesaistītus papildu un palīgpakalpojumus.

74.

Jau esmu norādījis uz atbildes noderīgumu gadījumā, ja raidorganizācijas uzskata par “līgumslēdzēju iestādi”. Lūdzot šīs tiesību normas interpretāciju, Oberlandesgericht vēlas precizēt tās materiālās piemērošanas jomu, lai nolemtu, vai no tās ir izslēgti šādu organizāciju telpu tīrīšanas pakalpojumi.

75.

Tiesību normas redakcija ir tik skaidra, ka pietiktu vien norādīt uz principu in claris non fit interpretatio. Tiesību norma atbrīvo no pienākuma veikt publiskā iepirkuma procedūras attiecībā uz līgumiem, kas cieši saistīti ar radio un televīzijas raidījumu saturu (programmu materiāla iegādi, izstrādi, inscenējumiem vai kopinscenējumiem un ar raidlaika iegādi).

76.

Tā kā tas ir izņēmums no vispārīga noteikuma, tas ir jāinterpretē šauri, un tādēļ jebkura cita ar īpaši uzskaitītajām saistīta darbība ir jānoformē tiesiskā darījumā publiskā iepirkuma procedūras ceļā.

77.

Šis slēdziens šķiet esam pamatots ar Kopienu tiesību aktu attīstību, kā tas izriet no Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 attiecīgo apsvērumu izklāstu salīdzinājuma. Tā Direktīvas 2004/18 divdesmit piektajā apsvērumā ir niansēts kodolīgais Direktīvas 92/50 vienpadsmitais apsvērums, paredzot izņēmumu attiecībā uz “citiem sagatavošanas pakalpojumiem, piemēram, scenārijiem vai mākslinieciskiem priekšnesumiem, kas ir vajadzīgi programmas režisēšanai [veidošanai]”. Turpretim tas neaptver “tehniskā aprīkojuma piegādi, kas vajadzīgs” šādu programmu veidošanai.

78.

Līdz ar to, ja izņēmums neattiecas uz īpašiem darba līdzekļiem, tad to nevarētu attiecināt arī uz raidorganizāciju ēku tīrīšanas pakalpojumiem.

79.

Īsumā sakot, argumenta a contrario izmantošanu atbalsta gan gramatiskā, gan autentiskā interpretācija, nosakot Direktīvas 92/50 materiālo piemērošanas jomu attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ar Vācijas raidorganizācijām.

80.

Atļaušos vēl tikai nobeigumā piebilst, ka Konstitūcijā noteikto Vācijas televīzijas organizāciju objektivitātes garantiju būtu drīzāk jāmeklē šī noteikuma kontekstā un nevis to finansēšanas veidā ( 35 ); tādēļ izņēmumu attiecībā uz raidījumiem Kopienu likumdevējs ir paredzējis, lai ņemtu vērā kultūras un sociālos apsvērumus, kā tas noteikts iepriekš minētajā Direktīvas 2004/18 divdesmit piektajā apsvērumā.

81.

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, piedāvāju Tiesai uz Oberlandesgericht Düsseldorf uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: