Opinion of the Advocate-General

Opinion of the Advocate-General

I – Ievads

1. Vai valsts tiesām Kopienu tiesību normas, kurām piemīt tieša iedarbība, ir jāpiemēro arī tādā gadījumā, ja valsts tiesībās tām nav skaidri noteikta šāda jurisdikcija? Šādu principiālu jautājumu Īrijas Labour Court in Dublin [Dublinas Darba tiesa] ir uzdevusi Tiesai saistībā ar Kopienu tiesību normām par darbu uz noteiktu laiku atbilstoši Pamatnolīgumam par darbu uz noteiktu laiku (2) .

2. Labour Court lūdz Tiesu paskaidrot arī, kā interpretējamas divas galvenās Pamatnolīguma tiesību normas, kurās noteikts, pirmkārt, noteikta laika darba ņēmēju diskriminācijas aizlieguma princips un, otrkārt, pasākumi, lai novērstu uz noteiktu laiku slēgtu darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu. Turklāt Labour Court grib noskaidrot, kāds apjoms ir tās pienākumam interpretēt valsts tiesības atbilstoši direktīvai.

3. Izskatāmā lieta – līdzīgi kā pirms tam lietas Adeneler , Marrosu un Sardino , Vassallo , kā arī Del Cerro Alonso – skar uz noteiktu laiku noslēgtas darba attiecības ar darba devēju valsts sektorā. Tiesa iepriekš minētajās lietās jau ir precizējusi (3), ka arī šādas darba attiecības ietilpst Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku piemērošanas jomā.

II – Atbilstošās tiesību normas

A – Kopienu tiesības

4. Atbilstošās Kopienu tiesības šajā gadījumā ir Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīva 1999/70/EK par UNICE , CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “Direktīva 1999/70”) (4) . Ar šo direktīvu tiek īstenots Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk tekstā – “Pamatnolīgums”), ko 1999. gada 18. martā savā starpā noslēdza trīs vispārējās starpindustriju organizācijas (EAK, UNICE un CEEP ) un kas ir ietverts Direktīvas pielikumā.

5. Kopumā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku mērķis ir noteikt “vispārējos principus un obligātās prasības uz noteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem un darba attiecībām” un šādā veidā “uzlabot terminētās nodarbinātības kvalitāti, nodrošinot to, ka tiek ievērots diskriminācijas aizlieguma princips, un iedibināt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, izmantojot tiesiski pārmantojamus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus un darba attiecības” (5) .

6. Turklāt Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku ir pamatots ar apsvērumu, “ka uz nenoteiktu laiku slēgti līgumi ir un joprojām būs vispārpieņemta darba attiecību forma starp darba devējiem un darba ņēmējiem” (6) . Tomēr ar Pamatnolīgumu vienlaicīgi tiek atzīts, ka “[..] noteiktos sektoros, specialitātēs un darbības sfērās uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi ir nodarbinātības iezīme, kas var būt noderīga tiklab darba devējiem, kā darba ņēmējiem” (7) . Pamatnolīgumā vēl arī ir uzskatīts, ka “objektīvi pamatotu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu pielietošana ir veids, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu” (8) .

7. Saskaņā ar Pamatnolīguma 1. klauzulu:

“Šā pamatnolīguma mērķis ir:

a) uzlabot noteikta darba laika darba kvalitāti, nodrošinot diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu;

b) radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai attiecību tiesisko pārmantojamību.”

8. Pamatnolīguma 4. klauzulā diskriminācijas aizlieguma princips ir noteikts šādi:

“1. Darba nosacījumi, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, neskatoties uz to, ka ar viņiem slēgts līgums vai darba attiecības uz noteiktu termiņu, nav mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgiem nosacījumiem nav objektīva pamata [ja vien atšķirīgus nosacījumus nepamato objektīvi iemesli].

2. Vajadzības gadījumā piemēro pro rata temporis principu.

3. Šīs klauzulas piemērošanas kārtību pēc apspriedes ar darba devējiem un darba ņēmējiem nosaka dalībvalstis un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ņemot vērā Kopienu tiesību aktus un valsts tiesību aktus, kolektīvos līgumus un praksi.

4. Darba stāža kritēriji attiecībā uz īpašiem darba nosacījumiem ir vienādi gan noteikta laika darba ņēmējiem, gan pastāvīgiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgi darba stāža kritēriji nav objektīvi pamatoti.”

9. Pamatnolīguma 5. klauzula attiecas uz pasākumiem, kas domāti, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus, uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības:

“1. Lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības, dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem atbilstīgi valsts tiesību aktiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksei un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ja nav attiecīgu tiesisku pasākumu, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, tā, lai ņemtu vērā konkrētu sektoru un/vai darba ņēmēju vajadzības, ievieš vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:

a) objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu līgumu vai darba attiecību atjaunošanu;

b) secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai darba attiecību kopējo maksimālo ilgumu;

c) šādu līgumu vai darba attiecību atjaunojumu skaitu.

2. Dalībvalstis pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem un/vai darba devēji un darba ņēmēji, vajadzības gadījumā, nosaka, kādos apstākļos uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības:

a) uzskata par “secīgām”;

b) uzskata par uz nenoteiktu laiku slēgtiem darba līgumiem vai darba attiecībām.”

10. Visbeidzot, Pamatnolīguma 8. klauzulas 5. punktā noteikts šādi:

“Strīdus un sūdzības, kas rodas piemērojot šo nolīgumu, novērš un risina saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kolektīvajiem līgumiem un praksi.”

11. Direktīva 1999/70 ļauj dalībvalstīm atbilstoši valstu tiesību aktiem un praksei definēt terminus, kas izmantoti Pamatnolīgumā, taču nav tajā īpaši definēti, ja vien ar minētajām definīcijām ievērots Pamatnolīguma saturs (9) . Tas ir paredzēts, lai ņemtu vērā stāvokli katrā dalībvalstī un konkrētu sektoru un profesiju apstākļus, ietverot sezonas rakstura nodarbinātību (10) .

12. Direktīvas 1999/70 3. pantā noteikts, ka Direktīva stājas spēkā dienā, kad tā publicēta Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī , proti, 1999. gada 10. jūlijā.

13. Atbilstoši Direktīvas 1999/70 2. panta 1. punktam dalībvalstīm ir pienākums “pieņem[t] normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi šīs direktīvas izpildei, līdz 2001. gada 10. jūlijam”, vai nodrošināt, ka ne vēlāk par minēto dienu “darba devēji un darba ņēmēji ar līgumu ir ieviesuši vajadzīgos pasākumus”. Saskaņā ar Direktīvas 2. panta 2. punktu dalībvalstis vajadzības gadījumā un pēc apspriešanās ar darba devējiem un darba ņēmējiem var papildus izmantot ilgākais vienu gadu, lai ņemtu vērā īpašas grūtības vai grūtības, īstenojot kolektīvo līgumu [vai īstenošanu, izmantojot kolektīvo līgumu]. Tomēr Īrija šādu iespēju neizmantoja.

14. Paralēli Direktīvai 1999/70 un Pamatnolīgumam vēl ir jānorāda uz EK līguma sociālajiem nosacījumiem, proti, EKL 137. un 139. pantu.

15. EKL 137. pants izvilkuma veidā ir formulēts šādi:

“1. Lai sasniegtu 136. pantā izvirzītos mērķus, Kopiena atbalsta un papildina dalībvalstu darbību šādās jomās:

[..]

b) darba apstākļi,

[..]

2. Lai to panāktu, Padome var:

[..]

b) šā panta 1. punkta a) līdz i) apakšpunktā minētajās jomās ar direktīvām noteikt minimālās prasības, kas pakāpeniski jāievieš, ievērojot nosacījumus un tehniskos noteikumus katrā dalībvalstī. Ar šādām direktīvām vairās uzlikt tādus administratīvus, finansiālus un juridiskus ierobežojumus, kas traucētu veidoties un attīstīties mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

[..]

5. Šā panta noteikumi neattiecas uz darba samaksu, uz tiesībām apvienoties, uz tiesībām streikot vai uz tiesībām pieteikt lokautus.”

16. Turklāt EKL 139. pantā cita starpā ir noteikts:

“1. Ja darba devēji un darba ņēmēji to vēlas, viņu dialogs Kopienas līmenī var radīt līgumattiecības, tostarp nolīgumus.

2. Kopienas līmenī noslēgtus nolīgumus īsteno vai nu saskaņā ar procedūrām un praksi, kas raksturīga darba devējiem un darba ņēmējiem, kā arī dalībvalstīm, vai – jautājumos, uz ko attiecas 137. pants – pēc parakstītāju pušu kopīga lūguma, Padomei pieņemot lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma.

[..]”

B – Valsts tiesības

2003. gada Likums par noteikta laika darba ņēmēju aizsardzību

17. Īrijas tiesībās Direktīva 1999/70 tika transponēta ar 2003. gada Likumu Nr. 29 par noteikta laika darba ņēmēju aizsardzību (11) (turpmāk tekstā – “2003. gada likums”). Šis likums stājās spēkā 2003. gada 14. jūlijā.

18. No 2003. gada likuma 6. panta 1. punkta kopā ar 2. panta 1. punktu izriet, ka darba nosacījumi, tostarp darba samaksa un pensijas aprēķināšanas kārtība, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, nedrīkst būt mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem. Tomēr attiecībā uz pensijām neizdevīgāku noteikumu piemērošanas aizliegums atbilstoši 2003. gada likuma 6. panta 5. punktam attiecas tikai uz tiem noteikta laika darba ņēmējiem, kuru parastā darba nedēļa ir vismaz 20 % no salīdzināmu pastāvīgo darba ņēmēju normālā darba laika.

19. No 2003. gada likuma 9. panta 1. punkta izriet, ka tāda darba ņēmēja, kurš 2003. gada likuma pieņemšanas brīdī vai vēlāk pie viena darba devēja ir nepārtraukti nostrādāji s trīs gadus, uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu drīkst atjaunot tikai vienu reizi un ilgākais uz vienu gadu. Saskaņā ar attiecīgā likuma 9. panta 3. punktu darba līgums, kas uz noteiktu laiku noslēgts, pārkāpjot 1. punkta noteikumus, nav spēkā (12) un darba līgums tiek uzskatīts par noslēgtu uz nenoteiktu laiku.

20. Darba devējs var atkāpties no 2003. gada likuma 6. un 9. panta nosacījumiem, ja tam ir objektīvi iemesli (13) . Tas, kādus iemeslus var uzskatīt par objektīviem, ir precizēts šā likuma 7. pantā.

21. 2003. gada likuma 14. pantā noteikts, ka pirmajā instancē sūdzība par darba devēju saistībā ar attiecīgā likuma neievērošanu ir jāiesniedz Tiesību komisāram, tā dēvētajam “Rights Commissioner” (14) ; sūdzību var iesniegt darba ņēmējs vai – ar viņa piekrišanu – arodbiedrība, kuras biedrs ir attiecīgais darba ņēmējs. Rights Commissioner pēc līgumslēdzēju pušu uzklausīšanas pieņem lēmumu sūdzības sakarā, turklāt viņš var noteikt likuma 14. panta 2. punktā paredzētos pasākumus. Cita starpā viņam ir tiesības likt darba devējam samaksāt samērīgu kompensāciju, kuras apmērs var sasniegt prasītāja divu gadu darba algu.

22. 2003. gada likuma 15. pantā paredzēts, ka līgumslēdzējas puses Rights Commissioner lēmumu var pārsūdzēt Labour Court . Par Labour Court pieņemtiem lēmumiem apelācijas sūdzību High Court var iesniegt vienīgi par tiesību jautājumiem. High Court lēmums ir galīgs.

23. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto gan Rights Commissioner , gan Labour Court ir tiesīgi lemt tikai tādā gadījumā, ja tiem likumdošanā ir skaidri noteikta šāda jurisdikcija. Nevienam no tiem nav tieša jurisdikcija lemt par prasību, kas ir pamatota ar Kopienu tiesību normu, kurai piemīt tiešā iedarbība, ja vien tā neietilpst to tiesību normu piemērošanas jomā, kas nosaka Rights Commissioner vai Labour Court jurisdikciju.

Īrijas civildienesta noteikumu īpatnības

24. Savā rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu iesniedzējtiesa tāpat norāda uz šādām Īrijas civildienesta noteikumu īpatnībām.

25. Īrijas civildienesta darbinieki tiek pieņemti darbā vai nu kā ierēdņi, vai arī kā pagaidu darbinieki.

26. Iecelšana ierēdņa amatā notiek publiska konkursa kārtībā, turklāt noteikta laika darbiniekus ir aizliegts pieņemt darbā ierēdņa amatā. Turpretī pagaidu darbinieki tiek pieņemti darbā vai nu publiska konkursa kārtībā, vai arī vietēja konkursa kārtībā, un tas var būt noteikta laika darbs.

27. Atbilstošās tiesību normas par pensiju tiesībām Īrijas civildienestā nosaka atšķirīgu pieeju ierēdņiem un pagaidu darbiniekiem. Būtiski atšķiras arī tiesību normas par ierēdņu un pagaidu darbinieku atbrīvošanu no darba. Praksē šīs atšķirības izpaužas tādējādi, ka ierēdņa amats ir ievērojami drošāks par pagaidu darbinieka amatu. Turpretī citas atšķirības, kas pastāvēja agrāk, piemēram, veselības apdrošināšanas jomā, tagad ir novērstas.

III – Fakti un pamata prāva

28. Impact ir arodbiedrība, kas pārstāv Īrijas civildienesta darbinieku intereses. Pamata prāvā Impact pārstāv kopumā 91 arodbiedrības biedru strīdā ar vairākām Īrijas ministrijām, kurās attiecīgie arodbiedrības biedri (turpmāk tekstā arī – “prasītāji”) kā pagaidu darbinieki ir vai bija nodarbināti, pamatojoties uz secīgiem uz noteiktu laiku noslēgtiem dažāda ilguma darba līgumiem.

29. Visas prasītāju noteikta laika darba attiecības sākās pirms 2003. gada 14. jūlija un turpinājās pēc šī datuma. Daži prasītāji attiecīgajās ministrijās bija nepārtraukti nostrādājuši mazāk par trīs gadiem un tādējādi prasa tikai nodrošināt viņiem tādus pašus nodarbinātības nosacījumus, kādus piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem. Citi prasītāji ir nepārtraukti nostrādājuši vairāk par trīs gadiem; viņi prasa nodrošināt ne tikai tādus pašus nodarbinātības nosacījumus, bet arī darba līgumus uz nenoteiktu laiku.

30. Uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu izmantošanas iemesls bija vai nu pagaidu vajadzību apmierināšana, vai arī nespēja garantēt pastāvīgu attiecīgo darba vietu finansējumu. Pēc vispārējas attiecīgo ministriju prakses uz noteiktu laiku noslēgtie darba līgumi tika atjaunoti uz laiku no 12 līdz 24 mēnešiem. Tomēr tieši pirms 2003. gada likuma spēkā stāšanās Ārlietu ministrija dažu prasītāju darba līgumus atjaunoja uz laiku līdz pat astoņiem gadiem.

31. Prasītāji, kurus pārstāv Impact , iesniedza Rights Commissioner sūdzību par viņu tiesību uz vienlīdzīgu attieksmi neievērošanu, jo viņi nesaņem to pašu atalgojumu un tās pašas pensiju tiesības kā ierēdņi; prasītāji uzskata, ka ierēdņi ir salīdzināmi pastāvīgie darba ņēmēji. Viņi turklāt apgalvo, ka attiecīgās ministrijas, atkārtoti uz laiku atjaunojot uz noteiktu laiku noslēgtos darba līgumus, ir rīkojušās ļaunprātīgi.

32. Prasītāji savas prasības par laika posmu no 2001. gada 10. jūlija līdz 2003. gada 14. jūlijam – tas ir laika posms no Direktīvas 1999/70 transponēšanas termiņa beigām līdz tās faktiskai transponēšanai Īrijā – pamatoja ar Pamatnolīguma 4. un 5. klauzulu un norādīja uz to tiešo iedarbību. Attiecībā uz laiku pēc 2003. gada 14. jūlija prasītāji atsaucās uz 2003. gada likuma 6. pantu.

33. Attiecīgās ministrijas apstrīdēja pašu Rights Commissioner jurisdikciju lemt par sūdzībām tiktāl, ciktāl tās ir pamatotas ar Direktīvu 1999/70. Rights Commissioner varot lemt tikai par sūdzībām, kas celtas par attiecīgo valsts tiesību normu neievērošanu. Pakārtoti ministrijas apgalvoja, ka Pamatnolīguma 4. un 5. klauzula nav beznosacījuma un pietiekami precīzas un tādēļ indivīdi nevar uz tām atsaukties valsts tiesā. Turklāt saskaņā ar Pamatnolīguma 4. klauzulu noteikta laika darba ņēmējam nav tiesību uz tādu pašu atalgojumu un tādiem pašiem pensiju maksājumiem kā salīdzināmam pastāvīgajam darba ņēmējam.

34. Rights Commissioner uzskatīja, ka tam bija kompetence arī attiecībā uz laika posmu no Direktīvas 1999/70 transponēšanas termiņa beigām līdz tās faktiskai transponēšanai Īrijā. Turklāt tas pamatojās uz pieņēmumu, ka Pamatnolīguma 4. klauzulā noteiktais diskriminācijas aizlieguma princips, kas attiecas uz darba nosacījumiem, ietver sevī arī darba samaksu un pensiju tiesības. Pamatnolīguma 4. klauzula ir tieši piemērojama, turpretī 5. klauzula nav tieši piemērojama.

35. Tādējādi Rights Commissioner par pamatotu uzskatīja tikai to prasītāju argumentāciju, kas nebija pamatota ar Pamatnolīguma 5. klauzulu. Piemērojot prasītājiem sliktākus darba nosacījumus nekā salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ministrijas nav ievērojušas viņu tiesības, kas izriet gan no valsts tiesībām, gan no Direktīvas 1999/70. Turklāt Rights Commissioner ierēdņus uzskatīja par salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem.

36. Pamatojoties uz 2003. gada likuma 14. panta 2. punktu, Rights Commissioner piesprieda prasītājiem finansiālas kompensācijas, kuru apmērs atkarībā no konkrētā gadījuma bija no EUR 2 000 līdz EUR 40 000. Turklāt tas attiecīgajām ministrijām lika prasītājiem piemērot nodarbinātības nosacījumus, kas atbilst salīdzināmu pastāvīgu darba ņēmēju darba nosacījumiem. Visbeidzot, dažiem prasītājiem tas piesprieda tiesības uz darba līgumu uz nenoteiktu laiku ar nosacījumiem, kas nedrīkst būt sliktāki par nosacījumiem, kas attiecas uz salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem.

37. Attiecīgās ministrijas pārsūdzēja Rights Commissioner lēmumu Labour Court Dublin . Impact cēla pretprasību par Rights Commissioner lēmumu daļā, kurā tika atzīts, ka Pamatnolīguma 5. klauzulai nav tiešas iedarbības.

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

38. Ar rīkojumu, kas izdots 2006. gada 12. jūnijā, kurš Tiesā saņemts 2006. gada 19. jūnijā, Labour Court Dublin apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai, skatot lietu pirmās instances tiesā saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu vai lemjot par apelāciju par šādu lēmumu, Rights Commissioners [Tiesību Komisāriem] un Labour Court [Darba tiesai] ir pienākums atbilstoši kādam Kopienu tiesību principam (it īpaši atbilstoši līdzvērtības un efektivitātes principam) piemērot Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvas 1999/70/EK par UNICE , CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku tiesību normas, kurām piemīt tiešā iedarbība, ja:

– saskaņā ar dalībvalsts tiesisko regulējumu, tostarp saskaņā ar valsts tiesību normām par direktīvas transponēšanu, Rights Commissioner un Labour Court nav tieši piešķirta šāda kompetence;

– indivīdi var celt alternatīvas prasības High Court , ja to darba devējs nav piemērojis direktīvu viņu konkrētajiem apstākļiem, un

– indivīdi var celt alternatīvas prasības pret dalībvalsti attiecīgajā kompetentajā tiesā, prasot piedzīt zaudējumus, kas radušies tāpēc, ka dalībvalsts nav noteiktajā termiņā transponējusi direktīvu?

2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

a) Vai Direktīvai 1999/70/EK pievienotā EAK– UNICE–CEEP pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punkts ir beznosacījuma noteikums un ir pietiekoši precīzs, lai indivīdi varētu uz to atsaukties savas valsts tiesās?

b) Vai Direktīvai 1999/70/EK pievienotā EAK– UNICE–CEEP pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punkts ir beznosacījuma noteikums un ir pietiekoši precīzs, lai indivīdi varētu uz to atsaukties savas valsts tiesās?

3) Ņemot vērā Tiesas atbildes uz pirmo jautājumu un otrā jautājuma b) punktu,

vai Direktīvai 1999/70/EK pievienotā EAK– UNICE–CEEP pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punkts aizliedz dalībvalstij, kas darbojas kā darba devējs, atjaunot uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu uz laiku līdz 8 gadiem laika posmā pēc tam, kad minētajai direktīvai bija jābūt transponētai, un, pirms ticis pieņemts direktīvas normas transponējošais tiesiskais regulējums, ja

– visos iepriekšējos gadījumos līgums ticis atjaunots uz īsākiem laika periodiem un darba devējam ir nepieciešami darba ņēmēja pakalpojumi uz ilgāku laika periodu,

– darba līguma atjaunošanas uz šo ilgāko laika periodu rezultātā tiek apieta pamatnolīguma 5. klauzulā minēto garantiju pilnīga piemērošana indivīdam pēc to transponēšanas valsts tiesiskajā regulējumā, un

– šādai atjaunošanai nepastāv objektīvi iemesli, kas nebūtu saistīti ar darba ņēmēja kā uz noteiktu laiku strādājošā statusu?

4) Ja atbilde uz pirmo jautājumu vai otro jautājumu ir noraidoša,

vai saskaņā ar kādu Kopienu tiesību normu (un it īpaši – pienākumu interpretēt valsts tiesisko regulējumu saskaņā ar direktīvas tekstu un mērķi tā, lai sasniegtu direktīvā paredzēto rezultātu) Rights Commissioner un Labour Court valsts tiesību normas, kas pieņemtas ar mērķi transponēt Direktīvu 1999/70/EK par UNICE , CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir atpakaļejošs spēks līdz datumam, kad minētajai direktīvai bija jābūt transponētai, ja:

– valsts tiesību normas vārdiskais formulējums šādu interpretāciju tieši neizslēdz, taču

– valsts tiesību norma, kas regulē likumu izstrādi, izslēdz šādu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku, ja skaidri un nepārprotami nav norādīts pretējais?

5) Ja atbilde uz pirmo jautājumu vai ceturto jautājumu ir apstiprinoša, vai “darba nosacījumi”, uz kuriem ir atsauce Direktīvai 1999/70/EK pievienotā pamatnolīguma 4. klauzulā, ietver darba līguma noteikumus, kas attiecas uz atalgojumu un pensijām?”

39. Impact un atbildētāji pamata tiesvedībā, kā arī Apvienotās Karalistes valdība un Eiropas Kopienu Komisija ir iesnieguši rakstveida un mutvārdu apsvērumus tiesvedībā Tiesā. Rakstveida apsvērumus ir iesniegusi arī Nīderlandes Karaliste.

V – Vērtējums

A – Par pirmo jautājumu – par pienākumu piemērot Kopienu tiesību normas ar tiešo iedarbību tiešas jurisdikcijas neesamības gadījumā

Ievada piezīmes

40. Ar pirmo jautājumu Labour Court būtībā vēlas noskaidrot, vai valsts tiesai ir pienākums piemērot Kopienu tiesību normas, kurām piemīt tiešā iedarbība, ja valsts tiesībās tai nav skaidri noteikta šāda jurisdikcija, bet tās jurisdikcijā ir piemērot valsts likumu, kas pieņemts, transponējot attiecīgās Kopienu tiesību normas valsts tiesībās, bet indivīds pretējā gadījumā varētu tieši atsaukties uz šīm tiesību normām tikai citā valsts tiesā un tikai ar mazāk labvēlīgiem nosacījumiem.

41. Sākotnēji šis jautājums var likties neparasts. Lai to labāk izprastu, jāiepazīstas ar tiesu jurisdikcijas sistēmu Īrijā.

42. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto Īrijā Rights Commissioner un Labour Court ir tiesīgi lemt tikai tādā gadījumā, ja tiem tiesību aktos ir tieši paredzēta šāda jurisdikcija. Nevienam no tiem nav tiešas jurisdikcijas lemt par prasībām, kas ir balstītas uz Kopienu tiesību normu, kurai piemīt tiešā iedarbība, ja vien tā neietilpst to tiesību normu piemērošanas jomā, kas nosaka Rights Commissioner vai Labour Court jurisdikciju.

43. Atsaucoties uz iepriekš minēto, attiecīgās ministrijas kā atbildētājas pamata prāvā apstrīdēja Rights Commissioner un Labour Court jurisdikciju lemt par prasītāju tiesiskās aizsardzības līdzekļiem tiktāl, ciktāl tie ir tieši pamatoti ar Direktīvu 1999/70.

44. Praktiskā ziņā šis jurisdikcijas jautājums skar laika posmu līdz 2003. gada 14. jūlijam, kad Direktīva 1999/70 vēl nebija transponēta Īrijas tiesībās, jo tieši tas ir laika periods, attiecībā uz kuru prasītāji tieši atsaucas uz Direktīvu un tai pievienoto Pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku.

Dalībvalstu procesuālā autonomija un tās robežas

45. Ne Direktīva 1999/70, ne Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku nenosaka īpašu jurisdikcijas regulējumu attiecībā uz strīdiem par no tiem izrietošajām tiesībām. Gluži pretēji – Pamatnolīguma 8. klauzulas 5. punkts šajā sakarā norāda uz valsts tiesību aktiem, kolektīvajiem līgumiem un praksi.

46. Tādējādi šo Tiesai uzdoto jautājumu ir jāsāk izskatīt, pamatojoties uz dalībvalstu procesuālās autonomijas principu (15) : No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja nav Kopienu tiesiskā regulējuma attiecīgajā jautājumā, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām piešķir Kopienu tiesības (16) .

47. Šīs procesuālās autonomijas izpratnē Tiesai principā nav noteikts uzdevums piedalīties jurisdikcijas jautājumu risināšanā, kā rezultātā var rasties nepieciešamība kvalificēt noteiktu, uz Kopienu tiesībām balstītu juridisko situāciju valsts tiesu jomā (17) .

48. Tomēr no Kopienas lojalitātes principa (EKL 10. pants) izriet, ka dalībvalstīm – tostarp arī dalībvalstu tiesām – savas procesuālās autonomijas ietvaros ir jānodrošina to tiesību tiesiskā aizsardzība, kuras attiecīgajām personām izriet no Kopienu tiesībām (18) ; dalībvalstis ir atbildīgas par šo tiesību efektīvu aizsardzību katrā individuālā gadījumā (19) .

49. Tādējādi izpaužas efektīvas tiesiskās aizsardzības princips, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir vispārējs Kopienu tiesību pamatprincips un pieder pie Kopienā aizsargātajām pamattiesībām (20), tātad tas ir jāievēro arī dalībvalstīm, piemērojot Kopienu tiesības (21) .

50. Bet, lai katrā konkrētā gadījumā varētu efektīvi aizsargāt Kopienu tiesībās nostiprinātās indivīda tiesības, ir atbilstoši jānodrošina indivīda pieeja valsts tiesai. Šī pieeja pamatā tiek nodrošināta, gan nosakot tiesu jurisdikciju, gan procesuālos noteikumus attiecībā uz katrā konkrētā gadījumā pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tiktāl jurisdikcijas regulējums būtiski neatšķiras no procesuālā regulējuma: Proti, nelabvēlīgi procesuālie noteikumi var tikpat lielā mērā sarežģīt indivīda pieeju valsts tiesai kā nelabvēlīgs jurisdikcijas regulējums.

51. Tādēļ gan jurisdikcija, gan procesuālie noteikumi par vēršanos tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt tādu tiesību aizsardzību, kuras indivīdiem izriet no Kopienu tiesībām, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kas reglamentē tiesības, kuru izcelsme ir valsts tiesību sistēmā ( līdzvērtības princips ), un tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Kopienu tiesību sistēmas piešķirto tiesību īstenošanu ( efektivitātes princips ) (22) .

52. Pamatojoties uz līdzvērtību un efektivitāti, ir jāizvērtē, vai ar Kopienu tiesībām ir saderīgi šajos apstākļos – kā pamata lietā – noliegt Īrijas darba tiesas jurisdikciju (ko veido Rights Commissioners un Labour Court ) attiecībā uz prasībām, kas tieši pamatotas ar Direktīvu 1999/70 vai Pamatnolīgumu, par laika posmu līdz 2003. gada 14. jūlijam un tā vietā likt prasītājiem celt prasības Īrijas vispārējās tiesās.

53. Turklāt tas, vai konkrētajā gadījumā ir ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi, ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, kas vienīgā tieši pārzina valsts procesuālos noteikumus par vēršanos tiesā. Tomēr attiecībā uz iesniedzējtiesas veicamo izvērtējumu Tiesa tai var dot vajadzīgās norādes par Kopienas tiesību aktu prasībām (23) .

Efektivitātes princips

54. Saistībā ar efektivitātes principu vispirms ir jāizvērtē, vai, prasītājiem attiecībā uz laika posmu līdz 2003. gada 14. jūlijam liedzot pieeju Īrijas darba tiesai un tā vietā liekot vērsties Īrijas vispārējās tiesās, tiktu padarīta praktiski neiespējama vai pārmērīgi grūta viņu tiesību, kas izriet no Direktīvas 1999/70 vai Pamatnolīguma, īstenošana.

55. Pats par sevi fakts, ka dalībvalstī noteiktas prasības nevar celt visās valsts tiesās, bet tās ir jāceļ noteiktā tiesā, vēl nenozīmē efektivitātes principa neievērošanu. Gluži pretēji – zināma tiesu sistēmas specializācija var atbilst likumīgām vajadzībām; tā nodrošina iespējami efektīvu tiesvedību tiesā organizāciju un tā ir sastopama daudzās dalībvalstīs visdažādākajās izpausmēs.

56. Kā var noprast, principā tiesvedība Īrijas vispārējā tiesā katrā ziņā pieļautu tiešu atsauci uz Direktīvas 1999/70 vai Pamatnolīguma noteikumiem. Proti, atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajām ziņām prasītāji varētu celt prasību pret Īrijas valsti kā viņu darba devēju un šādā veidā tieši prasīt nodrošināt tiesību aizsardzību sakarā ar apgalvoto no direktīvas izrietošo tiesību neievērošanu (24) ; šādā tiesvedībā viņiem nekādā ziņā nepiemērotu tikai sekundāro tiesību aizsardzību, paredzot tikai tiesības uz zaudējumu atlīdzību no Īrijas valsts sakarā ar Direktīvas 1999/70 novēlotu transponēšanu (25) .

57. Tomēr izskatāmo lietu raksturo īpatnība, ka prasītāji savas Kopienu tiesībās pamatotās prasības pret darba devēju izvirza gan par laiku līdz 2003. gada 14. jūlijam – tātad pirms Direktīvas 1999/70 transponēšanas Īrijas tiesībās – gan arī par laiku pēc šī datuma.

58. Lai gan prasītāji savas prasības par laiku līdz 2003. gada 14. jūlijam pamato tieši ar direktīvu vai Pamatnolīgumu, tomēr attiecībā uz laiku pēc 2003. gada 14. jūlija viņi pamatojas uz Īrijas 2003. gada likumu, kas pieņemts, lai transponētu direktīvu. Neatkarīgi no šiem formālā ziņā atšķirīgajiem juridiskajiem pamatiem viņi gan par laiku līdz 2003. gada 14. jūlijam, gan par laiku pēc attiecīgā datuma prasa nodrošināt tādu pašu aizsardzību kā uz noteiktu laiku strādājošajiem, kas būtībā vienmēr izriet no Direktīvas 1999/70.

59. Ja prasītāji par laiku līdz Direktīvas 1999/70 transponēšanai varētu uz to tieši atsaukties tikai Īrijas vispārējās tiesās, bet ne Īrijas darba tiesā, tad, lai saņemtu atbilstoši Kopienu tiesībām pienākošos aizsardzību, viņiem principā būtu jāuzsāk divas paralēlas tiesvedības: viena tiesvedība vispārējā tiesā par laiku līdz – novēlotai – direktīvas transponēšanai Īrijas tiesībās, bet otra tiesvedība darba tiesā par laiku pēc direktīvas transponēšanas.

60. Atbildētāji izvirza iebildumu, ka sūdzību iesniedzēji varētu no šāda dubulta apgrūtinājuma izvairīties, ja no paša sākuma tie būtu cēluši prasību tikai Īrijas vispārējā tiesā. Atbildētāji apgalvo, ka Īrijas darba tiesām nav obligāta jurisdikcija (26) un ka prasītājiem tāpēc nebija obligāti jāvēršas pie Rights Commissioner un Labour Court attiecībā uz laika periodu no 2003. gada 14. jūlija. Tā vietā tie būtu varējuši visas savas prasības celt vispārējā Īrijas tiesā neatkarīgi no tā, vai šīs prasības attiecās uz laika periodu pirms vai pēc 2003. gada 14. jūlija.

61. Pret šiem apgalvojumiem tiesas sēdē uzsvērti iebilda Impact . Impact uzskata, ka Īrijas darba tiesām ir obligāta jurisdikcija saskaņā ar 2003. gada likumu. Katrā ziņā tiesvedībām vispārējās tiesās saistībā ar strīdiem par noteikta laika nodarbinātību šobrīd nav praktiskas nozīmes.

62. Tiesai šajā gadījumā nav jāizsaka konkrēts viedoklis par valsts tiesību aktu interpretāciju, jo saskaņā ar jurisdikciju sadalījumu starp Kopienu tiesām un valstu tiesām Tiesai ir jāņem vērā faktu un juridiskais konteksts atbilstoši tam, kā tas aprakstīts rīkojumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, kādā radušies tai uzdotie jautājumi (27) . No rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu ir redzams, ka Īrijas darba tiesām saskaņā ar 2003. gada likumu ir obligātā jurisdikcija (28) .

63. Attiecīgi ir jāpieņem, ka prasītāji faktiski bija spiesti celt divu veidu prasības dažādās tiesās, lai saņemtu pilnu aizsardzību, kas tiem piešķirta kā noteikta laika darba ņēmējiem saskaņā ar Direktīvu 1999/70 un Pamatnolīgumu. Šāds dubults apgrūtinājums ar divām tiesvedībām un ar no tām izrietošām īpatnībām un risku padarītu prasītājiem pārmērīgi grūtu viņu kā uz noteiktu laiku strādājošo aizsardzības efektīvu īstenošanu, ko garantē Kopienu tiesības. Šāda situācija nav saderīga ar efektivitātes principu.

64. Tomēr, pat ja Īrijas darba tiesām būtu tikai neobligāta jurisdikcija, tāpat būtu jāapsver apstāklis, ka tās ir specializētas tiesas , kurām – transponējot Direktīvu 1999/70 – Īrijas likumdevējs īpaši uzticējis tādu darba strīdu izšķiršanu, kuri attiecas uz noteikta laika nodarbinātību. Lai varētu nodrošināt pilnīgu Direktīvā paredzēto aizsardzību noteikta laika darba ņēmējiem, ir jābūt iespējai uz to atsaukties šādā specializētā tiesā. Būtībā attiecīgā aizsardzība ir tāda pati neatkarīgi no tā, vai to tieši vai netieši – ar valsts transponējošo tiesību aktu starpniecību – sniedz direktīva (29) .

65. Jebkāda jurisdikcijas nošķiršana attiecībā uz direktīvas piemērošanu, no vienas puses, un tās valsts transponējošajiem tiesību aktiem, no otras puses, padarītu Kopienu tiesībās paredzēto tiesību efektīvu īstenošanu grūtāku attiecīgajiem darba ņēmējiem. Turklāt tādējādi tiktu vājināta Kopienu tiesību tiešā iedarbība – kas, ja valsts iestādes nav rīkojušās, nodrošina, ka tiek efektīvi (30) īstenotas Kopienu tiesiskajā regulējumā paredzētās tiesības.

66. Efektivitātes princips prasa, lai tiesvedībās tiesā, kuras uzdevums ir piemērot valsts tiesību aktus, ar kuriem transponēta direktīva, būtu iespējams celt arī prasības, kas izriet tieši no šīs direktīvas par laika periodu pirms tās transponēšanas.

Līdzvērtības princips

67. Līdzvērtības princips ir vispārējā vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminēšanas principa izpausme, kas noteic, ka līdzīgās situācijās nevajadzētu piemērot atšķirīgus noteikumus un dažādās situācijās savukārt nevajadzētu piemērot vienādus noteikumus, ja vien tādai pieejai nav objektīva pamata (31) .

68. Kā jau iepriekš minēts, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ko prasītāji izmantoja Īrijas darba tiesā, ir jāpanāk, lai tiktu nodrošināta viņu kā uz noteiktu laiku strādājošo aizsardzība, ko garantē Kopienu tiesības (32) . Kā jau minēts, gan laikā līdz 2003. gada 14. jūlijam, gan pēc tam ir spēkā viena un tā pati aizsardzība, kas galu galā izriet no Direktīvas 1999/70, – neatkarīgi no tā, vai tā direktīvā paredzēta tieši vai tikai netieši – ar valsts transponējošo tiesību aktu starpniecību.

69. Tāpēc, ja prasītājiem, lai īstenotu daļu savu tiesību – tās tiesības, kas attiecas uz laika posmu līdz 2003. gada 14. jūlijam – pret savu darba devēju ir jāceļ atsevišķa prasība vispārējā tiesā, tad – pretēji atbildētāju statusā esošo Īrijas ministriju viedoklim – ir jāizvērtē tieši šo prasību līdzvērtība tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas attiecībā uz vēlāku laika posmu ir jāizmanto darba tiesās. Abu veidu prasības galu galā ir paredzētas, lai īstenotu vienu un to pašu aizsardzību noteikta laika darba ņēmējiem, kura izriet no direktīvas, un līdzvērtības princips prasa, lai nosacījumi prasībai, kas balstīta tieši uz direktīvu, nebūtu mazāk labvēlīgi par nosacījumiem prasībai, kas balstīta uz valsts transponējošajiem tiesību aktiem.

70. Turklāt iesniedzējtiesai ir jāizvērtē gan šķietami salīdzināmo tiesiskās aizsardzības līdzekļu priekšmets, gan to raksturīgākās iezīmes, kas izriet no valsts tiesību normām; tai ir jānovērtē attiecīgo procesuālo noteikumu kopsakarība, tātad ir jāņem vērā piemērojamo noteikumu vieta visā procedūrā, kā arī procedūras norise un tās īpatnības dažādās valsts instancēs (33) .

71. Piemēram, līdzvērtības princips ir pārkāpts, ja personai, kas atsaucas uz tiesībām, ko tai piešķir Kopienu tiesību sistēma, ir jārēķinās ar papildu izmaksām un garākiem termiņiem nekā tad, ja tā celtu prasību tikai saskaņā ar valsts tiesību normām (34) .

72. Atbilstoši informācijai, kas izriet no iesniedzējtiesas rīkojuma, izskatāmajā lietā skaidri atšķiras tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ko uz noteiktu laiku strādājošie – tādi kā prasītāji – var izmantot pret savu darba devēju Rights Commissioner vai Labour Court , no vienas puses, un, no otras puses, Īrijas vispārējās tiesās.

73. Piemēram, process Īrijas vispārējās tiesās ir raksturots kā ievērojami formālāks, sarežģītāks, dārgāks un laikietilpīgāks. Ir jāsedz tiesas izmaksas, lietas dalībniekam, kuram lietas iznākums nav labvēlīgs, var nākties segt tiesāšanās izdevumus, kā arī lietas dalībniekus tiesā nevar pārstāvēt arodbiedrības vai darba devēju apvienības, bet gan tikai advokāts (35) . Turpretī sūdzības, kas tiek iesniegtas Rights Commissioner vai Labour Court , izskata vienkāršotā procesā, kurā lietas dalībniekus var pārstāvēt ikviena persona, it īpaši arodbiedrība vai darba devēju apvienība; netiek piespriesti tiesāšanās izdevumi, kā arī nav jāsedz tiesas izmaksas.

74. Atbildētāju statusā esošās Īrijas ministrijas Tiesā gan ir daļēji apstrīdējušas Īrijas procesuālo tiesību raksturojumu un vērtējumu. Tomēr šajā sakarā ir pietiekami ar norādi, ka Tiesai lūguma par prejudiciālā nolēmuma sniegšanu ietvaros nav jālemj par to, vai iesniedzējtiesas veiktā valsts tiesību normu interpretācija ir pareiza (36) . Tiesai saskaņā ar kompetences sadalījumu starp Kopienu tiesām un valsts tiesām drīzāk ir jāņem vērā faktiskais un tiesiskais konteksts, kāds ir iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu pamatā (37) .

75. Pamatojoties uz iesniedzējtiesas sniegto raksturojumu, izskatāmajā lietā tiesiskās aizsardzības līdzekļi Īrijas vispārējās tiesās kopumā ir mazāk labvēlīgi nekā tiesiskās aizsardzības līdzekļi procedūrā, ko izskata Rights Commissioner vai Labour Court . It īpaši personām, kas atrodas tādā situācijā kā prasītāji, tas rada lielāku finansiālo risku un neļauj arodbiedrībām pārstāvēt šādas personas tiesā.

76. Tādējādi attiecīgās personas, ceļot savas prasības par laiku līdz Direktīvas 1999/70 transponēšanai, kas balstītas tieši uz Kopienu tiesību normām, ir nelabvēlīgākā situācijā, nekā izvirzot prasības par laiku pēc direktīvas transponēšanas, kas balstītas uz Īrijas likumu, kas pieņemts, lai transponētu direktīvu.

77. Ciktāl Īrijas darba tiesu jurisdikcija tiek uzskatīta par obligātu attiecībā uz laika periodu kopš 2003. gada 14. jūlija, tādu darba ņēmēju kā prasītāji mazāk labvēlīgo situāciju var saskatīt arī apstāklī, ka viņiem – kā jau iepriekš citā sakarā minēts (38) – praktiski ir jāuzsāk divas paralēlas tiesvedības, lai nodrošinātu aizsardzību, kas viņiem pienākas atbilstoši Kopienu tiesībām – viena tiesvedība vispārējā tiesā par laiku līdz Direktīvas 1999/70 transponēšanai un otra tiesvedība darba tiesā par laiku pēc direktīvas transponēšanas. Turpretī, ja viņi savas prasības balstītu tikai uz 2003. gada likumu un papildus nebalstītu tās arī uz Kopienu tiesībām, šādā gadījumā būtu jāuzsāk tikai viena tiesvedība un katrā ziņā būtu iespēja vērsties arī Īrijas darba tiesās.

78. Apstākli, ka prasītāji ir mazāk labvēlīgā situācijā, nevar attaisnot, piemēram, ar to, ka attiecībā uz laika posmu līdz 2003. gada 14. jūlijam Īrijā nebija tiesību aktu, kas transponētu Direktīvu 1999/70 un ar ko varētu pamatot darba tiesas jurisdikciju, jo dalībvalsts nevar, tiesājoties ar privātpersonu, atsaukties uz pašas novēlotu direktīvas transponēšanu (39) .

79. Tādējādi, par laiku līdz 2003. gada 14. jūlijam liedzot prasītājiem pieeju Īrijas darba tiesām un tā vietā norādot viņiem uz tiesiskās aizsardzības iespēju Īrijas vispārējās tiesās, tiktu pārkāpts līdzvērtības princips.

Juridiskās sekas

80. Tātad, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tādiem noteikta laika darba ņēmējiem kā prasītāji par laiku līdz 2003. gada 14. jūlijam norādot uz tiesiskās aizsardzības iespēju Īrijas vispārējās tiesās un liedzot pieeju Īrijas darba tiesām, ir pārkāpts gan efektivitātes princips, gan līdzvērtības princips.

81. No Kopienas lojalitātes principa (EKL 10. pants) izriet, ka iesniedzējtiesai noteikumi par tās jurisdikciju, kā arī procesuālie noteikumi attiecībā uz tai iesniegtajām prasībām ir jāinterpretē tādējādi, lai maksimāli nodrošinātu efektīvu tādu indivīda tiesību aizsardzību, kuras izriet no Direktīvas 1999/70 un Pamatnolīguma (40) .

82. Kā izriet no iesniedzējtiesas rīkojuma, Labour Court izskatāmajā lietā saskata rīcības brīvību šādai ar Kopienu tiesībām saderīgai savas jurisdikcijas interpretācijai, kas tai ļautu noteikt savu kompetenci ne tikai attiecībā uz laika posmu pēc 2003. gada 14. jūlija, bet arī attiecībā uz laiku līdz attiecīgajam datumam un turklāt ļautu piemērot Direktīvas 1999/70 vai Pamatnolīguma tiesību normas, kam ir tieša iedarbība.

83. Šādos apstākļos iesniedzējtiesai atbilstoši līdzvērtības un efektivitātes principiem ir jāpiemēro Direktīvas 1999/70 vai Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku tiesību normas, kam piemīt tiešā iedarbība, lai katrā individuālā gadījumā nodrošinātu efektīvu to indivīda tiesību aizsardzību, kas izriet no attiecīgajām tiesību normām (41) .

Starpsecinājumi

84. Tādējādi ir jāizdara šādi starpsecinājumi:

Atbilstoši līdzvērtības un efektivitātes principiem valsts tiesai ir pienākums piemērot Kopienu tiesību normas, kam piemīt tiešā iedarbība, ja valsts tiesībās tai nav skaidri noteikta šāda jurisdikcija, bet tās jurisdikcijā ir piemērot valsts likumu, kas pieņemts, transponējot attiecīgās Kopienu tiesību normas valsts tiesībās, un indivīds pretējā gadījumā var tieši atsaukties uz šīm tiesību normām tikai citā valsts tiesā un tikai ar nelabvēlīgākiem nosacījumiem.

B – Par otro jautājumu: Pamatnolīguma 4. un 5. klauzulas tiešās iedarbības izvērtējumu

85. Otrais jautājums ir uzdots tikai gadījumam, ja atbilde uz pirmo jautājumu atbilstoši manam ierosinājumam (42) ir apstiprinoša. Uzdodot šo otro jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punktam un 5. klauzulas 1. punktam ir tiešā iedarbība tādējādi, ka indivīdi tiesā var atsaukties uz attiecīgajām tiesību normām.

86. Pastāvīgajai judikatūrai atbilst fakts, ka direktīvas noteikumiem var būt tieša iedarbība (43) – visos gadījumos, kad kādas direktīvas noteikumi pēc to satura šķiet esam beznosacījuma un pietiekami precīzi, uz šiem noteikumiem var atsaukties, ja termiņā nav pieņemti ieviešanas pasākumi, lai atspēkotu ikvienu valsts tiesību normu, kas ir pretrunā direktīvai, vai ja šajos noteikumos paredzētas tiesības, uz kurām indivīdi ir tiesīgi atsaukties attiecībā pret valsti (44) . Uz direktīvas noteikumiem, kuriem piemīt tiešā iedarbība, var atsaukties arī attiecībā pret valsti kā darba devēju (45) .

87. Šo judikatūru nepārprotami var piemērot attiecībā uz pamatnolīgumiem. Proti, pat ja darba devēji un darba ņēmēji Kopienas līmenī ir vienojušies par to saturu (EKL 139. panta 1. punkts), tie tomēr ir neatņemama Padomes direktīvu, kas pieņemtas, lai īstenotu attiecīgos nolīgumus (EKL 139. panta 2. punkts kopā ar 137. pantu) daļa un tiem piemīt attiecīgo direktīvu juridiskais raksturs.

88. Tiesai jau ir bijusi iespēja interpretēt minētā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku tiesību normas (46), tomēr Tiesa nav izteikusi viedokli par attiecīgo tiesību normu tiešo iedarbību (47) .

Par otrā jautājuma pirmo daļu: Pamatnolīguma 4. klauzulu

89. Otrā jautājuma pirmā daļa (2. jautājuma a) punkts) ir veltīta Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punkta tiešajai iedarbībai. Tajā ir noteikts noteikta laika darba ņēmēju diskriminācijas aizlieguma princips.

90. Diskriminācijas aizliegums ir viens no klasiskajiem Kopienu tiesību tiešās iedarbības gadījumiem. Tas attiecas ne tikai uz primārajās tiesībās – it īpaši pamatbrīvībās un tādās tiesību normās kā, piemēram, EKL 141. pantā iekļautajiem diskriminācijas aizliegumiem (48), bet arī uz tādiem, kurus Kopienu likumdevējs ir noteicis sekundārajās tiesībās, proti, dažās darba un sociālo tiesību direktīvās (49) .

91. Tomēr izskatāmajā lietā atbildētāju statusā esošās Īrijas ministrijas apstrīd noteikta laika darba ņēmēju diskriminācijas aizlieguma tiešo iedarbību. Tās, pirmkārt, uzskata, ka attiecīgais diskriminācijas aizliegums pēc satura ir pārāk neprecīzs; par to liecinot, piemēram, neprecīzu juridisku terminu izmantošana un atsauce uz pro rata temporis principu Pamatnolīguma 4. klauzulas 2. punktā. Otrkārt, norādot uz attiecīgās tiesību normas 3. punktu, tās apgalvo, ka diskriminācijas aizliegums nav beznosacījuma, jo dalībvalstīm vēl ir jānosaka piemērošanas noteikumi.

92. Mani nepārliecina neviens no abiem izvirzītajiem argumentiem.

93. Vispirms, kas attiecas uz Pamatnolīguma 4. klauzulas 3. punktu, dalībvalstu nosakāmie “noteikumi” nekādā ziņā nav nosacījums , lai piemērotu diskriminācijas aizlieguma principu. Piekrītu iesniedzējtiesai, ka šiem piemērošanas noteikumiem ir tikai jāatvieglo diskriminācijas aizlieguma īstenošana un izpilde ikdienā (50) .

94. Tie var būt procesuāli piemērošanas noteikumi, bet tajos var būt iekļautas arī materiālo tiesību normas vai pamatnostādnes, kas rezumē diskriminācijas aizlieguma praktiskās sekas vai atspoguļo tā ietekmi, iespējams, arī ar piemēru palīdzību. Šādā veidā var ņemt vērā stāvokli katrā dalībvalstī un noteiktu sektoru un profesiju īpašos apstākļus (51) neatkarīgi no tā, vai tās ir valsts tiesību normas vai kolektīvie līgumi.

95. Tikai no apstākļa, ka ir jānosaka šādi piemērošanas noteikumi, nevar izdarīt secinājumu, ka diskriminācijas aizliegumam ir ierobežojumi un ka indivīds bez minētajiem noteikumiem nevar uz to atsaukties (52) . Gluži pretēji – ja nav noteikti piemērošanas noteikumi, tad pienācīgā noteikta laika darba ņēmēju minimālā aizsardzība izriet no paša Pamatnolīguma.

96. Vispār direktīvas tiesību normas tiešā iedarbība nav izslēgta tikai tādēļ, ka Direktīva attiecībā uz savu ieviešanu atstāj dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību (53) . Šādu rīcības brīvību drīzāk nosaka direktīvas būtība, kas atbilstoši EKL 249. panta 3. punktam ir saistoša tikai attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, taču ļauj valstu iestādēm noteikt tās īstenošanas formu un metodes. Tādēļ katrā konkrētā gadījumā minētās tiesību normas tiešā piemērošana ir atkarīga no tā, vai tās saturs ir noteikts pietiekami precīzi (54) un vai to var piemērot ikviena tiesa (55) .

97. Tas tā ir izskatāmajā lietā. Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā noteiktais diskriminācijas aizliegums ir vispārējā vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminēšanas principa izpausme un tam ir jānodrošina darba ņēmēju aizsardzība, lai darba nosacījumi, ko piemēro viņiem kā noteikta laika darba ņēmējiem, nebūtu mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem. Šādu norāžu piemērošana konkrētam gadījumam ir viens no klasiskiem tiesas uzdevumiem, piemērojot Kopienu tiesības.

98. Tikai tas apstāklis, ka tāda Kopienu tiesību norma kā minētais diskriminācijas aizliegums tiek dēvēta par “principu” un tajā tiek lietoti tādi neprecīzi juridiskie termini kā “darba nosacījumi” vai “nodarbinātības nosacījumi”, nenozīmē, ka attiecīgā tiesību norma nav satura ziņā precīza un ka tai līdz ar to nav tiešās iedarbības (56) . Gluži pretēji – iespējamos neskaidros šādu terminu interpretācijas jautājumus var noskaidrot prejudiciālā nolēmuma procedūrā (57) .

99. Līdzīgi diskriminācijas aizlieguma tiešo iedarbību neizslēdz arī izskatāmajā lietā izmantotā norāde uz “objektīviem iemesliem”, kas var pamatot atšķirīgos nosacījumus, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem un salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem (skat. Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktu). Gluži pretēji – saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iespēja izņēmuma gadījumos atkāpties no direktīvas tiesību normām pati par sevi neietekmē šo normu tiešo iedarbību (58) .

100. Visi Kopienu tiesībās noteiktie diskriminācijas aizliegumi atzīst iespēju tos piemērot atšķirīgi objektīvu iemeslu dēļ (59) . Šādas iespējas skaidra minēšana Pamatnolīguma tekstā nav nekas vairāk kā deklaratīvs papildinājums, kas pauž pašsaprotamību un nekādā veidā neietekmē diskriminācijas aizlieguma saturisko skaidrību.

101. Līdzīgu precizējošu uzdevumu Pamatnolīguma 4. klauzulas 2. punktā pilda atsauce uz pro rata temporis principu ar piebildi “vajadzības gadījumā”. Arī ar tās palīdzību tiek atspoguļots tikai tas, kas vispārīgi izriet no diskriminācijas aizlieguma principa: nosakot darba nosacījumus, noteikta laika darba ņēmējiem bez objektīva iemesla nedrīkst liegt priekšrocības, kādas tiek piešķirtas salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem. Tomēr tieši šāds uz noteiktu laiku strādājošo ierobežotais nodarbinātības ilgums pie attiecīgā darba devēja var būt objektīvs iemesls, lai noteiktas priekšrocības piešķirtu nevis pilnā apjomā, bet gan tikai proporcionāli ( pro rata temporis ) (60) . Tas, vai un kad to var uzskatīt par objektīvu iemeslu, ir atkarīgs no attiecīgā gadījuma konkrēto apstākļu izvērtējuma. Diskriminācijas aizlieguma principa saturisko skaidrību katrā ziņā neietekmē arī norāde uz pro rata temporis principu.

102. Tādējādi Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā noteiktais diskriminācijas aizlieguma princips kopumā atbilst visiem nosacījumiem, lai to varētu tieši piemērot.

103. Turklāt, piemērojot diskriminācijas aizlieguma principu, iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, ka Īrijas civildienestā strādājošos ierēdņus faktiski var uzskatīt par salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem attiecībā pret tādiem noteikta laika pagaidu darba ņēmējiem kā prasītāji. Tas ir atkarīgs no visu konkrētās lietas apstākļu izvērtējuma kopumā. Šajā sakarā tikai garāmejot jāpiebilst, ka, piemēram, Kopienu tiesas ir noraidījušas apgalvojumu, ka varētu būt salīdzināmi Eiropas civildienesta ierēdņi un citi Eiropas Kopienu darbinieki (61) .

104. Papildus vēl ir jānorāda uz juridiskajām sekām diskriminācijas aizlieguma principa iespējama pārkāpuma gadījumā: Pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka, kamēr nav veikti pasākumi, kas atjauno vienlīdzīgu attieksmi, personām nelabvēlīgā stāvoklī ir jāpiešķir tās pašas priekšrocības, kādas ir personām privileģētā stāvoklī; valsts tiesai ir pienākums nepiemērot ikvienu diskriminējošu valsts tiesību normu, neprasot vai negaidot no likumdevēja tās iepriekšēju atcelšanu, un piemērot personām nelabvēlīgā stāvoklī tādu pašu kārtību, kāda tiek piemērota citiem darba ņēmējiem (62) .

Par otrā jautājuma otro daļu: Pamatnolīguma 5. klauzulu

105. Uzdodot otrā jautājuma otro daļu (2. jautājuma b) punkts) Labour Court vēlas noskaidrot, vai Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punktam ir tiešā iedarbība. Attiecīgā tiesību norma uzliek dalībvalstīm pienākumu ieviest vienu vai vairākus tajā minētos pasākumus, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, pielietojot secīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības.

106. Gan Impact, gan Komisija uzskata, ka Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu var tieši piemērot. Tomēr, kamēr Impact uzskata, ka attiecīgās tiesību normas tiešā iedarbība nav ierobežota, Komisija ir piesardzīgāka: Tiesību normai ir tiešā iedarbība tikai tiktāl, ciktāl ir vajadzīgi objektīvi iemesli, lai atjaunotu uz noteiktu laiku slēgtos darba līgumus vai darba attiecības; šis noteikums katrā ziņā ir spēkā tad, ja attiecīgā dalībvalsts transponēšanas termiņa laikā nav ieviesusi citus pasākumus, kas būtu saderīgi ar 5. klauzulas 1. punktā minētajiem pasākumiem.

107. Turpretī gan atbildētāju statusā esošās Īrijas ministrijas, gan iesniedzējtiesa principā noraida [attiecīgās tiesību normas] tiešo iedarbību; tās norāda uz būtisko rīcības brīvību, kas attiecīgajā tiesību normā paredzēta dalībvalstīm.

108. Uzreiz jāteic, ka es priekšroku dodu pēdējam viedoklim.

109. Pamatnolīgums ir balstīts uz prezumpciju, ka darba stabilitāte ir būtisks darba ņēmēju aizsardzības rādītājs, turpretī uz noteiktu laiku slēgto darba līgumu atkārtota atjaunošana ir uzskatāma par iespējamu ļaunprātīgas izmantošanas līdzekli par sliktu darba ņēmējiem un sekmē darba ņēmēju pārvešanu uz īsa laika darba attiecībām (63) . Tādēļ darba devēju un darba ņēmēju mērķis ir bijis “radīt kārtību, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai attiecību tiesisko pārmantojamību” (64) .

110. Tomēr, lai īstenotu šo mērķi, Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts vispārīgs pienākums ieviest valsts tiesībās vienu vai vairākus no turpmāk minētajiem pasākumiem, ja valsts tiesībās vēl nav paredzēti attiecīgi tiesiski pasākumi:

– objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu [uz noteiktu laiku slēgtu darba] līgumu vai darba attiecību atjaunošanu (5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunkts);

– secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai darba attiecību kopējā maksimālā ilguma noteikšanu (5. klauzulas 1. punkta b) apakšpunkts);

– šādu līgumu vai darba attiecību atjaunojumu skaita noteikšanu (5. klauzulas 1. punkta c) apakšpunkts).

111. Tādējādi dalībvalstīm gan ir pienākums efektīvā un saistošā veidā pieņemt vismaz vienu no pasākumiem, kas uzskaitīti 5. klauzulas 1. punkta a) līdz c) apakšpunktā un kuru mērķis ir novērst ļaunprātīgu izmantošanu (65), tomēr Pamatnolīgumā tieši nav noteikts, kurš pasākums ir jāievieš. Gluži pretēji – tas ļauj dalībvalstīm izvēlēties starp trim vienlīdzīgiem pasākumiem, no kuriem tām atbilstoši saviem ieskatiem efektīvi un atbilstoši direktīvas mērķim (66) ir jāievieš viens vai vairāki pasākumi. Šādā veidā tiek panākts, ka tiek ņemts vērā stāvoklis katrā dalībvalstī un īpašu sektoru un profesiju apstākļi (67) .

112. Tādēļ dalībvalstij nav obligāti jāievieš pirmais no trim piedāvātajiem pasākumiem. Tai nekas neliedz objektīvu iemeslu vietā noteikt secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba attiecību kopējo maksimālo ilgumu vai šādu darba attiecību atjaunojumu skaitu, lai šādā veidā novērstu ļaunprātīgu izmantošanu.

113. Līdzīgi arī abu pārējo iespējamo pasākumu neieviešana nenozīmē, ka pēc Direktīvas 1999/70 transponēšanas termiņa beigām attiecīgās dalībvalsts izvēles iespējas noteikti sašaurināsies, aprobežojoties tikai ar pirmo pasākumu. Vienīgi pēc transponēšanas termiņa beigām ir skaidrs, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi savu [direktīvas] īstenošanas pienākumu. Tomēr, ņemot vērā, ka starp trim pasākumiem, kas uzskaitīti 5. klauzulas 1. punkta a) līdz c) apakšpunktā, nepastāv hierarhija, tikai no apstākļa, ka dalībvalsts ir novēloti īstenojusi direktīvu, nevar izdarīt secinājumu par attiecīgās tiesību normas vai tās atsevišķu daļu tiešo piemērojamību.

114. Pretēji Komisijas viedoklim objektīvu iemeslu nepieciešamība, lai atjaunotu noteikta laika darba attiecības, nekādā ziņā nav kopsaucējs, ko [direktīvas] kļūdainas transponēšanas gadījumā var uzskatīt par obligātu prasību , kas izriet no Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā iekļautās tiesību normas.

115. Jo tikai pirmais no trim piedāvātajiem pasākumiem, ja tas tiek ieviests valsts tiesībās, nosaka objektīvu iemeslu nepieciešamību, lai atjaunotu uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus vai darba attiecības. Turpretī abi pārējie pasākumi neparedz šāda pamatojuma obligātu izpildi. Proti, kamēr netiek pārkāpts atbilstoši direktīvai noteiktais kopējais maksimālais ilgums vai maksimālais atjaunojumu skaits, Pamatnolīgums ļauj atjaunot uz noteiktu laiku slēgtās darba attiecības arī objektīvu iemeslu neesamības gadījumā.

116. Pamatnolīguma Vispārīgo apsvērumu 7. punktā gan ir īpaši uzsvērts, ka objektīvi pamatotu (68) uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu pielietošana ir veids, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr tas nenozīmē, ka uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi vispār ir pieļaujami tikai tad, ja pastāv objektīvi iemesli, un ka šādu objektīvu iemeslu neesamības gadījumā tie automātiski būtu jākvalificē par ļaunprātīgu izmantošanu. Pretējā gadījumā Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta b) un c) apakšpunktā noteiktie pasākumi būtu lieki.

117. Gribu piebilst, ka tas pats izriet arī no izņēmuma rakstura , kas piemīt uz laiku slēgtām darba attiecībām (69) . Lai gan ir skaidrs, ka Pamatnolīgums balstās uz pieņēmumu, ka uz nenoteiktu laiku slēgti līgumi ir vispārpieņemta darba attiecību forma (70) un ka uz noteiktu laiku slēgtie darba līgumi, kā to uzsver Tiesa, var atbilst gan darba devēju, gan darba ņēmēju vajadzībām “tikai noteiktos apstākļos” (71), tas tomēr nenozīmē, ka noteikta laika darba attiecību noslēgšanai vai atjaunošanai vienmēr ir vajadzīgi objektīvi iemesli. Dalībvalstis noteikta laika darba attiecību izņēmuma raksturu savās tiesībās var paredzēt arī citā veidā, proti, nosakot kopējo maksimālo ilgumu (5. klauzulas 1. punkta b) apakšpunkts) vai maksimālo atjaunojumu skaitu (5. klauzulas 1. punkta c) apakšpunkts).

118. Tātad, kopumā ņemot, izskatāmā lieta nemaz tik ļoti nelīdzinās Komisijas minētajam spriedumam lietā Francovich – šajā lietā no attiecīgās direktīvas katrā ziņā izrietēja obligātais aizsardzības apjoms (72) –, bet gan tā drīzāk līdzinās Labour Court minētajam spriedumam lietā Von Colson un Kamann , kur dalībvalstīm nebija noteikti konkrēti pasākumi un tām attiecībā uz veicamajiem pasākumiem bija piešķirta rīcības brīvība (73) .

119. Tādējādi Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts kopumā neatbilst nosacījumiem, lai tas būtu tieši piemērojams.

120. Tikai garāmejot jāpiebilst, ka Tiesa, atzīstot Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta tiešo piemērojamību Komisijas ierosinātajā izpratnē, iespējams, izdarītu prasītājiem lāča pakalpojumu. Proti, ja prasītāju darba attiecību atjaunošanai katrā konkrētā gadījumā būtu vajadzīgs objektīvs iemesls, tad šāda iemesla neesamības gadījumā – atkarībā no valsts tiesībās paredzētajām juridiskajām sekām – viņi, ļaunākajā gadījumā, varētu tūlīt zaudēt savu darba vietu. Katrā ziņā Kopienu tiesības neizvirzītu obligātu prasību, lai viņu esošās, bez objektīva pamata atjaunotās darba attiecības tiktu pagaidām saglabātas vai pārveidotas par nenoteikta laika darba attiecībām (74) .

121. Tomēr neatkarīgi no tā, vai indivīdi var atsaukties uz Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktu, saskaņā ar spriedumu lietā Francovich un tajā minēto nosacījumu izpildes gadījumā dalībvalstij, kas nav izpildījusi savus pienākumus, var būt pienākums kompensēt saviem pilsoņiem iespējamos zaudējumus, kas radušies Direktīvas 1999/70 neatbilstīgas transponēšanas rezultātā (75) .

C – Par trešo jautājumu: Kopienu tiesību norādēm attiecībā uz noteikta laika darba attiecību atjaunošanu pēc Direktīvas 1999/70 transponēšanas termiņa beigām, bet pirms direktīvu transponējošā valsts likuma spēkā stāšanās

122. Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts ļauj dalībvalstij, kas darbojas kā darba devējs, laikā no Direktīvas 1999/70 transponēšanas termiņa beigām līdz brīdim, kad stājas spēkā direktīvu transponējošais valsts likums, uz noteiktu salīdzinoši ilgu laiku – izskatāmajā lietā – līdz pat astoņiem gadiem – atjaunot esošos noteikta laika darba līgumus.

123. Šī jautājuma pamatā ir bažas, ka, īsi pirms direktīvu transponējošā Īrijas likuma spēkā stāšanās atjaunojot attiecīgo darba ņēmēju darba līgumus uz tik ilgu laiku, viņiem ir atņemta aizsardzība, ko nodrošina 2003. gada likums, kā arī Pamatnolīgums.

124. Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu izvērtēt šo jautājumu, “ņemot vērā” Tiesas atbildes uz pirmo jautājumu un otrā jautājuma b) punktu. Tādēļ es turpmākos apsvērumus balstīšu uz pieņēmumu, ka Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts, kā iepriekš minēts (76), nav tieši piemērojams.

125. Ja attiecīgā tiesību norma nav tieši piemērojama, tad Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts pats par sevi nevar aizliegt atjaunot attiecīgās noteikta laika darba attiecības uz laiku līdz pat astoņiem gadiem.

126. To pašu nosaka arī aizliegums kavēt direktīvas mērķus, uz ko norāda gan iesniedzējtiesa, gan Impact .

127. Visām valsts iestādēm gan ir pienākums sekmēt direktīvā noteiktā rezultāta īstenošanu. Šāds pienākums izriet no EKL 10. panta un 249. panta 3. punkta kopā ar pašu direktīvu (77) . Tādēļ dalībvalstīm jau direktīvas transponēšanas laikposmā ir pienākums nedarīt neko, kas varētu nopietni apdraudēt attiecīgajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu (78) . Vēl jo vairāk tā tam ir jābūt pēc transponēšanas termiņa beigām, ja visām valsts iestādēm ir pienākums aktīvi sekmēt direktīvas rezultāta sasniegšanu, kas pārsniedz aizliegumu kavēt direktīvas mērķus.

128. Tomēr Pamatnolīgumam par darbu uz noteiktu laiku ir tikai jārada kārtība , lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu, kas rodas, piemērojot uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu vai attiecību tiesisko pārmantojamību (skat. Pamatnolīguma 1. klauzulas b) punktu un 5. klauzulas 1. punktu).

129. Tikai tādēļ vien, ka Īrijas Ārlietu ministrija, kas darbojas kā darba devējs valsts sektorā, neilgi pirms direktīvu transponējošā valsts likuma spēkā stāšanās uz noteiktu laiku – pat ja tas ir salīdzinoši ilgs laika posms – atjaunojusi atsevišķas noteikta laika darba attiecības, tā nav pārkāpusi šo mērķi radīt atbilstošus nosacījumus .

130. Skaidrs, ka pasākumiem, kas dalībvalstīm ir jāveic atbilstoši Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktam, rezultātā ir efektīvi jānovērš ļaunprātīga izmantošana arī individuālos gadījumos (79) . Tomēr Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkts neizvirza mērķi neatkarīgi no pasākumiem, kas paredzēti a) līdz c) apakšpunktā, radīt individuālu ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu . Tādējādi arī, atsaucoties uz aizliegumu kavēt direktīvas mērķus vai valsts iestāžu sadarbības pienākumu (EKL 10. pants kopā ar EKL 249. panta 3. punktu), no Pamatnolīguma nevar atvasināt šādu individuāliem gadījumiem piemērojamu ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu.

131. Ja pirms Direktīvas 1999/70 atbilstīgas transponēšanas valsts tiesībās katrā konkrētā gadījumā gribētu pārbaudīt, vai esošo noteikta laika darba attiecību atjaunošana publiskajā sektorā gadījumā netiek ļaunprātīgi izmantota, šāda pieeja būtībā novestu pie Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta tiešās piemērojamības, ko tomēr – kā jau iepriekš minēts (80) – nevar tieši piemērot, jo nav izpildīti nepieciešamie nosacījumi.

132. Kopsavilkums ir šāds:

EKL 10. pants un EKL 249. panta 3. punkts kopā ar Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punktu neaizliedz dalībvalstij, kas darbojas kā darba devējs, laikā no Direktīvas 1999/70 transponēšanas termiņa beigām līdz tās faktiskai transponēšanai valsts tiesībās uz salīdzinoši ilgu termiņu atjaunot atsevišķus noteikta laika darba līgumus.

D – Par ceturto jautājumu: Direktīvai atbilstīgu valsts tiesību normu interpretāciju

133. Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai valsts tiesai, pamatojoties uz tās pienākumu interpretēt atbilstoši direktīvai valsts tiesības, novēloti pieņemtais likums, ar ko direktīva tiek transponēta valsts tiesībās, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir atpakaļejošs spēks līdz datumam, kad beidzās attiecīgās direktīvas transponēšanas termiņš.

134. Šis jautājums tiek uzdots tikai gadījumam, ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu būtu noliedzoša. Turklāt no iesniedzējtiesas rīkojuma pamatojuma izriet, ka iesniedzējtiesu interesē tikai 2003. gada likuma 6. panta iespējamais atpakaļejošais spēks, ar ko Īrijas tiesībās tiek transponēts noteikta laika darba ņēmēju diskriminācijas aizlieguma princips.

135. Ņemot vērā manu ierosinājumu atbildēt apstiprinoši ne tikai uz pirmo, bet arī uz otro jautājumu, katrā ziņā tiktāl, ciktāl tas attiecas uz diskriminācijas aizlieguma principu (2. jautājuma a) punkts) (81), ceturtais jautājums nav jāiztirzā. Tādējādi turpmākos apsvērumus es sniegšu tikai pakārtoti.

136. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām ir jāinterpretē tās cik vien iespējams attiecīgās direktīvas teksta un mērķa kontekstā, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu un tātad panāktu atbilstību EKL 249. panta 3. punktam (82) .

137. Atbilstīgās interpretācijas princips turklāt prasa valsts tiesām, veicot visas to kompetencē ietilpstošās darbības, ņemt vērā valsts tiesības to kopumā un piemērot valsts tiesībās atzītās interpretācijas metodes, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu efektivitāti un nonāktu pie risinājuma, kas atbilst direktīvas mērķim (83) . Lai sasniegtu šo mērķi, tām ir pilnībā jāizlieto rīcības brīvība, ko tām piešķir valsts tiesību normas (84) .

138. Turklāt atbilstīgas interpretācijas pienākumu nosaka vispārējie tiesību principi, īpaši tiesiskās drošības princips un atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai (85) .

139. Nedomāju, ka tādā lietā kā izskatāmā lieta Kopienu tiesību vispārējie tiesību principi obligāti nepieļauj, ka interpretācijas rezultātā 2003. gada likuma 6. pants iegūst atpakaļejošu spēku, katrā ziņā tā tas nav vertikālo tiesisko attiecību gadījumā, kad darba ņēmējs savam publiskā sektora darba devējam atsaucas uz diskriminācijas aizlieguma principu.

140. Lai gan no Kopienu tiesību viedokļa tiesiskās drošības princips būtībā nepieļauj tiesību akta stāšanos spēkā pirms tā publikācijas; tomēr izņēmuma kārtā to var atļaut, ja to prasa vispārējo interešu mērķi un ir pienācīgi ievērota ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība (86) . Tādā lietā kā izskatāmā varētu šādu izņēmumu pieļaut.

141. Pirmkārt, direktīvas transponēšana valsts tiesībās noteiktajā termiņā neapšaubāmi ir vispārējo interešu mērķis. Otrkārt, tādā lietā kā izskatāmā valsts iestādes nevar atsaukties uz tiesisko paļāvību. To iespējamā paļāvība uz agrāko valsts tiesību palikšanu spēkā nevar būt aizsargājama, jo attiecīgajai dalībvalstij bija jāpielāgo valsts tiesības Kopienu tiesībām vēlākais līdz Direktīvas 1999/70 transponēšanas termiņa beigām.

142. Tādējādi, ņemot vērā, ka publiskais darba devējs varēja paredzēt tiesību normu grozījumus – šajā gadījumā – Kopienu tiesībās noteikto diskriminācijas aizlieguma principa ieviešanu –, tas nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu (87) . Šāda pieeja ir pamatota arī tādēļ, ka, atzīstot publiskā darba devēja tiesisko paļāvību, tas galu galā radītu absurdas sekas, ja dalībvalsts, kas nav izpildījusi savus pienākumus, indivīdam drīkstētu norādīt uz savu rīcību, kas ir pretrunā Kopienu tiesību normām (88) .

143. Tomēr izskatāmajā lietā nav jādod galīgais vērtējums, vai direktīvu transponējošā valsts likuma atpakaļejošu piemērošanu, iespējams, nosaka Kopienu tiesības un vai vispārējie tiesību principi pieļauj šādu piemērošanu. Jo katrā ziņā atbilstīgas interpretācijas princips nevar likt valsts tiesai contra legem piemērot attiecīgās valsts tiesības ar atpakaļejošu spēku.

144. Izskatāmajā lietā Labour Court norāda uz “izteiktu prezumpciju”, kas pastāv Īrijas tiesībās pret likumu atpakaļejošu spēku. Šādas aizdomas varot novērst tikai attiecīgās tiesību normas skaidrs un viennozīmīgs teksts vai arī skaidras un obligātas norādes, kas iekļautas citās attiecīgā likuma tiesību normās. 2003. gada likuma 6. panta teksts gan skaidri nenoraida tā interpretāciju tādā nozīmē, ka tam piemīt atpakaļejošs spēks. Tomēr nav arī skaidras norādes par labu šādai piemērošanai ar atpakaļejošu spēku. Tādēļ saskaņā ar Īrijas tiesību interpretācijas noteikumiem tiesību normai nevar piešķirt atpakaļejošu spēku.

145. Iepriekš minētais liecina par to, ka Labour Court valsts tiesību piemērošanu izskatāmajā lietā ar atpakaļejošu spēku uzskatītu par contra legem (89) . Šādā gadījumā attiecīgajai tiesai arī Kopienu tiesības nevar uzlikt pienākumu atbilstīgas interpretācijas rezultātā noteikt attiecīgās tiesību normas piemērošanu ar atpakaļejošu spēku.

146. Papildinot, tomēr vēl ir jāatgādina, ka atbilstīgas interpretācijas pienākums, kas ir jāievēro valsts tiesai, neattiecas tikai uz attiecīgo direktīvu transponējošo valsts likumu, bet gan uz valsts tiesībām kopumā un tādējādi tas attiecas arī uz jau esošajām valsts tiesībām (90) .

147. Tātad, ja Īrijas tiesībās pirms 2003. gada 14. jūlija bija tiesību norma vai arī tikai vispārējs tiesību princips, kas, piemēram, aizliedz darba devējam diskriminējoši, ļaunprātīgi vai amorāli izturēties pret saviem darba ņēmējiem, šādā gadījumā iesniedzējtiesai, ņemot vērā Direktīvas 1999/70 tekstu un mērķi, ir atbilstīgi jāinterpretē un jāpiemēro attiecīgā tiesību norma vai tiesību princips (91) un turklāt it īpaši ir pienācīgi jāievēro attiecīgais noteikta laika darba ņēmēju diskriminācijas aizlieguma princips (Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas 1. punkts).

148. Turpretī, ja Direktīvā 1999/70 paredzēto rezultātu nevar sasniegt interpretācijas ceļā, šādā gadījumā Kopienu tiesības saskaņā ar spriedumu lietā Francovich un tajā minēto nosacījumu izpildes gadījumā dalībvalstij uzliek pienākumu kompensēt saviem pilsoņiem iespējamos zaudējumus, kas radušies attiecīgās direktīvas neatbilstīgas transponēšanas rezultātā (92) .

149. Kopsavilkums ir šāds:

Kopienu tiesības nenosaka valsts tiesai pienākumu novēloti pieņemto valsts likumu, ar ko attiecīgā direktīva tiek transponēta valsts tiesībās, interpretēt tādējādi, ka tam ir atpakaļejošs spēks līdz attiecīgās direktīvas transponēšanas termiņa beigu datumam, ja šāda interpretācija atbilstoši valsts tiesību normām būtu contra legem .

Tas neattiecas uz valsts tiesas pienākumu atbilstīgi interpretēt pārējās valsts tiesību normas, kas pastāv laikā, kad beidzas attiecīgās direktīvas transponēšanas termiņš, kā arī uz attiecīgās dalībvalsts pienākumu kompensēt saviem pilsoņiem iespējamos zaudējumus, kas radušies attiecīgās direktīvas neatbilstīgas transponēšanas rezultātā.

E – Par piekto jautājumu: Pamatnolīguma 4. klauzulas piemērojamību atalgojuma un pensiju faktoru gadījumā

150. Uzdodot piekto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai darba nosacījumi Pamatnolīguma 4. klauzulas izpratnē ietver arī darba līguma noteikumus, kas attiecas uz atalgojumu un pensijām.

151. Šis ļoti strīdīgais jautājums tiek uzdots tikai tādam gadījumam, ja atbilde uz pirmo vai ceturto jautājumu būtu apstiprinoša. Ņemot vērā manu ierosinājumu saistībā ar atbildi uz pirmo jautājumu (93), piektais jautājums ir jāanalizē.

152. Ne tikai Impact un Komisija, bet arī iesniedzējtiesa uzskata, ka darba nosacījumi Pamatnolīguma izpratnē attiecas arī uz atalgojumu un pensijām. Turpretī atbildētāju statusā esošās Īrijas ministrijas un it īpaši Apvienotās Karalistes valdība uzsver, ka tās pārstāv diametrāli pretēju viedokli, kā to, starp citu, nesen darījis arī ģenerāladvokāts Pojarešs Maduru [ Poiares Maduro ], pirms gada sniedzot secinājumus lietā Del Cerro Alonso (94) .

153. Būtībā strīds sastāv no divām daļām – pirmkārt, nav vienprātības jautājumā par to, kā ir jāsaprot darba nosacījumu jēdziens, arī salīdzinājumā ar citām Kopienas direktīvām darba un sociālo tiesību jomā. Otrkārt, pastāv viedokļu dažādība par Direktīvas 1999/70 juridiskā pamata piemērojamību, ņemot vērā apstākli, ka EKL 139. panta 2. punkts ļauj Padomei pieņemt lēmumus par pamatnolīgumu īstenošanu tikai jautājumos, uz kuriem attiecas EKL 137. pants, tomēr darba samaksa nepārprotami neietilpst šo jautājumu lokā (skat. EKL 137. panta 5. punktu). Turpinājumā pievērsīšos atsevišķi katram no abiem minētajiem aspektiem.

Darba nosacījumu jēdziens

154. Darba nosacījumu jēdziens, kā tas tiek lietots saistībā ar diskriminācijas aizlieguma principu Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulā, ne skaidri ietver sevī, ne arī skaidri izslēdz tādus maksājumus kā izskatāmajā lietā apskatāmais atalgojums un pensijas.

155. Dažos jaunākajos darba un sociālo tiesību aktos Kopienu likumdevējs ir skaidri precizējis, ka tajos lietotais darba nosacījumu jēdziens attiecas arī uz darba samaksu (95) . Tomēr šāda skaidra tiesiskā regulējuma neesamība izskatāmajā lietā nenozīmē, ka darba samaksa būtu pilnībā izslēgta no Pamatnolīguma 4. klauzulas piemērošanas jomas.

156. Arī agrāko judikatūru saistībā ar vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, atbilstoši kurai darba nosacījumu jēdziens Direktīvā 76/207 – pirms tā tika grozīta ar Direktīvu 2002/73 – neattiecas uz darba samaksu (96), nevar vienkārši tāpat attiecināt uz izskatāmo lietu, jo attiecīgās judikatūras pamatā ir Direktīva 75/117/EEK (97), kurā attiecībā uz darba samaksu bija paredzēts īpašs regulējums, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm (98), un tās piemērošanas joma bija jānorobežo no Direktīvas 76/207 piemērošanas jomas. Turpretī izskatāmajā lietā nav šādas problēmas, kas būtu saistīta ar norobežošanos no paralēli eksistējoša tiesību akta.

157. Darba nosacījumu jēdziens Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas nozīmē ir jāinterpretē. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kura sastāvdaļa tā ir, mērķi (99) .

158. Kā tas izriet no Pamatnolīguma 1. klauzulas a) punkta, tam ir jāuzlabo noteikta darba laika darba kvalitāte, nodrošinot diskriminācijas aizlieguma principa ievērošanu (100) . Tas atspoguļo Kopienas sociālās politikas pamatmērķus, kādi tie ir noteikti it īpaši EKL 136. panta 1. punktā, proti, dzīves un darba apstākļu uzlabošanu, kā arī pienācīgas sociālās aizsardzības garantiju. Tie paši mērķi ir iekļauti jau ES līguma (101) un EK līguma (102) preambulā, kā arī Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām (103) un Eiropas Sociālajā hartā (104) .

159. Ņemot vērā šo sociālās politikas izvirzīto mērķi, noteikta laika darba ņēmēju diskriminācijas aizliegums ir viens no Kopienas sociālo tiesību principiem, kuru nedrīkst interpretēt šauri (105) . Jau šis apstāklis vien noraida tādu finansiālo aspektu kā atalgojuma un pensiju kategoriska izslēgšana no diskriminācijas aizlieguma piemērošanas jomas.

160. Ja diskriminācijas aizliegums tiktu attiecināts tikai uz tādiem darba nosacījumiem, kas nekādā veidā nav saistīti ar darba samaksu, tad būtiski tiktu mazināta arī diskriminācijas aizlieguma praktiskā nozīme darba dzīvē. Attiecīgajiem noteikta laika darba ņēmējiem droši vien varētu būt svarīgi arī tas, lai, piemēram, attiecībā uz darba apģērbu un darba instrumentiem viņiem būtu nodrošināta vienlīdzīga attieksme ar salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem. Tomēr nesalīdzināmi lielāka nozīme šo darba ņēmēju dzīves un darba apstākļiem ir faktoram, lai viņiem salīdzinājumā ar nenoteikta laika kolēģiem nepiemērotu mazāk izdevīgus finansiālos nosacījumus. Šāda aizsardzības nepieciešamība noraida iespēju attiecināt diskriminācijas aizlieguma piemērošanas jomu tikai uz tiem darba nosacījumiem, kas nekādā veidā nav saistīti ar darba samaksu.

161. Turklāt par to, ka diskriminācijas aizlieguma piemērošanas joma var attiekties arī uz maksājumiem, liecina Pamatnolīguma 4. klauzulas 2. punkta atsauce uz pro rata temporis principu. Šo principu vispār var piemērot tikai dalāmiem maksājumiem, pie kuriem galvenokārt pieder tādi maksājumi kā darba alga, piemaksa pie algas un noteiktas prēmijas.

162. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, par labu atalgojuma un pensiju iekļaušanai darba nosacījumu jēdzienā liecina gan Pamatnolīguma 4. klauzulas jēga un mērķis, gan attiecīgās tiesību normas konteksts.

163. Tomēr, kas attiecas tieši uz pensijām , tām ir jāpiemēro vēl viens ierobežojums – šādus darba līguma finansiālos nosacījumus var uzskatīt par darba nosacījumiem Pamatnolīguma 4. klauzulas izpratnē tikai tādā gadījumā, ja tie attiecas uz maksājumiem, kas pēc savas būtības ir darba devēja piešķirta pensija vai papildu pensija, bet neattiecas uz vispārējās sociālās drošības sistēmas maksājumiem.

164. Aplūkojot judikatūru saistībā ar vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, ir redzams, ka tikai pirmie no iepriekš minētajiem maksājumiem pieder pie darba attiecībām un ka tos piešķir uz šo darba attiecību pamata (106) . Attiecīgo judikatūru var piemērot Pamatnolīgumam par darbu uz noteiktu laiku, jo darba devēji un darba ņēmēji ar šo Pamatnolīgumu neizvirza mērķi lemt jautājumus, kas attiecas uz likumos paredzēto sociālo nodrošinājumu; gluži pretēji – tie atzīst, ka šādi jautājumi ir jāizlemj dalībvalstīm (107) .

Primārām tiesībām atbilstīga interpretācija, ņemot vērā EKL 137. panta 5. punktu

165. Vēl ir jāizvērtē, vai augstāka juridiska spēka tiesību normas pieļauj atalgojuma un pensiju iekļaušanu darba nosacījumu jēdzienā, kas ir ietverts Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulā.

166. Sekundāro tiesību normu piemērošanas joma nevar būt plašāka par to attiecīgā juridiskā pamata piemērošanas jomu (108) . Lai to nodrošinātu, sekundārās tiesības ir jāinterpretē un jāpiemēro atbilstīgi primārajām tiesībām; jo pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka, ja Kopienu sekundāro tiesību normu var interpretēt dažādi, priekšroka ir dodama tādai interpretācijai, kas šo normu padara atbilstošu EK līgumam, nevis tādai, kura noved pie secinājuma, ka tiesību norma nav ar to saderīga (109) .

167. Tādējādi Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzula, kurā tiek lietots nenoteiktais darba nosacījumu jēdziens, ir jāinterpretē, ņemot vērā robežas, kas, iespējams, izriet no Direktīvas 1999/70 juridiskā pamata.

168. Direktīvas 1999/70 pieņemšanas juridiskais pamats bija EKL 139. panta 2. punkts, kas Padomei jomās, kas izriet no EKL 137. panta, piešķir kompetenci īstenot Kopienas līmenī starp darba devējiem un darba ņēmējiem noslēgtos nolīgumus. Atbilstoši EKL 137. panta 1. punkta b) apakšpunktam pie šādām jomām pieder darba apstākļi , tomēr EKL 137. panta 5. punkts no attiecīgās tiesību normas piemērošanas jomas atkal izslēdz darba samaksu .

169. Kā liecina iepazīšanās ar tuvu stāvošo EKL 141. panta 2. punktu, (darba) samaksas jēdzienu pašu par sevi var interpretēt ļoti plaši un tas papildus parastai pamatalgai un minimālajai algai var attiekties arī uz ikvienu citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja.

170. Tomēr attiecīgā jēdziena interpretācija pati par sevi nesniedz norādes par to, ko nozīmē fakts, ka EKL 137. pants saskaņā ar tā 5. punktu “neattiecas” uz darba samaksu. Tiktāl ir jāņem vērā EKL 137. panta 5. punkta vieta [Līgumā], kā arī šīs tiesību normas jēga un mērķis.

171. Tiesa nesen savā spriedumā lietā Del Cerro Alonso ir atzinusi, ka EKL 137. panta 5. punkts kā atkāpe ir jāinterpretē šauri (110) . Tātad tiesību normu nevar saprast tādējādi, ka tā no EKL 137. panta piemērošanas jomas izslēdz visu, kam ir jebkāds sakars ar darba samaksu; pretējā gadījumā daudzas EKL 137. panta 1. punktā nosauktās jomas faktiski zaudētu savu nozīmi (111) .

172. Gluži pretēji – EKL 137. panta 5. punkta jēga un mērķis pirmām kārtām ir pasargāt no ietekmes darba devēju un darba ņēmēju koplīguma slēgšanas procedūru . Par to liecina arī ciešā darba samaksas saistība ar pārējām no Kopienu kompetences izslēgtajām jomām – tiesībām apvienoties, tiesībām streikot un tiesībām pieteikt lokautus ir īpaši liela nozīme darba samaksas noteikšanā; tādēļ tās EKL 137. panta 5. punktā ir minētas vienā elpas vilcienā kopā ar darba samaksu.

173. Turklāt EKL 137. panta 5. punkta mērķis ir nepieļaut, ka Kopienu likumdevējs Kopienas mērogā standartizē katrā dalībvalstī spēkā esošo algu līmeni . Proti, šāda – iespējams arī tikai daļēja – Kopienu likumdevēja īstenota valstu, reģionu un uzņēmumu algu līmeņu atšķirību izlīdzināšana nozīmētu būtisku iejaukšanos konkurencē, kas vienotā tirgū pastāv starp uzņēmumiem. Tā arī būtiski pārsniegtu EKL 137. panta 1. punktā izvirzītos mērķus attiecībā uz Kopienas atbalsta un papildu pasākumiem dalībvalstu darbībai sociālās politikas jomā.

174. Ņemot vērā iepriekš minēto, EKL 137. panta 5. punkts neļauj Kopienu likumdevējam ietekmēt algu līmeni dalībvalstīs, piemēram, nosakot minimālās algas apmēru. Līdzīgi Kopienu likumdevējs nedrīkstētu noteikt arī ikgadējo inflācijas kompensācijas apjomu, ieviest ikgadējā algu palielinājuma maksimālo robežu vai noteikt virsstundu darba samaksas, kā arī piemaksu par darbu maiņās, brīvdienās un naktīs apmēru.

175. Turpretī EKL 137. panta 5. punkts neliedz Kopienu likumdevējam pieņemt tiesisku regulējumu , kam būtu finansiālas sekas , piemēram, attiecībā uz darba apstākļiem (EKL 137. panta 1. punkta b) apakšpunkts) vai attiecībā uz darba vides uzlabojumiem, lai aizsargātu darba ņēmēju veselību un drošību (EKL 137. panta 1. punkta a) apakšpunkts). Piemēram, Kopiena valsts darba tiesībām var dot norādes, kas rada darba ņēmējiem tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu (112) .

176. Šajā sakarā Tiesa nesen savā spriedumā lietā Del Cerro Alonso arī ir precizējusi, ka EKL 137. panta 5. punkts tikai nepiešķir Kopienu likumdevējam kompetenci lemt par darba samaksas apmēru (113) ; Tiesa vēl ir piebildusi, ka darba ņēmēju atalgojuma dažādu veidojošo elementu līmeņa noteikšana arī turpmāk paliek tikai attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu kompetencē (114) .

177. Turpretī tas, vai noteiktiem darba ņēmējiem vai to grupām ir tiesības viņiem piešķirto darba nosacījumu ietvaros saņemt dalībvalsts noteikto darba algu vai atsevišķus tās elementus, ir jautājums, kas ietilpst EKL 137. panta 1. punkta b) apakšpunkta, kā arī uz tā pamata pieņemtās direktīvas piemērošanas jomā (115) .

178. Proti, ieviešot tādus diskriminācijas aizliegumus kā, piemēram, Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulā (116), netiek ietekmēta algu apmēra noteikšana valsts, reģionālajā vai arī uzņēmumu līmenī. Šādā veidā tiek tikai nodrošināts, ka noteiktas darba ņēmēju grupas tiek aizsargātas no tā, ka tām tiek piemēroti mazāk labvēlīgi darba vai nodarbinātības nosacījumi, tostarp arī finansiālā ziņā. Šāda veida diskriminācijas aizliegumi ir būtiska Kopienas atbalsta un papildinošo pasākumu daļa dalībvalstu sociālajai politikai, ko pieļauj arī EKL 137. panta 5. punkts.

179. Tiesas sēdē sniedzot mutvārdu apsvērumus, Apvienotās Karalistes valdība norādīja, ka noteikta laika darba ņēmējiem būtu piešķiramas vienīgi tādas pašas atalgojuma sastāvdaļas kā pastāvīgajiem darba ņēmējiem, bet ne obligāti tāds pats apmērs. Atbilstoši spriedumam lietā Del Cerro Alonso EKL 137. panta 5. punkts attiecīgajām valsts iestādēm un arodbiedrībām, un pārvaldei piešķir tiesības noteikt katru atalgojuma sastāvdaļu atšķirīgos līmeņos noteikta laika darba ņēmējiem un ar tiem salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem.

180. Es šim viedoklim nepiekrītu. Lai gan EKL 137. panta 5. punktā kompetentajām valsts iestādēm, arodbiedrībām un pārvaldei paredzēts noteikt atsevišķu atalgojuma sastāvdaļu līmeni, tas nevar būt iemesls, lai diskriminētu dažādu grupu darba ņēmējus. Gluži pretēji – kompetentajām valsts iestādēm un sociālajiem partneriem ir jāievēro Kopienu tiesības, īstenojot kompetenci, kas tām paredzēta EKL 137. panta 5. punktā (117), it īpaši, vispārējie tiesību principi, tādi kā vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas princips. No tā izriet, ka nevienlīdzīgu attieksmi pret noteikta laika darba ņēmējiem salīdzinājumā ar pastāvīgajiem darba ņēmējiem attiecībā uz attiecīgo atalgojumu veidojošajiem elementiem var ņemt vērā vienīgi tad, ja tā ir objektīvi attaisnota. Vispār nekas cits arī nav paredzēts ne Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā, ne arī norādē uz pro rata temporis principu, kas ietverta šī paša Pamatnolīguma 4. klauzulas 2. punktā.

181. Tādējādi EKL 137. panta 5. punkts pieļauj atalgojuma un pensiju iekļaušanu darba nosacījumu jēdzienā, kas izriet no Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas.

182. Kopsavilkums ir šāds:

Darba nosacījumos Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas izpratnē ietilpst arī darba līguma nosacījumi, kas attiecas uz atalgojumu. Tas pats attiecas uz darba līguma nosacījumiem saistībā ar pensijām, ja tās pēc savas būtības ir darba devēja piešķirtās pensijas vai papildu pensijas.

VI – Secinājumi

183. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai sniegt Labour Court Dublin šādu atbildi:

1) atbilstoši līdzvērtības un efektivitātes principiem valsts tiesai ir pienākums piemērot Kopienu tiesību normas, kurām piemīt tiešā iedarbība, ja valsts tiesībās tai nav skaidri noteikta šāda jurisdikcija, bet tās jurisdikcijā ir piemērot valsts likumu, kas pieņemts, transponējot attiecīgās Kopienu tiesību normas valsts tiesībās, un indivīds pretējā gadījumā var tieši atsaukties uz šīm tiesību normām tikai citā valsts tiesā un tikai ar nelabvēlīgākiem nosacījumiem;

2) atšķirībā no Direktīvas 1999/70/EK pielikumā esošā Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punkta attiecīgā Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punkts izpilda visus nosacījumus tā tiešai piemērošanai;

3) EKL 10. pants un EKL 249. panta 3. punkts kopā ar Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punktu neaizliedz dalībvalstij, kas darbojas kā darba devējs, laikā no Direktīvas 1999/70 transponēšanas termiņa beigām līdz tās faktiskai transponēšanai valsts tiesībās uz salīdzinoši ilgu termiņu atjaunot atsevišķus noteikta laika darba līgumus;

4) darba nosacījumos Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulas izpratnē ietilpst arī darba līguma nosacījumi, kas attiecas uz atalgojumu. Tas pats attiecas uz darba līguma nosacījumiem saistībā ar pensijām, ja tās pēc savas būtības ir darba devēja piešķirtās pensijas vai papildu pensijas.

(1) .

(2)  – OV L 175, 45. lpp.

(3)  – 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā C‑212/04 Adeneler u.c. (Krājums, I‑6057. lpp., 54.–57. punkts), 2006. gada 7. septembra spriedumi lietā C‑53/04 Marrosu un Sardino (Krājums, I‑7213. lpp., 39.–42. punkts) un lietā C‑180/04 Vassallo (Krājums, I‑7251. lpp., 32. punkts), kā arī 2007. gada 13. septembra spriedums lietā C‑307/05 Del Cerro Alonso (Krājums, I‑7109. lpp., 25. punkts).

(4)  – OV L 175, 43. lpp.

(5)  – Direktīvas 1999/70 četrpadsmitais apsvērums.

(6)  – Pamatnolīguma preambulas otrā daļa; skat. arī vispārīgo apsvērumu 6. punktu.

(7)  – Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 8. punkts; skat. arī Pamatnolīguma preambulas otro daļu.

(8)  – Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 7. punkts.

(9)  – Direktīvas 1999/70 17. apsvērums.

(10)  – Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku vispārīgo apsvērumu 10. punkts; skat. arī Pamatnolīguma preambulas trešo daļu.

(11)  – Protection of Employees ( Fixed-Term Work ) Act 2003.

(12)  – Nolēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir norādīts, ka vienošanās par līguma izbeigšanos pēc noteikta laika vai konkrēta notikuma gadījumā, kas ir pretrunā 2003. gada likuma 9. panta 1. punktam, ir “void ab initio ” ( ex tunc nav spēkā).

(13)  – Skat. 2003. gada likuma 6. panta 2. punktu un 9. panta 4. punktu.

(14)  – Rights Commissioners ievēl kompetentais ministrs un viņu uzdevumu visdrīzāk var salīdzināt ar valsts pilnvarota, neatkarīga arbitra uzdevumu. Viņi atrodas Īrijas Labour Relations Commission (Darba attiecību komisija) pakļautībā. Atkarībā no atbilstošā juridiskā pamata viņu lēmumi ir saistoši, vai arī tie pēc savas būtības ir nesaistoši ieteikumi. Tuvāka informācija par Rights Commissioners lomu darba tiesisko strīdu gadījumā ir atrodama, piemēram, vietnē < http://www.lrc.ie > (pēdējo reizi apskatīta 2007. gada 14. novembrī).

(15)  – Par procesuālās autonomijas jēdzienu skat. 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 95. punktu, sprieduma lietā Marrosu un Sardino 52. punktu un sprieduma lietā Vassallo 37. punktu, kā arī 2004. gada 7. janvāra spriedumu lietā C‑201/02 Wells ( Recueil , I‑723. lpp., 67. punkts) un 2007. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑1/06 Bonn Fleisch (Krājums, I‑5609. lpp., 41. punkts).

(16)  – 1968. gada 19. decembra spriedums lietā 13/68 Salgoil ( Recueil , 680., 693. lpp.), 1976. gada 16. decembra spriedums lietā 33/76 Rewe-Zentralfinanz ( Recueil , 1989. lpp., 5. punkts), 1985. gada 9. jūlija spriedums lietā 179/84 Bozzetti ( Recueil , 2301. lpp., 17. punkts), 1995. gada 14. decembra spriedums lietā C‑312/93 Peterbroeck ( Recueil , I‑4599. lpp., 12. punkts), 2001. gada 20. septembra spriedums lietā C‑453/99 Courage un Crehan ( Recueil , I‑6297. lpp., 29. punkts), 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑224/01 Köbler ( Recueil , I‑10239. lpp., 46. punkts), 2007. gada 13. marta spriedums lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 39. punkts) un 2007. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no C‑222/05 līdz C‑225/05 Van der Weerd u.c. (Krājums, I‑4233. lpp., 28. punkts).

(17)  – Iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Bozzetti 17. punkts, 1996. gada 18. janvāra spriedums lietā C‑446/93 SEIM ( Recueil , I‑73. lpp., 32. punkts), 1997. gada 17. septembra spriedums lietā C‑54/96 Dorsch Consult ( Recueil , I‑4961. lpp., 40. punkts), 2003. gada 22. maija spriedums lietā C‑462/99 Connect Austria ( Recueil , I‑5197. lpp., 35. punkts) un iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Köbler 47. punkts.

(18)  – Iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Unibet 38. punkts kopā ar 39. punktu.

(19)  – Iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Bozzetti 17. punkts, iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā SEIM 32. punkts, iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Dorsch Consult 40. punkts, iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Connect Austria 35. punkts un iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Köbler 47. punkts.

(20)  – Skat., piemēram, 1986. gada 15. maija spriedumu lietā 222/84 Johnston ( Recueil , 1651. lpp., 18. un 19. punkts), 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores /Padome ( Recueil , I‑6677. lpp., 39. punkts) un iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Unibet 37. punktu. Attiecībā uz pamattiesībās garantētajām tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību skat. 6. un 13. pantu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā (parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī), kā arī 47. panta 1. punktu Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (pasludināta 2000. gada 7. decembrī Nicā, OV C 364, 1. lpp.).

(21)  – Šajā sakarā skat. starp daudziem spriedumiem 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑81/05 Cordero Alonso (Krājums, I‑7569. lpp., 35. punkts) saistībā ar Savienības tiesībām; tādā pašā nozīmē un saistībā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punktu skat. 2007. gada 3. maija spriedumu lietā C‑303/05 Advocaten voor de Wereld (Krājums, I‑3633. lpp., 45. punkts).

(22)  – Saistībā ar procesuālajiem noteikumiem tas atbilst pastāvīgajai judikatūrai; skat. starp daudziem spriedumiem iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minēto sprieduma lietā Rewe-Zentralfinanz 5. punktu, sprieduma lietā Peterbroeck 12. punktu, sprieduma lietā Courage un Crehan 29. punktu, sprieduma lietā Unibet 43. punktu un sprieduma lietā Van der Weerd 28. punktu.

(23)  – 1998. gada 1. decembra spriedums lietā C‑326/96 Levez ( Recueil , I‑7835. lpp., 39. un 40. punkts) un 2000. gada 16. maija spriedums lietā C‑78/98 Preston u.c. ( Recueil , I‑3201. lpp., 49. un 50. punkts).

(24)  – Lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 51. punktā šajā sakarā norādīts: “[..] the Complainants could proceed against the State as their employer before a Court of competent jurisdiction claiming redress for the alleged infringement of their rights under the Directive. [..]”; skat. arī pirmā prejudiciālā jautājuma otro ievilkumu.

(25)  – Pastāvīgajā judikatūrā šādas tiesības uz zaudējumu atlīdzību atzītas kopš 1991. gada 19. novembra sprieduma apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c. ( Recueil , I‑5357. lpp.).

(26)  – Saskaņā ar atbildētāju norādīto jurisdikcijas neobligātais raksturs izriet no 2003. gada likuma 14. panta, kurā noteikts, ka “darba ņēmējs [..] var iesniegt sūdzību rights commissioner [..]” (mans izcēlums).

(27)  – 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C‑482/01 un C‑493/01 Orfanopoulos un Oliveri ( Recueil , I‑5257. lpp., 42. punkts), 2005. gada 30. jūnija spriedums lietā C‑28/04 Tod’s (Krājums, I‑5781. lpp., 14. punkts) un 2006. gada 12. janvāra spriedums lietā C‑246/04 Turn- und Sportunion Waldburg (Krājums, I‑589. lpp., 21. punkts).

(28)  – Skat. it īpaši rīkojuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu 21. punktu, kurā norādīts, ka sūdzība, kas iesniegta, pamatojoties uz 2003. gada likumu, ir sākotnēji iesniedzama (“Section 14 of the Act of 2003 provides that a complaint alleging a contravention of the Act shall be referred in the first instance to a Rights Commissioner” – izcēlums mans). Rīkojumā nav norādes uz atbildētāju apgalvoto neobligāto jurisdikciju.

(29)  – Vienīgā atšķirība, kas pastāv, ir tiktāl, ciktāl valsts transponējošajos tiesību aktos paredzēta plašāka aizsardzība, pārsniedzot Direktīvā un Pamatnolīgumā piešķirto.

(30)  – Attiecībā uz direktīvu tiešo iedarbību konkrētāk skat. 1979. gada 5. aprīļa spriedumu lietā 148/78 Ratti ( Recueil , 1629. lpp., 21. un 22. punkts) un 1982. gada 19. janvāra spriedumu lietā 8/81 Becker ( Recueil , 53. lpp., 23. un 24. punkts).

(31)  – Par vienlīdzīgas attieksmes principu skat. pastāvīgo judikatūru, it īpaši 2006. gada 12. septembra spriedumu lietā C‑300/04 Eman un Sevinger (Krājums, I‑8055. lpp., 57. punkts) un 2007. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑227/04 P Lindorfer /Padome (Krājums, I‑6767. lpp., 63. punkts), kā arī iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto sprieduma lietā Cordero Alonso 37. punktu un sprieduma lietā Advocaten voor de Wereld 56. punktu.

(32)  – Skat. iepriekš šo secinājumu 58. punktu.

(33)  – Šajā sakarā skat. iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto sprieduma lietā Levez 43. un 44. punktu un sprieduma lietā Preston 61. un 62. punktu.

(34)  – Skat. vēlreiz iepriekš 23. zemsvītras piezīmē minēto sprieduma lietā Levez 51. punktu un sprieduma lietā Preston 60. punktu.

(35)  – Atbilstoši iesniedzējtiesas rīkojumā norādītajam privātpersona tiesā var pārstāvēt sevi pati.

(36)  – 2000. gada 3. oktobra spriedums lietā C‑58/98 Corsten ( Recueil , I‑7919. lpp., 24. punkts), spriedums apvienotajās lietās Orfanopoulos un Oliveri (minēts iepriekš 27. zemsvītras piezīmē, 42. punkts) un 2007. gada 18. janvāra spriedums lietā C‑220/05 Auroux (Krājums, I‑385. lpp., 25. punkts).

(37)  – Skat. vēlreiz 27. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

(38)  – Šajā sakarā skat. iepriekš šo secinājumu 54.–66. punktā izteiktos apsvērumus par efektivitātes principu.

(39)  – Starp daudziem spriedumiem skat. iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minēto sprieduma lietā Ratti 22. punktu un sprieduma lietā Becker 24., 33. un 34. punktu.

(40)  – Šādā nozīmē skat. iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Unibet 44. punktu.

(41)  – Šajā sakarā vēlreiz skat. šo secinājumu 48. punktu un 19. zemsvītras piezīmi.

(42)  – Šo secinājumu 45.–84. punkts.

(43)  – 1974. gada 4. decembra spriedums lietā 41/74 Van Duyn ( Recueil , 1337. lpp., 12. punkts), iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minēto sprieduma lietā Ratti 19.–23. punkts un sprieduma lietā Becker 17.–25. punkts; skat. arī iepriekš 17. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Dorsch Consult 44. punktu.

(44)  – 2007. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑363/05 JP Morgan Fleming Claverhouse (Krājums, I‑5517. lpp., 58. punkts); skat. arī iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Becker 25. punktu, 1987. gada 8. oktobra spriedumu lietā 80/86 Kolpinghuis Nijmegen ( Recueil , 3969. lpp., 7. punkts), 1989. gada 22. jūnija spriedumu lietā 103/88 Fratelli Costanzo ( Recueil , 1839. lpp., 29. punkts) un 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C‑356/05 Farrell (Krājums, I‑3067. lpp., 37. punkts).

(45)  – Starp daudziem spriedumiem skat. 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā 152/84 Marshall (“Marshall I”, Recueil , 723. lpp., 49. punkts) un 2003. gada 20. marta spriedumu lietā C‑187/00 Kutz-Bauer ( Recueil , I‑2741. lpp., 31. un 71. punkts).

(46)  – Šajā sakarā skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietā Adeneler , lietā Marrosu un Sardino , lietā Vassallo , kā arī lietā Del Cerro Alonso .

(47)  – Iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 28. un 107. punktā Tiesa tikai atkārto iesniedzējtiesas viedokli par (neesošo) Pamatnolīguma tiešo iedarbību, bet pati neizsaka savu nostāju šīs problēmas sakarā.

(48)  – Skat., piemēram, 1974. gada 21. jūnija spriedumu lietā 2/74 Reyners ( Recueil , 631. lpp., 24.–32. punkts) un 1976. gada 8. aprīļa spriedumu lietā 43/75 Defrenne (“Defrenne II”, Recueil , 455. lpp., 38. un 39. punkts).

(49)  – Skat., piemēram, iepriekš 45. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Marshall I 52. punktu un 2007. gada 21. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑231/06 līdz C‑233/06 Jonkman u.c. (Krājums, I‑5149. lpp., 19. punkts) saistībā ar sekundārajās tiesībās noteikto dzimumu diskriminācijas aizliegumu.

(50)  – Šajā sakarā skat. iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Becker 32. un 33. punktu attiecībā uz “nosacījumiem”, kas dalībvalstīm jāizstrādā, lai ieviestu Sesto PVN direktīvu. Tādā pašā nozīmē saistībā ar vienu no pamatbrīvībām skat. iepriekš 48. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Reyners 26. un 31. punktu.

(51)  – Skat. Pamatnolīguma Vispārīgo apsvērumu 10. punktu un tā preambulas trešo daļu.

(52)  – Tādā pašā nozīmē saistībā ar pamatbrīvībām skat. iepriekš 48. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Reyners 25., 26. un 29. punktu un 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑413/99 Baumbast un R ( Recueil , I‑7091. lpp., 84.–86. punkts), kā arī saistībā ar vienu no direktīvām – iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Becker 33. un 34. punktu.

(53)  – Šajā sakarā skat., piemēram, iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Becker 30. punktu, 1987. gada 24. marta spriedumu lietā 286/85 McDermott un Cotter ( Recueil , 1453. lpp., 15. punkts), iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Francovich 17. punktu, 1993. gada 2. augusta spriedumu lietā C‑271/91 Marshall (“Marshall II”, Recueil , I‑4367. lpp., 37. punkts) un 2004. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑397/01 līdz C‑403/01 Pfeiffer u.c. (Krājums, I‑8835. lpp., 105. punkts).

(54)  – Šajā sakarā skat. vēlreiz iepriekš 53. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Pfeiffer 105. punktu.

(55)  – 1980. gada 22. maija spriedums lietā 131/79 Santillo ( Recueil , 1585. lpp., 13. punkts); līdzīgi skat. iepriekš 45. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Marshall I 55. punktu, iepriekš 53. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Marshall II 37. punktu un ģenerāladvokāta van Gervena [ Van Gerven ] 1993. gada 27. oktobra secinājumus, kas sniegti lietā C‑128/92 Banks (1994. gada 13. aprīļa spriedums, Recueil , I‑1209. lpp., 27. punkts).

(56)  – Skat., piemēram, pastāvīgo judikatūru saistībā ar “principu par vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm” (EKL 141. pants) kopš iepriekš 48. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Defrenne II (28. punkts), kā arī pastāvīgo judikatūru saistībā ar “principu par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm”, tostarp arī attiecībā uz “darba nosacījumiem” (piemēram, iepriekš 45. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Marshall I un iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Johnston ).

(57)  – Šādā nozīmē skat. iepriekš 43. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Van Duyn 14. punktu.

(58)  – 1992. gada 10. novembra spriedums lietā C‑156/91 Hansa Fleisch Ernst Mundt ( Recueil , I‑5567. lpp., 15. punkts), 1999. gada 9. septembra spriedums lietā C‑374/97 Feyrer ( Recueil , I‑5153. lpp., 24. punkts) un iepriekš 53. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Pfeiffer 105. punkts; tādā pašā nozīmē skat. iepriekš 45. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Marshall I 53.–55. punktu. Turklāt tāda pati situācija ir arī attiecībā uz EK līgumā noteiktajām pamattiesībām, kuru atkāpes nosacījumi arī neietekmē to tiešo piemērojamību; starp daudziem spriedumiem skat. iepriekš 43. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Van Duyn 7. punktu un iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Baumbast un R 85. un 86. punktu.

(59)  – Skat. starp daudziem spriedumiem iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Advocaten voor de Wereld 56. punktu.

(60)  – Šajā sakarā skat. vēl arī Pamatnolīguma 4. klauzulas 4. punktu.

(61)  – Tiesas 1983. gada 6. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 118/82 līdz 123/82 Celant /Komisija ( Recueil , 2995. lpp., 22. punkts) un 1988. gada 19. aprīļa spriedums lietā 37/87 Sperber /Tiesa ( Recueil , 1943. lpp., 8. un 9. punkts), kā arī Civildienesta tiesas 2006. gada 19. oktobra spriedums lietā F‑59/05 De Smedt /Komisija (CDL Krājums, II‑0000. lpp., 70.–76. punkts), ko apstiprina Pirmās instances tiesas 2007. gada 9. jūlija rīkojums lietā T‑415/06 P De Smedt /Komisija (Krājums, II‑0000. lpp., 54. un 55. punkts).

(62)  – Skat. starp daudziem spriedumiem iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Cordero Alonso 45. un 46. punktu un iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Jonkman 39. punktu.

(63)  – Iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 62. un 63. punkts.

(64)  – Pamatnolīguma 1. klauzulas b) apakšpunkts. Skat. arī iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 63. un 79. punktu.

(65)  – Iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto sprieduma lietā Adeneler 65., 80., 92. un 101. punkts, sprieduma lietā Marrosu un Sardino 44. un 50. punkts un sprieduma lietā Vassallo 35. punkts.

(66)  – Par pienākumu ievērot direktīvas vai Pamatnolīguma mērķi un lietderīgo iedarbību skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 68., 82. un 101. punktu.

(67)  – Skat. Pamatnolīguma Vispārīgo apsvērumu 10. punktu un tā preambulas trešo daļu, kā arī iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 68. punktu.

(68)  – Pamatnolīguma vācu valodas versijā nav vienotas terminoloģijas; piemēram, Vispārīgo apsvērumu 7. punktā tiek norādīts uz “objektiven Gründen” [objektīviem iemesliem] un 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktā – uz “sachlichen Gründen” [objektīviem iemesliem]. Tomēr, iepazīstoties ar citām valodu versijām, var secināt, ka tā ir īpaša vācu valodas versijas problēma un nenozīmē atšķirības satura ziņā.

(69)  – Šajā sakarā skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 62. punktu.

(70)  – Skat. Pamatnolīguma Vispārīgo apsvērumu 6. punktu, kā arī tā preambulas otro daļu.

(71)  – Iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 62. punkts, skat. vēl arī Pamatnolīguma Vispārīgo apsvērumu 8. punktu, kā arī tā preambulas otro daļu.

(72)  – Iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Francovich 17.–20. punkts par “garantijas saturu”. Attiecīgās šajā lietā minētās direktīvas tiešā iedarbība tikai noraidīta citu iemeslu dēļ (spriedums lietā Francovich , 23.–26. punkts).

(73)  – 1984. gada 10. aprīļa spriedums lietā 14/83 Von Colson un Kamann ( Recueil , 1891. lpp., it īpaši 18. un 27. punkts).

(74)  – Skat. arī iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minēto sprieduma lietā Adeneler 91. un 101. punktu un sprieduma lietā Marrosu un Sardino 47. punktu.

(75)  – Iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Francovich 30.–46. punkts un kopš tā laika pastāvīgā judikatūra, kā jaunāko skat. iepriekš 44. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Farrell 43. punktu.

(76)  – Šo secinājumu 105.–119. punkts.

(77)  – Šajā sakarā skat. iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 117. punktu.

(78)  – 1997. gada 18. decembra spriedums lietā C‑129/96 Inter-Environnement Wallonie ( Recueil , I‑7411. lpp., 45. punkts), 2003. gada 8. maija spriedums lietā C‑14/02 ATRAL ( Recueil , I‑4431. lpp., 58. punkts) un iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 121. punkts.

(79)  – Iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 65., 68., 82., 92. un 101. punktā Tiesa uzsvērusi, ka dalībvalstīm ir jānodrošina Kopienu tiesībās paredzētais rezultāts un efektīvi jānovērš ļaunprātīga izmantošana, kas rodas, pielietojot secīgus noteikta laika darba līgumus.

(80)  – Skat. šo secinājumu 105.–119. punktu.

(81)  – Skat. šo secinājumu 45.–84. un 89.–102. punktu.

(82)  – Skat. starp daudziem spriedumiem iepriekš 73. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Von Colson un Kamann 26. punktu, iepriekš 53. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Pfeiffer 113. punktu un iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 108. punktu.

(83)  – Iepriekš 53. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Pfeiffer 115., 116., 118. un 119. punkts un iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 111. punkts; līdzīgi jau bija norādīts 1990. gada 13. novembra spriedumā lietā C‑106/89 Marleasing ( Recueil , I‑4135. lpp., 8. punkts), kurā Tiesa ir uzsvērusi, ka “valsts tiesai ir pienākums interpretēt tiesības, cik vien iespējams ņemot vērā direktīvas tekstu un mērķi”.

(84)  – Iepriekš 73. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Von Colson un Kamann 28. punkts; skat. arī 1988. gada 4. februāra spriedumu lietā 157/86 Murphy u.c. ( Recueil , 673. lpp., 11. punkts) un 2007. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑208/05 ITC (Krājums, I‑181. lpp., 68. punkts).

(85)  – 2005. gada 16. jūnija spriedums lietā C‑105/03 Pupino (Krājums, I‑5285. lpp., 44. un 47. punkts) un iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 110. punkts.

(86)  – 2005. gada 26. aprīļa spriedums lietā C‑376/02 “Goed Wonen” (Krājums, I‑3445. lpp., 33. punkts); tādā pašā nozīmē attiecībā uz materiālo tiesību normām jau bija norādīts 1981. gada 12. novembra spriedumā apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Amministrazione delle finanze dello Stato / Salumi ( Recueil , 2735. lpp., 9. un 10. punkts) un pastāvīgajā judikatūrā. To, ka valsts likumdevējs direktīvu var transponēt ar atpakaļejošu spēku, Tiesa skaidri apstiprinājusi 1988. gada 8. marta spriedumā lietā 80/87 Dik ( Recueil , 1601. lpp., 15. punkts).

(87)  – Šādā nozīmē – attiecībā uz tirgus dalībniekiem – 2005. gada 10. marta spriedums lietā C‑342/03 Spānija/Padome (Krājums, I‑1975. lpp., 48. punkts).

(88)  – Uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar atsaukties persona, kas ir izdarījusi spēkā esošā tiesiskā regulējuma acīmredzamu pārkāpumu (2005. gada 14. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑65/02 P un C‑73/02 P ThyssenKrupp /Komisija, Krājums, I‑6773. lpp., 41. punkts).

(89)  – Saskaņā ar atbildētāju tiesas sēdē Tiesā sniegto papildu informāciju 2003. gada likuma atpakaļejoša piemērošana ir tikusi apspriesta Īrijas Parlamentā un likumdevējs to ir apzināti noraidījis.

(90)  – Iepriekš 83. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Marleasing 8. punkts, iepriekš 53. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Pfeiffer 115., 118. un 119. punkts un iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 108. un 111. punkts.

(91)  – Tādā pašā nozīmē skat. manus 2004. gada 18. maija secinājumus, kas sniegti lietā C‑313/02 Wippel (Krājums, I‑9483. lpp., 63. punkts), par atbilstīgu labas ticības pārkāpuma jēdziena interpretāciju; tāpat – lai arī citā sakarā – 2007. gada 5. jūlija spriedumu lietā C‑321/05 Kofoed (Krājums, I‑5795. lpp . , 46. punkts) par ļaunprātīgas izturēšanās aizliegumu.

(92)  – 1994. gada 14. jūlija spriedums lietā C‑91/92 Faccini Dori ( Recueil , I‑3325. lpp., 27. punkts) un iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Adeneler 112. punkts; skat. arī šo secinājumu 121. punktu un iepriekš 75. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

(93)  – Skat. iepriekš šo secinājumu 45.–84. punktu.

(94)  – Ģenerāladvokāta Pojareša Maduru 2007. gada 10. janvāra secinājumu, kas sniegti iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Del Cerro Alonso , 16.–25. punkts.

(95)  – Skat. 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvā 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (OV L 180, 22. lpp.), 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvā 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.) un 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvā 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2002/73/EK (OV L 269, 15. lpp.).

(96)  – 1996. gada spriedums lietā C‑342/93 Gillespie u.c. ( Recueil , I‑475. lpp., 24. punkts) un 2005. gada 8. septembra spriedums lietā C‑191/03 McKenna (Krājums, I‑7631. lpp., 30. punkts).

(97)  – Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīva 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (OV L 45, 19. lpp.).

(98)  – Skat. arī Direktīvas 76/207 otro apsvērumu, uz ko skaidri atsaucas iepriekš 96. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi. Kopš Direktīva 76/207 ir grozīta ar Direktīvu 2002/73, Direktīva 75/117 ir kvalificējama nevis kā īpašs tiesiskais regulējums, bet gan drīzāk kā tiesību norma, uz ko precīzākai darba samaksas jēdziena formulēšanai norāda Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkta c) apakšpunkts.

(99)  – 2005. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑17/03 VEMW u.c. (Krājums, I‑4983. lpp., 41. punkts) un 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals /Komisija (Krājums, I‑4405. lpp., 21. punkts).

(100)  – Skat. arī Direktīvas 1999/70 četrpadsmito apsvērumu, kā arī Pamatnolīguma preambulas trešo daļu.

(101)  – ES līguma preambulā tiek apstiprināta sociālo pamattiesību nozīme (ceturtais apsvērums) un tiek uzsvērts ekonomiskās un sociālās attīstības mērķis (astotais apsvērums).

(102)  – EK līguma preambulā tiek uzsvērta ekonomiskās un sociālās attīstības nozīme (otrais apsvērums) un kā svarīgākais mērķis tiek minēta Eiropas tautu dzīves un darba apstākļu pastāvīga uzlabošana (trešais apsvērums); šajā sakarā skat. arī iepriekš 48. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Defrenne II 10. un 11. punktu.

(103)  – Kopienas Hartu par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām pieņēma Eiropadome 1989. gada 9. decembrī tikšanās laikā Strasbūrā, un tā ir publicēta Komisijas 1989. gada 2. oktobra dokumentā COM (89) 471. Hartas 7. punkts ir formulēts šādi: “Iekšējā tirgus izveidei pakāpeniski ir jāuzlabo darba ņēmēju dzīves un darba apstākļi Eiropas Kopienā. Šis process ir jāpanāk, tuvinot minētos apstākļus un vienlaicīgi pilnveidojot pārējās nodarbinātības formas, kas nav darba līgumi uz nenoteiktu laiku, piemēram, noteikta laika darba līgumus, nepilna darba laika darbu, pagaidu darbu un sezonas darbu.” Hartas 10. punkta pirmajā ievilkumā vēl piebilsts šādi: “Saskaņā ar katrā valstī spēkā esošajiem noteikumiem [..] ikvienam Eiropas Kopienu darba ņēmējam ir tiesības uz pienācīgu sociālo aizsardzību [..].”

(104)  – Eiropas Sociālo hartu Eiropas Padomes dalībvalstis parakstīja 1961. gada 18. oktobrī Turīnā. Šīs Hartas I sadaļas 2. un 4. punktā tiek uzsvērtas visu strādājošo tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem un uz taisnīgu atalgojumu, turklāt šīs tiesības ir jāuzskata par Hartas mērķu deklarāciju (skat. Hartas III sadaļas 20. panta 1. punkta a) apakšpunktu).

(105)  – Iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Del Cerro Alonso 38. punkts.

(106)  – 1971. gada 25. maija spriedums lietā 80/70 Defrenne (“Defrenne I”, Recueil , 445. lpp., 7. un 8. punkts), 1990. gada 17. maija spriedums lietā C‑262/88 Barber ( Recueil , I‑1889. lpp., 22. un 28. punkts), iepriekš 49. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Jonkman 17. punkts un, īpaši attiecībā uz ierēdņu pensijām, 2003. gada 23. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑4/02 un C‑5/02 Schönheit un Becker ( Recueil , I‑12575. lpp., 56.–59. punkts).

(107)  – Pamatnolīguma preambulas piektā daļa. Tas, ka Pamatnolīgums nošķir valsts sociālās drošības sistēmu no sociālā arodnodrošinājuma sistēmas, izriet no tā preambulas piektās un sestās daļas kopīga izvērtējuma.

(108)  – 2006. gada 9. marta spriedums lietā C‑65/04 Komisija/Apvienotā Karaliste (Krājums, I‑2239. lpp., 27. punkts).

(109)  – 1983. gada 13. decembra spriedums lietā 218/82 Komisija/Padome ( Recueil , 4063. lpp., 15. punkts), 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑135/93 Spānija/Komisija ( Recueil , I‑1651. lpp., 37. punkts) un 2007. gada 26. jūnija spriedums lietā C‑305/05 Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c. (Krājums, I‑5305. lpp . , 28. punkts).

(110)  – Iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Del Cerro Alonso 39. punkts; saistībā ar atkāpju šauru interpretāciju primārajās tiesībās skat. arī 2005. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑349/03 Komisija/Apvienotā Karaliste (Krājums, I‑7321. lpp., 43. punkts).

(111)  – Iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Del Cerro Alonso 41. punkts.

(112)  – Tas pats noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. pantā (OV L 299, 9. lpp.); ar šo Direktīvu tika kodificēta līdz šim spēkā esošā Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīva 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV L 307, 18. lpp.), kurā bija ietverts noteikums ar tādu pašu saturu. To, ka EK līguma 118.a pants – noteikums, kas pastāvēja pirms EKL 137. panta 1. punkta a) apakšpunkta – bija atbilstīgs Direktīvas 93/104 juridiskais pamats, Tiesa apstiprināja savā 1996. gada 12. novembra spriedumā lietā C‑84/94 Apvienotā Karaliste/Padome ( Recueil , I‑5755. lpp., it īpaši 45. un 49. punkts).

(113)  – Iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Del Cerro Alonso 43. un 44. punkts ar precizējošām norādēm par 2005. gada 1. decembra sprieduma lietā C‑14/04 Dellas u.c. (Krājums, I‑10253. lpp., 37.–39. punkts) un 2007. gada 11. janvāra rīkojuma lietā C‑437/05 Vorel (Krājums, I‑331. lpp., 32., 35. un 36. punkts) izpratni.

(114)  – Iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Del Cerro Alonso 45. un 46. punkts.

(115)  – Iepriekš 3. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Del Cerro Alonso 47. punkts.

(116)  – Vēl viens līdzīgs diskriminācijas aizliegums ir iekļauts, piemēram, Pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulā Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/81/EK par UNICE , CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu pielikumā (OV 1998, L 14, 9. lpp.).

(117)  – Šajā sakarā skat. 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑438/05 International Transport Workers’ Federation un Finnish Seamen’s Union (Krājums, I‑10779. lpp., 39. un 40. punkts) un 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑341/05 Laval un Partneri (Krājums, I‑11767. lpp., 86. un 87. punkts) un tajā minēto judikatūru. Tāpat skat. 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑77/02 Steinicke ( Recueil , I‑9027. lpp., 63. punkts) un 2003. gada 4. decembra spriedumu lietā C‑92/02 Kristiansen ( Recueil , I‑14597. lpp., 31. punkts).