1.

Bayerisches Verwaltungsgericht München (Bavārijas Administratīvā tiesa, Minhene (Vācija)) saskaņā ar EKL 234. pantu ir uzdevusi Tiesai piecus prejudiciālus jautājumus par Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju [nodarbinātības un darba jomā] ( 2 ), interpretāciju.

2.

Šīs lietas pamatā ir atteikums piešķirt pensiju pārdzīvojušajam partnerim partnerattiecībās starp viena dzimuma personām, kuras nebija laulātas, tāpēc ka laulība valsts tiesībās ir paredzēta vienīgi heteroseksuālu personu savienībām; tādējādi tā ir saistīta ar tālejošo homoseksuālisma atzīšanas procesu ( 3 ), kas ir nepieciešams solis ceļā uz visu cilvēku līdztiesīguma un cieņas panākšanu.

3.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai prasītāja prasījums pamata prāvā ietilpst direktīvas piemērošanas jomā (pirmais un otrais jautājums), vai pastāv šajā tiesību normā aizliegtā atšķirīgā attieksme seksuālās orientācijas dēļ (trešais un ceturtais jautājums) un vai tiesību atzīšana būtu jāierobežo laikā (piektais jautājums).

4.

Tādēļ jāizvērtē divi aspekti: darba samaksas jēdziena nodalīšana no sociālā nodrošinājuma pabalsta [jēdziena] un diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ. Pirmais aspekts judikatūrā ir ticis izvērtēts bieži, savukārt, otrais — tikai retu reizi.

5.

Ar Amsterdamas līgumu ( 4 ) EK līguma 13. panta 1. punkts tika izteikts jaunā redakcijā, saskaņā ar kuru:

“1.   Neskarot pārējos šā Līguma noteikumus un nepārsniedzot pilnvaras, ko Kopienai piešķir šis Līgums, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu var paredzēt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas [seksuālās orientācijas] dēļ.”

6.

Ar Nicas līgumu ( 5 ) EKL 13. pants tika papildināts ar 2. punktu, kurā noteikts, ka:

“2.   Atkāpjoties no 1. punkta, gadījumos, kad nolūkā atbalstīt dalībvalstu rīcību, kas vērsta uz 1. punktā minēto mērķu sasniegšanu, Padome paredz Kopienas veicināšanas pasākumus, kas neietver dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošanu, Padome pieņem lēmumus saskaņā ar 251. pantā paredzēto procedūru.”

7.

Saskaņā ar EKL 13. pantu tika pieņemta šī jau iepriekš minētā direktīva, kuras dažiem apsvērumiem būtu jāpievērš uzmanība. Tā saskaņā ar [direktīvas] trīspadsmito apsvērumu to nepiemēro “sociālā nodrošinājuma un sociālās aizsardzības sistēmām, kuru piedāvātos atvieglojumus neuzskata ne par ieņēmumiem [darba samaksu] tādā nozīmē, ko šim terminam piešķir EK līguma 141. panta piemērošanas nolūkā, [nedz] jebkāda veida valsts veikt[iem] maksājum[iem], kur[u] mērķis ir nodrošināt darba vai darba saglabāšanas iespējas”. Divdesmit otrajā [apsvērumā] noteikts, ka Kopienu noteikumi “neierobežo valsts tiesību aktus par ģimenes stāvokli un no tiem izrietošos atvieglojumus”.

8.

Direktīvas 1. pantā noteikts, ka tās mērķis, “lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, [..] attiecībā uz nodarbinātību un profesiju [darbu] ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ [noteikt vienotu sistēmu cīņai pret diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ attiecībā uz nodarbinātību un darbu nolūkā dalībvalstīs īstenot vienlīdzīgas attieksmes principu]”.

9.

Direktīvas 2. pantā definēts “diskriminācijas jēdziens”, 1. punktā tiešu diskrimināciju nodalot no netiešas. Saskaņā ar tā 2. punktu “tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ” un “netiešā diskriminācija notiek tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru [citu] personu”. Šajā 2. punktā pieļauti zināmi izņēmumi kā, piemēram, gadījumā, ja tiek konstatēts objektīvi pamatots likumīgs mērķis, kas sasniedzams ar pienācīgiem un vajadzīgiem līdzekļiem.

10.

Attiecībā uz “piemērošanas jomu” direktīvas 3. pants noteic:

“1.   Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā [..] attiecībā uz:

[..]

3.   Šī direktīva neattiecas uz nekādiem maksājumiem, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām.

[..]”

11.

Atbilstoši direktīvas 18. pantam dalībvalstīm tās ieviešanai atvēlētais termiņš beidzās 2003. gada 2. decembrī ( 6 ). Tomēr Gesetz zur Umsetzung europäischer Richtlinien zur Verwirklichung des Grundsatzes der Gleichbehandlung (Likums Eiropas direktīvu par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu transponēšanai) ( 7 ) tika pieņemts tikai 2006. gada 14. augustā.

12.

1937. gada 27. oktobraTarifordnung für die deutschen Theater (Vācijas teātru darba koplīgums) ( 8 ) 1. pantā ir uzlikts par pienākumu visiem darba devējiem to nodarbināto māksliniecisko personālu apdrošināt vecuma un apgādnieka zaudējuma gadījumiem. Saskaņā ar 4. pantu darba devējs un darba ņēmējs katrs iemaksā pusi no [apdrošināšanas] prēmijas.

13.

Par apdrošināšanas pārvaldību atbildīgā organizācija ir Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen (Vācijas teātru darbinieku sociālās apdrošināšanas iestāde, turpmāk tekstā — “VddB”), kas ir publisko tiesību juridiska persona un kuru pārstāv Bayerische Versorgungskammer. Tā atrodas Minhenē, un tās darbība aptver visu Federatīvās Republikas teritoriju. Tās 1991. gada 12. decembra statūtos ( 9 ) sīki noteikta tās uzbūve, uzdevumi un sniedzamie pabalsti.

14.

Statūtu 27. panta 2. punktā pabalstu piešķiršana pārdzīvojušajiem pakārtota nosacījumam par to, ka tieši pirms apdrošināšanas gadījuma rašanās jābūt spēkā obligātai vai brīvprātīgai apdrošināšanai un pagājušam nogaidīšanas periodam.

15.

Jo īpaši statūtu 32. un 34. pantā atzītas attiecīgi “laulātās” vai “laulātā” tiesības saņemt atraitnības pensiju, ja vien apdrošinātā nāves dienā ir spēkā “laulība”.

16.

2001. gada 16. februāraLebenspartnerschaftsgesetz (Likums par reģistrētām partnerattiecībām; turpmāk tekstā — “LPartG”) ( 10 ) viena dzimuma personām radīja laulībai līdzīgu ģimenes tiesību institūtu.

17.

Lai reģistrētu šāda veida savienību, 1. panta 1. punktā noteikts, ka jāpauž griba noslēgt partnerattiecības uz mūžu. Attiecību laikā dzīvesbiedriem savstarpēji jāsniedz atbalsts un palīdzība (2. pants); jāsniedz ieguldījums kopīgajām vajadzībām, pie tam uztura pienākumi ir regulēti saskaņā ar Civilkodeksa noteikumiem, kas piemērojami laulātajiem (5. pants); gluži tāpat kā laulātajiem, tiem piemēro mantas kopības režīmu, lai arī tie var vienoties par citādu [mantisko attiecību režīmu] (6. pants); turklāt katrs dzīvesbiedrs tiek uzskatīts par otra ģimenes locekli (11. pants). Šķiršanās gadījumā, arī līdzīgi Civilkodeksā noteiktajam, tiek saglabātas uzturēšanas saistības (16. pants), pienākoties pensijas tiesību izlīdzinošai sadalei (20. pants).

18.

Reģistrēto partnerattiecību pielīdzināšana laulībai Sozialgesetzbuch (Sociālā nodrošinājuma kodeksa) ( 11 ) sestās grāmatas 46. panta 4. punktā attiecināta uz vecuma pensijas tiesisko regulējumu, abu tiesību institūtu subjektus savstarpēji pielīdzinot.

19.

2001. gada 8. novembrī Maruko saskaņā ar LPartG nodibināja reģistrētas partnerattiecības ar citu vīrieti.

20.

Maruko partneris bija teātra kostīmu mākslinieks, kas bija nepārtraukti apdrošināts VddB kopš 1959. gada 1. septembra, jo pat tad, kad apdrošināšana nebija obligāta, viņš turpināja brīvprātīgi veikt iemaksas laikposmā no 1975. gada 1. septembra līdz 1991. gada 30. septembrim. 2005. gada 12. janvārī viņš nomira.

21.

2005. gada 17. februārī Maruko lūdza atraitnības pensiju ( 12 ), kuru VddB ar 2005. gada 28. februāra lēmumu viņam atteica, pamatojoties uz to, ka statūtos šādi apgādnieka zaudējuma pabalsti reģistrēto partnerattiecību pārdzīvojušajiem partneriem netika paredzēti. Pēc nesekmīgas sūdzības celšanas ieinteresētā persona vērsās tiesā.

22.

Bayerisches Verwaltungsgericht München konstatēja, ka Vācijas noteikumos prasītājam netiek paredzētas prasījuma tiesības uz strīdīgo pensiju, tāpēc ka VddB statūtu 32. un 34. pantā noteikts, ka pieprasītāja un apdrošinātā starpā jābūt noslēgtai laulībai, terminu “atraitnis”, “atraitne”, “laulātais” vai “laulātā” paplašināta interpretācija esot izslēgta, ievērojot to, ka reģistrēto partnerattiecību institūts ir paredzēts tikai personām, kuras [savā starpā] nevar noslēgt laulību. Turklāt iepriekš minētās tiesību normas esot atbilstošas citām augstāka ranga valsts tiesību normām, konkrēti, Pamatlikuma 3. pantam ( 13 ).

23.

Šajos apstākļos, uzskatot, ka prasību varētu apmierināt, vienīgi pamatojoties uz Kopienu noteikumiem, tā apturēja tiesvedību, lai Tiesai uzdotu šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

Tiesas Statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā rakstveida apsvērumus iesniedza VddB, Apvienotās Karalistes valdība un Komisija.

25.

VddB apgalvo, ka tā pārvalda valsts sociālā nodrošinājuma sistēmu, kuru Direktīva 2000/78 līdz ar to neaptver. Jebkurā gadījumā apgādnieka zaudējuma pabalsts, ko atraitnības pensijas formā piešķir obligātās [arod]apdrošināšanas iestāde, neesot “atalgojums [darba samaksa]” minētās direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Tomēr, ja arī iestādes statūtiem šo tiesību aktu piemērotu, tajos neesot paredzēta nedz tieša, nedz netieša diskriminācija. Turklāt noderīga būtu arī direktīvas divdesmit otrajā apsvērumā ietvertā atsauce par ģimenes stāvokli, pat ja tā nav ietverta tās normatīvajā daļā. Visbeidzot, sprieduma lietā Barber judikatūra neesot piemērojama, jo tas pieņemts atšķirīgā strīdā.

26.

Apvienotā Karaliste ierosina, pirmkārt, izvērtēt ceturto jautājumu, ievērojot Direktīvas 2000/78 divdesmit otrā apsvēruma redakciju, kas izslēdz ar ģimenes stāvokli saistītus atvieglojumus [pabalstus], kāds ir pabalsts šajā lietā, kuru gadījumā prasījuma tiesības tiek pakārtotas laulības esamībai; un tādēļ pārējie uzdotie jautājumi nebūtu jāiztirzā.

27.

Komisija uzskata, ka pieprasītā pensija neizriet no valsts sociālā nodrošinājuma vai tai pielīdzinātas sistēmas, jo tā atbilst prasībām, kuras Tiesa izvirzījusi tam, lai to kvalificētu par “atalgojumu [darba samaksu]” un līdz ar to ietvertu Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā. Kas attiecas uz trešo un ceturto jautājumu, uz kuriem tā ierosina atbildēt kopīgi, tā norāda uz iepriekš minētās direktīvas divdesmit otrā apsvēruma skaidrojošo nozīmi, no kuras secināms, ka valstīm nav pienākuma reģistrētās partnerattiecības pielīdzināt laulībai, tomēr norādīdama, ka gadījumā, ja valsts abus institūtus savstarpēji pielīdzina, ko konstatēt piekrīt valsts tiesai, tai būtu jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips; ar to tiktu novērsta tieša, bet ne netieša diskriminācija. Visbeidzot, uz piekto jautājumu neesot jāatbild, jo spriedums lietā Barber attiecas uz aspektiem, kas atšķiras no šajā tiesvedībā iztirzātajiem.

28.

2007. gada 19. jūnija tiesas sēdē savu apsvērumu mutiskai paušanai piedalījās Maruko, VddB, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdību, kā arī Komisijas pārstāvji.

29.

Pirms jebkādu citu pārdomu izklāstīšanas jānorāda uz būtisku laika aspektu, tā kā direktīva valsts tiesībās bija jātransponē vēlākais līdz 2003. gada 2. decembrim un Vācija attiecīgo likumu nebija pieņēmusi līdz2006. gada 14. augustam ( 15 ), savukārt, prasītājs pieprasīja pabalstu 2005. gada 17. februārī.

30.

Tādējādi nozīmi iegūst doma par direktīvu tiešu iedarbību, par kuru ir nostiprināts liels daudzums judikatūras, saskaņā ar kuru, ja vien to noteikumi satura ziņā ir beznosacījuma un pietiekami precīzi, privātpersonas uz tām var atsaukties un tās var piesaukt pret valsti, kura noteiktajā termiņā tās nav transponējusi valsts tiesībās vai to veikusi nepareizi ( 16 ). Kopienu tiesību norma ir beznosacījuma, ja tā nav pakārtota nevienam nosacījumam, un nedz tās izpilde, nedz iedarbība nav atkarīga no Kopienas vai dalībvalstu iestāžu akta pieņemšanas ( 17 ); tā ir pietiekami precīza, ja nepārprotami uzliek pienākumu ( 18 ).

31.

Turklāt to iestāžu starpā, pret kurām var piesaukt iepriekš minēto piemērojamību, ir iestādes, kas — neatkarīgi no savas juridiskās dabas — atbilstoši valsts varas piešķirtajām pilnvarām uzņemas pienācīgajā uzraudzībā veikt kādu uzdevumu sabiedrības interesēs, izmantojot [sev piekrītošās] plašās pilnvaras ( 19 ).

32.

Tādēļ nākas izvērtēt, vai, ņemot vērā Direktīvas 2000/78 novēloto transponēšanu, Maruko ir tiesīgs pieprasīt, lai VddB minēto direktīvu ievērotu.

33.

No vienas puses, direktīvas 1. pantā norādīts tās mērķis apkarot diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ nodarbinātības un profesijas [darba] jomā, lai valdītu vienlīdzības princips; 2. pantā tiek definēts diskriminācijas jēdziens; un 3. panta 1. punktā uzskaitīti aspekti, kuros personas varētu tikt skartas [kuru starpā atrodas] atalgojuma [darba samaksas] dēļ. Tādējādi Direktīva 2000/78 beznosacījuma kārtā un precīzi aizliedz jebkādu atšķirīgu attieksmi starp darbiniekiem darba samaksas ziņā seksuālās orientācijas dēļ.

34.

No otras puses, VddB ir publisko tiesību juridiska persona un atrodas valsts pārvaldes administratīvā pārraudzībā.

35.

Tādēļ piekrītu Bayerisches Verwaltungsgericht un Komisijas viedoklim par to, ka ir izpildīti nosacījumi tam, lai pamata prāvā atzītu tiešo iedarbību un no tās izrietošās sekas.

36.

Pēc tam, kad kliedēta neskaidrība jautājumā par Kopienu tiesību normas piemērojamību, aicinu Tiesu uz abiem pirmajiem Bayerisches Verwaltungsgericht München jautājumiem atbildēt kopīgi, jo tie abi ir par Direktīvas 2000/78 [piemērošanas] jomu.

37.

Direktīvas 3. pantā tās aprises iezīmētas gan pozitīvi, gan negatīvi, tā kā 1. punkta a)–d) apakšpunktā uzskaitītas jomas, uz kurām tā attiecas, savukārt, 3. punktā norādītas izslēgtās. Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Maruko pieprasītā pensija jākvalificē kā 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētais atalgojums [minētā darba samaksa] vai kā tā paša 3. panta 3. punktā minētais valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas maksājums, un tādējādi tā ir attiecīgi pakļauta direktīvas regulējumam vai ārpus tā.

38.

Lai atbildētu uz šiem [grūtajiem] jautājumiem un noteiktu strīdīgās pensijas juridisko dabu, pamatīgi jāizpēta nesavienojamie “sociālā nodrošinājuma pabalsta” un “atalgojuma [darba samaksas]” jēdzieni.

39.

Ceturtajā prejudiciālajā jautājumā tiek vaicāts par attiecībā uz pabalstiem, kas atkarīgi no ģimenes stāvokļa, direktīvas divdesmit otrajā apsvērumā noteiktā izņēmuma apjomu; tādēļ tas ir saistīts ar Kopienu tiesību normas piemērošanas loku, tomēr, būdams savrupā sfērā, tas izskatāms atsevišķi.

40.

Direktīvas 2000/78 3. panta 3. punktā [no tās piemērošanas jomas] izslēgti jebkāda veida maksājumi, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām, un trīspadsmitajā apsvērumā noteikts, ka direktīvu nepiemēro “sociālā nodrošinājuma un sociālās aizsardzības sistēmām, kuru piedāvātos atvieglojumus neuzskata [..] par ieņēmumiem [darba samaksu] tādā nozīmē, ko šim terminam piešķir EK līguma 141. panta piemērošanas nolūkā [..]”.

41.

Šādi tiek saglabāts sociālā nodrošinājuma savdabīgums, ko regulē tādas īpašas normas kā Padomes 1971. gada 14. jūnija Regula (EEK) Nr. 1408/71 ( 20 ).

42.

Kad tiek teikts, ka Direktīva 2000/78 neattiecas uz “nekādiem maksājumiem”, ar to tiek domāti visi Regulas Nr. 1408/71 1. panta t) apakšpunktā raksturotie “pabalsti” un “pensijas”, kas ietver “visus [..] elementus, kas maksājami no sabiedriskiem līdzekļiem, revalorizācijas pieaugumus un papildu pabalstus [..], kā arī kopsummas pabalstus, ko var maksāt pensiju vietā, un maksājumus, kas veikti, atlīdzinot ieguldījumus”.

43.

Lai arī šī nodalīšana nav visai precīza, tā norāda uz to iecerēto apjomu un ietver tādu būtisku iezīmi kā maksāto summu “sabiedrisko” izcelsmi.

44.

Regulā Nr. 1408/71, nosakot tās materiālo piemērošanas jomu, 4. panta 1. punktā norādīts uz “visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas: [..] d) pabalsti apgādnieka zaudējuma gadījumā [..]”. Šis formulējums norāda uz to, ka atraitnības pensijas statuss nav pietiekams, lai tiktu piemērota šī regula; tam vajadzīga arī saistība ar sociālo nodrošinājumu ( 21 ).

45.

Apzinādamās trešajā un ceturtajā apsvērumā norādītās atšķirības dalībvalstu sistēmās, Regula Nr. 1408/71 neuzdrošinās definēt sociālā nodrošinājuma jēdziena saturu, ( 22 ). Šis trūkums tomēr neliedz pamatīgi izvērtēt iepriekš minēto institūtu, lai vispiemērotāk atbildētu iesniedzējtiesai.

46.

Nepievēršoties strīdīgiem priekštečiem ( 23 ) un daiļrunīgiem priekšnojautu izpaudumiem ( 24 ), sociālais nodrošinājums ir paredzēts riskiem, ko raksturo to iestāšanās vispārējums un vispārēja pārliecība, ka attiecībā pret tiem jārīkojas kopīgi un solidāri ( 25 ).

47.

Rūpnieciskās revolūcijas ( 26 ) izraisītā darba ražīguma pieauguma rezultātā tika radīti īpaši paņēmieni strādnieku aizsardzībai ( 27 ). Dažādās vietās tiek izmantoti atšķirīgi modeļi, kas pamatā iedalāmi divos: uz iemaksām balstītajā, kura pamatā ir tas, ka pabalstu apjoms ir atkarīgs no iepriekš veiktām iemaksām, un sociālā nodrošinājuma modelī, kas nav saistīts ar šādām iemaksām.

48.

Tomēr gandrīz visas esošās sistēmas apvieno abu modeļu elementus, un var konstatēt tieksmi uz saplūšanu ( 28 ). Šajā sakarā interesants ir Viljama Beveridža [William Beveridge] otrais ziņojums, kurā sociālais nodrošinājums uzskatīts par pasākumu kopumu, ko pieņem valsts, lai aizsargātu iedzīvotājus pret tiem individuāla rakstura riskiem, no kuriem nekad nav iespējams izvairīties, lai cik attīstīta arī nebūta sabiedrība, kurā attiecīgās personas dzīvo ( 29 ).

49.

Šajā kontekstā izceļas dažas iezīmes:

50.

Šīs pēdējās iespējamības mainās atkarībā no laikmeta vai konkrētās valsts, tā kā centieni pēc “aizsardzības ideāla” vērojami katrā vēstures posmā ( 31 ). Tomēr sociālā nodrošinājuma internacionalizācijas dēļ ( 32 ) tā materiālais saturs pašreiz bauda zināmu stabilitāti, un var konstatēt nenoliedzamu Kopienu intereses pieaugumu par to ( 33 ).

51.

Trīs norādītās iezīmes turklāt apliecina sociālā nodrošinājuma autonomiju no darba tiesībām ( 34 ), kas izpaužas vairākos aspektos: atbalstīto subjektu [loka], sniegtā nodrošinājuma, kā arī sistēmas finansēšanas un pārvaldības ziņā ( 35 ).

52.

Šī attālināšanās no darba [tiesību jomas] skar Tiesas izstrādāto darba samaksas jēdzienu.

53.

Direktīva 2000/78 ir piemērojama visām personām attiecībā uz “nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu [darba samaksu]”, tomēr tajā netiek definēts neviens no šiem jēdzieniem.

54.

Līdz ar to talkā jāņem “darba samaksas” jēdziena apraksts EKL 141. pantā un judikatūra, kurā tas interpretēts. Minētā tiesību norma liek dalībvalstīm nodrošināt vienlīdzību darba samaksas ziņā starp abu dzimumu darba ņēmējiem, un arī direktīva ir vērsa uz to pašu, kā to apliecina tās nosaukums, apsvērumi un 1. pants, lai cīnītos pret diskrimināciju darba attiecībās, lai arī ne tikai dzimuma dēļ. Turklāt tās trīspadsmitajā apsvērumā ir skaidra norāde uz iepriekš minēto EKL 141. pantu, lai norobežotos no sociālā nodrošinājuma pabalstiem.

55.

Pretizpildījuma esamība ir būtisks darba tiesisko attiecību elements ( 36 ), kas tādējādi pamato šim jēdzienam EKL 141. panta 2. punktā piešķirto plašo izpratni, ar to saprotot “parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja”.

56.

Kā jau esmu norādījis agrākos secinājumos ( 37 ), Tiesa pakāpeniski ir precizējusi juridisko definīciju. Tā ir noteikusi, ka darba samaksa ietver, piemēram, atvieglojumus transporta jomā, ko dzelzceļa uzņēmums piešķīra saviem darbiniekiem, tiem aizejot pensijā, un kuri tika attiecināti uz viņu ģimenes locekļiem tā, lai arī bijušo darbinieku ģimenes locekļi varētu tos izmantot ar tādiem pašiem nosacījumiem ( 38 ); darba samaksas izmaksāšanas nepārtraukšanu slimības atvaļinājuma laikā ( 39 ); pabalstus, ko izmaksā sakarā ar atlaišanu no darba saimniecisku apsvērumu dēļ ( 40 ); kompensācijas, ko izmaksā uzņēmuma padomes locekļiem kā apmaksātu atvaļinājumu vai darba samaksu par virsstundu darbu sakarā ar viņu piedalīšanos apmācībās, kurās viņi gūst zināšanas, kas nepieciešamas darbam uzņēmuma padomēs, lai gan šo apmācību laikā viņi neveic nevienu no darba līgumā paredzētajiem darba pienākumiem ( 41 ); tiesības tikt iekļautam uzņēmuma pensiju plānā ( 42 ); pabalstu, ko darba devējs izmaksā darba ņēmējai viņas grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā saskaņā ar tiesību normām vai darba koplīgumiem ( 43 ); ikgadējo prēmiju, ko darba devējs maksā saskaņā ar likumu vai darba koplīgumu ( 44 ); pabalstu sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos ( 45 ); brīvprātīgu un atsaucamu Ziemassvētku prēmiju, ko izmaksā kā pamudinājumu turpmākam darbam un uzticībai uzņēmumam ( 46 ); ikmēneša darba algas piemaksu ( 47 ); militārajā dienestā pavadītā laika ņemšanu vērā darba stāža aprēķinā ar atbilstošām finansiālām sekām ( 48 ) vai atlaišanas pabalstu papildinošas pārejas pensijas piešķiršanu saistībā ar uzņēmuma pārstrukturēšanu ( 49 ).

57.

Visos šajos nolēmumos saskatāmi zināmi kopīgi elementi, kas apstiprina uzskatu, ka “darba samaksa” ietver jebkuru atlīdzību naudā vai graudā, pašreizēju vai nākotnē paredzamu, ko darba devējs ( 50 ) kaut vai netieši izmaksā darba ņēmējam sakarā ar darba tiesiskajām attiecībām ( 51 ), pat ja tās ir jau izbeigtas ( 52 ) saskaņā ar līgumu, tiesību aktiem vai brīvprātīgi ( 53 ).

58.

Attiecinot EKL 141. pantu uz pensijām, judikatūrā ir niansēti parastie kritēriji.

59.

Tādējādi no darba samaksas jēdziena tā izslēdza pabalstus sakarā ar aiziešanu pensijā, kurus tieši regulē likums — kas izslēdz jebkādu vienošanās elementu —, ja vien tie attiecināmi uz vispārīgām darba ņēmēju kategorijām, un iemaksas tiek noteiktas atbilstoši sociālās politikas apsvērumiem ( 54 ).

60.

Tomēr tajā iekļautas uzņēmuma pensijas, kas, lai arī būdamas paredzētas tiesību aktos, izriet no vienošanās starp darba devēju un arodbiedrības pārstāvjiem, ir darba līgumu sastāvdaļa un papildina valsts regulējumā paredzētos pabalstus ar citiem, kurus finansē vienīgi darba devējs ( 55 ); tas pats notiek gadījumā, kad pensiju plāns nav saistīts ar vispārējo sistēmu un attiecas uz noteiktu uzņēmumu darbiniekiem, pat tad, ja darbinieki veic iemaksas [tajā] ( 56 ).

61.

Iepriekš minētajā Kopienu tiesību jēdzienā tā ietvērusi arī dažādas Nīderlandes ( 57 ), Francijas ( 58 ), Somijas ( 59 ) un Vācijas ( 60 ) ierēdņu pensiju sistēmas, kā arī atraitnības pensijas, kas uzņēmuma plānos paredzētas atkarībā no ieņemamā amata ( 61 ), un apgādnieka zaudējuma pensijas ( 62 ), un šo pēdējo gadījumā nav būtiski tas, ka pabalsts netiek izmaksāts darba ņēmējam ( 63 ).

62.

Tādējādi judikatūrā ir sniegti zināmi nošķiršanas noteikumi:

63.

VddB atsaukusies uz vairākiem Vācijas tiesu nolēmumiem, lai pamatotu savu viedokli par to, ka tā pārvalda likumiskajai sociālā nodrošinājuma sistēmai pielīdzināmu sistēmu.

64.

Tomēr jānoskaidro, vai strīdā aplūkotā pensija atbilst jēdzienam “darba samaksa”, kā tas definēts Eiropas [Kopienu] tiesību normās, nespriežot par pārvaldīto sistēmu kopumā, tā kā Tiesai prejudiciālie jautājumi jāizvērtē atbilstoši Kopienu tiesībām, pamatojoties uz rīkojumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu sniegto informāciju.

65.

Pensijas pamatā ir Tarifordnung für die deutschen Theater, kas pielīdzināms “darba koplīgumam” — Tarifvertrag —, lai arī tā pieņemšanas laikā — 1937. gada 27. oktobrī — tas ne gluži bija [darba koplīgums], tā kā nacionālsociālismā līgumi starp arodbiedrībām un darba devējiem tika aizstāti ar darba nosacījumu regulējošiem noteikumiem — [tā saucamajiem] Tarifordnungen.

66.

Kā pārējie VddB statūtu 27. pantā paredzētie pabalsti — pensionēšanās, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma gadījumiem —, tas papildina vispārīgi paredzētos.

67.

To finansē darba devējs un darbinieks, iemaksas neveicot nedz Federālajai valstij, nedz Länder (federālā zeme) ( 72 ).

68.

Pārvaldība ir uzticēta ar juridiskas personas tiesībām apveltītam publisko tiesību subjektam — VddB —, kurš patstāvīgi darbojas saskaņā ar lēmumiem, ko pieņem pārvaldes padome, kuras sastāvā darbojas piecpadsmit darba devēju pārstāvji un tāds pats skaits darba ņēmēju pārstāvju, kurus iecēlušas darba devēju organizācijas un arodbiedrības, un kuru administratīvi pārvalda un uzrauga Bundesministerium für Arbeit und Sozialordnung (Federālā darba un sociālo lietu ministrija), lai arī šīs funkcijas ir deleģētas, pēc analoģijas piemērojot regulējumu par uzraudzību pār apdrošināšanas sabiedrībām, kas nav likumiskās sociālā nodrošinājuma sistēmas pārvaldošās organizācijas ( 73 ).

69.

Bet šīs īpatnības ir tikai norādes; iepriekš minētajos spriedumos noteikts, ka uzmanība jākoncentrē uz skartajiem darba ņēmējiem un pensijas apmēra aprēķināšanas metodi.

70.

Tā, pirmkārt, lai tiktu atzītas tiesības, tiek prasīts, lai pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās mirušais būtu bijis apdrošināts VddB. Šī apdrošināšana obligāti attiecas uz Vācijas teātros nodarbināto māksliniecisko personālu, proti, īpašu darba ņēmēju kategoriju ( 74 ). Tomēr pieļauta tiek arī brīvprātīga piederība, ko pamato nozarei raksturīgās nodarbinātības nedrošība un nestabilitāte — prasītāja dzīvesbiedrs izmantoja šo iespēju un brīvprātīgi veica iemaksas ilgāk nekā sešpadsmit gadus.

71.

Otrkārt, pabalsti tiek maksāti nevis sadales kārtībā, attiecīgā kalendārā gada izdevumus sedzot no saņemtajiem ieņēmumiem, bet gan kapitalizācijas kārtībā, katram apdrošinātajam izveidojot fondu, no kura, nodarbinātības laikam beidzoties, tiek izmantota pamatsumma un tās procenti. Pensiju apmēru aprēķina atbilstoši iemaksu periodiem un iemaksu summām (VddB statūtu 32. panta 2. punkta pirmais teikums un 30. panta 5. punkts) ( 75 ).

72.

No izklāstītās informācijas, gluži tāpat kā Komisija, secinu, ka strīdā aplūkotā pensija izriet no Maruko dzīvesbiedra darba tiesiskajām attiecībām; līdz ar to tā uzskatāma par “darba samaksu” EKL 141. panta izpratnē un tādēļ ietilpst Direktīvas 2000/78 [piemērošanas jomā], jo atbilst tās 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā izvirzītajām prasībām; tādēļ tā nav valsts sociālā nodrošinājuma vai tamlīdzīgas sistēmas maksājums 3. panta 3. punkta izpratnē, jo neatbilst nedz šā veida maksājumu raksturīgajām pazīmēm, nedz to mērķim.

73.

Direktīvas 2000/78 divdesmit otrajā apsvērumā noteikts, ka tās noteikumi “neierobežo valsts tiesību aktus par ģimenes stāvokli un no tiem izrietošos atvieglojumus”. Iesniedzējtiesa norāda uz šo apsvērumu un šaubās par tā ietekmi uz direktīvas piemērošanas jomu.

74.

Apvienotā Karaliste uzskata, ka [šajā] apsvērumā paredzēts skaidrs un vispārējs izņēmums, kas atkārtots 3. panta 1. punktā, kurā paredzēta direktīvas piemērošana “nepārsniedzot Kopienas kompetenci”, kurā neietilpst no ģimenes stāvokļa atkarīgi pabalsti, kāds ir pabalsts pamata lietā, kuru gadījumā pensijas piešķiršanai vajadzīga laulība, kas nozīmē, ka pārējie prejudiciālie jautājumi nebūtu jāizvērtē.

75.

Šiem argumentiem, lai arī tie šķiet esam pārliecinoši un labi pamatoti, nepiekrītu:

76.

Pirmkārt, tāpēc ka tiesību normā, kā jau esmu izklāstījis citos secinājumos ( 76 ), tiek aprakstīti fakti, situācijas vai apstākļi, tos saistot ar noteiktām sekām, un tādēļ faktu pieņēmums un tiesiskās sekas ir tiesību normas pamatelementi ( 77 ); bet šo elementu trūkst gan pamatojumu izklāstā, gan preambulā, gan ievada apsvērumos, kuru uzdevums ir paskaidrot, pamatot vai attaisnot tiesību normu, kuru tie pavada un pirms kuras tie parasti atrodas, un kam, lai arī tie ir fiziski iekļauti tiesību aktā, nav saistoša spēka, lai gan ir noderīgi, kalpojot par interpretācijas kritērijiem, kas ir funkcija, ko vairākkārt ir minējusi Tiesa ( 78 ). Tādēļ Direktīvas 2000/78 divdesmit otrais apsvērums, gluži tāpat kā pārējie, vienīgi palīdz interpretēt tās noteikumus, un tā nozīme nebūtu jāpārspīlē.

77.

Otrkārt, tāpēc ka ģimenes stāvoklis neietilpst Kopienas kompetencē, un tas domai atbilst gan direktīvas 3. panta 1. punktam, gan iepriekš minētajam apsvērumam, kuros valstu kompetence minētajā jomā atstāta neskarta. Eiropas tiesības pārņem katras valsts uztveri par laulību, bezlaulību, atraitnību un pārējiem “ģimenes stāvokļa” aspektiem. Bet šīs valstu kompetences īstenojamas, nekaitējot Kopienu [tiesību] sistēmai ( 79 ).

78.

Treškārt, tāpēc ka tiesības netikt diskriminētam seksuālās orientācijas dēļ ir paredzētas 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ( 80 ) 14. pantā un īpaši ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 81 ) 21. pantā, būtiskuma ( 82 ) dēļ to ievērošanu saskaņā ar LES 6. pantu garantē Savienība.

79.

Ceturtkārt, tāpēc ka neizdevīgais stāvoklis, par kuru sūdzas prasītājs, attiecas uz Kopienas tiesību aktos aizsargātām tiesībām, konkrēti, aizliegumu diskriminēt seksuālās orientācijas dēļ attiecībā uz darba ņēmēju darba samaksu, ievērojot to, ka apgādnieka zaudējuma pensija ir “darba samaksa”, jo izriet no darba tiesiskajām attiecībām un nevis ģimenes stāvokļa.

80.

Visbeidzot, tāpēc ka atbilstoši VddB statūtu 27. pantam prasījuma tiesības uz prasītāja pieprasīto pensiju rodas, iestājoties viņa dzīvesbiedra nāvei, tāpat kā citu pensiju gadījumā tas notiek, iestājoties darbnespējai, invaliditātei vai aiziešanai pensijā.

81.

Tādēļ Direktīvu 2000/78 nepiemērot šajā lietā nav pamata.

82.

Ja Tiesa piekritīs manai nostājai par to, ka Maruko pieprasītā pensija ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā, būtu jāizdibina visas no tā izrietošās sekas, noskaidrojot, vai VddB atteikums noved pie diskriminācijas seksuālās orientācijas dēļ.

83.

Vienlīdzīgas attieksmes princips — līdzās pārvietošanās brīvības principam — ir tradicionālākais un Eiropas tiesību sistēmā visiesakņotākais princips; turklāt laika gaitā tas ir izvērsies, pārsniedzot vienlīdzīgas darba samaksas starp abu dzimumu darba ņēmējiem robežas, lai izvērstos citās jomās un aptvertu citus subjektus, kā to apliecina iepriekš jau minētā Direktīva 2000/43. Kopš savas agrīnās parādīšanās [EK] līgumā, tas ticis secīgi izvērsts un nostiprināts, pārtapdams “kopējā sistēmā” nepamatotas atšķirīgas attieksmes izskaušanai un reāli un faktiski vienlīdzīgas attieksmes veicināšanai.

84.

Ceļā atmesti morālie aizspriedumi un sabiedrības noraidošā izturēšanās pret grupām, kam raksturīgas zināmas ar dzimumu saistītas īpatnības. Tā, lai arī cīņa aizsākās, lai apkarotu sieviešu diskrimināciju, vēlākais impulss tika vērsts pret diskrimināciju, kas skar homoseksuālas ( 83 ) — pirmajam solim tiekot spertam, par likumīgām padarot attiecības starp viena dzimuma personām ( 84 ), — vai transseksuālas personas, kā arī saistībā biseksualitāti ( 85 ).

85.

Amsterdamas līgumā tika piedāvāts principu izvērst, kā tas izriet no EKL 13. panta 1. punkta, kurā ietverta cīņa pret diskrimināciju dzimumorientācijas [seksuālās orientācijas] dēļ.

86.

Tiesību uz seksuālās orientācijas respektēšanu ietveršana Līgumā ir jo nozīmīgāka tāpēc, ka ne visās dalībvalstīs šā veida diskriminācija tika nosodīta ( 86 ), un tāpēc, ka tā nav minēta arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā ( 87 ), lai arī, kā esmu norādījis, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi, ka to aptver minētās konvencijas 14. pants ( 88 ).

87.

Savukārt Tiesai vairākkārt bijusi izdevība liegt viena dzimuma pāru nostādīšanu neizdevīgākā stāvoklī.

88.

Kopš 1982. gada, kad tika pasludināts iepriekš jau minētais spriedums lietāGarland, tika kliedētas šaubas par to, ka priekšrocības, ko dzelzceļa uzņēmumi piešķīra saviem darbiniekiem, viņu laulātajiem un apgādībā esošām personām sakarā ar šo darbinieku darbu, ir “darba samaksa” EKL 141. panta izpratnē. Tā, iespējams, bija pārliecība, kas mudināja Grāntu [Grant], kura uzturēja pastāvīgas attiecības ar citu sievieti, pārmest, ka ar viņas darba devēja atteikumu viņai piešķirt transporta maksas atlaidi, kas darba līgumā paredzēta par labu laulātajam vai pretējā dzimumam personai, ar kuru darba ņēmējs atrodas kopdzīvē bez laulības saitēm, ir pārkāpts minētais noteikums.

89.

Grānta attiecīgo atteikumu uzskatīja par tiešu diskrimināciju dzimuma dēļ. Viņa vadījās no tā saucamā “vienīgā atšķirīgā faktora kritērija”, saskaņā ar kuru, ja darba ņēmēja vienādos apstākļos nebauda tādas pašas priekšrocības kā viņas vīriešu dzimuma kolēģis, viņa cieš no diskriminācijas dzimuma dēļ. Lai pierādītu atšķirīgu attieksmi, viņa norādīja, ka pietiekot vien pārliecināties par to, ka vīrietis, kas bija ieņēmis viņas amatu, bija saņēmis transporta maksas atlaides par labu savai dzīvesbiedrei, ar kuru viņš nebija precējies. Viņa piebilda, ka šāda veida atteikums esot arī diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ, kam esot jābūt ietvertai 141. pantā paredzētajā “dzimuma diskriminācijā”, tā kā atšķirīgā attieksme seksuālās orientācijas dēļ izriet no atavistiskiem aizspriedumiem.

90.

Spriedumā tika noteikts, ka uzņēmuma atteikums piešķirt transporta maksas atlaidi par labu kāda sava darbinieka tā paša dzimuma dzīvesbiedram pat gadījumā, kad šāda atlaide piešķirta pretējā dzimuma personai, ar kuru darbinieks uztur noturīgas ārpuslaulības attiecības, nebija Eiropas [Kopienu] noteikumos aizliegta diskriminācija (50. punkts). Tiešas diskriminācijas dzimuma dēļ nebija tāpēc, ka [noteikumi] attiecās gan uz darba ņēmējiem, gan darba ņēmējām ar tā paša dzimuma dzīvesbiedru (27. un 28. punkts). Turklāt tika piebilsts, ka Kopienu tiesību toreizējā stāvoklī noturīgas homoseksuālās attiecības nav pielīdzināmas nedz precētu pāru, nedz noturīgu heteroseksuālu savienību attiecībām (35. punkts).

91.

Tādējādi, lai arī atšķirīga attieksme dzimuma dēļ ir nelikumīga, uz seksuālo orientāciju pamatotā tāda nav, jo to neaizliedz neviena Kopienu tiesību norma.

92.

Tiesas izvēlētais ierobežojošais risinājums bija pretstatā, piemēram, judikatūrai par diskrimināciju grūtniecības un dzemdību dēļ ( 90 ) un pārsteidza, jo pašā spriedumā tika apstiprināts, ka pirms vairākiem mēnešiem noslēgtais Amsterdamas līgums piešķīra Padomei pilnvaras novērst tādu noteiktu veidu diskrimināciju kā diksriminācija seksuālās orientācijas dēļ (48. punkts).

93.

Kopš sprieduma lietā Grant zināma diskriminācija saistībā ar seksualitāti tika novērsta citos nolēmumos. Jānorāda uz divām lietām, kas minētas šīs prejudiciālās tiesvedības rakstveida apsvērumos.

94.

2001. gada 31. maija spriedumā lietā D un Zviedrija/Padome ( 91 ) apelācijas kārtībā tika spriests par atteikumu Eiropas Kopienu ierēdnim piešķirt ģimenes pabalstu, kas paredzēts laulībā esošām personām, jo, lai arī viņš savas partnerattiecības ar citu vīrieti bija reģistrējis Zviedrijas reģistrā, Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumi neļāva viņa stāvokli pielīdzināt laulībai. Spriedumā tika konstatēts, ka Kopienā pastāv daudzējādas faktisku nelaulības attiecību reģistrācijas sistēmas (36. un 50. punkts), kas sarežģī [to] atzīšanu (37. punkts), un šā stāvokļa mainīšanai vajadzīgos pasākumus pieņemt piekrīt likumdevējam (38. punkts) ( 92 ).

95.

2004. gada 7. janvāra spriedums lietā K. B. ( 93 ) attiecās uz dzimuma maiņu ( 94 ). Apvienotās Karalistes darba ņēmēja savam dzīvesbiedram, kurš operācijas ceļā no sievietes pārtapis par vīrieti, pieprasīja atraitnības pensiju, kas viņam pienācās kā pārdzīvojušajam laulātajam, jo valsts tiesībās transseksuālai personai netika ļauts noslēgt laulību atbilstoši savam jauniegūtajam dzimumam. Tiesa, sekodama manis 2003. gada 10. jūnija secinājumos ierosinātajam, noteica, ka atšķirīga attieksme bija saistīta nevis ar pensijas saņemšanas tiesību atzīšanu, bet gan ar tās piešķiršanai obligātu priekšnosacījumu, proti, spēju noslēgt laulību (30. punkts), un nosprieda, ka EKL 141. pants iestājas pret tiesību aktiem, kas, liedzot transseksuālām personām noslēgt laulību atbilstoši jauniegūtajam dzimumam, viņām liedz atraitnības pensiju (34. punkts) ( 95 ).

96.

Apgādnieka zaudējuma pensija Maruko tiek atteikta tāpēc, ka viņš nav precējies ar savu dzīvesbiedru un nav “atraitnis”, [šis ģimenes] stāvoklis likumā esot paredzēts tikai mirušā laulātajam, un nav konstatēts, ka tā būtu piešķirta citām personām līdzīgos vai vienādos apstākļos. Atteikuma pamatā nav arī ieinteresētās personas seksuālā orientācija, un tādēļ nebūtu tiešas diskriminācijas Direktīvas 2000/78 2. panta izpratnē.

97.

Bet šī direktīva aizliedz arī netiešu diskrimināciju, kas rodas gadījumā, kad kāds šķietami neitrāls noteikums neizdevīgā stāvoklī nostāda personas ar noteiktu seksuālo orientāciju, ja vien atšķirīgā attieksme nav pamatota ar likumīgu mērķi, nav objektīvi pamatot, un izmantotie līdzekļi nav piemēroti un vajadzīgi.

98.

Šajā lietā laulība ir likumiski neiespējama. Bet Tiesai nepiekrīt nedz kārtot gaužām strīdīgo jautājumu ( 96 ) par uz jūtām balstītām viendzimuma attiecībām, nedz spriest par sekām, kas katrā tiesību sistēmā atzītas šādu attiecību reģistrācijai ( 97 ); kā izklāstu secinājumos lietā [kurā pieņemts spriedums lietā] K. B., “jautājums ir nevis par “Eiropas ģimenes tiesību” veidošanu, bet gan par to, ka nodrošināms, ka tiek pilnā mērā ievērots princips, saskaņā ar kuru nav pieļaujama diskriminācija” (76. punkts).

99.

Pamata prāva attiecas uz atšķirīgu attieksmi starp precētiem un citā tiesiskā formā noformētiem pāriem. Tādēļ diskusijas viduspunktā ir nevis iespēja noslēgt laulību, bet gan abu šo [attiecību noformēšanas] veidu sekas.

100.

Tādēļ jāpārbauda, vai abi šie savienību veidi pelna vienādu attieksmi, un tam vajadzīgs, lai valsts tiesa izlemtu, vai laulāto tiesiskais statuss ir līdzīgs reģistrēto partnerattiecību partneru statusam. Gadījumā, ja tas tā nav, salīdzināšanas parametri nebūtu pamatoti.

101.

Tomēr Verwaltungsgericht ir paudusi savu Komisijas atbalstīto viedokli par to, ka saskaņā ar LPartG reģistrētas partnerattiecības ietver laulības tiesību un pienākumu kopumam analoģisku kopumu ( 98 ).

102.

Šajos apstākļos pensijas atteikums tāpēc, ka nav noslēgta laulība, ko divas viena dzimuma personas nevar noslēgt, [bet] ir noslēgušas tamlīdzīgas sekas radošu savienību, ir netieša diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta izpratnē.

103.

Šis uzskats neatšķiras no iepriekš aplūkotās judikatūras, kas attiecas uz citiem faktiskajiem vai juridiskajiem apstākļiem: spriedums lietā Grant tika pasludināts pirms Direktīvas 2000/78, un tā 48. punktā netieši tika noteikts, ka diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ aizliedzošu tiesību normu pieņemšana būtu novedusi pie citādas atbildes uz iztirzāto prejudiciālo jautājumu; spriedums lietā D un Zviedrija/Padome ir pasludināts saistībā ar Kopienu Civildienesta noteikumiem; un spriedums lietā K. B. attiecas uz transseksuālu personu, kura nevarēja noslēgt laulību, [tādējādi] izraisot specifisku polemiku ( 99 ).

104.

Diskriminācija [tādējādi] ir pierādīta, un nav saskatāms neviens to attaisnojošs objektīvs apstāklis; turklāt tas prejudiciālajā tiesvedībā nav arī piesaukts.

105.

Pēdējais Bayerisches Verwaltungsgericht München jautājums attiecas uz pabalsta iespējamo ierobežošanu laikā attiecībā uz laikposmu pēc 1990. gada 17. maija atbilstoši spriedumam lietā Barber.

106.

Lieta Barber attiecās uz vienlīdzīgu darba samaksu abu dzimumu darba ņēmējiem. Tiesa atgādināja par EKL 141. panta priekšgājēja — EK līguma 119. panta tiešo iedarbību, tomēr paskaidrodama, ka šāda iedarbība nav piesaucama, lai pretendētu uz tiesībām uz pensiju līdz sprieduma dienai, izņemot tādu personu gadījumā, kuras jau pirms tam bija uzsākušas tiesvedību vai cēlušas līdzvērtīgu prasību saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēts daudzu pensiju sistēmu “finansiālais līdzsvars” ( 100 ).

107.

Tādējādi šī izpratne, kā to apgalvo Komisija, ietilpst finansiālo seku jomā, un atbilstošās Kopienu tiesību normas īpašības, pretēji tam, ko apgalvo iesniedzējtiesa un VddB, nav noteicošās.

108.

Jautājumu veidojot šādi, judikatūrā ierobežošana atļauta tikai izņēmuma kārtā ( 101 ), kad pastāv nopietns mantisks apdraudējums, ko cita starpā rada lielais skaits tiesisko attiecību, kas labticīgi nodibinātas, pamatojoties uz tiesisko regulējumu, kas uzskatīts par likumīgi spēkā esošu ( 102 ).

109.

Šā apdraudējuma novērtēšanai jāizsver dažāda veida faktori kā, piemēram, skarto personu skaits, maksājamās summas vai ietekme uz maksātājas organizācijas dzīvotspēju. Šajā prejudiciālajā tiesvedībā nav ziņu, kas apliecinātu iepriekš minētā veida apdraudējumu ( 103 ). Šajos apstākļos Tiesai ir divas iespējas: viennozīmīgi noraidīt iedarbības ierobežošanu laikā vai atstāt prejudiciālo jautājumu bez izskatīšanas.

110.

Pirmā iespēja pilnīgi kliedētu šaubas, bet bez pārliecinoša pamatojuma. Otrā iespēja, kuru atbalsta Komisija un kurai priekšroku dodu arī es, šķiet esam prātīgāka, jo tā ļautu iesniegt jaunu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, norādot pašreiz iztrūkstošo informāciju ( 104 ).

111.

Ievērojot izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bayerisches Verwaltungsgericht München prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt, nosakot, ka: