1. 

Šis Beļģijas Cour d’Arbitrage (Šķīrējtiesa) ( 2 ), tagad Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) ( 3 ), lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Flāmu kopienas ieviestās aprūpes apdrošināšanas sistēmas atbilstību dažādām Padomes Regulas (EEK) Nr. 1408/71 ( 4 ) normām un EKL 18., 39. un 43. pantam.

2. 

Plašāk ņemot, jautājums ir par to, vai Kopienu tiesības dalībvalsts autonomam subjektam liedz padarīt sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķiršanu atkarīgu no tā, vai attiecīgās personas dzīvesvieta ir attiecīgā autonomā subjekta teritorijā vai citas dalībvalsts teritorijā, tādējādi izslēdzot personas, kas strādā attiecīgajā autonomajā subjektā, bet kuru dzīvesvieta ir citā valsts teritorijas daļā.

3. 

Vēl plašāk, jautājums ir par to, kā Kopienu tiesības ietekmē dalībvalsts federālo vai decentralizēto struktūru un to, kas tiek uzskatīta par “pilnībā iekšēju situāciju”, kura neietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā?

4.

Beļģijas federālā sistēma gandrīz tāpat kā Kopiena ( 5 ) neradās vienota plāna rezultātā ( 6 ). Tā radās pakāpenisku izmaiņu rezultātā, ko sākotnēji radīja flāmu centieni iegūt kulturālu autonomiju, kuru rezultātā radās kopienas, un valoņu centieni iegūt ekonomisku autonomiju, kas tika sasniegta, izveidojot reģionus ( 7 ).

5.

Beļģija tagad sastāv no trim kopienām (Flāmu kopiena, Franču kopiena un Vācu valodā runājošo kopiena) ( 8 ), trim reģioniem (Valonijas reģions, Flāmu reģions un Briseles reģions) ( 9 ) un četrām valodu zonām (Holandiešu valodā runājošā zona, Franču valodā runājošā zona, Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zona un Vācu valodā runājošā zona) ( 10 ).

6.

Kopienām un reģioniem noteiktos jautājumos ir piešķirtas savstarpēji izslēdzošas kompetences ( 11 ). Līdz ar to kopienas un reģioni attiecībā uz savām kompetencēm rīkojas kā autonomi likumdevēji.

7.

Dekrēti ir juridiskie instrumenti, ar kuru palīdzību minētās trīs kopienas, kā arī Flāmu un Valonijas reģioni izmanto savu likumdošanas kompetenci. Dekrētiem ir tāds pats juridisks spēks kā federālajiem likumiem ( 12 ).

8.

EKL 17. pantā noteikts:

“1.   Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.   Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi.”

9.

EKL 18. pantā noteikts:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.

[..]”

10.

EKL 39. pantā noteikts:

“1.   Kopienā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.

2.   Pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.

[..]”

11.

EKL 43. pantā noteikts:

“Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. [..]

Brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus [..] ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā notiek šī uzņēmējdarbība [..].”

12.

Šajā lietā nozīme ir šādiem Regulas Nr. 1408/71 ( 13 ) preambulas apsvērumiem:

“[..]

[..]”

13.

Regulas Nr. 1408/71 2. pantā ir uzskaitītas personas, uz kurām attiecas šī regula:

“1.   Šī regula attiecas uz tādiem darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, uz kurām ir attiekušies vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi, vai kuri ir bezvalstnieki vai bēgļi, kas dzīvo kādā dalībvalstī, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem un viņu kā apgādnieku zaudējušām personām. [..]”

14.

Regulas Nr. 1408/71 3. pantā ir paredzēts vienādas attieksmes princips:

“1.   Ievērojot šīs regulas īpašos noteikumus, uz personām, kas dzīvo kādā dalībvalstī, uz kuru attiecas šī regula, attiecas tie paši pienākumi un tie paši pabalsti saskaņā ar jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem, kas attiecas uz šīs valsts pilsoņiem. [..]”

15.

4. pantā tiek noteikta Regulas Nr. 1408/71 materiālā piemērošanas joma:

“1.   Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:

2.   Šo regulu piemēro visām vispārīgajām un īpašajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, kuras var būt gan uz iemaksām balstītas, gan uz iemaksām nebalstītas sistēmas, un sistēmām, kas paredz darba devēja vai kuģa īpašnieka atbildību attiecībā uz 1. punktā minētajiem pabalstiem.

2.a   Šo Regulu piemēro speciālajiem no iemaksām neatkarīgajiem naudas pabalstiem, kas paredzēti tiesību aktos, kuri saskaņā ar to personu loku, mērķiem un/vai tiesību iegūšanas nosacījumiem atbilst gan sociālā nodrošinājuma tiesību aktu, kas minēti 1. punktā, gan sociālās palīdzības tiesību aktu pazīmēm.

“Speciālie no iemaksām neatkarīgie naudas pabalsti” ir tādi pabalsti, kas:

2.b   Šī regula neattiecas uz noteikumiem dalībvalsts tiesību aktos, kas attiecas uz II pielikuma III sadaļā minētajiem uz iemaksām nebalstītajiem pabalstiem, kuri ir spēkā tikai tās teritorijas daļā [..]. ( 16 )

[..]”

16.

Ar dažiem izņēmumiem, kuriem nav nozīmes šajā lietā, 13. pantā noteikti tiesību akti, kas piemērojami attiecībā uz migrējošiem darba ņēmējiem:

“1.   [..] personas, uz kurām attiecas šī regula, ir pakļautas tikai vienas dalībvalsts tiesību aktiem. Šos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.

2.   [..]

17.

19. pantā ir paredzēti vispārīgi noteikumi slimības un maternitātes pabalstu jomā gadījumā, ja dzīvesvieta ir dalībvalstī, kas nav kompetentā valsts:

“1.   Tāds darbinieks vai pašnodarbināta persona, kas dzīvo kādā dalībvalstī, kura nav kompetentā valsts, un kas atbilst kompetentās valsts tiesību aktu nosacījumiem par tiesībām uz pabalstiem, attiecīgā gadījumā ievērojot 18. pantu [ ( 17 )], savas dzīvesvietas valstī saņem:

18.

21. pantā ir paredzēti noteikumi slimības un maternitātes pabalstu jomā, kas piemērojami uzturēšanās vai pārcelšanās uz dzīvi kompetentajā valstī gadījumā:

“1.   Darbinieks vai pašnodarbināta persona, kas minēta 19. panta 1. punktā un kas uzturas kompetentajā valstī, saņem pabalstus saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem tā, it kā dzīvotu tur, pat ja ir jau saņemti pabalsti par šo pašu slimības vai maternitātes gadījumu pirms uzturēšanās tur.

[..]

4.   Tāds darbinieks vai pašnodarbināta persona un viņu ģimenes locekļi, kas minēti 19. pantā, kas pārceļas uz dzīvi kompetentajā valstī, saņem pabalstus saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, pat ja viņi ir jau saņēmuši pabalstus par šo pašu slimības vai maternitātes gadījumu pirms dzīvesvietas maiņas.”

19.

Flāmu kopiena ar 1999. gada 30. marta dekrētu ( 18 ) (turpmāk tekstā — “1999. gada dekrēts”) izveidoja “aprūpes apdrošināšanu” (zorgverzekering), no kuras līdz vienam mēnesim tika apmaksāta neārstnieciska rakstura palīdzība un pakalpojumi personām, kas nav spējīgas veikt ikdienas darbus, kas nepieciešami to pamata vajadzību apmierināšanai, vai citas ar tiem saistītas darbības ( 19 ).

20.

Flāmu aprūpes apdrošināšana tika izveidota, lai apmierinātu Flāmu kopienas novecojošo iedzīvotāju vajadzības ( 20 ). Tā it sevišķi ir iecerēta, lai finansiāli atbalstītu palīdzību, ko ikdienas darbu veikšanai saņem arvien pieaugošais veco cilvēku skaits un, vispārīgāk, tie cilvēki, kam šāda palīdzība ir nepieciešama neatkarīgi no viņu vecuma ( 21 ).

21.

Franču valodā runājošo un vācu valodā runājošo kopienas nav izveidojušas līdzīgas aprūpes apdrošināšanas sistēmas.

22.

1999. gada dekrēta 2. panta 1. punktā neārstnieciska rakstura palīdzība un pakalpojumi ir definēti šādi:

“palīdzība un pakalpojumi, ko trešās personas sniedz personai, kuras spējas aprūpēt sevi ir ierobežotas dzīvesvietas, daļējās dzīvesvietas vai ambulatorā kontekstā”.

23.

1999. gada dekrēts ir vairākkārt grozīts ( 22 ). Attiecībā uz šo lietu visnozīmīgākie 1999. gada dekrēta grozījumi tika izdarīti ar 2004. gada 30. aprīļa dekrētu ( 23 ) (turpmāk tekstā — “2004. gada dekrēts”), reaģējot uz Komisijas 2002. gada 17. decembra brīdinājuma vēstuli, saskaņā ar kuru Flāmu kopienai tika lūgts izpildīt Regulas Nr. 1408/71 prasības. Komisija it īpaši uzskatīja, ka 1999. gada dekrēts savā sākotnējā redakcijā neatbilda inter alia Regulas Nr. 1408/71 2., 13., 18., 19., 20., 25. un 28. panta ( 24 ) un EKL 39. un 43. panta prasībām, paredzot, ka visos gadījumos dalība aprūpes apdrošināšanas sistēmā un pabalstu izmaksa ir atkarīga no dzīvesvietas holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā.

24.

Ar 2004. gada dekrētu tika grozīta aprūpes apdrošināšanas sistēma tādā veidā, ka no tās piemērošanas jomas tika izslēgtas personas, attiecībā uz kurām saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 ir piemērojama citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts sociālā nodrošinājuma sistēma, un tās piemērošanas joma tika paplašināta attiecībā uz personām, kuru dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, bet kuras strādā holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā.

25.

1999. gada dekrēta 4. pantā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2004. gada dekrētu, tagad noteikts:

“1.§   Visām personām, kuru dzīvesvieta ir holandiešu valodā runājošajā zonā, ir jāpievienojas ar šo dekrētu apstiprinātai aprūpes apdrošināšanas sistēmai. [..]

2. §   Visas personas, kuru dzīvesvieta ir Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, drīkst brīvprātīgi pievienoties ar šo dekrētu apstiprinātai aprūpes apdrošināšanas sistēmai.

2.a §   Visas 1. un 2. punktā minētās personas, attiecībā uz kurām saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1408/71 noteikumiem par piemērojamiem tiesību aktiem ir attiecināma citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai citas Eiropas Ekonomikas zonas valsts sociālā nodrošinājuma sistēma, neietilpst šī dekrēta piemērošanas jomā.

2.b §   Visām personām, kuru dzīvesvieta nav Beļģijā, attiecībā uz kurām saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1408/71 noteikumiem par piemērojamiem tiesību aktiem ir attiecināma Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēma tā iemesla dēļ, ka tās strādā holandiešu valodā runājošajā zonā, ir jāpievienojas ar šo dekrētu apstiprinātai aprūpes apdrošināšanas sistēmai. Pēc analoģijas piemēro šī dekrēta noteikumus attiecībā uz 1. punktā minētajām personām.

Visas personas, kuru dzīvesvieta nav Beļģijā, attiecībā uz kurām saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1408/71 noteikumiem par piemērojamiem tiesību aktiem ir attiecināma Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēma tā iemesla dēļ, ka tās strādā Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, drīkst pievienoties ar šo dekrētu apstiprinātai aprūpes apdrošināšanas sistēmai. Pēc analoģijas piemēro šī dekrēta noteikumus attiecībā uz 2. punktā minētajām personām.”

26.

1999. gada dekrēta 5. pantā pēc jaunākajiem grozījumiem, kas izdarīti ar 2005. gada 25. novembra dekrētu ( 25 ), paredzēti nosacījumi pabalstu saņemšanai saskaņā ar aprūpes apdrošināšanas sistēmu:

“Lai lietotājs varētu lūgt aprūpes apdrošināšanas sistēmai atmaksāt neārstnieciska rakstura palīdzības un pakalpojumu izmaksas, tam jāizpilda šādi nosacījumi: [..]

27.

Pamata tiesvedība ir trešā tiesvedība, kurā ir izteikts lūgums atcelt 1999. gada dekrētu, kas ir ticis iesniegts Šķīrējtiesā. Franču kopienas valdība iesniedza lūgumu atcelt 1999. gada dekrēta sākotnējo redakciju (turpmāk tekstā — “pirmā prasība”). Franču kopienas Komisijas koledža ( 26 ) iesniedza lūgumu atcelt 1999. dekrēta vēlāku redakciju, proti, 2001. gada 18. maija redakciju ( 27 ) (turpmāk tekstā — “otrā prasība”).

28.

Šķīrējtiesa pirmo prasību lielākajā daļā noraidīja ( 28 ). Tā konstatēja, ka saskaņā ar Beļģijas federālo sistēmu aprūpes apdrošināšana bija jāuzskata par “atbalstu personām”, kas ir jautājums, kurš ietilpst Vācu valodā runājošo, Flāmu un Franču kopienu attiecīgajās kompetences jomās. Līdz ar to Flāmu aprūpes apdrošināšana neiejaucās federālās valsts kompetencē attiecībā uz sociālo nodrošinājumu.

29.

Šķīrējtiesa otro prasību noraidīja pilnībā ( 29 ).

30.

Pamata tiesvedība, kas saistīta ar šo trešo prasību, attiecas uz diviem atsevišķiem atcelšanas lūgumiem, kas abi tika iesniegti 2004. gada 9. decembrī un kas Šķīrējtiesā tika apvienoti. Ar pirmo lūgumu Franču kopienas valdība lūdz atcelt 4. panta 2.b punktu 1999. gada dekrētā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2004. gada dekrētu. Tā inter alia apgalvo, ka šī tiesību norma ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principam un ir šķērslis personu un darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai. Ar otro lūgumu Valonijas valdība lūdz pilnībā atcelt 2004. gada dekrētu. Tā apgalvo, ka 2004. gada dekrēts ir pretrunā tiesību normām par valsts kompetencēm un vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principam.

31.

Šķīrējtiesa noraidīja pamatus, kuros bija apgalvots, ka Flāmu kopiena nebija kompetenta ieviest aprūpes apdrošināšanu. Tā tomēr uzskatīja, ka nebija iespējams sniegt drošu atbildi uz pamatiem, kas balstīti uz Kopienu tiesībām, atsaucoties uz Līguma vai Regulas Nr. 1408/71 tekstu vai pastāvošo Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru. Tādēļ Šķīrējtiesa iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

32.

Rakstiskus apsvērumus ir iesniegušas Franču kopienas valdība un Valonijas valdība, Flāmu valdība, Nīderlandes valdība un Komisija.

33.

Visas šīs lietas dalībnieces, izņemot Nīderlandes valdību, apmeklēja 2007. gada 27. marta tiesas sēdi un izteica mutvārdu apsvērumus.

34.

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tāda aprūpes apdrošināšanas sistēma, kādu ir izveidojusi Flāmu kopiena, ietilpst Regulas Nr. 1408/71 materiālās piemērošanas jomā, kas noteikta šīs regulas 4. pantā.

35.

Visas lietas dalībnieces piekrīt, ka uz šo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde. Tās uzskata, ka pabalsti, kas tiek izmaksāti saskaņā ar Flāmu aprūpes apdrošināšanu, ir jāraksturo kā sociālā nodrošinājuma pabalsti Regulas Nr. 1408/71 nozīmē.

36.

Kā Tiesa vairākkārt ir norādījusi, pabalstu var uzskatīt par sociālā nodrošinājuma pabalstu, ja tas saņēmējiem tiek piešķirts, neraugoties uz personisko vajadzību individuālu un diskrecionāru izvērtēšanu, pamatojoties uz likumā noteiktu situāciju, un ja tas attiecas uz riskiem, kas skaidri uzskaitīti Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punktā ( 30 ).

37.

Pabalstu, kas piešķirti objektīvi, pamatojoties uz likumā noteiktu situāciju, un kas paredzēti, lai uzlabotu personu, kam nepieciešama aprūpe, veselību un dzīvi, galvenais mērķis ir papildināt slimības apdrošināšanas pabalstus, un tie ir jāuzskata par “slimības pabalstiem” Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē ( 31 ). Šķiet, ka Flāmu veselības apdrošināšana precīzi atbilst šai definīcijai. Tādēļ tā ir jāuzskata par “slimības pabalstu” Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

38.

Valonijas valdība pamatoti norāda, ka Flāmu aprūpes apdrošināšanu nevar izslēgt no Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomas saskaņā ar 4. panta 2.b punktu ( 32 ). Pirmkārt, tā nav minēta regulas II pielikuma III sadaļā. Otrkārt, šķiet, ka tā ir uz iemaksām balstīts pabalsts ( 33 ), jo tas vismaz daļēji ( 34 ) tiek finansēts no apdrošināto personu iemaksām ( 35 ).

39.

Flāmu aprūpes apdrošināšana netiek piemērota attiecībā uz personām, kuras strādā holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, bet kuru dzīvesvieta ir vienā no pārējām Beļģijas valodu zonām. Vai Regula Nr. 1408/71 un/vai Līguma noteikumi par personu brīvu pārvietošanos un Savienības pilsonību aizliedz šādu kārtību?

40.

Flāmu valdības pamata arguments ir tas, ka otrais un trešais jautājums nav pieņemami tāpēc, ka atbilde uz tiem nav ne noderīga, ne arī nepieciešama pamata tiesvedības atrisināšanai. Iesniedzējtiesā prasītājas apstrīdēja aprūpes apdrošināšanas sistēmas izveidi, apgalvojot, ka Flāmu kopienai nebija nepieciešamās kompetences. Prasītāju ieteiktā Kopienu tiesību interpretācija, gluži pretēji, novestu pie tā, ka šī sistēma tiek piemērota arī attiecībā uz personām, kuras dzīvo franču valodā runājošajā zonā.

41.

Flāmu valdība arī apgalvo, ka iesniedzējtiesa pati ir atbildējusi uz trešo jautājumu, konstatējot, ka Flāmu aprūpes apdrošināšanas sistēma neapdraud federālā likumdevēja kompetenci saistībā ar Beļģijas ekonomisko vienotību, jo tiek aplūkotas ierobežotas naudas summas un aplūkojamo pabalstu ietekme ir ierobežota ( 36 ). To pašu var teikt par ietekmi uz pārvietošanās brīvību Kopienā.

42.

Šie argumenti mani nepārliecina.

43.

Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka EKL 234. pantā paredzētā procedūra ir instruments sadarbībai starp Eiropas Kopienu Tiesu un valstu tiesām, pateicoties kuram Tiesa valstu tiesām sniedz Kopienu tiesību interpretāciju, kas nepieciešama, lai rastu risinājumu prāvās, kurās tām ir jāpieņem nolēmums ( 37 ).

44.

Šīs sadarbības ietvaros valsts tiesai, kas izskata attiecīgo lietu un kam ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir jānosaka, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, gan tas, vai sprieduma pieņemšanai ir vajadzīgs prejudiciāls nolēmums, gan arī tas, cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi ir par Kopienu tiesību interpretāciju, Eiropas Kopienu Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums ( 38 ).

45.

Ir taisnība, ka izņēmuma gadījumos Tiesa pārbaudīs apstākļus, kuros valsts tiesa ir iesniegusi jautājumus, lai noskaidrotu, vai lieta ietilpst tās kompetencē. Tomēr iesniedzējtiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu var noraidīt tikai tad, ja ir skaidri redzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, vai arī ja problēmai ir teorētisks raksturs, vai ja Tiesas rīcībā nav faktisko un tiesisko apstākļu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 39 ).

46.

Pat ja šajā lietā (kā norāda Flāmu valdība) Tiesas sniegto atbilžu uz otro un trešo jautājumu rezultātā var tikt paplašināta Flāmu aprūpes apdrošināšanas piemērošanas joma tā vietā, lai tā tiktu atcelta, nevar teikt, ka atbilde uz šiem jautājumiem nebūs vajadzīga, lai iesniedzējtiesa varētu konstatēt, vai Flāmu aprūpes apdrošināšana atbilst Kopienu tiesībām.

47.

Turklāt tas, ka ir iespējams, ka iesniedzējtiesa saskaņā ar valsts tiesību aktiem jau ir atbildējusi uz jautājumu, kas ir līdzīgs trešajam jautājumam, nenozīmē, ka šo atbildi ir iespējams automātiski pārcelt uz situāciju saskaņā ar Kopienu tiesībām.

48.

No tā izriet, ka otrais un trešais jautājums ir pieņemami.

49.

Komisija savos rakstiskajos apsvērumos nošķir divas personu kategorijas: i) citu dalībvalstu pilsoņus un Beļģijas pilsoņus, kuri ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos; ii) Beļģijas pilsoņus, kuri nav izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos. Šī nošķiršana šķiet noderīga un es pie tās pieturēšos.

50.

Citu dalībvalstu pilsoņi, kuri strādā holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, bet dzīvo citā valodu zonā, ietilpst EKL 39. vai 43. panta piemērošanas jomā (atkarībā no tā, vai viņi ir attiecīgi darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas). Atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 2. pantam viņi ietilpst arī šīs regulas piemērošanas jomā. Beļģijas pilsoņi, kuri ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, atrodas līdzīgā situācijā.

51.

Vispārīgāk, jebkurš Kopienas pilsonis neatkarīgi no viņa dzīvesvietas un pilsonības, kurš ir izmantojis tiesības uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un ir veicis profesionālu darbību citā dalībvalstī, kas nav viņa dzīvesvietas dalībvalsts, ietilpst EKL 39. panta piemērošanas jomā ( 40 ).

52.

Turklāt, pat ja saskaņā ar to tekstu noteikumi par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos ir paredzēti, lai nodrošinātu tādu pašu attieksmi kā pret uzņemošās valsts pilsoņiem, tie arī aizliedz izcelsmes valstij likt šķēršļus tās pilsoņu brīvībai stāties darbā un strādāt citā dalībvalstī ( 41 ).

53.

Protams, Kopienu tiesības nesamazina dalībvalstu pilnvaras organizēt savas sociālā nodrošinājuma sistēmas — ja nenotiek Kopienu līmeņa saskaņošana, tad katras dalībvalsts tiesību akti paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem tiek piešķirti sociālā nodrošinājuma pabalsti ( 42 ). Izmantojot šīs pilnvaras, dalībvalstīm tomēr ir jāievēro Kopienu tiesības ( 43 ).

54.

Pastāvīgā judikatūra noteic, ka EK līguma noteikumu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos mērķis ir Kopienu pilsoņiem atvieglot jebkāda veida profesionālo darbību veikšanu Kopienas teritorijā un ka tie iestājas pret pasākumiem, kas var būt nelabvēlīgi šiem pilsoņiem, ja tie vēlas veikt saimniecisku darbību citas dalībvalsts teritorijā ( 44 ).

55.

Tiesību akti, kas kavē vai attur dalībvalsts pilsoni atstāt savas izcelsmes valsti, lai izmantotu pārvietošanās brīvību, ierobežo šo brīvību pat tad, ja tos piemēro neatkarīgi no attiecīgo darba ņēmēju pilsonības ( 45 ). Citiem vārdiem sakot, valsts tiesību akts var būt aizliegts šķērslis pat, ja tas ir nediskriminējošs.

56.

Tomēr, lai šādi tiesību akti faktiski radītu šķērsli, tiem jāietekmē darba ņēmēju piekļuve darba tirgum, un to ietekme uz pārvietošanās brīvību nedrīkst būt pārāk netieša un nenoteikta ( 46 ).

57.

Šajā stadijā es pievērsīšos Flāmu aprūpes apdrošināšanas noteikumu konkrētām sekām. Iedomājieties Francijas pilsoni, kurš vēlas stāties darbā Hūgārdenā [Hoegaarden] (kas atrodas Beļģijas holandiešu valodā runājošajā zonā) un šobrīd dzīvo Živē [Givet] Šampaņas Ardēnu [Champagne-Ardenne] reģionā Francijā (apmēram 95 kilometrus uz dienvidiem no Hūgārdenas). Var pieļaut, ka viņš varētu gribēt dzīvot reģionā, kurā viņa dzimtā valoda ir oficiālā valoda un kur viņa bērni bez grūtībām var apmeklēt vietējo skolu, kurā mācības notiek šajā valodā. Tāpēc viņš varētu izlemt pārcelties uz Žoduānu [Jodoigne] (kas atrodas Beļģijas franču valodā runājošajā zonā), apmēram septiņus kilometrus uz dienvidiem no Hūgārdenas. Ja viņš tā rīkosies, viņam nebūs iespējams pievienoties Flāmu aprūpes apdrošināšanai. Ja viņš vēlētos pievienoties šai sistēmai un turpināt dzīvot zonā, kurā franču valoda ir oficiālā valoda, viņam būtu jāizvēlas vai nu pārcelties uz dzīvi uz Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonu (piemēram, uz Voluvi–Senlambēru [Woluwe-Saint-Lambert/Sint-Lambrechts-Woluwe], kas ir apmēram 44 kilometrus uz rietumiem no Hūgārdenas), vai arī turpināt dzīvot Francijā ( 47 ).

58.

Izredzes ikdienā braukt uz darbu un no tā, izmantojot pārpildītus lielceļus, un arī šādas braukšanas ietekme uz vidi varētu viņu atturēt no stāšanās attiecīgajā darbā, un līdz ar to arī no viņa tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanas. Tā kā Franču kopiena un Vācu valodā runājošā kopiena nav izveidojušas līdzīgas aprūpes apdrošināšanas sistēmas, viņš nevarētu atrisināt šo problēmu, pievienojoties aprūpes apdrošināšanas sistēmai dzīvesvietā Beļģijā ārpus holandiešu valodā runājošās zonas vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonas.

59.

Līdz ar to ir skaidrs, ka zināmos apstākļos dzīvesvietas prasība var būt personu brīvas pārvietošanās šķērslis.

60.

Komisija apgalvo, ka šis izvērtējums ir jāveic valsts tiesnesim.

61.

Es tam nepiekrītu.

62.

Man ir grūti saprast, kādus kritērijus iesniedzējtiesa, nesaņemot norādījumus no šīs Tiesas, piemērotu, lai izvērtētu netiešumu un nenoteiktību. Turklāt Komisija tiesas sēdē apstiprināja, ka tā neapgalvoja, ka attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos būtu piemērojams kāds de minimis noteikums. Man šķiet, ka Tiesai ir pieejama pietiekama informācija, lai principā atbildētu uz šo jautājumu.

63.

Flāmu valdība uzskata, ka ietekmēto cilvēku skaits būs samērā neliels un ka tam, vai pastāv iespēja iesaistīties aprūpes apdrošināšanā, būs tikai nenozīmīga ietekme uz indivīdu izvēli par to, vai izmantot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos. Tādēļ tā atsaucas uz spriedumu lietā Graf, kurā Tiesa ir konstatējusi, ka, lai tiesību akti varētu radīt šķērsli, tiem jāietekmē darba ņēmēju piekļuve darba tirgum un to ietekme uz pārvietošanās brīvību nedrīkst būt pārāk netieša un nenoteikta ( 48 ).

64.

Spriedumā lietā Graf Tiesa aplūkoja nākotnes notikumu, kas bija pilnībā hipotētisks. Pretstatā tam, šajā lietā ir skaidrs, ka katru migrējošu darba ņēmēju, kurš pieņem lēmumu par to, vai stāties darbā holandiešu valodā runājošajā zonā, ietekmēs ar dalību Flāmu aprūpes apdrošināšanā saistītās dzīvesvietas prasības. Tā nav hipotētiska situācija.

65.

Es neuzskatu, ka Tiesai būtu jāmēģina izvērtēt, tieši cik lielā mērā šāds pasākums ietekmē atsevišķa darba ņēmēja lēmumu. Citādi fakts, ka dažus darba ņēmējus nebiedē konkrēts pasākums, vienmēr varētu tikt izmantots kā iemesls, lai atzītu, ka šī pasākuma ietekme uz piekļuvi darba tirgum potenciāli ir pārāk netieša un nenoteikta. Turklāt ir grūti saprast, kā Tiesa varētu veikt šādu izvērtējumu. Man šķiet, ka, lai pasākums radītu šķērsli, pietiek, ka var saprātīgi pieņemt, ka tam varētu būt šāda ietekme uz migrējošiem darba ņēmējiem.

66.

Es pieļauju, ka ir grūti novērtēt, cik cilvēkus faktiski ietekmēs Flāmu aprūpes apdrošināšanas sistēmā paredzētā dzīvesvietas prasība. Tomēr ir skaidrs, ka varētu tikt ietekmēti daudzi cilvēki, it īpaši tādā valstī kā Beļģija, kurā strādā daudzi ES pilsoņi, kas nav Beļģijas pilsoņi.

67.

Līdz ar to dzīvesvietas prasības ietekme nav pārāk netieša un nenoteikta.

68.

Flāmu valdība arī apgalvo, ka dalība aprūpes apdrošināšanā ir apšaubāma “priekšrocība”, ņemot vērā veicamo iemaksu obligāto raksturu.

69.

Es nepiekrītu šim argumentam.

70.

Ir jāpieņem, ka Flāmu valdība, izveidojot aprūpes apdrošināšanas sistēmu, domāja, ka tā saviem pilsoņiem sniedz priekšrocību, nevis uzliek apgrūtinājumu. Saskaņā ar Flāmu valdības argumentu līdzīgā kārtā par apgrūtinošu būtu jāuzskata iemaksu veikšana bezdarbnieka pabalstu saņemšanai. Attiecībā uz katru indivīdu ir iespējams, ka viņš visā savas darba dzīves laikā veiks iemaksas, nekad nesaņemot bezdarbnieka pabalstu — faktiski viņš var cerēt, ka viņam nekad nebūs jāsaņem šāds atbalsts. Tomēr sociālā nodrošinājuma sistēmu būtība nav tāda, ka katrs saņem tiešus pabalstus, bet gan, ka katrs var saņemt šādus pabalstus, kas ir priekšrocība visai sabiedrībai kopumā.

71.

Kā es jau esmu minējusi ( 49 ), valsts pasākums, kas ir personu brīvas pārvietošanās šķērslis, nevar palikt spēkā pat tad, ja tas ir nediskriminējošs. Tomēr, tā kā visas lietas dalībnieces savos rakstiskajos apsvērumos un arī tiesas sēdē lielākā vai mazākā mērā pievērsās diskriminācijas jautājumam, es to šeit aplūkošu.

72.

Pastāvīgā judikatūra noteic, ka vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir paredzēts EKL 39. panta 2. punktā un attiecībā uz sociālo nodrošinājumu migrējošiem darba ņēmējiem piemērots saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punktu, aizliedz ne tikai atklātu diskrimināciju to personu pilsonības dēļ, kas gūst labumu no sociālā nodrošinājuma sistēmām, bet vēl arī visas slēptās diskriminācijas formas, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski noved pie tāda paša rezultāta ( 50 ).

73.

Līdz ar to par netieši diskriminējošiem ir atzīstami valsts tiesībās paredzētie nosacījumi, kas, lai gan ir piemērojami neatkarīgi no pilsonības, tomēr būtiski vai lielākoties ietekmē migrējošus darba ņēmējus, kā arī visi vienlīdzīgi piemērojamie nosacījumi, ko attiecīgās valsts darba ņēmēji var izpildīt vieglāk nekā migrējošie darba ņēmēji, vai arī tādi nosacījumi, attiecībā uz kuriem pastāv risks, ka tie nelabvēlīgi ietekmēs īpaši migrējošos darba ņēmējus ( 51 ).

74.

Līdz ar to valsts tiesību norma ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības vairāk var ietekmēt citu dalībvalstu pilsoņus nekā attiecīgās valsts pilsoņus un tā rezultātā īpaši tiek atņemtas priekšrocības pirmajiem. Šāda valsts tiesību norma ir pieļaujama vienīgi gadījumos, kad tā ir objektīvi pamatota un ir samērīga ( 52 ).

75.

Flāmu valdība norāda, ka attieksme pret migrējošiem darba ņēmējiem ir tieši tāda pati kā pret Beļģijas darba ņēmējiem līdzīgā situācijā.

76.

Sarežģījumi tomēr rodas, nosakot pareizo salīdzinātāju, proti — to, kuri Beļģijas pilsoņi atrodas “līdzīgā situācijā”.

77.

Regulas Nr. 1408/71 preambulas otrais un ceturtais apsvērums norāda, ka tās mērķis ir nodrošināt darba ņēmēju un pašnodarbinātu personu pārvietošanās brīvību Kopienā, tajā pašā laikā ievērojot valstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu īpatnības. Šajā sakarā, kā skaidri izriet no preambulas piektā, sestā un desmitā apsvēruma, Regula Nr. 1408/71 cenšas pēc iespējas efektīvi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem dalībvalstī nodarbinātajiem darba ņēmējiem, kā arī nesodīt tos darba ņēmējus, kuri īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties ( 53 ). 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā noteikts, ka principā piemērojamiem tiesību aktiem ir jābūt lex loci laboris.

78.

Tādēļ parasti vienlīdzīga attieksme ir jānodrošina tās dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas darba vieta.

79.

Kā Komisija minēja tiesas sēdē, šī iemesla dēļ salīdzinājums ir jāsāk nevis atkarībā no dzīvesvietas, bet no darba vietas. Kas notiek, kad mēs salīdzinām divas grupas, kuru visi dalībnieki strādā holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, bet kuri attiecīgi dzīvo holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, no vienas puses, un Beļģijas franču valodā vai vācu valodā runājošajās zonās, no otras puses?

80.

Pieņemsim, ka vienā un tajā pašā Hūgārdenas sabiedrībā strādā divi darbinieki. Viņi abi vēlas dzīvot pēc iespējas tuvu darbavietai. Darbinieks A ir holandiešu valodā runājošs beļģis. Viņš izlemj dzīvot pašā Hūgārdenā. Darbinieks B runā franču valodā. Iepriekš minēto iemeslu dēļ viņš izlemj dzīvot Žoduānā. Viņi strādā vienā un tajā pašā dalībvalstī, vienā un tajā pašā zonā, tajā pašā pilsētā un tajā pašā sabiedrībā. Viņu mājas ir 7 kilometrus viena no otras. Darbinieks A var — un viņam pat ir pienākums — pievienoties Flāmu aprūpes apdrošināšanai un viņš varēs saņemt tās pabalstus. Darbinieks B tai nevar pievienoties. Ir acīmredzami, ka šajā piemērā nepastāv vienlīdzīga attieksme.

81.

Šajā sakarā nav jāpierāda, ka ar apskatāmo tiesību normu praktiski tiek skarta būtiski lielāka migrējošo darba ņēmēju daļa. Pietiek konstatēt, ka ar šo tiesību normu šādas sekas var rasties ( 54 ).

82.

Nav nozīmes arī tam, vai apstrīdētais pasākums noteiktos apstākļos ietekmē attiecīgās valsts pilsoņus, kuri dzīvo citās valsts teritorijas daļās, un arī citu dalībvalstu pilsoņus. Lai pasākums būtu diskriminējošs, tam nav jāsniedz priekšrocība visiem attiecīgās valsts pilsoņiem vai jānostāda nelabvēlīgā situācijā tikai citu dalībvalstu pilsoņi, bet ne attiecīgās valsts pilsoņi ( 55 ).

83.

Līdz ar to tāda sistēma, kāda tiek aplūkota pamata tiesvedībā, rada atšķirīgu attieksmi, kas ir nelabvēlīga migrējošiem darba ņēmējiem.

84.

Tiesas sēdē Komisija minēja arī, ka, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 13. pantu, kā vienīgais savienojuma faktors ir jāizmanto lex loci laboris, lai noteiktu dalībvalsti un arī to šīs dalībvalsts decentralizēto iestādi, kuras tiesību akti ir jāpiemēro. Citādi saskaņā ar valsts tiesību aktiem migrējošam darba ņēmējam var tikt atņemta priekšrocība, kas viņam bija piešķirta saskaņā ar Kopienu tiesībām. Tas apdraudētu Regulā Nr. 1408/71 paredzēto koordinācijas režīmu.

85.

Es piekrītu Komisijai.

86.

Turpinot manu agrāko piemēru: pieņemsim, ka tas pats Francijas pilsonis, kurš sāka strādāt Hūgārdenā, sākotnēji izlemj regulāri braukt no savām mājām Živē uz savu darba vietu. Viņš tā rīkojas vairākus gadus. Pēc tam viņš izlemj, ka visas ģimenes dzīve tiktu atvieglota, ja viņš pārceltos uz dzīvi tuvāk savai darba vietai un apmestos Žoduānā. Pārceļot savu dzīvesvietu no Francijas uz Beļģijas franču valodā runājošo zonu, tajā pašā laikā turpinot strādāt holandiešu valodā runājošajā zonā, viņš zaudēs Flāmu aprūpes apdrošināšanas sniegtās priekšrocības. Ir skaidrs, ka tas varētu atturēt viņu no viņa tiesību uz brīvu pārvietošanos un dzīvesvietas izvēli izmantošanas.

87.

Manis tikko aprakstītā situācija šķiet vienkārši situācija, kas ir paredzēta Regulas Nr. 1408/71 21. panta 4. punktā: darba ņēmējs, kurš iepriekš nav dzīvojis kompetentajā valstī, pārceļas uz dzīvi kompetentajā valstī, šajā gadījumā — Beļģijā.

88.

Regulas Nr. 1408/71 21. panta 4. punktā noteikts, ka migrējošam darba ņēmējam jāturpina saņemt pabalstus saskaņā ar kompetentās valsts tiesību aktiem. Šķiet, ka situācija saskaņā ar Flāmu aprūpes apdrošināšanu prima facie atbilst šai prasībai, ciktāl uz franču migrējošo darba ņēmēju attiecas kompetentās valsts tiesību akti, šajā gadījumā — Flāmu tiesību akti.

89.

Tomēr šajā argumentācijā ir divas kļūdas.

90.

Pirmkārt, secinājums, ko var izdarīt pirmajā mirklī, ka nepastāv nevienlīdzīga attieksme, ir atkarīgs no tā, ka Francijas pilsonis, kurš pārceļas uz Beļģijas franču valodā runājošo daļu, tiek salīdzināts ar Beļģijas pilsoni, kas dzīvo Beļģijas franču valodā runājošajā daļā.

91.

Kā es esmu minējusi iepriekš, šis salīdzinājums nav pareizs.

92.

Otrkārt, kā Komisija pareizi norādīja tiesas sēdē, Regulas Nr. 1408/71 koordinācijas sistēma ir balstīta uz ideju, ka sociālā nodrošinājuma sistēmas tiek organizētas dalībvalstīs.

93.

Tā kā 13. pantā noteikts, ka ir jāpiemēro lex loci laboris, tas nozīmē, ka teritoriālais subjekts, kurā atrodas darba vieta, ir kompetents piešķirt attiecīgos pabalstus un ka tas ir kompetents to darīt vienādā veidā attiecībā uz visiem šajā teritorijā strādājošajiem.

94.

Tāpat arī, tā kā Regulas Nr. 1408/71 21. panta 4. punktā paredzēts, ka migrējošam darba ņēmējam pēc pārcelšanās uz kompetento valsti ir jāsaņem vai jāturpina saņemt pabalstus saskaņā ar kompetentās valsts tiesību aktiem, tas nozīmē, ka kompetentā valsts patiešām ir kompetenta piešķirt migrējošajam darba ņēmējam visas tās priekšrocības, ko tā piešķir pati saviem pilsoņiem. Tomēr šajā lietā kompetentās valsts kompetentā iestāde faktiski ir kompetenta tikai attiecībā uz daļu šīs valsts teritorijas.

95.

Lai Francijas darba ņēmējs manā piemērā varētu saņemt pabalstus, viņam ir vai nu jāturpina dzīvot Francijā vai jāpārceļas dzīvot ne tikai uz kompetento valsti (Beļģiju), bet arī uz to kompetentās valsts daļu, kurā kompetentā iestāde ir kompetenta (holandiešu valodā runājošo zonu vai uz Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonu).

96.

Risinājums ir piemērojamā sociālā nodrošinājuma režīma noteikšanai izmantot lex loci laboris gan attiecībā uz dalībvalsti (Beļģiju), gan attiecībā uz tās dalībvalsts decentralizēto iestādi, kuras tiesību akti ir piemērojami (Flāmu kopienu). Manā piemērā aprakstīto situāciju būtībā var pielīdzināt situācijai, kas paredzēta Regulas Nr. 1408/71 19. panta 1. punktā, kurā paredzēts, ka persona var saņemt pabalstus pat tad, ja tā dzīvo “kādā dalībvalstī, kura nav kompetentā valsts,” t.i., šajā gadījumā — jebkur, izņemot holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā.

97.

Šāds risinājums arī nodrošina konsekvenci termina “valsts” izmantošanā Regulā Nr. 1408/71. Ja darba vieta nosaka kompetento valsti, tad atsauces uz kompetento valsti Regulā Nr. 1408/71 arī ir jāsaprot (vajadzības gadījumā) kā atsauces uz kompetento subjektu šajā kompetentajā dalībvalstī.

98.

Vai konkrēto šķērsli vai nevienlīdzīgo attieksmi šajā lietā var pamatot ar objektīviem, no attiecīgo darba ņēmēju pilsonības neatkarīgiem apsvērumiem, un vai tie ir samērīgi salīdzinājumā ar sasniedzamo, valsts tiesībās paredzēto leģitīmo mērķi ( 56 )?

99.

Flāmu valdība apgalvo, ka dzīvesvietas prasība ir raksturīga kompetenču sadalījumam Beļģijas federālajā valstī. Atšķirīga attieksme neizriet no diskriminācijas, bet gan no tā, ka Flāmu kopiena nav kompetenta attiecībā uz personām, kuras dzīvo citās valodās runājošās Beļģijas zonās. Atbilstoši Beļģijas konstitucionālajām tiesībām šādas personas ietilpst Franču vai Vācu valodā runājošo kopienu kompetencē. Šīs kopienas ir izvēlējušās neizveidot Flāmu kopienas aprūpes apdrošināšanas sistēmai līdzīgas sistēmas. Ja šāda atšķirīga attieksme tiek pielīdzināta diskriminācijai, tad dalībvalstīm tiek liegtas tiesības izvēlēties federālu struktūru, kas sastāv no autonomiem federāliem subjektiem, kas pieņem tiesību aktus, kas ir piemērojami tikai tajā valsts teritorijas daļā, attiecībā uz kuru tiem ir piešķirta kompetence.

100.

Es nepieņemu šo argumentu.

101.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts nevar atsaukties uz savas iekšējās tiesību sistēmas aktiem, praksi vai situācijām, tajā skaitā uz tādiem, kas izriet no tās federālās organizācijas, lai pamatotu direktīvā paredzētu pienākumu un termiņu neizpildi ( 57 ). Ir taisnība, ka katrai dalībvalstij ir tiesības pēc saviem ieskatiem brīvi deleģēt savas iekšējās normatīvās kompetences. Tomēr saskaņā ar EKL 226. pantu tā vienīgā ir atbildīga par to pienākumu ievērošanu, kas izriet no Kopienu tiesībām ( 58 ). Tiesa ir arī skaidri noteikusi, ka Kopienu tiesību akta likumīgumu vai tā ietekmi dalībvalstī nevar iespaidot apgalvojums, ka tas ir pretrunā valsts konstitucionālās uzbūves principiem ( 59 ).

102.

Tāpat a fortiori ir jāattiecas pret Līguma normu ( 60 ) un no regulas izrietošu tieši piemērojamu normu pārkāpumiem.

103.

Līdz ar to, lai arī no valsts skata punkta ir saprotams arguments, ka Flāmu kopienai nebija nepieciešamās kompetences, lai pieņemtu tiesību aktus attiecībā uz personām, kuras nedzīvo holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, tam nav nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai dzīvesvietas prasība atbilst Kopienu tiesībām.

104.

Flāmu valdība apgalvo, ka šāda analīze dalībvalstīm de facto padarītu par neiespējamu federālas struktūras izveidi. Es nepiekrītu šim apgalvojumam.

105.

Beļģija nav vienīgā dalībvalsts, kas ir izvēlējusies federālu vai citā veidā decentralizētu struktūru. Kopienu tiesības citām federālām dalībvalstīm un/vai to decentralizētajām iestādēm nav liegušas to valsts tiesību aktos paredzēto kompetenču izmantošanu. Tomēr dalībvalsts nedrīkst izmantot savu decentralizēto struktūru kā aizsegu, lai attaisnotu savu no Kopienu tiesībām izrietošo pienākumu neizpildi.

106.

Var domāt, ka attiecīgā gadījumā dalībvalstu decentralizētajām iestādēm ir nepieciešams kāds mehānisms, ar kura palīdzību piedalīties ES tiesību izstrādē, it īpaši tad, ja pašai dalībvalstij trūkst kompetences. (Man, starp citu, jāpiebilst, ka līdzīgi argumenti tiek izvirzīti attiecībā uz locus standi tiešās prasībās Tiesā saskaņā ar EKL 230. pantu ( 61 ).)

107.

Tas ir vērā ņemams arguments. Tomēr ir iespējams izveidot institucionālus pasākumus, lai nodrošinātu šādu piedalīšanos Kopienu tiesību aktu izstrādes procesā. To var panākt, piemēram, izmantojot EKL 203. panta pirmo daļu, kas skaidri ļauj reģionālajiem ministriem pārstāvēt savu dalībvalsti Padomē. Es atzīmēju, ka šādi pasākumi faktiski ir veikti attiecībā uz Beļģijas konstitucionālo struktūru ( 62 ).

108.

Līdz ar to uz Flāmu kopienas iespējamo kompetences neesamību, lai pieņemtu tiesību aktus attiecībā uz personām, kuras nedzīvo holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, nevar atsaukties kā uz objektīvu pamatojumu.

109.

Flāmu valdība turklāt apgalvo, ka personas, kas strādā holandiešu valodā runājošajā zonā, bet dzīvo franču valodā runājošajā zonā, jebkurā brīdī var pievienoties Franču kopienas aprūpes sistēmai ( 63 ). Tomēr šķiet, ka ne Franču kopiena, ne Vācu valodā runājošā kopiena nav izveidojušas līdzvērtīgu aprūpes apdrošināšanu. Līdz ar to šim argumentam nav nozīmes.

110.

Līdz ar to attiecībā uz citu dalībvalstu pilsoņiem, kas strādā Beļģijā, un uz Beļģijas pilsoņiem, kuri ir izmantojuši tiesības uz brīvu pārvietošanos, uz otro un trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka EKL 39. un 43. pants un Regulas Nr. 1408/71 3. pants nepieļauj, ka federālas dalībvalsts autonoma kopiena pieņem noteikumus, kas, tai īstenojot savu kompetenci, atļauj apdrošināties un iegūt tiesības izmantot sociālā nodrošinājuma sistēmu šīs regulas nozīmē tikai personām, kuru dzīvesvieta atrodas teritorijā, kurā šī autonomā kopiena ir kompetenta, izņemot personas — neatkarīgi no to pilsonības — kuru dzīvesvieta ir federālās valsts citā teritorijā, kurā cita autonomā kopiena ir kompetenta.

111.

Ņemot vērā šo secinājumu, nav jāpārliecinās par to, vai šādas personas var atsaukties arī uz tiesībām, kas izriet no EKL 18. panta, saskaņā ar kuru ikvienam Savienības pilsonim tiek piešķirtas vispārējas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot noteiktus ierobežojumus. Attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību šis princips ir ticis specifiski noteikts EKL 39. pantā. Līdz ar to attiecībā uz personām, kuras ir izmantojušas klasiskas ekonomiskas tiesības uz brīvu pārvietošanos, nav atsevišķi jālemj par EKL 18. panta interpretāciju ( 64 ).

112.

Vai šī grupa ir jāuzskata par tādu, kas ir nonākusi “pilnībā iekšējā situācijā”, kas neietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā?

113.

Tiesa ir daudzkārt atkārtojusi, ka Līguma normas jautājumā par personu brīvu pārvietošanos un šo normu īstenošanai pieņemtos aktus nevar piemērot attiecībā uz darbībām, kurām nav nekāda sasaistes faktora ar jebkādu no Kopienu tiesībās paredzētajiem gadījumiem, un tādējādi atbilstīgo faktu kopums tiek ierobežots ar vienas dalībvalsts teritoriju ( 65 ).

114.

Precīzāk, Tiesa spriedumā lietā Petit ir norādījusi, ka Regula Nr. 1408/71 nav piemērojama situācijās, kuras visos aspektos ir aprobežotas ar vienas dalībvalsts teritoriju ( 66 ). Prasītājs šajā tiesvedībā bija Beļģijas pilsonis, viņš vienmēr bija dzīvojis Beļģijā un bija strādājis tikai šīs dalībvalsts teritorijā.

115.

Ja to Beļģijas pilsoņu, kuri nekad nav izmantojuši tiesības uz brīvu pārvietošanos, situācija tiek aplūkota, ņemot vērā klasiskas ekonomiskas brīvības, tā šķiet pilnībā iekšēja. Vai tas nozīmē, ka to vispār neietekmē EK tiesību piemērošana?

116.

Jāatzīstas, ka man ļoti paradoksāli šķiet tas, ka, kaut gan pēdējie 50 gadi ir pagājuši, novēršot šķēršļus pārvietošanās brīvībai starp dalībvalstīm, tomēr dalībvalstu decentralizētās iestādes “caur sētas durvīm” drīkst radīt ierobežojumus no jauna, ieviešot tos dalībvalstu iekšienē. Var retoriski jautāt, kāda tieši ir šī Eiropas Savienība, ja tiek garantēta pārvietošanās brīvība starp Denkerku [Dunquerke] (Francija) un Depannu [De Panne] (Beļģija), bet ne starp Žoduānu un Hūgārdenu?

117.

No maniem iepriekšējiem apsvērumiem attiecībā uz lex loci laboris un kompetentās valsts jēdzienu piemērošanu varētu izrietēt, ka subjekti, starp kuriem faktiski ir jānovērš ierobežojumi, ne vienmēr ir dalībvalstis, bet gan tie subjekti, kam ir attiecīgā likumdošanas kompetence (tie var būt dalībvalstis vai decentralizētas iestādes vienā dalībvalstī) ( 67 ).

118.

Labvēlīgo ietekmi, kas rodas, novēršot pārvietošanās brīvības starp dalībvalstīm ierobežojumus, ir iespējams viegli sabojāt, ja dalībvalstu decentralizētajām iestādēm ir attiecīgās kompetences, un tās var šādus ierobežojumus izveidot savā starpā. Ņemot vērā vairākās dalībvalstīs pastāvošo tendenci nodot varu reģioniem, tā var būt būtiska problēma. Lai cik labvēlīga ietekme varas nodošanai reģioniem varētu būt attiecībā uz subsidiaritāti ( 68 ) un demokrātisko atbildību, tā nebūtu panākama (de facto) par pārvietošanās brīvības jomas un Kopienu tiesību effet utile apdraudēšanas cenu.

119.

Turklāt situācija, kas rodas šajā lietā, ir samērā interesanta “pilnībā iekšējas situācijas” versija.

120.

Tā kā Beļģijas kopienas un reģioni rīkojas kā autonomi likumdevēji savās kompetences jomās, to situācija šajā sakarā ir līdzvērtīga dalībvalsts situācijai. Ja Flandrija [Flanders] būtu neatkarīga Savienības dalībvalsts, tad tas, ka personām, kuras dzīvo Valonijā [Wallonia], bet strādā Flandrijā, nav iespējams iesaistīties Flāmu aprūpes apdrošināšanas sistēmā, būtu skaidrs Līguma pārkāpums.

121.

Līdz ar to šajā lietā Tiesai tiek dota iespēja pārskatīt savas doktrīnas par pilnībā iekšēju situāciju raksturu un pamatojumu.

122.

Franču kopienas valdība un Valonijas valdība apgalvo, ka personu pārvietošanās brīvība ir, cik vien iespējams, jāpielīdzina preču brīvai apritei. Šajā kontekstā tās atsaucas uz Tiesas spriedumiem lietās Legros ( 69 ), Lancry u.c.  ( 70 ) un Simitzi ( 71 ), par kuriem tiek apgalvots, ka tie ir paplašinājuši tarifu šķēršļu aizliegumu tādējādi, ka tagad līdzīgs aizliegums tiek attiecināts uz reģionu robežām dalībvalstī. Pēc analoģijas Flāmu aprūpes apdrošināšana būtu jāuzskata par ko līdzvērtīgu iekšējam tarifu šķērslim attiecībā uz personu pārvietošanās brīvību.

123.

Lai izvērtētu šo argumentu, ir jāpārbauda pamatojums, kura dēļ preču brīvu apriti ietekmējošu tarifu šķēršļu aizliegums tika piemērots arī iekšējām situācijām. Šajā sakarā Tiesas judikatūrā ir minēti praktiski un konceptuāli apsvērumi.

124.

Spriedumā lietā Lancry u.c. Tiesa norādīja, ka tādas nodevas, kādas tika aplūkotas šajā lietā, tika uzliktas attiecībā uz visām precēm vienādi. Praksē būtu gandrīz neiespējami nošķirt attiecīgajā valstī ražotas preces un preces no citām dalībvalstīm. Ja katrā gadījumā būtu jāpārliecinās par to, vai konkrēta prece faktiski ir tikusi ražota citā dalībvalstī, tad būtu jāveic administratīvas procedūras un rastos turpmāki aizkavējumi, kas paši būtu šķēršļi preču brīvai apritei ( 72 ).

125.

Tomēr šo pragmatisko pamatojumu preču brīvu apriti ietekmējošo iekšējo tarifu šķēršļu aizliegšanai nevar pārnest uz personu pārvietošanās brīvību. Personu pārvietošanās brīvības noteikumos nav paredzēts aizliegums, kas ir līdzvērtīgs EKL 25. pantā minētajam tarifu šķēršļu aizliegumam.

126.

Tomēr Tiesa ir arī konceptuāli izskaidrojusi savu judikatūru attiecībā uz iekšējiem tarifu šķēršļiem.

127.

Spriedumā lietā Carbonati Tiesa atgādināja, ka pamatojums aizliegumam noteikt muitas nodokļus un maksājumus ar tiem līdzvērtīgu iedarbību ir šķērslis, kādu jebkura nodeva, ko piemēro sakarā ar robežas šķērsošanu, rada preču brīvai apritei ( 73 ). Turpinājumā tā plašākā nozīmē atzina, ka pats muitas savienības princips, kas izriet no EKL 23. panta, prasa nodrošināt preču brīvu apriti visā muitas savienības teritorijā. EKL 23. un 25. pants noteikti attiecas vienīgi uz tirdzniecību dalībvalstu starpā, jo Līguma autori prezumēja, ka šo valstu iekšienē nav nodokļu ar muitas nodokļu pazīmēm.

128.

Pēc tam Tiesa noslēdza savu argumentāciju ar vispārīgāku atzinumu. Tā norādīja, ka EKL 14. panta 2. punkts, definējot iekšējo tirgu kā “telpu bez iekšējām robežām, kurā [..] ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite”, nenošķir valstu savstarpējās robežas un valstu iekšējās robežas. EKL 23. pants ir jāaplūko kopā ar EKL 14. panta 2. punktu. No tā izriet, ka starpvalstu vai valsts iekšējo nodokļu neesamība ir būtisks priekšnoteikums muitas savienības un preču brīvas aprites īstenošanai ( 74 ).

129.

Man šķiet, ka vismaz potenciāli šādu argumentāciju pēc analoģijas var piemērot attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos. Kāpēc noteikumus par personu pārvietošanās brīvību nevarētu tāpat aplūkot kopā ar EKL 14. panta 2. punktu? Atšķirībā no EKL 25. panta EKL 39. pants tieši neatsaucas tikai uz pārrobežu situācijām. Tā vietā tajā noteikts, ka pārvietošanās brīvība nozīmē tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā nolūkā pieņemt faktiskus darba piedāvājumus. Ģenerāladvokāts Vorners [Warner] to norādīja savos secinājumos lietā Saunders ( 75 ), kuros viņš apgalvoja, ka no EKL 39. panta izrietošās tiesības “prima facie ir tiesības piekļūt jebkuras teritorijas jebkurai daļai. Tas ir sagaidāms, jo personu brīvas pārvietošanās mērķis ir palīdzēt izveidot kopēju tirgu, kurā visu dalībvalstu visi pilsoņi var piedalīties saimnieciskās darbībās jebkurā vietā Kopienas teritorijā [..]”.

130.

Tāpat kā attiecībā uz EKL 23. un 25. pantu Līguma autori, izveidojot personu brīvu pārvietošanos Kopienā, var būt prezumējuši, ka tādi šķēršļi dalībvalstu iekšienē, kādi tiek aplūkoti šajā lietā, būtu atcelti ( 76 ).

131.

Secinājumos lietā Lancry u.c. ģenerāladvokāts Tezauro [Tesauro] minēja “vienotā tirgus paradoksu, saskaņā ar kuru ir aizliegti šķēršļi tirdzniecībai starp Portugāli un Dāniju, bet netiek ņemti vērā šķēršļi tirdzniecībai starp Neapoli un Kapri” ( 77 ). Viņš secināja, ka šī paradoksa atrisināšana nebija Tiesas uzdevums ( 78 ), brīdinot, ka, ja tā to darītu attiecībā uz iekšējiem tarifu šķēršļiem, tad tiktu apšaubīta pastāvīgā judikatūra attiecībā uz pilnībā iekšējām situācijām ne tikai attiecībā uz precēm, bet arī vispārīgi attiecībā uz pakalpojumiem un personām.

132.

Kaut gan Tiesa šajā sakarā nepiekrita ģenerāladvokāta Tezauro secinājumam, tā vēl nav pilnībā analizējusi to, kādu iespaidu uz personu pārvietošanās brīvību atstāj tās izvirzītais konceptuālais attaisnojums preču brīvu apriti iespaidojošu iekšējo tarifu šķēršļu aizliegšanai.

133.

Iespējams, ka papildu pamudinājumu to darīt var atrast Līguma noteikumos par Savienības pilsonību.

134.

Tiesa patiešām ir atzinusi, ka EKL 17. pantā noteiktās Savienības pilsonības mērķis nav paplašināt Līguma materiālās piemērošanas jomu un attiecināt to uz iekšējām situācijām, kam nav nekādas saistības ar Kopienu tiesībām ( 79 ).

135.

Tomēr šis atzinums liek atbildēt uz jautājumu, kas loģiski rodas vispirms, par to, kuras situācijas, neatkarīgi no tā, vai tās ir iekšējas, ir uzskatāmas par tādām, kurām ir saistība ar Kopienu tiesībām.

136.

Atbilde nevar būt tāda, ka visām tā sauktajām “iekšējām situācijām” automātiski nav nekādas saistības ar Kopienu tiesībām ( 80 ). EKL 141. pants, kas attiecas uz vienādu samaksu vīriešiem un sievietēm, ir skaidrs tādas tiesību normas piemērs, kura ir piemērojama attiecībā uz situācijām, kas parasti ir pilnībā iekšējas dalībvalsts situācijas. Līdz ar to jautājums par to, vai situācija ir iekšēja, ir konceptuāli atšķirīgs no jautājuma par to, vai pastāv saistība ar Kopienu tiesībām. Uz abiem šiem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā atbilstošo Līguma pantu mērķi.

137.

Spriedumā apvienotajās lietās Uecker un Jacquet Tiesa patiešām paskaidroja savu secinājumu, ka EKL 17. pants nav attiecināms uz iekšējām situācijām, kam nav saistības ar Kopienu tiesībām, atgādinot, ka LES 47. pantā “noteikts, ka nekas šajā Līgumā neietekmē Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus, izņemot punktus, kas šos līgumus tieši groza” ( 81 ). Tiesa izlēma, ka “diskriminācija, kam dalībvalsts pilsoņi var tikt pakļauti atbilstoši šīs valsts tiesību aktiem, ietilpst šo tiesību aktu piemērošanas jomā, un tāpēc tā ir jārisina šīs valsts iekšējās tiesību sistēmas ietvaros” ( 82 ).

138.

Respektējot Tiesas viedokli, es tomēr neesmu pārliecināta, ka LES 47. pants šajā jautājumā sniedz izšķirošu atbildi. Citāda un ticama šī panta interpretācija ir tāda, ka tā pamatmērķis ir aizsargāt acquis communautaire no ietekmes, ko izdara Līguma par ES V un VI sadaļas panti un saskaņā ar tiem pieņemti lēmumi ( 83 ). Man ir grūti iedomāties, ka LES 47. pants bija iecerēts, lai aizsargātu noteiktas pastāvošā EK līguma daļas no citām daļām, piemēram, no pantiem par pilsonību, kas, izdarot grozījumus, tika iekļauti tajā pašā Līgumā saskaņā ar Māstrihtas līgumu. Ja tas tā būtu, tad būtu loģiski uzskatīt visus pantus, kas EK līgumā tika iekļauti saskaņā ar Māstrihtas līgumu, par atsevišķu Kopienu tiesību šķiru, kas nevar darboties vienlaicīgi ar pārējām Kopienu tiesībām vai ietekmēt tās. Tas šķiet acīmredzami nepareizi.

139.

Kā Tiesa pirmoreiz konstatēja spriedumā lietā Grzelczyk ( 84 ) un visnesenāk apstiprināja spriedumā lietā Komisija/Nīderlande ( 85 ), Savienības pilsoņa statuss ir dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas tiem, kas atrodas tādā pašā situācijā, neatkarīgi no viņu pilsonības ļauj baudīt tādu pašu tiesisku attieksmi ( 86 ).

140.

Tiesa pēdējā laikā ir izrādījusi vēlmi izdarīt pareizus secinājumus tādos spriedumos kā lietās Tas-Hagen ( 87 ), Turpeinen ( 88 ) un Komisija/Nīderlande ( 89 ). Man šķiet, ka vismaz potenciāli ir iespējams, ka noteikumi par pilsonību arī apšauba to, vai tās pašreizējā formā ir iespējams saglabāt pilnībā iekšēju situāciju doktrīnu ( 90 ).

141.

Pašreizējā lieta tik ļoti līdzinās klasiskai pārrobežu situācijai, cik vien tai var līdzināties situācija, par kuru tiek apgalvots, ka tā ir iekšēja. Līdz ar to tā norāda, cik patvaļīgi ir piešķirt tādu nozīmi valsts robežas šķērsošanai ( 91 ).

142.

Attiecīgā personu grupa (Beļģijas pilsoņi, kuri nav izmantojuši savas klasiskās ekonomiskās tiesības uz pārvietošanās brīvību) ir ne tikai Beļģijas pilsoņi, bet arī (un tieši tā iemesla dēļ) Savienības pilsoņi (EKL 17. pants) ( 92 ). Nav strīda par šo personu pilsonību vai arī par to, vai šī pilsonība tiem piešķir Savienības pilsonību (atšķirībā no situācijas lietā Kaur) ( 93 ). Tie precīzi ietilpst Līguma ratione personae piemērošanas jomā.

143.

Šīs pilsonības rezultātā tiem saskaņā ar Kopienu tiesībām rodas tiesības ne tikai uz pārvietošanos, bet arī uz dzīvošanu jebkur Savienības teritorijā (EKL 18. pants). Pastāvošā ar 18. pantu saistītā judikatūra ir koncentrējusies uz pārvietošanos. Tomēr šis pants attiecas arī uz tiesībām dzīvot dalībvalstīs.

144.

Ja Tiesa sekotu šai argumentācijas līnijai, tai būtu jāizlemj, vai pareiza EKL 18. pantā izmantotās frāzes “tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs” ( 94 ) interpretācija nozīmē, ka ir “tiesības pārvietoties un pēc tam dzīvot” (t.i., tiesības dzīvot dalībvalstī ir atvasināmas/izriet no iepriekš izmantotām tiesībām pārvietoties), vai tā nozīmē, “tiesības gan pārvietoties, gan dzīvot” (līdz ar to ir iespējams izmantot tiesības dzīvot/turpināt dzīvot, vispirms neizmantojot tiesības pārvietoties starp dalībvalstīm).

145.

Priekšrocība, kuru vēlas gūt attiecīgās personas, ir tāda, kura, kā es esmu minējusi, vienlīdz precīzi ietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā. Līdz ar to ir skaidrs, ka tā ietilpst Līguma materiālās piemērošanas jomā. Pat, ja tā nebūtu, es atgādinu, ka Tiesa spriedumā lietā Tas-Hagen un Tas bija gatava atzīt, ka saskaņā ar EKL 18. pantu ir iespējams saņemt pabalstu dalībvalstu pienākuma dēļ īstenot savā kompetencē ietilpstošas pilnvaras, ievērojot Kopienu tiesības ( 95 ).

146.

Konceptuāli man šķiet neveiksmīgi, ka pabalsts, kas pēc manām domām skaidri ir “vidusmēra” sociālā nodrošinājuma sastāvdaļa un kas ir pieejams gan tiem, kuri strādā holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā un dzīvo šajās valsts teritorijas daļās, gan arī tiem, kuri strādā holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā un ir izmantojuši “klasiskās” ekonomiskās tiesības uz brīvu pārvietošanos, tomēr noteikti nav pieejams tiem, kuri strādā holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, bet dzīvo franču valodā runājošajā vai vācu valodā runājošajā zonā.

147.

EKL 12. pantā ir paredzēts plašs diskriminācijas aizliegums attiecībā uz Līgumā regulētajiem jautājumiem. Vēl viens diskriminācijas aizlieguma piemērs ir atrodams Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punktā. Protams, diskriminācijas aizliegums ir arī viens no Kopienu tiesību pamatprincipiem. Tas noteic, ka līdzīgās situācijās nebūtu piemērojami atšķirīgi noteikumi un dažādās situācijās savukārt nebūtu piemērojami vienādi noteikumi, ja vien tādai pieejai nav objektīva pamata ( 96 ). Diskriminācijas aizlieguma nozīmi uzsver Eiropas Savienības Pamattiesību harta ( 97 ) (21. pants) un Padomes likumdošanas iniciatīva, pieņemot divas uz EKL 13. pantu balstītas nozīmīgas direktīvas, saskaņā ar kurām tiek aizliegtas dažādas diskriminācijas specifiskas formas ( 98 ). Diskriminācijas aizliegums (protams) ir paredzēts arī Līgumā par Konstitūciju Eiropai (I-4. pants, II-81. pants un III-123. pants). Līdz ar to diskriminācija tiek uzskatīta par kaut ko vispārīgi nevēlamu un par kaut ko tādu, kas ir jāaizliedz.

148.

Spriedumā lietā Kenny ( 99 ) Tiesa jau šķietami ir netieši norādījusi, ka sociālā nodrošinājuma tiesību jomā nediskriminācijas princips varētu novērst arī atgriezenisku diskrimināciju ( 100 ).

149.

Vispārīgāk, Tiesa spriedumā lietā Eman skaidri konstatēja, ka konkrētos apstākļos uz to, ka dalībvalsts diskriminē savus pilsoņus, var attiekties Kopienu tiesības. Minētajā lietā Nīderlandes pilsonim, kurš dzīvoja trešā valstī, bija tiesības balsot un kandidēt Nīderlandē organizētajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, taču Nīderlandes pilsonim, kurš dzīvoja Nīderlandes Antiļu salās vai Arubā, šādu tiesību nebija. Tiesa konstatēja, ka, lai arī šobrīd Kopienu tiesībās nekas neaizliedz dalībvalstīm paredzēt nosacījumus tiesībām balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, atsaucoties uz dzīvesvietu teritorijā, kurā tiek organizētas vēlēšanas, vienlīdzīgas attieksmes princips tomēr nepieļauj, ka izvēlētie kritēriji dažādi attiecas pret pilsoņiem, kuri atrodas līdzīgās situācijās, ja vien šī dažādā attieksme nav objektīvi pamatota. Tiesa konstatēja, ka tā nebija objektīvi pamatota ( 101 ).

150.

Ja manis iepriekš minētā analīze ir pareiza, tad Kopienu tiesību piemērošanas rezultātā Flāmu aprūpes pabalsts, kas jau ir pieejams visām personām, kuras dzīvo holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, kļūs pieejams arī a) “klasiskajiem” Kopienu migrējošajiem darba ņēmējiem (citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri strādā Beļģijas holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, bet dzīvo franču valodā runājošajā vai vācu valodā runājošajā zonā vai savā izcelsmes dalībvalstī), b) beļģiem, kuri jau ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, lai izvairītos no demoralizējošas ietekmes uz šo tiesību izmantošanu ( 102 ).

151.

Līdz ar to valsts tiesību piemērošanas un Kopienu tiesību piemērošanas kombinācija rada situāciju, kurā vienīgā personu kategorija no tām personām, kuras dzīvo franču valodā runājošajā vai vācu valodā runājošajā zonā, kuras nevar saņemt Flāmu aprūpes pabalstus, ir beļģi, kuri nav izmantojuši tradicionālās tiesības uz pārvietošanos, bet ir izmantojuši (un turpina izmantot) tiesības dzīvot šajā noteiktajā Beļģijas daļā. Turklāt atšķirīgā attieksme pret šādām personām, no vienas puses, un citu dalībvalstu pilsoņiem un beļģiem, kuri ir izmantojuši klasiskās ekonomiskās tiesības uz pārvietošanos, no otras puses, rodas tieši tāpēc, ka Kopienu tiesības iejaucas, lai novērstu nelabvēlīgu attieksmi pret šo pēdējo personu grupu ( 103 ). Ja pēc tam tiek piemērots judikatūrā par nediskriminācijas principu pazīstamais kritērijs, šķiet, ka tad, ja viņi nebūtu pieņēmuši lēmumu dzīvot franču valodā runājošajā zonā, kaut gan viņi strādā holandiešu valodā runājošajā zonā, arī minētajai pirmajai personu grupai būtu tiesības uz šo pabalstu.

152.

Franču kopienas valdība izvirza interesantu blakus argumentu, kas ir balstīts uz Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm un Šveici par personu brīvu pārvietošanos (turpmāk tekstā — “EK un Šveices Nolīgums”) ( 104 ). Šī Nolīguma 7. panta b) punktā noteikts, ka līgumslēdzējām pusēm jānodrošina “darbavietas un ģeogrāfiskās pārvietošanās tiesības, saskaņā ar kurām līgumslēdzēju pušu pilsoņi drīkst brīvi pārvietoties uzņēmējas valsts teritorijā un strādāt viņu izvēlētā profesijā”. Patiešām šķiet, ka šī tiesību norma tieši dod Šveices pilsoņiem tiesības brīvi pārvietoties ne tikai starp Šveici un dažādām dalībvalstīm, bet arī starp vienas dalībvalsts teritorijas atšķirīgām daļām.

153.

Šādā gadījumā Šveices pilsonim (tāpat kā citas dalībvalsts pilsonim) paradoksālā kārtā būtu tiesības uz brīvu pārvietošanos visā Beļģijas teritorijā, bet Beļģijas pilsonim šādas tiesības uz pārvietošanās brīvību Beļģijā būtu tikai tad, ja viņš tās varētu atvasināt no valsts tiesību aktiem. Šajā sakarā EK un Šveices Nolīgums vēl jo vairāk izceļ faktu, ka tad, ja tiktu pieņemts tradicionālais “pilnībā iekšējas situācijas” arguments, Beļģijas pilsoņi, kuri nav izmantojuši klasiskās ekonomiskās tiesības uz pārvietošanās brīvību, tieši EK tiesību (kā arī valsts tiesību) piemērošanas dēļ kļūst par vienīgo personu, kas dzīvo un pārvietojas Savienībā, grupu, kuru nesodīti var diskriminēt nosacījumi dalībai Flāmu aprūpes apdrošināšanas sistēmā.

154.

Šādos apstākļos, pēc manām domām, ir iespējams izvirzīt prima facie argumentu, ka tā Beļģijas pilsoņu grupa, kura nav izmantojusi klasiskās ekonomiskās tiesības uz pārvietošanās brīvību, principā tomēr ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā un/vai tās piemērošana to ietekmē pietiekami, lai arī šie pilsoņi varētu atsaukties uz Kopienu tiesībām ( 105 ).

155.

Protams, jebkāda šīs grupas diskriminācija būtu netieša, nevis tieša. Šī iemesla dēļ dalībvalstis varētu izvirzīt argumentus par objektīvu pamatojumu. Nav grūti paredzēt apstākļus, kuros potenciāli būtu iespējams izvirzīt šādu objektīvu pamatojumu. Ir viegli iedomāties (piemēram), ka, lai atbalstītu dalībvalsts teritorijā esošu mazāk attīstītu reģionu vai lai risinātu problēmu, kas ir raksturīga vienam reģionam, bet kas neietekmē pārējo tās teritoriju, dalībvalsts var izvēlēties sniegt noteiktas priekšrocības vienīgi personām, kuras dzīvo noteiktā reģionā. Atbilstošs objektīvs pamatojums ļautu dalībvalstīm plaši piemērot atšķirīgus noteikumus situācijās, kurās šāda attieksme ir objektīvi pelnīta, tajā pašā laikā aizsargājot Savienības pilsoņus pret patvaļīgu diskrimināciju, kuru nebūtu iespējams tādējādi pamatot.

156.

Protams, ir iespējams izvirzīt pretargumentus manis iepriekš izvirzītajai analīzei par Savienības pilsonības ietekmi uz pilnībā iekšējām situācijām, kas ir balstītas uz dalībvalstu saglabātajām kompetencēm ( 106 ). Ņemot vērā, ka tradicionāli ir ticis uzskatīts, ka pilnībā iekšējas situācijas neietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, ir ticams, ka dalībvalstis patiešām varētu vēlēties iesniegt Tiesā šādus argumentus; un viņu argumenti rūpīgi būtu jāņem vērā. Es pilnībā apzinos, ka šajā lietā ir iestājusies tikai viena dalībvalsts (Nīderlande). Lai veiktu pienācīgu manis iepriekš ieskicēto elementu analīzi, būtu vēlams, lai tas notiktu, dalībvalstīm piedaloties plašākā apmērā un (attiecīgi) Komisijai iesniedzot sīkāk izstrādātus apsvērumus. Var gadīties, ka, veicot sīkāku analīzi, manis iepriekš izklāstītie prima facie argumenti tiek atspēkoti.

157.

Man šķiet, ka Tiesa nevēlēsies šajā lietā izlemt tik fundamentālu jautājumu (protams, ja vien tā neizlemj atsākt mutisko procedūru un uzaicināt dalībvalstis izteikt savus viedokļus par šo jautājumu); un domāju, ka nav pārliecinoša iemesla to darīt. Tomēr man šķiet, ka pastāv iespējams arguments — un tas ir tāds, kas pirmajā mirklī šķiet pievilcīgs, jo tas palīdzētu novērst patvaļīgu diskrimināciju —, ka Savienības pilsoņi var paļauties uz šo pilsonību kopā ar diskriminācijas aizlieguma principu, lai vērstos pret decentralizētu iestādi, kas acīmredzami izmanto valsts auctoritas, lai saņemtu pabalstu, par kuru ir skaidrs, ka Kopienu tiesībās ir paredzēts, ka tam ir jābūt plaši pieejamam visiem darba ņēmējiem, un kam darba ņēmēju grupas patiešām var piekļūt, iejaucoties Kopienu tiesībām.

158.

Tiesas sēdē tika izvirzīts jautājums par to, vai šajā tiesvedībā varētu būt piemērojama Regula Nr. 1612/68.

159.

Šī regula vispārīgi attiecas uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību. Tādēļ to var piemērot sociālām priekšrocībām, kas vienlaikus ietilpst Regulas Nr. 1408/71 īpašajā piemērošanas jomā ( 108 ). Šo abu regulu piemērojamība personām ir dažāda ( 109 ). Sociālo priekšrocību jēdziens Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktā var būt arī plašāks nekā sociālā nodrošinājuma pabalsta jēdziens Regulā Nr. 1408/71 ( 110 ).

160.

Ja Regula Nr. 1408/71 un Regula Nr. 1612/68, iespējams, pārklājas, Tiesa bieži vispirms pārliecinās par to, vai ir piemērojama Regula Nr. 1408/71. Pēc tam tā izvērtē lietu, pamatojoties uz Regulu Nr. 1612/68, gadījumos, ja tiek atzīts, ka Regula Nr. 1408/71 nav piemērojama, vai ja netiek pierādīti izvirzītie šīs regulas pārkāpumi ( 111 ). Ņemot vērā, ka specifiskāka ir Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas joma, man tā liekas saprātīga pieeja.

161.

Es uzskatu, ka šajā lietā Regula Nr. 1408/71 ir piemērojama un ka tās 3. panta 1. punkts liedz citu dalībvalstu pilsoņiem un Beļģijas pilsoņiem, kuri ir izmantojušas savas tiesības uz pārvietošanās brīvību, neizmaksāt Flāmu aprūpes pabalstu. Līdz ar to personas minētajā situācijā pietiekami aizsargā Regula Nr. 1408/71 un nav jāizvērtē situācija saskaņā ar Regulu Nr. 1612/68.

162.

Ja Tiesa uzskatītu, ka Beļģijas pilsoņiem, kuri nav izmantojuši klasiskās ekonomiskās tiesības uz pārvietošanās brīvību, tomēr ir tiesības uz aizsardzību saskaņā ar Kopienu tiesībām, tad līdzīgā kārtā nebūtu vajadzības pārbaudīt to situāciju, ņemot vērā Regulu Nr. 1612/68. Ja Tiesa atzītu, ka šādas personas atrodas pilnībā iekšējā situācijā, kam nav saistības ar Kopienu tiesībām, tad nevar piemērot ne Regulu Nr. 1408/71, ne arī Regulu Nr. 1612/68.

163.

Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kas notiktu, ja 1999. gada dekrēta pašreizējā (2004. gada) redakcija būtu pretrunā Kopienu tiesībām. Precīzāk, rodas jautājums par to, vai saskaņā ar Kopienu tiesībām netiktu pieļauts atgriezties pie sistēmas, kas bija spēkā pirms 2004. gada dekrēta pieņemšanas, t.i., pie sistēmas, atbilstoši kurai pieeja pabalstiem saskaņā ar Flāmu aprūpes apdrošināšanu bija viennozīmīgi atkarīga no dzīvesvietas holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā neatkarīgi no prasītāja kategorijas (turpmāk tekstā — “dekrēta 2001. gada redakcija”).

164.

Flāmu valdība apgalvo, ka uz ceturto jautājumu ir jāatbild vienīgi tādā gadījumā, ja dekrēta pašreizējā redakcija nav saderīga ar Kopienu tiesībām, kā saskaņā ar minētās valdības apgalvojumiem tas nav šajā gadījumā.

165.

Ja Tiesa piekrīt manam viedoklim par atbildēm uz pirmajiem trim jautājumiem, tad patiešām ir jāatbild uz ceturto jautājumu.

166.

Komisija ar 2002. gada 17. decembra brīdinājuma vēstuli paziņoja Beļģijas valdībai, ka tā uzskata, ka dekrēta 2001. gada redakcija ir pretrunā EKL 39. un 43. pantam, kā arī Regulai Nr. 1408/71. Komisija konkrēti apstrīdēja dzīvesvietas prasību, saskaņā ar kuru Flāmu aprūpes apdrošināšanā drīkstēja iesaistīties tikai personas, kuras dzīvoja Flāmu zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā.

167.

Flāmu parlaments ņēma vērā Komisijas iebildumus un grozīja dekrētu, lai padarītu to atbilstīgu Kopienu tiesībām ( 112 ).

168.

Flāmu valdība apgalvo, ka prasītājas pamata tiesvedībā nav ieinteresētas migrējošu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības veicināšanā, bet vienīgi franču valodā runājošās zonas iedzīvotāju aizsardzībā. Līdz ar to šī situācija ir pilnībā iekšēja. Tā atkārto arī savu agrāko argumentu, ka, tā kā saskaņā ar Beļģijas konstitucionālo struktūru dekrētu (jebkurā no tā redakcijām) nevar piemērot attiecībā uz franču valodā runājošās vai vācu valodā runājošās zonas iedzīvotājiem, Kopienu tiesības nav pārkāptas.

169.

Man neviens no šiem argumentiem nešķiet pārliecinošs.

170.

Attiecībā uz pirmo argumentu ir pašsaprotami, ka prasītājām ir tiesības aizsargāt to pārstāvēto vēlētāju intereses. Tomēr ir samērā neskaidri, kāpēc pats šis fakts visu situāciju padara par pilnībā iekšēju.

171.

Attiecībā uz otro argumentu es jau esmu atgādinājusi, ka saskaņā ar tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalsts iekšējā konstitucionālā uzbūve nevar attaisnot Kopienu tiesību pārkāpumu.

172.

Ja iepriekš minēto iemeslu dēļ dekrēta pašreizējā (2004. gada) redakcija nav saderīga ar Kopienu tiesībām, tad tam pašam a fortiori jāattiecas uz dekrēta 2001. gada redakciju.

173.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ es uzskatu, ka uz Beļģijas Cour d’Arbitrage, kas kļuvusi par Cour constitutionnelle, uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi: