1. 

Ar 2006. gada 19. aprīļa rīkojumu Rechtbank Groningen (Hroningenas tiesa) (Nīderlande) saskaņā ar EKL 234. pantu uzdeva Tiesai divus prejudiciālus jautājumus, pirmo — par EKL 25. un 90. panta interpretāciju un otro — par EKL 87. panta 1. punkta interpretāciju.

2. 

Šie jautājumi tika uzdoti tiesvedībā, ko uzsāka Essent Netwerk Noord B.V. (turpmāk tekstā — “Essent”) pret Aluminium Delfzijl B.V. (turpmāk tekstā — “Aldel”), lai saņemtu summas, kas aprēķināta, pamatojoties uz elektroenerģijas daudzumu, ko prasītāja ir pievadījusi atbildētājai, samaksu, kuras iekasēšana ir noteikta likumā un kuras mērķis ir segt neatgūstamās izmaksas, kas radās valsts elektroenerģijas ražošanas uzņēmumiem laikposmā pirms Nīderlandes elektroenerģijas tirgus liberalizācijas procesa uzsākšanas.

3.

EKL 25. pantā ir paredzēts:

“Ievedmuitas un izvedmuitas nodokļi, kā arī citi maksājumi ar līdzīgu iedarbību dalībvalstu starpā ir aizliegti. Šis aizliegums attiecas arī uz fiskāliem muitas nodokļiem.”

4.

Saskaņā ar EKL 90. pantu:

“Dalībvalstis citu dalībvalstu ražojumiem tieši vai netieši neuzliek iekšējos nodokļus, kas lielāki par tiem, kas tieši vai netieši uzlikti līdzīgiem vietējiem ražojumiem.

Dalībvalstis turklāt neuzliek citu dalībvalstu ražojumiem tādus iekšējos nodokļus, kas netieši aizsargā citus ražojumus.”

5.

Pirms 1998. gada 1. augusta, kad stājās spēkā Elektriciteitswet 1998 (1998. gada likums par elektrību), ar ko tika uzsākts elektrības nozares liberalizācijas process, lai ieviestu Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Direktīvu 96/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu ( 2 ), elektroenerģijas piedāvājumu Nīderlandē regulēja Elektriciteitswet 1989.

6.

Pamata prāvā aplūkojamajā laikposmā no 2000. gada 1. augusta līdz 31. decembrim elektroenerģijas ražošanu, importu un pievadi nodrošināja četri ražošanas uzņēmumi (turpmāk tekstā — “ERU”) ( 3 ) un to kopīgās meitas sabiedrības N.V. Samenwerkende Elektriciteitsproductiebedrijven (SEP) ( 4 ). Saskaņā ar iesniedzējtiesas rīkojumā norādīto līdz 1999. gadam visus ERU kontrolēja pašvaldības un provinces, bet aplūkojamajā laikposmā tikai EPZ netieši piederēja valstij, jo tā akciju turētāji bija Essent un Delta ( 5 ). ERU un SEP kopīgi darbojās saskaņā ar “Vienošanos par sadarbību” ( 6 ).

7.

Saskaņā ar Elektriciteitswet 1989 SEP patstāvīgi vai kopā ar ERU pēc valdības ierosinājuma enerģētikas un/vai vides politikas izvēles ietvaros veica dažus ilgtermiņa ieguldījumus, kuru starpā it īpaši ir līgumu slēgšana pilsētas apsildes projekta ietvaros un eksperimentālas iekārtas, kas ogles pārveido gāzē (Demkolec), būvniecība. Ieguldījumu rezultātā konkurencei atvērtā tirgū tika radītas neatgūstamās izmaksas (ko sauc arī par “stranded costs” vai neatgūstamām izmaksām; turpmāk tekstā — “neatgūstamās izmaksas”).

8.

Pirms nenovēršamas liberalizācijas, lai ļautu enerģijas ražošanas nozarei atgūt minētās izmaksas, 1997. gada 21. janvārīSEP un ERU noslēdza ar elektroenerģijas izplatīšanas uzņēmumiem ( 7 ) Vienošanās protokolu par piegādi laikposmā no 1997. līdz 2000. gadam (turpmāk tekstā — “protokols”). Protokolā ir noteikts, ka izplatīšanas uzņēmumi ik gadus SEP pārskaitīs 400 miljonus guldeņu (NLG), lai segtu kopējās neatgūstamās izmaksas atkarībā no enerģijas daudzuma, ko SEP piegādājis katram atsevišķam uzņēmumam. Izplatīšanas uzņēmumu maksājumi tiktu finansēti, paaugstinot elektroenerģijas tarifus noteiktām lietotāju kategorijām (mazajiem, vidējiem un lielajiem “parastajiem klientiem”).

9.

Elektriciteitswet 1998 97. pantā bija noteikts, ka protokols jāievēro līdz 2001. gada 1. janvārim, kad Nīderlandes elektrības tirgus liberalizācijas procesam bija jānoslēdzas.

10.

Tomēr 2000. gadā sakarā ar to, ka stājās spēkā jauni noteikumi par tarifiem, kas lika izplatīšanas uzņēmumiem izrakstīt atsevišķus rēķinus par elektroenerģijas piegādi un par tās pievadi, minētie uzņēmumi nevarēja gala patērētājiem likt maksāt tās summas, kuras saskaņā ar protokolu bija jāpārskaita SEP kā ieguldījums kopējo neatgūstamo izmaksu segšanai.

11.

Šādā kontekstā 2000. gada 21. decembrī tika pieņemts Overgangswet Elektriciteitsproductiesector (Elektroenerģijas ražošanas nozares pārejas likums; turpmāk tekstā — “OEPS”), kura 9. pantā, saistībā ar kuru iesniedzējtiesa ir iesniegusi lūgumu, noteikts:

“1.   Katrs patērētājs, kas nav aizsargāts patērētājs, papildus tam, ko tas saskaņā ar vienošanos ir parādā tās teritorijas tīkla pārvaldītājam, kurā tas ir reģistrēts, maksā tīkla pārvaldītājam arī NLG 0,0117 par kWh, kas aprēķināti no kopējā elektroenerģijas daudzuma, kuru tīkla pārvaldītājs laikposmā no 2000. gada 1. augusta līdz 2000. gada 31. decembrim ir pievadījis tā pieslēgumam.

2.   Katrs aizsargātais patērētājs papildus tam, ko tas saskaņā ar vienošanos ir parādā tās teritorijas atļaujas turētājam, kurā tas ir reģistrēts, tam maksā NLG 0,0117 par kWh, kas aprēķināti no kopējā elektroenerģijas daudzuma, kuru atļaujas turētājs laikposmā no 2000. gada 1. augusta līdz 2000. gada 31. decembrim tam ir piegādājis.

3.   [..].

4.   Summas, kas patērētājiem jāmaksā, pamatojoties uz 1. vai 2. punktu, attiecīgi tīkla pārvaldītāji vai atļauju turētāji līdz 2001. gada 1. jūlijam pārskaita izraudzītajai sabiedrībai ( 8 ).

5.   Izraudzītā sabiedrība informē ministru par summu, uz ko attiecas 4. punkts, un pievieno grāmatveža paziņojumu par informācijas pareizumu, kā tas paredzēts Civillikuma 2. grāmatas 393. panta 1. punktā. Ja kopējā summa ir lielāka nekā 400 miljoni NLG, summu, kas pārsniedz 400 miljonus NLG, izraudzītā sabiedrība pārskaita ministram, kurš šo summu piešķir 7. pantā paredzēto izmaksu finansēšanai.”

12.

Saskaņā ar OEPS 25. pantu iepriekš minētais tiesiskais regulējums stājās spēkā 2000. gada 29. decembrī un ar atpakaļejošu spēku tika piemērots no 2000. gada 1. augusta. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto Komisijai netika atsevišķi paziņots par OEPS 9. pantu. Tomēr ar 2000. gada 30. augusta vēstuli Nīderlandes iestādes ir nosūtījušas Komisijai visu OEPS likumprojektu, ieskaitot 9. pantu.

13.

Vēl ir jāatceras par pasākumiem, kas ir saistīti ar OEPS 6.–8. panta izstrādi, kaut arī tie tieši neattiecas uz pamata prāvu.

14.

OEPS likumprojekta tekstā šajos pantos bija definēta neatgūstamo izmaksu finansēšanas procedūra laikposmā pēc 2001. gada 1. janvāra. Šī procedūra paredzēja, ka valdībai katru gadu jānosaka papildu maksājumi, kas jāuzliek visiem klientiem, izņemot tīkla pārvaldītājus, un kas ir izteikti kā procentuāla daļa no maksājumiem par elektrības pievadi un ar to saistītiem pakalpojumiem. Par šiem pantiem Komisijai pirmo reizi tika paziņots 1998. gada 20. februārī saskaņā ar Direktīvas 96/92 24. pantu un otrreiz — 1998. gada 16. oktobrī, pamatojoties uz EKL 87. un 88. pantu. Ar 1999. gada 8. jūlija lēmumu Komisija ir informējusi Nīderlandes valdību par to, ka paziņotajā tiesiskajā regulējumā nebija iekļauti pasākumi minētās direktīvas 24. panta nozīmē, bet tas bija jāizvērtē saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

15.

2000. gada 30. augustā Nīderlande informēja Komisiju, ka aplūkojamajos noteikumos tika izdarīti daži grozījumi. Šajā sakarā, kā jau minēts iepriekš, Komisijai tika nodots viss OEPS teksts ar minētajiem grozījumiem. Vēlāk OEPS 6.–8. pants tika vēlreiz grozīti un tajos paredzētais mehānisms tika aizstāts ar finansēšanas sistēmu no valsts līdzekļiem (pašreiz — OEPS 7. un 8. pants). Ar 2001. gada 25. jūlija lēmumu Komisija saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu atļāva jaunus pasākumus.

16.

1996. gada decembrī, izmantojot Eletriciteitswet 1989 32. pantā paredzēto iespēju izraudzītajai sabiedrībai slēgt īpašus piegādes līgumus ar lielajiem rūpnieciskajiem klientiem, Aldel, atbildētāja pamata prāvā, noslēdza ar SEP, vienu no ERU (Epon) un izplatīšanas sabiedrību Edon ( 9 )“līgumu par elektroenerģijas jaudas pieejamību un elektroenerģijas piegādi, kā arī slodzes pārvaldību “load management””. Šajā līgumā bija noteikta vienota cena par vairākiem piedāvātiem pakalpojumiem, kurā netika ierēķinātas neatgūstamās izmaksas.

17.

Kopš 2000. gada 1. janvāra elektroenerģijas pievadi uz Aldel kā vietējā tīkla pārvaldītāja ( 10 ) nodrošina Essent, prasītāja pamata prāvā, kas izveidojās, sadalot izplatīšanas uzņēmuma Edon darbību. Essent nav minētā līguma par piegādi dalībniece. Gan Essent, gan Aldel ir nodibinātas Nīderlandē.

18.

Laikposmā no 2000. gada 1. augusta līdz 31. decembrimEssent pievadīja uz Aldel717413761 kWh elektroenerģijas. Par pakalpojumiem, kas šajā laikposmā sniegti Aldel, Essent izsniedza rēķinu par kopējo summu, ieskaitot palielinājumu, kas paredzēts OEPS 9. pantā.

19.

Pēc Aldel atteikuma samaksāt minētā palielinājuma summas Essent vērsās Rechtbank Groningen, kurā Aldel norādīja, ka OEPS 9. pants ir pretrunā Kopienu tiesībām ( 11 ).

20.

Lai atrisinātu tajā izskatāmo strīdu, iesniedzējtiesa uzskatīja, ka ir jāuzdod Tiesai šādi prejudiciāli jautājumi:

21.

Saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu Essent, Aldel, NEA (iepriekš SEP), Nīderlandes valdība un Komisija iesniedza Tiesai apsvērumus un tika uzklausītas 2007. gada 10. maija tiesas sēdē.

22.

Pirms sēdes Tiesa lūdza Essent, Aldel, NEA, Nīderlandes valdību un Komisiju atbildēt uz dažiem rakstveida jautājumiem.

23.

Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai EKL 25. un 90. pants nepieļauj piemērot tādu tarifu palielinājumu, kāds ir paredzēts OEPS 9. pantā.

24.

Vispirms ir jānorāda, ka no iesniedzējtiesas rīkojuma skaidri neizriet, kādā veidā šis jautājums ir saistīts ar pamata prāvas atrisinājumu. Faktiski no Tiesai sniegtās informācijas neizriet, vai un cik lielā mērā laikposmā no 2000. gada 1. augusta līdz 31. decembrimAldel pievadītā elektroenerģija ir tikusi importēta no citām dalībvalstīm.

25.

Turklāt ir jānorāda, ka iespējamā apstrīdētā tarifu palielinājuma atzīšana par nelikumīgu pretrunas ar EKL 25. vai 90. pantu dēļ attiektos tikai uz summām, kas iekasētas par importēto elektroenerģiju. Proti, šāda atzīšana ļautu Aldel iebilst vienīgi pret nodevu iekasēšanu par šādu preci un vienīgi tiktāl, ciktāl šīs nodevas ir nesaderīgas ar Līguma noteikumiem.

26.

Līdz ar to, ja izrādītos, ka elektroenerģija, kas pievadīta uz Aldel pieslēgumu, bija tikai valsts izcelsmes, Tiesas atbildei uz pirmo prejudiciālo jautājumu nebūtu nekādas nozīmes Essent izteikto pretenziju pret Aldel pieņemšanai vai noraidīšanai pamata prāvā ( 12 ).

27.

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sadarbības starp valsts tiesām un Tiesu, ko iedibina EKL 234. pants, ietvaros valsts tiesām ir jānovērtē gan tas, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šajās tiesās izskatāmo strīdu atrisināšanai, gan tas, cik piemēroti ir jautājumi, ko tās uzdod Tiesai, jo Tiesa var atteikties pieņemt nolēmumu par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzami, ka tai lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu ( 13 ).

28.

Tā kā konkrētajā lietā tas tā nav, iesaku Tiesai izskatīt pirmo prejudiciālo jautājumu, kaut arī atbildes uz to lietderība būs atkarīga no turpmāku vērtējumu, kas ir jāveic valsts tiesai, iznākuma.

29.

Līguma sistēmā 25. un 90. panta, kuros attiecīgi noteikts muitas nodokļu un maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību aizliegums un diskriminējošu iekšējo nodokļu aizliegums, papildu mērķis ir aizliegt jebkādu valsts nodokļu noteikumu, kas var diskriminēt preces, kuru izcelsme vai kuru galamērķis ir citās dalībvalstīs, normālas konkurences apstākļos traucējot to brīvu apriti Kopienā.

30.

Kaut arī principā atzīstot minēto aizliegumu savstarpēju papildināmību ( 14 ), Tiesas judikatūrā ir saglabāta Līgumā paredzētā abu aizliegumu formālā nošķiršana, vairākkārt precizējot, ka EKL 25. un 90. pantu nevar piemērot kumulatīvi ( 15 ); tāpēc valsts nodokļu režīma, kas iekļaujas pirmā panta piemērošanas jomā, likumība nevar tikt vienlaicīgi izvērtēta, pamatojoties uz otro pantu ( 16 ).

31.

Nodalījums starp maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību un iekšējiem nodokļiem judikatūrā ir pamatots ar faktu, ka maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību tiek iekasēti vienīgi par importētām vai eksportētām precēm, nevis par līdzīgām vai konkurējošām valsts precēm, bet iekšējie nodokļi skar gan vienas, gan otras.

32.

Saskaņā ar Tiesas judikatūrā iekļauto definīciju par maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 25. panta izpratnē ir jāuzskata katra, pat neliela, vienpusēji uzlikta finanšu nodeva neatkarīgi no tās nosaukuma un piemērošanas metodes, kas skar valsts vai ārvalstu izcelsmes preces sakarā ar robežas šķērsošanu pat tad, ja tā netiktu iekasēta par labu valstij, ja tai nepiemistu diskriminējoša vai aizsargājoša iedarbība un ar nodevu apliktā prece nekonkurētu ar valsts preci ( 17 ). Saskaņā ar Tiesas uzskatiem šāda nodeva, skarot tieši importētās preces, izņemot līdzīgas valsts preces, un mainot importēto preču cenu, rada tikpat ierobežojošu iedarbību uz preču brīvu apriti kā muitas nodoklis ( 18 ).

33.

Nodokļi, kas ietilpst vispārējā iekšējo nodokļu sistēmā, ko sistemātiski piemēro valsts un importētajām precēm, pamatojoties uz vienādiem kritērijiem, turpretī ietilpst EKL 90. panta piemērošanas jomā ( 19 ).

34.

Tiesa tomēr ir precizējusi, ka, lai kvalificētu un juridiski izvērtētu nodokļus, kas vienādi skar valsts un importētās preces, var būt jāņem vērā mērķis, kuram tiek izlietoti no šo nodokļu iekasēšanas gūtie ienākumi, jo tieši atkarībā no šī mērķa formāli neitrāliem — gan attiecībā uz piemērošanas metodi, gan attiecībā uz to iekasēšanu — nodokļiem var īstenībā būt dažāda ekonomiska iedarbība uz šīm divām preču grupām.

35.

Ja ienākumi, kas gūti no šāda nodokļa iekasēšanas gan no importētajām, gan no valsts precēm, tiek paredzēti tādu darbību finansēšanai, kuras ir īpašs atbalsts valsts precēm, finanšu apgrūtinājums valsts precēm tiek vairāk vai mazāk kompensēts ar tām radītajām priekšrocībām, turpretī importētajām precēm tas ir tīrs apgrūtinājums ( 20 ).

36.

Tāpēc, lai izvērtētu parafiskāla nodokļa saderību ar EKL 25. un 90. pantu, saskaņā ar jau pastāvīgo judikatūru ir jāizvērtē, cik lielā mērā finanšu apgrūtinājums valsts precēm tiek kompensēts ar priekšrocībām, kuras tiek finansētas no ienākumiem, kas gūti no šī nodokļa iekasēšanas.

37.

Ja kompensācija ir pilnīga, nodoklis ir uzskatāms par maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību, jo faktiski skar vienīgi importētās preces, un tas ir jāuzskata par nelikumīgu kopumā; turpretī, ja kompensācija ir tikai daļēja, nodoklis ir jākvalificē kā diskriminējošs iekšējais nodoklis, ja tas lielākā mērā skar importētās preces nekā valsts preces, un tādēļ tas ir proporcionāli jāsamazina ( 21 ).

38.

Turklāt no judikatūras ir skaidrs, ka šis izvērtējums ir jāveic valsts tiesai, kas ir vienīgā, kurai ir zināmi visi lietas apstākļi, arī faktiskie, kas ir nepieciešami šāda vērtējuma veikšanai ( 22 ). Šajā nolūkā tiesai vispirms ir jāpārbauda, vai ar nodokli apliktā prece ir identiska ar valsts preci, kurai tiek sniegta priekšrocība ( 23 ). Turklāt tiesai ir jāpārliecinās ar atsauci uz noteiktu laika posmu, vai par valsts preci iekasētā nodokļa summa finansiālā izteiksmē ir vienāda ar priekšrocībām, kuras tika sniegtas vienīgi valsts precei. Šajā saistībā Tiesa ir precizējusi, ka šajā pārbaudē netiek ņemti vērā citi parametri, kas nav vienkārši finansiāla vienādība — tādi kā minēto priekšrocību daba, nozīme vai obligātais raksturs — un kas tiek uzskatīti par nepietiekami objektīviem, lai izvērtētu valsts nodokļu regulējuma saderību ar Līguma noteikumiem ( 24 ).

39.

Uzskatu par lietderīgu norādīt, kā pirms manis to jau ir izdarījuši vairāki ģenerāladvokāti, ka tikko minētajai judikatūrai tāpēc, ka tā prasa valsts tiesām veikt bieži diezgan sarežģītus un negaidītus ekonomiska rakstura vērtējumus, ir neapšaubāmas piemērošanas grūtības ( 25 ), kaut arī tās būtiskajos jēdzienos šī judikatūra šķiet skaidra ( 26 ). Pastāvot šādām grūtībām, nav jāaizmirst, ka, ja, pamatojoties uz Kopienu tiesībām, ir jāizvērtē tāda parafiskāla nodokļa likumība, kura iekasēšanas ienākumus izlieto, lai finansētu valsts shēmu valsts ražošanas atbalstam, EKL 25. un 90. panta izmantošanu var uzskatīt vienkārši par alternatīvu Līguma noteikumu par valsts atbalstu piemērošanai ( 27 ).

40.

Vispirms ir lietderīgi apskatīt dažus no SEP un Beļģijas valdības izteiktiem argumentiem, ar kuriem, šķiet, tiek apstrīdēts pats šajā tiesvedībā apskatāmā tarifu palielinājuma raksturs. It īpaši saskaņā ar SEP viedokli OEPS 9. pants nav nekas cits kā rīks, ar kura palīdzību izplatīšanas uzņēmumiem tika atļauts likt saviem klientiem segt iemaksas, kuras saskaņā ar protokolu tiem bija jāpārskaita ražošanas uzņēmumiem. Arī Nīderlande ir uzsvērusi, ka apskatāmais palielinājums ir attaisnots ar protokolu, un uzstāj, ka tas ir uzskatāms tikai par daļu no maksājuma par pārvades pakalpojumiem.

41.

Man nešķiet, ka šie argumenti ļauj secināt, ka apskatāmais palielinājums, kaut arī tam piemīt īpašības, kas to nošķir no klasiskā nodokļa, nav tāds, kas iekļautos maksājuma ar līdzvērtīgu iedarbību jēdzienā EKL 25. panta izpratnē vai diskriminējoša iekšējā nodokļa jēdzienā EKL 90. panta izpratnē.

42.

Pirmkārt, kā tas jau tika norādīts iepriekš, maksājums ar līdzvērtīgu iedarbību judikatūrā tiek definēts īpaši plaši. No šīs definīcijas izriet, ka apskatāmā tiesību jēdziena būtība ir atkarīga no iedarbības, ko uz tirdzniecību starp dalībvalstīm rada noteikts finansiāls apgrūtinājums. Formāliem aspektiem — piemēram, nosaukumam, quantum, struktūrai, iekasēšanas metodei, galamērķim, ienākumu saņēmējam un izvirzītajiem mērķiem — turpretim nav nekādas nozīmes maksājuma ar līdzvērtīgu iedarbību kvalifikācijai, ja vien apskatāmajam finansiālajam apgrūtinājumam ir juridiski obligāts raksturs (“vienpusēji uzlikts”) ( 28 ). Tomēr mūsu lietā nodevas, kas jāmaksā katram lietotājam, kurš izpilda OEPS 9. panta 1. punkta nosacījumus, obligātums netiek apšaubīts, tāpat kā netiek apstrīdēta obligāta tīkla pārvaldītāja pakalpojumu izmantošana teritorijā, kurā patērētājs ir reģistrēts.

43.

Tikpat plašs ir arī diskriminējošo iekšējo nodokļu jēdziens EKL 90. panta izpratnē ( 29 ).

44.

Otrkārt, Tiesai jau ir bijusi iespēja saskaņā ar EKL 25. un 90. pantu izvērtēt tādus finansiālus apgrūtinājumus, kas izpaudās kā tarifa vai likumā noteiktas cenas elementi ( 30 ).

45.

Vēl joprojām ievadā ir jāapskata SEP izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru EKL 25. pants nav jāpiemēro tāpēc, ka apstrīdētais palielinājums attiecas uz tarifu par pievades pakalpojumu, nevis uz elektroenerģijas cenu. SEP turklāt norāda, ka šo pakalpojumu sniedz nīderlandiešu tīkla pārvaldītāji Nīderlandes teritorijā.

46.

Kā zināms, EKL 25. pants attiecas vienīgi uz apgrūtinājumiem, kas skar preces. Ja būtu jāpiekrīt SEP tēzei, šī noteikuma piemērošana šajā lietā tomēr būtu izslēgta tikai tāpēc vien, ka nepastāv nekāda ietekmētā prece.

47.

Šajā saistībā vispirms ir jānorāda, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja apstiprināt, ka elektroenerģija ir prece Līguma noteikumu par preču brīvu apriti izpratnē ( 31 ). Izsakoties par prasību sakarā ar pienākumu neizpildi par EKL 31. panta pārkāpumu, Tiesa turklāt ir precizējusi, ka “pakalpojumi, kas nepieciešami elektroenerģijas importam vai eksportam, kā arī tās pievadei un izplatīšanai, nav nekas cits kā preces piegādes lietotājam rīki Līguma izpratnē” ( 32 ), tādējādi atzīstot minēto pakalpojumu papildu raksturu attiecībā pret pakalpojumu sniegšanas priekšmetu.

48.

Vēl ir jāatceras, ka maksājuma ar līdzvērtīgu iedarbību jēdzienā var būt iekļauts jebkurš apgrūtinājums, kas skar valsts vai ārvalstu preces sakarā ar robežas šķērsošanu, neatkarīgi no tā iekasēšanas metodes. Šiem nosacījumiem atbilst arī nodoklis, kas rodas nevis saistībā ar preces importu vai eksportu, bet gan sniedzot pakalpojumu, kas ir nepieciešams vai kas ir saistīts ar minēto darbību veikšanu ( 33 ), ja tas tomēr var ietekmēt attiecīgās preces apriti Kopienas iekšienē. Man tātad šķiet acīmredzami, ka apgrūtinājums, ko piemēro pievades pakalpojumu sniegšanai un ko aprēķina atkarībā no pievadāmās preces daudzuma, netiešā veidā skarot šo preci, principā veido šādu ietekmi.

49.

Tiesai turklāt jau ir bijusi iespēja spriest par apskatāmajam gadījumam līdzīgu gadījumu, kaut arī ar atsauci vienīgi uz EKL 90. pantu. Spriedumā lietā Schöttle ( 34 ), ko Komisija min savos apsvērumos, Tiesai tika uzdoti daži jautājumi par minētās tiesību normas interpretāciju saistībā ar Vācijā spēkā esošu nodevu par preču pārvadājumiem pa autoceļiem. Atkāpjoties no Vācijas valdības izteiktiem argumentiem, ka apskatāmā nodeva neietilpst EKL 90. panta piemērošanas jomā, jo neietekmē preci kā tādu, Tiesa ir nospriedusi, ka tāda nodeva kā aplūkojamā nodeva, “kas tiek iekasēta par starptautiskiem preču pārvadājumiem pa autoceļiem atkarībā no valsts teritorijā nobrauktās distances un pārvadātās preces svara” ( 35 ), ir jākvalificē kā “nodeva, kas ir netieši piemērojama precēm” ( 36 ). Būtībā Tiesa ir uzskatījusi, ka, “tā kā šāda veida nodeva nekavējoties ietekmē valsts un ievesto preču izmaksas, 9[0]. pants pieprasa, lai tā attiecībā uz ievestajām precēm tiktu piemērota nediskriminējošā veidā” ( 37 ).

50.

Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ neuzskatu, ka apstrīdētā apgrūtinājuma likumības izvērtēšana, pamatojoties uz EKL 25. pantu, būtu jāizslēdz tikai tādēļ, ka šis apgrūtinājums rodas no pakalpojuma (pārvadāšanas pakalpojuma), kas ir nepieciešams apskatāmo preču pārdošanai.

51.

Noskaidrojot visu iepriekš minēto, lai pārbaudītu, vai apstrīdētais tarifu palielinājums neiekļaujas EKL 25. pantā vai EKL 90. pantā noteiktajā aizliegumā, ir jāizvērtē šī palielinājuma īpašības.

52.

Ir skaidrs, ka apskatāmais apgrūtinājums vienādi skar gan Nīderlandē ražoto, gan importēto elektrību, jo to iekasē ar vienādām metodēm. Līdz ar to šķiet, ka tā šķietamā neitralitāte izslēdz EKL 25. panta piemērošanu un liek sliekties uz šī apgrūtinājuma izvērtējumu saskaņā ar EKL 90. pantu.

53.

Tomēr saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru ( 38 ), pirms šādu secinājumu izdarīšanas, ir jāpārbauda, vai šāda neitralitāte zūd, ņemot vērā ienākumu izlietojumu. Īstenībā, ja apgrūtinājums valsts precēm būtu pilnībā kompensēts ar priekšrocībām, kuras, iespējams, tām tiek radītas atkarībā no apstrīdētā palielinājuma piemērošanas gūto ienākumu izlietošanas, būtu jāpiemēro EKL 25. pants, nevis EKL 90. pants, jo, kaut arī šķietami neitrāls, šis palielinājums praksē ietekmē vienīgi importēto preci.

54.

Kaut arī saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šī pārbaude ir jāveic valsts tiesai, uzskatu, ka tomēr būtu lietderīgi, ja Tiesa savas kompetences ietvaros sniegtu šajā saistībā dažas norādes, it īpaši ņemot vērā lietas dalībnieku pamata prāvā izteiktos argumentus.

55.

Šādā kontekstā tiks izdarīti turpmākie novērojumi.

56.

No šajā lietā aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma un no iesniedzējtiesas rīkojuma izriet, ka summas, ko tīkla pārvaldītāji iekasēja saskaņā ar OEPS 9. panta 1. punktu, tiem bija jāpārskaita SEP. Šīs summas kopā ar tām summām, kas tika iekasētas saskaņā ar šī panta 2. punktu, 400 miljonu guldeņu (NLG) apmērā bija jāizlieto neatgūstamo izmaksu par 2000. gadu segšanai, un iespējamais pārpalikums SEP bija jāpārskaita Ekonomikas ministrijai, un šo summu bija paredzēts izlietot neatgūstamo izmaksu segšanas finansēšanai saskaņā ar OEPS 7. pantu par gadiem, kas sekoja 2000. gadam (OEPS 9. panta 5. punkta beigas).

57.

Saskaņā ar šo mehānismu visas saņemtās summas bija jāizlieto neatgūstamo izmaksu segšanai un bija jāpārskaita SEP (vai ERU), piemērojot attiecīgi OEPS 9. panta 4. punktu vai — attiecībā uz summām, kas pārsniedza 400 miljonus guldeņu (NLG), — OEPS 7. pantu.

58.

Līdz ar to, ja izrādītos, ka šajā noteikumā paredzētie maksājumi praksē tika pārskaitīti un ka attiecīgās summas patiešām pilnībā tika izlietotas valsts elektroenerģijas ražotāju labā — tādā veidā, ka starp apgrūtinājumiem un priekšrocībām bija panākts finansiāls līdzsvars —, būtu loģiski secināt ( 39 ), kā savos apsvērumos to dara Komisija, ka apstrīdētā palielinājuma ekonomiskā ietekme uz valsts elektroenerģiju tika pilnībā neitralizēta.

59.

Tomēr, lai nonāktu līdz šādam secinājumam, valsts tiesai vispirms ir jānoskaidro, vai: i) no apstrīdētā palielinājuma piemērošanas izrietošās summas patiešām bija izlietotas pasākumam, kas sniedz valsts precei īpašās priekšrocības, un vai ii) “ar nodokli apliktā prece ir identiska ar valsts preci, kurai tiek sniegtas priekšrocības”.

60.

Attiecībā uz iepriekš minētā jautājuma i) daļu valsts tiesai būs jāpārbauda, vai un cik lielā mērā, nepastāvot apstrīdētā tarifu palielinājuma iekasēšanas rezultātā gūto ienākumu vai jebkura cita valsts pasākuma nodrošinātam segumam, šeit apskatāmās neatgūstamās izmaksas tieši vai netieši ietekmētu ERU bilanci.

61.

Ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa šķietami ir pamatojusies uz pieņēmumu, ka atbildība par šādām izmaksām bija jāuzņemas vienīgi SEP ( 40 ), šādā pārbaudē obligāti ir jāņem vērā finanšu mehānismi, kurus izmantojot ar SEP palīdzību tika īstenota reglamentētā sadarbība starp četriem ERU laikposmā, kad tika ņemtas vērā apskatāmās izmaksas ( 41 ).

62.

Tostarp netiek izslēgts, ka iesniedzējtiesai savā vērtējumā būs jāņem vērā arī protokols, lai pārbaudītu, ar kādiem nosacījumiem tika paredzēta būtiska neatgūstamo izmaksu pārnešana uz izplatīšanas sabiedrībām (vai katrā ziņā uz subjektiem, kuriem bija jāiekasē apstrīdētais palielinājums) ( 42 ). Šajā sakarā ir jānorāda, ka saskaņā ar SEP apgalvoto vēl pirms OEPS 9. panta stāšanās spēkā Essent jau bija samaksājusi summas, kuras par 2000. gadu tai bija jāsamaksā saskaņā ar protokolu. Tātad šķiet, ka šī panta noteikumos paredzētais palielinājums pirmām kārtām ir labvēlīgs izplatīšanas sektoram ( 43 ), jo tas ļauj atsevišķām sabiedrībām ar patērētāju palīdzību atgūt summas, kas tika pārskaitītas vai kas katrā ziņā būtu jāpārskaita SEP; iesniedzējtiesai līdz ar to ir jāizvērtē, vai, nepastāvot šādai atgūšanas iespējai, protokolā paredzētais samaksas pienākums tik un tā gultos uz minētajām sabiedrībām.

63.

Ja no šāda vērtējuma, kas, spriežot pēc lietas dalībnieku atbildēm uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem nebūs viegls, izrietētu, ka laikposmā no 2000. gada 1. augusta līdz 31. decembrim ERU tieši vai ar to finansiālu dalību SEP bija pilnībā vai daļēji atbildīgi par šeit apskatāmajām neatgūstamajām izmaksām, nosacījums par īpašu priekšrocību valsts precei pastāvēšanu, lai piemērotu kompensācijas kritēriju, varētu būt uzskatāms par izpildītu. Man tomēr nešķiet, ka tas vien, ka OEPS 9. panta 4. punktā un 7. pantā paredzētie maksājumi tika pārskaitīti SEP, nevis ERU, varētu jau sākotnēji izslēgt, kā to uzskata Nīderlandes valdība un SEP, minēto priekšrocību esamību, ja tomēr būtu iespējams konstatēt, ka pārskaitītie maksājumi tika patiešām un pilnībā izlietoti, lai segtu izmaksas, kuras tiešā vai netiešā veidā bija jāsedz ERU.

64.

Nīderlandes valdība turklāt apstrīd priekšrocību valsts precei esamību, pamatojoties uz to, ka OEPS 9. panta 4. punktā paredzētie maksājumi SEP labā nebija izraisījuši valstī ražotās elektroenerģijas cenas samazināšanos.

65.

Attiecībā uz šo pietiek norādīt, ka saskaņā ar judikatūru netiek pieprasīts, lai no nodevas iekasēšanas gūtie ienākumi tiktu izlietoti, lai segtu ražošanas izmaksas, jo finansiālos apgrūtinājumus valsts precei, kas izriet no šīs nodevas piemērošanas, var tikpat labi kompensēt, finansējot, piemēram, reklāmas vai pētnieciskus pasākumus, kuri, kaut arī piešķir valsts precei priekšrocības, nesniedz labumus, kas varētu nekavējoties ietekmēt tās pārdošanas cenu.

66.

Attiecībā uz iepriekš 59. punktā minētā jautājuma ii) daļu iesniedzējtiesai vispirms ir jāizvērtē, vai nepieciešamo identitāti starp ar nodokli aplikto preci un preci, kurai tiek sniegtas priekšrocības, neizslēdz apstrīdētā palielinājuma iekasēšanas metode un it īpaši apstāklis, ka šo palielinājumu pārskaita nevis elektroenerģijas ražotāji, bet gan to iekasē no gala patērētājiem. Saskaņā ar Essent un Nīderlandes valdības uzskatiem šis apstāklis izslēgtu kompensācijas iespējamību Tiesas judikatūras izpratnē.

67.

Šī tēze nešķiet pilnībā nepamatota.

68.

Īstenībā ir taisnība, ka tarifu palielinājums vai papildinājums cenai, ko iekasē no gala patērētāja, konkurencei atvērtā režīmā var izrādīties apgrūtinājums precei, ko tas tieši vai netieši skar, jo ietekmē preces tirgus vērtību. Neraugoties uz to, varētu rasties jautājums, vai šo apgrūtinājumu varētu ņemt vērā, izvērtējot, vai pastāv kompensācija iepriekš minētās judikatūras izpratnē, jo, kā jau tika norādīts, šis izvērtējums balstās uz salīdzinājumu starp maksājumiem un priekšrocībām tikai finansiālā izteiksmē.

69.

Turklāt šķiet, ka, ņemot vērā faktu, ka apstrīdētais palielinājums ir pārnests uz patērētājiem, ir iekļauts tarifā par pievadi, nevis elektrības cenā, un tiek piemērots saskaņā ar nediskriminējošām metodēm, ir pamats jautāt, vai varētu konkrēti uzskatīt, ka importēto preci ietekmē jebkāds finansiāls apgrūtinājums vai ka šīs preces aprite kaut kādā veidā tiek mainīta, vai ka minētā palielinājuma piemērošanas dēļ šī prece tiek nostādīta konkrētā no konkurences viedokļa neizdevīgā stāvoklī, kas atšķiras no tā, kas izriet no šāda palielinājuma iekasēšanā gūto ienākumu izlietošanas pasākumu finansēšanai valsts preču labā (kas jāpārbauda saskaņā ar Līguma noteikumiem valsts atbalsta jomā).

70.

Tomēr šķiet, ka Essent un Nīderlandes valdības tēze tiek pamatota ar judikatūras analīzi, kas pieprasa identitāti starp subjektu, kam ir jāmaksā nodeva, un subjektu, kurš gūst labumu no darbības, kas tiek finansēta no šīs nodevas ieņēmumiem, nevis tikai starp ietekmēto (valsts) preci un labumu guvušo preci, lai izslēgtu, ka būtu iespējama kompensācija tad, ja ienākumi no pārskaitījuma tiek izmantoti, sniedzot priekšrocību ražošanas darbībām, kas atšķiras no darbībām, uz kurām attiecas apgrūtinājumi. Ja preču identitāte pastāvētu, nebūtu nozīmes tam, vai apskatāmo pārskaitījumu iekasē par ražošanu (un importu) vai par preces patēriņu.

71.

Turklāt man nešķiet, ka no ekonomiskā viedokļa daudz atšķiras situācija, kad patērētājs ir pasīvs nodokļa maksātājs, un situācija, kad tas turpretī ir subjekts, uz kuru, palielinot ietekmētās preces cenu, tiek pārnests nodoklis, ko iekasē no ražotājiem un importētājiem, jo abos gadījumos no finansiāliem apgrūtinājumiem, kuri rodas no nodokļa piemērošanas, cieš subjekti, kas nav ražotāji un importētāji. Tomēr arī judikatūrā tiek pieļauts, ka otrajā gadījumā kompensācija varētu pastāvēt ( 44 ).

72.

Ja iesniedzējtiesa sava izvērtējuma beigās secinās, ka ieņēmumi no apstrīdētā palielinājuma iekasēšanas patiešām bija paredzēti to izmaksu finansēšanai, kas tieši vai netieši attiecas uz valsts elektroenerģiju, ļaujot valsts elektroenerģijas ražotājiem kompensēt apgrūtinājumus, kurus tie cieta no šī palielinājuma piemērošanas, iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, vai kompensācija ir bijusi pilnīga, kā to pieprasītu OEPS 9. pants, vai tikai daļēja. Pirmajā gadījumā attiecīgais palielinājums būtu jākvalificē kā maksājums ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 25. panta izpratnē, otrajā gadījumā — kā diskriminējošs iekšējais nodoklis saskaņā ar EKL 90. pantu.

73.

Ja turpretī iesniedzējtiesa secinās, ka kompensācija nav bijusi, neviens no šiem pantiem nebūtu piemērojams, jo apstrīdēto palielinājumu nediskriminējošā veidā un vienlīdzīgi piemēro gan valsts, gan importētai precei.

74.

Ņemot vērā visus iepriekšējos apsvērumus, iesaku Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

75.

Uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai OEPS 9. panta 1. punktā nodibinātais mehānisms ir uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

76.

Šajā sakarā ir jāatceras, ka valsts tiesa var interpretēt valsts atbalsta jēdzienu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, pamatojoties uz tiešu iedarbību, kas judikatūrā ir atzīta EKL 88. panta 3. punkta pēdējam teikumam ( 45 ). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valstu tiesām ir pienākums nodrošināt, lai tiktu garantētas privātpersonu tiesības, ja valsts iestādes pārkāpj valsts atbalstu īstenošanas aizliegumu, kas noteikts šajā noteikumā ( 46 ).

77.

Attiecībā uz pasākumiem, kurus var veikt vai jāveic, lai nodrošinātu šo tiesas aizsardzību, Tiesa ir precizējusi, ka “valsts tiesai jānodrošina, lai šādam pārkāpumam, uz ko atsaucas attiecīgās personas, būtu visas valsts tiesību aktos paredzētās sekas gan attiecībā uz valsts atbalsta īstenošanas pasākumu spēkā esamību, gan attiecībā uz finansiālā atbalsta, kas piešķirts, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu, atgūšanu” ( 47 ).

78.

Kaut arī iesniedzējtiesa šajā saistībā nav iesniegusi nevienu jautājumu, tomēr ir lietderīgi atgādināt, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka atbalsta pasākums nav aplūkojams atsevišķi no tā finansēšanas veida seku vērtējuma, ja šis veids veido neatņemamu atbalsta sastāvdaļu ( 48 ). Atbalsta finansēšanas veids var padarīt atbalstu nesaderīgu ar kopējo tirgu arī tad, ja izpilda Līgumā, it īpaši tā 25. un 90. pantā paredzētos nosacījumus ( 49 ).

79.

Spriedumā lietā van Calster u.c. Tiesa ir paskaidrojusi, ka līdzīgā gadījumā, “lai nodrošinātu paziņošanas pienākuma lietderīgu iedarbību, kā arī, lai Komisija varētu adekvāti un pilnībā izvērtēt valsts atbalstu, dalībvalstij, lai izpildītu šo pienākumu, ir jāpaziņo ne tikai par atbalsta projektu, bet arī par tā finansēšanas veidu, ciktāl tas veido neatņemamu paredzētā pasākuma sastāvdaļu” ( 50 ). Tādējādi saskaņā ar Tiesas viedokli, “ņemot vērā, ka paziņošanas pienākums attiecas arī uz atbalsta finansēšanas veidu, valsts iestāžu izdarītā [EKL 88. panta 3. punkta pēdējā teikuma] pārkāpuma sekas ir jāattiecina arī uz šo valsts atbalsta aspektu” ( 51 ). No tā izriet, ka, “ja atbalsta pasākums, kura finansēšanas veids ir tā sastāvdaļa, ir īstenots, neizpildot paziņošanas pienākumu, tad valsts tiesu pienākums principā ir izdot rīkojumu atmaksāt šī atbalsta finansēšanai īpaši iekasētās nodevas vai iemaksas” ( 52 ).

80.

Spriedumā lietā Streekgewest Tiesa precizēja, ka, “lai nodokli varētu uzskatīt par atbalsta pasākuma sastāvdaļu, atbilstoši attiecīgam valsts tiesiskajam regulējumam jāpastāv ciešai saiknei starp nodokli un atbalstu tādā ziņā, ka ieņēmumi no nodokļa noteikti tiek izlietoti atbalsta finansēšanai” un tieši ietekmē atbalsta apmēru, kā arī — tā rezultātā — šī atbalsta saderības ar kopējo tirgu novērtējumu ( 53 ).

81.

Šajā lietā apskatāmais palielinājums tiek iekasēts tikai un vienīgi, lai SEP un/vai ERU varētu segt uz tiem gulstošās neatgūstamās izmaksas. Man līdz ar to šķiet, ka eksistē Tiesas pieprasītā ciešā saikne starp ieņēmumiem no nodevas un valsts pasākuma, kas jāvērtē iesniedzējtiesai, lai izlemtu, vai pastāv valsts atbalsts, finansēšanu.

82.

Saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru, balstoties uz OEPS 9. panta 1. punktu Essent izteiktās pretenzijas pret Aldel tātad varētu noraidīt, ja tiktu pierādīts, ka ar šo pantu izveidotais mehānisms ir valsts atbalsta pasākums EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un ka šis pasākums nav ticis paziņots Komisijai.

83.

Tāpēc turpmāk apskatīšu šos divus aspektus.

84.

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, lai izvērtētu, vai valsts pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu, ir jāpārbauda, vai ir izpildīti četri kumulatīvi nosacījumi, proti, priekšrocības pastāvēšana kādam uzņēmumam, minētā pasākuma selektīvais raksturs, šāda pasākuma finansēšana no valsts puses vai ar valsts līdzekļu palīdzību, kā arī tā ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un no tās izrietošā konkurences izkropļošana ( 54 ).

85.

Attiecībā uz pirmo un otro nosacījumu man šķiet acīmredzami, ka strīdus pasākums sniedz priekšrocību SEP un/vai ERU un ka šai priekšrocībai, kas attiecas tikai uz elektroenerģijas ražošanas sektoru, ir selektīvs raksturs.

86.

Nīderlandes valdības norādītajam apstāklim, ka tīkla pārvaldītājiem saskaņā ar protokolu vienošanos tomēr bija jāsniedz ieguldījums neatgūstamo izmaksu segšanai, manuprāt, nav izšķirošas nozīmes. Īstenībā OEPS 9. pantā subjektiem, kuriem ir jāiekasē palielinājums, noteikts tiesisks pienākums pārskaitīt SEP attiecīgos ieņēmumus, kas ir autonoms un neatkarīgs no pienākuma, kas varētu gulties uz šiem subjektiem saskaņā ar vienošanās protokolu ( 55 ). Turklāt OEPS 9. pantā paredzētais mehānisms dod SEP papildu pārliecību par pārskaitījumu, kas nāk no parafiskāliem apgrūtinājumiem, drošumu un tādēļ ļauj samazināt vai izslēgt risku, ka ar protokolu saistītie subjekti, iespējams, to nepildīs vai nevarēs izpildīt ( 56 ).

87.

Tomēr, ja izrādītos, ka brīdī, kad tika veikti OEPS 9. panta 4. punktā paredzētie pārskaitījumi, SEP jau pilnībā vai daļēji saskaņā ar vienošanās protokola izpildi bija saņēmusi šī panta 5. punktā paredzētos 400 miljonus guldeņu (NGL) ( 57 ), no apskatāma režīma izrietošās SEP un/vai ERU priekšrocības attiecīgi samazinātos, iespējams, līdz pārpalikumam ( 58 ).

88.

Attiecīgās pārbaudes ir jāveic iesniedzējtiesai.

89.

Manuprāt, varētu uzskatīt, ka ir izpildīts arī ceturtais nosacījums par apskatāmā pasākuma iedarbību uz konkurenci un ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. Šajā sakarā es tikai norādīšu, ka Tiesas pieeja ir ļoti plaša. Īstenībā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “nav jākonstatē patiesā piešķirtā atbalsta ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un reāla konkurences izkropļošana, bet gan tikai jāpārbauda, vai atbalsts varētu ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci” ( 59 ). Īpaši tad, ja kādas dalībvalsts piešķirtais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir uzskatāms, ka atbalsts ir ietekmējis šo tirdzniecību ( 60 ).

90.

Neesot tiešā veidā iesaistītai elektroenerģijas ražošanas pasākumos, SEP kā četru ERU kopīgas meitas sabiedrības uzdevums bija ERU ražotās elektroenerģijas, kā arī importētās elektroenerģijas pārdošana. Tā vismaz formāli darbojās konkurences režīmā elektroenerģijas, kas nav domāta publiskām vajadzībām, importa tirgū ( 61 ), pārvaldīja ogļu gazifikācijas iekārtu Demkolec un darbojās pilsētas apsildes sektorā. Attiecībā uz apskatāmā pasākuma ietekmi uz tirdzniecību Kopienā no iepriekš minētā izriet, ka SEP savu darbību veica ne tikai valsts ietvaros, bet piedalījās arī pārrobežu tirdzniecībā.

91.

Attiecīgās pārbaudes tomēr ir jāveic iesniedzējtiesai ( 62 ).

92.

Tomēr sarežģītāka ir analīze attiecībā uz trešā nosacījuma, kas attiecas uz pasākuma finansēšanu no valsts līdzekļiem, izpildi. Šis jautājums tika plaši apspriests gan iesniedzējtiesā, gan Tiesā. Tāpēc turpmāk pārbaudīšu, vai ir izpildīts šis nosacījums.

93.

Šīs pārbaudes ietvaros labprāt vēlētos izvairīties no diskusijas, kura ir veikta vairākos agrākos Tiesas spriedumos ( 63 ), par valsts finansējuma nepieciešamību, lai valsts pasākumu varētu kvalificēt kā valsts atbalstu EKL 87. panta izpratnē. Šajā sakarā tikai norādīšu, ka, sākot ar spriedumu lietā Sloman Neptun ( 64 ), Tiesa ir vairākkārt un nešaubīgi apstiprinājusi principu, saskaņā ar kuru valsts atbalstam ir jābūt tieši vai netieši finansētam no valsts līdzekļiem ( 65 ), tādējādi parādot, ka šis nosacījums ir jāuzskata par vienu no valsts atbalsta jēdziena sastāvdaļām.

94.

Šis princips tika vēlreiz apstiprināts ( 66 ) spriedumā lietā PreussenElektra ( 67 ), kurā Tiesa bija izslēgusi, ka par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē tiek kvalificēts valsts tiesiskais regulējums, kurš, pirmkārt, uzlika privātiem elektroenerģijas piegādes uzņēmumiem pienākumu iegādāties elektroenerģiju, kas ražota no atjaunojamiem enerģijas resursiem, par minimālajām cenām, kuras bija augstākas par šī enerģijas veida ekonomisko vērtību, un, otrkārt, sadalīja no šī pienākuma izrietošo finansiālo apgrūtinājumu starp elektrības piegādes uzņēmumiem un hierarhijā augstāk esošiem privātiem elektroenerģijas tīklu pārvaldītājiem. Saskaņā ar Tiesas uzskatiem, nepastāvot tiešai vai netiešai valsts līdzekļu piešķiršanai, fakts, ka šāds tiesiskais regulējums piešķir neapšaubāmu ekonomisku priekšrocību uzņēmumiem, kuri ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem resursiem, un ka šī priekšrocība radās valsts varas iesaistīšanās rezultātā, nebija pietiekošs, lai apskatāmo pasākumu varētu kvalificēt kā atbalstu ( 68 ).

95.

Pavisam nesen spriedumā lietā Pearle ( 69 ) Tiesa uzskatīja, ka valsts atbalsta pasākumus neveidoja publisko tiesību profesionālas organizācijas pieņemtie noteikumi, lai finansētu kolektīvu reklāmas kampaņu, par kuru tās locekļi pieņēmuši šādu lēmumu, ar līdzekļiem, kas ieturēti no šīs organizācijas locekļiem un izmantoti tikai minētās kampaņas finansēšanai, jo bija pierādīts, ka finansēšana tika veikta no līdzekļiem, ar kuriem šī publisko tiesību profesionālā organizācija nevienā brīdī nevarēja brīvi rīkoties. Tiesa ir piešķīrusi nozīmi apstāklim, ka publiskās organizācijas izdevumi minētās kampaņas sakarā tika pilnībā segti no uzņēmumu, kuri guva labumu no šīs kampaņas, maksājumiem. Pēc Tiesas uzskatiem, no tā izrietēja, ka minētās organizācijas iejaukšanās “mērķis nebija radīt priekšrocību, kas varētu izpausties kā papildu nasta valstij vai šai organizācijai” ( 70 ), kura kalpoja “tikai par instrumentu piesaistāmo līdzekļu iekasēšanai un izlietošanai tīri komerciāla mērķa labā, kurš tika iepriekš izvēlēts šajā nozarē un kurš nekādā ziņā neveidoja daļu no Nīderlandes iestāžu politikas” ( 71 ).

96.

Atsaucoties uz šajos divos precedentos Tiesas radītajiem principiem un rastajiem risinājumiem, ir jāizvērtē, vai ar apskatāmo valsts tiesisko regulējumu SEP labā noteiktais pasākums izpilda nosacījumu par finansēšanu no valsts līdzekļiem. Nīderlande uzskata, ka, tieši ņemot vērā Tiesas apstiprināto minētajos spriedumos, šādam izvērtējumam var būt vienīgi negatīvs iznākums.

97.

Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka Tiesas spriedumam lietā PreussenElektra ir īpaši svarīga ietekme uz tirgiem ierobežojumu atcelšanas stadijā, kurā — un tas attiecas tieši uz elektrības tirgu — liberalizācijas radītās neatgūstamās izmaksas ir īpaši augstas. Komisijas kontroles vara pār valsts pasākumiem uzņēmumu, uz kuriem gulstas šādas izmaksas, atbalstam, ir ievērojami samazināta, stingri piemērojot nosacījumu par finansēšanu no valsts līdzekļiem, it īpaši, ja ņem vērā, ka šos pasākumus bieži veido tā, lai attiecīgo izmaksu reintegrācijas ekonomiskais slogs būtu uzlikts gala patērētājiem, nereti izmantojot parafiskālus apgrūtinājumus ( 72 ). Līdz ar to pastāv risks, ka valsts pasākumi, kas var pat jūtami ietekmēt dalībvalstīs notiekošo liberalizācijas procesu iznākumus, faktiski ir izslēgti no visām pārbaudēm saskaņā ar Kopienu noteikumiem valsts atbalsta jomā un tiem nav piemērojams stingrs regulējums, kuram turpretim tiek pakļauti pasākumi, kam ir piemērojama šī pārbaude, piemērojot Komisijas izdotās pamatnostādnes par valsts atbalsta pārbaudi saistībā ar neatgūstamām izmaksām ( 73 ).

98.

Galvenokārt šī iemesla dēļ uzskatu, ka Tiesas risinājums spriedumā lietā PreussenElektra nebūtu jāpaplašina ārpus specifiskiem faktiskiem apstākļiem, kas ir pamatojuši tā pieņemšanu.

99.

Viens no elementiem, ko Tiesa ir uzskatījusi par būtisku sprieduma lietā PreussenElektra pieņemšanai, bija subjektu, kam bija uzlikti Stromeinspeisungsgesetz noteiktie apgrūtinājumi, privātais raksturs. Šī apstākļa nozīmīgums skaidri izriet ne tikai no sprieduma rezolutīvās daļas, bet arī no tā 55. un 56. punkta, kuros Tiesa, ņemot vērā Vācijas valdības sniegto informāciju par iesaistīto uzņēmumu akcionāriem (PreussenElektra un Schleswag), bija pārfrāzējusi Landgericht Kiel (Ķīles tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu kā būtībā vērstu uz to, lai noskaidrotu, vai par valsts atbalstu ir uzskatāmi vācu tiesībās noteiktie apgrūtinājumi (pienākums iegādāties par noteiktu cenu un attiecīgo apgrūtinājumu sadalīšana) privātiem elektroenerģijas piegādes uzņēmumiem un privātiem hierarhijā augstāk esošiem tīklu pārvaldītājiem ( 74 ). Turklāt Stromeinspeisungsgesetz (likums par elektroenerģijas pievadi) noteiktais mehānisms neparedzēja starpnieku iesaistīšanos, lai saņemtu vai pārvaldītu subsīdijām izlietojamās summas; tā kā atbalstīto uzņēmumu baudītos labumus veidoja garantija par to saražotās elektroenerģijas pārdošanu un starpība starp elektroenerģijas ekonomisko vērtību un cenu, kas pārsniedza šo vērtību, šos likumā noteiktos labumus automātiski piešķīra brīdī, kad tika noslēgti piegādes līgumi un samaksāta atlīdzība.

100.

Balstoties uz šiem elementiem, līdz ar to ir iespējams uzskatīt, ka spriedums lietā PreussenElektra ir piemērojams tikai attiecībā uz gadījumu, kurā noteiktiem uzņēmumiem publiskās varas piešķirto subsīdiju finansē vienīgi no apgrūtinājumiem, kas uzlikti privātiem dalībniekiem un kurus šie dalībnieki tieši pārskaita saņēmējiem.

101.

Pretējā gadījumā Tiesas spriedums neattiektos uz i) gadījumu, kurā subsīdiju finansē no publiskiem uzņēmumiem uzliktiem apgrūtinājumiem vai no šo uzņēmumu rīcībā esošiem līdzekļiem, un ii) gadījumu, kurā subsīdiju finansēšanai domātie resursi, kas gūti no apgrūtinājumiem, kuri uzlikti privātiem subjektiem (piemēram, parafiskāliem maksājumiem), vispirms nonāk pie uzņēmumiem vai organizācijām, kas tādējādi tiek iesaistītas kā starpnieces, pirms resursus piešķir atbalstāmiem subjektiem.

102.

Šāda subsīdija šajos gadījumos varētu iekļauties atbalsta jēdzienā EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ja to finansē no valsts līdzekļiem. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šis nosacījums ir izpildīts, ja izmantotos resursus tieši vai netieši kontrolē valsts. Spriedumā lietā Ladbroke Racing ( 75 ) un vēl nesenāk spriedumā lietā Stardust ( 76 ) Tiesa ir skaidri atzinusi, ka valsts resursu jēdziens EKL 87. panta 1. punkta izpratnē “ietver visus finanšu līdzekļus, kurus valsts sektors var reāli izmantot savu uzņēmumu atbalstam, neatkarīgi no tā, vai tie ietilpst attiecīgās nozares pastāvīgajos līdzekļos”. Tādējādi, “pat ja summas, kas atbilst apstrīdētajam pasākumam, pastāvīgi nav [Valsts kases] rīcībā, tas, ka tās pastāvīgi ir valsts uzraudzībā un tādējādi kompetento valsts iestāžu rīcībā, ir pietiekami, lai tās kvalificētu kā valsts resursus” ( 77 ).

103.

Īpaši attiecībā uz iepriekš 101. punktā norādīto i) gadījumu, kurā pasākumu subsidē no publiskiem uzņēmumiem uzliktiem apgrūtinājumiem vai izmantojot šo uzņēmumu rīcībā esošus līdzekļus, iepriekš minētajā spriedumā lietā Stardust Tiesa ir precizējusi, ka minētie līdzekļi ir jāuzskata par valsts resursiem, ja valsts spēj, “izmantojot savu dominējošo ietekmi uz šiem uzņēmumiem, novirzīt uzņēmumu līdzekļu izmantošanu tā, lai vajadzības gadījumā finansētu īpašus [pasākumus] citu uzņēmumu labā” ( 78 ). Šajā nolūkā nav jāpierāda, ka valsts ir piešķīrusi īpašas dotācijas šiem uzņēmumiem, lai finansētu atbalsta pasākumu.

104.

Tomēr organizācijas publiskais raksturs nenozīmē, ka tās rīcībā esošie līdzekļi ir automātiski jākvalificē kā “valsts” līdzekļi EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Kā jau norādīts iepriekš ( 79 ), patiesībā šāda kvalifikācija varētu tikt izslēgta, piemēram, gadījumā, kurā šī organizācija bija “tikai instruments piesaistāmo līdzekļu iekasēšanai un izlietošanai” un tās iesaistīšanās “mērķis nebija veidot priekšrocību, kas varētu izpausties kā papildu nasta valstij”.

105.

Turklāt, lai publiska uzņēmuma īstenoto pasākumu varētu uzskatīt par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, tam ir jābūt katrā ziņā piedēvējamam valstij tādā ziņā, ka tas izrietētu no valsts varas darbības ( 80 ).

106.

Turpretim, apskatot iepriekš 101. punktā attēloto ii) gadījumu, kurā subsīdijas finansēšanai paredzētie līdzekļi tiek iegūti no privātiem subjektiem un tiek piešķirti labumu guvējiem ar uzņēmumu vai organizāciju starpniecību, vispirms ir jāatceras, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nav jānošķir valsts tieši piešķirtais atbalsts no atbalsta, kuru piešķir ar valsts izraudzītas vai izveidotas publiskas vai privātas organizācijas starpniecību ( 81 ).

107.

Pēc tam ir jāatsaucas tieši uz judikatūru par atbalsta pasākumiem, kas finansēti no parafiskāliem nodokļiem vai no obligātiem maksājumiem. Saskaņā ar šo judikatūru “līdzekļ[i], [ko] iegūst no likumā noteiktiem obligātiem maksājumiem un pārvalda un sadala [..] saskaņā ar valsts tiesību aktiem, [..] ir jāuzskata par “valsts līdzekļiem” [EKL 87. panta 1. punkta] izpratnē arī tad, ja tos administrē institūcijas, kas ir nošķirtas no valsts iestādēm” ( 82 ).

108.

Protams, var iebilst, ka no šīs judikatūras netiešā veidā ir izdarīta atkāpe spriedumā lietā PreussenElektra, vismaz gadījumā, kurā starpnieka uzdevums ir vienīgi maksājumu saņemšana vai katrā ziņā tas ir ierobežots ar savākto līdzekļu grāmatvedības kontroli un tādējādi izslēdz jebkādu rīcības brīvību, izmantojot un novirzot līdzekļus. Īstenībā, no ekonomiskā viedokļa, šo situāciju ir grūti objektīvi nošķirt no situācijas, kurā summas, kas ir paredzētas atbalsta pasākuma finansēšanai, no subjektiem, kuriem uzlikts maksājumu pienākums, tiek tieši novirzītas uz uzņēmumiem, kuri gūst labumu no atbalsta pasākuma ( 83 ).

109.

Tomēr es uzskatu, ka šo iebildumu var atspēkot, ja valsts nozīmētā starpnieka iesaistīšanu, kaut arī viņš ir atbildīgs tikai par iekasēšanu vai par grāmatvedības kontroli, aplūko kā tādu, kas var pārtraukt tiešo līdzekļu plūsmu no nodokļu maksātājiem uz labumu guvējiem, ļaujot noteikt brīdi, kurā šie līdzekļi vismaz netiešā veidā ir pakļauti valsts kontrolei, pat ja to izlietošana ir paredzēta konkrētiem mērķiem, šādi kļūstot par valsts līdzekļiem. It īpaši šāda interpretācija man šķiet iespējama vismaz divās situācijās — kad starpnieks ir publiska persona un kad obligātus maksājumus, kas iekasēti no uzņēmumiem vai no privātpersonām, pārskaita uz publisku vai privātu fondu, ko izveidojusi vai izraudzījusies valsts, lai saskaņā ar likumu piešķirtu pabalstu neatkarīgi no šī fonda autonomijas pakāpes saņemto summu pārvaldē vai sadalījumā.

110.

Man nešķiet, ka iepriekš minētais spriedums lietā Pearle varētu būt šķērslis tikko minētajam. Kā tika norādīts, minētajā lietā Tiesa izslēdza, ka valsts līdzekļus veido summas, kas iegūtas no obligātiem maksājumiem, kurus dalībnieki pārskaitījuši profesionālai organizācijai, kuru iekasēšana ir kļuvusi iespējama, ņemot vērā šai organizācijai piemērojamo tiesisko regulējumu, un kuru iekasēšana tika veikta kolektīvās reklāmas kampaņas finansēšanai, kas bijusi organizēta šo dalībnieku labā. Tomēr no vairākiem elementiem, ko Tiesa izmantoja šāda secinājuma pamatošanai (organizācijas nespēja rīkoties ar šīm summām, ierobežota organizācijas loma maksājumu iekasēšanā, priekšrocības piešķiršana bez attiecīgā apgrūtinājuma valstij vai iesaistītai publiskai iestādei), apstāklim, ka iniciatīva sekmēt attiecīgo reklāmas kampaņu un piedāvājums attiecībā uz attiecīgo maksājumu sadalīšanu nāca no ieinteresētā tirdzniecības sektora, nevis no publiskajām iestādēm, manuprāt, bija izšķiroša nozīme Tiesas vērtējumā, jo tas izslēdz pasākuma attiecināmību uz valsti ( 84 ).

111.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāvaicā, vai saskaņā ar OEPS 9. panta 1. un 4. punktu noteikumiem SEP labā veiktie pārskaitījumi norāda uz “valsts līdzekļu” izmantošanu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

112.

Kā tika norādīts, ar attiecīgo valsts tiesisko regulējumu izveidotais mehānisms paredzēja, ka tiek noteikts tarifu par elektroenerģijas pievadi palielinājums, ko sedz elektroenerģijas patērētāji, ka šo palielinājumu iekasē tīkla pārvaldītāji un ka iekasēšanas ienākumi tiek pārskaitīti “izraudzītajai sabiedrībai” (SEP), kurai bija jāveic pārskaitīto summu grāmatvedības kontrole un jāpārskaita Ekonomikas ministram summas, kas pārsniedza 400 miljonus guldeņu (NGL). Iesniedzējtiesā izskatāmais strīds īpaši attiecas uz summām, kuras privātais lietotājs Aldel saskaņā ar attiecīgā palielinājuma piemērošanu ir parādā teritorijas, kurā tas ir reģistrēts, tīkla pārvaldītājam Essent.

113.

Pirmkārt, ir jāatzīmē, ka atbildē uz Tiesas uzdoto rakstveida jautājumu Essent ir precizējusi, ka apskatāmajā laikposmā, proti, no 2000. gada 1. augusta līdz 31. decembrim, tās kapitālu 100 % apmērā kontrolēja Essent NV, kuras kapitāls 100 % apmērā savukārt piederēja rajoniem un provincēm, tātad tas pilnībā atradās valsts rokās. No tā izriet, kā savos apsvērumos to ir pareizi norādījusi Komisija, ka minētajā laikposmā Essent bija valsts uzņēmums Komisijas 1980. gada 25. jūnija Direktīvas 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārskatāmību ( 85 ) 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

114.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru Essent rīcībā esošie līdzekļi ( 86 ) tādējādi principā ir jāuzskata par valsts līdzekļiem. Attiecībā uz Nīderlandes valdības izteikto iebildumu par to, ka Essent bija vienkārši nodevas saņēmēja, jāatsaucas uz jau iepriekš 108.–110. punktā minēto ( 87 ).

115.

Otrkārt, man šķiet nozīmīgs apstāklis, ka SEP bija jāveic no konkrētā palielinājuma iekasēšanas iegūto ieņēmumu summu grāmatvedības kontrole, par ko bija jāatskaitās Ekonomikas ministrijai. Jādomā, ka tikai pēc šīs kontroles apskatāmās summas nokļuva SEP rīcībā, kurai tomēr šīs summas bija jāizlieto noteiktiem mērķiem, proti, lai segtu izmaksas, kuras radīja ieguldījumi, kas veikti valsts varas izvēles rezultātā.

116.

Beidzot, tikpat nozīmīgs ir apstāklis, ka saskaņā ar OEPS 9. panta 5. punktu summas, kas pārsniedza 400 miljonus guldeņu (NGL), SEP bija jāpārskaita Ekonomikas ministrijai.

117.

Pamatojoties uz iepriekš paustajiem apsvērumiem, man šķiet, ka ir iespējams izdarīt secinājumu, ka saskaņā ar OEPS 9. panta 1. un 4. punkta noteikumiem SEP labā veiktie maksājumi ir saistīti ar “valsts līdzekļiem” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

118.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

119.

Kaut arī iesniedzējtiesa nav uzdevusi Tiesai jautājumu par EKL 88. panta 3. punkta interpretāciju, pamatojoties uz principu, ka Nīderlande nav izpildījusi šajā tiesību normā noteikto paziņošanas pienākumu, es tomēr uzskatu, ka ir lietderīgi īsi izteikties par Nīderlandes valdības izvirzītiem argumentiem, lai apstrīdētu tai piedēvēto pienākuma neizpildi.

120.

Nīderlande apgalvo, ka procedūras par valsts atbalstu Nr. 597/1998 ietvaros tā ir“darījusi zināmu” Komisijai visu OEPS likumprojekta tekstu. Šī paziņošana tika veikta ar 2000. gada 30. augusta vēstuli, kurā Nīderlande bija īpaši vērsusi Komisijas uzmanību uz šī likumprojekta 9. panta tekstu. Komisija neapstrīd, ka 2000. gada 30. augusta vēstules pielikumā bija pievienots viss likumprojekts. Turklāt no šīs vēstules teksta, kuru pēc Tiesas lūguma ir iesniegusi Nīderlandes valdība, izriet, ka šī valdība vēstulē bija izdarījusi tiešu atsauci uz OEPS 9. pantu, kaut arī vienīgi sadaļā ar nosaukumu “Papildu informācija par protokolu Direktīvas 96/92 24. panta piemērošanai”.

121.

Jānorāda, ka procedūra Nr. 597/1998 noslēdzās ar 2001. gada 25. jūlija lēmumu.

122.

Tomēr OEPS 9. pantā noteiktais režīms stājās spēkā 2000. gada 29. decembrī un paredzēja, ka līdz 2001. gada 1. jūlijam tīkla pārvaldītājiem bija jāpārskaita SEP ieņēmumi no tarifu palielinājuma, kas noteikts šī panta 1. punktā (9. panta 4. punkts). Tātad Nīderlande bija ieviesusi šo režīmu, nesagaidot lēmumu, ar kuru Komisija bija noslēgusi procedūru, kuras ietvaros šai institūcijai tika paziņots par tiesību normu, kas nodibināja šo režīmu.

123.

Turklāt šīs ieviešanas ietvaros ar atpakaļejošu spēku no 2000. gada 1. augusta tika paredzēta OEPS 9. panta 1. punktā noteiktā tarifu palielinājuma iekasēšana, tātad no datuma pirms pašas vēstules, ar kuru Komisijai tika darīti zināmi šajā pantā paredzētie pasākumi. Šajā saistībā ir derīgi atgādināt, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā van Calster u.c. Tiesa ir uzskatījusi par nelikumīgām parafiskālas nodevas, kuru mērķis bija finansēt atbalsta pasākumus dažu lauksaimniecības nozaru labā un kuras tika iekasētas ar atpakaļejošu spēku laikposmā pirms Komisijas lēmuma, kurš noteica šo pasākumu likumību. Saskaņā ar Tiesas uzskatiem, paredzot atpakaļejošu spēku šo maksājumu piemērošanai, ieinteresētā valsts bija pārkāpusi pienākumu izdarīt paziņojumu, kas jāveic pirms atbalsta ieviešanas.

124.

No tā izriet, ka, pat ja ar 2000. gada 30. augusta vēstuli veiktā paziņošana būtu uzskatāma par paziņojumu EKL 88. panta 3. punkta izpratnē, tas nebūtu pietiekoši, lai varētu uzskatīt, ka šajā noteikumā paredzētais pienākums ir izpildīts.

125.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai atzīt, ka: