EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62006CC0202

Ģenerāladvokātes Kokott secinājumi, sniegti 2007. gada 26.aprīlī.
Cementbouw Handel & Industrie BV pret Eiropas Kopienu Komisiju.
Apelācija - Konkurence - Regula (EEK) Nr. 4064/89 - Komisijas kompetence - Paziņojums par Kopienas mēroga koncentrāciju - Pušu piedāvātās saistības - Ietekme uz Komisijas kompetenci - Atļauja, kas atkarīga no noteiktu saistību ievērošanas - Samērīguma princips.
Lieta C-202/06 P.

Judikatūras Krājums 2007 I-12129

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2007:255

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 26. aprīlī ( 1 )

Lieta C-202/06 P

Cementbouw Handel & Industrie BV

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

“Apelācija — Konkurence — Regula (EEK) Nr. 4064/89 — Komisijas kompetence — Paziņojums par Kopienas mēroga koncentrāciju — Pušu piedāvātās saistības — Ietekme uz Komisijas kompetenci — Atļauja, kas atkarīga no noteiktu saistību ievērošanas — Samērīguma princips”

I – Ievads

1.

Izskatāmā lieta kalpo par iemeslu, lai precīzāk nodalītu Kopienas un dalībvalstu pilnvaras koncentrāciju kontroles jomā ( 2 ). Jānoskaidro, kurš brīdis konkrētā apvienošanās lietā ir atbilstošs, lai noteiktu kompetento konkurences iestādi. Vēl ir jāpārbauda, vai attiecīgā iestāde var zaudēt savu kompetenci vēlāku notikumu rezultātā. Šiem jautājumiem ir liela praktiska nozīme valsts un Kopienas līmenī gan attiecīgo tirgus dalībnieku, gan konkurences iestāžu, kas pilnvarotas īstenot koncentrāciju kontroli, darbā.

2.

Šīs lietas cēlonis ir koncentrāciju kontroles procedūra, kas attiecas uz sienu būvmateriālu, tostarp arī kalcija silikāta ķieģeļu, tirgu Nīderlandē. 1999. gadā uzņēmumi Cementbouw ( 3 ) un Haniel ( 4 ) kopīgi ieguva kontroli pār uzņēmumu CVK  ( 5 ), kā arī tā dalībnieku uzņēmumiem. Šajā sakarā tika noslēgtas divas darījumu grupas, kuras Komisija uzskatīja par vienotu uzņēmumu koncentrāciju. Komisijas kompetenci attiecībā uz šīs lietas pārbaudi varēja apstiprināt tikai tādēļ, ka šīs abas darījumu grupas tika uzskatītas par vienotu darījumu un kopā tās pārsniedza attiecīgo apgrozījuma apjomu.

3.

Koncentrāciju kontroles procedūras gaitā Komisija konstatēja konkurences problēmas. Tomēr pirmajā projektā Haniel un Cementbouw to risināšanai piedāvāja tikai saistības, kas liecināja par gatavību atteikties no darījumu otrās grupas. Komisija šīs saistības noraidīja to neatbilstības konkurences problēmu risināšanai dēļ un atļāva apvienošanos tikai tad, kad tika izteikta gatavība uzņemties vēl papildu saistības, tostarp gatavība atteikties no darījumu pirmās grupas.

4.

Tagad Cementbouw Pirmās instances tiesā argumentē, ka Komisija šīs papildu saistības nemaz nedrīkstēja izmantot par pamatu savam lēmumam. Tas tādēļ, ka, pēc Cementbouw domām, jau sākotnējais uzņēmumu piedāvājums atteikties no darījumu otrās grupas nozīmēja to, ka vairs nepastāv būtiska koncentrācijas sastāvdaļa un, ņemot vērā, ka netiek pārsniegts attiecīgais apgrozījuma apjoms, šī lieta kopumā vairs neatrodas Komisijas kompetencē.

II – Atbilstošās tiesību normas

5.

Šajā lietā atbilstošās tiesību normas ir Padomes 1989. gada 21. decembra Regula (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (turpmāk tekstā – “Apvienošanās regula”) ( 6 ), ko groza Regula (EK) Nr. 1310/97 ( 7 ).

6.

Apvienošanās regulas materiālā piemērojamība ir apkopota tās 1. panta 1. punktā:

“[..] šī regula attiecas uz visām koncentrācijām Kopienas mērogā [..]”.

Apvienošanās regulas 22. panta 1. punkta teikuma pirmā daļa šajā sakarā vēl papildus nosaka:

“Vienīgi šo regulu piemēro koncentrācijām, kas definētas 3. pantā, [..]”.

7.

Apvienošanās regulas 3. pantā ir definēts koncentrācijas jēdziens un definīcija izvilkuma veidā ir formulēta šādi:

“1.   Koncentrācija uzskatāma par izveidojušos, ja:

a)

apvienojas viens vai vairāki iepriekš neatkarīgi uzņēmumi, vai

b)

viena vai vairākas personas, kas jau kontrolē vismaz vienu uzņēmumu vai

vienu vai vairākus uzņēmumus,

ar vērtspapīru vai aktīvu pirkšanu, ar līgumu vai kādu citu līdzekli iegūst tiešu vai netiešu kontroli pār vienu vai vairākiem uzņēmumiem vai to daļām.

[..]”

8.

Vai koncentrācija ir uzskatāma par Kopienas mēroga koncentrāciju ir atkarīgs no tā, vai attiecīgo uzņēmumu kopējais apgrozījums pasaulē un Kopienas ietvaros pārsniedz noteiktu apjomu, kas ir noteikts Apvienošanās regulas 1. panta 2. un 3. punktā. Apvienošanās regulas 1. panta 2. punkts, kam ir nozīme izskatāmajā lietā, ir formulēts šādi:

“Šīs regulas mērķiem koncentrācijai ir Kopienas mērogs, ja:

a)

visu attiecīgo uzņēmumu apvienotais kopējais apgrozījums pasaulē pārsniedz 5000 miljonus ECU [EUR], un

b)

kopējais apgrozījums Kopienas ietvaros katram no vismaz diviem attiecīgajiem uzņēmumiem ir lielāks par 250 miljoniem ECU [EUR],

ja vien katrs attiecīgais uzņēmums vienā un tajā pašā dalībvalstī nesasniedz vairāk kā divas trešdaļas no kopējā apgrozījuma Kopienas ietvaros.”

9.

Uz Kopienas mēroga koncentrācijām attiecas aizliegums tās īstenot, un par tām ir jāpaziņo Komisijai (Apvienošanās regulas 4. un 7. pants). Komisija pārbauda, vai tās ir vai nav saderīgas ar kopējo tirgu (Apvienošanās regulas 2. panta 1. punkts). Koncentrācijas atļaušana vai aizliegšana ir atkarīga no tā, vai koncentrācija rada vai nostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence (Apvienošanās regulas 2. panta 2. un 3. punkts).

10.

Koncentrācijas atteikuma gadījumā vienmēr ir jāierosina formāla koncentrāciju kontroles procedūra (t.s. “otrā fāze”; skat. Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 8. panta 3. punktu). Arī koncentrācijas atļaujas gadījumā – kā tas ir noticis izskatāmajā lietā – vispirms var tikt ierosināta šāda formāla procedūra ( 8 ). Lai novērstu iespējamas konkurences problēmas, atļaujā var tikt ietverti nosacījumi un pienākumi. Šim nolūkam Apvienošanās regulas 8. panta 2. punkts paredz šādas Komisijas pilnvaras attiecībā uz lēmumu pieņemšanu:

“2. Ja Komisija pēc attiecīgo uzņēmumu pārveidošanas atklāj, ka paziņotā koncentrācija atbilst 2. panta 2. punktā noteiktajiem kritērijiem [..], tā pieņem lēmumu, kurā atzīst, ka koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu.

Tā var pievienot savam lēmumam nosacījumus un pienākumus, lai nodrošinātu attiecīgo uzņēmumu atbilstību tām saistībām, kuras tie ir uzņēmušies attiecībā pret Komisiju ar mērķi padarīt koncentrāciju saderīgu ar kopējo tirgu. [..]” ( 9 )

11.

Apvienošanās regulas 21. panta 1. un 2. punkts nosaka šādu jurisdikcijas regulējumu attiecībā uz uzņēmumu koncentrāciju kontroli:

“1.

Pakļaujoties pārskatīšanai Tiesā, Komisijai vienīgajai ir tiesības pieņemt lēmumus, kas minēti šajā regulā.

2.

Neviena dalībvalsts nepiemēro savas konkurences tiesības Kopienas mēroga koncentrācijai.

[..]”

12.

Apvienošanās regulas preambulas 29. apsvērums vēl paskaidro:

“koncentrācijas, kas nav aptvertas šajā regulā, principā ir dalībvalstu jurisdikcijā; [..]”.

13.

2004. gadā tika izdarīti būtiski Apvienošanās regulas grozījumi. Tomēr jaunā EK Apvienošanās regulas ( 10 ) redakcija saskaņā ar tās 26. panta 1. punktu tiek piemērota tikai no 2004. gada 1. maija un tādējādi tā neattiecas uz izskatāmo lietu; minētās tiesību normas 2. punkts nosaka, ka attiecībā uz tādām lietām kā izskatāmā joprojām tiek piemērots iepriekšējais tiesiskais regulējums.

III – Fakti un procedūra

A – Fakti

14.

Pamatojoties uz Pirmās instances tiesas atzinumiem ( 11 ), izskatāmās lietas faktus var apkopot šādi.

15.

CVK pastāv kopš 1947. gada un sākotnēji bija nodarbināts ar tās dalībnieku uzņēmumu, Nīderlandes kalcija silikāta ķieģeļu ražotāju, produkcijas pārdošanu. Saskaņā ar Nīderlandes tiesībām CVK tika pārveidots par kooperatīvu 1989. gadā ar mērķi uzlabot sadarbību starp dalībniekiem.

16.

Pirms koncentrācijas norises, kas ir izskatāmās tiesvedības iemesls, starp vienpadsmit CVK dalībnieku uzņēmumiem bija piecas Haniel meitas sabiedrības, trīs Cementbouw meitas sabiedrības, divas RAG meitas sabiedrības  ( 12 ), kā arī viens uzņēmums, kas atradās Haniel, Cementbouw un RAG kopīgā īpašumā.

17.

1998. gadā Nīderlandes konkurences iestāde – “NMa” ( 13 ) – saņēma paziņojumu par koncentrācijas projektu, saskaņā ar kuru CVK paredzēja iegūt kontroli pār savu dalībnieku uzņēmumiem. Kontrole tiktu nodota ar “pūlinga līguma” noslēgšanu un CVK statūtu grozīšanu. Ar 1998. gada 20. oktobra lēmumu NMa atļāva attiecīgo projektu.

18.

Vēl pirms šīs darbības tika izdarītas, RAG pieņēma lēmumu savas daļas CVK dalībnieku uzņēmumos pārdot Haniel un Cementbouw. 1999. gada martā lietas dalībnieki par saviem nodomiem paziņoja NMa. Ar 1999. gada 26. marta vēstuli tā viņām norādīja, ka plānotā daļu nodošana nav koncentrācija piemērojamo Nīderlandes tiesību normu nozīmē ( 14 ), ja vien ar 1998. gada 20. oktobra lēmumu atļautā darbība tiek realizēta pirms minētās daļu nodošanas.

19.

1999. gada 9. augustā lietas dalībnieki veica dažādus darījumus, kurus var apkopot divās grupās. Pirmkārt, CVK un tā dalībnieku uzņēmumi noslēdza iepriekš minēto pūlinga līgumu ( 15 ); CVK statūti tika grozīti tajā pašā dienā, ievērojot pūlinga līguma noteikumus (darījumu pirmā grupa). Otrkārt, RAG – arī 1999. gada 9. augustā – nodeva Haniel un Cementbouw savas daļas trīs CVK dalībnieku uzņēmumos, kuri turklāt noslēdza sadarbības līgumu, kas koordinē to sadarbību CVK (darījumu otrā grupa).

B – Procedūra Komisijā, saistības un apstrīdētais lēmums

20.

Pēc tam, kad Komisija, pārbaudot divas citas Haniel paziņotās koncentrācijas ( 16 ), uzzināja par 1999. gada 9. augusta darbībām, tā ar 2001. gada 22. oktobra vēstuli paziņoja Cementbouw un pārējiem dalībnieku uzņēmumiem, ka par koncentrāciju ir jāziņo Komisijai. 2002. gada 24. janvārīHaniel un Cementbouw saskaņā ar Apvienošanās regulas 4. pantu paziņoja Komisijai par koncentrāciju.

21.

2002. gada 25. februārī Komisija ierosināja formālu pārbaudes procedūru atbilstoši Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktam, jo paziņotās koncentrācijas saderība ar kopējo tirgu un EEZ līgumu ( 17 ) radīja nopietnas šaubas.

22.

Pēc paziņojuma par iebildumiem un lietas dalībnieku noklausīšanās Komisijā Haniel un Cementbouw2002. gada 28. maijā iesniedza saistību piedāvājuma projektu, kurā tās attiecībā uz darījumu otro grupu izteica gatavību piekāpties. Tas pamatā paredzēja, ka Haniel un Cementbouw pārtrauc to noslēgtā sadarbības līguma darbību un atsavina savas RAG darījuma rezultātā iegūtās CVK uzņēmumu daļas neatkarīgam trešam ieguvējam, kā arī to, ka pūlinga līgums un CVK statūti (darījumu pirmā grupa) paliek spēkā ( 18 ). Komisija atzina šo saistību piedāvājuma projektu par nepietiekamu, lai atrisinātu tās konstatētās konkurences problēmas, kas katrā ziņā bija saistītas ar pūlinga līgumu, tātad, ar darījumu pirmo grupu.

23.

Šajā sakarā abi uzņēmumi 2002. gada 5. jūnijā iesniedza galīgo saistību piedāvājumu, kurā tās uzņēmās arī saistības noteiktā termiņā izbeigt pūlinga līguma darbību, atcelt grozījumus CVK statūtos un izbeigt tā darbību ( 19 ).

24.

2002. gada 26. jūnijā Komisija, balstoties uz Apvienošanās regulas 8. panta 2. punktu, pieņēma apstrīdēto lēmumu ( 20 ), kurā tā nolēma, ka paziņotā koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu un EEZ līguma darbību, tomēr tā šo atļauju saistīja ar nosacījumu, ka Haniel un Cementbouw pilnībā jāizpilda 2002. gada 5. jūnijā iesniegtās galīgās saistības. Koncentrācijas atļauja it īpaši ir saistīta ar nosacījumu, ka Haniel un Cementbouw saskaņā ar galīgajām saistībām noteiktā termiņā pārtrauc CVK darbību.

C – Tiesvedība Tiesā

25.

2002. gada 11. septembrīCementbouw Pirmās instances tiesā iesniedza prasību pret apstrīdēto lēmumu un lūdza Pirmās instances tiesu atcelt šo lēmumu, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Turpretī Komisija lūdza noraidīt prasību un piespriest Cementbouw atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26.

Pirmās instances tiesa ar 2006. gada 23. februāra spriedumu (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) ( 21 ) pilnībā apstiprināja apstrīdēto lēmumu. Tā noraidīja Cementbouw prasību un piesprieda uzņēmumam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27.

Apelācijā, kas Tiesā reģistrēta 2006. gada 4. maijā, Cementbouw prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt pārsūdzēto spriedumu,

ja nepieciešams, nosūtīt lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai jauna sprieduma taisīšanai, un

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28.

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

noraidīt apelāciju un

piespriest Cementbouw atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29.

Tiesā apelācija vispirms tika izskatīta rakstveida procesā un pēc tam – 2007. gada 22. marta tiesas sēdē.

IV – Vērtējums

A – Sākotnējās piezīmes

30.

Kopienas un dalībvalstu kompetences norobežošana nekādā ziņā nav tikai“konstitucionālo tiesību” jautājums, kas regulāri tiek apspriests primāro tiesību kontekstā, piemēram, pēdējā laikā saistībā ar Līgumu par Konstitūciju Eiropai ( 22 ). Gluži pretēji, šī problēma ir aktuāla arī Kopienas līmeņa un valsts līmeņa iestāžu ikdienas darbā. Koncentrāciju kontrole tam ir īpaši uzskatāms piemērs.

31.

Pamatā Apvienošanās regula skaidri norobežo kompetences pēc dubultās ekskluzivitātes principa – Kopienas mēroga koncentrācijas pārbauda tikai Komisija kā Kopienas konkurences iestāde un izvērtē tās, balstoties tikai uz Apvienošanās regulas noteikumiem (Apvienošanās regulas 21. panta 1. un 2. punkts, kā arī 22. panta 1. punkta teikuma pirmā daļa).

32.

Tomēr izskatāmā lieta skaidri parāda, ka konkrētā gadījumā var rasties neskaidrības jautājumā par to, kura konkurences iestāde Kopienā ir kompetenta pārbaudīt un atļaut attiecīgu uzņēmumu koncentrāciju.

33.

Komisija apstiprināja savu kompetenci šajā lietā ( 23 ), jo tā abas 1999. gada 9. augustā noslēgtās darījumu grupas ( 24 ) uzskatīja par vienotas koncentrācijas daļām ( 25 ), kas kopumā atbilst Kopienas mēroga koncentrācijas kritērijiem Apvienošanās regulas 3. panta 1. punkta kopā ar 1. panta 1. punktu un 2. pantu nozīmē, it īpaši tādēļ, ka tā pārsniedza attiecīgo apgrozījuma apjomu. Komisija tālākā procedūras gaitā turpināja uzskatīt, ka šī lieta atrodas tās kompetencē, arī tad, kad attiecīgie uzņēmumi 2002. gada 28. maijā jau iesniedza savu saistību piedāvājuma projektu, kurā tie izteica gatavību atteikties no koncentrācijas daļas – darījumu otrās grupas.

34.

Pirmās instances tiesā Cementbouw abos punktos cēla iebildumus pret apstrīdēto lēmumu; uzņēmums apstrīdēja gan Komisijas sākotnējo kompetenci, gan arī tās esamību, lai pieņemtu saistības, kas tika izteiktas papildus 2002. gada 28. maija projektā minētajām saistībām. Tomēr Pirmās instances tiesa abos punktos uzskatīja par pareizu apstrīdēto lēmumu ( 26 ).

35.

Cementbouw apelācijā vairs netiek izvirzīti visi jautājumi, kas bija tiesvedības priekšmets pirmajā instancē. Cementbouw iebilst tikai pret Pirmās instances tiesas apsvērumiem par to, ka Komisijas kompetence turpina pastāvēt arī pēc 2002. gada 28. maija saistību piedāvājuma projekta. Jāuzsver, ka Cementbouw izskatāmajā apelācijā turpretī nav izvirzījusi jautājumu par Komisijas sākotnējo kompetenci, kas balstījās uz 1999. gada 9. augusta darījumu abu grupu novērtējumu kā vienotu koncentrāciju.

B – Par pirmo apelācijas pamatu

36.

Izvirzot pirmo apelācijas pamatu, Cementbouw apgalvo, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini interpretēja un piemēroja Apvienošanās regulas 1. un 2. pantu un 3. panta 1. punktu ( 27 ). Tā neatcēla apstrīdēto lēmumu, kaut gan, ja tiktu pieņemta piekāpšanās, ko attiecīgie uzņēmumi izteica jau savā saistību piedāvājuma projektā, Komisija zaudētu savu kompetenci attiecībā uz šo lietu. Tādējādi Komisija kompetences trūkuma dēļ vispār nedrīkstēja izmantot Haniel un Cementbouw izteiktās galīgās papildu saistības par pamatu koncentrācijas atļaujai.

37.

Būtībā Cementbouw argumenti šajā sakarā ir šādi: Komisijas kompetenci attiecībā uz tai paziņoto koncentrāciju noteica tikai tas apstāklis, ka darījumu abas grupas tika novērtētas kā vienota koncentrācija; tās tikai abas kopā varēja pārsniegt Apvienošanās regulas 1. pantā noteikto apgrozījuma apjomu un tādējādi padarīt attiecīgo koncentrāciju par Kopienas mēroga koncentrāciju. Tomēr Haniel un Cementbouw, iesniedzot saistību piedāvājuma projektu, izteica gatavību atteikties no tās koncentrācijas daļas, kas balstījās uz darījumu otro grupu. Jau šādu koncentrācijas izmaiņu rezultātā tiktu panākts, ka tā nepārsniedz Apvienošanās regulā noteikto apgrozījuma apjomu. Šādā gadījumā pāri būtu palikusi tikai tā daļa, kas attiecās uz darījumu pirmo grupu un tad, ņemot vērā, ka netiek pārsniegts apgrozījuma apjoms, tā vairs nebūtu Kopienas mēroga koncentrācija. Komisijas kompetenci nosaka ne vien pieteikta, bet arī faktiski pastāvoša koncentrācija.

38.

Lai pārbaudītu šo argumentu pamatotību, vispirms jānoskaidro, kurš koncentrāciju kontrolē ir atbilstošais brīdis, lai noteiktu Komisijas kompetenci (skat. turpmāk 1. nodaļā); pēc tam ir jāpaskaidro, vai un ciktāl vēlāki notikumi var ietekmēt Komisijas jau iegūto kompetenci (skat. turpmāk 2. nodaļā).

1) Atbilstošais brīdis, lai noteiktu Komisijas kompetenci

39.

Apvienošanās regulā nav skaidri norādīts, kurā brīdī tiek noteikta Komisijas kompetence veikt koncentrācijas kontroles procedūru. Regula tikai ļauj saprast, ka Komisijai savlaicīgi jāpārbauda sava kompetence un jālemj par to (skat. Apvienošanās regulas 4. panta 3. punktu un 6. panta 1. punktu) ( 28 ), bet netiek precizēts, kurā brīdī ir jāveic šī pārbaude un pamatojoties uz kādu faktu materiālu. Tādēļ šis atbilstošais brīdis ir jānosaka, balstoties uz kompetences noteikumu jēgu un mērķi, kā arī to kontekstu.

40.

Kā jau iepriekš minēts ( 29 ), Apvienošanās regula ir balstīta uz principu par precīzu kompetences sadali starp valsts un Kopienu kontroles iestādēm, turklāt izlemt par Kopienas mēroga koncentrācijām ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē ( 30 ).

41.

Turklāt Apvienošanās regulas radīto sistēmu raksturo temps, kas tiek īstenots, pateicoties precīzi līdzsvarotam, salīdzinoši stingram termiņu režīmam un kura mērķis ir ierobežot koncentrāciju kontroles procedūras ilgumu ( 31 ).

42.

Gan kompetenču sadale, gan arī temps kalpo tiesiskajai drošībai un kopā atspoguļo mērķi nodrošināt labas pārvaldības un uzņēmējdarbības interešu prasību saderību ( 32 ). Komisijas kā Kopienas konkurences iestādes veiktajai uzņēmumu koncentrācijas kontrolei jābūt maksimāli efektīvai.

43.

Tiesisko drošību, kā arī Kopienu tiesībās noteikto koncentrāciju kontroli nodrošina arī pienākums paziņot par koncentrāciju un aizliegums uzsākt koncentrāciju, kas attiecas uz Kopienas mēroga koncentrācijām (Apvienošanās regulas 4. un 7. pants).

44.

Tomēr, lai nodrošinātu maksimālu tiesisko drošību, kā arī pienācīgu un efektīvu koncentrāciju kontroles pārvaldību īsos termiņos, ir iespējami ātri jānosaka konkurences iestāde, kas kompetenta izskatīt attiecīgo lietu.

45.

Par Komisijas kompetences noteikšanas dienu varētu uzskatīt koncentrācijas projekta paziņošanas dienu Komisijā. Tuvāk aplūkojot, tomēr jāsecina, ka šis nav atbilstošais brīdis. Tas tādēļ, ka pretējā gadījumā attiecīgie uzņēmumi varētu patvaļīgi ietekmēt kompetences sadali, agrāk vai vēlāk paziņojot par koncentrāciju ( 33 ). Turklāt no rūpīga tirgus dalībnieka viedokļa jau pirms faktiskās iespējamā pienākuma paziņot par koncentrāciju izpildes ir jābūt iespējai objektīvi konstatēt, vai tā koncentrācijas projekts ietilpst Apvienošanās regulas piemērošanas jomā un tādējādi arī Komisijas kompetencē. Tikai šādā veidā tirgus dalībnieku rīcība var būt atbilstīga un tie var droši izpildīt savu pienākumu paziņot par koncentrāciju, kā arī aizliegumu uzsākt koncentrāciju, par kuru neievērošanu ir paredzēts naudas sods ( 34 ).

46.

Tādēļ būtiski ir tikai lietas apstākļi, kādi tie ir brīdī, kad rodas iespējamais pienākums paziņot par koncentrāciju. Citiem vārdiem sakot, Komisijas kompetence jānosaka, ņemot vērā to dienu, ar kuru sākot, ja tas ir nepieciešams, jāpaziņo Komisijai par koncentrācijas projektu ( 35 ). Tā ir diena, kad attiecīgie tirgus dalībnieki slēdz līgumu ( 36 ) (skat. Apvienošanās regulas 4. panta 1. punktu) ( 37 ). Jo jau šajā brīdī var objektīvi konstatēt, vai attiecīgais projekts ir vai nav Kopienas mēroga koncentrācija. Un jau no šī brīža attiecīgajam tirgus dalībniekam jāņem vērā Apvienošanās regulā noteiktais aizliegums uzsākt koncentrāciju (skat. Apvienošanās regulas 7. panta 1. punktu).

2) Vēlāku notikumu ietekme uz Komisijas kompetenci

47.

Vēl ir jāpārbauda, vai un ciktāl vēlāki notikumi, it īpaši tādi, kas notiek ierosinātas koncentrāciju kontroles procedūras laikā, vēl var ietekmēt reiz jau iegūto Komisijas kompetenci.

48.

Pats par sevi saprotams, ka Komisija zaudē savu kompetenci izskatīt koncentrāciju, ja attiecīgie uzņēmumi pilnībā atsakās no sava – vēl neuzsāktā – koncentrācijas projekta ( 38 ). Proti, šādā gadījumā koncentrāciju kontroles procedūrai vairs nav pamata ( 39 ).

49.

Turpretī šai procedūrai katrā ziņā ir pamats tad, ja attiecīgie uzņēmumi savā koncentrācijā veic tikai noteiktas izmaiņas, tomēr neatsakās no tās pilnībā. Proti, pat ja tās ir ļoti ievērojamas izmaiņas un, pēc attiecīgo uzņēmumu domām, skar šo uzņēmumu koncentrācijas būtību ( 40 ), tomēr pāri paliek vēl daļa no koncentrācijas – izskatāmajā lietā tā ir darījumu pirmā grupa –, kurai atbilstoši pušu gribai jāpastāv arī turpmāk. Pretēji Cementbouw viedoklim, ar to šī situācija kvalitatīvi atšķiras no pilnīgas atsacīšanās no koncentrācijas.

50.

Vēl jo vairāk procedūrai ir pamats, ja attiecīgie uzņēmumi Komisijai tikai izsaka saistību piedāvājumu veikt noteiktas izmaiņas, tās tūlīt neīstenojot, kā tas ir izskatāmajā lietā. Tas tādēļ, ka, pretēji Cementbouw viedoklim, šāds saistību piedāvājums neko tieši nemaina koncentrācijā, par ko uzņēmumi ir slēguši līgumu, un tās ietekmē uz ekonomiku, it īpaši, ja šī koncentrācija turklāt jau ir uzsākta, kā tas ir izskatāmajā lietā.

51.

Vispārīgāk runājot, tikai tas apstāklis, ka uzņēmums ierosinātas koncentrāciju kontroles procedūras laikā veic noteiktas izmaiņas koncentrācijā vai arī tikai izsaka saistību piedāvājumu, nedrīkst ietekmēt Komisijas jau reiz iegūto kompetenci. Ja, kā izskatāmajā gadījumā, ir paredzēts turpināt īstenot koncentrāciju vai arī saglabāt jau veikto koncentrāciju, pat ņemot vērā būtiskas atkāpes no tās sākotnējā modeļa, ir pamatoti pārbaudīt attiecīgās koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu.

52.

To apliecina arī mērķis, kādēļ koncentrāciju kontroles procedūras laikā tiek veiktas vai piedāvātas šādas izmaiņas koncentrācijā: Apvienošanās regulas 8. panta 2. punkts ( 41 ) nosaka, ka izmaiņas un saistību piedāvājumi (un tādējādi “saistības”) nodrošina ar kopējo tirgu saderīgas koncentrācijas izveidi. Tātad, tuvāk aplūkojot, var secināt, ka tās ir domātas tikai, lai Komisijai nodrošinātu efektīvu tās pilnvaru īstenošanu koncentrāciju kontroles procedūrā, bet nevis, lai atņemtu tai kompetenci izlemt attiecīgo lietu.

53.

Ja koncentrācijā tiek veiktas vai piedāvātas tikai izmaiņas, bet koncentrācija netiek pilnībā izbeigta, tad savu nozīmi nezaudē iepriekš jau pieminētais mērķis nodrošināt koncentrāciju kontroles maksimālu tiesisko drošību, kā arī pienācīgu un efektīvu koncentrāciju kontroles pārvaldību ( 42 ).

54.

Ja ierosinātas koncentrāciju kontroles procedūras laikā Komisijas kompetenci varētu nepārtraukti apstrīdēt vai regulāri grozīt, šāda situācija nebūtu saderīga ne ar prasību nodrošināt tiesisko drošību, ne arī ar pienācīgu un efektīvu koncentrāciju kontroles pārvaldību īsos termiņos.

55.

Pretējā gadījumā pastāvētu draudi, ka lieta bezmērķīgi ceļotu no Komisijas pie vienas vai vairākām valsts konkurences iestādēm un atpakaļ, kas ievērojami paildzinātu un sarežģītu tās konkurences analīzi, kā arī padarītu to nedrošu, turklāt ne vien no attiecīgo iestāžu, bet arī no attiecīgo uzņēmumu un tirgu viedokļa. Nevarētu arī izslēgt iespēju, ka attiecīgie uzņēmumi ierosinātas koncentrāciju kontroles procedūras laikā mērķtiecīgi izmaina savu koncentrācijas projektu, lai tā izskatīšana vairs nebūtu sākotnējās, bet gan citas konkurences iestādes kompetencē, kas ir šķietami labvēlīgāk noskaņota; tātad, varētu izveidoties sava veida “forum shopping” [foruma meklēšana].

56.

Tādējādi arī Apvienošanās regula, ja attiecīgie uzņēmumi izmaina vai arī tikai piedāvā izmainīt savu koncentrāciju, nevienā noteikumā neprasa Komisijai atkārtoti pārbaudīt savu kompetenci. To, vai ir pārkāpts Apvienošanās regulas 1. pantā noteiktais apgrozījuma apjoms, Komisijai drīzāk ir jānosaka vēl pirms formālās procedūras ierosināšanas (“otrā fāze”), tā saucamās iepriekšējās izskatīšanas stadijas laikā (“pirmā fāze”). Saskaņā ar Apvienošanās regulas 6. panta 1. punktu par pamatu tam kalpo vienīgi Komisijā paziņotā koncentrācija. Apvienošanās regulas 8. panta 2. punkta noteikums par paziņotās koncentrācijas vēlāko izmaiņu ievērošanu nodrošina tikai tās saderības ar kopējo tirgu konstatāciju. Tieši Apvienošanās regulas 8. panta 2. punktā ( 43 ), atšķirībā no Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta, nav paredzēts, ka Komisijai būtu atkārtoti jālemj par savu kompetenci ( 44 ).

3) Starpsecinājumi

57.

Tādējādi ir jāizdara starpsecinājums, ka atbilstošais brīdis, lai noteiktu Komisijas kompetenci veikt koncentrāciju kontroles procedūru, ir vienīgi tā diena, ar ko sākot ir jāpaziņo Komisijai par koncentrācijas projektu. Vēlākas izmaiņas koncentrācijā vairs neietekmē Komisijas kompetenci, ja vien to tiešas ietekmes rezultātā projekts pilnībā netiek izbeigts.

58.

Netiek apstrīdēts, ka pat gadījumā, ja tiktu īstenots uzņēmumu Haniel un Cementbouw2002. gada 28. maija saistību piedāvājuma projekts, tā rezultātā uzņēmumi atteiktos no darījumu otrās grupas, tomēr tas nekādi neietekmētu darījumu pirmo grupu.

59.

Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa pamatoti uzskatīja, ka šis saistību piedāvājuma projekts nevarēja ietekmēt koncentrācijas esamību ( 45 ) un līdz ar to turpināja pastāvēt Komisijas kompetence ( 46 ), un tā drīkstēja izmantot Haniel un Cementbouw2002. gada 5. jūnija galīgo saistību piedāvājumu par pamatu koncentrācijas atļaujai.

60.

Tādējādi pirmais apelācijas pamats ir nepamatots.

C – Par otro apelācijas pamatu

61.

Izvirzot otro apelācijas pamatu, Cementbouw apgalvo, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini interpretēja un piemēroja Apvienošanās regulas 8. panta 2. punktu un pārkāpa samērīguma principu.

62.

Būtībā Cementbouw šeit min tos pašus argumentus, kurus tas izvirzīja pirmā apelācijas pamata kontekstā: Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka Komisijai bija pienākums pieņemt Haniel un Cementbouw2002. gada 28. maija saistību piedāvājuma projektu. Jau šī saistību piedāvājuma projekta īstenošana, pēc Cementbouw domām, atņemtu koncentrācijai tās Kopienas mēroga nozīmi. Šādā gadījumā pāri paliktu tikai darījumu pirmā grupa ( 47 ), kas pati par sevi vispār nevarēja ietilpt Komisijas kompetencē.

63.

Kā jau minēju pirmā apelācijas pamata sakarā ( 48 ), šī argumentācija nav pamatota. Tādēļ turpmākā gaitā pievērsīšos tikai divu Cementbouw papildu argumentu izvērtējumam, kurus uzņēmums īpaši izvirza sava otrā apelācijas pamata kontekstā.

1) Par iebildumu par samērīguma principa pārkāpumu

64.

Vispirms Cementbouw apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi samērīguma principu. Pirmās instances tiesa kļūdaini uzskata, ka Komisijai vajadzēja pieņemt tikai 2002. gada 5. jūnija galīgo saistību piedāvājumu, bet tai nebija jāpieņem 2002. gada 28. maija saistību piedāvājuma projekts.

65.

Samērīguma princips ir Kopienu tiesību vispārīgs princips ( 49 ). Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tas nosaka, ka Kopienu iestāžu ieviestie pasākumi nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos mērķus; ja ir iespēja izvēlēties vienu no vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā izraisītie trūkumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamo mērķi ( 50 ).

66.

Arī Komisijas lēmumiem koncentrāciju kontroles procedūrā ir jāatbilst samērīguma prasībām un tādēļ tie pakļauti tiesas kontrolei. Tas attiecas ne vien uz aizliegumu lēmumiem atbilstoši Apvienošanās regulas 8. panta 3. punktam un atdalīšanas lēmumiem atbilstoši Apvienošanās regulas 8. panta 4. punktam, bet arī uz atļauju lēmumiem atbilstoši Apvienošanās regulas 8. panta 2. punktam, ja tiem ir pievienoti nosacījumi un pienākumi. Proti, attiecīgie uzņēmumi var būt patiesi ieinteresēti vērsties tiesā, lūdzot pārbaudīt uzņēmumus apgrūtinošos atļauju lēmumu elementus, ar mērķi panākt atļauju, kurai nebūtu pievienoti nosacījumi un pienākumi vai katrā ziņā tādu atļauju, kurai pievienotie nosacījumi un pienākumi nebūtu tik apjomīgi ( 51 ).

67.

Tomēr Komisijai, lai pieņemtu lēmumu par koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu, savas diskrecionārās varas ietvaros ir jāizvērtē kompleksās ekonomiskās kopsakarības ( 52 ). Šai diskrecionārai varai ir jāattiecas arī uz jautājumu par to, vai Komisijai piedāvātās saistības ir piemērotas, lai atrisinātu tās konstatēto konkurences problēmu.

68.

Šajā situācijā Kopienu tiesai ir jāpārbauda izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, uzticamība un konsekvence, kā arī jākontrolē, vai šie pierādījumi izveido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un to, vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus ( 53 ). Tomēr tās uzdevums nav aizvietot Komisijas sniegto vērtējumu par saistību piedāvājuma atbilstību ar savu vērtējumu.

69.

Tiesā izvērtējot nosacīta atļaujas lēmuma samērīgumu, vēl ir jāņem vērā arī tas, ka nosacījumi un pienākumi balstās uz attiecīgo uzņēmumu brīvprātīgi piedāvātām saistībām. Tātad daudzi aspekti liecina par to, ka uzņēmumi pašu piedāvātās saistības uzskatīja par piemērotām, vajadzīgām un atbilstīgām, lai atrisinātu Komisijas konstatēto konkurences problēmu, pie tam no attiecīgo uzņēmumu viedokļa nosacīta atļauja parasti ir uzskatāma par mazāk ierobežojošu pasākumu kā koncentrācijas aizliegums. Tādēļ tikai ārkārtēji apstākļi var kalpot par pamatu uzskatam, ka Komisijas lēmums, kas balstīts uz lietas dalībnieku brīvprātīgi piedāvātajām saistībām, nav saderīgs ar samērīguma principu.

70.

Izskatāmajā lietā Cementbouw, šķiet, uzskata, ka Pirmās instances tiesai bija jāatzīst ārkārtēju apstākļu esamība, jo lietā tika izskatīta jau uzsākta koncentrācija, par kuru Komisija, “piedraudot uzlikt naudas sodu” ( 54 ), bija piespiedusi tai paziņot. It īpaši Komisijas pilnvaras nepieciešamības gadījumā likt sadalīt uzņēmumus, kā to nosaka Apvienošanās regulas 8. panta 4. punkts, ļāva tai no attiecīgajiem uzņēmumiem saņemt saistību piedāvājumu, ko citādi tā nebūtu ieguvusi.

71.

Šis arguments ( 55 ) mani nepārliecina. Tikai attiecīgie uzņēmumi ir atbildīgi par to, ka koncentrācija ir uzsākta vēl pirms tās paziņošanas Komisijai, nesaņemot atbilstošu atbrīvojumu no aizlieguma uzsākt koncentrāciju, un šo situāciju nekādā ziņā nevar izmantot kā pamatojumu ārkārtējiem apstākļiem. Turklāt jau Apvienošanās regula nosaka, ka nelikumīgi uzsāktas koncentrācijas gadījumā Komisija var uzlikt naudas sodu un, ja nepieciešams, likt sadalīt uzņēmumus ( 56 ). Ja Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem tiesvedības laikā norāda uz šīm savām pilnvarām, tā tikai norāda uz tiesisko situāciju un nekādā ziņā tas nav vērtējams kā ārkārtēja rīcība. Nekādas izmaiņas neskar arī to faktu, ka uzņēmumi saistību piedāvājumu izteica brīvprātīgi.

72.

Savā apelācijas sūdzībā Cementbouw, šķiet, uzskata, ka samērīguma princips turklāt nosaka, ka attiecīgo uzņēmumu saistību piedāvājums katrā ziņā ir pietiekams un Komisijai ir jāpieņem gadījumā, ja koncentrācija tā rezultātā zaudē savu Kopienas mēroga nozīmi, tātad noslīd zemāk par Apvienošanās regulas 1. pantā noteikto apgrozījuma apjomu; plašākus saistību piedāvājumus Komisija katrā ziņā nedrīkst izmantot par pamatu savai atļaujai.

73.

Arī šis arguments, uz ko Cementbouw tiesas sēdē, starp citu, vairs tik strikti neuzstāja, ir nepamatots. Nosacījumu un pienākumu samērīgums tiek izvērtēts nevis vadoties no tā, vai pēc to izpildes koncentrācijai vēl būs Eiropas mēroga nozīme, bet gan – vai attiecīgo uzņēmumu “atbilstošas saistības var [..] pilnīgi novērst konkurences problēmas” ( 57 ). Likumīgais mērķis, ko vēlas panākt, izvirzot nosacījumus un pienākumus, ir nodrošināt, ka netiek traucēta konkurence iekšējā tirgū ( 58 ), tādēļ koncentrācijām jābūt saderīgām ar kopējo tirgu. Vienīgi šī mērķa labā Komisijas iespējamiem nosacījumiem un pienākumiem jābūt piemērotiem, vajadzīgiem un atbilstīgiem.

74.

Tas būtu bezjēdzīgi, ja Komisijai būtu jāpieņem tāds saistību piedāvājums kā 2002. gada 28. maija piedāvājums vienīgi tādēļ, ka tā rezultātā koncentrācija zaudē savu Kopienas mēroga nozīmi, vispār nepārbaudot, vai šīs saistības ir piemērotas, lai atrisinātu Komisijas konstatētās konkurences problēmas.

75.

Tādējādi Pirmās instances tiesa, noraidot apgalvojumu, ka Komisija ir pārkāpusi samērīguma principu, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā ( 59 ).

2) Par valsts konkurences iestāžu pieņemto lēmumu ievērošanu

76.

Cementbouw arī apgalvo, ka Pirmās instances tiesa “nav paskaidrojusi”, kādā veidā Komisija apstrīdētajā lēmumā varēja nonākt pie secinājuma, kas ir diametrāli pretējs Nīderlandes konkurences iestādes (“NMa”) viedoklim. Šajā sakarā Cementbouw atsaucas uz NMa atļauto pūlinga līgumu ( 60 ). Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu, atļaujot Komisijai bez atbilstīga pamatojuma neņemt vērā valsts konkurences iestādes jau veikto detalizēto pārbaudi attiecībā uz izskatāmajā lietā atbilstošo konkurences situāciju.

77.

Tomēr Cementbouw pats atzīst, ka Komisijai koncentrāciju kontroles procedūrās nav saistoši valsts konkurences iestāžu lēmumi. Piebildīšu, ka parasti šāda saistoša ietekme vispār nav iedomājama Apvienošanās regulā noteiktā kompetences sadalījuma ( 61 ) dēļ: kā Komisija, tā arī valsts iestādes pieņem lēmumus tikai savas kompetences ietvaros, kas principā nepārklājas ( 62 ).

78.

Tomēr izskatāmo lietu raksturo tā īpatnība, ka darījumu pirmajai grupai ir nozīme gan NMa, gan vēlāk Komisijas ierosinātajā procedūrā. Lai gan, formāli skatoties, abās procedūrās netika izskatīts viens un tas pats, jo NMa darījumu pirmo grupu izskatīja izolēti, turpretī Komisija to izskatīja kā daļu no kopējā projekta, kurā bez pirmās bija vēl arī darījumu otrā grupa. Tomēr ir taisnība, ka abas iestādes savu procedūru ietvaros atzina, ka darījumu pirmā grupa ir saderīga ar konkurences tiesībām.

79.

Tomēr no tā vēl neizriet, ka Komisijai pēc satura ir saistošs NMa iepriekšējais izvērtējums, kas attiecas uz darījumu pirmo grupu. Pretēji Cementbouw tiesas sēdē paustajam viedoklim, NMa iepriekšēja lēmuma esamība neierobežo Komisijas diskrecionāro varu.

80.

Pateicoties tieši darījumu otrās grupas pievienošanai, kopējā projekta tiesiskais vērtējums no konkurences tiesību viedokļa nonāca ekskluzīvā Komisijas kompetencē. Komisijai pēc satura turklāt saistoši ir tikai Apvienošanās regulas 2. pantā noteiktie kritēriji, kas Komisijai jāievēro, izvērtējot koncentrācijas saderību ar kopējo tirgu. Pamatojoties uz šiem kritērijiem, Komisijai detalizēti jāizskata katrs gadījums un, ja nepieciešams, jāizvērtē tie paši fakti un konkurences problēmas, ko līdzīgā situācijā jau ir izdarījusi valsts iestāde. Tomēr Apvienošanās regulas 2. pants nenosaka, ka Komisijai savs lēmums pēc satura jāveido līdzīgs valsts iestādes pieņemtajam lēmumam.

81.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Pirmās instances tiesai nebija “jāpaskaidro”, kāpēc Komisija, izvērtējot darījumu pirmās grupas saderību ar konkurences tiesībām, varēja nonākt pie cita secinājuma nekā NMa. Tas drīzāk sakņojas lietas būtībā, un nav tuvāk jāpaskaidro, ka dažādas iestādes savas kompetences ietvaros un sasniedzot savas diskrecionāras varas robežas līdzīgas problēmas var atrisināt dažādi ( 63 ).

82.

Lai aina būtu pilnīga, jāpiebilst, ka Cementbouw nekādā ziņā nedrīkstēja cerēt, ka darījumu pirmās grupas radītā ietekme uz konkurenci Kopienas mērogā tiks izvērtēta tādā pašā nozīmē, kā to iepriekš izdarīja NMa. Komisija pamatoti uzsver, ka uzņēmums darījumu pirmo grupu nekad nav īstenojis tādā veidā, kā to atļāva NMa, bet gan pats ir sekmējis tās noslēgšanu un īstenošanu kopā ar darījumu otro grupu, t.i., kā daļu no lielākas koncentrācijas.

83.

No visa iepriekš minētā izriet, ka arī otrais apelācijas pamats kopumā ir nepamatots.

D – Starpsecinājumi

84.

Ņemot vērā, ka neviens no Cementbouw izvirzītajiem apelācijas pamatiem nav atbalstāms, uzskatu, ka apelācija ir pilnībā jānoraida.

V – Par tiesāšanās izdevumiem

85.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam saistībā ar 118. pantu un 122. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Cementbouw atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Cementbouw šis spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Cementbouw atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

VI – Secinājumi

86.

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, iesaku Tiesai nolemt šādi:

1)

apelācijas sūdzību noraidīt;

2)

piespriest Cementbouw Handel & Industrie BV atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.


( 1 ) Oriģinālvaloda – vācu.

( 2 ) Ar koncentrāciju kontroli parasti saprot uzņēmumu koncentrāciju kontroli, neatkarīgi no tā, vai tā ir apvienošanās šī vārda tiešajā nozīmē vai arī tie ir citi uzņēmumu koncentrācijas veidi.

( 3 ) Cementbouw Handel & Industrie BV (turpmāk tekstā – “Cementbouw”) darbojas Nīderlandē būvmateriālu tirgū un vispārīgāk – celtniecības, loģistikas un izejmateriālu tirdzniecības tirgū.

( 4 ) Vācijas uzņēmums Franz Haniel & Cie GmbH (turpmāk tekstā – “Haniel”) darbojas būvmateriālu jomā.

( 5 ) Coöperatieve Verkoop- en Produktievereniging van Kalkzandsteenproducenten.

( 6 ) OV L 395, 1. lpp., pēc labojumiem no jauna publicēta OV 1990, L 257, 13. lpp.

( 7 ) Padomes 1997. gada 30. jūnija Regula (EK) Nr. 1310/97, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV L 180, 1. lpp., ar labojumiem OV 1998, L 3, 16. lpp., un OV 1998, L 40, 17. lpp.).

( 8 ) Ja koncentrācija, kā tas bieži notiek praksē, nerada nekādas nopietnas šaubas par tās saderīgumu ar kopējo tirgu, to atļauj pēc iepriekšējas izskatīšanas, neierosinot formālu koncentrācijas kontroles procedūru (t.s. “pirmā fāze”). Atbilstoši Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktam Komisija šādos gadījumos izlemj necelt iebildumus un paziņo, ka koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu.

( 9 ) Arī iepriekšējas izskatīšanas procedūras rezultātā pieņemtajā lēmumā atļaut koncentrāciju var iekļaut nosacījumus un pienākumus, lai novērstu iespējamas konkurences problēmas (Apvienošanās regulas 6. panta 2. pants, ko groza Regula Nr. 1310/97).

( 10 ) Padomes 2004. gada 20. janvāra Regula (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (“EK Apvienošanās regula”), OV L 24, 1. lpp. (turpmāk tekstā arī – Regula Nr. 139/2004).

( 11 ) Skat. it īpaši Pirmās instances tiecas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā T-282/02, Cementbouw Handel & Industrie/Komisija (Krājums, II-319. lpp.) 4.–8. punktu.

( 12 ) RAG AG, Vācija (agrāk – Ruhrkohle AG).

( 13 ) Nederlandse Mededingingssautoriteit.

( 14 ) 27. pants 1997. gada 22. maija likumā, kas nosaka jaunus nosacījumus konkurencei ekonomikā (Wet van 22 mei 1997 houdende nieuwe regels omtrent de economische mededingingMededingingswet, Stb. 1997, Nr. 242).

( 15 ) Skat. šo secinājumu 17. punktu.

( 16 ) Lietas COMP/M.2495 – Haniel/Fels un COMP/M.2568 – Haniel/Ytong.

( 17 ) Eiropas Ekonomikas zonas līgums (OV 1994, L 1, 3. lpp.).

( 18 ) Pārsūdzētā sprieduma 295. punkts un apstrīdētā lēmuma 127. apsvērums.

( 19 ) Pārsūdzētā sprieduma 298. punkts un apstrīdētā lēmuma 129. apsvērums.

( 20 ) Komisijas 2002. gada 26. jūnija Lēmums Nr. 2003/756/EK, ar ko koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līguma darbību [Lieta COMP/M.2650 – Haniel/Cementbouw/JV (CVK)], izziņots ar dokumenta numuru C(2002) 2315 (OV 2003, L 282, 1. lpp., ar labojumiem OV 2003, L 285, 52. lpp.).

( 21 ) Iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā T-282/02.

( 22 ) Parakstīts Romā 2004. gada 29. oktobrī (OV C 310, 1. lpp.).

( 23 ) Skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 12.–32. apsvērumu.

( 24 ) Skat. šo secinājumu 9. punktu.

( 25 ) Doktrīnā par to ir šāds komentārs: “Cette affaire est-elle un exemple de l’échec d’un mécano juridique trop subtil sous-estimant le pouvoir des autorités de la concurrence de s’attacher à la réalité économique plus qu’à la forme juridique d’une opération? Les montages les plus savants sont parfois fragiles [..]” (Cot, Revue des droits de la concurrence, 2006, 108. un 109. lpp.).

( 26 ) Pārsūdzētā sprieduma 101.–149. punkts, kā arī 293.–321. punkts.

( 27 ) Ciktāl Cementbouw otrajā apelācijas pamatā, atsaucoties uz kompetences aspektiem, apgalvo, ka ir pārkāpts Apvienošanās regulas 8. panta 2. punkts, atbilstoši jāņem vērā tālāk minētie apsvērumi.

( 28 ) Attiecībā uz Komisijas pienākumu lemt par savu kompetenci skat. arī 2003. gada 25. septembra spriedumu lietā C-170/02 P Schlüsselverlag J. S. Moser u.c./Komisija (Recueil, I-9889. lpp., 28. punkts).

( 29 ) Skat. iepriekš šo secinājumu 31. punktu.

( 30 ) Iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Schlüsselverlag J. S. Moser u.c./Komisija 32. un 34. punkts un 2004. gada 22. jūnija spriedums lietā C-42/01 Portugāle/Komisija (Krājums, I-6079. lpp., 50. un 53. punkts).

( 31 ) Iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Schlüsselverlag J. S. Moser u.c./Komisija 33. punkts un iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Portugāle/Komisija 51. punkts; skat. arī Pirmās instances tiesas 1997. gada 27. novembra spriedumu lietā T-290/94 Kaysersberg/Komisija (Recueil, II-2137. lpp., 113. punkts).

( 32 ) Iepriekš 28. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Schlüsselverlag J. S. Moser u.c./Komisija 33. un 34. punkts un iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Portugāle/Komisija 51. un 53. punkts.

( 33 ) Kā to parāda izskatāmā lieta, ir pilnīgi iespējams, ka, neskatoties uz stingri noteikto vienas nedēļas termiņu, kuras laikā bija jāpaziņo par koncentrāciju (Apvienošanās regulas 4. panta 1. punkts), faktiski par to tiek paziņots tikai ilgāku laiku pēc civiltiesisko līgumu noslēgšanas. Pa šo laiku var izmainīties atbilstošais attiecīgo uzņēmumu apgrozījums, kas var būtiski ietekmēt Apvienošanās regulas 1. pantā noteikto apgrozījuma apjomu pārsniegšanu vai nesasniegšanu. Šāda situācija pavisam droši varētu izveidoties EK Apvienošanās regulas (Regula Nr. 139/2004) jaunās redakcijas piemērošanas jomā, kuras 4. panta 1. punktā vispār vairs nav noteikts konkrēts termiņš, kurā jāpaziņo par koncentrāciju.

( 34 ) Apvienošanās regulas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 2. punkta b) apakšpunkts.

( 35 ) Izskatāmajā lietā nav jānoskaidro, vai par atbilstošu jāuzskata vēl agrāks laika posms, proti, laiks, kad izlemts par koncentrācijas līguma slēgšanu (skat. Regulas Nr. 139/2004 4. panta 1. punkta 2. daļu). Jāuzsver, ka šāda iespēja brīvprātīgi paātrināt paziņošanas brīdi ir paredzēta tikai EK Apvienošanās regulas jaunajā redakcijā un to neparedz šajā lietā piemērojamā Regula Nr. 4064/89.

( 36 ) Tādā pašā nozīmē Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. septembra spriedums lietā T-310/00 MCI/Komisija (Krājums, II-3253. lpp., 89. punkts): “Komisijas kompetence [..], kā precizē Regulas Nr. 4064/89 4. pants, [..] ir atkarīga no koncentrācijas “līguma noslēgšanas””. Pirmās instances tiesa turpina, ka Komisija “nav kompetenta pieņemt lēmumu atbilstoši Regulai Nr. 4064/89 pirms šāda līguma noslēgšanas” (autora izcēlumi).

( 37 ) Līgumsaistībām līdzvērtīgs ir arī paziņojums par publisko piedāvājumu vai kontrolpaketes iegūšana (Apvienošanās regulas 4. panta 1. punkts).

( 38 ) Tādā pašā nozīmē arī iepriekš 36. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā MCI/Komisija, it īpaši 96. un 107. punkts.

( 39 ) EK Apvienošanās regulas jaunajā redakcijā (Regulā Nr. 139/2004) šī doma ir ietverta 6. panta 1. punkta c) apakšpunkta pēdējā teikuma daļā.

( 40 ) Cementbouw izskatāmajā lietā apgalvo, ka jau 2002. gada 28. maija saistību piedāvājuma projekta rezultātā ir zudusi koncentrācijas “būtība” vai attiecīgi “veidojošais elements” (skat. apelācijas sūdzības 11., 13. un 17. punktu).

( 41 ) Tas pats attiecas arī uz atļaujām iepriekšējas izskatīšanas stadijā (“pirmā fāze”), kā to nosaka Apvienošanās regulas, ko groza Regula Nr. 1310/97, 6. panta 2. punkts.

( 42 ) Skat. iepriekš šo secinājumu 40.–44. punktu.

( 43 ) Atbilstošu tiesību normu attiecībā uz iepriekšējās izskatīšanas stadiju paredz Apvienošanās regulas, ko groza Regula Nr. 1310/97, 6. panta 2. punkts.

( 44 ) Cementbouw savā apelācijas sūdzībā pamatojas arī uz Pirmās instances tiesas 1994. gada 24. marta spriedumu lietā T-3/93 Air France/Komisija, saukts par “Dan Air” (Recueil, II-121, 102. punkts). Taču minētais spriedums attiecas uz Komisijas kompetenci brīdī, kad rodas paziņošanas pienākums. Spriedumā nav doti paskaidrojumi par Komisijas pienākumu no jauna pārbaudīt savu kompetenci vēlāku notikumu rezultātā.

( 45 ) Pārsūdzētā sprieduma 301. punkta pēdējais teikums.

( 46 ) Pārsūdzētā sprieduma 302. punkts.

( 47 ) Cementbouw šajā sakarā īpaši uzsver pūlinga līgumu.

( 48 ) Skat. it īpaši šo secinājumu 39.–60. punktu.

( 49 ) Skat. starp daudziem spriedumiem 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C-344/04 IATA un ELFAA (Krājums, I-403. lpp., 79. punkts).

( 50 ) It īpaši attiecībā uz lēmumu, 2006. gada 9. marta spriedums lietā C-174/05 Zuid-Hollandse Milieufederatie un Natuur en Milieu (Krājums, I-2443. lpp., 28. punkts).

( 51 ) Ņemot vērā, ka nosacījumi un pienākumi – parasti – ir nesaraujami saistīti ar pašu koncentrācijas atļauju, tos nevar izolēti apstrīdēt (šādā nozīmē pastāvīgā judikatūra; skat. starp daudziem spriedumiem 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C-540/03 Parlaments/Padome, Krājums, I-5769. lpp., 27. un 28. punkts). Atļaujas lēmumu var apstrīdēt tikai kopā ar pievienotajiem nosacījumiem un pienākumiem ar mērķi panākt, ka Komisija pilnībā no jauna izvērtē koncentrāciju, kā to nosaka Apvienošanās regulas 10. panta 5. punkts.

( 52 ) 1998. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C-68/94 un C-30/95 Francija u.c./Komisija, saukts par “Kali & Salz” (Recueil, I-1375. lpp., 223. un 224. punkts) un 2005. gada 15. februāra spriedums lietā C-12/03 P Komisija/Tetra Laval (Krājums, I-987. lpp., 38.–40. punkts).

( 53 ) Iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Komisija/Tetra Laval 39. punkts.

( 54 ) Procesa valodā – “under threat of fines”.

( 55 ) Cementbouw arguments šīs problēmas sakarā ir pieņemams, jo tas neapšauba Pirmās instances tiesas veikto faktu un pierādījumu izvērtējumu, bet gan tā mērķis ir panākt, lai izskatāmās lietas apstākļi tiktu tiesiski kvalificēti kā ārkārtēji. Tas ir tiesību jautājums, ko Tiesa ir kompetenta izskatīt apelācijas tiesvedībā; skat., piem., 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C-551/03 P General Motors/Komisija (Krājums, I-3173. lpp., 51. punkts), kā arī 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C-105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija (Krājums, I-8725. lpp., 69. punkts) un C-113/04 P Technische Unie/Komisija (Krājums, I-8831. lpp., 82. punkts).

( 56 ) Par naudas sodu skat. Apvienošanās regulas 14. panta 2. punktu, par uzņēmumu sadalīšanu – Apvienošanās regulas 8. panta 4. punktu.

( 57 ) Šajā sakarā skat. Regulas Nr. 1310/97 preambulas astoto apsvērumu. Principā tas pats ir spēkā arī EK Apvienošanās regulas jaunās redakcijas piemērošanas jomā (Regulas Nr. 139/2004 preambulas trīsdesmitais apsvērums).

( 58 ) EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunkts un Apvienošanās regulas preambulas pirmais apsvērums (vai attiecīgi EK Apvienošanās regulas jaunās redakcijas preambulas otrais apsvērums).

( 59 ) Pārsūdzētā sprieduma 303. un turpm. punkti.

( 60 ) Skat. iepriekš šo secinājumu 17. punktu.

( 61 ) Skat. iepriekš šo secinājumu 31. un 40. punktu.

( 62 ) Saskaņā ar Apvienošanās regulas 19. panta noteikumiem valsts konkurences iestādes var tikai izteikt savu viedokli visās procedūras stadijās Komisijā.

( 63 ) Šis fenomens ir zināms arī transatlantiskajā jomā; piem., Komisija lietā COMP/M.2220 – General Electric/Honeywell skaidri nonāca pie cita secinājuma nekā attiecīgās ASV iestādes.

Top