1.

Mūsdienās mārketings aplenc un pārņem visu. Visa veida masu informācijas līdzekļi izplata reklāmu, ziņo par tirdzniecības veicināšanas pasākumiem vai īpašiem piedāvājumiem. Laikraksti, kino, televīzija, radio, internets, pat tālruņi vēsta par dažādu preču labajām īpašībām, mudinot patērētāju tās iegādāties ar domu, ka tās viņam atvieglos dzīvi vai to padarīs laimīgāku, pat draudot, pārsātinot viņa spēju uztvert šādus vēstījumus vai uzbrūkot tam ( 2 ). Reklāmas parādīšanās ir palīdzējusi attīstīties mūsdienu tirdzniecībai ( 3 ), kas ir pārsniegusi savu vietējo vai valstisko mērogu, izvērsdamās globālā un savstarpēji saistītā tirgū. Dažnedažādu tirgotāju, komivojažieru, jokdaru, eliksīru, pretsāpju ziežu vai brīnumzāļu atklājēju, zobu rāvēju, matu augšanas līdzekļu vai brīnumlīdzekļu pārdevēju, ielu tirgotāju, pauninieku un sīktirgoņu tērzēšanu, tiem cildinot savas preces senatnes tirgos un gadatirgos, aizstājušas reklāmas kampaņas, kas nonāk pie miljoniem patērētāju ( 4 ).

2.

Iespējams, ka līdz ar pasaules informātikas tīklu televīzija piedāvā visizaicinošāko līdzekli reklāmas vēstījumu izplatīšanai gan savas intensitātes dēļ, gan spējas iespiesties un simulēt dēļ. Šis apstāklis izskaidro Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvu 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos ( 5 ), kas pazīstama kā Direktīva “televīzija bez robežām”, jo tā regulē reklāmas darbību, to pakārtojot zināmiem nosacījumiem un vairākiem obligātiem kritērijiem, Savienības dalībvalstīm tomēr saglabājot tiesības noteikt stingrākus noteikumus (divdesmit sestais apsvērums).

3.

Turklāt televīzija paver logu, pa kuru ikvienā mājoklī ienāk dzīve, īstena vai iedomāta, kopā ar tirdzniecības plūsmu, ļaujot iegādāties preces un pakalpojumus bez vajadzības spert soli ārpus mājas. Televeikali izvēršas virknē kanālu un veido ievērojamu tirgu, kuru Kopiena nevarēja neņemt vērā, un tādēļ ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK ( 6 ) tika izdarīti grozījumi Direktīvā 89/552, lai reaģētu uz šo parādību un aizsargātu pircēju, regulējot šādu raidījumu formu un saturu, lai tos atšķirtu no raidījumiem, kas veltīti tikai un vienīgi reklāmai (Direktīvas 97/36 trīsdesmit sestais un trīsdesmit septītais apsvērums).

4.

Šajā sakarā un saskaņā ar EKL 234. pantu Austrijas Bundeskommunikationssenat (Federālais Komunikāciju senāts) Tiesai uzdod divus prejudiciālos jautājumus, lai noskaidrotu jēdzienus “televīzijas reklāma” un “televeikals”, kas izmantoti attiecīgi Direktīvas 89/552 1. panta c) un f) punktā to redakcijā, kas izriet no Direktīvas 97/36. Jautājumus tas uzdod tādēļ, ka pamata prāvā tam pareizi jāklasificē televīzijas raidījums, kas ietilpst citā, laika un satura ziņā apjomīgākā raidījumā, kurā televīzijas skatītāji tiek aicināti piedalīties spēlē, zvanot uz īpašu papildmaksas tālruņa numuru ( 7 ).

5.

Direktīvas 89/552 mērķis ir Kopienā novērst ierobežojumus informācijas un ideju brīvai izplatīšanai un apritei televīzijā. Tā kā šķēršļi parasti rodas no atšķirības dalībvalstu tiesību aktos, direktīvā paredzēts tos koordinēt, nosakot prasību kopuma minimumu (devītais, vienpadsmitais un trīspadsmitais apsvērums). Šī iemesla dēļ 3. panta 1. punktā dalībvalstīm ir atzītas tiesības pieprasīt savām raidorganizācijām pildīt noteikumus, kas ir stingrāki vai izstrādāti sīkāk nekā direktīvā esošie.

6.

1. panta c) punktā “televīzijas reklāma” definēta kā “jebkurš paziņojums raidījumā vai nu par samaksu, vai līdzīgu atlīdzību vai valsts vai privāta uzņēmuma raidījums pašreklāmas nolūkā sakarā ar tirdzniecību, uzņēmējdarbību, amatu vai profesiju, lai veicinātu preču vai pakalpojumu, to skaitā nekustamā īpašuma, tiesību un pienākumu, piedāvājumu par samaksu”.

7.

Tiesību normas f) punktā “televeikals” aprakstīts kā “tiešs piedāvājums, pārraidīts sabiedrībai nolūkā piedāvāt preces vai pakalpojumus, to skaitā nekustamo īpašumu, tiesības un pienākumus, par atlīdzību”.

8.

10. pantā ( 8 ) noteikts, ka abiem veidiem jābūt viegli atpazīstamiem un skaidri nošķiramiem no pārējās programmas ar optiskiem un/vai akustiskiem līdzekļiem (1. punkts), par izņēmumu uzskatot reklāmas iestarpinājumus (2. punkts), vienlaikus aizliedzot uz zemapziņu iedarbojošos vai slēptu reklāmu un televeikalu (3. un 4. punkts).

9.

Ar Direktīvas 18. un 18.a pantu ( 9 ) ir ierobežots klipu un televeikala skatlogu raidlaiks, nosakot to maksimālo procentuālo attiecību dienā vai stundā.

10.

Šī Federālā kanclera dienesta pakļautībā esošā iestāde tika izveidota ar Bundesgesetz über die Einrichtung einer Kommunikationsbehörde Austria und eines Bundeskommunikationssenates ( 10 ) (Federālais likums par Austrijas Komunikāciju pārvaldes un Federālā Komunikāciju senāta izveidi) (turpmāk tekstā – “KOG”), lai uzraudzītu Kommunikationsbehörde Austria (Austrijas Komunikāciju pārvaldes; turpmāk tekstā – “KommAustria”) un Österreichischer Rundfunk (Austrijas Apraides organizācija; turpmāk tekstā – “ÖRF”) lēmumus.

11.

KOG 11. panta 2. punktā tam piešķirtas tiesības augstākajā administratīvajā instancē izskatīt KommAustria nolēmumu pārsūdzības, izņemot ar sodiem saistītas administratīvas lietas.

12.

Bundeskommunikationssenat nolēmumus var tiesas ceļā apstrīdēt Verwaltungsgerichtshof ( 11 ) (administratīvā tiesa) (KOG 11. panta 3. punkts).

13.

Tā piecu locekļu, no kuriem trīs ir tiesneši (viens no tiem ir arī priekšsēdētājs), pilnvaru termiņš ilgst sešus gadus un var tikt pagarināts, un pamati atstādināšanai no amata ir noteikti KOG 12. pantā, kurā pasludināta to neatkarība, nosakot, ka tos nesaista nekādi ārēji norādījumi.

14.

Attiecībā uz procesuālajiem jautājumiem KOG 14. pantā ir ietverta atsauce uz Allgemeines Verwaltungsverfahrensgesetz ( 12 ) (Administratīvā procesa likums; turpmāk tekstā – “AVG”).

15.

Bundesgesetz über den Östereichischen Rundfunk ( 13 ) (Federālā likuma par Austrijas apraides organizāciju; turpmāk tekstā – “ÖRF-Gesetz”) 47. panta 1. punktā noteikts, ka tā mērķis ir transponēt Direktīvu 89/552 ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Direktīvu 97/36.

16.

13. panta 1. punktā ÖRF ir ļauts savos raidījumos pret atlīdzību piešķirt raidlaiku komercreklāmas raidīšanai, to definējot tāpat, kā tas darīts Direktīvas “televīzija bez robežām” 1. panta c) punktā.

17.

Ar 2. punktu ir aizliegts piešķirt raidlaiku televeikalam, kas šajā tiesību normā raksturots tāpat kā iepriekš minētās direktīvas 1. panta f) punktā.

18.

Visbeidzot 3. punktā vienīgi attiecībā uz reklāmu atveidots iepriekš jau minētās direktīvas 10. panta 1. punkts.

19.

ÖRF2005. gada 1. aprīlī pārraidītā raidījuma “Quiz Express” laikā raidījuma vadītājs, vienlaicīgi ekrāna priekšplānā parādoties tālruņa numuram, radot pieeju īpašas maksas pakalpojumam, izteica piedāvājumu publikai, piezvanot pa minēto numuru, piedalīties laimes spēlē (vācu valodā – “Gewinnspiel”). Tālruņa pakalpojuma sniedzēja sabiedrība iekasēja 0,70 euro par katru zvanu, noteiktu daļu no tās atdodot ÖRF ( 14 ).

20.

Izklaide ietvēra trīs posmus: pirmajā tīras nejaušības pēc viens vienīgs zvana savienojums nonāca tiešajā ēterā; otrajā veiksmīgajam zvanītājam nācās atbildēt uz raidījuma vadītāja jautājumiem; pēdējā, kurā neizvēlētajām personām tika dota iespēja piedalīties iknedēļas izlozē, no jauna tika dota iespēja veiksmei.

21.

KommAustria pret ÖRF iesniedza sūdzību Bundeskommunikationssenat, jo uzskatīja, ka, atvēlēdama dažas minūtes raidījuma televeikalam, esot pārkāpusi ÖRF-Gesetz 13. panta 2. punktu.

22.

Lai izlemtu par sūdzību, iepriekš minētā iestāde apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus jautājumus:

23.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā reģistrēts 2006. gada 27. aprīlī. ÖRF, Komisija, kā arī Itālijas un Portugāles valdība iesniedza rakstveida apsvērumus un savu prasījumu paušanai mutvārdos pirmo divu pārstāvji piedalījās 2007. gada 29. martā notikušajā tiesas sēdē, kurā piedalījās arī Apvienotās Karalistes valdība un KommAustria.

24.

Tā kā šis ir pirmais lūgums [sniegt prejudiciālu nolēmumu], ko Bundeskommunikationssenat iesniedz Tiesai, uzskatu par vajadzīgu pārbaudīt, vai tam piemīt “tiesas” īpašības EKL 234. panta izpratnē. Pati Austrijas iestāde atzīst par vajadzīgu pamatot savu statusu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, izvirzīdama argumentus, kurus savos rakstveida apsvērumos atbalsta Komisija.

25.

Lai noteiktu, vai konkrētajai iestādei šāds raksturs piemīt, Tiesa līdz šim ir aprobežojusies ar tādu orientējošu kritēriju noteikšanu kā tās likumiskā izcelsme, pastāvīgums, tās locekļu neatkarība, piekritības obligātums, sacīkstes principa ievērošana tā piemērotajā procesā, tās lēmumu tiesas nolēmumu raksturs un tiesību normu piemērošana ( 15 ).

26.

Bundeskommunikationssenat principā šīs īpašības piemīt, ievērojot to, ka:

27.

Tomēr jāizvairās tikt maldinātiem ar šo sākotnējo iespaidu. 2001. gada 28. jūnija secinājumos lietā De Coster ( 17 ) es apgalvoju, ka Tiesas attieksme pret iepriekš minēto dalībvalsts tiesas jēdzienu ir izraisījusi pārlieku piekāpīgu un nepietiekami konsekventu judikatūru, un tādēļ piedāvāju mainīt nostāju, lai ieņemtu stingrāku un noteiktāku kursu, kurā, uzmanības centrā izvirzot prejudiciālā līdzekļa esamības pamatu, tiktu sekmēta auglīga sadarbība starp tiesām.

28.

Šajā nolūkā iepriekš minētajos secinājumos ierosinu vispārīgi ar EKL 234. pantu uztvert vienīgi katras valsts tiesu varai piederīgās iestādes, kad tās pilda savas tiesas funkcijas šī vārda īstajā nozīmē, izņēmuma kārtā ietverot tās, kurām, lai arī neesot piederīgām šai iekārtai, piekrīt pēdējais vārds valsts tiesību sistēmā, ja vien tās atbilst judikatūrā izvirzītajām prasībām, it īpaši tām, kas attiecas uz neatkarību un procesuālo sacīksti.

29.

Šajā stingrākajā izpratnē uzskatu, ka Bundeskommunikationssenat neatbilst šim jēdzienam, jo tas nav piederīgs Austrijas tiesu iekārtai.

30.

Protams, ka tas ietilpst “ar tiesas elementu apveltītu koleģiālo iestāžu” ( 18 ) kategorijā, kuras paredzētas minētās valsts Konstitūcijas 133. panta 4. punktā ( 19 ), kuru tiesas statusu esmu pats atzinis kādā agrākā lietā ( 20 ).

31.

Šī tiesas statusa piedēvēšana valsts tiesībās, lai arī tā kalpo par norādi, nevar būt noteicoša ( 21 ). Tomēr, ņemot vērā to, kā esmu norādījis iepriekš jau minētajos secinājumos lietā De Coster, ka jēdziena noteikšana ir jāveic atbilstoši Kopienu tiesībām atkarībā no to strukturālajām vajadzībām, Bundeskommunikationssenat ir jāizvērtē rūpīgāk, lai pārbaudītu, vai tas patiešām atbilst nosacījumiem, lai uzsāktu prejudiciālo dialogu.

32.

Šādi rūpīgāk izvērtējot, ir jākonstatē, ka atšķirībā no citām Austrijas Konstitūcijas 133. pantā uzskaitītajām iestādēm, kā, piemēram, Oberster Patent-und Markesenat (Austrijas Augstākā patentu un preču zīmju palāta) lietā Häulp, kuru nolēmumi nav pārsūdzami nedz administratīvā, nedz tiesas ceļā, Bundeskommunikationssenat lēmumi var tikt pārskatīti Verwaltungsgerichtshof.

33.

Šo īpatnību izskaidro vēsturiski iemesli. Līdz KOG pieņemšanai apraides regulējumu Austrijā īstenoja Privatrundfunkbehörde (Privātās apraides pārvalde) saskaņā ar Regionalradio-Gesetz (Likums par reģionālo apraidi), kas tika izveidota kā koleģiālā iestāde Konstitūcijas 133. panta 4. punkta izpratnē, un tās lēmumus nevarēja pārsūdzēt Verwaltungsgerichtshof. Tomēr Verfassungsgerichtshof (Austrijas Konstitucionālā tiesa) 2000. gada 29. jūnija spriedumā ( 22 ) atzina Privatrundfunkbehörde par neatbilstošu Konstitūcijai, jo, ievērojot minēto 133. panta 4. punktu, nebija pieļaujama tās imunitāte no tiesas uzraudzības un šīs iestādes izveide par vienīgo administratīvo instanci. Šajā spriedumā saskaņā ar judikatūru ( 23 ) tika apstiprināts, ka iespēja izveidot koleģiālas iestādes ir traktējama strikti, jo tā nozīmē īpašu atkāpi no vispārīgā principa, saskaņā ar kuru ikviens administratīvais akts var tikt pārskatīts tiesā, un tādēļ tā ir jāpamato katrā atsevišķajā gadījumā, savukārt Privatrundfunkbehörde gadījumā šī prasība nav izpildīta. Lai izpildītu šo nolēmumu, tika izdarīti grozījumi Regionalradio-Gesetz 13. pantā, paredzot pārsūdzību Verwaltungsgerichtshof, bet atstājot spēkā pārējos noteikumus. Aicināta no jauna iejaukties, Konstitucionālā tiesa noteica, ka trūkums vēl aizvien pastāv, jo apstāklis, ka Privatrundfunkbehörde kā vienīgā instance ir administratīva iestāde, bija nesaderīgs ar konstitucionālajiem principiem ( 24 ). Likumdevējam šajā sakarā bija jārīkojas, izveidojot Bundeskommunikationssenat kā uzraudzības pārvaldes iestādi un atstājot pārsūdzības iespēju tiesas ceļā Verwaltungsgerichtshof, un šo kārtību Konstitucionālajai tiesa visbeidzot arī apstiprināja ( 25 ).

34.

Tomēr tas, ka Bundeskommunikationssenat nolēmumi ir pārskatāmi administratīvajā tiesā, maina lietas būtību un liedz tai atzīt tiesas statusu EKL 234. panta izpratnē.

35.

Risks, ko rada pārvaldes iestādes iejaukšanās dialogā starp tiesām, ko esmu iztirzājis secinājumu lietā De Coster 75.–79. punktā, šķiet acīmredzams. Lai arī cik augsta būtu šīs pārvaldes iestādes tehniskā un juridiskā kvalifikācija, Verwaltungsgerichtshof, pārskatot administratīvo lēmumu, kas pieņemts pēc Tiesas atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem saņemšanas, Luksemburgā iesniegto lūgumu var atzīt par kļūdainu vai uzskatīt, ka jautājums būtu bijis jārisina citādi. Ja nonāktu pie pārliecības, ka strīds neattiecas nedz uz Kopienu tiesību normu interpretāciju, nedz to piemērošanu, tad prejudiciālais jautājums un pūliņi, kas veltīti tā atbildēšanai, būtu bijuši veltīgi, tā rezultātā neņemot vērā Tiesas spriedumus un graujot tās reputāciju. Ja tiktu uzskatīts, ka jautājums būtu bijis jāuzdod citādi, tā būtu sasaistīta ar faktiski uzdoto jautājumu un saņemto spriedumu, esot visai iespējamam, ka procesuālās taupības apsvērumu dēļ būtu vērojama atturēšanās atkārtoti izmantot prejudiciālo tiesvedību, samierinoties ar apspriedi, kas veikta administratīvā ceļā, un ar jau sākotnēji sagrozītu atbildi, kas traucētu panākt īstenu “dialogu starp tiesām”.

36.

Pārvaldes iestādes iejaukšanās EKL 234. pantā paredzētajā tiesu sadarbībā man šķiet vienmēr esam draudīga, jo tās iesaistīšanās, lai arī labos nolūkos, padara procesu neskaidru. Secinājumos lietā De Coster (36. un 98. zemsvītras piezīme) skaidroju, ka prejudiciālā jautājuma formulējums iepriekš var noteikt Tiesas atbildi, un tādēļ ir svarīgi, lai iestādēm, kuras sadarbojas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā, arī turpmāk būtu īstens tiesas statuss. Ja jautājumu uzdotu pārvaldes iestāde, tad iespējamā turpmākā pārsūdzība tiesas ceļā jau no paša sākuma būtu atkarīga no tā uzdošanas veida vai brīža, tādējādi īstenajai tiesai atņemot tiesības izmantot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tā kā, lai arī, teorētiski ņemot, tā varētu uzdot jaunu jautājumu, tas lietas dalībniekiem radītu papildu kavējumus, kas būtu nepieļaujami tiesvedībā, kas jau pati par sevi ir ilgstoša.

37.

Šie apsvērumi izskaidro, kāpēc iestāžu, kas nav tiesas, iesaistīšanās dialogā ir vēlama tikai tad, ja to lēmumi nav turpmāk pārsūdzami tiesas ceļā, tām esot apveltītām ar galavārdu valsts tiesību sistēmā; šis apstāklis nodrošina iespēju izmantot prejudiciālo tiesvedību, lai novērstu draudus, ka dažas Kopienu tiesību jomas paliktu ārpus Tiesas vienojošās iejaukšanās.

38.

Nesenā judikatūras attīstība liecina ( 26 ) par dedzīgāku centību raksturot īpašības, kas nosaka atbilstību tiesas jēdzienam, it īpaši attiecībā uz neatkarību, ļaujot atskārst nostāju, kas tuva secinājumos lietā De Coster izklāstītajai. Tā spriedumā lietā Schmid ( 27 ) tika atzīts, ka Tiesas kompetencē nav izskatīt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Berufungssenat V der Finanzlandesdirektion für Wien, Niederösterreich und Burgenland (Vīnes, Lejasaustrijas un Burgenlandes Reģionālās finanšu direkcijas V pārsūdzības padome), savukārt spriedumā lietā Syfait u.c. ( 28 ) tas pats tika darīts saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniedza Epitropi Antagonismou (Grieķijas Konkurences komisija).

39.

Šis virziens ir gluži skaidrs, ja ņem vērā, ka agrāk Tiesa ir izskatījusi prejudiciālos jautājumus, ko uzdeva tādas iepriekš minētajām līdzīgas iestādes kā, piemēram, Spānijas saimnieciski administratīvās tiesas ( 29 ) un arī Spānijas Tribunal de Defensa de la Competencia (Konkurences aizsardzības tiesa) ( 30 ).

40.

Kopš secinājumiem lietā De Coster mana nostāja nav mainījusies, un tādēļ ne vien konsekvences ievērošanas, bet arī pilnīgas pārliecības dēļ apgalvoju, ka Bundeskommunikationssenat nav tiesa EKL 234. panta izpratnē, un ierosinu Tiesai atzīt, ka tās kompetencē nav tam sniegt atbildi.

41.

Loloju cerību, ka tiesnešus, pie kuriem vēršos, pārliecinās lietā De Coster ierosinātās atbildes pamatojumi, tomēr, ņemot vērā iespējamību, ka viņi man nepiekritīs, pievēršos šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu satura būtības izvērtēšanai papildu kārtā, lai izpildītu savu pienākumu, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē izteikt pamatotus secinājumus par uzdotajiem jautājumiem (EKL 222. panta otrā daļa).

42.

Bundeskommunikationssenat lūdz Tiesu precizēt Kopienu jēdzienus “televeikals” un “televīzijas reklāma”, lai kvalificētu raidījumā “Quiz Express” ietvertu īsu epizodi. Ja tā atzīstama par pirmo, tās valstī tā būtu aizliegta, jo, pamatojoties uz Direktīvas 89/552 3. panta 1. punktu, ORF-Gesetz 13. panta 2. punktā šis komerciālās televīzijas veids ir aizliegts, tādējādi atbalstot KommAustria nostāju. Ja turpretim to uzskatītu par pašreklāmu, izvērtējumam būtu vajadzīgi citi kritēriji, ievērojot to, ka reklāma tiek atļauta, ja vien tā ir viegli atpazīstama un skaidri nošķirta no citām programmas daļām ar optiskiem un/vai akustiskiem līdzekļiem (tā paša likuma 13. panta 3. punkts).

43.

Tomēr iesniedzējapārvaldes iestāde savas šaubas pauž nevis abstrakti, bet gan saistībā ar izklaides raidījumu, kuru šķiet svarīgi raksturot, jo Direktīvas “televīzija bez robežām” 1. panta c) un f) punkts gan reklāmas darbību, gan televeikalu saista ar preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu. Tādēļ jānoskaidro, vai strīdīgais raidījums ietver pakalpojumu sniegšanu (nav šaubu, ka tas nav preču piegāde), un tādēļ, pirmkārt, jānoskaidro, vai tam piemīt laimes spēles īpašības, un, ja tas ir tā, jānoskaidro tā īstenais saturs, lai to raksturotu kā televeikalu vai, attiecīgi, reklāmu.

44.

Tomēr pirms jautājuma turpmākas iztirzāšanas ir jāizslēdz trešā iespējamība, uz kuras balstīti Bundeskommunikationssenat jautājumi, proti, ka tas nav nedz reklāma, nedz televeikals, bet gan parasts raidījums, kas ietilpst minētās direktīvas 1. panta a) punktā esošajā jēdzienā “televīzijas apraide”.

45.

Šajā ziņā liela nozīme ir Itālijas valdības trāpīgajiem apsvērumiem, kas iesniegti šīs prejudiciālās tiesvedības rakstveida stadijā. Atšķirībā no jautājumu un atbilžu konkursa, kas rīkots uz vietas un kurā galvenās personas – konkursa vadītājs un dalībnieki – viens otru redz vaigu vaigā, skatītājiem (gan tiem, kas ielūgti studijā, gan mājās paliekošajiem) atvēlot pasīvu lomu, ÖRF“Gewinnspiel” ir izklaides pasākums, kurā spēlētājs, kas nupat vēl ir bijis televīzijas skatītājs vien, atrodas tālruņa līnijas otrā galā, pārējiem televīzijas skatītājiem lolojot cerību kļūt par spēles dalībniekiem un iegūt laimestu.

46.

Šis modelis ir pierādījums tam, ka, tradicionālā “quiz” (viktorīnas) raidījumā televīzijai kalpojot par līdzekli, lai pārraidītu studijā rīkotu spēli nolūkā izklaidēt skatītājus, ÖRF īsā raidījuma mērķis ir piesaistīt interesentus ar laimesta vilinājumu vai nu pirmajā posmā, ja viņi zvanam veiksmīgi tiek izraudzīti un atbilde ir pareiza, vai nu ar otru iespēju – piedaloties iknedēļas izlozē.

47.

Tomēr, lai tajā piedalītos, ir jāiemaksā naudas summa, no kuras labumu gūst televīzijas kanāls, jo tā ieņēmumi ir lielāki, ja palielinās tālruņa savienojumu skaits, un tādēļ, principā un neliedzot šo domu pamatīgāk iztirzāt turpmākajos šo secinājumu punktos, strīdīgā izklaides raidījuma mērķis ir piesaistīt tiešu finansējumu ÖRF. Tādējādi rodas atlīdzība, kas minēta Direktīvas 89/552 1. panta c) un f) punktā.

48.

Visbeidzot, pārraidot šo izklaides raidījumu, ÖRF neveic “televīzijas apraidi” iepriekš minētās direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē, proti, nepārraida programmu, kas paredzēta skatītājiem, bet gan drīzāk izmanto televīziju papildu – lai arī būtiskam – mērķim gūt naudas līdzekļus.

49.

Šajos apstākļos, kā jau esmu norādījis, ir jānoskaidro, vai šis papilduzdevums ir pakalpojums pret atlīdzību, un lai to izpētītu, ir jānoskaidro strīdīgās pārraides raksturs.

50.

Secinājumu lietā Placanica u.c. ( 31 ) 92.–97. punktā iztirzāju attiecības starp veiksmi, laimes spēlēm un tiesībām. Šīs saiknes pamato Kopienu tiesību aktus, ar ko personas tiek aizsargātas pret draudiem, ko aizraušanās ar azartspēlēm rada to mantai un veselībai ( 32 ), vienlaikus rūpējoties par uzņēmumu un vietu, kur tiek veikta šī veida izklaides darbība, komerciālajām interesēm, tādējādi, īsumā sakot, nodrošinot brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību ( 33 ).

51.

Eiropas Savienības tiesībās laimes spēļu jēdziena precīza definīcija nav atrodama, lai arī iepriekš minētajā judikatūrā ir izvērtēta to ietekme uz vienotā tirgus pamatiem, atturoties tās definēt. Tomēr tiek atzīts, ka juridiski jēdziens ietver saimnieciska rakstura derības, kuru iznākums ir atkarīgs no nejaušības ( 34 ).

52.

Ņemot vērā šo, jāatzīst, neskaidro izejas punktu, var iedomāties neskaitāmus laimes spēļu veidus, jo cilvēka prātam spējām attiecībā uz baudīšanu un sacīkstēm nav robežu ( 35 ). Tomēr jēdziena definēšanai saskatu trīs parametrus: finansiāli izdevumi, neskaidrība un vēlme laimēt ( 36 ).

53.

Laimes spēlei ir raksturīga iznākuma nenoteiktība, jo visos tās posmos valda nejaušība, piešķirot pikantumu, kas tai piedod aizraujošu nokrāsu, un cerība iegūt laimestu, kas ir lielāks par sākotnējo likmi, ir spēlētāja alkatību vilinoša ēsma. Turklāt saimnieciskais aspekts ļauj tiesībām šo sociālo parādību regulēt: lai tiesībās regulētu kādu jomu, ir neizbēgami vajadzīgs, lai tā skartu personu mantu ( 37 ). Spēle bez likmēm, kas nekādi neskar spēlētāja mantisko stāvokli, ir viņa privāta darīšana vien un nerada vajadzību pēc likumiskas aizsardzības.

54.

Raidījumā “Quiz Express” ietvertajā epizodē, bez šaubām, ir spēkā nejaušība. Dalībnieku veiksme izpaužas divos gadījumos: izvēloties vienu no saņemtajiem zvaniem, kas veiksmīgajam zvanītājam ļauj “nonākt tiešajā ēterā”, lai sazinātos ar raidījuma vadītāju, un iknedēļas izlozē, kas ļauj pārējiem konkursa dalībniekiem cerēt uz laimestu. Skatītāja prasmēm, zināšanām vai pat prāta asumam uzvaras kārē ir otršķirīga loma.

55.

Būtībā skatītājs, zvanot uz tālruņa numuru, vēlas iegūt balvu vai nu iepriekš jau minētajā pirmajā brīdī, vai otrajā – izlozes posmā.

56.

Vispirms tas apņemas samaksāt noteiktu summu (0,70 euro), kas, lai arī būdama neliela, krietni vien pārsniedz parasta savienojuma maksu Austrijā, piekrītot to maksāt cerībā gūt laimestu no 200 līdz 330 euro apmērā, kas ieguldījumu atlīdzinātu ar uzviju.

57.

Tādēļ raidījumā “Quiz Express” īstenotā pasākuma īpatnības to liek uzskatīt par laimes spēli.

58.

Noskaidrojot šo jautājumu, nav grūti secināt, ka ÖRF sniedz pakalpojumu apmaiņā pret atlīdzību.

59.

Tiesa nav vilcinājusies klasificēt loteriju rīkošanu (spriedums lietā Schindler) ( 38 ), spēļu automātu izmantošanu pret atlīdzību (spriedums lietā Läärä u.c.) ( 39 ), un citādi – laimes vai azartspēles (spriedums lietā Anomar u.c.) ( 40 ) kā pakalpojumus EK līguma 50. panta izpratnē ( 41 ).

60.

Tā patiešām ir veikusi šādu kvalificēšanu, laimes spēles aplūkojot in toto kā patstāvīgu un pamata darbību saistībā ar to rīkošanu ierobežojošiem valsts pasākumiem, lai tos pamatotu, ievērojot tādus vispārējo interešu apsvērumus kā, piemēram, sabiedriskās kārtības nodrošināšana vai noziedzības un krāpšanas apkarošana ( 42 ).

61.

Iepriekš minētie nolēmumi neattiecas uz gadījumu, kad spēļu darbība ietilpst plašākā kontekstā, kā tas noticis pamata prāvā un iztirzātajā spriedumā lietā Familiapress ( 43 ), kura pamatā bija līdzīgi apstākļi tiem, kuros Austrijā izplatītājā vācu iknedēļas izdevumā “Laura” tika publicētas krustvārdu mīklas un mīklas, lai lasītāji tās atminētu, un pareizu atbilžu atsūtījušo personu starpā izlozētas naudas balvas. Gan ÖRF, gan Portugāles valdība pareizi norāda, ka iepriekš minētajā spriedumā šāda veida nelielas izlozes ir nevis patstāvīga saimnieciska darbība, bet gan viens no izdevuma saturiskajiem elementiem (23. punkts), ko tādējādi nevar raksturot kā pakalpojumu sniegšanu EKL 50. panta izpratnē. Tomēr Komisija trāpīgi norāda, ka šī konstatējuma mērķis bija to nošķirt no sprieduma lietā Schindler, kas sniegts saistībā ar tādu plaša mēroga laimes spēļu kā loterijas ierobežojošu valsts pasākumu samērīguma pārbaudi.

62.

Īsumā sakot, Kopienu judikatūrā nekas neliedz ÖRF īso epizodi uzskatīt par laimes spēli un līdz ar to par pakalpojumu.

63.

Pirms pāreju pie nākamā jautājuma, būtu jāatspēko ÖRF rakstveida apsvērumos paustais arguments (4. punkts) un jānorāda, ka tam, ka raidījums “Quiz Express” tiek uztverts tikai Austrijā, nav būtiskas nozīmes, jo šis apstāklim ir nozīme vienīgi saistībā ar EKL 49. panta piemērošanu, bet nekādā gadījumā tas nevar kalpot tam, lai noliegtu tai piemītošu raksturīgo īpašību. Jāņem vērā, ka Direktīvā “televīzija bez robežām” jēdziens “pakalpojumu sniegšana” ir izmantots darbības apzīmēšanai un nevis tās brīvas aprites nodrošināšanai. Citiem vārdiem sakot, kā tas izriet arī no sprieduma lietā Läärä u.c. 27. punkta ( 44 ), pakalpojums paliek pakalpojums arī tad, ja tas tiek sniegts tikai valsts robežās.

64.

Šādi mēs nonākam pie šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu Gordija mezgla, kas slēpjas vajadzībā noteikt, vai raidījumā “Quiz Express” ietvertajam izklaides raidījumam ar laimestu un, paplašināti, pašam šim raidījumam piemīt īpašības, kas raksturīgas televeikala raidījumam.

65.

Direktīvas “televīzija bez robežām” 1. panta f) punktā ir minēti četri elementi: 1) pārraidīti 2) tieši piedāvājumi sabiedrībai, 3) lai piedāvātu preces vai pakalpojumus 4) par atlīdzību.

66.

Pirmais un abi pēdējie elementi šajā lietā nerada nekādas šaubas. Neviens neapstrīd, ka “Quiz Express” ir televīzijas raidījums, kas apmaiņā pret atlīdzību piedāvā dalību spēlē: tie, kas zvana, veic maksājumu (ko saņem ÖRF), lai piedalītos un izmantotu šo pakalpojumu, kas ietver sacensību balvas iegūšanā vienā no diviem izklaides pasākuma posmiem.

67.

Uzaicinājums atbilst jēdzienam “tiešs piedāvājums sabiedrībai”, šim apstāklim turklāt ļaujot nošķirt televeikalu no reklāmas, kas vērsta uz piegādes veicināšanu un nevis īstenošanu.

68.

Šā jēdziena aprises tika smalki iezīmētas spriedumā lietā RTI u.c. ( 45 ), lai interpretētu Direktīvu 89/552 redakcijā, kādā tā bija pirms televeikala jēdziena ieviešanas tās tekstā, lai arī šī doma bija pamatā 18. panta 3. punktam, kurā, regulējot citu “veidu reklāmu” maksimālo ilgumu, tika noteikts, ka “piedāvājums sabiedrībai pārdot, pirkt vai nomāt ražojumus vai sniegt pakalpojumus nepārsniedz 1 stundu dienā”.

69.

Iepriekš minētā sprieduma 31. punktā šī veida piedāvājumi aprakstīti kā “raidījumi, kuros izstāda preces, kuras var pasūtīt tieši pa tālruni, pa pastu vai ar videotekstu un kuras tiek piegādātas televīzijas skatītāju dzīvesvietā”. Parasti raidījuma vadītājs raidījumā izrāda piedāvātās preces un piedāvātos pakalpojumus, cildina to īpašības un priekšrocības, norāda cenu un apmaksas veidus, vienlaikus ekrāna priekšplānā norādot tālruņa numurus, tīmekļa vietni vai citas ziņas, kas var būt noderīgas pasūtījuma izdarīšanai. Līgumu regulē Direktīvā 97/7/EK ( 46 ) paredzētie distances tirdzniecības ( 47 ) noteikumi.

70.

Turpretim reklāma iemieso “netiešu” piedāvājumu, jo, lai arī tāpat kā televeikala gadījumā tās mērķis ir panākt, lai televīzijas skatītājs iegādātos reklamētās preces vai pakalpojumus, viņu pārliecinot to īpašību aprakstīšanas ceļā, darījuma noslēgšana neietilpst tās tiešajos mērķos, tas tiek atlikts uz vēlāku brīdi, kad patērētājs vēršas pie attiecīgā izplatīšanas kanāla, lai pabeigtu iegādi.

71.

Televeikals faktiski sper vienu soli tālāk nekā reklāma, jo tas ne tikai reklamē, bet gan reklamē, gan pārdod.

72.

Ar izklāstītajiem apsvērumiem tiek pamatots uzskats, ka raidījums “Quiz Express” piedāvā televīzijas skatītājiem piedalīties laimes spēlē, sniedzot tiem informāciju, kas vajadzīga, lai sazinātos ar pakalpojuma sniedzēju un nonāktu ēterā, vai gadījumā, ja tas neizdodas, piedalītos iknedēļas izlozē, vismaz netieši ( 48 ) maksājot atlīdzību, izmantojot īpašu papildmaksas tālruņa numuru.

73.

Raidījuma vadītājs mudina televīzijas skatītāju atzīmēt ekrāna priekšplānā norādīto numuru, lai piedalītos raidījumā. Komerciālā demonstrācija ir vērsta uz spēles laimestu cildināšanu. Uzaicinājuma pieņemšana notiek, līdzko lietotājs zvana uz numuru, un viņam atbild ÖRF dienests, ar šo brīdi vienlaikus aizsākas maksājuma procedūra, maksājumu iekļaujot klienta tālruņa rēķinā, un viņš tajā brīdī sacenšas par iespēju spēlēt tiešajā ēterā vai, attiecīgi, iegūst tiesības piedalīties papildu izlozē.

74.

Tādējādi atbilstoši Direktīvas “televīzija bez robežām” 1. panta f) punkta redakcijai strīdīgajā raidījumā tieši tiek izteikts piedāvājums sabiedrībai saņemt pakalpojumu apmaiņā pret atlīdzību, ja ir izpildīti visi nosacījumi, kas vajadzīgi, lai noslēgtu distances līgumu ( 49 ).

75.

Tādēļ kopsavilkumā nekas neliedz uzskatīt šeit iztirzāto raidījumu par televeikala paveidu.

76.

Tomēr šī kvalificēšana par televeikalu nenotiek automātiski. Direktīvas “televīzija bez robežām” 1. pantā esošās televeikala un reklāmas definīcijas, lasot kopā ar tās IV nodaļu, ir skaidri atskāršama vēlme, lai šie pasākumi būtu nošķirti un atpazīstami (10. pants), un tādēļ tie ir iestarpināmi tikai starp raidījumiem vai, izņēmuma kārtā, raidījuma laikā, ja tie nekaitē nedz tā vienotībai, nedz vērtībai, ņemot vērā tā dabiskās pauzes, autonomās daļas un starplaikus.

77.

Prima facie šķiet, ka likumdevējs neparedz to ietveršanu raidījumā, kā tas noticis pamata prāvā, un regulējuma trūkums izskaidro iesniedzējiestādes šaubas par tā precīzu kvalificēšanu.

78.

Lai varētu noskaidrot, vai raidījums ir uzskatāms ar televeikalu, ir jāizvērtē tajā ietvertā “televeikala apjoms un īpašības”. Šeit no jauna būtu jāvadās no spriedumā lietā Familiapress ieņemtās nostājas, proti, jānoskaidro, cik būtiska nozīme attiecīgajai darbībai ir raidījumā. Ja tā ir vienīgi palīgdarbība, tad viena no raidījuma sastāvdaļām, kas kalpo tā mērķim, to pieskaita attiecīgā raidījuma vispārējam saturam; ja tā ir ievērojamāka, kļūstot par tā vadmotīvu, tad tās raksturīgās īpašības pārņem arī pārējā raidījuma daļa, pārvēršoties televeikalā. Starp abām galējībām, protams, ir arī starpstāvokļi.

79.

Būtībā Tiesai nenākas ķerties pie uzdevuma noskaidrot strīdīgās spēles raksturu; vēl jo vairāk tāpēc, kā tas ir šajā gadījumā, ka tās rīcībā nav ziņu par faktiem, kas vajadzīgas, lai to uzņemtos ar drošību par sekmīgu izpildi. Tomēr tā var sniegt valsts iestādei zināmus vadošus norādījumus, lai arī, kā tiesas sēdē norādījis Apvienotās Karalistes pārstāvis, tas ir jādara piesardzīgi.

80.

Pirmais izsvēršanas kritērijs ir miniviktorīnu ietverošā raidījuma mērķis. Šķiet skaidrs, ka novērtējums mainās atkarībā no tā, vai spēle tiek rīkota kādā teležurnālā, izklaides raidījumā, atbilstot to vispārīgajam mērķim izklaidēt ( 50 ), vai arī pilnīgi ar to nesaistītā raidījumā, kā, piemēram, ziņu raidījumā vai reliģiskā pārraidē ( 51 ). Ar šo novērtējumu no televeikala jēdziena tiek izslēgti gadījumi, kad televīzijas skatītāju piedalīšanās, lai arī par atlīdzību un cerot uz balvu, saturiski ietilpst raidījumā, sekmējot tā norises gaitu, kā “realitātes šovos” kā “Big brother”, “Star Academy” vai “Mira quien baila”.

81.

Šajā sakarā par citu, nebūt ne niecīgu gan tiešu, gan netiešu rādītāju kalpo spēles nozīmīgums televīzijas raidījumā finansiālā ziņā. Attiecībā uz pirmo aspektu svarīga vērtējuma mēraukla ir tas, cik lielu daļu no peļņas, ko raidījums gūst kopumā, tostarp no reklāmas, veido uz īpašo tālruņa numuru veikto zvanu savienojumu ceļā gūtie ieņēmumi.

82.

Bet kā netiešie rādītāji jāņem vērā arī laiks, kas atvēlēts spēles aprakstīšanai un skatītāju pievilināšanai piedalīties, zvanot uz ekrānā norādītajiem numuriem, kā arī tam, lai izvēlētos veiksmīgo personu, kurai jāatbild tiešajā ēterā; proti, pūliņi, kas veltīti, lai “pārdotu preci”. Noderīgs paņēmiens šajā ziņā rodams Direktīvas “televīzija bez robežām” 18. un 18.a pantā, kuros regulēts reklāmas raidījumu un televeikala skatlogu ilgums.

83.

Lai aprēķinātu spēles nozīmīgumu budžetā, zināma loma ir parasti uzdoto jautājumu raksturam: jo vienkāršāki tie ir, jo tajā piedalās lielāks skaits iespējamo konkursa dalībnieku, šādi palielinoties ieņēmumiem.

84.

Vadoties pēc iepriekš izklāstītā, jebkura attapīga persona var viegli atskārst, vai mērķis ir izklaidēt vai vienkārši piesaistīt finansējumu audiovizuālajam uzņēmumam, pārdodot pakalpojumu.

85.

Visbeidzot, raidījuma patieso dabu var novērtēt arī pēc tā, kāda daļa raidījuma skatītāju zvana uz tālruņa numuru, lai piedalītos spēlē.

86.

Ievērojot iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka atbilstoši Direktīvas 89/552 1. panta f) punktam raidījumus vai raidījumu daļas, kuros televīzijas kanāls skatītājus, tūlīt zvanot uz papildmaksas pakalpojuma tālruņa numuru un tādējādi par maksu, mudina piedalīties tā rīkotā laimes spēlē, ir jāuzskata par “televeikala” veidu, ja to pamatmērķis ir pārdot iespēju piedalīties konkursā. Šajā sakarā valsts tiesai ir jāizsver šo secinājumu 77.–82. punktā noteiktie kritēriji, proti: a) raidījuma pamatmērķis; b) spēles saimnieciskā nozīme; c) tai atvēlētais laiks un d) zvanošo televīzijas skatītāju skaits.

87.

Ja uz pirmo jautājumu būtu sniedzama negatīva atbilde, tad iesniedzējiestāde pakārtoti vaicā, vai katrā ziņā prāvas fakti atbilst reklāmas jēdzienam tās pašreklāmas paveidā, proti, raidorganizācijas darbībā, lai atbalstītu savu produkciju, pakalpojumus, programmas vai kanālus (Direktīvas 97/36 trīsdesmit devītais apsvērums).

88.

Starp šo un pirmo prejudiciālo jautājumu ir rakstveida apsvērumos neiztirzāta manāma atšķirība to materiālā apjoma ziņā, jo otrais jautājums neattiecas uz raidījumu vai kādu tā daļu, bet gan uz pašu vēstījumu, jo nereklāmas raidījumā var ietvert šāda veida reklāmas ( 52 ). Šai niansei ir noteicoša loma atbildē uz šo otro jautājumu.

89.

Ja tiktu secināts, ka “Quiz Express” nav televeikala paveids, būtu jāatzīst, ka tam piemīt izklaides raidījuma raksturs ( 53 ). Šajā gadījumā vēstījumi, kuros norādīts tālruņa numurs un tas, kā piedalīties spēlē, ir paredzēti nevis tās reklamēšanai, bet gan lai sniegtu informāciju, kas nepieciešama dalībai spēlē un līdz ar to nepieciešama raidījumam; pēc savas būtības šīs ziņas televīzijas skatītājam ir noderīgas tikai saistībā ar attiecīgo raidījumu. Citiem vārdiem sakot, paziņojums par tālruņa numuriem ir no raidījuma neatdalāma informācija, kuras mērķis ir sekmēt tā gaitu un nevis reklamēt papildpakalpojumu.

90.

Īsumā sakot, “Quiz Express” gaitā ekrāna priekšplānā attēlotais vēstījums, kurā norādīts tālruņa numurs, uz kuru jāzvana, lai piedalītos laimes spēlē, neslēpj sevī reklāmas nolūku, un tādēļ to nevar aptvert Direktīvas “televīzija bez robežām” 1. panta c) punkts.

91.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iesaku Tiesai: