1.

No 2004. gada 1. maija, pievienojoties desmit jaunām dalībvalstīm, pastāvošās Kopienu tiesības, acquis communautaire, tika attiecinātas arī uz šīm valstīm. Tomēr liela daļa no šī acquis Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī deviņās jaunajās ES oficiālajās valodās tika publicēta ar ievērojamu kavēšanos. Tā kā uzņēmums Skoma-Lux s.r.o. (turpmāk tekstā — “Skoma-Lux”) attiecīgās Kopienu muitas tiesību normas esot pārkāpis pēc Čehijas Republikas iestāšanās ES, bet pirms šo normu publicēšanas čehu valodas Oficiālā Vēstneša speciālizdevumā, tad Čehijas muitas iestādes šim uzņēmumam uzlika sodu. Tagad Tiesai ir jānoskaidro, cik lielā mērā šādus noteikumus var piemērot indivīdiem, pirms to publicēšanas viņu [valsts] valodā.

2.

Sekundāro tiesību publicēšanas kārtību pamatā nosaka EKL 254. pants. Uz to attiecas 2. punkts, kas nosaka:

“Padomes un Komisijas regulas, kā arī šo iestāžu direktīvas, kas adresētas visām dalībvalstīm, publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Minētās regulas stājas spēkā tajās norādītajā dienā vai, ja tā nav norādīta, divdesmitajā dienā pēc to publicēšanas dienas.”

3.

Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas ( 2 ) 4. pantā ir noteikts:

“Regulas un citus vispārēji piemērojamus dokumentus izstrādā visās divdesmit oficiālajās valodās.”

4.

2. pants Aktā par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā ( 3 ) (turpmāk tekstā — “Pievienošanās akts”) paredz, ka Kopienu tiesības jaunajās dalībvalstīs principā ir spēkā no to iestāšanās brīža — 2004. gada 1. maija:

“Pamatlīgumi un akti, ko iestādes un Eiropas Centrālā banka pieņēmusi pirms pievienošanās, no pievienošanās dienas ir saistoši jaunajām dalībvalstīm un piemērojami tajās atbilstīgi minētajos Līgumos un šajā Aktā paredzētajiem nosacījumiem.”

5.

Pievienošanās akta 58. pants nosaka valodu režīmu un publicēšanu:

“Padomes, Komisijas vai Eiropas Centrālās bankas sagatavotie un pirms pievienošanās pieņemtie iestāžu un Eiropas Centrālās bankas akti no pievienošanās dienas ir autentiski čehu, igauņu, ungāru, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, slovāku un slovēņu valodā saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dokumenti pašreizējās vienpadsmit valodās. Tos publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ja tie tāpat ir publicēti pašreizējās valodās.”

6.

Tieši pēc desmit jauno dalībvalstu iestāšanās ES, 2004. gada 1. maijā, vairākos Oficiālā Vēstneša ( 4 ) izdevumos tika publicēts paziņojums. Šī paziņojuma teksts Oficiālā Vēstneša drukātajā izdevumā un CD-ROM izdevumā bija šāds:

“Paziņojums lasītājiem

Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša speciālizdevumu, kurā ir iekļauti pirms pievienošanās pieņemtie Eiropas Savienības iestāžu un Eiropas Centrālās bankas tiesību akti, publicēs čehu, igauņu, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, slovāku, slovēņu un ungāru valodā. Šā izdevuma sējumus publicēs pakāpeniski laikposmā no 2004. gada 1. maija līdz gada beigām.

Šajos apstākļos, kamēr izdevums nav publicēts, dokumentu elektroniskais variants ir pieejams EUR-Lex.

EUR-Lex vietnes adrese ir: http://europa.eu.int/eur-lex/fr/accession.html.”

7.

Taču vismaz kādu laiku attiecīgajos Oficiālā Vēstneša izdevumos EUR-Lex interneta mājas lapā bija publicēta cita [paziņojuma] teksta versija čehu valodā, kas bija pieejama vēl 2007. gada 25. jūnijā, bet līdz 2007. gada 1. augustam tā tika aizstāta ar augstāk minēto tekstu čehu valodā. Šīs [iepriekšējās] versijas virsraksts bija “Oznámení Komise”, tas ir, Komisijas paziņojums un [šī paziņojuma] otrajā rindkopā papildus bija ietverts viens teikums:

“Ta po nezbytnou dobu představuje zveřejnění v Úředním věstníku Evropské unie podle článku 58 aktu o přistoupení z roku 2003.”

Saskaņā ar šo versiju publikācija EUR-Lex līdz publicēšanai Oficiālā Vēstneša speciālizdevumā ir publikācija Pievienošanās akta 58. panta izpratnē ( 5 ).

8.

Pamata prāva ir par Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93 ( 6 ), ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, 199. panta 1. punktu:

“Neskarot iespēju piemērot soda mērus, tiklīdz muitas iestādei ir iesniegta deklarētāja vai tā pārstāvja parakstīta deklarācija, tas saskaņā ar spēkā esošiem noteikumiem uzņemas atbildību par:

9.

Saskaņā ar Komisijas iesniegto Oficiālā publikāciju biroja izziņu šī norma tās sākotnējā redakcijā, kas palika spēkā bez būtiskiem grozījumiem, čehu valodā tika publicēta 2004. gada 27. augustaOficiālā Vēstneša speciālizdevumā.

10.

Prasītāja pamata lietā, Skoma-Lux, Čehijas Republikā ieved un pārdod vīnu. Čehijas muitas pārvalde pārmet šim uzņēmumam, ka vairākas tā no 2004. gada 11. marta līdz 2004. gada 20. maijam iesniegtās muitas deklarācijas par vīna importu ir nepareizas, jo, neraugoties uz attiecīgām muitas iestāžu norādēm, vīns ir iekļauts nepareizā kombinētās nomenklatūras pozīcijā. Tādēļ muitas pārvalde uzlika Skoma-Lux naudas sodu. Šo muitas pārkāpumu veido iespējamie Čehijas muitas tiesību noteikumu pārkāpumi un, kas ir būtiski šajā lietā, Regulas Nr. 2454/93199. panta 1. punkta pārkāpumi.

11.

Skoma-Lux vērsās pret naudas soda uzlikšanu un, it īpaši, cēla iebildumus tādēļ, ka attiecīgajā laika brīdī Regulas Nr. 2454/93199. panta 1. punkts nebija pienācīgi publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī čehu valodā.

12.

Ņemot vērā šos apstākļus Krajský soud Ostrava, Ostravas Reģionālā tiesa, lūdza Tiesu atbildēt uz šādiem prejudiciāliem jautājumiem:

13.

Rakstveida procesā piedalījās Skoma-Lux, Čehijas Republika, Igaunijas Republika, Latvijas Republika, Polijas Republika, Zviedrijas Karaliste un Komisija, tiesas sēdē nepiedalījās Skoma-Lux un Igaunijas Republika, bet papildus pārējiem iepriekš minētajiem dalībniekiem tiesas sēdē piedalījās Slovākijas Republika.

14.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu savā būtībā ir vērsts uz sekām, kas rodas no tā, ka Kopienas regula nav publicēta noteiktās oficiālās valodās.

15.

Pirmā [prejudiciālā] jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai dalībvalsts kādu Kopienu regulu var piemērot Eiropas Savienības pilsonim, pirms tā ir tikusi publicēta atbilstošajā oficiālajā valodā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

16.

Otrais un trešais jautājums izriet no tā, ka vienīgi Tiesa var konstatēt sekundāro tiesību normu spēkā neesamību ( 7 ). Ja pienācīgas publikācijas trūkums noteiktās oficiālajās valodās izraisītu Kopienu tiesību — iespējams, pārejošu un tikai attiecībā uz noteiktām dalībvalstīm — spēkā neesamību, tad, stingri ņemot, katrā šādā atsevišķā gadījumā būtu nepieciešams skaidrs Tiesas konstatējums.

17.

Tā kā jautājums par tiesību aktu piemērošanu atsevišķiem Eiropas Savienības pilsoņiem ir pakārtots jautājumam par tiesību aktu, kas vēl nav publicēti Oficiālajā Vēstnesī visās oficiālajās valodās, spēkā esamību, tad ieteicams vispirms atbildēt uz otro un, vajadzības gadījumā, arī uz trešo jautājumu.

18.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāapskata, kāda nozīme ir tiesību akta publicēšanai attiecīgās dalībvalsts oficiālajā valodā.

19.

No Pievienošanās akta 2. panta pirmās teikuma daļas var secināt, ka pastāvošās Kopienu tiesības ir saistošas jaunajām dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai šie tiesību akti jau ir tikuši pienācīgi publicēti attiecīgās valsts valodā. Saskaņā ar to pastāvošie tiesību akti jaunajām dalībvalstīm ir saistoši no pievienošanās dienas, proti, bez papildu nosacījumiem. Pie tāda paša secinājuma nonāk arī Komisija un šajā lietā pārstāvētās dalībvalstis, kuras daļēji [šo] saistošo spēku atvasina arī no EKL 10. panta.

20.

Tas, ka [Kopienu] tiesības ir saistošas jaunajām dalībvalstīm, ir jānošķir no šo tiesību aktu spēkā esamības šajās valstīs. Saskaņā ar Pievienošanās akta 2. panta otro teikuma daļu pastāvošie tiesību akti jaunajās dalībvalstīs nav automātiski spēkā tādā pašā apmērā, bet gan tikai — kā to nosaka Līgumi un Pievienošanās akts. Ar [Kopienu tiesību] spēkā esamību jaunajās dalībvalstīs it īpaši ir jāsaprot šo tiesību piemērošana attiecībā uz indivīdiem.

21.

Viens no Pievienošanās akta nosacījumiem ir 58. panta otrajā teikumā ietvertais publicēšanas pienākums. Saskaņā ar to tiesību akti jauno oficiālo valodu redakcijās tiek publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, ja tie tāpat ir publicēti patreizējās oficiālajās valodās. Publikācija Oficiālajā Vēstnesī ļauj ieinteresētajām personām iepazīties ar attiecīgo tiesību aktu saturu, un šiem indivīdiem ir arī pienākums to darīt. Pēc [tiesību aktu] publicēšanas neviens vairs nevar atsaukties uz Oficiālā Vēstneša satura nezināšanu ( 8 ).

22.

Attiecībā uz jauno dalībvalstu valodām to skaidri nosaka arī un tieši Pievienošanās akta 58. panta pirmais teikums. Šo valodu [tiesību aktu] versijas pēc to publicēšanas ir saistošas tāpat kā [tiesību akti] veco dalībvalstu valodās. Līdz ar to arī tos ir nepieciešams publicēt Oficiālajā Vēstnesī.

23.

Tomēr ar to vēl nav konstatēts, kādas sekas ir tam, ka šāda publicēšana nav notikusi.

24.

Tiktāl varētu piekrist ģenerāladvokāta Lenca [Lenz] viedoklim, ka elementārs priekšnosacījums likumdošanas aktu piemērošanai pilsonim ir konstitutīva publikācija kādā oficiālo publikāciju institūcijā ( 9 ). Konstitutīvas publikācijas jēdzienam kā piemērs kalpo Vācijas konstitucionālās tiesības, kurās kāda likuma izsludināšana ir neatņemama likumdošanas sastāvdaļa ( 10 ). Pirms tā izsludināšanas likums nepastāv. Tiesiskas valsts princips prasa [likuma] oficiālu izsludināšanu, kas ļauj sabiedrībai uzticamā veidā uzzināt par spēkā esošajiem likumiem ( 11 ).

25.

Līdzīgs iznākums rastos, ja Tiesa spriedumu lietā Hoechst/Komisija par lēmumu paziņošanu adresātiem attiecinātu uz vispārīgi piemērojamu tiesību aktu publicēšanu. Saskaņā ar šo spriedumu attiecībā uz kāda tiesību akta paziņošanu tāpat kā attiecībā uz jebkuru citu būtisku formalitāšu ievērošanu svarīgi ir, ka tā kļūdainums ir vai nu tik nozīmīgs un acīmredzams, ka tas rada apstrīdētās darbības neesamību ( 12 ), vai arī tas ietver sevī būtisku normatīvo priekšrakstu pārkāpumus, kas var izsaukt šīs darbības atzīšanu par spēkā neesošu ( 13 ). Šis spriedums ir pretrunā senāk pieņemtam spriedumam lietā ICI/Komisija. Saskaņā ar to lēmuma paziņošanas formalitāšu neievērošana neskar pašu lēmumu un tādēļ neietekmē arī tā likumību ( 14 ).

26.

Šeit var palikt neatbildēts, uz kuru no abiem spriedumiem individuālu lēmumu gadījumā ir jāpamatojas. Padarot vispārēji piemērojamu tiesību aktu spēkā esamību atkarīgu no šī akta publicēšanas bez kļūdām visās valodās, tā iedarbība noteikti būtu pakļauta nesamērīgam riskam.

27.

Kopienai saskaņā ar Regulas Nr. 1 4. pantu šie tiesību akti ir jāpublicē visās oficiālajās valodās. Tādēļ, salīdzinājumā ar publicēšanu tikai vienā valodā, pastāv ievērojami paaugstināts kļūdu pieļaušanas risks. Šīs kļūdas nebūtu arī uzreiz pamanāmas, jo lielākā daļa [tiesību normu] piemērotāju izmanto tikai savas valodas versiju.

28.

Praksē, iespējams, būtiskākais šāda riska piemērs ir teksta atšķirības starp dažādu valodu versijām. Kļūdas teksta sākotnējās versijas tulkojumā var ietekmēt gan Kopienu institūciju gribas veidošanos, gan arī uzticamību publikācijām.

29.

Lēmumu pieņemšanas procesā iesaistītajām personām ir pienākums nodrošināt, lai viņiem saistošais [teksta] tulkojums saskanētu ar tiesību akta projekta [teksta] versijām pārējās valodās. Šis darbs it īpaši norisinās Padomē, kur dalībvalstis var piedalīties tulkojumu noslīpēšanā ( 15 ). Tādēļ tulkojuma atšķirību ietekme uz politiskās gribas veidošanos principā neattaisno tiesību aktu atcelšanu.

30.

Tiesa neuzskatīja, ka sekas, ko attiecīgajām personām rada atšķirības tulkojumos, būtu pietiekams iemesls, lai atceltu tiesību aktu. Kopienu tiesību efektivitātes interesēs Tiesa savā pastāvīgajā judikatūrā daudz lielākā mērā ir uzsvērusi nepieciešamību vienoti interpretēt [Kopienu] dokumentu tekstus dažādās valodās. Tādēļ, ja starp šīm valodu versijām pastāv pretrunas, tad attiecīgā norma ir jāinterpretē pēc tiesību akta, kuras elements tā ir, vispārējās uzbūves un mērķa ( 16 ). Rezultātā noteiktas valodu versijas var ņemt virsroku pār citām valodu versijām ( 17 ).

31.

Līdzīgi, apskatot jautājumus, kas skar pašu publicēšanu, Tiesa nav apšaubījusi attiecīgā tiesību akta spēkā esamību.

32.

Eksistē virkne lietu, kurās Tiesa Turcijas darba ņēmēju tiesības ir atvasinājusi no EEK un Turcijas Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par Asociācijas nodibināšanu ( 18 ). Šis lēmums netika publicēts Oficiālajā Vēstnesī. Attiecībā uz šo [faktu] Tiesa secināja, ka neesoša publikācija var gan liegt pamatot indivīda pienākumus, tomēr tā neatņem viņam iespēju attiecībās ar valsts iestādēm atsaukties uz tiesībām, kas viņam piešķirtas ar šo lēmumu ( 19 ). Tā kā indivīds tādējādi — vismaz attiecībās ar valsti — var atsaukties arī uz vēl nepublicētiem Kopienu tiesību aktiem, publikācija nav priekšnoteikums šo aktu spēkā esamībai.

33.

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild — tas, ka regula nav publicēta noteiktās oficiālajās valodās, nerada šaubas par šīs regulas spēkā esamību. Tādēļ tā pati par sevi attiecīgajai tiesai nerada pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu.

34.

Ņemot vērā atbildi uz otro prejudiciālo jautājumu, uz trešo jautājumu atbildēt nav nepieciešams.

35.

Pat ja publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī neesamības dēļ netiek apšaubīta regulas spēkā esamība, no tā neizriet, ka šo regulu var piemērot indivīdiem. Kā jau iepriekš pieminēts, nosakot indivīdu pienākumus, Tiesa daudz lielāku nozīmi piešķir tiesiskās drošības jautājumam.

36.

1979. gadā Tiesa uzsvēra, ka viens no Kopienas tiesību sistēmas pamatprincipiem noteic, ka valsts iestāžu pieņemtu tiesību aktu nedrīkst piemērot indivīdiem, pirms tiem nav bijusi iespēja iepazīties ar minēto [tiesību] aktu ( 20 ). Saskaņā ar tiesiskās drošības principu tiesību aktam ir jādod attiecīgajiem indivīdiem iespēja precīzi apzināties viņiem ar šo regulējumu uzlikto pienākumu apjomu ( 21 ). Šis tiesiskās drošības princips īpaši stingri ir jāievēro tādu noteikumu gadījumā, kas var radīt finansiālas sekas ( 22 ).

37.

Var iedomāties, ka pietiek tiesību aktus publicēt tikai daļā oficiālo valodu, lai būtu nodrošināta pietiekama iespēja ar tiem iepazīties. Kā nekā, Tiesa ir skaidri attiekusies no vispārējā Kopienu tiesību pamatprincipa, kas katram pilsonim dotu tiesības uz to, ka visam, kas varētu skart viņa intereses, jebkādos apstākļos būtu jābūt izdotam viņa valodā ( 23 ).

38.

Tomēr attiecībā uz vispārējiem noteikumiem, kas nosaka indivīdu pienākumus, t.i., lielākoties [attiecībā] uz regulām, Tiesa ir pamatoti atteikusies ierobežot valodu vienlīdzību. Tā Tiesa secināja, ka indivīdam ir jāzina Oficiālā Vēstneša saturs tikai tad, kad attiecīgais Oficiālā Vēstneša numurs faktiski ir pieejams viņa valodā ( 24 ).

39.

Spriedumos par aizsargātiem izcelsmes nosaukumiem “Prosciutto di Parma” (Parmas šķiņķis) un “Grana Padano” (ļoti ciets Ziemeļitālijas siers) Tiesa ļoti līdzīgi secināja, ka tirgus dalībniekiem nevar piemērot konkrētus šo nosaukumu lietošanas nosacījumus, jo tie viņiem nav tikuši pienācīgi darīti zināmi Kopienas tiesību aktā ( 25 ). Tiesa neņēma vērā ģenerāladvokāta Albēra [Alber] priekšlikumu ( 26 ), ka pietiekot ar to, ka attiecīgie indivīdi informāciju par specifikācijām var iegūt no Komisijas.

40.

Šajā spriedumā runa bija par to, ka attiecīgos [aizsargātos izcelsmes] nosaukumus sagrieztam šķiņķim, rīvētam sieram, proti, iepakotiem produktiem, drīkstēja izmantot tikai tādā gadījumā, ja šie produkti bija griezti, rīvēti vai iepakoti ražošanas reģionā. Šīs specifikācijas, vismaz “Prosciutto di Parma” lietā, bija pieejamas tikai itāļu valodā un tādēļ tās nevarēja piemērot attiecīgajiem tirgus dalībniekiem Apvienotajā Karalistē ( 27 ).

41.

Kā to pareizi uzsver Latvija, tad atšķirīgs rezultāts, proti, atsacīšanās no izziņošanas attiecīgā indivīda valodā, būtu pretrunā EKL 21. panta 3. punktam. Saskaņā ar to institūcijām un noteiktām iestādēm ar ir jāsazinās Eiropas Savienības pilsoņiem kādā no EKL 314. pantā minētajām valodām ( 28 ).Taču, ja pat nesaistošai korespondencei ir jānotiek tajā oficiālajā valodā, kuru izvēlējies Eiropas Savienības pilsonis, tad viņam pavisam noteikti var prasīt ievērot tikai tos pienākumus, par kuriem ir izziņots viņa oficiālajā valodā ( 29 ).

42.

Pienākums ievērot noteikumus, kas ir izziņoti tikai citās valodās, diskriminētu šo pilsoni — kā to uzsver arī Latvija — iepretim citiem Savienības pilsoņiem, kuri ar paļāvību var uzzināt par saviem pienākumiem savā valodā. Tieši šādu diskrimināciju izslēdz Pievienošanās akta 58. panta pirmais teikums, kas paredz, ka [dokumenti] jauno valodu versijās ir saistoši ar tādiem pašiem nosacījumiem kā [dokumenti] veco dalībvalstu valodās. Ar to nav savienojams tas, ka dažādu valodu versiju saistošais raksturs tiek padarīts atkarīgs no atšķirīgām prasībām attiecībā uz to izziņošanu.

43.

Līdz ar to no Pievienošanās akta 2. panta otrās teikuma daļas izriet, ka saskaņā ar Pievienošanās akta 58. panta otro teikumu Kopienu tiesību aktus jauno dalībvalstu pilsoņiem principā var piemērot tikai tad, kad šie tiesību akti ir tikuši pienācīgi izziņoti attiecīgajā oficiālajā valodā.

44.

Ņemot vērā līdzšinējos apsvērumus, tagad ir jānoskaidro, vai Regulas Nr. 2454/93199. panta 1. punkts ir ticis pienācīgi izziņots.

45.

Saskaņā ar Pievienošanās akta 58. panta otro teikumu, kā arī EKL 254. panta 1. punkta pirmo teikumu un 2. punktu pienācīgas izziņošanas priekšnoteikums ir publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajās Vēstnesī. Šajā lietā publicēšana Oficiālajā Vēstnesī, speciālizdevuma formā, notika ilgu laiku pēc tam, kad bija uzlikts sods par muitas deklarāciju [aizpildīšanu]. Līdz ar to šī publicēšana nav pamats, lai Skoma-Lux piemērotu attiecīgās tiesību normas.

46.

Taču daži lietas dalībnieki un it īpaši Komisija norāda uz to, ka Padomes un Komisijas pārbaudīts apstrīdētā tiesību akta tulkojums čehu valodā bija pieejams Oficiālā publikāciju biroja bezmaksas interneta mājas lapā EUR-Lex vēl pirms Čehijas Republikas pievienošanās [ES]. Tādēļ katram indivīdam, kuru šie noteikumi skāra, bija iespēja iepazīties ar apstrīdēto tiesisko regulējumu.

47.

Izskatās, ka dažos Oficiālā Vēstneša izdevumos ir parādījies pat “Paziņojums lasītājiem”, kurā cita starpā tika teikts, ka publikācija internetā aizstāj publikāciju Pievienošanās akta 58. panta izpratnē līdz brīdim, kad būs iznācis Oficiālā Vēstneša speciālizdevums. Šis teikums 2004. gada 1. maijaOficiālā Vēstneša L 169 interneta izdevuma čehu valodas versijā bija atrodams vēl 2007. gada 25. jūnijā ( 30 ).

48.

Tomēr šāda paziņojuma dēļ šāda tiesību akta prezentēšanas formu nevar atzīt par pienācīgu izziņošanu. Proti, šādam paziņojumam trūkst jebkāda tiesiska pamata. Ar to šāds paziņojums atšķiras no Tiesas regulāri piesauktā paziņojuma par iespējamām sekām, kādas rodas, ja Komisijai netiek ziņots par valsts atbalstu, ( 31 ) lai tādējādi izslēgtu atbalsta saņēmēju tiesisko paļāvību.

49.

Jau tādēļ vien, pēc Komisijas un arī pārējo lietas dalībnieku domām, publikācija internetā nevar aizstāt pienācīgu izziņošanu.

50.

Turklāt Komisija min 2004. gada 30. aprīļa visu spēkā esošo un čehu valodā pārtulkoto atvasināto tiesību regulu “publikāciju” papīra formātā. Tā ir reģistrēta [Oficiālo publikāciju] biroja dokumentu reģistrā un tikusi izziņota biroja telpās.

51.

Arī šī “publikācija” nav pienācīga izziņošana. Ja parastajos izziņošanas līdzekļos, proti, it īpaši Oficiālajā Vēstnesī, nav attiecīgas norādes, tad nevienam nebūtu jārēķinās ar to, ka šāda “publikācija” eksistē. No šāda izziņošanas veida neviens negaida, ka šis izdevums vispār sasniedz sabiedrību.

52.

Līdz ar to jākonstatē, ka Kopiena nav pienācīgi čehu valodā izziņojusi Regulas Nr. 2454/93199. panta 1. punktu pirms tā izsludināšanas Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša čehu valodas speciālizdevumā.

53.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros tiek minēti citi apstrīdētās normas izziņošanas veidi čehu valodā, proti, Čehijas Finanšu ministrijas publikācija internetā un attiecīgo normatīvo tekstu pieejamība muitas iestādēs. Tādēļ rodas jautājums, vai šādā veidā Čehijas Republikā saskaņā ar šīs valsts tiesībām varēja notikt pienācīga Kopienu tiesību normu izziņošana.

54.

Ja Kopienu tiesību aktu — it īpaši tieši piemērojamu regulu — izziņošanu dalībvalstī atzītu par pienācīgu [izziņošanu], tas varētu tikt pārprasts. Nedrīkst rasties kļūdains priekšstats, ka šie noteikumi ir jāpārņem valsts tiesību sistēmā ( 32 ). Vēl jo vairāk, tā kā Kopienu regulas ir tieši spēkā esošas, nav jāveic nekādi pasākumi to transponēšanai valsts tiesībās ( 33 ), un dalībvalstīm tostarp tās nav jāizziņo.

55.

Neskatoties uz to, Tiesa atzina, ka noteiktos apstākļos norādes uz tieši piemērojamiem Kopienu tiesību aktiem var būt lietderīgas ( 34 ). Kopienu regulas noteiktu punktu atkārtošana [valsts tiesību aktos] var būt noderīga, lai uzsvērtu regulas īstenošanas noteikumu iekšējo struktūru un padarītu tos labāk saprotamus adresātam ( 35 ).

56.

Līdzīgi būtu arī valsts veiktas izziņošanas gadījumā, kamēr nav notikusi Kopienas veikta pienācīga [likuma normu] izziņošana attiecīgajā oficiālajā valodā. Tā nevis mazinātu regulu tiešo piemērojamību, bet drīzāk to stiprinātu.

57.

To, ka tas ir iespējams, parāda arī spriedums lietā “Grana Padano” par aizsargāto izcelsmes nosaukumu. Tiesa deva valsts tiesai iespēju apstrīdētos noteikumus piemērot tirgus dalībniekiem, ja tie ir tikuši pienācīgi izziņoti ar kādu agrāk spēkā esošu valsts tiesisko regulējumu ( 36 ).

58.

Tas, vai iepriekš aplūkotajiem izziņošanas veidiem var būt tāda pati iedarbība, pirmkārt, ir Čehijas tiesību jautājums, kas jāizvērtē iesniedzējtiesai. Kopienu tiesību gadījumā mēraukla galvenokārt ir ekvivalences vai līdzvērtības princips un efektivitātes princips ( 37 ). Saskaņā ar līdzvērtības principu valstij, subsidiāri izziņojot Kopienu tiesību normas, ir jānodrošina tiesiskā drošība vismaz tādā apmērā, kā to nodrošina valsts tiesību izziņošana attiecīgajā dalībvalstī. Vienlaicīgi tas nebūtu savienojams ar efektivitātes principu, ja valsts veikta Kopienu tiesību normu izziņošana tiesisko drošību nodrošinātu mazākā apjomā nekā izsludināšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

59.

Ja Kopienu līmenī nav veikta pienācīga izziņošana, tad tālāk rodas jautājums, vai šādā gadījumā būtu pamatots izņēmums no pamatprincipa, kas paredz, ka indivīdiem var piemērot tikai tādus noteikumus, kas ir pienācīgi izziņoti viņu valodā.

60.

Lai arī kopumā tiesiskās drošības princips aizliedz Kopienu tiesību akta “spēkā esamības” (labāk teikt — piemērošanas laikā) sākumu noteikt pirms tā publicēšanas, tomēr izņēmuma kārtā tas var atšķirties gadījumos, kad, pirmkārt, to pieprasa vispārējo interešu mērķi un, otrkārt, atbilstošā veidā ir ievērota ieinteresēto personu tiesiskā paļāvība ( 38 ).

61.

Šāds izņēmums varētu izpausties iepriekš minētā paziņojuma lasītājiem ( 39 ) gadījumā, kurā vismaz noteiktu valodu versijās bija minēts, ka interneta publikācija īslaicīgi kalpo kā publikācija Pievienošanās akta 58. panta izpratnē. Izņēmuma mērķis būtu piemērot acquis communautaire dalībvalstīs vēl pirms pienācīgas izziņošanas. Publicējot tekstus internetā, būtu saglabāta arī attiecīgo personu [tiesiskā] paļāvība.

62.

Tomēr te jāiebilst, ka vienkāršs paziņojums, kura autoru pat nevar noteikt atbilstoši šodien pieejamajai versijai, nevar radīt izņēmumu no vispārēja noteikuma, kas šajā gadījumā būtu Pievienošanās akta 2. un 58. pants. Jau tikai tādēļ vien šādi pamatots izņēmums nav iespējams.

63.

Pat tad, ja likumdevējs būtu noteicis izņēmumu no aizlieguma piedēvēt [tiesību aktiem] atpakaļejošu spēku, šajā gadījumā tā nosacījumi nav izpildīti.

64.

Protams, ka pienācīga visa acquis communautaire izziņošana deviņās jaunajās oficiālajās valodās ir īpaši liels izaicinājums. Tādēļ vēlme šajā situācijā nodrošināt Kopienu tiesību efektivitāti praksē var pamatot atkāpes attiecībā uz izziņošanas formu ( 40 ).

65.

Pretēji it īpaši Igaunijas un Komisijas uzskatiem, publikācija internetā, kā tā faktiski tika veikta, tomēr nenodrošina attiecīgo personu pamatotu paļāvību. Šāds publicēšanas veids gan visiem tirgus dalībniekiem, kuri izmanto modernās komunikācijas līdzekļus, tīri praktiski nodrošina tikpat labu vai pat labāku iespēju iepazīties ar attiecīgajiem tiesību aktiem, kā to nodrošina publikācija Oficiālajā Vēstnesī. Tomēr pastāvēja virkne trūkumu, kas šajā lietā neļauj atzīt šo publikāciju kā tādu, uz kuru var paļauties.

66.

Interneta publikācija var nodrošināt drukātas publikācijas versijai pielīdzināmu uzticamības pakāpi tikai tad, ja papildu pasākumi garantē publikācijas nemainību un autentiskumu ( 41 ). Ir jābūt iespējamam arī nākotnē iepazīties ar sākotnējo publikāciju — līdzīgi kā drukātas versijas gadījumā — lai varētu redzēt, kuras normas faktiski tika izsludinātas. Tādēļ it īpaši vēlāk veiktie grozījumi ir jāpublicē atsevišķi kā Corrigenda. Tāpat jābūt izslēgtai iespējamībai, ka [tekstiem] var piekļūt neautorizētas personas, lai kā saistoši netiktu publicēti viltoti teksti.

67.

Augstāk minētais “paziņojums lasītājiem” parāda ( 42 ), ka šādas garantijas neeksistē attiecībā uz visām EUR-Lex publikācijām kopumā — ne tikai, iespējams, attiecībā uz pašreizējām acquis communautaire publikācijām jauno dalībvalstu valodās. Šis paziņojums tika publicēts visās oficiālajās valodās vairākos Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša izdevumos. Šie izdevumi tiek piedāvāti EUR-Lex mājas lapā PDF dokumentu formātā, kas atbilst Oficiālā Vēstneša drukas versijas izskatam. Tādējādi šīs optiskās līdzības dēļ varētu sagaidīt, ka šī interneta publikācija ir vismaz tikpat uzticama kā pats Oficiālais Vēstnesis.

68.

Tomēr šis uzticamības iespaids ir maldinošs. Šodien nav redzams, kurš ir šī paziņojuma autors, kamēr vēl 2007. gada 25. jūnijā internetā, vismaz Oficiālā Vēstneša mājas lapas čehu valodas versijā, šis dokuments tika apzīmēts kā Komisijas paziņojums. [Tajā versijā] bija arī šodien vairs tur neatrodamais teikums, ka interneta publikācija ir publikācija Pievienošanās akta 58. panta izpratnē. Nav norāžu, ka dokumentā būtu izdarīti grozījumi. Tas, ka čehu valodas [dokumenta] versija ir tikusi grozīta, tika atklāts nejauši. To, ka, iespējams, tas noticis arī citu valodu versiju interneta publikācijās, varam nojaust, tikai pamatojoties uz kādu rakstu ( 43 ). Katrā ziņā šādos apstākļos internetā veikta izziņošana nav pietiekami uzticams avots.

69.

Turklāt ir jānorāda uz praktiskām problēmām, kas sastopamas, lai internetā piekļūtu izziņotajam acquis communautaire jaunajās oficiālajās valodās. Minētā interneta mājas lapas adrese ( 44 ) atvēra interneta lapu angļu valodā, kur, cita starpā, bija iespējams izvēlēties vēl vienu saiti ar nosaukumu “Czech”. Ieejot šajā saitē, lietotājs nokļuva Kopienu tiesību sistemātiskā saraksta pirmajā līmenī angļu valodā, no kura tālāk varēja nokļūt atsevišķu sadaļu saraksta līmeņu izkārtojumā, kurš arī bija tikai angļu valodā. Tikai no šīs vietas varēja piekļūt saraksta līmenim, kurā tiesību akti norādīti ar to nosaukumiem čehu valodā. Taču meklēto tiesību aktu tur varēja atrast tikai tad, ja bija izvēlēta pareizā apakšnodaļa. Tādēļ šķiet drīzāk neticami, ka Čehijas tiesību normu piemērotāji bez angļu valodas zināšanām šajos džungļos varēja atrast meklēto tiesību aktu ( 45 ).

70.

Ja turpretī šis tiesību normu piemērotājs pārvalda angļu valodu, tad viņš var uzzināt par tālāk citēto “svarīgo juridisko norādi”, kas tika pievienota acquis communautaire pagaidu izziņošanai, kā arī visām pārējām EUR-Lex interneta lapām:

“Ievērojiet, ka mēs nevaram garantēt, ka tiešsaistē pieejamais dokuments precīzi atbilst oficiāli pieņemtajam tekstam. Par autentiskiem uzskatāmi tikai Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša drukātā izdevumā publicētie tiesību akti.” ( 46 )

71.

Tādēļ “paziņojumā lasītājiem” norādītā EUR-Lex publikācija nebija ne uzticama, ne arī pretendēja uz šādu uzticamību un turklāt bez angļu valodas zināšanām šis paziņojums gandrīz nav atrodams. Šādā situācijā no attiecīgās personas praktiski nevar prasīt, lai tā orientētos EUR-Lex ievietotajos tekstos.

72.

Šim secinājumam nav pretrunā tas, ka daudzi, varbūt pat gandrīz visi tiesību normu piemērotāji izmanto EUR-Lex piedāvājumu, lai saņemtu informāciju par Kopienu tiesībām. Šai informācijai regulāri tiek sniegtas papildu garantijas tādā veidā, ka tiesību normu piemērotājs šaubu gadījumos var izmantot Oficiālā Vēstneša drukāto versiju kā uzticamu informācijas avotu, lai pārbaudītu EUR-Lex saturu. Tomēr jaunajām valodām, iestājoties ES, šādas iespējas nebija pirms attiecīgie noteikumi bija publicēti Oficiālā Vēstneša speciālizdevumā.

73.

Pamatota paļāvība nevarētu balstīties arī uz Komisijas minēto 2004. gada 30. aprīļa visu spēkā esošo un uz čehu valodu pārtulkoto atvasināto tiesību regulu publikāciju papīra formā. Varētu gan iedomāties, ka šo Oficiālajā publikāciju birojā izlikto drukāto izdevumu varētu atzīt kā autentisku dokumentāciju, kas sniedz papildu garantijas gan interneta publikācijai, gan Oficiālā Vēstneša drukātajam izdevumam. Tomēr, lai tas tā būtu, ir jābūt izpildītam priekšnoteikumam, ka sabiedrībai, it īpaši interneta publikāciju lietotājiem, ir ticis izziņots par šādas drukātas versijas esamību un ka tā kalpo kā uzticams avots. Par to nekas netika minēts.

74.

Līdz ar to ir jāsecina, ka izņēmums attiecībā uz prasību par pienācīgu izziņošanu nav paredzēts. Turklāt pirms publicēšanas Oficiālā Vēstneša speciālizdevumā, faktiski izmantotie acquis communautaire publicēšanas veidi neatbilst šāda izņēmuma nosacījumiem.

75.

Neraugoties uz to, Igaunijas un Polijas valdības, kā arī Komisija uzskata par iespējamu, ka Eiropas Savienības pilsoņiem varētu piemērot noteikumus, kas nav pienācīgi izziņoti, ja pilsoņi, pamatojoties uz īpašiem konkrētā gadījuma apstākļiem, faktiski šos noteikumus zināja.

76.

Papildus iepriekš minētajiem publikāciju internetā veidiem Igaunija, Polija un Komisija galvenokārt norāda uz to, ka Skoma-Lux jau ilgstoši profesionāli nodarbojas ar preču importu. Tādēļ var pieņemt, ka šim uzņēmumam bija zināmas Čehijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā tiesiskās sekas. Tāpat jāpārbauda, vai Skoma-Lux būtu varējusi iepazīties ar attiecīgajiem noteikumiem citā valodā, kuras versija ir pienācīgi izziņota. Katrā ziņā šeit strīdīgais pienākums pareizi aizpildīt muitas deklarācijas ir zināms visiem tirgus dalībniekiem.

77.

Šajā sakarā nav pārliecinoša norāde uz citu valodu versijām, jo šāds apsvērums tika noraidīts jau spriedumos lietās “Prosciutto di Parma” un “Grana Padano”. ( 47 )

78.

Turpretim it īpaši pēdējo minēto Komisijas argumentu netieši varētu balstīt uz šiem abiem spriedumiem. Šajos spriedumos Tiesa skaidri uzsvēra, ka ar aizsargātu izcelsmes nosaukumu garantētā aizsardzība parasti neattiecas uz tādām darbībām kā sagriešana šķēlēs, sarīvēšana vai produktu iepakošana ( 48 ). No tā varētu izdarīt atgriezenisku slēdzienu, ka vispārzināmi pienākumi, kas jāzina tirgus dalībniekiem, izņēmuma kārtā var tikt viņiem piemēroti neatkarīgi no tā, vai šie pienākumi ir pienācīgi izziņoti.

79.

Tomēr starp šīm abām iepriekš minētajām lietām pastāv būtiska atšķirība. Proti, principā izcelsmes nosaukumus Kopienu tiesības neapšaubāmi aizsargā. Nebija skaidrs tikai šīs aizsardzības piemērošanas apmērs, jo nebija pienācīgi izziņots, ka tās attiecas uz minētajām darbībām. Ja tas būtu bijis pats par sevi saprotams, ka arī šīs darbības ir aizsargātas, tad, iespējams, šāda izsludināšana nebūtu bijusi nepieciešama. Turpretī šajā lietā jau nav pienācīgi izziņota pamatpienākuma.

80.

Turklāt jānorāda, ka atbilstoši Regulas Nr. 2454/93199. panta 1. punktam ir ne tikai jāsniedz precīzas ziņas, bet arī jāuzņemas atbildība par pievienoto dokumentu autentiskumu un visu saistību pildīšanu attiecībā uz konkrētas muitas procedūras piemērošanu konkrētām precēm. Tas, ka tirgus dalībniekam bez kādiem paskaidrojumiem ir jārēķinās ar to, ka viņam pašam ir jāgalvo par dokumentu autentiskumu ( 49 ), pat ja viņš par to nevar spriest, nav pašsaprotami. Katrā ziņā izskatās, ka bez pienācīgas izziņošanas ir izslēgts, ka šī persona varētu paļāvīgi zināt un uzņemties visu Kopienu saistību pildīšanu attiecībā uz konkrētas muitas procedūras piemērošanu konkrētām precēm.

81.

Ņemot vērā iepriekšējo izklāstu, pārliecinoša ir Latvijas, Zviedrijas, Slovākijas un Čehijas pozīcija. Šīs valstis noraida konkrētas [gadījuma] pārbaudes veikšanu, jo likumdošanas normu piemērošana principā nedrīkst būt atkarīga no katra konkrētā gadījuma nenoteiktajiem apstākļiem. Tādā veidā tiesību piemērošana būtu pilnīgi neprognozējama. It īpaši indivīdiem vairs nebūtu skaidrs, kad attiecībā uz viņiem varētu piemērot konkrētus noteikumus un kad nevarētu. Līdz ar to vairs nebūtu pietiekami ievērota tiesiskā drošība.

82.

Bet arī iestādes sastaptos ar gandrīz nepaveicamu uzdevumu. Tā vietā, lai strādātu pēc tām paredzētiem un to kapacitātei atbilstošiem, skaidriem noteikumiem, tām papildus būtu jāveic katra atsevišķā gadījuma pārbaude, vai un cik lielā mērā indivīdam, balstoties uz individuāliem apstākļiem, var piemērot tādus Kopienu tiesību noteikumus, kas vēl nav pienācīgi izziņoti viņa valodā. Šādai papildus slodzei tūlīt pēc iestāšanās [procesa] ir sevišķa nozīme, jo jaunās dalībvalsts kompetentās iestādes šajā laikā tām jau tā jauno noteikumu dēļ atrodas liela izaicinājuma priekšā ( 50 ).

83.

Citādāk lietas apstākļus, iespējams, ir jāizvērtē, ja Eiropas Savienības pilsoņi atsaucas uz tiem izdevīgiem noteikumiem, bet tajā pašā kontekstā noraida tiem neizdevīgu noteikumu piemērošanu. Tam par labu liecina nesen pieņemtais spriedums lietā Stichting ROM-projekten ( 51 ). Minētajā lietā Tiesa noraidīja, ka atsevišķam Kopienu atbalsta saņēmējam var piemērot tādus noteikumus, kas viņam nav tikuši darīti zināmi, taču Tiesa to pakļāva nosacījumam, ka viņš ir rīkojies labticīgi ( 52 ). Šajā lietā runa bija par atbalsta piešķiršanas nosacījumiem, kas bija paziņoti tikai konkrētajai dalībvalstij, bet ne šī atbalsta saņēmējiem. Šāda pieeja varētu tikt izmantota it īpaši attiecībā uz maksājumu, kas saistīti ar atsevišķiem projektiem, administrēšanu.

84.

Šajā lietā tomēr nav pierādījumu, ka Skoma-Lux būtu atsaukusies tikai uz tai izdevīgiem noteikumiem. Daudz lielākā mērā šeit ir runa par pienākumiem, kas pastāv neatkarīgi no valsts maksājumiem un ir jāpilda ļoti lielā skaitā gadījumu.

85.

Tādēļ nav saskatāmi nekādi konkrētā gadījuma apstākļi, kas ļautu Skoma-Lux piemērot apstrīdētos Kopienu tiesību noteikumus.

86.

No Pievienošanās akta 2. panta otrās teikuma daļas izriet, ka saskaņā ar Pievienošanās akta 58. panta otro teikumu jauno dalībvalstu pilsoņiem Komisijas Regulas Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai Nr. 2913/92, 199. panta 1. punktu var piemērot tikai pēc tam, kad šis punkts ir ticis pienācīgi izziņots šo dalībvalstu oficiālajās valodās.

87.

Latvijas, Polijas, Slovākijas un Čehijas valdības lūdz, lai sprieduma iedarbība tiktu attiecināta tikai attiecībā uz nākotni. Visas šīs valstis, izņemot Slovākiju, iesaka attiecībā uz jau izskatāmajām prāvām noteikt atpakaļejoša spēka izņēmumu.

88.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas sniegtā Kopienu tiesību normu interpretācija, kas veikta EKL 234. pantā noteiktās kompetences ietvaros, izskaidro un precizē šīs normas jēgu un apjomu, kādā tā ir vai bija jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža. No tā izriet, ka šo noteikumu, šādi interpretētu, var piemērot un tiesām tas ir jāpiemēro tiesiskajām attiecībām, kas radās un tika nodibinātas pirms lūguma sniegt interpretāciju, ja citos aspektos nosacījumi par vēršanos kompetentajās tiesās attiecībā uz šī noteikuma piemērošanu ir izpildīti ( 53 ).

89.

Tādēļ attiecīgajām personām pastāv iespēja atsaukties uz Tiesas sniegto kādas tiesību normas interpretāciju, lai apstrīdētu iepriekš labticīgi nodibinātas tiesiskās attiecības. Tikai izņēmuma gadījumos, piemērojot Kopienu tiesību sistēmai raksturīgo vispārējo tiesiskās drošības principu, Tiesa var ierobežot šo iespēju. Lai varētu piemērot šādu ierobežojumu, jābūt ievērotiem diviem būtiskiem nosacījumiem, proti, labticībai no ieinteresēto personu puses un nopietnu sarežģījumu riskam ( 54 ).

90.

Tiesa uzskatīja, ka šie nosacījumi ir izpildīti gadījumos, kad pastāvēja smagu ekonomisko seku risks, kas it īpaši izrietēja no liela daudzuma tiesiskajām attiecībām, kas tika labticīgi nodibinātas, pamatojoties uz par juridiski spēkā esošiem uzskatītiem noteikumiem. Turklāt indivīdi un valsts iestādes tajās lietās, pamatojoties uz objektīvu un ievērojamu nedrošību par Kopienu tiesību aktu piemērošanas apmēru, bija pamudinātas rīkoties pretēji Kopienu tiesībām. Šādu nedrošību noteiktos apstākļos pastiprināja tieši citu dalībvalstu un Komisijas rīcība ( 55 ).

91.

Latvija, Polija un Čehija atsaucas [gan] uz iespējamām smagām finansiālajām sekām, piemērojot ieteikto risinājumu bez ierobežojuma, [gan] uz attiecīgo dalībvalstu labticību.

92.

Smagu finansiālu seku iespējamība ir acīmredzama. Vairāku mēnešu ilgā laika posmā vairumā jauno dalībvalstu nebija iespējams nepastarpināti piemērot indivīdiem uz Kopienu tiesībām balstītus pienākumus. Kamēr attiecīgos lēmumus un darbības vēl ir iespējams apstrīdēt tiesās, tikmēr attiecīgie indivīdi var atsaukties uz šo apstākli. Nevar izslēgt, ka tas lielākoties skar muitas nodevas, naudas sodus par muitas tiesību neievērošanu vai citas nodevas.

93.

Tiesai šīs lietas ietvaros nav jānoskaidro, kuram jāatbild par šīm sekām, vai tā būs Kopiena vai jaunās dalībvalstis. Ja nākotnē tas būtu jāpārbauda, tad — kā to norāda vairākas dalībvalstis, kas piedalās lietā, — noteikti būtu jāņem vērā tas, ka Pievienošanās akta 2. un 58. pants nostāda jaunās dalībvalstis smagā situācijā. Šīm dalībvalstīm acquis communautaire ir saistošs un tātad arī jāīsteno. Turpretī saviem pilsoņiem dalībvalstis to var piemērot tikai tad, kad tas ir pienācīgi izziņots. Tomēr izziņošana ir Kopienas uzdevums. No tā, sākotnēji vērtējot, izriet, ka atbildīga ir Kopiena ( 56 ).

94.

No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka finansiālās sekas, kas dalībvalstij var rasties sakarā ar prejudiciālu nolēmumu, nav pietiekams pamats ierobežot minētā sprieduma iedarbību laikā ( 57 ). Tam pašam jābūt spēkā, ja finansiālās sekas rodas Kopienai.

95.

Turklāt strīdīgs ir jautājums, vai var pieņemt, ka šo seku skartās personas, proti, dalībvalstis un Kopiena, ir rīkojušās labticīgi. Balstoties uz pastāvošo judikatūru, Komisija un iesaistītās dalībvalstis pareizi un vienprātīgi pauž uzskatu, ka Kopienu tiesību pienākumus, kas izriet no acquis communautaire, attiecīgajām personām jaunajās dalībvalstīs principā var piemērot tikai tad, kad attiecīgie noteikumi ir tikuši publicēti Oficiālā Vēstneša speciālizdevumā.

96.

Atšķirības viedokļos pastāv tikai tik daudz, ka daļēji — īpaši uzstājot Igaunijas un Polijas valdībai — tiek pausts viedoklis, ka, pamatojoties it īpaši uz publikāciju internetā un atbilstoši katram konkrētajam gadījumam, noteikti pienākumi pilsoņiem tomēr varētu tikt piemēroti. Taču šāda piemērošana izņēmuma gadījumā praktiski nav piemērota, lai pamatotu labticību attiecībā uz pienākumu piemērojamību, pirms tie ir publicēti Oficiālā Vēstneša speciālizdevumā.

97.

Šajā lietā arī netika minēts neviens arguments, kas ļautu pieņemt, ka pastāvējusi labticība attiecībā uz acquis communautaire laicīgu publicēšanu. Ir gan jāatzīst, ka šī publicēšana bija liels izaicinājums, tomēr jau no paša sākuma no tā vajadzēja izdarīt vajadzīgos secinājumus. Tie varētu būt bijuši tādi, ka ir jāiegulda lielākas pūles [acquis communautaire] laicīgā publicēšanā vai arī jāietver Pievienošanās aktā atbilstošs pārejas noteikums, piemēram, [pārejas perioda laikā] jāizmanto uzticama publikācija internetā.

98.

Tādēļ Tiesai šajā lietā nevajadzētu ierobežot sprieduma iedarbību laikā.

99.

Tādēļ es iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: