ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 19. aprīlī (1)

Apvienotās lietas C‑145/06 un C‑146/06

Fendt Italiana Srl

pret

Agenzia Dogane Ufficio Dogane di Trento

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu – Energoproduktu aplikšana ar nodokļiem – Smēreļļas – Izmantošana citiem nolūkiem, nevis kā degvielu – Sekas produkta izmantošanas izslēgšanai no saskaņošanas direktīvas piemērošanas jomas – Atcelšana

1.     Ar šajās lietās apskatāmajiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Commissione tributaria provinciale di secondo grado di Trento (Trento Otrās instances nodokļu tiesa), būtībā tiek vaicāts Tiesai, vai Direktīva 2003/96 (2) ļauj dalībvalstīm ieviest vai paturēt spēkā pašām savu nodokļu režīmu attiecībā uz minerāleļļas produktiem, ko izmanto citiem nolūkiem, nevis kā degvielu. Specifiskie produkti, kuru aplikšana ar nodokļiem tiek aplūkota pamata tiesvedībā, ir smēreļļas.

2.     Direktīvas 2003/96 priekštece, Direktīva 92/81 (3), noteica, ka dalībvalstīm no saskaņotā akcīzes nodokļa ir jāatbrīvo minerāleļļas, ko izmanto citiem nolūkiem, nevis kā degvielu. Izskatot 2001. gadā iesniegtu prasību par pienākumu neizpildi, Tiesa konstatēja, ka, atstājot spēkā nodokli par smēreļļu patēriņu, Itālija inter alia nebija ievērojusi šajā direktīvā noteikto prasību par atbrīvojumu (4).

3.     Attiecīgais Itālijas tiesiskais regulējums nav ticis atcelts; bet Direktīva 92/81 tagad ir tikusi atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2003/96. Jaunā direktīva no savas piemērošanas jomas tieši izslēdz energoproduktus, kurus izmanto citiem nolūkiem, nevis kā degvielu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Direktīva 92/12

4.     Kopš deviņdesmitajiem gadiem minerāleļļu aplikšanas ar nodokļiem saskaņošanu Kopienu līmenī ir regulējusi direktīvu saime. Vēl joprojām spēkā esošo Direktīvu 92/12 (5) var uzskatīt par šīs saimes mātes direktīvu. Tā nosaka vispārējo režīmu minerāleļļām un citām precēm (alkoholam, alkoholiskiem dzērieniem un tabakas izstrādājumiem), kam “uzliek akcīzes nodokli un citus netiešos nodokļus, kurus tieši vai netieši uzliek to patēriņam [..]” (6).

5.     1. panta 2. punkts noteic, ka “īpašus noteikumus par nodokļa struktūrām un likmēm attiecībā uz akcīzes precēm nosaka īpašās direktīvās”. Īpašās (vai, turpinot direktīvu saimes metaforu, meitas) direktīvas, kas attiecās uz minerāleļļām, sākotnēji bija Direktīva 92/81 (attiecībā uz minerāleļļām piemēroto nodokļu struktūru) un Direktīva 92/82 (7) (attiecībā uz nodokļa likmēm).

6.     Direktīvas 92/12 3. pants noteic:

“1.   Šo direktīvu Kopienas līmenī piemēro šādām precēm, kā tās definētas attiecīgās direktīvās:

–       minerāleļļām,

[..]

2.     Pirmajā punktā uzskaitītajām precēm īpašos nolūkos var uzlikt citus netiešos nodokļus, ja vien šie nodokļi atbilst nodokļu noteikumiem, ko piemēro akcīzes nodoklim un PVN saistībā ar nodokļu bāzes noteikšanu, nodokļa aprēķināšanu, iekasējamību un pārraudzību.

3.     Dalībvalstis patur tiesības ieviest vai paturēt spēkā nodokļus, kurus uzliek tādām precēm, kas nav minētas 1. punktā, tomēr ar nosacījumu, ka šie nodokļi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada robežšķērsošanas formalitātes.

[..]”

 Kombinētā nomenklatūra

7.     Direktīvas 92/12 meitas direktīvu noteikumi atsaucas uz “Kombinētās nomenklatūras” (turpmāk tekstā – “KN”) kodiem. KN sākotnēji tika izveidota ar Regulu Nr. 2658/87 (8), lai radītu dažādām Kopienu vajadzībām nepieciešamu preču nomenklatūru. Uz dažādām precēm attiecošos kodu saraksts tika iekļauts Regulas Nr. 2658/87 I pielikumā. Kopš tā laika, veicot grozījumus I pielikumā, KN ir tikusi regulāri atjaunināta. Tomēr tādas smēreļļas, kādu aplikšana ar nodokļiem tiek apskatīta pamata tiesvedībā, vienmēr ir tikušas klasificētas ar KN kodu 2710.

 Direktīva 92/81 (struktūra) un Direktīva 92/82 (likmes)

8.     Saskaņā ar Direktīvas 92/81 2. panta 1. punkta d) apakšpunktu termins “minerāleļļa” attiecās uz ražojumiem ar KN kodu 2710, un tas līdz ar to iekļāva smēreļļas. 2. panta 2. punkts noteica, ka “minerāleļļām, kurām akcīzes nodokļa likme nav noteikta Direktīvā [92/82], uzliek akcīzes nodokli, ja tie paredzēti [tās paredzētas] izmantošanai, piedāvāti [piedāvātas] pārdošanā vai tos [tās] izmanto kā kurināmo vai dzinēja degvielu [..]”.

9.     Direktīvas 92/81 8. panta 1. punkta a) apakšpunkts noteikts, ka dalībvalstīm “atbilstoši noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu šo atbrīvojumu pareizu un skaidru piemērošanu un novērstu nodokļa nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu”, no saskaņotā akcīzes nodokļa jāatbrīvo “minerāleļļas, kuras neizmanto kā dzinēju degvielu vai kurināmo”.

10.   Direktīvā 92/82 tika paredzētas minimālās akcīzes nodokļa likmes, kuras dalībvalstīm bija jāpiemēro attiecībā uz minerāleļļām. 2. panta 1. punkts uzskaitīja šīs direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošās minerāleļļas. Smēreļļu nebija šo minerāleļļu skaitā.

 Direktīva 2003/96

11.   Direktīva 2003/96 2004. gada 1. janvārī atcēla un aizstāja Direktīvas 92/81 un 92/82 (9). Tai pašā laikā tā paplašināja saskaņošanas režīmu tādējādi, ka tas tagad attiecas ne tikai uz minerāleļļām, bet arī uz citiem energoproduktiem un elektroenerģiju, lai sasniegtu Kioto protokola mērķus. Šī jaunā direktīva noteica kopējo nodokļu minimālo līmeni, kuru tā dalībvalstīm ļāva sasniegt elastīgi, piemērojot dažādas nodevas. Tas tika darīts, ņemot vērā dalībvalstu vēlmi ieviest vai saglabāt dažādus nodokļu veidus šiem produktiem (10).

12.   Preambulas divdesmit otrais apsvērums norāda, ka “Kopienas noteikumiem noteikti būtu jāattiecas uz energoproduktiem, ja tos izmanto par kurināmo vai motordegvielu. Tādēļ nodokļu sistēmas būtībai un loģikai jābūt tādai, lai noteikumu jomā neiekļautu energoproduktu [..] izmantošanu citiem nolūkiem, nevis kā degvielu, kā arī mineraloģiskos procesus. Tādai pašai attieksmei jābūt pret līdzīgā veidā izmantojamo elektroenerģiju”.

13.   Direktīvas 2003/96 1. pants noteic, ka dalībvalstis uzliek nodokļus energoproduktiem un elektroenerģijai saskaņā ar šo direktīvu.

14.   2. panta 1. punkta b) apakšpunkts noteic, ka Direktīvā 2003/96 termins “energoprodukti” attiecas uz produktiem, kuri atbilst KN kodiem 2701, 2702 un no 2704 līdz 2715. Kā ir ticis norādīts iepriekš, smēreļļas atbilst KN kodam 2710.

15.   Tomēr 2. panta 4. punkts tieši noteic, ka Direktīva 2003/96 inter alia neattiecas uz “b) šādiem energoproduktu un elektroenerģijas izmantošanas veidiem:

–       energoproduktiem, kurus izmanto citiem nolūkiem, nevis par motordegvielu vai kurināmo,

–       [..]”.

16.   Direktīvas 2003/96 3. pants noteic, ka “atsauces Direktīvā 92/12/EEK uz “minerāleļļu” un “akcīzes nodokli”, ciktāl tas attiecas uz minerāleļļām, attiecas uz visiem energoproduktiem, elektroenerģiju un attiecīgi šās direktīvas 2. pantā un 4. panta 2. daļā [punktā] minētajiem valsts netiešajiem nodokļiem”.

17.   14. pants noteic, ka no nodokļiem obligāti jāatbrīvo inter alia energoproduktu izmantošana kā degviela noteiktos apstākļos.

18.   Saskaņā ar 24. pantu “energoproduktus, kas nodoti patēriņam dalībvalstī, ievietoti komerciālu mehānisko transportlīdzekļu degvielas standarttvertnēs un paredzēti izmantošanai par degvielu šajos pašos transportlīdzekļos, kā arī ievietoti īpašos konteineros un pārvadāšanas laikā paredzēti izmantošanai to sistēmu darbībai, ar kurām aprīkotas šīs pašas degvielas tvertnes, neapliek ar nodokli citā dalībvalstī”.

19.   30. pants noteic:

“[..] 2003. gada 31. decembrī atceļ Direktīvas 92/81/EEK un 92/82/EEK.

Atsauces uz atceltajām direktīvām uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. (11)”

 Itālijas tiesiskais regulējums

20.   Likuma‑dekrēta Nr. 504 (12) 21. panta 2. punkts noteic, ka produkti, kas atbilst KN kodam 2710 (kas ietver arī smēreļļas) un kas tiek izmantoti par motordegvielu vai kurināmo, tiek aplikti ar akcīzes nodokli ar tādu pašu likmi, ar kādu tiek aplikta līdzvērtīga motordegviela vai kurināmais.

21.   Tā paša Likuma‑dekrēta 62. panta pirmā daļa noteic, ka “neskarot 21. panta 2. punktā paredzēto nodokli, smēreļļas (KN kodi no 27 10 00 87 līdz 27 10 00 98) tiek apliktas ar patēriņa nodokli, ja tās paredzētas izmantošanai, piedāvātas pārdošanā vai tās izmanto citiem nolūkiem, nevis kā kurināmo vai motordegvielu”.

22.   Savā spriedumā lietā C‑437/01 (13) Tiesa atzina, ka saskaņā ar šīm tiesību normām paturot spēkā nodokli par smēreļļu patēriņu, ja šīs eļļas bija paredzētas izmantošanai, piedāvātas pārdošanā vai izmantotas citiem nolūkiem, nevis kā kurināmais vai motordegviela, Itālija nebija izpildījusi pienākumus, kas tai izriet no Direktīvas 92/12 3. panta 2. punkta un Direktīvas 92/81 8. panta 1. punkta a) apakšpunkta ar grozījumiem. Tiesa norādīja, ka smēreļļas var aplikt ar akcīzes nodokli tikai tad, ja tās paredzētas izmantošanai, piedāvātas pārdošanā vai tās izmanto kā kurināmo vai motordegvielu. Citādi tās jāatbrīvo no saskaņotā akcīzes nodokļa (14).

23.   No lietas materiāliem un it īpaši no Itālijas un Komisijas iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka – tādu iemeslu dēļ, kuri šajā lietā nav jāaplūko, – valsts pasākumi, kuri bija iecerēti, lai izpildītu Tiesas sprieduma prasības un pielāgotu to, kā ar valsts nodokļiem tiek apliktas smēreļļas, attiecīgo direktīvu prasībām, nestājās spēkā. Līdz ar to Likuma‑dekrēta Nr. 504 noteikumi turpināja būt piemērojami valsts tiesībās pat pēc tam, kad stājās spēkā Direktīva 2003/96, un tie ir pamatā pašreizējā lietā iesniegtajiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu.

 Pamata tiesvedība un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

24.   2004. gadā kompetentā Itālijas nodokļu iestāde, Agenzia delle Dogane – Ufficio di Trento (Trento Muitas iestāde) sabiedrībai Fendt Italiana srl (turpmāk tekstā – “Fendt”) nosūtīja divus paziņojumus, liekot samaksāt nesamaksātos nodokļus un soda naudu par smēreļļu patēriņu laikā no 2003. gada decembra līdz 2004. gada jūlijam.

25.   Fendt apstrīdēja šos rīkojumus kompetentās Itālijas reģionālās nodokļu tiesas pirmajā instancē, Commissione tributaria provinciale di Trento [Trento Reģionālajā nodokļu tiesā], kura noraidīja Fendt prasības. Pēc šīs tiesas domām, Direktīva 2003/96 nebija piemērojama attiecībā uz citiem energoproduktiem, kā vien tiem, kuri tika izmantoti kā kurināmais vai motordegviela. Uz citu produktu aplikšanu ar nodokļiem pilnībā un ekskluzīvi attiecās valsts tiesiskais regulējums, precīzāk, Likuma‑dekrēta Nr. 504 62. panta pirmā daļa.

26.   Fendt par šiem lēmumiem iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, kura uzskatīja, ka, ņemot vērā Tiesas spriedumu lietā C‑437/01 un ar Direktīvu 2003/96 ieviesto minerāleļļu Kopienu nodokļu režīma grozījumu jēgu un mērķi, nebija skaidrs, vai Likuma‑dekrēta Nr. 504 62. pants atbilst Kopienu tiesībām un vai tagad dalībvalstīm ir tiesības šos produktus brīvi aplikt ar nodokļiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tādēļ tā izlēma apturēt tiesvedību abās lietās un iesniedza vienādus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par “Likuma‑dekrēta Nr. 504/95 62. pantā paredzētā nodokļu režīma saderīgumu ar Direktīvu 2003/96/EK”.

27.   Šie divi lūgumi vēlāk ar Tiesas priekšsēdētāja 2006. gada 10. maija rīkojumu tika apvienoti.

28.   Kipra, Itālija un Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus. Tiesas sēdē 2007. gada 15. februārī Fendt un Komisija izteica mutvārdu apsvērumus.

 Prejudiciālie jautājumi

 Ievada apsvērumi

29.   Komisija ir pareizi norādījusi, ka Tiesa nav kompetenta lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā lemt par valsts tiesiskā regulējuma atbilstību Kopienu tiesību normām (15), ko tieši lūdz darīt iesniedzējtiesa. Šādos apstākļos, iesniegtie prejudiciālie jautājumi ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek lūgts sniegt nolēmumu par to, vai Direktīva 2003/96, kura no savas piemērošanas jomas izslēdz minerāleļļas, ko izmanto citiem nolūkiem, nevis kā kurināmo vai motordegvielu, aizliedz dalībvalstīm aplikt ar patēriņa nodokli šādu izmantošanu citiem nolūkiem.

30.   Uz šo jautājumu var atbildēt, pamatojoties uz lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegto informāciju (kaut gan šie lūgumi ir ļoti lakoniski), kuru noderīgi papildina Itālijas un Komisijas apsvērumi.

 Lietas dalībnieku argumenti

31.   Visi lietas dalībnieki, kuri iesniedza rakstveida apsvērumus (Komisija, Kipra un Itālija), apgalvo, ka, stājoties spēkā Direktīvai 2003/96, minerāleļļas, kas tiek izmantotas citiem nolūkiem, nevis kā degviela, dalībvalstīs vairs nav atbrīvotas no nodokļiem (kā iepriekš bija noteikts Direktīvas 92/81 8. panta 1. punkta a) apakšpunktā). Direktīvas 2003/96 2. panta 4. punkta b) apakšpunkta pirmais ievilkums tagad no tās piemērošanas jomas izslēdz “energoproduktus”, kurus izmanto “citiem nolūkiem, nevis par motordegvielu vai kurināmo”, un līdz ar to tās eļļas, kas iepriekš bija atbrīvotas no nodokļiem. Līdz ar to tās var aplikt ar valsts nodokļiem.

32.   Fendt neiesniedza rakstveida apsvērumus. Savā turpmākajā vērtējumā es aplūkošu dažādos argumentus, ko tā izteica tiesas sēdē.

 Vērtējums

33.   Es piekrītu Komisijai, Kiprai un Itālijai, ka Direktīva 2003/96 ir izmainījusi saskaņā ar Direktīvu 92/81 piemērojamo Kopienu nodokļu režīmu attiecībā uz minerāleļļām un tai skaitā smēreļļām tādējādi, ka vairs nav pienākuma valsts līmenī tās atbrīvot no nodokļiem.

34.   Direktīvas 2003/96 2. panta 4. punkta b) apakšpunkts no šīs direktīvas piemērošanas jomas tieši izslēdz energoproduktus, kuri netiek izmantoti par motordegvielu vai kurināmo (un līdz ar to smēreļļas, kad tās tiek izmantotas mērķim, kam tās paredzētas, proti, eļļošanai). Šo interpretāciju apstiprina preambulas divdesmit otrais apsvērums.

35.   Pretstatā tam 14. pants inter alia noteic, ka zināmos apstākļos no nodokļa tiek atbrīvota energoproduktu izmantošana kā degviela izņēmuma kārtā no pamatprincipa (kas noteikts 1. pantā), ka šādu energoproduktu izmantošana ir jāapliek ar nodokļiem. To darot, šis pants atzīst, ka šādi produkti ietilpst direktīvas piemērošanas jomā, tomēr paredz, ka tos neapliek ar nodokļiem, ja tie tiek izmantoti ļoti specifiskos veidos. Līdz ar to 14. pants darbojas samērā atšķirīgi no 2. panta 4. punkta, kas no direktīvas piemērošanas jomas kopumā izslēdz energoproduktu izmantošanu citiem nolūkiem, nevis kā degvielu.

36.   Kā ir norādījusi Komisija un Kipra, minerāleļļas, ko izmanto citiem nolūkiem, nevis kā degvielu, nav minētas 14. panta atbrīvojumu sarakstā, bet tās bija iekļautas Direktīvas 92/81 8. panta 1. punktā paredzētajā atbrīvojumu sarakstā (kopā ar minerāleļļām, ko izmanto kā degvielu līdzīgos apstākļos dažiem no tiem, kuri tagad ir atbrīvoti no nodokļa saskaņā ar Direktīvas 2003/96 14. pantu).

37.   Travaux préparatoires apliecina, ka likumdevējs gandrīz gadu pirms Direktīvas 2003/96 pieņemšanas patiešām bija iecerējis no Kopienu saskaņošanas izslēgt nodokļus attiecībā uz minerāleļļām, kuras izmanto citiem nolūkiem, nevis kā degvielu (16).

38.   Tiesas sēdē Fendt atzina, ka Direktīvas 2003/96 piemērošanas joma ir ierobežota tādējādi, ka tā ir piemērojama tikai attiecībā uz energoproduktiem, ko izmanto kā motordegvielu vai kurināmo. Tā norādīja, ka tieši šī iemesla dēļ šīs direktīvas 30. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas atceļ tikai tos Direktīvu 92/81 un 92/82 pantus, kuri ietilpst Direktīvas 2003/96 piemērošanas jomā. Līdz ar to turpināja būt spēkā Direktīvā 92/81 paredzētais atbrīvojums minerāleļļām, kuras izmanto citiem nolūkiem, nevis kā motordegvielu vai kurināmo. Fendt centās balstīties uz ģenerāladvokātes Kokotes [Kokott] secinājumiem lietā Alevizos (17), lai pamatotu šo atcelšanas seku interpretāciju.

39.   Es nepiekrītu Fendt argumentam, ka Direktīvas 2003/96 30. pants atceļ tikai tos agrāko direktīvu pantus, kuri ietilpst tās piemērošanas jomā, un ka tāpēc Direktīvas 92/81 8. panta 1. punkta a) apakšpunkts turpina būt spēkā. 30. panta teksts ir skaidrs un kategorisks. Tā vienīgā dabiskā interpretācija ir tāda, ka Direktīvas 92/81 un 92/82 tiek atceltas pilnībā. Ja likumdevējs būtu gribējis paturēt spēkā dažus šo direktīvu pantus, to būtu bijis vienkārši izdarīt, Direktīvas 2003/96 30. pantā uzskaitot tos pantus, kuri netiek atcelti. Vienīgais jautājums, uz kuru sākotnēji neatbildēja 30. pants, bija par to, kā jāinterpretē atsauce uz atceltajām direktīvām citos Kopienu tiesību aktos. Grozījumi, ar kuriem tika pievienota 30. panta otrā daļa, atrisināja šo neskaidrību (18).

40.   Lietā Alevizos apskatāmā tiesību norma (19) noteica, ka “noteikumi par akcīzes nodokli, kas izklāstīti šādās direktīvās, pārstāj būt spēkā 1992. gada 31. decembrī [..]”. Ģenerāladvokāte Kokote atzīmēja, ka šīs tiesību normas teksts neieviesa skaidrību par to, tieši kuras normas noteiktajās direktīvās zaudē spēku, uz kurām precēm veiktās izmaiņas attiecas un vai noteiktajām direktīvām vispār saglabājas patstāvīga piemērošanas joma (20). Viņa secināja, ka norma, ar ko tiek ieviesti grozījumi, attiecas tikai uz precēm, uz kurām attiecās direktīva, kurā šī norma bija ietverta. Līdz ar to grozījumu apmērs bija atkarīgs no tās direktīvas piemērošanas jomas, ar kuru tika izdarīti grozījumi (21).

41.   Tomēr lieta Alevizos attiecās uz situāciju, kas ir pilnīgi atšķirīga no pašreizējām lietām. Lietā Alevizos nebija skaidrs, tieši kas beidz attiekties uz ko. Tādēļ bija jāveic kontekstuāla interpretācija it īpaši tāpēc, ka vēlākā direktīva bija piemērojama tikai attiecībā uz noteiktiem produktiem, bet iepriekšējās direktīvas tādā veidā nebija ierobežotas (22). Pretstatā tam pašreizējās lietās Direktīvas 2003/96 30. pantā paredzētās atcelšanas joma ir pilnīgi skaidra: “atceļ Direktīvas 92/81 un 92/82”. Tas, ka tiek lūgts interpretēt šo atcelšanas jomu tādējādi, lai tā attiektos tikai uz tām tiesību normām, kas ietilpst atceļošās direktīvas piemērošanas jomā, ir pretrunā 30. panta tiešajam tekstam. Turklāt atceltās direktīvas aptver šaurāku preču klāstu (minerāleļļas) nekā Direktīva 2003/96 (energoprodukti un elektrība).

42.   Ja tiesību normas nozīme nav skaidra, tad, protams, ir nepieciešams interpretēt šo normu tās likumdošanas kontekstā (23). Pilnīgi atšķirīgs ir apgalvojums, ka pastāv vispārējs interpretācijas noteikums, saskaņā ar kuru, ja tiesību akts noteic jaunus noteikumus un atceļ iepriekšēju tiesību aktu nepārprotami vispārīgā veidā, tad šī atcelšana tomēr attiecas vienīgi uz tiem atceltā tiesību akta noteikumiem, kuri ietilpst jauno noteikumu piemērošanas jomā. Šāda pieeja ir nepamatota un tā būtiski apdraudētu tiesisko noteiktību.

43.   Fendt turklāt atgādināja, ka Direktīvas 2003/96 mērķis bija aplikt ar nodokli energoproduktus, lai palīdzētu sasniegt Kioto protokola mērķus. Līdz ar to nebija loģiski secināt, ka Direktīva 2003/96 bija no jauna atļāvusi ar nodokļiem aplikt tādu minerālproduktu, kuri nerada piesārņojumu, izmantošanu citiem nolūkiem, nevis kā degvielu. Fendt uzsvēra arī, ka Direktīvas 2003/96 24. pants konkrēti atbrīvo degvielu, kas ievietota komerciālu transportlīdzekļu degvielas tvertnēs un paredzēta izmantošanai citā dalībvalstī, no nodokļiem dalībvalstī, kurā transportlīdzeklis bija ražots, bet netika izmantots un līdz ar to neradīja piesārņojumu. Ja Direktīva 2003/96 būtu bijusi piemērojama attiecībā uz smēreļļu, ko izmanto citiem nolūkiem, nevis kā degvielu, būtu loģiski, ja šāda izmantošana arī būtu atbrīvota no nodokļiem, jo arī tā nerada piesārņojumu. A contrario, tas, ka nepastāvēja līdzvērtīgs atbrīvojums, atbalstīja argumentu, ka Direktīva 2003/96 bija atstājusi neskartu iepriekšējo Direktīvā 92/81 paredzēto atbrīvojumu minerāleļļām, ko izmanto citiem nolūkiem, nevis kā motordegvielu vai kurināmo.

44.   Es neuzskatu, ka Direktīvas 2003/96 konteksts vai mērķis atbalsta Fendt interpretāciju. It īpaši es nesaskatu pretrunu starp mērķi sasniegt Kioto protokola mērķus (minēts preambulas septītajā apsvērumā) un dalībvalstu pilnvarām aplikt ar nodokli minerāleļļas, kas tiek izmantotas citiem nolūkiem, nevis kā degviela. Gluži pretēji, šādas eļļas tiek izmantotas, lai eļļotu dzinējus un citas detaļas transportlīdzekļos, kuri atmosfērā izvada oglekļa dioksīdu. Preambulas divdesmit otrā apsvēruma pirmais teikums skaidri noteic, ka “Kopienas noteikumiem noteikti būtu jāattiecas uz energoproduktiem, ja tos izmanto par kurināmo vai motordegvielu”. Ņemot to vērā, patiešām “nodokļu sistēmas būtībai un loģikai jābūt tādai, lai noteikumu jomā neiekļautu energoproduktu [..] izmantošanu citiem nolūkiem, nevis kā degvielu [..]”.

45.   Tā rezultātā, ka ir tikusi atcelta Direktīva 92/81 un no Direktīvas 2003/96 piemērošanas jomas ir tieši tikuši izslēgti energoprodukti, ko izmanto par kurināmo vai motordegvielu, dalībvalstīm ir tiesības brīvi aplikt ar nodokli eļļas, kas tiek izmantotas šādiem nolūkiem, ja vien šādi nodokļi atbilst EK līguma vispārējiem noteikumiem (it īpaši EKL 25. un 90. pantam, kuri attiecīgi aizliedz ievedmuitas un izvedmuitas nodokļus dalībvalstu starpā un diskriminējošu citu dalībvalstu preču aplikšanu ar nodokļiem dalībvalstī). Tas, ka tie aspekti, uz kuriem neattiecas saskaņojošs Kopienu tiesību akts, turpina būt dalībvalstu kompetencē, kurām tādēļ ir tiesības šos aspektus regulēt EK līguma noteiktajās robežās, ir vispārējs Kopienu veiktās saskaņošanas princips (24).

46.   Ņemot vērā šo vispārējo principu, pēc tam, kad ir tikusi atcelta Direktīva 92/81, nav vajadzības konstatēt, ka kāda tiesību norma tieši ļauj dalībvalstīm aplikt ar nodokli minerāleļļas, kas tiek izmantotas citiem nolūkiem, nevis kā degviela.

47.   Tomēr Komisija un Kipra tieši pamatojas uz Direktīvas 92/12 3. panta 3. punktu kā pamatu, kas dalībvalstīm ļauj aplikt ar nodokli energoproduktus, kas ir izslēgti no Direktīvas 2003/96 piemērošanas jomas. To arguments būtībā ir šāds. Šajā lietā apskatāmās smēreļļas, ja tās tiek izmantotas citiem nolūkiem, nevis kā degviela, ir izslēgtas no Direktīvas 2003/96 (kura aizstāja Direktīvu 92/81 un 92/82) piemērošanas jomas. Līdz ar to tās nav minerāleļļas “kā tās definētas attiecīgās direktīvās” Direktīvas 92/12 3. panta 1. punkta izpratnē. Līdz ar to tās atbilst šīs direktīvas 3. panta 3. punktam un līdz ar to dalībvalsts tās var aplikt ar nodokļiem.

48.   Šāda argumentācija sajauc minerāleļļu definīciju un to specifisko izmantošanu. Analizējot sīkāk, kļūst skaidrs, ka attiecīgās smēreļļas atbilst “minerāleļļu” definīcijai Direktīvā 2003/96, kaut gan to specifiskās izmantošanas (izmantošana citiem nolūkiem, nevis kā degviela) dēļ tās tiek izslēgtas no šīs direktīvas piemērošanas jomas.

49.   Direktīvas 92/12 3. panta 1. punkts noteic, ka šo direktīvu piemēro inter alia “minerāleļļām”, “kā tās definētas attiecīgās direktīvās”. Sākotnējā “attiecīgā direktīva” bija Direktīva 92/81. Kamēr šī direktīva bija spēkā, bija skaidrs, ka smēreļļas atbilda “minerāleļļu” definīcijai (25) un ka attiecīgi uz tām attiecās Direktīvas 92/12 3. panta 1. punkts. Tomēr Direktīvas 2003/96 3. pants noteic, ka “atsauces Direktīvā 92/12 [..] uz “minerāleļļu” [..] attiecas uz visiem energoproduktiem, elektroenerģiju, [kas minēti] šās direktīvas 2. pantā [..]”.

50.   Kopš stājusies spēkā Direktīva 2003/96, Direktīvas 92/12 3. panta 1. punkts tādēļ ir jālasa šādi: “šo direktīvu Kopienas līmenī piemēro šādām precēm, kā tās definētas attiecīgās direktīvās: energoproduktiem un elektroenerģijai [..]”. Smēreļļas ir “energoprodukti” saskaņā ar definīciju Direktīvas 2003/96 2. panta 1. punktā (26). Līdz ar to tās ir “minerāleļļas” Direktīvas 92/12 3. panta 1. punkta izpratnē, ar izmaiņām, kas veiktas saskaņā ar Direktīvas 2003/96 3. pantu. Direktīvas 92/12 3. panta 3. punkts dalībvalstīm ļauj uzlikt nodokļus tādām precēm, “kas nav minētas [3. panta] 1. punktā”. Tomēr tā kā šajā lietā apskatāmās smēreļļas ir minētas 3. panta 1. punktā, 3. panta 3. punktā minētā iespēja uz tām nevar attiekties.

51.   Ņemot to vērā, kā es jau esmu norādījusi iepriekš (27), tas, ka Direktīvā 92/12 nav tiesību normas, kura dalībvalstīm tieši ļauj aplikt ar nodokli minerāleļļas, kas tiek izmantotas citiem nolūkiem, nevis kā degviela, neliedz tām uzlikt šādus nodokļus.

 Secinājumi

52.   Līdz ar to es iesaku Tiesai, atbildot uz iesniegtajiem jautājumiem, pieņemt šādu nolēmumu:

Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīva 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, neliedz dalībvalstīm uzlikt nodokli minerāleļļu, tai skaitā smēreļļu, patēriņam, ja tās tiek izmantotas citiem nolūkiem, nevis kā degviela.

---

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

---

2 – Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīva 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 51. lpp.), ar grozījumiem, kas, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, izdarīti ar Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/75/EK (OV L 157, 100. lpp.).

---

3 – Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/81/EEK par akcīzes nodokļu struktūru saskaņošanu attiecībā uz minerāleļļām (OV L 316, 12. lpp.).

---

4 – 2003. gada 25. septembra spriedums lietā C‑437/01 Komisija/Itālija (Recueil, I‑9861. lpp.).

---

5 – Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīva 92/12/EEK par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (OV L 76, 1. lpp.).

---

6 – 1. panta 1. punkts.

---

7 – Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/82/EEK par minerāleļļām piemērojamo akcīzes nodokļu likmju saskaņošanu (OV L 316, 19. lpp.).

---

8 – Padomes 1987. gada 23. jūlija Regula (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (OV L 256, 1. lpp.).

---

9 – Tā neatcēla vai neaizstāja “mātes” Direktīvu 92/12, kura turpina būt spēkā.

---

10 – Skat. preambulas septīto un desmito apsvērumu.

---

11 –      30. panta otrā daļa tika pievienota ar iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minēto Direktīvu 2004/75 izdarīto grozījumu rezultātā, kuras preambulas piektais apsvērums noteic, ka jāprecizē 30. panta formulējums.

---

12 – Testo unico delle disposizioni legislative concernenti le imposte sulla produzione e sui consumi e relative sanzioni penali e amministrative (To tiesību normu konsolidētais teksts, kuras attiecas uz ražošanas un patēriņa nodevām un ar tām saistītajiem kriminālsodiem un administratīvajiem sodiem); 1995. gada 26. oktobra Likums‑dekrēts Nr. 504 (1995. gada 29. novembra GURI Nr. 279, kārtējais pielikums).

---

13 – Skat. 4. zemsvītras piezīmi.

---

14 – Sprieduma 30. punkts.

---

15 – Skat. 1964. gada 15. jūlija spriedumu lietā 6/64 Costa (Recueil, 585. un it īpaši 592. un 593. lpp.) un, nesenāk, 1999. gada 10. jūnija spriedumu lietā C‑346/97 Braathens Sverige (Recueil, I‑3419. lpp., 14. punkts).

---

16 – Minēto travaux préparatoires skaitā ietilpst Komisijas projekts jaunai direktīvai par energoproduktu aplikšanu ar nodokļiem (COM(97) 30, 1997. gada 12. marta galīgā redakcija), un šādi Padomes dokumenti – 2002. gada 17. oktobra dokuments Nr. 13062/02, 2002. gada 29. oktobra dokuments Nr. 13422/02, 2002. gada 13. novembra dokuments Nr. 14200/02, 2002. gada 27. novembra dokuments Nr. 14862/02 ADD 1 un 2002. gada 9. decembra dokuments Nr. 15354/02. Sevišķi svarīgs šķiet dokuments Nr. 14200/02. Ar to inter alia tika izvirzīti priekšlikumi normām, kas vēlāk tika pieņemtas kā Direktīvas 2003/96 preambulas divdesmit otrais apsvērums, 2. panta 4. punkta b) apakšpunkts un 14. pants. Tajā tika iekļauts arī Komisijas un Padomes kopējā paziņojuma teksts, kas bija jāpievieno Padomes sēdes protokolam, kurā tika tieši apstiprināts, ka dalībvalstis varēs aplikt ar nodokli izmantošanu citiem nolūkiem, nevis kā degvielu. Tomēr attiecībā uz šādu paziņojumu nozīmi skat. 1991. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑292/89 Antonissen (Recueil, I‑745. lpp., 18. punkts). Padomes dokumenti pieejami: http://register.consilium.europa.eu.

---

17 – 2007. gada 25. janvāra secinājumi lietā C‑392/05, secinājumu 29.–32. punkts.

---

18 – Skat. iepriekš 11. zemsvītras piezīmi.

---

19 – Direktīvas 92/12 23. panta 3. punkts, kurš pašreizējā lietā netiek apskatīts.

---

20 – Secinājumu 29. punkts.

---

21 – Turpat, 32. punkts.

---

22 – Turpat, 31. un 32. punkts.

---

23 – Skat. 1982. gada 6. oktobra spriedumu lietā 283/81 CILFIT u.c. (Recueil, 3415. lpp., 20. punkts).

---

24 – Tiesas judikatūrā šis princips tiek pausts daudzos un dažādos kontekstos. Skat., piemēram, 1979. gada 20. februāra spriedumu lietā 120/78 Rewe‑Zentral (Recueil, 649. lpp., 8. punkts), 1984. gada 26. janvāra spriedumu lietā 301/82 SA Clin‑Midy (Recueil, 251. lpp., 6. punkts), 1985. gada 26. septembra spriedumu lietā 187/84 Giacomo Caldana (Recueil, 3013. lpp., 19. punkts) un 1998. gada 1. oktobra spriedumu lietā C‑127/97 Burstein (Recueil, I‑6005. lpp., 31. punkts). Tas, ka dalībvalstīm jautājumos, uz kuriem neattiecas Kopienu saskaņošana, ir pienākums ievērot EK līguma pamatprincipus, ir tieši noteikts 1986. gada 28. janvāra spriedumā lietā 270/83 Komisija/Francija (Recueil, 273. lpp., 24. punkts) un 2002. gada 11. jūlija spriedumā lietā C‑294/00 Gräbner (Recueil, I‑6515. lpp., 26. punkts).

---

25 – Skat. iepriekš 8. punktu.

---

26 – Skat. iepriekš 14. punktu. Tas, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/96 2. panta 4. punktu šīs direktīvas piemērošanas jomā neietilpst smēreļļu izmantošana citiem nolūkiem, nevis kā degviela, nekādi neietekmē to atbilstību “energoproduktu” definīcijai šīs direktīvas 2. pantā.

---

27 – Skat. iepriekš 45. un 46. punktu.