1. 

Šajā apelācijas sūdzībā skartie juridiskie jautājumi attiecas uz Padomes Direktīvu 89/552/EEK ( 2 ) par televīzijas raidījumu veidošanu un apraidi kopējā tirgū, kuras mērķis ir garantēt brīvu televīzijas pakalpojumu apriti starp dalībvalstīm.

2. 

Direktīvas 3.a pantā dalībvalstīm ir paredzētas tiesības izlemt, ka tādi notikumi, kurus tā uzskata par īpaši būtiskiem sabiedrībai, kā Olimpiskās spēles vai Pasaules kausa izcīņa futbolā tās teritorijā ir jāpārraida brīvi pieejamā televīzijas tīklā, kas ir sasniedzams plašai iedzīvotāju daļai. Šajā pantā paredzēts, ka par pasākumiem, ko dalībvalsts veic šajā sakarā, ir jāpaziņo Eiropas Kopienu Komisijai, kura pārbauda to atbilstību Kopienas tiesību aktiem.

3. 

Ja Komisija uzskata šos pasākumus par atbilstošiem, tā tos publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī un šī publikācija uzliek pienākumu pārējām dalībvalstīm nodrošināt, lai tos ievēro to teritorijā nodibinātās raidorganizācijas, kuras raida tajā dalībvalstī, kura noteikusi šos pasākumus.

4. 

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa 2005. gada 15. decembra spriedumā lietā Infront WM/Komisija ( 3 ) atzina par pieņemamu un labi pamatotu sabiedrības Infront WM AG, agrāk — KirchMedia WM AG ( 4 ), celto prasību par lēmumu, ko Komisija pieņēma 2000. gada 28. jūlijā, pamatojoties uz Direktīvas 3.a pantu, atzīstot pasākumus, par kuriem bija paziņojusi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, par atbilstošiem Kopienu tiesībām.

5. 

Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka lēmums, ar kuru Komisija atzina šo atbilstību, ir apstrīdams tiesību akts. Tā arī nosprieda, ka šis lēmums tieši un individuāli skāra Infront, kas nodarbojas ar sporta pasākumu translācijas tiesību pirkšanu un tālākpārdošanu, jo Infront bija Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) organizēto Pasaules kausa izcīņas finālspēļu televīzijas ekskluzīvo translācijas tiesību īpašniece 2002. un 2006. gadā Eiropas kontinenta valstīs, kurās šie notikumi bija vieni no tiem sabiedrībai ļoti būtiskajiem pasākumiem, par kuriem Apvienotā Karaliste paziņoja Komisijai.

6. 

Šajā apelācijas procesā Komisija neapstrīd Pirmās instances tiesas vērtējumu, saskaņā ar ko lēmums, kas Komisijai jāpieņem Direktīvas 3.a pantā paredzētās procedūras ietvaros, ir apstrīdams akts. Savukārt, tā apstrīd vērtējumu, saskaņā ar ko lēmums, ar kuru atzīst Apvienotās Karalistes paziņoto pasākumu atbilstību Kopienu tiesībām, Infront skar tieši un individuāli.

7. 

Šajos secinājumos es norādīšu, ka, manuprāt, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu savā vērtējumā attiecībā uz Infront tiesībām celt prasību.

8.

Direktīvas 3.a pants tika ieviests ar Direktīvu 97/36. Tas formulēts šādi:

“1.   Katra dalībvalsts var veikt pasākumus saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas izņēmuma kārtā neraidītu notikumus, ko šajā dalībvalstī uzskatītu par īpaši svarīgiem sabiedrībai, tādā veidā, ka ievērojamai šīs dalībvalsts sabiedrības daļai ir liegta iespēja sekot šādiem notikumiem tiešraidē vai vēlākās reportāžās brīvā televīzijā. Ja šī raidorganizācija tā rīkojas, attiecīgā dalībvalsts izveido sarakstu ar noteiktiem notikumiem, valsts vai starptautiskiem pasākumiem, kurus tā uzskata par ļoti būtiskiem sabiedrībai. To veic skaidri un atklāti, un savlaicīgi. To veicot, attiecīgā dalībvalsts arī nosaka, vai šos pasākumus vajadzētu atspoguļot tiešraidē pilnībā vai daļēji vai vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos pilnībā vai daļēji raidīs vēlāk.

2.   Dalībvalstis steidzami informē Komisiju par jebkuriem pasākumiem, kas veikti vai kas jāveic, ievērojot 1. punktu. Trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma Komisija pārbauda, vai šie pasākumi atbilst Kopienas tiesību aktiem, un paziņo to citām dalībvalstīm. Tā prasa Komitejas [Kontaktkomitejas] [sastāv no dalībvalstu kompetento iestāžu pārstāvjiem] atzinumu, kas izstrādāts, ievērojot 23.a pantu. Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī tā steidzami publicē informāciju par veiktajiem pasākumiem un vismaz reizi gadā dalībvalstu veikto pasākumu apvienoto sarakstu.

3.   Dalībvalstis savu tiesību sistēmā ar pienācīgiem līdzekļiem nodrošina, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas datuma izņēmuma kārtā neizmanto savas nopirktās ekskluzīvās tiesības un neliegtu būtiskai citas dalībvalsts sabiedrības daļai iespēju sekot līdzi notikumiem, ko šī cita dalībvalsts saskaņā ar iepriekšējiem punktiem plāno raidīt tiešraidē pilnībā vai daļēji vai arī vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos vēlāk pilnībā vai daļēji raidīs brīvā televīzijā, kā noteikusi šī cita dalībvalsts saskaņā ar 1. punktu.”

9.

Direktīvas 1. panta b) punkta jēdziens “raidorganizācija” ir definēts kā “fiziska vai juridiska persona, kam ir redakcionāla atbildība par televīzijas programmu struktūru a) apakšpunkta nozīmē un kas raida tās pati vai ar trešo personu starpniecību”.

10.

Pārsūdzētajā spriedumā izklāstītie fakti, kas man šķiet nepieciešami Komisijas apelācijas sūdzībā izvirzīto tiesību problēmu izpratnei, ir šādi.

11.

Infront nodarbojas ar sporta pasākumu translācijas tiesību iegūšanu, pārvaldīšanu un pārdošanu un parasti pērk šīs tiesības no attiecīgo sporta pasākumu organizatoriem. Tā pārdod iegūtās tiesības raidorganizācijām.

12.

Infront mātes sabiedrība nodeva tai ekskluzīvas tiesības translēt FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēles Eiropas kontinenta valstīs, izņemot Vācijas Federatīvo Republiku, kā arī Krievijas [Federāciju], citas bijušās PSRS republikas un Turciju; šīs tiesības Infront mātes sabiedrība bija ieguvusi no FIFA par minimālo summu 1,4 miljardiem Šveices franku.

13.

Apvienotā Karaliste 1998. gada 25. septembrī un pēc tam ar 2000. gada 5. maija vēstuli atbilstoši Direktīvas 3.a panta 1. punktam paziņoja Komisijai par veiktajiem pasākumiem, ietverot šīs valsts sabiedrībai svarīgu notikumu sarakstu.

14.

2000. gada 14. jūlija vēstulē, kas adresēta Komisijai, Infront uzsvēra, ka Apvienotās Karalistes izveidoto sarakstu nevar apstiprināt sakarā ar pasākumu nesaderīgumu gan ar Direktīvas 3.a pantu, gan arī ar citām Kopienas tiesību normām. Tā šajā vēstulē it īpaši apgalvoja, ka attiecīgais saraksts nav pieņemts skaidrā un pārskatāmā procesā, ka šajā sarakstā bija ietverti pasākumi, kas Apvienotās Karalistes sabiedrībai nav ļoti būtiski, ka valsts un Kopienas mēroga konsultāciju procesam bija nopietni trūkumi, un norādīja uz attiecīgā tiesiskā regulējuma atpakaļejošo spēku.

15.

2000. gada 28. jūlijā Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors nosūtīja Apvienotajai Karalistei vēstuli, norādot, ka šīs dalībvalsts paziņotie pasākumi attiecībā uz Apvienotajā Karalistē sabiedriski nozīmīgu notikumu atspoguļošanu televīzijā Komisijai neizraisa iebildumus.

16.

Ar 2000. gada 7. novembra vēstuli Infront paziņoja Komisijai, ka tā ir ieguvusi informāciju par šo apstiprināšanu, un norādīja uz kaitējumu tās īpašuma tiesībām.

17.

2000. gada 18. novembrī Komisija atbilstoši Direktīvas 3.a panta 2. punktam publicēja attiecīgos pasākumus. Šie pasākumi ietver izvilkumus no Apvienotās Karalistes tiesību aktiem, kā arī šīs dalībvalsts sabiedrībai ļoti būtisko notikumu sarakstu, starp kuriem norādītas FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēles.

18.

Ar 2001. gada 22. janvāra vēstuli šī iestāde, atbildot uz Infront2000. gada 7. un 22. decembra vēstulēs ietvertajiem pieprasījumiem, norādīja tai, ka Apvienotās Karalistes paziņoto pasākumu pārbaudes procedūra bija pabeigta un ka notikumu saraksts tika uzskatīts par atbilstošu Kopienu tiesībām.

19.

2001. gada 12. februārīInfront iesniedza prasību Pirmās instances tiesā, lai daļēji vai pilnīgi tiktu atcelts Komisijas lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz Direktīvas 3.a pantu, un ar kuru tiek atzīts Apvienotās Karalistes paziņoto pasākumu saderīgums ar Kopienu tiesībām.

20.

Ar 2001. gada 11. jūnija procesuālo dokumentu Komisija izteica iebildi par šīs prasības nepieņemamību, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. pantu.

21.

Pirmās instances tiesa atlika šo iebildumu par nepieņemamību līdz lietas izskatīšanai pēc būtības. Tā arī atļāva Dānijas Karalistei, Francijas Republikai un Apvienotajai Karalistei, kā arī Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei iestāties lietā, atbalstot Komisijas prasījumus.

22.

Dānijas Karaliste atteicās no šīs iestāšanās lietā. Padome neiesniedza iestāšanās rakstu.

23.

Pirmās instances tiesa uzskata, ka apstrīdētais akts ir 2000. gada 28. jūlija vēstule, ar kuru Komisija saskaņā ar Direktīvas 3.a pantu informēja Apvienoto Karalisti par šīs dalībvalsts veikto pasākumu saderīgumu ar Kopienu tiesībām.

24.

Tā atgādināja, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru akti vai lēmumi, pret kuriem var vērsties ar prasību atcelt tiesību aktu, EKL 230. panta izpratnē ir juridiski saistoši pasākumi, kas ietekmē prasītājas intereses, būtiski grozot tās tiesisko situāciju, neatkarīgi no to formas ( 5 ).

25.

Pirmās instances tiesa uzskata, ka apstrīdētā vēstule ir juridiski saistoša dalībvalstīm tiktāl, ciktāl tā paredzēja to pasākumu publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī, kas tika paziņoti Komisijai, un ka ar šo publikāciju tiek uzsākta Direktīvas 3.a panta 3. punktā paredzētā savstarpējās atzīšanas mehānisma darbība. Tā norādīja, ka šī publikācija ļauj pārējām dalībvalstīm ņemt vērā šos pasākumus un izpildīt pienākumus, ko tām uzliek šī norma ( 6 ).

26.

Pirmās instances tiesa uzskata, ka Direktīvas 3.a panta 2. punkts piešķir Komisijai lēmumu pieņemšanas pilnvaras, lai gan šajā normā nav skaidri norādīts, ka šī iestāde pieņem “lēmumu” ( 7 ).

27.

Pirmās instances tiesa arī izvērtēja Infront tiesības celt prasību. Tiesa uzskatīja, ka apstrīdētā vēstule to skar tieši un individuāli šādu iemeslu dēļ.

28.

Pirmās instances tiesa vispirms atgādināja, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai uzskatītu, ka pieņemtais Kopienas akts privātpersonu skar tieši EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, tam ir tieši jāietekmē ieinteresētās personas tiesiskā situācija un tā pieņemšanai jābūt pilnīgi automātiskai un jāizriet tikai no Kopienas tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas ( 8 ).

29.

Pēc tam tā izvērtēja, vai atbilstoši šai judikatūrai Infront tika skarta tieši, aplūkojot divus tās prasībā norādītos gadījumus, proti, pirmkārt, gadījumu, kad tā pārdod televīzijas apraides tiesības uz FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēlēm — tiesības, kuras tai pieder attiecībā uz 2002. un 2006. gadu, — Apvienotās Karalistes jurisdikcijā esošai raidorganizācijai, lai translētu šīs spēles Apvienotajā Karalistē, un, otrkārt, gadījumu, kad tā vēlas nodot šīs tiesības citā dalībvalstī reģistrētai organizācijai.

30.

Attiecībā uz pirmo gadījumu Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka apstrīdētais akts nav skāris Infront tieši, tādēļ ka Apvienotās Karalistes paziņoto pasākumu apstiprināšana, ko veic Komisija, neietekmē to piemērošanu šajā dalībvalstī ( 9 ).

31.

Šajā ziņā tā norādīja, ka šie pasākumi stājās spēkā minētajā dalībvalstī pirms to paziņošanas Komisijai un līdz ar to varēja radīt tiesiskas sekas šajā dalībvalstī pirms šīs paziņošanas. Pirmās instances tiesa no tā secināja, ka Komisija ar apstrīdēto vēstuli nevarēja piešķirt Apvienotajai Karalistei ne iepriekšēju atļauju apstiprināt minētos pasākumus, ne arī atļaut tos uzturēt spēkā ar atpakaļejošu iedarbību, bet vienīgi ļāva šai dalībvalstij gūt labumu no pasākumu atzīšanas citās dalībvalstīs ( 10 ).

32.

Attiecībā uz otro gadījumu Pirmās instances tiesa norādīja, ka nevis Apvienotajai Karalistei, bet citai dalībvalstij, kuras teritorijā ir reģistrēta raidorganizācija, kas ieguvusi translācijas tiesības no Infront, ir jānodrošina, lai šī organizācija neizvairītos no Komisijas apstiprināto pasākumu ievērošanas, un ka šis pienākums izriet no apstrīdētās vēstules, ar kuru šie pasākumi tiek apstiprināti ex nunc, lai tos savstarpēji atzītu pārējās dalībvalstis ( 11 ).

33.

Pirmās instances tiesa no tā secināja, ka izskatāmā lietā atšķiras no tās, uz ko norāda Komisija un kas bija pamatā Pirmās instances tiesas 2000. gada 13. decembra spriedumam lietā DSTV/Komisija ( 12 ) attiecībā uz Direktīvas 2.a panta 2. punkta otro daļu, kurā paredzēta a posteriori kontrole pār pasākumu, ko dalībvalsts pieņēmusi, lai aizliegtu tās teritorijā citās dalībvalstīs izveidoto programmu raidīšanu, saderīgumu ar Kopienu tiesībām.

34.

Turklāt tā norādīja, ka, tiklīdz ir publicēti pasākumi, apstrīdētā vēstule nedod valstu iestādēm nekādu rīcības brīvību savu pienākumu īstenošanā. Saskaņā ar Pirmās instances tiesu, “lai gan kontroles, kas valsts iestādēm ir jāveic savstarpējās atzīšanas mehānisma ietvaros, nosacījumus nosaka katra dalībvalsts pati atbilstoši tās tiesību aktiem, kas transponē Direktīvas 3.a panta 3. punktu, nemainīgs paliek fakts, ka šīm iestādēm ar to jurisdikcijā esošo raidorganizāciju starpniecību ir jānodrošina attiecīgo notikumu, ko dalībvalsts ir noteikusi savos Komisijas apstiprinātajos un Oficiālajā Vēstnesī publicētajos pasākumos, translācijas nosacījumi” ( 13 ).

35.

Pēc tam Pirmās instances tiesa izvērtēja Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru vienīgi Apvienotajā Karalistē reģistrētās raidorganizācijas esot ieinteresētas iegādāties no Infront FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēļu translācijas tiesības.

36.

Komisija apgalvoja, ka, pat ja iepriekšēja paziņoto pasākumu pārbaude liek pārējām dalībvalstīm nodrošināt, lai to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas ievērotu sabiedrībai īpaši būtisko notikumu sarakstu, tam nav nekādas nozīmes šajā lietā. Tā uzskata, ka neliekoties ticami, ka prasītāja varētu pārdot savu translācijas tiesību apakšlicenci attiecībā uz Apvienoto Karalisti raidorganizācijai, kas nav reģistrēta Apvienotajā Karalistē, jo šīs tiesības tiek nodotas atbilstoši valsts noteikumiem. Valsts līmenī raidorganizāciju ieņēmumi rodoties no reklāmas, kas adresēta valsts sabiedrībai, no valsts licenču maksas vai valsts abonentmaksas maksas televīzijai. Tā kā šo organizāciju interesēs līdz ar to ir translēt valsts sabiedrībai, tikai tās organizācijas, kas raida lielai valsts iedzīvotāju daļai, piekristu par ļoti sadārdzinātu cenu iegādāties Infront piederošās televīzijas translācijas tiesības. Līdz ar to, tā kā potenciālās šo tiesību apakšlicences īpašnieces Apvienotajā Karalistē ir šīs valsts iestāžu jurisdikcijā esošās organizācijas, Infront tieši skartu tikai valsts pasākumi ( 14 ).

37.

Komisija šajā sakarā vērsa uzmanību arī uz to, ka Apvienotajā Karalistē teletranslācijas tirgus ir viens no visvairāk konkurējošiem tirgiem Eiropā un ka 25 % raidorganizāciju, kas darbojas šajā sektorā, ir licence visai Apvienotās Karalistes teritorijai ( 15 ).

38.

Pirmās instances tiesa nosprieda šādi:

39.

Pirmās instances tiesa no iepriekš minētā secināja, ka apstrīdētā vēstule Infront skar tieši tiktāl, ciktāl tā ļauj citām dalībvalstīm īstenot Apvienotās Karalistes paziņoto pasākumu savstarpējās atzīšanas mehānismu.

40.

Pirmās instances tiesa vispirms atgādināja, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru subjekti, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka ir skarti individuāli tikai tad, ja šis lēmums tos skar noteiktu tiem raksturīgu īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kas tos raksturo salīdzinājumā ar visām pārējām personām, un tādēļ tos individualizē tāpat kā minētā lēmuma adresātus.

41.

Tālāk tā norādīja, ka Infront pieder FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēļu, kas ir viens no Apvienotās Karalistes pieņemtajā un Komisijas ar apstrīdēto vēstuli apstiprinātajā sarakstā uzskaitītajiem sabiedrībai ļoti būtiskajiem notikumiem, ekskluzīvas televīzijas translācijas tiesības 2002. un 2006. gadam un ka raidorganizācijām, kas ir citu dalībvalstu jurisdikcijā, līdz ar to ir noteikti jāsazinās ar Infront kā šī pasākuma translācijas tiesību aģentu, lai iegūtu no tā televīzijas pārraides licences ( 16 ).

42.

Tā norādīja, ka Apvienotās Karalistes pieņemtie pasākumi nosaka šīm organizācijām ierobežojumus attiecībā uz nosacījumiem, kurus ievērojot, tās var iegūt ekskluzīvas translācijas tiesības, tādējādi, ka šie pasākumi, pat ja tajos nav skaidri norādīts Infront, apgrūtina tās iespēju brīvi izplatīt šīs tiesības ( 17 ).

43.

Tā atgādināja, ka Infront iegādājās attiecīgās ekskluzīvās tiesības, pirms stājās spēkā Direktīvas 3.a pants un a fortiori pirms apstrīdētās vēstules, tādējādi šī vēstule to skar tai raksturīgu īpašību dēļ ( 18 ).

44.

Pirmās instances tiesa nosprieda, ka apstrīdētajā aktā ir pieļauti būtiski formas pārkāpumi, motivējot ar to, ka tas pieņemts, nekonsultējoties ar Komisijas kolēģijas locekļiem un ka ģenerāldirektors, kas to parakstīja, nebija saņēmis nekādas īpašas pilnvaras no šīs kolēģijas ( 19 ).

45.

Pamatojoties uz pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu, Komisijas lēmums, kas ietverts tās vēstulē Apvienotajai Karalistei, ir atcelts; prasība pārējā daļā ir noraidīta; Francijas Republika, Apvienotā Karaliste un Parlaments atlīdzina Infront izdevumus, kas saistīti ar to iestāšanos lietā; Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Infront tiesāšanās izdevumus, izņemot tos, kas nav paredzēti iepriekš, un personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

46.

Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, lemt par minētā sprieduma pamatāesošo Infront prasību, atzīstot, ka tā ir nepieņemama, un piespriest Infront atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar minēto lietu un šo apelācijas tiesvedību.

47.

Infront būtībā lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un lūdz lēmumu par tiesāšanās izdevumiem, pat ja attiecīgā gadījumā apelācijas sūdzība tiek atzīta par pamatotu, pieņemt atbilstoši Reglamenta 69. panta 3. punktam, ņemot vērā, ka Komisija apstrīd spriedumu tikai daļēji.

48.

Komisija apstrīd Pirmās instances tiesas vērtējumus, saskaņā ar kuriem apstrīdētais akts tieši un individuāli skar Infront EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē, pamatojoties uz kuru jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību par lēmumu, kas — kaut arī lēmuma formā adresēts citai personai — šo personu skar tieši un individuāli. Es secīgi izvērtēšu abus šos pamatus.

49.

Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav pierādījusi, ka tikuši izpildīti divi judikatūrā paredzētie kritēriji, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, apstrīdētajam aktam jāietekmē prasītāja juridiskā situācija un, otrkārt, šī akta īstenošanai jānotiek pilnīgi automātiski.

50.

Attiecībā uz pirmo nosacījumu Komisija galvenokārt apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav izskaidrojusi, kādā veidā apstrīdētais akts esot ietekmējis, izņemot netieši, Infront komerciālo situāciju.

51.

Tā arī uzsver, ka šajā aktā paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānosaka raidorganizācijām pienākumi, kuri varētu tās atturēt iegādāties paziņotajos pasākumos norādīto notikumu translācijas tiesības vai veicināt šo tiesību iegādi par zemāku cenu nekā tā, ko tās būtu piekritušas maksāt, ja nebūtu šo pasākumu. Maksas televīzijas sabiedrība varētu atteikties no šādu notikumu translācijas tiesību iegādes tādēļ, ka tie ir jāpārraida arī brīvi pieejamai raidorganizācijai, kas aptver 95 % no Apvienotās Karalistes teritorijas. Attiecīgi Infront būtumazāk potenciālo pircēju, un līdz ar to tās komerciālā situācija būtu mazāk izdevīga. Tomēr tās būtu tikai netiešas ekonomiskās sekas. Tās juridiskā situācija paliktu nemainīga.

52.

Pakārtoti, gadījumā, ja tiek pieņemts, ka aktam, lai tas prasītāju skartu tieši, pietiktu ietekmēt tās ekonomisko situāciju, Komisija pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav izklāstījusi, kāda faktiski būtu apstrīdētā akta komerciālā ietekme uz tādu aģentu kā Infront. Patiesībā šī ietekme esot pilnīgi neskaidra tādēļ, ka saskaņā ar Komisijas rīcībā esošo informāciju, nekad neesot bijis gadījums, kad citā dalībvalstī, nevis Apvienotajā Karalistē reģistrēta raidorganizācija būtu vēlējusies maksāt Infront iecerēto summu par tiesībām translēt FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēles Apvienotajā Karalistē. Tā kā raidorganizācijas ieņēmumi rodas no reklāmas, kas adresēta valsts sabiedrībai, no valsts licenču maksas vai valsts abonentmaksas, iespējamajam [šo tiesību] ieguvējam, lai veiktu tādu ieguldījumu, būtu jābūt pietiekami plašam pārklājumam Apvienotās Karalistes teritorijā vai tam būtu jāvēlas pārorientēt savu darbību šajā ziņā.

53.

Pirmās instances tiesa esot arī pieļāvusi tiesību kļūdu, neuzdodot Infront iesniegt pierādījumus par minētajām ekonomiskajām sekām un ļaujot noprast, ka Komisija nebija pamatojusi savus apgalvojumus par raidorganizācijas tirgus īpatnību Apvienotajā Karalistē. Tāpat Pirmās instances tiesa, apgalvojot, ka šāda Komisijas nostāja atņemot Direktīvas 3.a panta 3. punktam jebkādu lietderīgo iedarbību, esot nepareizi interpretējusi šo normu, jo tas nozīmējot, ka attiecībā uz katru notikumu, ko paredzējusi dalībvalsts, obligāti būtu jābūt raidorganizācijām citās dalībvalstīs, kuras var iegādāties ekskluzīvas šī notikuma translācijas tiesības pirmajā valstī.

54.

Attiecībā uz otro nosacījumu, saskaņā ar kuru apstrīdētā akta īstenošanai jābūt tīri automātiskai un jāizriet vienīgi no Kopienas tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas, Pirmās instances tiesa neesot izpratusi Direktīvas 3.a panta 3. punkta iedarbību.

55.

Komisija uzskata, ka protams, notikumus un to translācijas veidu — tiešraidē vai vēlākās reportāžās, pilnībā vai daļēji — nosakot dalībvalsts, kas sniedz paziņojumu, un tādēļ — arī lēmumu, ar ko tiek atzīts šo pasākumu saderīgums ar Kopienu tiesībām. Tomēr pretēji tam, ko Pirmās instances tiesa ir apgalvojusi apstrīdētā sprieduma 146. punktā, šis lēmums neliedzot valsts iestādēm rīcības brīvību savu pienākumu īstenošanā. Dalībvalsts, kas sniedz paziņojumu, definēto pienākumu īstenošana lielā mērā esot atkarīga no valsts tiesību aktiem un kompetento iestāžu koncepcijas.

56.

Šādu atšķirību esamību ilustrējot lieta TV Danmark 1, kas ir pamatā Apelācijas tiesas (Court of Appeal) spriedumam un Lordu palātas (House of Lords) spriedumam par pienākumu, ko Dānijas Karaliste noteica attiecībā uz tās sabiedrībai īpaši būtiskiem notikumiem, īstenošanu Apvienotajā Karalistē.

57.

Atbilstoši Apvienotās Karalistes sistēmai, pietiekot ar to, ka brīvi pieejamai raidorganizācijai, kas aptver dalībvalsts, kura sniegusi paziņojumu, iedzīvotāju lielāko daļu, bija taisnīga iespēja iegādāties konkrētās ekskluzīvās tiesības. Savukārt Dānijas sistēmā paredzēts, ka raidorganizācija, kas iegādājas ekskluzīvas translācijas tiesības, var tās īstenot tikai tad, ja tā var veikt pasākumus, lai ar citu raidorganizāciju starpniecību garantētu nepieciešamo pārklājumu, izņemot, ja tā var pierādīt, ka tas nav saprātīgi iespējams.

58.

Tātad esot kļūdaini apgalvot, ka lēmuma, kuru Komisija pieņēma saskaņā ar Direktīvas 3.a panta 2. punktu, piemērošana ir tīri automātiska un izriet vienīgi no Kopienas tiesiskā regulējuma.

59.

Infront apstrīd šo vērtējumu un apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka apstrīdētais akts to skar tieši.

60.

Kā to arī atgādināja Pirmās instances tiesa, lai uzskatītu, ka Kopienas akts privātpersonu skar tieši, šim aktam, pirmkārt, tieši jāietekmē šīs privātpersonas tiesiskā situācija un, otrkārt, tā īstenošanai jābūt automātiskai un jāizriet tikai no Kopienas tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas ( 20 ).

61.

Komisija pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav pierādījusi, ka katrs no šiem diviem nosacījumiem ir izpildīts.

62.

Saistībā ar, pirmkārt, apstrīdētā akta ietekmi uz Infront situāciju, Komisija galvenokārt uzsver, ka šis akts radot šai sabiedrībai tikai netiešas ekonomiskās sekas un ka tās juridiskā situācija paliekot nemainīga. Es nepiekrītu šim vērtējumam šādu iemeslu dēļ.

63.

Kā Pirmās instances tiesa to norādījusi pārsūdzētā lēmuma 165. punktā, pasākumu, par kuriem paziņoja Apvienotā Karaliste, un attiecīgi apstrīdētā akta ietekmes rezultātā Infront tika liegta iespēja brīvi izplatīt savas FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēļu televīzijas translācijas tiesības 2002. un 2006. gadam. Saskaņā ar šo aktu Infront tika apgrūtināta iespēja piešķirt šīs ekskluzīvās translācijas tiesības maksas televīzijas tīklam, kas reģistrēts citā dalībvalstī, nevis Apvienotajā Karalistē un vēlas pārraidīt šo notikumu šajā valstī. Tai tika uzlikts pienākums garantēt, lai minētās tiesības būtu pieejamas arī brīvi pieejamai raidorganizācijai, kas aptver lielu Apvienotās Karalistes iedzīvotāju daļu.

64.

Tātad apstrīdētā akta ietekme uz Infront situāciju izpaudās ne tikai kā tīri ekonomisks kaitējums, samazinot tās FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēļu televīzijas translācijas tiesību 2002. un 2006. gadam vērtību tirgū. Tā izpaudās arī kā kaitējums tās īpašuma tiesībām, apgrūtinot tās tiesības piešķirt ekskluzīvās licences. Manuprāt, Pirmās instances tiesa pamatoti ir uzskatījusi, ka apstrīdētais akts ietekmē Infront juridisko situāciju atbilstoši judikatūrai.

65.

Tāpat Komisija pakārtoti uzsver, ka apstrīdētais akts faktiski neietekmēja Infront tādēļ, ka neesot citā dalībvalstī, izņemot Apvienotajā Karalistē, reģistrētas raidorganizācijas, kas varot iegādāties FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēļu translācijas tiesības, lai veiktu translāciju šajā valstī. Turklāt Pirmās instances tiesa esot apvērsusi pierādīšanas pienākumu, norādot, ka Komisijai ir jāpierāda šie fakti, un tā esot pieļāvusi tiesību kļūdu, izvērtējot Direktīvas 3.a panta piemērošanas jomu.

66.

Uzskatu, ka šī Komisijas argumentācija drīzāk izvirza jautājumu par to, vai Infront bija interese celt prasību, nevis nosacījumu, saskaņā ar kuru apstrīdētajam aktam tā ir jāskar tieši. Faktiski ar minēto argumentāciju tiek atkārtots apgalvojums, ka šī akta atcelšana neradīs Infront nekādas priekšrocības tādēļ, ka jebkurā gadījumā ārpus Apvienotās Karalistes neesot iespējamā tam piederošo translācijas tiesību ieguvēja.

67.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru papildus EKL 230. pantā norādītajiem nosacījumiem privātpersonai, kas apstrīd Kopienas tiesību aktu, jābūt interesei celt prasību, proti, tai ir jābūt ieinteresētai tā atcelšanā. Tas nozīmē, ka prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš cēlis prasību ( 21 ).

68.

Ir skaidrs, kā to norāda Komisija, ka prasītājam ir jāpierāda, ka ir izpildīts šis nosacījums, lai viņa prasība būtu pieņemama ( 22 ). Bez tam tiesību neesamība celt prasību ir absolūts šķērslis tiesas procesam ( 23 ). Turklāt Komisija pamatoti apgalvo, ka no Direktīvas 3.a panta 3. punkta nevarot secināt, ka attiecībā uz katru notikumu, ko norādījusi dalībvalsts, citās dalībvalstīs ir obligāti jābūt raidorganizācijai, kas var iegādāties ekskluzīvas šī notikuma translācijas tiesības pirmajā valstī.

69.

Faktiski no sistēmas, kas iedibināta ar Direktīvas 3.a pantu, izriet, ka dalībvalstij, kura nolemj izmantot šajā normā paredzētās tiesības un tādējādi izveidot notikumu sarakstu, kuri tās teritorijā jātranslē brīvi pieejamā televīzijā, kas aptver visplašāko [iedzīvotāju] skaitu, ir obligāti jāpaziņo šis saraksts Komisijai neatkarīgi no tā, vai šo notikumu translācijas ekskluzīvās tiesības var vai nevar iegūt citā dalībvalstī reģistrētas raidorganizācijas.

70.

Tomēr man nešķiet, ka Pirmās instances tiesa ir apvērsusi pierādīšanas pienākumu, ne arī, ka tā nepareizi interpretējusi Direktīvas 3.a pantu.

71.

Attiecībā uz pierādīšanas pienākumu — ja, kā tika konstatēts iepriekš, pienākums pierādīt interesi celt prasību ir privātpersonai, kura lūdz atcelt Kopienas aktu, tomēr tas negroza to, ka šī prasība nevar atbrīvot Komisiju, tāpat kā ikvienu citu lietas dalībnieku tiesas procesā, no pienākuma sniegt pierādījumus tiem faktiskajiem apstākļiem, uz kuriem tā norāda.

72.

Izskatāmajā lietā Komisija, izvirzot iebildumu par Infront celtās prasības nepieņemamību, apgalvo, ka Apvienotajā Karalistē televīzijas tirgus ir viens no visvairāk konkurējošiem tirgiem Eiropā un ka 25 % raidorganizāciju ir licence šajā dalībvalstī. Pamatojoties uz šiem apgalvojumiem, tā uzsver, ka ir grūti iedomāties, ka Infront nodotu savas televīzijas translācijas tiesības uz FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēlēm raidorganizācijai, kas nav reģistrēta Apvienotajā Karalistē.

73.

Manuprāt, Pirmās instances tiesa nebija apvērsusi pierādīšanas pienākumu, konstatējot, ka minētos apgalvojumus attiecībā uz Apvienotās Karalistes televīzijas tirgus īpatnību nevar ņemt vērā tādēļ, ka tie nebija pamatoti.

74.

Tieši Komisijai ir jāsniedz argumenti, lai pamatotu šādus apgalvojumus, jo Infront tos apstrīdēja un procesā Pirmās instances tiesā bija minējusi vairākus tās translācijas tiesību potenciālos pircējus, kuri reģistrēti citās dalībvalstīs, nevis Apvienotajā Karalistē.

75.

Turpinājumā — man nešķiet, ka pārsūdzētā sprieduma pamats, saskaņā ar kuru Komisijas argumentācija liedz Direktīvas 3.a pantam jebkādu lietderīgo iedarbību, ir šīs normas nepareiza interpretācija.

76.

Ar šo pamatu tiek sniegta atbilde uz pārsūdzētā sprieduma 120. punktā kopsavilkuma veidā ietverto Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru, ņemot vērā faktu, ka raidorganizāciju ieņēmumi rodas no reklāmas, kas adresēta valsts sabiedrībai, no valsts licenču maksas vai valsts abonentmaksas maksas televīzijai, vienīgi tās organizācijas, kas raida lielai daļai valsts iedzīvotāju un attiecīgi ir reģistrētas Apvienotajā Karalistē, piekristu iegādāties Infront piederošās ekskluzīvās translācijas tiesības.

77.

Tāpat, apgalvojot, ka, ņemot vērā tādu sporta notikumu kā FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēļu ekskluzīvo translācijas tiesību ļoti augstās cenas un raidorganizāciju līdzekļu izcelsmi, faktiski šīs tiesības var iegādāties vienīgi raidorganizācijas, kas reģistrētas dalībvalstī, kura izmantojusi Direktīvas 3.a pantā paredzēto iespēju, Komisija apšauba ar šo normu iedibinātās savstarpējās atzīšanas procedūras reālo lietderību.

78.

Patiešām, ja vienīgi tās raidorganizācijas, kas reģistrētas dalībvalstī, kura ir nolēmusi, ka konkrēti sporta pasākumi ir jāpārraida visiem iedzīvotājiem, varētu iegādāties ekskluzīvas šādu notikumu translācijas tiesības, Direktīvas 3.a panta 3. punktā paredzētajai procedūrai, kuras mērķis ir nodrošināt, lai citās dalībvalstīs reģistrētās raidorganizācijas ievērotu minētās dalībvalsts veiktos pasākumus, tiktu atņemta tās lietderība.

79.

Tādējādi Pirmās instances tiesa, kā to norāda Komisija savā apelācijas sūdzībā, nav atzinusi, ka Direktīvas 3.a panta 3. punkts nozīmē, ka attiecībā uz ikvienu dalībvalsts norādīto notikumu noteikti jābūt citās dalībvalstīs reģistrētām raidorganizācijām, kuras var iegādāties ekskluzīvas šī notikuma translācijas tiesības. Pirmās instances tiesa ir sniegusi atbildi uz Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru tādiem sporta pasākumiem, uz kuriem Infront ir televīzijas translācijas tiesības, neesot citu šo ekskluzīvo translācijas tiesību potenciālo pircēju, kā vien valsts raidorganizācijas.

80.

No tā izriet, ka Pirmās instances tiesa nav ignorējusi pienākumu pierādīt, ka ir izpildīts nosacījums, saskaņā ar kuru apstrīdētais akts patiešām ietekmē Infront juridisko situāciju.

81.

Otrkārt, attiecībā uz otro judikatūrā paredzēto nosacījumu, saskaņā ar kuru apstrīdētā akta īstenošanai jānotiek tīri automātiski un jāizriet vienīgi no Kopienas tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas starpnormas, es uzskatu, ka Pirmās instances tiesa tāpat nav pieļāvusi tiesību kļūdu savā vērtējumā, saskaņā ar kuru šis nosacījums arī ir izpildīts.

82.

Protams, kā Komisija to norāda, Direktīvas 3.a panta 3. punkts piešķir citām dalībvalstīm rīcības brīvību, īstenojot dalībvalsts pieņemtos un Komisijas publicētos pasākumus. Tomēr šī rīcības brīvība nav tāda, kas ļautu apstrīdēt Infront tiesības celt prasību.

83.

Izvērtējot šo nosacījumu, nozīme ir cēloņsakarībai starp sekām uz prasītājas juridisko situāciju un Kopienas aktu, kuru tā lūdz atcelt. Judikatūrā paredzētais nosacījums ir izpildīts, ja šīs sekas ir tiešs akta iedarbības rezultāts. Saskaņā ar judikatūru tā tas ir gadījumā, ja attiecīgais akts rada tā adresātiem minētās sekas ( 24 ) vai vismaz ja iespēja šī akta adresātiem to neīstenot un neradīt šādas sekas ir tikai teorētiska, jo viņu griba rīkoties saskaņā ar šo aktu nerada nekādas šaubas ( 25 ).

84.

Izskatāmajā lietā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 146. punktā pamatoti ir nospriedusi, ka apstrīdētā vēstule nepiešķir tās adresātiem nekādu rīcības brīvību, tādēļ ka tā viņiem uzliek pienākumu radīt sekas uz Infront juridisko situāciju, par kurām tā sūdzas.

85.

Kā izriet no iepriekš minētā, šīs sekas izpaužas kā šķērslis tās iespējai nodot ekskluzīvās FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēļu translācijas tiesības raidorganizācijai, kas reģistrēta cita dalībvalstī, nevis Apvienotajā Karalistē. Minētās sekas patiešām šķiet radušās apstrīdētā akta tiešas iedarbības rezultātā tādēļ, ka tās tieši izriet no pasākumiem, kurus Apvienotā Karaliste veikusi ar mērķi panākt, lai šo notikumu tās teritorijā pārraidītu brīvi pieejamas televīzijas tīkls, kas aptver lielu iedzīvotāju daļu.

86.

Ievērojot šos apstākļus, es uzskatu, ka Pirmās instances tiesa vērtējumā, saskaņā ar kuru apstrīdētais akts Infront skar tieši, nav pieļāvusi tiesību kļūdu un ka Komisijas apelācijas sūdzība saistībā ar šo punktu ir noraidāma kā nepamatota.

87.

Komisija uzsver, ka Pirmās instances tiesas pamatojums ir grūti izprotams.

88.

Komisija uzskata, ka apstrīdētais akts skarot Infront tikai tās objektīvā ekskluzīvo tiesību īpašnieces statusa dēļ, kas ieguvusi Apvienotās Karalistes tiesību aktos paredzēto pasākumu translācijas tiesības. Tā atzīmē, ka Pirmās instances tiesa nav norādījusi, ka apstrīdētais akts attiecībā uz tiesību īpašniekiem ir viens no individuālu lēmumu kopuma. Tā uzsver, ka šajā aktā ir paredzētas tikai raidorganizācijas un ka tajā ir paredzēti pienākumi tikai šīm organizācijām. Tiesību īpašniekiem rodoties tikai ekonomiskās sekas, un Pirmās instances tiesa agrākajās lietās esot nospriedusi, ka tas neesot pietiekami, lai individualizētu privātpersonu ( 26 ). Komisija šajā sakarā uzskata, ka izskatāmā lieta atšķiras no tām, kas bijušas pamatā spriedumiem lietā Piraiki-Patraiki u.c./Komisija ( 27 ), lietā Extramet Industrie/Padome ( 28 ) un lietā Codorniu/Padome ( 29 ), kuras attiecoties uz īpašām situācijām.

89.

Komisija apgalvo, ka Infront situācija neatšķiroties no pārējo Apvienotās Karalistes norādīto dažādo notikumu ekskluzīvo translācijas tiesību īpašnieku situācijas. Tā esot pakļauta parastam komerciālajam riskam, kas neesot pietiekami, lai tai būtu tiesības celt prasību.

90.

Visbeidzot, Komisija uzsver, ka Infront esot varējusi apstrīdēt Apvienotās Karalistes pasākumus šīs valsts tiesās, kā rezultātā tās prasības nepieņemamība Kopienu tiesā neliedzot tai tiesības celt prasību tiesā.

91.

Infront apstrīd Komisijas argumentus un apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka apstrīdētais akts to skar individuāli.

92.

Es nepiekrītu Komisijas vērtējumam ne attiecībā uz Pirmās instances tiesas sniegtā pamatojuma skaidrības trūkumu, ne attiecībā uz tā saturu.

93.

Vispirms Pirmās instances tiesa pamatoti ir atgādinājusi, ka citas privātpersonas, kas nav lēmuma adresāti, šis lēmums varot skart individuāli tikai tad, ja tas individuāli tās ietekmē šīm personām raksturīgo īpašo pazīmju dēļ vai faktisko apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un šī fakta dēļ tās individuāli nošķir tieši tāpat kā minētā lēmuma adresātus ( 30 ).

94.

Turpinājumā tā norādīja, ka Infront atbilst šim nosacījumam, pamatojoties uz vērtējumu, kas būtībā balstās uz šādiem trim punktiem. Pirmkārt, Infront pieder ekskluzīvas FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēļu televīzijas translācijas tiesības 2002. un 2006. gadam, kas ir viens no pasākumiem, kuri ietverti sabiedrībai nozīmīgo notikumu sarakstā, ko pieņēma Apvienotā Karaliste un ar apstrīdēto aktu apstiprināja Komisija. Otrkārt, tā ieguva šīs tiesības pirms šī akta apstiprināšanas un pat pirms Direktīvas 3.a panta stāšanās spēkā. Treškārt, minētais akts, lai gan tajā nav paredzēta Infront, apgrūtina tās iespēju brīvi izplatīt minētas tiesības raidorganizācijām, kas reģistrētas citā dalībvalstī, nevis Apvienotajā Karalistē.

95.

Es uzskatu, ka šajā Pirmās instances tiesas vērtējumā nav pieļauta nekāda tiesību kļūda.

96.

No judikatūras izriet, ka, lai uzskatītu, ka akts individuāli skar privātpersonu, kas nav tā adresāts, tai ir jābūt identificētai vai identificējamai šī akta pieņemšanas brīdī ( 31 ). No Pirmās instances tiesas vērtējuma izriet, ka apstrīdētā akta pieņemšanas brīdī Infront Komisijai bija viegli identificējama, jo šī sabiedrība bija ekskluzīva FIFA Pasaules kausa izcīņas finālspēļu, kas ir viens no Apvienotās Karalistes paziņoto pasākumu sarakstā paredzētajiem notikumiem, translācijas tiesību īpašniece 2002. un 2006. gadam.

97.

Visbeidzot, ja, kā to apgalvo Komisija, principā nepietiek vienīgi ar tīri ekonomiska rakstura kaitējumu, lai privātpersonai rastos tiesības celt prasību par Kopienas tiesību akta atcelšanu, ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa nav uzskatījusi, ka apstrīdētais akts Infront skāra individuāli vienīgi tā iemesla dēļ, ka šis akts tai varētu radīt ekonomiski negatīvas sekas. Pārsūdzētā lēmuma 165. punktā tā norāda, ka minētais akts apgrūtināja Infront iespēju brīvi nodot izņēmuma kārtā šī konkrētā notikuma translācijas tiesības maksas televīzijas tīklam, kas reģistrēts citā dalībvalstī, nevis Apvienotajā Karalistē un kas vēlas pārraidīt šo notikumu šajā valstī.

98.

Citiem vārdiem sakot, Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka apstrīdētais akts skāra Infront īpašuma tiesības.

99.

Infront prasības pieņemamības atzīšana, manuprāt, atbilst pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru atzīts, ka privātpersona var apstrīdēt Kopienas aktu, ja šis akts groza šīs privātpersonas tiesības, kuras iegūtas pirms tā pieņemšanas.

100.

Tiesa tā ir nolēmusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Toepfer un Getreide-Import Gesellschaft/Komisija, kurā tā pirmo reizi atzina, ka dalībvalstīm adresēts lēmums var individuāli skart privātpersonu ( 32 ). Tiesa šo risinājumu ir pieņēmusi arī spriedumā lietā Bock/Komisija ( 33 ), kā arī spriedumā lietā Agricola commerciale olio u.c./Komisija un lietā Savma/Komisija ( 34 ).

101.

Spriedumā lietā CAM/EKK ( 35 ) Tiesa ir atzinusi arī, ka privātpersonai ir tiesības celt prasību, ja apstrīdētais pasākums attiecas uz tā pieņemšanas brīdī risināmo situāciju un apdraud priekšrocības, kas izriet no tiesībām, kuras iegūtas attiecībā uz darbībām nākotnē ( 36 ).

102.

Šīs judikatūras atspoguļojumu var rast arī iepriekš minētajā spriedumā lietā Codorniu/Padome, uz ko atsaucas Komisija un kurā Spānijā reģistrēta sabiedrība, preču zīmes “Gran Cremant de Codorniu” īpašniece kopš 1924. gada, lūdza atcelt Padomes regulas pantu, saskaņā ar kuru tai bija aizliegts uz laiku izmantot norādi “crémant” ( 37 ).

103.

Manuprāt, šo judikatūru var attiecināt uz izskatāmo lietu tādēļ, ka Infront bija ieguvusi ekskluzīvās FIFA Pasaules kausa translācijas tiesības pirms apstrīdētā akta pieņemšanas un, kā to uzsvēra Pirmās instances tiesa, pat pirms stājās spēkā Direktīvas 3.a pants, pamatojoties uz kuru, tika pieņemts šis akts.

104.

Tādēļ es uzskatu, ka, ņemot vērā minēto judikatūru, Pirmās instances tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka apstrīdētais akts Infront skar individuāli. Tādējādi apelācijas sūdzība ir jānoraida kā nepamatota attiecībā uz šo vērtējumu.

105.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas saskaņā ar šī paša reglamenta 118. pantu piemērojams apelācijas procesā, un, ņemot vērā Infront prasījumus, ja Tiesa sekos manam vērtējumam, Komisijai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

106.

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai nolemt šādi: