EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62006CC0076
Opinion of Mr Advocate General Bot delivered on 1 March 2007. # Britannia Alloys & Chemicals Ltd v Commission of the European Communities. # Appeals - Competition - Agreements, decisions and concerted practices - Fines - ‘Preceding business year’ for determining the turnover on which the calculation of the fine is based. # Case C-76/06 P.
Ģenerāladvokāta Bot secinājumi, sniegti 2007. gada 1.martā.
Britannia Alloys & Chemicals Ltd pret Eiropas Kopienu Komisiju.
Apelācija - Konkurence - Aizliegta vienošanās - Naudas sodi - "Iepriekšējais finanšu gads", lai noteiktu apgrozījumu, balstoties uz kuru nosaka naudas sodu.
Lieta C-76/06 P.
Ģenerāladvokāta Bot secinājumi, sniegti 2007. gada 1.martā.
Britannia Alloys & Chemicals Ltd pret Eiropas Kopienu Komisiju.
Apelācija - Konkurence - Aizliegta vienošanās - Naudas sodi - "Iepriekšējais finanšu gads", lai noteiktu apgrozījumu, balstoties uz kuru nosaka naudas sodu.
Lieta C-76/06 P.
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2007:128
ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI
sniegti 2007. gada 1. martā 1(1)
Lieta C‑76/06 P
Britannia Alloys & Chemicals Ltd
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Apelācija – Konkurence – Aizliegta vienošanās – Cinka fosfāta tirgus – EKL 81. pants – Naudas sods – Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts – Pamatnostādnes naudas soda apmēra noteikšanai – Naudas soda likumīgais limits – Atbilstošais apgrozījums – Iepriekšējais uzņēmējdarbības gads – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Tiesiskās noteiktības princips
1. Šī lieta ir par apelāciju, ko sabiedrība Britannia Alloys & Chemicals Ltd (turpmāk tekstā – “Britannia” vai “prasītāja”) iesniedza par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā Britannia Alloys & Chemicals/Komisija (turpmāk tekstā – “apstrīdētais spriedums”) (2).
2. Ar apstrīdēto spriedumu Pirmās instances tiesa noraidīja prasību atcelt tiesību aktu par Komisijas Lēmumu 2003/437/EK (3), ar ko soda Britannia, saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. pantu par dalību turpinātā vienošanās un/vai saskaņotās darbībās cinka fosfāta nozarē. Prasības pamatojumam prasītāja norāda uz Padomes Regulas Nr. 17 (4) 15. panta 2. punkta pārkāpumu, kā arī samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes un tiesiskās noteiktības principu pārkāpumu. Britannia pārmet, ka Eiropas Kopienu Komisija ir ņēmusi vērā apgrozījumu citā finanšu gadā, nevis gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, lai noteiktu tai uzliktā naudas soda maksimālo apmēru.
3. Šajā apelācijā prasītāja būtībā pārmet, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi dažādas kļūdas tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Komisija varēja piemērot šādu aprēķina metodi. Tā lūdz Tiesu lemt par to, vai, tā rīkojoties, Pirmās instances tiesa apstrīdētajā spriedumā ir pārkāpusi Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principu un tiesiskās noteiktības principu.
4. Šajos secinājumos es apgalvošu, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Komisijai bija tiesības, aprēķinot prasītājai piemērojamā naudas soda maksimālo apmēru, atsaukties uz citu finanšu gadu, nevis uz gadu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.
5. Tieši pretēji, es konstatēšu, ka Pirmās instances tiesa nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas tai ir saskaņā ar Kopienu Tiesas Statūtu 36. un 53. pantu, neatbildot uz argumentu, ko prasītāja izvirzīja prasībā atcelt tiesību aktu, ko iesniedza Pirmās instances tiesai. Līdz ar to ierosināšu Tiesai apstrīdēto lēmumu šajā punktā atcelt. Tā kā strīds ir tādā stadijā, kur tas izlemjams, aicināšu Tiesu to izskatīt un sniegt galīgo spriedumu par pirmajā instancē norādīto atcelšanas pamatu. Es apgalvošu, ka šis pamats ir nepamatots, un ņemot vērā faktus, ko apstrīdētajā spriedumā jau ir konstatējusi Pirmās instances tiesa, ierosināšu Tiesai noraidīt prasību atcelt tiesību aktu, ko cēlusi Britannia.
I – Atbilstošās tiesību normas
6. EKL 81. pants aizliedz “vis[us] nolīgum[us] uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmum[us] un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū”.
7. Šī noteikuma pārkāpšanas gadījumā Komisija var saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu “uzlikt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām soda naudas [naudas sodus] [1000 euro] līdz [1 miljonam euro] vai lielākā apmērā, bet nepārsniedzot 10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma”.
8. Lai nodrošinātu šo lēmumu pārskatāmību un objektivitāti gan attiecībā uz uzņēmumiem, gan attiecībā uz Kopienu tiesu, Komisija 1998. gadā publicēja pamatnostādnes, kurās tā nosaka metodi naudas sodu, kas uzlikti, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu (5), aprēķinam.
9. Pamatnostādņu 1. punktā noteikts, ka naudas soda summas aprēķinam pamatsummu nosaka šajā noteikumā esošie kritēriji, proti, pārkāpuma smagums un ilgums.
10. Novērtējot pārkāpuma smagumu, ir jāņem vērā pārkāpuma attiecīgais raksturs, tā konkrētā ietekme uz tirgu, ja to var noteikt, un atbilstošā ģeogrāfiskā tirgus lielums (pamatnostādņu 1.A punkta pirmā daļa). Šajā sakarā pārkāpumi tiek klasificēti trīs kategorijās, proti, “viegli pārkāpumi”, par kuriem paredzētie naudas sodi ir no 1000 euro līdz 1 miljonam euro, “smagi pārkāpumi”, par kuriem šī summa var būt no 1 miljona euro līdz 20 miljoniem euro, kā arī “ļoti smagi pārkāpumi”, par kuriem šī summa pārsniedz 20 miljonus euro (1.A punkta otrās daļas no pirmā līdz trešajam ievilkumam). Katras kategorijas iekšienē un it īpaši “smago” un “ļoti smago” pārkāpumu kategorijās noteikto sankciju mērogs ļauj dažādi izturēties pret uzņēmumiem atbilstoši veikto pārkāpumu raksturam (1.A punkta trešā daļa). Turklāt ir jāņem vērā pārkāpuma autoru patiesā ekonomiskā kapacitāte, kas rada būtisku kaitējumu citiem tirgus dalībniekiem, it īpaši patērētājiem, un jānosaka naudas sods tādā līmenī, kas ļauj nodrošināt tā pietiekamo atturošo raksturu (1.A punkta ceturtā daļa).
11. Ir arī jāņem vērā fakts, ka lieliem uzņēmumiem lielākoties vienmēr ir juridiskās un ekonomikas zināšanas un infrastruktūras, kas tiem ļauj labāk novērtēt to uzvedības pārkāpuma raksturu, kā arī sekas, kas no tā izriet saskaņā ar konkurences tiesībām (1.A punkta piektā daļa).
12. Katras no iepriekš minētajām kategorijām iekšienē Komisija var noteiktos gadījumos līdzsvarot noteikto summu, lai ņemtu vērā katra uzņēmuma nelikumīgās rīcības īpašo nozīmi un patieso ietekmi uz konkurenci, it īpaši ja pastāv būtiska atšķirība starp tā paša rakstura pārkāpumu autoriem uzņēmumiem, un tā rezultātā noteikt pamatsummu saskaņā ar katra uzņēmuma īpašo raksturu (1.A punkta sestā daļa).
13. Attiecībā uz pārkāpuma ilguma faktoru pamatnostādnes nošķir “īslaicīgus pārkāpumus” (parasti līdz 1 gadam), par kuriem noteiktā summa smaguma dēļ nebūtu jāpalielina, “vidēja ilguma pārkāpumus” (parasti no 1 līdz 5 gadiem), par kuriem šo summu var palielināt līdz 50 %, un “ilglaicīgus pārkāpumus” (parasti vairāk par 5 gadiem), par kuriem šī summa var tikt palielināta par katru gadu par 10 % (I.B punkta pirmās daļas pirmais līdz trešais ievilkums).
14. Turklāt pamatnostādnēs kā piemērs ir uzskaitīti vainu pastiprinošie un vainu mīkstinošie apstākļi, kas var tikt ņemti vērā, lai palielinātu vai samazinātu pamatsummu, tajās ir arī atsauce uz Komisijas 1996. gada 18. jūlija Paziņojumu par naudas sodu nepiemērošanu vai to summas samazināšanu lietās par aizliegt[u] vienošan[o]s (6).
15. Vispārīgi atzīmējot, pamatnostādņu 5. punkta a) punkta pirmajā daļā tiek precizēts, ka galīgais naudas soda summas aprēķina rezultāts saskaņā ar šo shēmu (pamatsumma piesaistīta vainu pastiprinošiem vai vainu mīkstinošiem procentiem) katrā ziņā nedrīkst pārkāpt 10 % no uzņēmumu apgrozījuma pasaulē atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktam. Saskaņā ar šo pamatnostādņu 5. punkta a) apakšpunkta otro daļu grāmatvedības gadam, uz ko atsaucas pasaules apgrozījums, ir, cik vien iespējams, jāatbilst gadam pirms gada, kurā pieņemts lēmums, un gadījumā, ja šie dati nav pieejami, gadam tieši pirms tā.
16. Turklāt šo pamatnostādņu 5. punkta b) apakšpunktā paredzēts, ka atbilstoši apstākļiem pēc iepriekš aprakstīto aprēķinu veikšanas ir jāņem vērā noteikti objektīvi dati, tādi kā īpašais ekonomiskais konteksts, iespējamās ekonomiskās vai finanšu priekšrocības, ko guvuši pārkāpuma autori, attiecīgo uzņēmumu atbilstošās raksturiezīmes, kā arī to patiesā spēja samaksāt in fine paredzēto naudas sodu.
17. No tā izriet, ka saskaņā ar pamatnostādnēs noteikto metodi naudas soda summas aprēķinu veic, izmantojot divus kritērijus, kas minēti Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā, proti, pārkāpuma smagumu un tā ilgumu, ievērojot maksimālo ierobežojumu saistībā ar katra uzņēmuma apgrozījumu, ko nosaka šis pats noteikums.
II – Faktiskie apstākļi
18. No apstrīdētā sprieduma izrietošos faktus var apkopot šādi.
19. Britannia, sabiedrība, kas nodibināta atbilstoši Anglijas tiesībām, ir M. I. M. Holdings Ltd (turpmāk tekstā – “MIM”) – sabiedrības, kas ir nodibināta saskaņā ar Austrālijas tiesībām – meitas sabiedrība. Britannia ražoja un pārdeva preces uz cinka bāzes, to skaitā cinka fosfāta bāzes. 1997. gada martā Trident Alloys Ltd (turpmāk tekstā – “Trident”), patstāvīga sabiedrība, kuru nodibināja Britannia vadība, pārpirka Britannia darījumus cinka nozarē par GBP 14 359 072. Šī sabiedrība joprojām pastāv kā MIM meitas sabiedrība, bet ir izbeigusi jebkādu uzņēmējdarbību un tai vairs nav nekāda apgrozījuma.
20. 2001. gadā lielākā daļa pasaules cinka fosfāta tirgus piederēja šādiem pieciem cinka ražotājiem Eiropā: Dr. Hans Heubach GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Heubach”), James M. Brown Ltd (turpmāk tekstā – “James Brown”), Société nouvelle des couleurs zinciques SA (turpmāk tekstā – “SNCZ”), Trident (iepriekš – Britannia) un Union Pigments AS (iepriekš – Waardals AS) (turpmāk tekstā – “Union Pigments”).
21. 1998. gada 13. un 14. maijā Komisija vienlaicīgi un iepriekš nepaziņojot uzsāka pārbaudi Heubach, SNCZ un Trident telpās saskaņā ar Regulas Nr. 17 14. panta 2. punktu.
22. Komisija 2001. gada 11. decembrī pieņēma apstrīdēto lēmumu, ar kuru tā piemēroja prasītājai naudas sodu 3,37 miljonu euro apmērā sakarā ar EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpumu.
23. Šajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka laikposmā no 1994. gada 24. marta līdz 1998. gada 13. maijam starp Britannia (no 1997. gada 15. marta – Trident), Heubach, James Brown, SNCZ un Union Pigments pastāvēja aizliegta vienošanās. Šī vienošanās attiecās tikai uz standarta cinka fosfātu. Pirmkārt, aizliegtās vienošanās dalībnieki īstenoja vienošanos par tirgus sadali ar ražotāju pārdošanas kvotām. Otrkārt, katrā sapulcē tie noteica “zemākās” vai “ieteicamās” cenas un tās kopumā ievēroja. Treškārt, zināmā mērā pastāvēja arī klientu sadale.
24. Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir šāda:
“1. pants
Britannia [..], Heubach [..], James [..] Brown, [SNCZ], Trident [..] un [Union Pigments] ir pārkāpušas Līguma 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta noteikumus, esot ilgstošas vienošanās dalībnieki un/vai piedaloties attiecīgajā praksē cinka fosfāta nozarē.
Pārkāpuma ilgums:
[..]
b) attiecībā uz Britannia [..]: no 1994. gada 24. marta līdz 1997. gada 15. martam;
c) attiecībā uz Trident [..]: no 1997. gada 15. marta līdz 1998. gada 13. maijam.
[..]
3. pants
Par 1. pantā minēto pārkāpumu uzliek šādus naudas sodus:
a) Britannia [..]: 3,37 miljoni euro;
b) [..] Heubach [..]: 3,78 miljoni euro;
c) James [..] Brown [..]: 940 000 euro;
d) [SNCZ]: 1,53 miljoni euro;
e) Trident [..]: 1,98 miljoni euro;
f) [Union Pigments]: 350 000 euro.
[..]”
25. Lai noteiktu naudas sodu pamatsummu, Komisija saskaņā ar pamatnostādnēs noteikto metodoloģiju ņēma vērā visus atbilstošos faktus un it īpaši pārkāpuma smagumu, kā arī tā ilgumu.
26. Apstrīdētajā lēmumā Komisija kvalificēja pārkāpumu kā “īpaši smagu”. Cinka fosfāta ražotāji izveidoja, vadīja un veicināja aizliegto vienošanos, lai ierobežotu konkurenci attiecīgajā tirgū, kaitējot saviem klientiem, kā arī plašākai sabiedrībai. Saskaņā ar šo lēmumu pārkāpums vienlīdz ietekmēja Eiropas Ekonomikas zonas teritoriālo integritāti. Visbeidzot un ņemot vērā prasītājas attiecīgo nozīmi attiecīgajā tirgū, Komisija uzskatīja, ka 3 miljoni euro bija pienācīga bāze naudas soda apmēra noteikšanai.
27. Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija uzskata, ka tas ilga 2 gadus un 11 mēnešus (no 1994. gada 24. marta līdz 1997. gada 15. martam), kas ir vidēji ilgs pārkāpums. Tā līdz ar to uzskatīja, ka bija pamatoti piemērot 25 % palielinājumu pamatsummai, kā rezultātā naudas soda summa bija 3,75 miljoni euro (7).
28. Komisija turklāt atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu katram uzņēmumam piemērotais naudas sods katrā ziņā nevar pārsniegt 10 % no to apgrozījuma pasaulē. Lai aprēķinātu prasītājai piemērotā naudas soda maksimālo apmēru, Komisija ir “ņēmusi vērā tās kopējo apgrozījumu finanšu gadā, kurš beidzās 1996. gada 30. jūnijā, kas bija pēdējie pieejamie dati, kuri atspoguļoja normālas darbības pilnu gadu” (8). Šis apgrozījums sasniedza 55 713 550 (9), naudas soda maksimālais apmērs tika noteikts aptuveni 5,5 miljonu euro apmērā. Tā kā naudas soda apmērs, ko Komisija noteica pirms Paziņojuma par sadarbību piemērošanas, nepārsniedza maksimumu, Komisija to uz šī pamata nesamazināja.
29. Visbeidzot, Komisija piešķīra Britannia 10 % samazinājumu atbilstoši Paziņojumam par sadarbību (10).
30. Tā rezultātā prasītājai piemērotā naudas soda summa palielinājās līdz 3,37 miljoniem euro (11).
III – Prasība Pirmās instances tiesā un apstrīdētais spriedums
31. Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 21. februārī, Britannia cēla prasību par apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu un, pakārtoti, par šajā lēmumā uzliktā naudas soda summas samazinājumu.
32. Apstrīdētā sprieduma 16. punkts ir izteikts šādi:
“Prasītāja izvirza tikai vienu pamatu. Šis pamats sastāv no trim daļām, kurās prasītāja norāda, ka, izmantojot apgrozījumu, kāds tai bija finanšu gadā, kurš beidzās 1996. gada 30. jūnijā, lai aprēķinātu maksimālo 10 % apgrozījuma apmēru, Komisija ir pārkāpusi:
– Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un samērīguma principu;
– vienlīdzīgas attieksmes principu;
– tiesiskās drošības (noteiktības) principu.”
33. Ar apstrīdēto spriedumu Pirmās instances tiesa šo prasību noraidīja.
IV – Procedūra Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi
34. Ar apelācijas sūdzību, kas iesniegta 2006. gada 7. februārī, Britannia lūdz Tiesu:
– atcelt spriedumu, ciktāl ar to noraida prasītājas celto prasību par apstrīdēto lēmumu;
– atcelt apstrīdētā lēmuma 3. pantu, ciktāl tas skar Britannia;
– pakārtoti, grozīt apstrīdētā lēmuma 3. pantu, ciktāl tas skar prasītāju, atceļot vai ievērojami samazinot tai piemēroto naudas sodu;
– pakārtoti, nosūtīt lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai, lai tā tiesību ziņā nospriež atbilstoši Tiesas spriedumam, un
– piespriest Komisijai segt tiesāšanās izdevumus.
35. Komisija lūdz Tiesu:
– noraidīt pamatus un prasījumus, kas tika atzīti par nepieņemamiem atbildes rakstā;
– pakārtoti, noraidīt prasību kā nepamatotu un
– piespriest prasītājai segt tiesāšanās izdevumus.
V – Juridiskā analīze
36. Saprotu, ka prasītāja norāda uz četriem pamatiem par, pirmkārt, Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu, otrkārt, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, treškārt, tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu un, ceturtkārt, par trūkumiem apstrīdētā sprieduma pamatojumā.
37. Šos pamatus aplūkošu pēc kārtas.
A – Par pirmo pamatu – par Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu
38. Pirms izteikšos par šī pamata pamatotību, vēlos izteikt divus sākotnējos apsvērumus.
39. Pirmais apsvērums ir par Tiesas veiktās tiesiskās kontroles robežām apelācijā.
40. No EKL 225. panta 1. punkta un Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācija ir ierobežota ar tiesību jautājumiem.
41. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai Pirmās instances tiesa ir kompetenta, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot, ja tās konstatējumu būtiskas neprecizitātes izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, novērtēt faktus. Faktu konstatācija līdz ar to nav, izņemot tai iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumā, tiesību jautājums, kurš pakārtots Tiesas kontrolei apelācijas ietvaros (12).
42. Savukārt nav šaubu, ka, ja Pirmās instances tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, Tiesai ir kompetence saskaņā ar EKL 225. pantu pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, ko Pirmās instances tiesa ir no tā radījusi (13).
43. Ieviešot it īpaši EKL 81. pantu un Regulas Nr. 17 15. pantu, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesai ir jāpārbauda, vai Pirmās instances tiesa pietiekami atbilstoši tiesību standartam ir pārbaudījusi visus argumentus, ko prasītāja ir iesniegusi, lai atceltu vai samazinātu naudas sodu. Savukārt Tiesai nav jāveic savs novērtējums, lai aizstātu Pirmās instances tiesas novērtējumu, kuru tā, īstenojot tai piešķirto neierobežoto kompetenci, veikusi, lemjot par naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem uzlikti par Kopienu tiesību pārkāpumu (14).
44. Otrais apsvērums ir par Komisijas rīcības brīvību, saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. pantu piemērojot naudas sodu.
45. No iedibinātās judikatūras izriet, ka attiecībā uz metodi, aprēķinot naudas sodus, Komisijai ir plaša rīcības brīvība. Tā Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta noteiktajās robežās var šajā sakarā ņemt vērā vairākus faktus (15).
46. Šīs rīcības brīvības izmantošanu tomēr ierobežo uzvedības noteikumi, ko nosaka pati Komisija, pieņemot pamatnostādnes. Lai gan tajās nav tiesību normas, kura administrācijai ir jāievēro, Tiesa tomēr uzskata, ka Komisija nevar nesodīti atkāpties no tām, ja ir konstatēts, ka ir pārkāpti vispārīgie tiesību principi, tādi kā vienlīdzīga attieksme vai turklāt tiesiskās paļāvības aizsardzība (16).
47. Saskaņā ar šiem apsvērumiem ir jāpārbauda, vai Pirmās instances tiesa ir pareizi novērtējusi Komisijas izmantoto rīcības brīvību.
48. Atgādinu, ka šajā pamatā prasītāja apgalvo, ka, nospriežot, ka Komisijai, lai noteiktu naudas soda maksimālo apmēru, bija tiesības atsaukties uz apgrozījumu, kas izriet no cita finanšu gada, nevis gada pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu.
49. Lasot apelācijas sūdzību, saprotu, ka Britannia šī pamata pamatojumam norāda uz vairākiem argumentiem.
50. Pirms tiek izskatīta to pamatotība, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu Komisija sakarā ar EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu var uzlikt uzņēmumam naudas sodu no 1000 euro līdz 1 miljonam euro, šī pēdējā minētā summa var sasniegt 10 % no attiecīgā uzņēmuma iepriekšējā finanšu gadā īstenotā apgrozījuma.
51. Pirmkārt, prasītāja norāda, ka Pirmās instances tiesa ir atkāpusies no Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta formulējuma, kā arī no Kopienu tiesas judikatūras, nospriežot, ka Komisija ārkārtas apstākļos varēja atsaukties uz citu finanšu gadu, nevis to gadu, ka bija pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Jēdziens “iepriekšējais finanšu gads” šajā noteikumā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecas uz visnesenāko pilno finanšu gadu pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas (17). Kā uzskata Britannia, Pirmās instances tiesa līdz ar to ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neņemot vērā tās apgrozījumu, kas izriet no finanšu gada, kurš noslēdzās 2001. gada 30. jūnijā.
52. Tāpat kā Komisija uzskatu, ka šis arguments nav pamatots.
53. No iedibinātās judikatūras izriet, ka, lai interpretētu Kopienu tiesību noteikumu, ir jāņem vērā ne tikai tā formulējums, bet arī tā konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā tas iekļaujas (18).
54. Man šķiet, ka apstrīdētajā spriedumā Pirmās instances tiesa, lai interpretētu Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, ir pareizi pamatojusies uz Kopienu likumdevēja mērķiem, sodot par konkurences normu pārkāpumiem, kā arī uz Kopienu tiesas judikatūru.
55. Vispirms ir jānorāda, ka apstrīdētā sprieduma 37. punktā, lai precizētu, ka jēdziens “iepriekšējais finanšu gads” Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā principā nozīmē katra attiecīgā uzņēmuma pēdējo pilno gadu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Pirmās instances tiesa atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Cimenteries CBR u.c./Komisija un uz Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā Sarrió/Komisija (19).
56. Pirmās instances tiesa turklāt savu analīzi apstrīdētā sprieduma 35. un 36. punktā pamatojusi ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta mērķi. Tā atgādina, ka šī noteikuma mērķis ir “dot Komisijai pilnvaras uzlikt naudas sodus, lai ļautu tai pilnībā izpildīt uzraudzības uzdevumu, ko tai uzliek Kopienu tiesības” (20). Atgādinu, ka šajā noteikumā paredzētās sankcijas ir galvenais līdzeklis, kas ir Komisijai, lai saskaņā ar EKL 3. panta 1. punkta g) apakšpunktu rūpētos, ka Eiropas Kopienā tiek ieviesta “sistēma, kas nodrošina to, ka iekšējā tirgū nav izkropļota konkurence”. Šiem naudas sodiem, kas tiek piemēroti gadījumos, kuros nepieciešamas bargas represijas, ir divējāds mērķis. Tiem vispirms ir jāļauj sodīt uzņēmumus par izdarītajiem pārkāpumiem un turklāt iebiedēt tos, kam būtu kārdinājums izdarīt šādu pārkāpumu, lai regulētu uzvedību nākotnē lielākas ekonomiskās efektivitātes ietvaros (21).
57. Nosakot naudas soda summu, Komisijai, kurai ir arī pienākums aizsargāt sabiedrības ekonomiskās intereses, ir jānodrošina tās rīcības atturošais raksturs. Šajā nolūkā tā var izlemt vispārējā veidā palielināt uzņēmumiem uzlikto naudas sodu summas. Komisija var arī katrā gadījumā pielāgot naudas soda summu, lai ņemtu vērā vēlamo ietekmi uz uzņēmumu, kam naudas sods uzlikts.
58. Lai nodrošinātu pietiekamu atturošo iedarbību, šī summa nevar būt ne nenozīmīga, ne gluži pretēji – pārmērīga, it īpaši ņemot vērā attiecīgā uzņēmuma finanšu stāvokli. Uzskatu, ka līdz ar to ir būtiski, ka Komisija var, veicot aprēķinu, atsaukties uz apgrozījumu, kas atspoguļo uzņēmuma patieso finanšu stāvokli.
59. Tieši ņemot vērā šos mērķus, manuprāt, Pirmās instances tiesa ir pareizi uzskatījusi apstrīdētā sprieduma 38. punktā, ka naudas soda maksimālā apmēra likumīgs aprēķins ir balstīts ne tikai uz to, ka Komisijas rīcībā ir ziņas par apgrozījumu par pēdējo finanšu gadu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, bet arī, ka šie dati atspoguļo pilnu normālas ekonomiskās darbības gadu 12 mēnešu garumā.
60. Uzskatu, ka šāda Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta izpratne nav kļūdaina. Manuprāt, tādējādi izvairās no pārmērīga normatīva stīvuma, kas var apdraudēt soda iedarbību un EKL 81. panta lietderīgo iedarbību. Kā redzēsim, katra uzņēmuma finanšu stāvoklis var norādīt uz īpatnībām un pieprasīt, lai Komisija noteiktos gadījumos būtu pastiprināti uzmanīga. Manuprāt, soda maksimālā likumīgā apmēra aprēķina metodē ir jāņem vērā šīs īpatnības, lai it īpaši nodrošinātu naudas soda atturošo raksturu.
61. Apstrīdētajā spriedumā Pirmās instances tiesa, manuprāt, norādījusi uz trīs veida situācijām.
62. Pirmā ir tāda uzņēmuma situācija, kuram finanšu gadā pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas ir bijis apgrozījums, kas atspoguļo pilnu normālas ekonomiskās darbības gadu. Šajā gadījumā, kā to norādījusi arī Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 49. punktā, Komisijai ir pienākums atsaukties uz šo apgrozījumu, lai noteiktu naudas sodam piemērojamo maksimālo daudzumu, neņemot vērā ievērojamo uzņēmuma kopējo resursu samazinājumu, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, sakarā ar apgrūtinātu ekonomisko situāciju, nelaimes gadījumu vai streiku.
63. Otrā ir situācija, kurā atsaukšanās tikai uz iepriekšējo finanšu gadu pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas neļauj pienācīgi novērtēt uzņēmuma līdzekļus. Kā to apstrīdētā sprieduma 39. punktā norādījusi Pirmās instances tiesa, tā varētu būt gadījumā, kad uzņēmums nav sagatavojis vai nav paziņojis grāmatvedības datus pirms lēmuma pieņemšanas. Tā varētu būt arī gadījumā ar uzņēmumu, kas grāmatvedības metožu maiņas dēļ iesniedz grāmatvedības datus, kuri atspoguļo tikai laikposmu īsāku par 12 mēnešiem. Šajos gadījumos un saskaņā ar pamatnostādņu 5. punkta a) apakšpunkta otro daļu Komisijai ir tiesības atsaukties uz visnesenāko finanšu gadu, kas aptver 12 mēnešu laikposmu.
64. Visbeidzot, trešajā situācijā ir uzņēmums, kuram nav nekāda apgrozījuma finanšu gadā pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas. Šāda situācija var rasties, piemēram, uzņēmuma restrukturizācijas dēļ, kurš, lai gan turpina juridiski pastāvēt, kopumā ir izbeidzis uzņēmējdarbību. Ja uzņēmums nav veicis ekonomisko darbību finanšu gadā pirms lēmuma pieņemšanas, šā laikposma apgrozījums neļauj Komisijai noteikt šī uzņēmuma nozīmi pretēji tam, kā tas prasīts judikatūrā (22). Šāda situācija vienlīdz var rasties sakarā ar kāda uzņēmuma krāpnieciskām darbībām, kas, lai izvairītos no naudas soda piemērošanas sakarā ar nelikumīgo rīcību, nolemj grozīt datus par apgrozījumu.
65. Ir jāsecina, ka šādā situācijā atsauce tikai uz finanšu gadu pirms lēmuma pieņemšanas neļauj Komisijai novērtēt uzņēmuma līdzekļus un nodrošināt naudas soda atturošo raksturu.
66. Līdz ar to es pilnībā piekrītu Pirmās instances tiesas [veiktajai] analīzei, kas izklāstīta apstrīdētā sprieduma 48. punktā, saskaņā ar kuru Komisija, lai noteiktu Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzēto maksimālo apmēru, var “izmantot datus par apgrozījumu, kuri atspoguļo pilnu normālas ekonomiskās darbības finanšu gadu 12 mēnešu laikposmā”. Šī analīze pilnībā atbilst Tiesas judikatūrai (23) un iecerētajiem mērķiem sodīt un atturēt no konkurences normu pārkāpumiem.
67. Līdz ar to uzskatu – nospriežot, ka Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu varēja atsaukties uz pēdējo pilno finanšu gadu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, proti, finanšu gadu, kurš noslēdzās 1996. gada 30. jūnijā – Pirmās instances tiesa nav kļūdījusies tiesību piemērošanā.
68. Otrkārt, Britannia būtībā iebilst, ka Pirmās instances tiesa nav piemērojusi “alternatīvo monetāro maksimumu”, kas noteikts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pirmajā daļā.
69. Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka, neesot apgrozījumam, Komisija kā alternatīvu sodu varēja piemērot tai tikai naudas sodu no 1000 euro līdz 1 miljonam euro. Šāda interpretācija atbilstu šī 15. panta 2. punkta mērķim, ar ko cenšas panākt naudas sodu samērīgumu attiecībā uz uzņēmuma nozīmi (24). Otrkārt, lai gan maksimālais 10 % apmērs ir noteikts attiecībā uz apgrozījumu, Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pirmajā daļā ne skaidri, ne netieši nav paredzēts, ka apgrozījums ir.
70. Otrkārt, Britannia pārmet, ka Pirmās instances tiesa, novērtējot Komisijas piemērotā naudas soda maksimālo apmēru, ir ņēmusi vērā Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzēto atturošo raksturu. Kā uzskata prasītāja, naudas soda pamatsummas aprēķinam (ko nosaka, izmantojot pārkāpuma smaguma un ilguma kritērijus) un tā maksimālā apmēra noteikšanai ir atšķirīgi mērķi. No minētā sprieduma apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija izriet, ka ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzēto maksimālo apmēru paredzēts “izvairīties no pārmērīgiem un nesamērīgiem naudas sodiem” un tam ir “atsevišķs un no pārkāpuma smaguma un ilguma kritērijiem neatkarīgs mērķis” (25). Pirmās instances tiesa līdz ar to esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot apstrīdētā sprieduma 44. punktā, ka Komisija varēja uzskatīt, ka naudas sods 1 miljona euro apmērā šajā gadījumā bija nepietiekams.
71. Ir jānorāda, pirmkārt, ka, manuprāt, Britannia arguments par Pirmās instances tiesas veikto 1 miljona euro naudas soda atturošā rakstura novērtēšanu nav pieņemams.
72. Tāpat kā Komisija uzskatu, ka šī argumenta pārbaude izriet no faktu vērtējuma, ko Tiesa saskaņā ar manis 40. un 41. punktā izklāstīto nevar veikt apelācijā.
73. Turklāt uzskatu, ka argumenti par alternatīvā monētā maksimālā apmēra piemērošanu ir nepamatoti.
74. Uzskatu, ka soda maksimālā apmēra noteikšana neizriet tikai no jautājuma par izvēli starp maksimālo naudas sodu 1 miljona euro apmērā un maksimālā apmēra noteikšanu saskaņā ar uzņēmuma apgrozījumu. Ir zināms, ka, aprēķinot naudas sodus, Komisijai ir jāievēro maksimālais apmērs saistībā ar apgrozījumu, kas noteikts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā. Neņemot to vērā, šo noteikumu paredzētajos ierobežojumos Komisijai ir plaša rīcības brīvība un tā var ņemt vērā, kā arī to norāda Tiesa, “dažādus faktorus” (26). Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, uzskatu, ka ir ievērots atturošais raksturs gan naudas soda pamatsummas aprēķinā, gan arī nosakot tā maksimālo apmēru. Šis mērķis ir raksturīgs jau pašai Regulas Nr. 17 (27) pieņemšanai un ir pārāks par tās 15. panta 2. punkta formulējumu. Šādos apstākļos un, tā kā naudas sods ir zemāks par Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteikto maksimālo apmēru, Komisija, manuprāt, var, izmantojot savu rīcības brīvību, ņemt vērā attiecīgajā aprēķinā atturošo raksturu.
75. Līdz ar to, manuprāt, ir pareizi, ka Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Komisija, nosakot prasītajai piemērojamā soda maksimālo apmēru, varēja ņemt vērā atturošo mērķi, kas paredzēts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā.
76. Ņemot vērā šos apsvērumus, uzskatu, ka prasītājas otrais arguments ir jāatzīst par daļēji nepieņemamu un par daļēji nepamatotu.
77. Līdz ar to ierosinu Tiesai noraidīt pirmo pamatu kā daļēji nepieņemamu un daļēji nepamatotu.
B – Par otro pamatu – par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
78. Lasot apelācijas sūdzību, saprotu, ka prasītāja šī pamata pamatojumam norāda uz trīs argumentiem.
79. Pirms pārbaudu to pamatotību, ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārējs tiesību princips, kas Komisijai ir jāievēro procedūrā, kura uzsākta saskaņā ar EKL 81. pantu.
80. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, uz ko Pirmās instances tiesa pareizi atsaucas apstrīdētā sprieduma 60. punktā, šis princips nepieļauj, ka līdzīgas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas tiek aplūkotas līdzīgi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (28).
81. Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, uzskatot, ka Komisija varēja aplūkot atšķirīgi uzņēmumus SNCZ un Union Pigments, kas arī bija aizliegtās vienošanās dalībnieki.
82. Uzskatu, ka šis arguments ir nepamatots.
83. Pretēji prasītājas teiktajam no apstrīdētā sprieduma skaidri izriet, ka tad, kad Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, šie uzņēmumi vēl veica aktīvu uzņēmējdarbību cinka fosfāta tirgū. To apgrozījums iepriekšējā finanšu gadā pirms šī lēmuma pieņemšanas ļāva līdz ar to Komisijai novērtēt šo uzņēmumu finanšu līdzekļus, kā arī noteikt to ekonomisko nozīmi, kā tas nebija gadījumā ar Britannia.
84. Ar šo pietiek, lai konstatētu, ka prasītājas situācija atšķīrās no SNCZ un Union Pigments situācijas.
85. Šajos apstākļos uzskatu, ka Pirmās instances tiesa pamatoti nosprieda, ka Komisija varēja aplūkot prasītāju atšķirīgi no šiem uzņēmumiem.
86. Turklāt norādu, ka Kopienu tiesa ir atzinusi – aprēķinot naudas sodus, ko piemēro saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, atšķirīga attieksme pret uzņēmumiem, uz kuriem attiecas Komisijas lēmums, ir raksturīga pamatnostādnēs izvēlētās metodes piemērošanai (29). Pamatnostādnes ļauj Komisijai individualizēt sodu, pamatojoties uz uzņēmumu rīcību un attiecīgajām īpašībām, lai nodrošinātu Kopienas konkurences noteikumu iedarbību.
87. Līdz ar to man šķiet, ka šo argumentu var noraidīt kā nepamatotu.
88. Otrkārt, prasītāja uzsver, ka Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, nospriežot, ka Komisija varēja to aplūkot atšķirīgi, salīdzinot ar tādiem uzņēmumiem kā Anic SpA, DSM un UCAR International Inc., par kuriem ir iepriekšējie Komisijas lēmumi (30). Tā uzskata, ka Pirmās instances tiesa kļūdījās, nospriežot apstrīdētā sprieduma 61. punktā, ka tās situācija nebija salīdzināma ar šo uzņēmumu situāciju.
89. Prasītāja piebilst, ka, lai aprēķinātu naudas soda maksimālo apmēru, Komisija vienmēr ir izmantojusi [datus par] iepriekšējo finanšu gadu, neatkarīgi no tā, vai aizliegtās vienošanās darbības tika pārceltas un vai šajā gadā īstenotais apgrozījums bija samazinājies, salīdzinot ar apgrozījumu pirms šo darbību pārcelšanas. “Grafīta elektrodu” lēmumā Komisija noteica piemērojamā naudas soda maksimālo summu, pamatojoties uz UCAR International Inc. apgrozījumu iepriekšējā finanšu gadā, proti, 841 miljonu euro, lai gan tā apgrozījums bija daudz zemāks par to, kāds tas bija pārkāpuma pēdējā gadā, proti, 1022 miljoni euro.
90. Komisija apgalvo, ka šis arguments ir nepieņemams, ciktāl tas izriet no tīra faktu vērtējuma, ko Tiesa nevar atkal pārbaudīt apelācijā (31).
91. Es šai analīzei nepiekrītu. Ja tā būtu, ka tikai Pirmās instances tiesai ir kompetence konstatēt un novērtēt faktus, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesai ir kompetence pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, ko no tā ir izsecinājusi Pirmās instances tiesa (32).
92. Norādot uz šo argumentu, Britannia lūdz Tiesu pārbaudīt tiesiskos secinājumus, ko Pirmās instances tiesa izdarīja no prasītājas norādītajos lēmumos konstatētajiem faktiem attiecībā uz uzņēmumu situācijas salīdzināmību un vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu.
93. Ciktāl prasītāja nenorāda uz Pirmās instances tiesas konstatēto faktu sagrozīšanu, Tiesai ir jāpārbauda, vai Pirmās instances tiesa varēja pamatoti nospriest, ka Britannia situācija nebija salīdzināma ar uzņēmumu Anic SpA un DSM situāciju un ka tā rezultātā tā nevarēja prasīt, lai pret to izturētos tāpat, pamatojoties uz vienlīdzīgas attieksmes principu.
94. Pretēji Komisijai ierosinu līdz ar to Tiesai atzīt šo argumentu par pieņemamu.
95. Kā jau norādīju, prasītāja uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdētā sprieduma 61. punktā nospriežot, ka prasītājas situācija nebija salīdzināma ar šo uzņēmumu situāciju.
96. Tikai izlasot 61. punktu, var jau pamanīt, ka šis arguments ir nepamatots. 61. punktā tas izteikts šādi:
“Pirmais prasītājas arguments, ka Komisija ir atkāpusies no savas iepriekšējās prakses, nav pamatots. Faktiski prasītājas situācija nav salīdzināma ar situāciju, kādā atrodas tie uzņēmumi, [kuri norādīti “polipropilēna” un “PVC” lēmumā], jo tai nebija nekāda apgrozījuma finanšu gada laikā pirms Apstrīdētā lēmuma. Līdz ar to tā nevar prasīt tādu pašu attieksmi kā pret uzņēmumiem iepriekšējās lietās.”
97. Pirmās instances tiesas pamatojums ļauj saprast iemeslus, kas noveda pie prasītājas argumenta noraidīšanas (33). Kā norādīja Pirmās instances tiesa, tai nebija apgrozījuma finanšu gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Tas bija noteicošais faktors, kas ļāva, manuprāt, Pirmās instances tiesai uzskatīt, ka prasītāja tiešām bija atšķirīgā situācijā no uzņēmumu Anic SpA un DSM situācijas. Šādos apstākļos domāju, ka Pirmās instances tiesa pamatoti nosprieda, ka Komisija varēja aplūkot Britannia atšķirīgi no šiem uzņēmumiem.
98. Katrā ziņā man šķiet, ka iespējamie secinājumi, kas varēja tikt izdarīti no “polipropilēna”, “PVC” un “grafīta elektrodu” lēmumiem, nevar tikt piesaukti šajā tiesvedībā divu iemeslu dēļ.
99. Pirmkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Tiesa ir atgādinājusi iepriekš minētajā spriedumā lietā JCB Service/Komisija, ka “Komisijas iepriekšējā lēmumu pieņemšanas prakse nav izmantojama kā sodanaudu [naudas sodu] tiesiskais regulējums konkurences jomā un ka lēmumi, kas attiecas uz citām lietām, ir tikai orientējoši, nosakot, vai pastāv diskriminācija” (34). Kā arī Tiesa precizē, no šīs prakses izdarītie secinājumi “var būt tikai orientējoši, jo lietas faktiskie apstākļi, piemēram, attiecīgais tirgus, preces, valstis, uzņēmumi un laika posmi nav līdzīgi” (35). Turklāt ir jānorāda, ka “polipropilēna” lēmums un “PVC” lēmums, uz kuriem atsaucas prasītāja, tika pieņemti vēl tad, kad pamatnostādnes vēl nebija publicētas.
100. Otrkārt, Tiesa ir atkārtoti nospriedusi – fakts, ka Komisija pagātnē ir piemērojusi noteikta līmeņa naudas sodus dažāda veida pārkāpumiem, neliedz tai iespēju paaugstināt šo līmeni Regulas Nr. 17 noteiktajās robežās, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Kopienu konkurences noteikumu iedarbību (36). Šajos apstākļos man šķiet, ka uzņēmums, kas iesaistīts administratīvā procedūrā, kura uzsākta saskaņā ar EKL 81. pantu, nevar iegūt tiesisko paļāvību no fakta, ka Komisija pret to attieksies tāpat kā pret uzņēmumu, kas atrodas salīdzināmā situācijā.
101. Šajos apstākļos ierosinu Tiesai noraidīt šo argumentu kā nepamatotu.
102. Treškārt, prasītāja pārmet, ka Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 63. punktā nosprieda, ka ir bijusi nepamatota diskriminācija tai par labu, salīdzinot ar Trident, ja Komisija vēl nebija izmantojusi iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma datus.
103. Šis arguments acīmredzami nav iedarbīgs.
104. Lai noraidītu otro daļu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, apstrīdētais spriedums ir pamatos tikai uz apstākli, ka prasītāja ir situācijā, kas atšķiras no aizliegtās vienošanās locekļu situācijas, proti, Union Pigments un SNCZ situācijas, kā arī uzņēmumu, par kuriem bija agrāka procedūra Komisijā, proti, Anic SpA un DSM.
105. Līdz ar to es domāju, ka Pirmās instances tiesas konstatējumam apstrīdētā sprieduma 63. punktā šeit nav nozīmes.
106. Tā kā, manuprāt, šis arguments bija tikai pakārtots, kritika, ko prasītāja vērš pret šo konstatējumu, nevar atcelt apstrīdēto spriedumu un līdz ar to nav iedarbīga (37).
107. Šajos apstākļos ierosinu Tiesai noraidīt otro pamatu pilnībā kā nepamatotu.
C – Par trešo pamatu – par tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu
108. Prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, nospriežot, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsaucoties uz citu finanšu gadu, nevis uz gadu tieši pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, lai noteiktu apgrozījuma 10 % maksimālo lielumu, ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu.
109. Britannia norāda, ka šis princips ir noteikts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “CTPAK”) 7. panta 1. punktā. Prasītāja norāda, ka šis princips ir atzīts arī Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 11. pantā un 2000. gada 7. decembrī Nicā proklamētās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā (38).
110. Britannia uzsver, ka naudas sodu sistēmai, kas izveidota ar Regulu Nr. 17, ir “krimināltiesību raksturs” (39), uz ko attiecas CTPAK 7. panta 1. punkts, un šajā sakarā ir kāds vispārējs tiesību princips, kas nosaka, ka noteikumi par deliktiem un sodiem nevar tikt piemēroti pārmērīgi, kaitējot apsūdzētajai personai (40).
111. Turklāt, Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka “uzņēmumam uzliktie sodi par konkurences normu pārkāpumu atbilst tiem sodiem, kas tika noteikti laikā, kad tika izdarīts pārkāpums” (41). Tā arī uzskatīja, ka “Komisijai nav pilnvaru grozīt Regulu Nr. 17 vai atkāpties no tās, pat ar vispārēja rakstura normām, ko tā piemēro pati sev” (42).
112. Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka tiesiskās noteiktības princips ir jāpiemēro īpaši strikti, ja lieta ir par tiesisko regulējumu, kas var radīt finansiālas sekas (43).
113. Līdz ar to prasītāja apgalvo, ka Komisija nevarēja pārkāpt Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteiktos ierobežojumus. Kā uzskata prasītāja, nebija paredzams, ņemot vērā šī noteikuma skaidro tekstu, ka Komisija atsaucas uz finanšu gadu, kas nav iepriekšējais finanšu gads. Tiesiskās noteiktības princips gluži pretēji lika Komisijai piemērot prasītājai naudas sodu no 1000 euro līdz 1 miljonam euro, kas ir noteikts šī noteikuma pirmajā daļā.
114. Kā uzskata Britannia, Pirmās instances tiesa ir radījusi situāciju, kurā uzņēmumiem ir neiespējami noteikt atbilstošo atsauces gadu piemērojamā maksimālā apmēra aprēķinam un līdz ar to naudas soda, kas tiem var tikt piemērots, skaidru un precīzu maksimālo apmēru (44).
115. Prasītāja uzsver, ka vērtējums par uzņēmuma “normālu ekonomisko darbību” ir subjektīvs un pastāv liela nenoteiktība situācijās, kas izriet no “ārkārtējiem apstākļiem”. Tā apgalvo, ka Komisijai, piemērojot šādus kritērijus, nebija pilnvaru vienpusēji izvēlēties atsauces gadu.
116. Komisija uzskata, ka šis pamats ir jānoraida, ciktāl ar to tikai pārformulēti argumenti, ko Britannia izteica pirmajā pamatā.
117. Katrā ziņā Komisija norāda, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta interpretācija ir labi paredzama, jo šajā noteikumā paredzētais maksimālais apmērs attiecas uz apgrozījumu iepriekšējā finanšu gadā un prasītājai šāda apgrozījuma nav. Komisija uzsver, ka naudas sodu paredzamības princips nozīmē, ka uzņēmumiem ir jābūt spējīgiem novērtēt to darbības sekas pirms to izdarīšanas. Tā atzīmē, ka šajā lietā Britannia apgrozījums dienā, kad tā nolēma izdarīt pārkāpumu, nebija īpaši atšķirīgs no tā apgrozījuma, kas izmantots, lai aprēķinātu naudas soda maksimālo apmēru (55,7 miljoni euro finanšu gadā, kurš noslēdzās 1996. gada 30. jūnijā). Kā uzskata Komisija, prasītāja pārkāpuma izdarīšanas brīdī līdz ar to varēja novērtēt naudas soda summu, kas tai būtu jāmaksā, ja aizliegtā vienošanās tiktu atklāta un par to tiktu piemērots sods. Turklāt Komisija norāda, ka Britannia īpašā situācija, proti, turpināta juridiskā pastāvēšana, kamēr apgrozījums ir nulle, radīja īpašu problēmu, ko Britannia nevarēja ignorēt. Tomēr prasītāja nav norādījusi uz šo atbildē uz iebildumiem, kas tai tika adresēti.
118. Uzskatu, ka šis pamats ir nepamatots.
119. Man šķiet, ka Britannia norādītie argumenti ir to argumentu pārformulējums, kas tika jau izklāstīti, pamatojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pārkāpumu. Ciktāl uzskatīju, ka tie ir nepamatoti, domāju, ka prasītājas trešā pamata pamatojumam norādītie argumenti arī ir nepamatoti.
120. Tomēr, pieņemot, ka Tiesa tam nepiekritīs, analizēšu šos argumentus pakārtoti.
121. Britannia būtībā apgalvo, ka Komisijas izmantotā aprēķina metode, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, nebija paredzama laikā, kad tika izdarīts pārkāpums.
122. Pirms izskatu šī argumenta pamatotību vēlos atgādināt prasības, kas izriet no tiesiskās noteiktības principa.
123. Šis princips izriet no likumības principa un ir Kopienu tiesību pamatprincips. Kā arī to norādījusi Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 69. punktā, šis princips “prasa, ka normām jābūt skaidrām un precīzām un ka tām ir jānodrošina no Kopienu tiesībām izrietošo situāciju un tiesisko attiecību paredzamība” (45). No pastāvīgās judikatūras izriet, ka “šī tiesiskās noteiktības prasība ir jāievēro īpaši strikti, ja ir tiesiskais regulējums, kas var radīt finansiālas sekas” (46).
124. Kā to norāda prasītāja, šis princips ir noteikts CTPAK 7. panta 1. punktā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā, kam, atgādinu, nav saistoša juridiska spēka (47).
125. CTPAK 7. panta 1. punkts, kas atkārto Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 11. panta 2. punktu, ir izteikts šādi:
“Nevienu nedrīkst atzīt par vainīgu noziedzīgā nodarījumā tādas darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar izdarīšanas brīdī spēkā esošajām nacionālajām un starptautiskajām tiesību normām, netika atzīta par noziedzīgu nodarījumu. Tāpat nedrīkst piespriest smagāku sodu nekā tas, kas bija piemērojams noziedzīgā nodarījuma brīdī.”
126. Uzsveru, ka Kopienu tiesai nav kompetences novērtēt Komisijas izmantotās aprēķina metodes likumību atbilstoši CTPAK 7. panta 1. punktam, tā kā šie noteikumi paši par sevi nav Kopienu tiesības (48).
127. Līdz ar to Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka pamattiesības ir vispārējo tiesību principu nedalāma sastāvdaļa, kuru ievērošana tai ir jānodrošina (49). Veicot šo uzdevumu, Tiesa iedvesmojas ne tikai no visām dalībvalstīm kopīgām konstitucionālajām tradīcijām, bet arī no norādēm, ko sniedz starptautiskie cilvēktiesību aizsardzības dokumenti, kuros dalību ir ņēmušas vai kuriem pievienojušās dalībvalstis (50). Šajā sakarā Tiesa uzskatīja, ka CTPAK ir īpaša nozīme (51).
128. Ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Kopienu tiesas judikatūru, normai, ar kuru nosaka sodu, – krimināltiesiska rakstura vai administratīvam aktam, ar ko nosaka administratīvo sodu – ir jābūt vairākām īpašībām.
129. Pirmkārt, visām tiesību normām, it īpaši ja tās piemēro vai atļauj piemērot sodu, ir jābūt pamatotām ar juridiski skaidru un nepārprotamu pamatu (52).
130. Līdz ar to šai normai ir jābūt skaidrai un precīzai (53).
131. Kopienu tiesa uzskata, ka personām, kuras skar attiecīgais tiesiskais regulējums, ir jāvar nepārprotami uzzināt tiesības un pienākumus, kas tām izriet no šī regulējuma, lai tās var veikt attiecīgās darbības (54). Kā uzskata Tiesa, šī prasība attiecas ne tikai uz normām, kas nosaka pārkāpumu veidojošos faktus, bet arī uz faktiem, kas nosaka sekas, kuras izriet no tiesību normu pārkāpuma (55). Likumam līdz ar to ir skaidri jādefinē pārkāpumi un sodi par tiem.
132. Eiropas Cilvēktiesību tiesā likuma skaidrība tiek novērtēta ne tikai no attiecīgā noteikuma formulējuma, bet arī no precizējumiem, kas izdarīti ar esošo un publicēto judikatūru (56).
133. Visbeidzot, šim regulējumam ir jābūt pieejamam un paredzamam (57).
134. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka attiecīgajai personai ir jābūt spējīgai paredzēt sekas, kas var rasties no noteiktas darbības, tādā pakāpē, kas ir saprātīga lietas apstākļos (58).
135. Likums ir paredzams pat tad, ja šai personai nepieciešams padoms, lai novērtētu šādas sekas (59). Arī likums, kas piešķir rīcības brīvību administratīvai iestādei, atbilst šai prasībai. Šajā gadījumā, lai pienācīgi aizsargātu personu no patvaļas, prasība par paredzamību netieši paredz, ka šo pilnvaru izmantošanas apjoms un nosacījumi ir precīzi definēti, ņemot vērā attiecīgo leģitīmo mērķi (60).
136. Turklāt CTPAK 7. panta 1. punkts neprasa, ka attiecīgais noteikums šajā sakarā ir tik precīzs, ka sekas, kas var rasties no šī noteikuma pārkāpuma, ir paredzamas ar absolūtu noteiktību (61). Kā uzskata Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ir jāaizvairās no pārmērīga normatīva stīvuma, lai ļautu administrācijai pielāgoties situācijas maiņai. Tas arī ļauj individualizēt piemērojamo sodu. Ja likumības princips prasa darbības striktu un objektīvu kvalifikāciju, individualizācijas princips prasa, ka soda izvēle tiek modulēta saskaņā ar katras personas attiecīgajiem apstākļiem.
137. Šīs īpašības, proti, tiesību normu skaidrība, sodu paredzamība un to individualizācija, arī ir garantija, kas nepieciešama, lai nodrošinātu Kopienu likumdevēja iecerētās politikas iedarbību.
138. Pēc šo elementu atgādināšanas ir jāpārbauda, vai Komisijas izmantotā aprēķina metode šajā tiesvedībā bija saprātīgi paredzama.
139. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa uzskata apstrīdētā sprieduma 73. punktā, ka prasītāja bija pilnībā spējīga paredzēt, ka tai tiks piemērots naudas sods, ciktāl tās izdarītais konkurences normu pārkāpums bija acīmredzams. Tā arī nosprieda – bija paredzams, ka šis naudas sods tiks noteikts, ne tikai pamatojoties uz pārkāpuma smagumu un ilgumu, bet arī uz uzņēmuma attiecīgajiem apstākļiem.
140. Pilnībā piekrītu šai analīzei šādu iemeslu dēļ.
141. Pirmkārt, ja Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts atstāj Komisijai plašu rīcības brīvību, man šķiet, ka regula tomēr tās izmantošanu ierobežo, nosakot objektīvus kritērijus, kas Komisijai ir jāievēro. Pamatojoties uz šī noteikuma formulējumu, iespējamajam piemērojamajam naudas sodam ir skaitlisks un absolūts maksimālais apmērs, kas ir aprēķināts atbilstoši katram uzņēmumam, par katru pārkāpumu tādējādi, ka naudas soda maksimālais apmērs, ko var piemērot kādam uzņēmumam, manuprāt, bija iepriekš nosakāms.
142. Otrkārt, Komisijas rīcības brīvības izmantošanu ierobežo uzvedības noteikumi, ko tā pati sev ir noteikusi pamatnostādnēs. Lai gan šīs pamatnostādnes nav tiesību norma, ko administrācijai katrā ziņā ir pienākums ievērot, Kopienu tiesa ir uzskatījusi, ka tās tomēr nosaka uzvedības normu, no kuras Komisija nevar nesodīti atkāpties, pārkāpjot vispārējos tiesību principus, tādus kā vienlīdzīga attieksme, tiesiskās paļāvības vai tiesiskās noteiktības aizsardzība (62).
143. Kā to nosprieda Tiesa iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, pamatnostādnes nodrošina attiecīgajiem uzņēmumiem tiesisko noteiktību un ļauj tiem zināt Komisijas izmantotās aprēķina metodes, ieviešot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu (63). Lai gan Komisija vairākus gadus ir kritizēta par naudas sodu aprēķina necaurredzamību, pamatnostādņu publicēšana ļāva uzlabot šo lēmumu caurskatāmību (64).
144. Treškārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 229. pantu un Regulas Nr. 17 17. pantu Tiesai un Pirmās instances tiesai ir neierobežota kompetence izskatīt prasības par Komisijas lēmumiem, ar kuriem noteic naudas sodu. Tās var ne tikai atcelt šos lēmumus, bet arī atcelt, samazināt vai palielināt piemēroto naudas sodu. Komisijas administratīvā prakse ir pakļauta Kopienas tiesas kontrolei pilnībā. Šajā sakarā tās izmantotā kontrole tai ļauj saskaņā ar pastāvīgo un publicēto judikatūru noteikt kritērijus un aprēķina metodi, kas Komisijai ir jāizmanto, nosakot naudas soda apmēru. Kopienu tiesa ir arī precizējusi iedibinātajā judikatūrā, uz kuru turklāt atsaucas prasītāja, ka jēdziens “iepriekšējais finanšu gads” principā ietver katra attiecīgā uzņēmuma pēdējo pilno finanšu gadu datumā, kad ir pieņemts apstrīdētais lēmums.
145. Pretēji tam, ko apgalvo Britannia, nedomāju, ka Komisijai ir neierobežota rīcības brīvība, kas ļauj tai “patvaļīgi” izvēlēties finanšu gadu, uz kura pamatot naudas soda maksimālā apmēra aprēķinu (65).
146. Ņemot vērā elementus, ko nosaukšu, man šķiet, ka prasītāja varēja saprātīgi paredzēt Komisijas izmantoto aprēķina metodi, ja nepieciešams, izmantojot juridisko palīdzību.
147. Katrā ziņā vēlos piebilst, ka, manuprāt, Kopienu likumdevēja represīvie un atturošie mērķi ļauj uzņēmumiem jau iepriekš precīzi zināt iespējamo tiem piemērojamo naudas soda apmēru divu iemeslu dēļ.
148. Pirmkārt, man šķiet svarīgi, ka uzņēmumiem nebūtu jābūt spējīgiem novērtēt labumu, ko tie varētu gūt no dalības pārkāpumā, ņemot vērā šāda naudas soda apmēru.
149. Otrkārt, domāju, ka ir jāizvairās no situācijām, kurās uzņēmumiem ir vēlme novirzīt savu kapitālu, uzskatot, ka, ja nav apgrozījuma, viņiem tiks piemērots mazāks sods vai tas vispār netiks piemērots.
150. Šajā tiesvedībā, kā to pareizi norādījusi Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 73. punktā, tiesiskās noteiktības princips nevar sniegt prasītājai garantiju, ka uzņēmējdarbības izbeigšanas rezultātā tas izvairīsies no naudas soda.
151. Ņemot vēra šos faktus, līdz ar to uzskatu, ka fakts, ka Britannia nevarēja iepriekš un “absolūti skaidri” zināt atbilstošo finanšu gadu piemērojamā maksimālā apmēra aprēķinam un līdz ar to maksimālo naudas sodu, kas tai varētu tikt piemērots, nav tiesiskās noteiktības principa pārkāpums.
152. Līdz ar to ierosinu Tiesai noraidīt trešo pamatu kā nepamatotu.
D – Par ceturto pamatu – par apstrīdētā sprieduma trūkumiem motivācijā
153. Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā spriedumā nav atbildes uz tās argumentu par nevienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar Karageorgis, vienu no uzņēmumiem, uz ko attiecas Komisijas Lēmums 1999/271/EK (66). Tā skaidri norādīja uz šo argumentu Pirmās instances tiesā un Pirmās instances tiesa uz to atsaucās apstrīdētā sprieduma 55. punktā.
154. Britannia norāda, ka lēmumā par “grieķu prāmjiem” Karageorgis atstāja tirgu pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas. Tā kā šī uzņēmuma apgrozījums par iepriekšējo finanšu gadu nebija pieejams, Komisija atsaucās uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, lai tam piemērotu naudas sodu 1 miljona euro apmērā. Kā uzskata prasītāja, situācija šajā lietā ir ļoti līdzīga šī uzņēmuma situācijai. Līdz ar to tā uzskata, ka tai nebija jābūt mazāk izdevīgā situācijā nekā Karageorgis un katrā ziņā bija jāsaņem tāda pati attieksme.
155. Britannia izvirzītais pamats attiecas uz formālo prasību norādīt pamatojumu. Tā lūdz [Tiesu] sodīt par apstrīdētā sprieduma nepamatošanu. Šis pamats ir pieņemams, ciktāl saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums par to, vai Pirmās instances tiesa atbildēja uz lietas dalībnieku pamatiem un pienācīgi pamatoja savu spriedumu, ir tiesību jautājums, uz ko var tikt norādīts apelācijā (67).
156. Atgādinu vispirms, ka saskaņā ar Kopienu Tiesas Statūtu 36. pantu, kas attiecībā uz Pirmās instances tiesu ir piemērojami saskaņā ar šo statūtu 53. pantu, “spriedumi ir pamatoti”.
157. Kā uzskata Tiesa, sprieduma pamatojumam skaidri un nepārprotami jānorāda uz Pirmās instances tiesas motivāciju, kas ļautu attiecīgajām personām zināt pieņemtā lēmuma pamatojumu un Tiesai veikt tiesas kontroli (68). Attiecībā uz prasību, kas pamatota ar EKL 230. pantu, prasība norādīt pamatojumu acīmredzami netieši paredz, ka Pirmās instances tiesa pārbauda atcelšanas pamatus, uz ko norāda prasītāja, un izklāsta iemeslus, kas noved pie pamata noraidīšanas vai apstrīdētā akta atcelšanas. It īpaši ieviešot EKL 81. pantu un Regulas Nr. 17 15. pantu, Tiesa uzskata, ka tai ir jāpārbauda, vai Pirmās instances tiesa ir pietiekamā mērā atbildējusi uz visiem argumentiem, ko norādījusi prasītāja, lai naudas sods tiktu atcelts vai samazināts (69).
158. Tiesa tomēr ir noteikusi ierobežojumus šim pienākumam atbildēt uz norādītajiem pamatiem 2001. gada 6. marta spriedumā lietā Connolly/Komisija (70). Tā uzskatīja, ka sprieduma pamatojums ir jānovērtē, ņemot vērā lietas apstākļus (71), un netiek prasīts, ka Pirmās instances tiesa atbild “detalizēti uz katru prasītāja argumentu, it īpaši, ja tas nebija pietiekami skaidrs un precīzs un nebija pamatots ar faktu pierādījumiem” (72).
159. Pēc šo elementu atgādināšanas ir jāpārbauda, vai Pirmās instances tiesa nav atbildējusi uz prasītājas attiecīgo argumentu un, ja tā, vai tai bija jāatbild uz šo argumentu.
160. Pirmajā instancē prasītāja uzsvēra, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, izturoties pret to atšķirīgi salīdzinājumā ar, pirmkārt, uzņēmumiem, par ko bija “polipropilēna” lēmums un “PVC” lēmums, un, otrkārt, salīdzinājumā ar uzņēmumu Karageorgis, par ko bija lēmums par “grieķu prāmjiem”. Britannia arī norāda, ka Komisija attiecās pret to atšķirīgi salīdzinājumā ar uzņēmumiem SNCZ un Union Pigments, kas arī bija bijuši aizliegtās vienošanās dalībnieki.
161. Pirmās instances tiesa prasītājas norādītos argumentus apkopojusi apstrīdētā sprieduma 54.–56. punktā. Šī sprieduma 54. punktā rezumēti tie argumenti, kas izriet no “polipropilēna” lēmuma un “PVC” lēmuma, 55. punktā izklāstīta prasītājas motivācija, kas pamatota uz lēmumu par “grieķu prāmjiem”. Attiecībā uz 56. punktu – tajā rezumēti Britannia argumenti saistībā ar Komisijas attieksmi pret uzņēmumiem SNCZ un Union Pigments.
162. Pirmās instances tiesa noraidīja šos argumentus šādu iemeslu dēļ:
“61 Pirmais prasītājas arguments, ka Komisija ir atkāpusies no savas iepriekšējās prakses, nav pamatots. Faktiski prasītājas situācija nav salīdzināma ar situāciju, kādā atrodas tie uzņēmumi, kuri norādīti [apstrīdētā sprieduma] 54. punktā minētajās lietās, jo tai nebija nekāda apgrozījuma finanšu gada laikā pirms Apstrīdētā lēmuma. Līdz ar to tā nevar prasīt tādu pašu attieksmi kā pret uzņēmumiem agrākās lietās.
62 Ir jānoraida arī otrais prasītājas arguments, ka tā ir diskriminēta salīdzinājumā ar SNCZ un Union Pigments. [..] Tā kā neesošs apgrozījums sniedz maldīgu priekšstatu par prasītājas stāvokli, Komisijai bija tiesības izmantot iepriekšējā finanšu gada datus un līdz ar to attiekties pret prasītāju citādāk nekā pret SNCZ un Union Pigments.
[..]
64 Līdz ar to vienīgā pamata otrā daļa ir jānoraida.”
163. Vienkārši lasot, ir iespējams konstatēt, ka Pirmās instances tiesa nav atbildējusi uz prasītājas argumentu par apgalvoto vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu salīdzinājumā ar uzņēmuma Karageorgis situāciju. Šo argumentu Britannia skaidri norādījusi Pirmās instances tiesā iesniegtā prasības pieteikuma 3.3.3.–3.3.6. punktā un Pirmās instances tiesa uz to norādījusi apstrīdētā sprieduma 55. punktā.
164. Ir tiesa, ka Tiesa uzskatīja – Pirmās instances tiesai nav pienākuma atbildēt uz argumentiem, kas nav “pietiekami skaidri un precīzi” (73).
165. Tomēr šajā lietā man šķiet, ka attiecīgais arguments atbilst šīm īpašībām un līdz ar to ļauj Pirmās instances tiesai ieņemt nostāju.
166. Prasības pieteikumā, ko tā iesniedza pirmajā instancē, Britannia skaidri izklāstīja iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, ka tās situācija ir salīdzināma ar uzņēmuma Karageorgis situāciju, uz kuru attiecas lēmums par “grieķu prāmjiem” (74). Turklāt argumentācijas pamatojumam tā precīzi norādījusi šī lēmuma punktus, kuros Komisija izklāstījusi aprēķina metodi, kas izmantota, lai noteiktu uzņēmumam Karageorgis piemērojamā naudas soda maksimālo apmēru (75).
167. Tādēļ uzskatu, ka Pirmās instances tiesa, neatbildot uz prasītājas norādīto argumentu, nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas tai izriet no Kopienu Tiesas Statūtu 36. un 53. panta.
168. Ar šādu pamatojumu līdz ar to ierosinu Tiesai atzīt šo pamatu par pamatotu un atcelt apstrīdēto spriedumu.
VI – Strīda nodošana izskatīšanai augstākā instancē
169. Kopienu Tiesas Statūtu 61. panta pirmajā daļā paredzēts, ka, ja apelācija ir pamatota, Tiesa atceļ Pirmās instances tiesas spriedumu. Šādā gadījumā tā var pati taisīt galīgo spriedumu strīdā, ja to atļauj tiesvedības stadija, vai nosūtīt lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai sprieduma taisīšanai.
170. Šajā lietā domāju, ka tiesvedības stadija atļauj pieņemt spriedumu par jautājumu, saskaņā ar kuru ierosināju [Pirmās instances tiesas] spriedumu atcelt (76). Līdz ar to ierosinu Tiesai to darīt un pieņemt galīgo spriedumu par argumentu, ko Britannia norādījusi pirmajā instancē.
VII – Par prasību pirmajā instancē
171. Britannia lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu un norāda uz vairākiem pamatiem, tostarp – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
172. Šī pamata ietvaros prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi šo principu, izturoties pret to atšķirīgi salīdzinājumā ar uzņēmumu Karageorgis, uz ko attiecas lēmums par “grieķu prāmjiem”.
173. Britannia apgalvo, ka tās situācija bija salīdzināma ar šī uzņēmuma situāciju, tā kā abi divi bija atstājuši tirgu vairākus gadus pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas. Tomēr lēmumā par “grieķu prāmjiem” Komisija pēc tam, kad bija konstatējusi, ka tai nav datu par uzņēmuma Karageorgis apgrozījumu par finanšu gadu pirms lēmuma pieņemšanas, saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 4056/86 (77) 19. panta 2. punktu piemēroja šim uzņēmumam naudas sodu 1 miljona ekiju apmērā (78).
174. Aprēķinot prasītājai piemērojamā naudas soda maksimālo apmēru, atsaucoties uz finanšu gadu, kas nebija finanšu gads pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, Komisija līdz ar to ir atkāpusies no savas iepriekšējās prakses, šajā tiesvedībā ar to pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.
175. Uzskatu, ka šis pamats ir nepamatots.
176. Uzskatu, ka principi, kurus var rast lēmumā par “grieķu prāmjiem”, nevar tikt piesaukti šajā tiesvedībā to iemeslu dēļ, kurus esmu jau izklāstījis šo secinājumu 99. un 100. punktā.
177. Lai gan uzņēmuma Karageorgis situācija ir tuva Britannia situācijai (79), no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijas iepriekšējo lēmumu prakse nevar kalpot par tiesisko pamatu naudas sodiem konkurences jomā. Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka lēmumi par citām lietām ir tikai norādes attiecībā uz diskrimināciju, tā kā šo lietu faktiskie apstākļi, tādi kā tirgi, produkti, uzņēmumi un attiecīgie laikposmi, nav vienādi. Tā tas ir lietā, uz ko norāda prasītāja.
178. Turklāt Tiesa ir arī nospriedusi, ka Komisijai nav saistošs pagātnē par dažādiem pārkāpumiem piemēroto naudas sodu līmenis un tā var pacelt Regulā Nr. 17 noteikto ierobežojumu līmeni, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu Kopienu konkurences normu iedarbību (80). Šajā sakarā Tiesa ir precizējusi, ka uzņēmumi, pret kuriem uzsākts administratīvais process, kā rezultātā var tikt piemērots naudas sods, nevar balstīt savu tiesisko paļāvību uz faktu, ka Komisija nepārkāps iepriekšējo naudas sodu prakses līmeni, ne arī darīs to, aprēķinot šos naudas sodus (81). Kā uzskata Tiesa, šiem uzņēmumiem līdz ar to ir “jāņem vērā iespējamība, ka jebkurā brīdī Komisija nolemj paaugstināt naudas sodu apmēra līmeni salīdzinājumā ar to, ko tā piemēroja iepriekš” (82).
179. Šajos apstākļos man šķiet, ka uzņēmums, tāds kā Britannia, pret kuru ir uzsākts administratīvais process saskaņā ar EKL 81. pantu, nevarēja tiesiski paļauties uz faktu, ka Komisija pret to izturēsies tāpat kā pret uzņēmumu Karageorgis, uz kuru attiecas iepriekšējs lēmums.
180. Ņemot vērā šo, uzskatu, ka Komisija ar to nepārkāpa vienlīdzīgas attieksme principu.
181. Tādēļ ierosinu Tiesai noraidīt šo atcelšanas pamatu.
VIII – Par tiesāšanās izdevumiem
182. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas procesam saskaņā ar šī reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Šajā lietā, tā kā Komisija ir prasījusi piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums nav labvēlīgs, manuprāt, tai jāpiespriež atlīdzināt šīs apelācijas procedūras tiesāšanās izdevumus.
183. Turklāt Reglamenta 122. pantā paredzēts, ka, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Šajā lietā pamatu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu salīdzinājumā ar uzņēmumu Karageorgis (par kuru ir lēmums par “grieķu prāmjiem”), kurus prasītāja iesniedza pirmajā instancē, pārbaude nenorādīja nevienu pamatojumu, sakarā ar kuru varētu atcelt apstrīdēto lēmumu. Līdz ar to neredzu iemeslu grozīt apstrīdētā sprieduma rezolutīvo daļu.
184. Šādos apstākļos prasītājai jāpiespriež segt tiesāšanās izdevumus gan šajā instancē, gan Pirmās instances tiesā.
IX – Secinājumi
185. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesa līdz ar to:
1) atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑33/02 Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, tādēļ ka Pirmās instances tiesa nepārbaudīja argumentu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attieksmē pret sabiedrību Britannia Alloys & Chemicals Ltd. un uzņēmumu Karageorgis, uz kuru attiecas Komisijas 1998. gada 9. decembra Lēmums 1999/271/EK par procedūru saskaņā ar EK līguma [81.] pantu (IV/34.466 – “Grieķu prāmji”);
2) pārējā daļā apelāciju noraidīt;
3) prasību atcelt tiesību aktu, kas celta Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā par Komisijas 2001. gada 11. decembra Lēmuma 2003/437/EK par procedūru saskaņā ar EK līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu – Lieta COMP/E‑1/37.027 – “Cinka fosfāts” – atcelšanu, noraidīt;
4) Britannia Alloys & Chemicals Ltd. piespriest segt tiesāšanās izdevumus gan šajā instancē, gan Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā.
1 – Oriģinālvaloda – franču.
2 – T‑33/02 (Krājums, II‑4973. lpp.).
3 – 2001. gada 11. decembra Lēmums par procedūru saskaņā ar EK līguma 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu – Lieta COMP/E‑1/37.027 – “Cinka fosfāts” (OV 2003, L 153, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
4 – 1962. gada 6. februāra regula, Pirmā regula par Līguma [81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 13, 204. lpp.), kā to groza ar Padomes 1999. gada 10. jūnija Regulu (EK) Nr. 1216/1999 (OV L 148, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 17”). Ir jānorāda, ka šī regula tika aizstāta ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).
5 – Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”).
6 – OV C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”.
7 – Apstrīdētā lēmuma 311. un 313. punkts.
8 – Apstrīdētā lēmuma 345. punkts un tā 197. zemsvītras piezīme.
9 – Šī lēmuma 50. punkts.
10 – Apstrīdētā lēmuma 366. punkts.
11 – Šī lēmuma 370. punkts.
12 – Skat. it īpaši 1994. gada 1. jūnija spriedumu lietā C‑136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c. (Recueil, I‑1981. lpp., 47.–49. punkts).
13 – Skat. it īpaši 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija (Recueil, I‑8417. lpp., 23. punkts), 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑470/00 P Parlaments/Ripa di Meana u.c. (Recueil, I‑4167. lpp., 41. punkts) un 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑551/03 P General Motors/Komisija (Krājums, I‑3173. lpp., 51. punkts).
14 – Skat. it īpaši 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija (Krājums, I‑5425. lpp., 244. un 245. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
15 – 2006. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija (Krājums, I‑5977. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
16 – 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑167/04 P JCB Service/Komisija (Krājums, I‑8935. lpp., 207. un 208. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
17 – Prasītāja atsaucas uz Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija (Recueil, II‑491. lpp., 5009. punkts).
18 – Šajā sakarā skat. 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑491/01 British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco (Recueil, I‑11453. lpp., 203. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 – C‑291/98 P (Recueil, I‑9991. lpp., 85. punkts).
20 – Pirmās instances tiesa atsaucas uz Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija (Recueil, 1825. lpp., 105. punkts), kā arī Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija (Recueil, II‑2597. lpp., 105. punkts).
21 – Tiesa jau sen ir atzinusi 1970. gada 15. jūlija spriedumā lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija (Recueil, 661. lpp.), ka Regulas Nr. 17 15. pantā paredzēto sodu “mērķis ir apkarot nelikumīgu rīcību, kā arī novērst tās atkārtošanos” (173. punkts).
22 – Apstrīdētā sprieduma 42. punkts.
23 – Skat. šo secinājumu 17. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.
24 – Britannia it īpaši atsaucas uz 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija (Krājumā nav publicēts, Krājums, II‑10.* lpp.), kurā Tiesa precizēja, ka “ar maksimālo apmēru paredz tostarp aizsargāt uzņēmumus pret pārmērīgiem naudas sodiem, kas varētu tos iznīcināt ekonomiskā ziņā. Līdz ar to izriet, ka maksimālais apmērs atsaucas nevis uz sodīto pārkāpumu laikposmu, kas varēja būt vairākus gadus pirms naudas soda piemērošanas, bet gan uz laikposmu, kas ir tuvāks šim datumam” (389. punkts).
25 – 281. un 282. punkts.
26 – Iepriekš minētais spriedums lietā SGL Carbon/Komisija, 46. un 47. punkts.
27 – Skat. it īpaši Regulas Nr. 17 desmito apsvērumu, kas precizē, ka, “[EKL 81.] un [82.] panta ievērošanai un saskaņā ar šo regulu uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām uzlikto pienākumu izpildei jābūt panākamai ar sodanaudām [naudas sodiem] un periodiskiem soda maksājumiem [kavējuma naudu]”.
28 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 69. punkts un tajā minētā judikatūra.
29 – Šajā sakarā skat. 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija (Recueil, II‑1705. lpp., 285. punkts).
30 – Skat. attiecīgi Komisijas 1986. gada 23. aprīļa Lēmumu 86/398/EEK par procedūru saskaņā ar EK līguma 81. pantu (IV/31.149 – “Polipropilēns”) (OV L 230, 1. lpp.; turpmāk tekstā – ““polipropilēna” lēmums”), Komisijas 1994. gada 27. jūlija Lēmumu 94/599/EK par procedūru saskaņā ar EK līguma 81. pantu (IV/31.865 – “PVC”) (OV L 239, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “PVC lēmums”) un Komisijas 2001. gada 18. jūlija Lēmumu 2002/271/EK par procedūru saskaņā ar EK līguma 81. pantu, EEZ līguma 53. pantu – Lieta COMP/E‑1/36.490 – “Grafīta elektrodi” (OV 2002, L 100, 1. lpp.; turpmāk tekstā – ““Grafīta elektrodu” lēmums”).
31 – Atbildes raksta 48. punkts.
32 – Skat. judikatūru, kas iepriekš minēta šo secinājumu 13. zemsvītras piezīmē.
33 – Ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “pienākums norādīt pamatojumu neliek Pirmās instances tiesai sniegt izsmeļošu izklāstu par visu lietas dalībnieku izteiktajiem pamatojumiem. Pamatojums līdz ar to var būt netieši izteikts, ar nosacījumu, ka tas ļauj attiecīgajām personām zināt iemeslus, kuru dēļ tika veikti apstrīdētie pasākumi, un sniedz kompetentajai tiesai pietiekamus faktus, lai veiktu kontroli” (2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija (Recueil, I‑123. lpp., 372. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 – 205. punkts. Skat. arī Pirmās instances tiesas 2005. gada 18. jūlija spriedumu lietā T‑241/01 Scandinavian Airlines System/Komisija (Krājums, II‑2917. lpp., 87. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 – Skat. iepriekš minētā sprieduma lietā JCB Service/Komisija 201. punktu.
36 – 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑196/99 Aristrain/Komisija (Recueil, I‑11005. lpp., 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 – Skat. it īpaši 2002. gada 7. novembra spriedumu lietā C‑184/01 P Hirschfeldt/Eiropas Vides aģentūra (EVA) (Recueil, I‑10173. lpp., 48. punkts) un 2003. gada 8. maija spriedumu lietā C‑122/01 P T. Port/Komisija (Recueil, I‑4261. lpp., 17. punkts), kā arī nesenāko judikatūru – 2006. gada 12. decembra rīkojumu lietā C‑129/06 P Autosalone Ispra/Komisija (Krājumā nav publicēts, Krājums, I‑131.* lpp., 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 – OV C 364, 1. lpp. Šī harta ir II daļa Līgumā par Konstitūciju Eiropai, kas šobrīd vēl nav stājusies spēkā (OV 2004, C 310, 41. lpp.).
39 – Prasītāja atsaucas uz tiesneša Vesterdorfa [Vesterdorf], kas bija iecelts par ģenerāladvokātu, secinājumu 885. lpp. lietā Rhône‑Poulenc/Komisija (Pirmās instances tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedums lietā T‑1/89, Recueil, II‑867. lpp.).
40 – Prasītāja atsaucas uz 1996. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑74/95 un C‑129/95 X (Recueil, I‑6609. lpp., 25. punkts) un uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu (EK pret Turciju, 2002. gada 7. februāris, § 51 un 55).
41 – Iepriekš minētais spriedums lietā LR AF 1998/Komisija, 221. punkts.
42 – Ibidem, 222. punkts.
43 – Prasītāja atsaucas uz 1987. gada 15. decembra spriedumu lietā 326/85 Nīderlande/Komisija (Recueil, 5091. lpp., 24. punkts).
44 – Prasītāja atsaucas uz Tiesas 2004. gada 12. februāra spriedumu lietā C‑236/02 Slob (Recueil, I‑1861. lpp.), kurā precizēts, ka “[tiesiskā noteiktība] tostarp prasa, ka tiesiskajam regulējumam tādam, kāds ir lieta pamatā, kas var radīt maksājumu piemērošanu attiecīgajiem tirgus dalībniekiem, ir jābūt skaidram un precīzam, lai tie nešaubīgi varētu zināt savas tiesības un pienākumus un attiecīgi rīkoties” (37. punkts).
45 – Pirmās instances tiesa atsaucas uz Tiesas 1996. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑63/93 Duff u.c. (Recueil, I‑569. lpp., 20. punkts) un Pirmās instances tiesas 1997. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑229/94 Deutsche Bahn/Komisija (Recueil, II‑1689. lpp., 113. punkts).
46 – Skat. it īpaši 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑248/04 Koninklijke Coöperatie Cosun (Krājums, I‑10211. lpp., 79. punkts un tajā minētā judikatūra).
47 – 2003. gada 15. janvāra spriedumā apvienotajās lietās T‑377/00, T‑379/00, T‑380/00, T‑260/01 un T‑272/01 Philip Morris International u.c./Komisija, (Recueil, II‑1. lpp.) Pirmās instances tiesa tomēr norādīja, ka šī harta “parāda tajā izteikto tiesību nozīmi Kopienu tiesiskajā sistēmā” (122. punkts).
48 – Skat. it īpaši Pirmās instances tiesas 2001. gada 20. februāra spriedumu lietā T‑112/98 Mannesmannröhren‑Werke/Komisija (Recueil, II‑729. lpp., 59. punkts).
49 – Šajā sakarā skat. 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑94/00 Roquette Frères (Recueil, I‑9011. lpp., 23. un 24. punkts). Atgādinu, ka saskaņā ar LES 6. panta 2. punktu “Savienība ievēro pamattiesības, kas nodrošinātas [CTPAK] un izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, uzskatot tās par Kopienu tiesību vispārējiem principiem”.
50 – 1996. gada 28. marta atzinums 2/94 (Recueil, I‑1759. lpp., 33. punkts) un 1997. gada 29. maija spriedums lietā C‑299/95 Kremzow (Recueil, 2629. lpp., 14. punkts).
51 – Iepriekš minētais spriedums lietā Kremzow, 14. punkts.
52 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Koninklijke Coöperatie Cosun, 80. punkts un tajā minētā judikatūra.
53 – Skat. ECT 2000. gada 22. jūnija spriedumu lietā Coëme un citi pret Beļģiju (Recueil des arrêts et décisions 2000‑VII, § 145).
54 – Šajā sakarā skat. 1981. gada 9. jūlija spriedumu lietā 169/80 Gondrand Frères un Garancini (Recueil, 1931. lpp., 17. punkts), 1987. gada 18. novembra spriedumu lietā 137/85 Maizena u.c. (Recueil, 4587. lpp., 15. punkts), 1996. gada 13. februāra spriedumu lietā C‑143/93 Van Es Douane Agenten (Recueil, I‑431. lpp., 27. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā X, 25. punkts.
55 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā X, 22. un 25. punkts.
56 – Skat. it īpaši ECT 1995. gada 27. septembra spriedumu lietā G. pret Franciju (A sērija, Nr. 325‑B, § 25).
57 – Skat. ECT 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā Baskaya un Okçuoglu pret Turciju (Recueil des arrêts et décisions, 1999‑IV, 308. lpp., § 36).
58 – Skat. ECT 1992. gada 25. februāra spriedumu lietā Margareta un Roger Andersson pret Zviedriju (A sērija, Nr. 226‑A, § 75) un 1996. gada 15. novembra spriedumu lietā Cantoni pret Franciju (Recueil des arrêts et décision, 1996‑V, § 35). Tiesa atsaucas uz nesenāko judikatūru iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 219. punkts.
59 – Iepriekš minētais spriedums lietā Cantoni pret Franciju, § 35.
60 – Skat. it īpaši ECT 1990. gada 24. aprīļa spriedumu lietā Kruslin pret Franciju (A sērija, Nr. 176‑A, § 27, 29 un 30), kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Margareta un RogerAndersson pret Zviedriju, § 75.
61 – Skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija (Krājums, II‑3435. lpp., 79. punkts).
62 – Skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 209.–212. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā JCB Service/Komisija, 207. un 208. punkts.
63 – 213. punkts.
64 – Ir interesanti piebilst, ka pirmo trīs gadu laikā, kad Komisija ieviesa Regulu Nr. 17, nebija skaidru norāžu, kas regulētu tās rīcību. Šīs situācijas rezultātā radās Komisijas administratīvajā procesā izmantoto metožu necaurredzamība, kā dēļ uzņēmumi cēla lielu skaitu prasību par Komisijas pieņemtajiem lēmumiem. 1995. gada 6. aprīļa spriedumā lietā T‑148/89 Tréfilunion/Komisija (Recueil, II‑1063. lpp.) Pirmās instances tiesa norādīja, ka būtu “vēlams, ka uzņēmumi – lai varētu noteikt to spēju iemeslu apzināšanā pilnībā – varētu saskaņā ar sistēmu, ko Komisija uzskatītu par piemērotu, detalizēti zināt tiem [ar lēmumu par konkurences normu pārkāpumu] uzliktā naudas soda aprēķina metodi bez pienākuma, lai to izdarītu, celt prasību tiesā par [šo lēmumu]” (142. punkts).
65 – Atsaucos uz prasītājas izmantoto apzīmējumu apelācijas sūdzības 6.5. punktā.
66 – 1998. gada 9. decembra Lēmums par procedūru saskaņā ar EK līguma [81.] pantu (IV/34.466 – “Grieķu prāmji”) (OV 1999, L 109, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums par “grieķu prāmjiem””).
67 – Skat. it īpaši 1998. gada 7. maija spriedumu lietā C‑401/96 P Somaco/Komisija (Recueil, I‑2587. lpp., 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 – Šajā sakarā skat. 1998. gada 14. maija spriedumu lietā C‑259/96 P Padome/De Nil un Impens (Recueil, I‑2915. lpp., 32.–34. punkts) un 2001. gada 17. maija spriedumu lietā C‑449/98 P IECC/Komisija (Recueil, I‑3875. lpp., 70. punkts), kā arī 1995. gada 19. jūlija rīkojumu lietā C‑149/95 P(R) Komisija/Atlantic Container Line u.c. (Recueil, I‑2165. lpp., 58. punkts), 1996. gada 14. oktobra rīkojumu lietā SCK un FNK/Komisija C‑268/96 P(R) (Recueil, I‑4971. lpp., 52. punkts) un 1998. gada 25. jūnija rīkojumu lietā C‑159/98 P(R) Antilles néerlandaises/Padome (Recueil, I‑4147. lpp., 70. punkts).
69 – Skat. judikatūru, kas iepriekš minēta šo secinājumu 14. zemsvītras piezīmē.
70 – C‑274/99 P (Recueil, I‑1611. lpp.).
71 – Ibidem, 120. punkts.
72 – Ibidem, 121. punkts. Skat. arī 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑197/99 P Beļģija/Komisija (Recueil, I‑8461. lpp., 81. punkts).
73 – Skat. šo secinājumu 158. punktu.
74 – Prasības pieteikuma 3.3.6. punkts.
75 – Prasības pieteikuma 3.3.4. punkts.
76 – Skat. šo secinājumu 153.–168. punktu.
77 – Padomes 1986. gada 22. decembra Regula, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā Līguma [81.] un [82.] pantu piemērot attiecībā uz jūras transportu (OV L 378, 4. lpp.), kas grozīta ar Regulu Nr. 1/2003. Šīs regulas 19. panta 2. punkta formulējums ir vienāds ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta tekstu.
78 – Lēmuma par “grieķu prāmjiem” 167. punkts, ko prasītāja daļēji atkārtojusi prasības pieteikuma 3.3.4. punktā.
79 – No 1998. gada 9. decembra lēmuma par “grieķu prāmjiem” izriet, ka Karageorgis izbeidza savu darbību 1993. gada janvārī, proti, sešus gadus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, un bija slēdzis visas savas filiāles Grieķijā. Komisijai nebija informācijas par šī uzņēmuma apgrozījumu 1997. gadā (lēmuma 167. punkts).
80 – Iepriekš minētais spriedums lietā Aristrain/Komisija, 81. punkts un tajā minētā judikatūra.
81 – Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 228. punkts.
82 – Ibidem, 229. punkts.