1.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja, Les Éditions Albert René SARL, lūdz Tiesu atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (trešā palāta) 2005. gada 27. oktobra spriedumu lietā T-336/03 Éditions Albert René/ITSB — Orange (“MOBILIX”) (Krājums, II-4667. lpp.; turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Pirmās instances tiesa noraidīja tās prasību par Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju ceturtās padomes 2003. gada 14. jūlija lēmumu lietā R 0559/2002-4 attiecībā uz iebildumu procesu starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un sabiedrību Orange A/S (turpmāk tekstā — “Orange”), kas saistīts ar agrākās preču zīmes “OBELIX” īpašnieces, proti, apelācijas sūdzības iesniedzējas, iebildumiem pret vārdiska apzīmējuma “MOBILIX” kā Kopienas preču zīmes reģistrāciju. Iebildumu nodaļa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumus, un Apelāciju ceturtā padome daļēji apmierināja tās apelāciju.

2.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja galvenokārt uzskata, ka Pirmās instances tiesa minētajā spriedumā neievēroja reformatio in pejus aizlieguma principu un automātiski piemēroja tā saukto “neitralizācijas” doktrīnu, izvērtējot ar divām līdzīgām preču zīmēm apzīmējamo preču un pakalpojumu sajaukšanas iespēju.

3.

Padomes 1993. gada 20. decembra Regulas (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi ( 2 ) 8. pants attiecas uz relatīvu atteikuma pamatojumu un tajā paredzēts:

“1.   Ja agrākas preču zīmes īpašnieks iebilst, pieprasīto preču zīmi nereģistrē:

2.   Šā panta 1. punktā “agrākas preču zīmes” ir:

[..]

5.   Turklāt, ja 2. punkta nozīmē agrākās preču zīmes īpašnieks iebilst, pieprasīto preču zīmi nereģistrē, ja tā ir identiska vai līdzīga agrākajai preču zīmei, un to reģistrē precēm vai pakalpojumiem, kas nav līdzīgi tiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta agrākā preču zīme, ja, attiecībā uz agrāku Kopienas preču zīmi, tā ir Kopienā pazīstama [tai ir reputācija] un, attiecībā uz agrāku valsts preču zīmi, tā ir pazīstama [tai ir reputācija] attiecīgajā dalībvalstī, un ja pieteiktās preču zīmes izmantošanā bez pietiekama iemesla varētu netaisnīgi gūt labumu no agrākās preču zīmes atšķirīguma vai atpazīstamības [atšķirtspējas vai reputācijas] vai tai kaitēt.”

4.

Faktu pārbaudi, ko [ITSB] veic pēc savas iniciatīvas, reglamentē šīs regulas 74. pants, kurā ir noteikts:

“1.   Lietas izskatīšanas procesa laikā [ITSB] izskata faktus pēc savas iniciatīvas, tomēr lietas izskatīšanas procesos, kas attiecas uz relatīvu pamatu reģistrācijas noraidīšanai, [ITSB] aprobežojas ar faktu, pierādījumu un argumentu [pamatu un prasību], ko puses iesniegušas, pārbaudi.

2.   [ITSB] var neņemt vērā faktus vai pierādījumus, ko attiecīgās puses nav iesniegušas laicīgi.”

5.

Pirmās instances tiesas Reglamenta ( 3 ) 44. pantā ir paredzēts:

“1.   Tiesas Statūtu 21. pantā norādītajā prasības pieteikumā ietver:

2.   Tiesvedības vajadzībām prasības pieteikumā norāda dokumentu izsniegšanas adresi vietā, kur atrodas Pirmās instances tiesas mītne, un tās personas uzvārdu, kas ir pilnvarota un piekritusi pieņemt dokumentus.

Pirmajā daļā minētās dokumentu izsniegšanas adreses vietā vai papildus tai prasības pieteikumā var norādīt, ka advokāts vai pārstāvis piekrīt tam, ka dokumentus viņam izsniedz pa faksu vai ar citu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību.

Ja prasības pieteikums neatbilst pirmajā un otrajā daļā minētajām prasībām, tad līdz attiecīgo trūkumu novēršanai visus ar tiesvedību saistītos dokumentus attiecīgajai pusei izsniedz, nosūtot tos ierakstītā sūtījumā šīs puses pārstāvim vai advokātam. Atkāpjoties no 100. panta pirmās daļas, par pienācīgi notikušu dokumentu izsniegšanu uzskata ierakstītā sūtījuma nodošanu pasta iestādē vietā, kur atrodas Pirmās instances tiesas mītne.

3.   Advokātam, kas pusi pārstāv vai pusei palīdz, jāiesniedz kancelejā apliecinošs dokuments par to, ka viņš ir tiesīgs praktizēt dalībvalsts vai valsts, kura ir EEZ līguma līgumslēdzēja puse, tiesā.

4.   Prasības pieteikumam attiecīgā gadījumā pievieno dokumentus, kas norādīti Tiesas Statūtu 21. panta otrajā daļā.

5.   Prasības pieteikumam, ko iesniedz privāto tiesību juridiska persona, pievieno:

5.a   Prasības pieteikumam, kas iesniegts saskaņā ar EK līguma 238. pantu un EAEK līguma 153. pantu, pievieno šķīrējklauzulas kopiju no Kopienu vai to vārdā noslēgta publisko vai privāto tiesību līguma vai, attiecīgos gadījumos, īpaša attiecīgo dalībvalstu starpā noslēgta nolīguma par domstarpību izšķiršanu kopiju [Prasības pieteikumam, kas iesniegts saskaņā ar šķīrējklauzulu Kopienas vai tās vārdā noslēgtajā publisko vai privāto tiesību līgumā atbilstoši EK līguma 238. pantam vai EAEK līguma 153. pantam, pievieno līguma, kurā ir ietverta minētā klauzula, eksemplāru].

6.   Ja prasības pieteikums neatbilst šā panta 3. līdz 5. punktā noteiktajām prasībām, sekretārs nosaka pieņemamu termiņu, kurā prasītājam ir jānovērš trūkumi prasības pieteikumā vai arī jāiesniedz kāds no iepriekš minētajiem dokumentiem. Ja prasītājs noteiktajā termiņā nenovērš trūkumus prasības pieteikumā vai arī neiesniedz prasītos dokumentus, Pirmās instances tiesa lemj par to, vai neatbilstība minētajiem nosacījumiem prasības pieteikumu padara formāli nepieņemamu.”

6.

Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. pantā ir noteikts:

“1.   Replikā un atbildē uz repliku puses var piedāvāt papildu pierādījumus. Tomēr pusēm ir jāmotivē kavēšanās pierādījumu iesniegšanā.

2.   Tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.

Ja tiesvedības laikā kāda no pusēm 1. daļā minētā iemesla dēļ izvirza jaunu pamatu, priekšsēdētājs, rīkojoties pēc tiesneša referenta ziņojuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, pat pēc parasto procesuālo termiņu beigām var noteikt termiņu, kurā otra puse var atbildēt uz šādu pamatu.

Lēmumu par to, vai šāds pamats ir pieņemams, ietver galīgajā spriedumā.”

7.

Pirmās instances tiesas Reglamenta 135. panta 4. punktā ir paredzēts, ka lietas dalībnieki procesuālajā rakstā nevar mainīt Apelāciju padomē izskatītā strīda priekšmetu.

8.

1997. gada 7. novembrīOrange saskaņā ar grozīto Regulu Nr. 40/94 iesniedza ITSB vārdiska apzīmējuma “MOBILIX” kā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu.

9.

Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 9., 16., 35., 37., 38. un 42. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no šīm klasēm atbilst šādam aprakstam:

10.

Prasītāja iesniedza iebildumus pret Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu. Tika norādītas šādas agrāk reģistrētās tiesības attiecībā uz vārdu “OBELIX”:

11.

Savu iebildumu pamatojumam prasītāja norāda uz sajaukšanas iespējas pastāvēšanu Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta izpratnē.

12.

Ar 2002. gada 30. maija lēmumu Iebildumu nodaļa noraidīja iebildumus un atļāva pieteiktās Kopienas preču zīmes reģistrācijas procedūras turpināšanu. Uzskatot, ka agrākās preču zīmes plašā pazīstamība nav pārliecinoši pierādīta, Iebildumu nodaļa secināja, ka kopumā preču zīmes nav līdzīgas. Pastāv zināma fonētiskā līdzība, bet to kompensē preču zīmju vizuālais aspekts un it īpaši ļoti atšķirīgie jēdzieni, ko tas apzīmē: “MOBILIX” gadījumā — mobilie tālruņi un “OBELIX” gadījumā — obeliski.

13.

Pēc prasītājas 2002. gada 1. jūlijā celtās prasības Apelāciju ceturtā padome 2003. gada 14. jūlijā pieņēma savu lēmumu. Tā daļēji atcēla Iebildumu nodaļas lēmumu. Apelāciju padome, pirmkārt, precizēja, ka bija jāuzskata, ka iebildumi ir balstīti tikai uz sajaukšanas iespēju. Turpinājumā tā norādīja, ka bija iespējams uztvert zināmu līdzību starp preču zīmēm. Attiecībā uz preču un pakalpojumu salīdzināšanu Apelāciju padome uzskatīja, ka “signalizēšanas un mācību aparāti un instrumenti” Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā un “optikas un mācību aparāti un instrumenti” agrākajā reģistrācijā, kas ietilpst 9. klasē, bija līdzīgi. Pie tāda paša secinājuma tā nonāca attiecībā uz 35. klasē ietilpstošajiem ar reģistrācijai pieteikto Kopienas preču zīmi apzīmētajiem pakalpojumiem “konsultācijas un palīdzības sniegšana komerciālās vadības un organizēšanas jomā, konsultācijas un palīdzības sniegšana komercdarījumu jomā” un ar agrāk reģistrēto preču zīmi apzīmētajiem “tirgvedību un reklāmu”. Apelāciju padome secināja, ka, ņemot vērā līdzības pakāpi starp attiecīgajiem apzīmējumiem, no vienas puses, un starp šīm konkrētajām precēm un pakalpojumiem, no otras puses, pastāv sajaukšanas iespēja no attiecīgās sabiedrības daļas uztveres viedokļa. Tātad tā noraidīja reģistrācijai pieteikto Kopienas preču zīmi attiecībā uz “signalizēšanas un mācību aparātiem un instrumentiem” un pakalpojumiem, kas apzīmēti kā “konsultācijas un palīdzības sniegšana komerciālās vadības un organizēšanas jomā, konsultācijas un palīdzības sniegšana komercdarījumu jomā”, un pieļāva reģistrāciju attiecībā uz pārējām precēm un pakalpojumiem.

14.

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 1. oktobrī, prasītāja lūdza atcelt Apelāciju padomes 2003. gada 14. jūlija lēmumu, izvirzot trīs pamatus, kas balstīti, pirmkārt, uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta neievērošanu, otrkārt, uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta pārkāpumu un, treškārt, uz Regulas Nr. 40/94 74. panta neievērošanu. Jāprecizē, ka tiesas sēdē prasītāja lūdza, pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Apelāciju ceturtajai padomei, lai prasītāja varētu pierādīt savas preču zīmes reputāciju Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta izpratnē.

15.

Pirmās instances tiesa savā spriedumā vispirms izskatīja jautājumu par piecu prasības pieteikumam pievienoto dokumentu pieņemamību, kurus prasītāja pirmo reizi iesniegusi Pirmās instances tiesai, lai pierādītu apzīmējuma “OBELIX” plašo pazīstamību. Konstatējusi, ka šie dokumenti nav bijuši iesniegti procesā ITSB, Pirmās instances tiesa, atsaucoties uz Regulas Nr. 40/94 63. pantu, tos atzina par nepieņemamiem, jo to pieņemšana būtu pretrunā Pirmās instances tiesas Reglamenta 135. panta 4. punktam (pārsūdzētā sprieduma 15. un 16. punkts). Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atgādināja īpašības, kas piemīt prāvai par tiesību aktu atcelšanu, kuras ietvaros tiesā apstrīdētā akta tiesiskums ir jāvērtē atbilstoši akta pieņemšanas brīdī spēkā esošiem tiesību un faktiskajiem apstākļiem.

16.

Turpinājumā Pirmās instances tiesa atzina par nepieņemamu pamatu, kas balstīts uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu, uzsverot, ka šīs normas iespējamo piemērošanu prasītāja nevienā brīdī nav lūgusi procesā Apelāciju padomē un ka līdz ar to Apelāciju padome to nav vērtējusi. Taču, pirmkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 74. pantu lietas izskatīšanas procesā, kas attiecas uz reģistrācijas atteikuma relatīvu pamatojumu, ITSB aprobežojas ar lietas dalībnieku izvirzīto pamatu un prasību pārbaudi. Otrkārt, tā kā Pirmās instances tiesā celtās prasības mērķis ir ITSB Apelāciju padomju lēmumu tiesiskuma kontrole Regulas Nr. 40/94 63. panta izpratnē, šai kontrolei ir jāattiecas uz tiesību jautājumiem, kas tikuši izvirzīti procesā Apelāciju padomēs. Treškārt, Pirmās instances tiesas Reglamenta 135. panta 4. punktā ir noteikts, ka “lietas dalībnieki procesuālajā rakstā nevar mainīt Apelāciju padomē izskatītā strīda priekšmetu” (pārsūdzētā sprieduma 19.–25. punkts).

17.

Visbeidzot, Pirmās instances tiesa atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punktam atzina par nepieņemamu to prasījumu daļu, kas pirmo reizi tika iesniegta tiesas sēdē (pārsūdzētā sprieduma 28. un 29. punkts).

18.

Turpinājumā Pirmās instances tiesa izskatīja pamatus pēc būtības. Attiecībā uz pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 40/94 74. panta pārkāpumu un saskaņā ar kuru, tā kā otrs procesa dalībnieks nav to apstrīdējis, Apelāciju Padomei būtu bijis jābalstās uz principu, ka iebildumu iesniedzējas preču zīmei “OBELIX” bija reputācija, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 34. un 35. punktā nosprieda, ka Regulas Nr. 40/94 74. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka ITSB ir pienākums uzskatīt par pamatotiem punktus, ko norādījis kāds no lietas dalībniekiem un ko nav apstrīdējis otrs procesa dalībnieks. Šajā lietā ne Iebildumu nodaļa, ne Apelāciju padome nav uzskatījusi, ka prasītāja ar faktiem vai pierādījumiem bija pārliecinoši pamatojusi savu juridisko vērtējumu, proti, nereģistrēta apzīmējuma pazīstamību un reģistrēta apzīmējuma paaugstināto atšķirtspēju. Tādēļ pārsūdzētā sprieduma 36. punktā Pirmās instances tiesa atzina šo pamatu par nepamatotu.

19.

Attiecībā uz pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta pārkāpumu, Pirmās instances tiesa vispirms izvērtēja attiecīgo preču un pakalpojumu līdzību. Pirmās instances tiesa noraidīja prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā minētās preces, kas ietilpst 9. un 16. klasē, agrākās reģistrācijas laikā bija ietvertas plaši formulētajā preču un pakalpojumu sarakstā, pārsūdzētā sprieduma 61. punktā norādot, ka tas fakts vien, ka konkrētā prece tiek izmantota kā kādas citas preces detaļa, aprīkojums vai sastāvdaļa, pats par sevi nav pietiekams, lai tiktu pierādīts, ka gala preces, kas ietver šīs sastāvdaļas, ir līdzīgas, jo cita starpā to raksturs, mērķis un attiecīgie klienti tik tiešām var būt dažādi. Pārsūdzētā sprieduma 62. un 63. punktā Pirmās instances tiesa turpināja:

20.

Apstiprinājusi Apelāciju padomes secinājumu par līdzības neesamību starp preču zīmes reģistrācijas pieteikumā paredzētajiem pakalpojumiem, kas ietilpst 37. un 42. klasē, un ar agrāko reģistrāciju paredzētajiem pakalpojumiem, kas ietilpst 42. klasē (67. punkts), Pirmās instances tiesa konstatēja:

21.

Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 70. punktā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka “attiecīgās preces un pakalpojumi nav līdzīgi”, taču ar vienu izņēmumu: pastāv līdzība starp Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā minēto “datoru un datorprogrammu nomu” (42. klase) un prasītājas “datoriem” un “datorprogrammām, kas ierakstītas uz datu nesējiem” (9. klase) sakarā ar to papildinošo raksturu.

22.

Attiecībā uz apzīmējumu salīdzināšanu Pirmās instances tiesa norādīja, ka apstrīdētajā lēmumā Apelāciju padome ir uzskatījusi, ka attiecīgie apzīmējumi bija līdzīgi (pārsūdzētā sprieduma 74. punkts), un tad veica to vizuālo, fonētisko un konceptuālo salīdzinājumu (pārsūdzētā sprieduma 75.–81. punkts).

23.

Pirmās instance tiesa it īpaši uzskatīja, ka, lai gan abiem apzīmējumiem ir kopīga burtu “OB” kombinācija un galotne “LIX”, tām piemīt noteikts skaits ievērojamu vizuālo atšķirību kā, piemēram, diviem burtiem “OB” sekojošie burti, kas pirmajā gadījumā ir “E” un otrajā — “I”, vārdu sākuma burti (reģistrācijai pieteiktā Kopienas preču zīme sākas ar “M”, un agrākā preču zīme sākas ar “O”) un garums. Atgādinājusi, ka patērētāja uzmanība ir vērsta galvenokārt uz vārda sākuma daļu, Pirmās instances tiesa secināja, ka “attiecīgie apzīmējumi nav vizuāli līdzīgi vai ka tiem piemīt vairāk nekā vāja vizuālā līdzība” (pārsūdzētā sprieduma 75. un 76. punkts).

24.

Pēc apzīmējumu fonētiskā salīdzinājuma Pirmās instances tiesa secināja, ka tiem piemīt zināma fonētiskā līdzība (77. un 78. punkts). Attiecība uz konceptuālo līdzību Pirmās instances tiesa konstatēja, ka, lai gan vārds “OBELIX” tika reģistrēts kā vārdiska preču zīme, vidusmēra sabiedrības daļa to viegli identificē kā komiksu sērijas populāru personāžu un tas padara sabiedrības daļas apziņā diezgan neiespējamu konceptuālo sajaukšanu ar vairāk vai mazāk līdzīgiem vārdiem (pārsūdzētā sprieduma 79. punkts). Tā kā vārdiskajam apzīmējumam “OBELIX”, raugoties no attiecīgās sabiedrības daļas viedokļa, ir skaidra un specifiska nozīme un līdz ar to šī sabiedrības daļa ir spējīga to uzreiz uztvert, konceptuālās atšķirības, kas šķir attiecīgos apzīmējumus, ir tādas, kas neitralizē apzīmējumu fonētisko līdzību, kā arī iespējamo vizuālo līdzību (pārsūdzētā sprieduma 80. un 81. punkts).

25.

Attiecībā uz sajaukšanas iespēju Pirmās instances tiesa, atsaucoties uz 2003. gada 22. oktobra spriedumu lietā T-311/01 Éditions Albert René/ITSB — Trucco (“STARIX”) (Recueil, II-4625. lpp.), norādīja, ka “atšķirības starp attiecīgajiem apzīmējumiem ir pietiekamas, lai novērstu sajaukšanas iespēju no mērķa sabiedrības daļas uztveres viedokļa, [jo] šāda iespējamība ir kumulatīvi jāpieņem, ja attiecīgo preču zīmju līdzības pakāpe un ar šīm preču zīmēm apzīmēto preču un pakalpojumu līdzības pakāpe ir pietiekami augsta” (pārsūdzētā sprieduma 82. punkts). Tā turpināja:

26.

Līdz ar to Pirmās instances tiesa noraidīja prasītājas celto prasību.

27.

Prasītāja procesā Pirmās instances tiesā 2006. gada 13. janvārī iesniedza apelācijas sūdzību par Pirmās instances tiesas spriedumu.

28.

Jākonstatē arī, ka šī apelācijas sūdzība, lai gan tā ir pieņemama, ņemot vērā tās teksta apjomu, neatbilst ieteikumiem, kas izklāstīti Praktisko norādījumu par tiešajām prasībām un apelācijām 44. punktā ( 5 ).

29.

2007. gada 25. oktobra tiesas sēdē lietas dalībnieki iesniedza savus apsvērumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem.

30.

Savas apelācijas pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza sešus pamatus. Ar pirmo pamatu tā norāda uz to, ka pārsūdzētajā spriedumā tika pārkāpts Regulas Nr. 40/94 63. pants un pieņemts lēmums attiecībā uz preču zīmju līdzību, lai gan šī līdzība neietilpa Pirmās instances tiesā izskatītā strīda priekšmetā. Tādējādi Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi reformatio in pejus aizlieguma principu. Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu attiecībā uz preču un pakalpojumu līdzību un preču zīmju līdzību. Ar trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 74. pantu. Ar ceturto pamatu tā apgalvo, ka tika pārkāpts Regulas Nr. 40/94 63. pants un Pirmās instances tiesas Reglamenta 135. panta 4. punkts. Ar piekto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 63. pantu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. un 48. pantu, kā arī 135. panta 4. punktu, atzīstot par nepieņemamu apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumu daļu, kurā tika lūgts nodot lietu atpakaļ Apelāciju padomei. Sestais pamats attiecas uz Regulas Nr. 40/94 63. panta pārkāpumu saistībā ar atteikumu pieņemt dažus dokumentus.

31.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesas spriedumā nav ievērots Regulas Nr. 40/94 63. pants, kā arī Kopienu administratīvo un procesuālo tiesību vispārējie principi tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa pretēji apstrīdētajam Apelāciju padomes lēmumam secināja, ka konfliktējošas preču zīmes “OBELIX” un “MOBILIX” nav līdzīgas, tādējādi pieņemot prasītājai nelabvēlīgu lēmumu jautājumā, kas netika formāli pareizā veidā izvirzīts, un tātad pārsniedzot kompetenci, kas piešķirta Pirmās instances tiesai, tai īstenojot kontroli pār ITSB Apelāciju padomju lēmumiem tādās lietās kā šī.

32.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsver, ka jautājums par preču zīmju līdzību nekādā veidā nav bijis Pirmās instances tiesā celtās prasības priekšmets un tātad nevarēja būt par Pirmās instances tiesā izskatītā strīda priekšmetu. Tomēr, lai gan neviens no lietas dalībniekiem attiecīgajā instancē nebija izvirzījis jautājumu par preču zīmju līdzību saskaņā ar atbilstošajiem nosacījumiem, Pirmās instances tiesa pieņēma apelācijas sūdzības iesniedzējai nelabvēlīgu lēmumu par šo jautājumu un līdz ar to faktiski neievēroja reformatio in pejus aizlieguma principu.

33.

ITSB, atsaucoties uz 1998. gada 29. septembra spriedumu lietā C-39/97 Canon (Recueil, I-5507. lpp., 17. punkts un rezolutīvā daļa), savukārt apgalvo, ka pirmais pamats ir acīmredzami pilnīgi nepamatots. Pirmās instances tiesai bija pienākums atkārtoti izskatīt jautājumu par attiecīgo apzīmējumu līdzību. Apelācijas sūdzības iesniedzēja savā prasības pieteikumā apstrīdēja Apelāciju padomes secinājumus par sajaukšanas iespēju. Tā kā apzīmējumu līdzība ir viens no šo secinājumu elementiem, Pirmās instances tiesai ir obligāti jāizskata šis jautājums, lai pārbaudītu Apelāciju padomes secinājumu tiesiskumu saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu un lai nodrošinātu tā pareizu piemērošanu.

34.

Turklāt ITSB atgādina, ka Pirmās instances tiesa nav grozījusi Apelāciju padomes lēmumu. Tiešām, reformatio in pejus aizliegums neļauj instancei, kas izskata sūdzību, pārsniegt sūdzības iesniedzēja prasījumus un to nostādīt mazāk labvēlīgā stāvoklī nekā tas, kādā sūdzības iesniedzējs būtu, ja tas sūdzību neceltu. Aplūkojamā lietā Pirmās instances tiesa nav grozījusi lēmumu, ar kuru Apelāciju padome bija daļēji apmierinājusi iebildumus. Tātad prasītāja nebija nostādīta mazāk labvēlīgā stāvoklī, nekā tā bija pirms prasības pieteikuma iesniegšanas Pirmās instances tiesai.

35.

Saskaņā ar procesuālo tiesību vispārējo reformatio in pejus aizlieguma principu augstākas instances tiesa, kuras kompetencē ir pieņemt lēmumu attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekli, piemēram, par apelāciju, nevar pārsūdzēto zemākas instances tiesas lēmumu padarīt mazāk labvēlīgāku prasītājai, ja prasītāja ir vienīgā, kas ir izmantojusi šo tiesību aizsardzības līdzekli ( 6 ).

36.

No reformatio in pejus aizlieguma principa vienlīdz izriet, ka parasti vissliktākais iznākums saistībā ar prasītājas izmantoto tiesību aizsardzības līdzekli ir tā noraidīšana un apstrīdētā lēmuma vienkārša apstiprināšana ( 7 ).

37.

Jākonstatē, ka tas tā ir apelācijas sūdzības iesniedzējas gadījumā. Atbilstoši pārsūdzētajam Pirmās instances tiesas spriedumam tās stāvoklis saglabājās tāds pats kā pirms tās prasības iesniegšanas Pirmās instances tiesai. No šī viedokļa ir grūti runāt par reformatio in pejus.

38.

Tomēr reformatio in pejus aizliegums Kopienu tiesā ir ierobežots ar šīs tiesas pienākumu pēc savas ierosmes izvirzīt pamatus saistībā ar sabiedrisko kārtību ( 8 ). Iekšējās likumības pamatu Kopienu tiesā var izskatīt tikai pēc prasītāja lūguma, savukārt tiesa var un tai pat ir pienākums izvirzīt pamatu saistībā ar sabiedrisko kārtību pēc savas ierosmes ( 9 ).

39.

Jāuzsver, ka sabiedriskās kārtības koncepts saistībā ar Kopienu tiesā izvirzītajiem pamatiem ( 10 ) ir “paredzēts tikai jautājumiem, par kuriem, ņemot vērā to svarīgumu vispārējām interesēm, nedz lietas dalībnieki, nedz pati tiesa nevar lemt pēc saviem ieskatiem un kuri jāizskata pēc savas ierosmes kā iepriekšēji jautājumi (in limine litis), pat ja lietas dalībnieki tos nebija izvirzījuši” ( 11 ).

40.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā pārsūdzētajā spriedumā pēc savas ierosmes izskatīja Apelāciju padomes lēmuma tiesiskumu saistībā ar jautājumu par līdzību, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja to nebija apstrīdējusi. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka tas ir reformatio in pejus, jo Pirmās instances tiesa izskatīja pamatu, ko tā nebija izvirzījusi prasībā.

41.

Jāuzsver, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi Apelāciju padomes vērtējumu tiesiskumu attiecībā uz apzīmējumu “OBELIX” un “MOBILIX” līdzību un ar šīm divām preču zīmēm aizsargāto preču un pakalpojumu līdzību. Tomēr no Pirmās instances tiesai iesniegtā prasības pieteikuma un it īpaši no tā 2.3. un turpmākajiem punktiem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucās uz jautājumu par apzīmējumu “OBELIX” un “MOBILIX” līdzību un ar šīm divām preču zīmēm aizsargāto preču un pakalpojumu līdzību, kā arī sajaukšanas iespēju savā Pirmās instances tiesai iesniegtajā prasībā. Saistībā ar iekšējās likumības pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta neievērošanu, tā izvirzīja argumentus attiecībā uz iepriekš minēto zīmju un apzīmējumu līdzību. Šī pamata ietvaros, runājot par iebildumiem, kas saistīti ar preču zīmes “OBELIX” pazīstamības un ļoti augstas atšķirtspējas pārkāpumu, tā Pirmās instances tiesā norādīja, ka abi apzīmējumi “OBELIX” un “MOBILIX” no konceptuālā un fonētiskā viedokļa ir ļoti līdzīgi ( 12 ). Tāpat tā apgalvoja, ka pastāv konceptuālas sajaukšanas iespēja, ņemot vērā savstarpējo saistību starp preču līdzību, preču zīmju līdzību un preču zīmes “OBELIX” atšķirtspēju ( 13 ). Tādējādi tā ir iekļāvusi jautājumu par apzīmējumu “OBELIX” un “MOBILIX” līdzību strīda priekšmetā.

42.

Strīda priekšmetā, ko noteikusi apelācijas sūdzības iesniedzēja atbilstoši Regulas Nr. 40/94 63. pantam, bija ietverts arī jautājums par divu apzīmējumu “OBELIX” un “MOBILIX” līdzību. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar pārmest Pirmās instances tiesai, ka tā pieņēma lēmumu par abu apzīmējumu “OBELIX” un “MOBILIX” līdzību, analizējot faktoru savstarpējo saistību.

43.

Pirmās instances tiesa nav pārkāpusi nedz Regulas Nr. 40/94 63. pantu, nedz procesuālo tiesību vispārējo reformatio in pejus aizlieguma principu.

44.

Šo pamatu nevar apmierināt.

45.

Ar šo pamatu, kura izklāstītā teksta apjoms ir ievērojams un kas ir sadalīts divās daļās, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka nav ievērots Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts attiecībā uz preču un pakalpojumu līdzību un preču zīmju līdzību.

46.

Pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka Pirmās instances tiesa, izvērtējot preču un pakalpojumu līdzību, pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja vispirms pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā esot piemērojusi nepareizu juridisku kritēriju, lai noteiktu, vai attiecīgās preces un pakalpojumi ir līdzīgi. Otrā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, secinot, ka strīdīgās preču zīmes ir atšķirīgas.

47.

Attiecībā uz pirmo daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka līdzības analīze būtu bijusi jāveic ar pieņēmumu, ka konfliktējošās preču zīmes ir identiskas un ka agrākajai preču zīmei “OBELIX” piemīt ļoti augsta atšķirtspēja vai tai ir noteikta reputācija. Tātad pareizais juridiskais kritērijs būtu šāds: preces (un pakalpojumi) ir līdzīgi, ja sabiedrība varētu uzskatīt, ka tie ir no viena uzņēmuma vai no ekonomiski saistītiem uzņēmumiem, ja tos laiž tirgū ar identiskām preču zīmēm un ja agrākajai preču zīmei piemīt ļoti augsta atšķirtspēja un tai ir ļoti laba reputācija.

48.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Pirmās instances tiesas izdarīto konkrēto preču līdzības novērtējumu saskanību un pamatotību, jo minētā tiesa pieļāva acīmredzami kļūdainu preču saraksta interpretāciju, to sagrozot. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 62. punktā ietvertais Pirmās instances tiesas apgalvojums, ka “no 9. klasē ietilpstošo agrāk reģistrēto preču un pakalpojumu saraksta formulējuma izriet, ka ar šīm tiesībām apzīmētās jomas ir foto, kino, optika, apmācība un videospēles”, nav precīzs un ir pretrunā šo preču sarakstam, kā arī pašas Pirmās instances tiesas apgalvojumiem 63. punktā. Šajā pašā pārsūdzētā sprieduma 62. punktā ietvertais apgalvojums, ka ar preču zīmi “MOBILIX” saistītā joma gandrīz ekskluzīvā veidā ir visu veidu telekomunikācijas, esot arī pretrunā preču sarakstam, kurā minētas ne tikai telekomunikācijas, bet arī “akumulatori un baterijas”, “transformatori un konvektori”, “kodētāji un dekoderi”, “kodētās kartes” un “kartes šifrēšanai”.

49.

Attiecībā uz “MOBILIX” pakalpojumu, kas ietilpst 35., 37., 38. un 42. klasē, un ar preču zīmi “OBELIX” aptverto preču salīdzinājumu apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz nesaskanību starp Pirmās instances tiesas konstatējumiem pārsūdzētā sprieduma 68. punktā (“38. klasē ietilpstošiem pakalpojumiem, kas minēti preču zīmes reģistrācijas pieteikumā, ir vairāk nekā vāja līdzības pakāpe ar pakalpojumiem, ko aizsargā agrākās tiesības attiecībā uz 41. klasi”) un secinājumu pārsūdzētā sprieduma 70. punktā, saskaņā ar kuru attiecīgās preces un pakalpojumi nav līdzīgi, un apstrīd Pirmās instances tiesas novērtējumu, ar ko tā noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu, saskaņā ar kuru visas Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumā minētās preces un pakalpojumi var tikt saistīti ar “datoriem” un “datorprogrammām” (9. klase), ko apzīmē agrākā preču zīme (pārsūdzētā sprieduma 69. punkts).

50.

Ar otrā pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, secinot, ka strīdīgās preču zīmes ir atšķirīgas, pārkāpa Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Šī daļa ir izvirzīta pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzējas minētajam pirmajam pamatam. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav piemērojusi pareizus juridiskos kritērijus, lai novērtētu preču zīmju līdzību. Attiecībā uz vizuālo līdzību Pirmās instances tiesa patvaļīgi uzsvēra preču zīmju atšķirības, lai gan saskaņā ar preču zīmju tiesību vispārējiem principiem kopīgie elementi parasti ir svarīgāki nekā atšķirīgie. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesas izdarīto fonētiskās līdzības, kā arī konceptuālās līdzības novērtējumu neatbalsta neviens no Pirmās instances tiesai iesniegtajiem faktiem. Saistībā ar konceptuālo salīdzinājumu apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Pirmās instances tiesas konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 79. punktā, saskaņā ar kuru “populārā personāža konkrēta attēlošana padara sabiedrības daļas apziņā diezgan neiespējamu konceptuālo sajaukšanu ar vairāk vai mazāk līdzīgiem vārdiem”. Pirmās instances tiesas argumentācija nav pareiza tāpēc, ka saskaņā ar vispāratzītiem preču zīmju tiesību principiem — jo plašāk ir pazīstama agrāka preču zīme vai augstāka ir tās atšķirtspēja, jo lielāka ir sajaukšanas iespēja.

51.

Tāpat apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 80.–82. punktā piemēroja tā saukto “neitralizācijas” teoriju. Apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka šī teorija ir piemērojama tikai sajaukšanas iespējas galīgas novērtēšanas stadijā, taču nav piemērojama gadījumā, ja konfliktējošas preču zīmes ir vai nu vizuāli, vai fonētiski, vai arī vizuāli un fonētiski līdzīgas. Līdz ar to pareizajam juridiskajam kritērijam ir jābūt šādam: divas preču zīmes ir līdzīgas (un tātad instancei, kura pieņem lēmumu un kura konstatējusi preču vai pakalpojumu līdzību vai identiskumu, jāsāk sajaukšanas iespējas analīze), ja pastāv (zināma, paaugstināta vai pilnīga) vizuāla līdzība (kas nozīmē arī noteiktu fonētisko līdzību) vai ja pastāv (zināma, paaugstināta vai pilnīga) fonētiska līdzība, neatkarīgi no tā, vai pastāv konceptuālā līdzība. Tāpat divas preču zīmes ir līdzīgas, ja, pat nepastāvot vizuālai vai fonētiskai līdzībai, tās ir konceptuāli identiskas vai līdzīgas.

52.

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesa esot pārpratusi tās izvirzīto argumentu, pārsūdzētā sprieduma 85. punktā apgalvojot, ka tā atsaucās uz kādām ekskluzīvām tiesībām attiecībā uz piedēkļa “ix” izmantošanu, lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja bija norādījusi, ka tai pieder tādu preču zīmju saime, kas izveidotas līdzīgi “MOBILIX”, izmantojot aprakstošo daļu, kas atspoguļo personāža profesiju vai darbības veidu, un to savienojot ar piedēkli “ix”. Līdz ar to netieša norāde uz “mobile” nevis attālina no preču zīmju saimes, bet pat palielina sajaukšanas iespēju, jo preču zīmju saimes esamība parasti ir uzskatāma par atsevišķu sajaukšanas iespējas pamatu, pat ja nepastāv fonētiska un vizuāla līdzība.

53.

ITSB norāda, ka no vairākiem apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem argumentiem vienīgais tiesību jautājums ir tas, vai pārsūdzētā sprieduma 81. punktā Pirmās instances tiesa varēja likumīgi secināt, ka konceptuālās atšķirības, kas šķir attiecīgos apzīmējumus, ir tādas, kas neitralizē esošo fonētisko un vizuālo līdzību. Pirmās instances tiesa pareizi izskatīja visus elementus, kas atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir jāņem vērā, lai veiktu sajaukšanas iespējas visaptverošu vērtējumu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis visaptverošais vērtējums nozīmē, ka starp diviem apzīmējumiem pastāvošās konceptuālās un vizuālās atšķirības var neitralizēt to fonētisko līdzību, ja vien vismaz vienam no šiem apzīmējumiem attiecīgās sabiedrības daļas uztverē ir skaidra un noteikta nozīme, kā rezultātā šī sabiedrība to ir spējīga tieši uztvert. Jautājums, vai šāda “neitralizācija” patiešām notiek attiecīgā patērētāja uztverē, ir atbilstošo faktu novērtēšanas jautājums. Šīs novērtēšanas rezultāts ir faktu konstatācija, uz kuru neattiecas Tiesas kontrole apelācijas tiesvedībā.

54.

Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesai, salīdzinot attiecīgās preces un pakalpojumus un preču zīmes, būtu bijis jāņem vērā preču zīmes “OBELIX” reputācija, ITSB norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja jauc divus jēdzienus, proti, OBELIX — slavena komiksu sērijas personāža — reputāciju un preču zīmes “OBELIX” potenciālo reputāciju. Nav tāda tiesiskā principa vai precedenta, saskaņā ar kuru slavens literatūras personāžs būtu automātiski uzskatāms par preču zīmi ar reputāciju. Viss ir atkarīgs no konkrētas lietas apstākļiem, un apelācijas sūdzības iesniedzēja procesa ITSB ietvaros nekad nebija sniegusi pierādījumus tam, ka slavens personāžs patiešām pakāpeniski pārveidojies par preču zīmi ar reputāciju. Līdz ar to, atsakoties ņemt vēra vārda OBELIX, kas apzīmē komiksu sērijas slaveno personāžu, reputāciju, lai noteiktu agrākās preču zīmes aizsardzības darbības jomu, Pirmās instances tiesa pareizi piemēroja principu, saskaņā ar kuru iebildumu procesā, kas attiecas uz reģistrācijas atteikuma relatīvu pamatojumu, kompetentajai iestādei jāaprobežojas ar pušu iesniegto pamatu un prasību pārbaudi.

55.

ITSB norāda, ka, piekrītot Pirmās instances tiesas noteiktajiem principiem, taču apstrīdot tās secinājumus, apelācijas sūdzības iesniedzēja vērsās pret Pirmās instances tiesas izdarītajiem faktu vērtējumiem, uz kuriem neattiecas Tiesas kontrole apelācijas tiesvedībā.

56.

Saistībā ar apgalvojumiem, ka Pirmās instances tiesa esot sagrozījusi faktus vai pierādījumus, ITSB uzskata, ka Pirmās instances tiesa pareizi atveidoja preču un pakalpojumu sarakstu un veica salīdzinošu analīzi, pamatojoties uz tādiem kritērijiem kā ražotāja vai preču izplatīšanas veids. ITSB uzskata, ka otrais pamats ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams.

57.

No EKL 225. panta un Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelāciju var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi vienīgi Pirmās instances tiesa ir kompetenta konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī izvērtēt pierādījumus. Tātad šo faktu un pierādījumu izvērtēšana, izņemot gadījumus, kad tie tiek sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas tiesvedībā ( 14 ).

58.

Lai piemērotu Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, pat gadījumā, ja pastāv identiskums ar preču zīmi, kuras atšķirtspēja ir īpaši augsta, vēl ir jāsniedz pierādījums par apzīmēto preču vai pakalpojumu līdzību. Būtībā šajā noteikumā ir paredzēts, ka, lai pastāvētu sajaukšanas iespēja, ir jāpastāv apzīmēto preču vai pakalpojumu identiskumam vai līdzībai.

59.

Lai pastāvētu sajaukšanas iespēja, ir jāpastāv apzīmēto preču vai pakalpojumu identiskumam vai līdzībai. Līdz ar to pat gadījumā, ja pastāv identiskums ar preču zīmi, kuras atšķirtspēja ir īpaši augsta, vēl ir jāsniedz pierādījums par apzīmēto preču vai pakalpojumu līdzību ( 15 ).

60.

Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, saskaņā ar kuru Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot nepareizu juridisku kritēriju vai pat vispār nepiemērojot juridisku kritēriju, bet gan izvirzot vienkāršu argumentāciju, kurā ir ietverti pretrunīgi apgalvojumi, nav pamatots.

61.

No pārsūdzētā sprieduma 60.–71. punkta pārbaudes izriet, ka tad, kad Pirmās instances tiesa bija sīki izanalizējusi dažādus faktorus, kas raksturo saistību starp attiecīgajām precēm un pakalpojumiem, tā varēja pamatoti, nepieļaujot tiesību kļūdu, secināt, ka ar preču zīmi “MOBILIX” paredzētās preces un pakalpojumi nav līdzīgi ar apzīmējumu “OBELIX” apzīmētajiem pakalpojumiem.

62.

Attiecībā uz argumentu, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi acīmredzamu pretrunu starp pārsūdzētā sprieduma 62. un 63. punktu un ka pārsūdzētā sprieduma 63. punktā ir neprecizitātes, jākonstatē, ka būtībā šā argumenta mērķis ir apstrīdēt Pirmās instances tiesas izdarīto faktu novērtējumu un ar to faktiski tiek lūgts Tiesu aizstāt Pirmās instances tiesas izdarīto faktu vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 62. un 63. punktā ar savu vērtējumu. Līdz ar to šis apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemams.

63.

Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzējas arguments, ka Pirmās instances tiesa neesot veikusi attiecīgo preču, kas ietilpst 9. un 16. klasē, pareizu analīzi. Ņemot vērā Pirmās instances tiesas veikto analīzi, šis pats secinājums ir izdarāms attiecībā uz iebildumu, ka Pirmās instances tiesa esot aprobežojusies ar preču un pakalpojumu burtisku analīzi, neņemot vēra to saimniecisko saistību un it īpaši neatbildot uz jautājumu, vai attiecīgā sabiedrības daļa tiem piedēvētu vienādu komerciālo izcelsmi, ja preces un pakalpojumi tiktu piedāvāti, izmantojot identisko preču zīmi.

64.

Šajā sakarā ir jānoraida arī iebildums, kas saistīts ar jautājumu, vai Pirmās instances tiesa sava sprieduma 81. punktā ( 16 ) varēja secināt, ka šajā lietā konceptuālās atšķirības, kas šķir attiecīgos apzīmējumus, ir tādas, kas neitralizē fonētisko līdzību, kā arī iespējamo iepriekš minēto vizuālo līdzību. Pirmkārt, ir jākonstatē, ka 72. un 74.–80. punktā Pirmās instances tiesa pareizi piemēroja judikatūrā noteiktos kritērijus. Otrkārt, no pārsūdzētā sprieduma 79. punkta, kas attiecas uz vārdiem “MOBILIX” un “OBELIX”, ir arī skaidrs, ka Pirmās instances tiesa tajā izdarīja noteiktus faktu konstatējumus un ka prasītāja mēģina apstrīdēt Pirmās instances tiesas veikto faktu novērtējumu un faktiski lūdz Tiesu aizstāt Pirmās instances tiesas izdarīto faktu vērtējumu ar savējo.

65.

Līdz ar to no visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pamats ir jānoraida kā nepamatots.

66.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā, atsakoties atzīt, ka preču zīme “OBELIX” ir plaši pazīstama un tai piemīt ļoti augsta atšķirtspēja, neesot ievērojusi Regulas Nr. 40/94 74. pantu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd Pirmās instances tiesas konstatējuma pamatotību, saskaņā ar kuru ITSB bija novērtējis faktus un pierādījumus, jo tam tas bija jāizdara atbilstoši Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punktam, tomēr ITSB tos bija atzinis par nepietiekamiem, lai pierādītu nereģistrētā apzīmējuma plašu pazīstamību un reģistrētā apzīmējuma ļoti augstu atšķirtspēju. Tā kā Orange faktiski piedalījās procesā Apelāciju padomē, taču neapstrīdēja un nekādā citā veidā neapšaubīja apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumus, būtu absurdi prasīt, lai tā sniegtu visus pierādījumus, jo neviena Kopienu tiesību norma vai princips neuzliek lietas dalībniekam pienākumu sniegt pierādījumus tam, par ko nepastāv strīds starp lietas dalībniekiem. Iebildumu nodaļa un Apelāciju padome ir tieši atzinušas apzīmējuma “OBELIX” plašu pazīstamību. Apelāciju padomei no tā būtu bijis jāsecina, ka preču zīmei “OBELIX” piemīt ļoti augsta atšķirtspēja un ka tā ir plaši pazīstama. Turklāt, tā kā plaši zināmi fakti nav jāpierāda, tāds pats princips jāpiemēro slavenām preču zīmēm.

67.

ITSB uzskata, ka trešais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots. Apelāciju padomes pārbaudāmo faktu bāzes ierobežojums, kas izriet no Regulas Nr. 40/94 74. panta, neliedz tai papildus faktiem, ko lietas dalībnieki ir iesnieguši iebildumu procesa gaitā, ņemt vērā faktus, kas ir plaši pazīstami. Tomēr šajā lietā par plaši pazīstamu var uzskatīt tikai OBELIX kā komiksu sērijas personāža vārdu. Taču šis konstatējums kā tāds nav piemērojams preču zīmei “OBELIX”, jo nav tāda precedenta, saskaņā ar kuru slaveni literatūras personāži būtu uzskatāmi par preču zīmi ar reputāciju.

68.

Gadījumā, ja starp lietas dalībniekiem nepastāvētu strīds par preču zīmes “OBELIX” reputāciju, Pirmās instances tiesai šāds konstatējums nebūtu saistošs, bet tai gan būtu pienākums pārbaudīt, vai, apstrīdētajā lēmumā izdarot secinājumu par preču zīmju līdzības neesamību, Apelāciju padome nav pārkāpusi Regulu Nr. 40/94. Inter partes procesa ITSB ietvaros neviens princips neprasa uzskatīt par pierādītiem faktus, kurus nav apstrīdējis otrais lietas dalībnieks.

69.

Vispirms jāatzīmē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīd plašas pazīstamības novērtējumu, ko sniegušas Apelāciju padome un Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā, tiesiskumu un pareizību.

70.

Kā atgādināts 57. punktā, apelāciju var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi vienīgi Pirmās instances tiesa ir kompetenta konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī izvērtēt pierādījumus. Tātad šo faktu un pierādījumu izvērtējums, izņemot gadījumus, kad tie tiek sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas tiesvedībā.

71.

Savukārt gadījumā, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd Pirmās instances tiesas veikto Kopienu tiesību interpretāciju vai piemērošanu, apelācijas procesā var no jauna izskatīt pirmajā instancē pārbaudītos tiesību jautājumus. Faktiski, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau izmantoti Pirmās instances tiesā, minētais apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu ( 17 ).

72.

Attiecībā uz trešā pamata pamatotību ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punktu lietas izskatīšanas procesa laikā ITSB izskata faktus pēc savas ierosmes; tomēr lietas izskatīšanas procesā, kas attiecas uz reģistrācijas atteikuma relatīvu pamatojumu, pārbaude attiecas tikai uz lietas dalībnieku izvirzītajiem pamatiem un prasībām. Šajā sakarā ir jāuzsver, ka prasītājs, kas atsaucas uz plaši pazīstamiem faktiem var Pirmās instances tiesā apstrīdēt izdarīto to faktu konstatējumu pareizību, ko izdarījusi Apelāciju padome attiecībā uz plašu pazīstamību.

73.

Tomēr Pirmās instances tiesas konstatējums attiecībā uz faktu, uz kuriem balstīts ITSB Apelāciju padomes lēmums, plašu pazīstamību, tostarp arī attiecībā uz apzīmējuma “OBELIX” plašu pazīstamību, ir faktu novērtējums, uz kuru, izņemot sagrozīšanas gadījumus, neattiecas Tiesas kontrole apelācijas tiesvedībā ( 18 ). Taču šajā lietā nekas nešķiet sagrozīts.

74.

Līdz ar to Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 32.–36. punktā nospriežot, ka apzīmējuma “OBELIX” plašas pazīstamības un atšķirtspējas juridiskais vērtējums nav pietiekami pamatots ar faktiem un pierādījumiem.

75.

Tādējādi trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

76.

Pirmās instances tiesa neesot ievērojusi Regulas Nr. 40/94 63. pantu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 135. panta 4. punktu, atzīstot par nepieņemamu Pirmās instances tiesai iesniegto prasījumu, ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu un kurš ir pamatots ar to, ka Apelāciju padome nebija piemērojusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu. Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā balstījās uz apelācijas procesa priekšmeta nepareizu interpretāciju un arī neņēma vērā apstākli, ka Apelāciju padome nedrīkstēja aprobežoties ar tai iesniegto faktu un pierādījumu pārbaudi, bet tai bija jāpārbauda arī pirmajā instancē iesniegtie fakti, pat ja šis jautājums nebija tieši minēts apelācijas sūdzības motīvu daļā.

77.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, lai gan argumenti, kurus tā izvirzījusi Apelāciju padomē, bija saistīti ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, iebildumu un apelācijas procesos iesniegto dokumentu rūpīga lasīšana parādītu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nepārtraukti apgalvoja, ka tai pieder preču zīme “OBELIX”, kas ir aizsargāta vienlaikus gan kā reģistrēta Kopienas preču zīme, gan kā plaši pazīstama preču zīme Regulas Nr. 40/94 8. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, gan kā slavena preču zīme. Apelācijas sūdzības iesniedzēja bija vienmēr norādījusi, ka preču zīme, kas ir plaši pazīstama un uz kuru attiecas Regulas Nr. 40/94 8. panta 2. punkta c) apakšpunkts, ir arī preču zīme ar reputāciju Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta izpratnē.

78.

Apelāciju padomes konstatējums, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja skaidri ierobežoja savu prasību, attiecinot to tikai uz jautājumiem, kas saistīti ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punktu, neesot precīzs, un apelācijas sūdzības iesniedzēja to apstrīdēja Pirmās instances tiesā. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja Pirmās instances tiesā izvirzīja argumentus par saistību starp Regulas Nr. 40/94 8. panta 2. un 5. punktu nolūkā pierādīt, ka ar šiem noteikumiem aizsargātajām preču zīmēm mūsdienās ir vienāda nozīme. Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav izskatījusi šo argumentu pēc būtības, atzīstot šo prasījumu daļu par nepieņemamu.

79.

Savukārt ITSB norāda, kā šis pamats ir acīmredzami nepamatots. Apelācijas sūdzības iesniedzēja savā paziņojumā par iebildumiem, izdarot atzīmes attiecīgajos lauciņos, balstīja savus iebildumus uz diviem pamatiem — uz sajaukšanas iespēju ar agrāko preču zīmi un uz netaisnīgu labumu, kas būtu gūts no agrākas preču zīmes atšķirtspējas vai reputācijas, vai kaitējumu, kas tai būtu nodarīts —, sniedzot pierādījumus savu iebildumu pamatojumam. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja nebija minējusi šo pēdējo iebildumu pamatojumu, kas saistīts ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu. Neskatoties uz šo pierādījumu neesamību, ITSB Iebildumu nodaļa atsaukusies uz šo noteikumu, precizējot, ka nav jāpārbauda iebildumu pamatotība saistībā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu, jo apzīmējumi nav līdzīgi. Iesniedzot apelāciju par minēto lēmumu, apelācijas sūdzības iesniedzēja nav lūgusi Apelāciju padomi piemērot Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu un turklāt nav minējusi šo noteikumu kopsavilkumā par pamatiem. Ņemot vērā iepriekš minēto un to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nekad nav identificējusi agrāku preču zīmi, kuras atšķirtspējai vai reputācijai būtu nodarīts kaitējums ar Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, Apelāciju padome secināja, ka iebildumu procesa ietvaros iesniegto dokumentu mērķis drīzāk bija pierādīt nereģistrētās preču zīmes, kas uzrādīta kā viena no divām agrākajām tiesībām, plašu pazīstamību vai, iespējams, reģistrētajai preču zīmei radušos atšķirtspēju, nevis tās reputāciju Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta izpratnē. Tādēļ Apelāciju padome nepieņēma lēmumu par Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta piemērojamību.

80.

Taču tā vietā, lai apgalvotu, ka Apelāciju padome, nepārbaudot Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu, esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 74. pantu, apelācijas sūdzības iesniedzēja Pirmās instances tiesai iesniegtajā prasības pieteikumā norādīja, ka Apelāciju padome esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu. Ņemot vērā, ka Apelāciju padome nebija pārbaudījusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu, Pirmās instances tiesa atbilstoši tās Reglamenta 135. panta 4. punktam pareizi secināja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījums Pirmās instances tiesai par šā noteikuma piemērojamību nav pieņemams.

81.

Vispirms jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja savos iebildumos un Apelāciju padomei iesniegtajā iepriekšējā apelācijas sūdzībā nebija lūgusi pārbaudīt tiesiskumu saistībā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu. No apstrīdētā Apelāciju padomes lēmuma ( 19 ) un šajā apelācijas tiesvedībā lietas dalībnieku iesniegtajiem dokumentiem, ka arī no pārsūdzētā sprieduma un ziņojuma Pirmās instances tiesas sēdē izriet, ka pamats par Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta neievērošanu pirmo reizi ticis iesniegts Pirmās instances tiesā.

82.

Kā to uzsver apelācijas sūdzības iesniedzēja ( 20 ), jāatzīmē, ka ir diezgan grūti atšķirt plaši pazīstamas preču zīmes no preču zīmēm ar reputāciju. Starp Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. un 2. punktu, no vienas puses, un tās pašas regulas 8. panta 5. punktu, no otras puses, pastāv līdzība. Tomēr no norādes uz slavu un plašu pazīstamību saistībā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 2. punkta c) apakšpunktu nevar izsecināt arī norādi uz šīs regulas 8. panta 5. punktu, kurā ir paredzēts gadījums, kad divām preču zīmēm, no kurām vienai ir reputācija Kopienā, atbilstošas preces un pakalpojumi nav līdzīgi. Interpretācija, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkts būtu tikai un vienīgi minētās regulas 8. panta 1. un 2. punkta turpinājums un šie noteikumi būtu jāizskata kopā, lai gan uz 8. panta 5. punktu nebūtu izdarīta norāde ITSB instancēs, neievēro 8. panta 5. punkta piemērošanas jomu. No sistēmiskās interpretācijas viedokļa, gan no Regulas Nr. 40/94 8. panta iekšējās sistēmas, gan no tā ārējās sistēmas izriet, ka 1., 2. un 5. punktā ir ietverti dažādi kritēriji. Ārējā sistēma, proti, teksta uzbūve, skaidri liecina par to, ka šīs regulas 8. panta 1., 2. un 5. punkts ir dažādi punkti. Saskaņā ar iekšējo sistēmu, t.i., teksta satura organizāciju, šo punktu mērķi ir atšķirīgi ( 21 ).

83.

No šā viedokļa apelācijas sūdzības iesniedzēja, kas nav apstrīdējusi Iebildumu nodaļas un Apelāciju padomes lēmuma tiesiskumu saistībā ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu, nevar novērst savu kļūdu, atsaucoties uz līdzīgiem noteikumiem.

84.

Turklāt saistībā ar Kopienu tiesas izskatīšanai nodotiem strīdiem par tiesību aktu atcelšanu apstrīdētā akta tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos elementus, kas pastāvēja akta pieņemšanas brīdī ( 22 ). Tas pats attiecas arī uz strīdiem atbilstoši Regulas Nr. 40/94 63. pantam. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši minētajam pantam celtās prasības mērķis ir kontrolēt ITSB Apelāciju padomju lēmumu tiesiskumu Regulas Nr. 40/94 63. panta izpratnē. Lai gan atbilstoši Regulas Nr. 40/94 63. panta 3. punktam Pirmās instances tiesai “ir piekritība anulēt vai grozīt apstrīdēto lēmumu” [Pirmās instances tiesas kompetencē ir atcelt vai grozīt apstrīdēto lēmumu], šis punkts jāaplūko, ņemot vērā iepriekšējo punktu, saskaņā ar kuru “prasību var celt, pamatojoties uz nekompetenci [kompetences neesamību], būtisku procesuālu pārkāpumu, Līguma vai šīs regulas pārkāpumu vai kāda tiesību akta pārkāpumu saistībā ar to piemērošanu, vai pilnvaru pārsniegšanu”, kā arī ievērojot EKL 229. un 230. pantu. Pirmās instances tiesas veiktajai Apelāciju padomes lēmuma tiesiskuma kontrolei tādējādi ir jāattiecas uz tiesību jautājumiem, kas izvirzīti Apelāciju padomē ( 23 ). Taču ir skaidrs, ka Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkts nebija to tiesību jautājumu vidū, kas izvirzīti Apelāciju padomē.

85.

Līdz ar to prasītāja nevarēja panākt, ka Pirmās instances tiesa pieņem lēmumu par šo pamatu, kas attiecas uz Regulas Nr. 40/94 63. panta un Pirmās instances tiesas Reglamenta iespējamu neievērošanu, lai tiktu noraidīts prasījums atcelt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta nepiemērošanu — pamatu, kas nebija izvirzīts ITSB procesa administratīvajā stadijā.

86.

Pirmās instances tiesa, noraidot kā nepieņemamu pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu, nav pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 63. pantu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 135. panta 4. punktu, noraidot prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta nepiemērošanu. Šis pamats nav pamatots.

87.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Pirmās instances tiesas spriedumā ir pārkāpts Regulas Nr. 40/94 63. pants un Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. un 48. pants un 135. panta 4. punkts, ciktāl ar to atzīts par nepieņemamu tiesas sēdē pakārtoti izvirzītais prasījums Pirmās instances tiesai nodot lietu atpakaļ Apelāciju padomei, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja varētu pierādīt preču zīmes “OBELIX” reputāciju. Pirmās instances tiesas sēdē apelācijas sūdzības iesniedzēja norādīja, ka, ja Pirmās instances tiesai būtu jāpieņem galvenais prasījums, saskaņā ar kuru Apelāciju padome esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu, vai ja tai pašai būtu jāpieņem lēmums par iebildumu, kas saistīts ar Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu, Pirmās instances tiesai katrā ziņā būtu jānodod lieta atpakaļ Apelāciju padomei, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja varētu pierādīt šo apgalvojumu Apelāciju padomē.

88.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka prasījums nodot lietu atpakaļ Apelāciju padomei, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja varētu pierādīt uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu balstīto apgalvojumu, nav “jauns” prasījums, bet gan ir galvenajam, uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punktu balstītajam prasījumam pakārtots prasījums. Šis pakārtotais prasījums obligāti atrodas ārpus galvenā prasījuma un līdz ar to nav “jauns” prasījums pārsūdzētā sprieduma izpratnē. Otrkārt, šķiet, ka Pirmās instances tiesa izmantojusi tās Reglamenta 135. panta 4. punktā minēto “priekšmeta” jēdzienu tādējādi, ka tas ticis grozīts ikreiz, kad sākotnējam prasījumam tika pievienots kāds “prasījums”, neatkarīgi no tā būtības vai konteksta. Strīda priekšmets Apelāciju padomē bija jautājums, vai “MOBILIX” var reģistrēt kā Kopienas preču zīmi attiecībā uz visām pieteiktajām precēm vai to daļu, ņemot vērā iebildumus, ko cēla apelācijas sūdzības iesniedzēja, pamatojoties uz tās preču zīmi “OBELIX”. Apelācijas sūdzības iesniedzēja nekādā ziņā nav grozījusi šo priekšmetu un galveno prasījumu, kura mērķis ir panākt apstrīdētā Apelāciju padomes lēmuma atcelšanu un kas obligāti aptver visus ar to saistītos prasījumus.

89.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsver, ka Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. pants nedz tieši, nedz netieši neaizliedz galvenā prasījuma ietvaros precizēt pakārtotus prasījumus procesa stadijā pēc pieteikuma par lietas ierosināšanu iesniegšanas. Arī Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. pantā nav paredzēts šāds aizliegums.

90.

ITSB apgalvo, ka šis pamats ir acīmredzami nepamatots. Turklāt šis pakārtoti izvirzītais prasījums ir balstīts uz jauno pamatu, saskaņā ar kuru Apelāciju padome esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punktu, nepieņemot lēmumu par Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta piemērojamību, un apelācijas sūdzības iesniedzēja to iesniedza tikai pēc tam, kad tai kļuva skaidrs, ka tās pamats saistībā ar 8. panta 5. punkta pārkāpumu nav pieņemams. Ņemot vērā, ka šis pakārtotais prasījums tika iesniegts tikai tiesas sēdē, Pirmās instances tiesa pareizi atzina to par nepieņemamu, atsaucoties uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. un 48. pantu.

91.

Kā atgādināts arī 57. un 70. punktā, attiecībā uz iespējamiem procedūras pārkāpumiem saskaņā ar EKL 225. panta 1. punktu un Tiesas Statūtu 58. panta pirmo daļu apelāciju var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Atbilstoši pēdējam minētajam noteikumam tā var pamatoties uz to, ka Pirmās instances tiesa nav bijusi kompetenta, pārkāpusi reglamentu [procedūras noteikumus], nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas iesniedzēja intereses, kā arī pārkāpusi Kopienu tiesību aktus ( 24 ). Tātad Tiesai ir kompetence pārbaudīt, vai Pirmās instances tiesā tika pieļauti procedūras pārkāpumi, kas nelabvēlīgi ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, un tai ir jāpārliecinās, ka tikuši ievēroti vispārējie Kopienu tiesību principi un piemērojamie procedūras noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu ( 25 ).

92.

Prasījumi, kas minēti Tiesas Reglamenta 38. panta 1. punktā un Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta d) apakšpunktā, materializē prasības priekšmetu ( 26 ), un tajos ir ietverta lēmuma, kura pieņemšanu prasītājas vēlas panākt Kopienu tiesā ( 27 ), rezolutīva daļa. Tātad šie prasījumi ir strīda priekšmeta sastāvdaļa un tiem ir jābūt izklāstītiem prasības pieteikumā.

93.

Lai gan Kopienu tiesa atzīst pakārtoti (eventualiter) izvirzīto prasījumu pieņemamību gadījumam, ja tiek noraidīti galvenie (principaliter) prasījumi, kas izklāstīti pieteikumā par lietas ierosināšanu ( 28 ), situācija šķiet citāda, ja pakārtotie prasījumi ir izvirzīti tiesvedības laikā vai pat tiesas sēdē. Šādi prasījumi, lai gan tie izvirzīti pakārtoti, ir jauni prasījumi, kas groza strīda priekšmetu, jo tajos ir izpausts lūgums, kas iesniegts pēc tā sabiedriskās kārtības termiņa beigām, kas paredzēts tādu prasību iesniegšanai, kas būtu izskatāmas principaliter izvirzīto prasījumu noraidīšanas gadījumā.

94.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas Reglamenta 42. panta 2. punkta pirmā daļa dod prasītājam tiesības izņēmuma kārtā izvirzīt jaunus pamatus, lai atbalstītu pieteikumā par lietas ierosināšanu izklāstītos prasījumus. Tomēr šī norma nemaz neparedz iespēju prasītājam izvirzīt jaunus prasījumus ( 29 ). Tāpat līdzvērtīgie noteikumi Pirmās instances tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktā noteiktos apstākļos ļauj tiesvedības laikā izvirzīt jaunus pamatus. Taču nekādā gadījumā šos noteikumus nevar interpretēt tādējādi, ka tie atļauj prasītājiem iesniegt Kopienu tiesai jaunus prasījumus un tātad grozīt strīda priekšmetu ( 30 ).

95.

Tomēr sākotnējo prasījumu pārformulēšana ir pieņemama, ja vien ar to tikai precizē prasības pieteikumā ietvertos prasījumus vai ja pārformulētie prasījumi nepārsniedz sākotnējos prasījumus ( 31 ).

96.

Tātad ir jāpārbauda, vai prasījums, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja pakārtoti izvirzīja Pirmās instances tiesas sēdē, ir esošo prasījumu pārformulējums vai jauns prasījums.

97.

Savos pakārtoti izvirzītajos prasījumos apelācijas sūdzības iesniedzēja faktiski lūdza Pirmās instances tiesu izdot rīkojumu ITSB izskatīt tās apgalvojumus pēc būtības, nododot lietu atpakaļ Apelāciju padomei, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja varētu pierādīt, ka tās preču zīmei ir reputācija Regulas Nr. 40/94 8. panta 5. punkta izpratnē. Jānorāda, ka ar pakārtoti izvirzīto prasījumu nevis precizē atcelšanas sekas, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, bet gan lūdz izdot rīkojumu ITSB. Tomēr atbilstoši Regulas Nr. 40/94 63. panta 6. punktam ITSB ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi Kopienu tiesu spriedumu izpildei. Tāpēc Pirmās instances tiesas kompetencē nav izdot rīkojumus ITSB. ITSB ir pienākums izdarīt secinājumus no Pirmās instances tiesas sprieduma rezolutīvās daļas un pamatojuma ( 32 ).

98.

Jāsecina, ka līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja pakārtoti iesniedza jaunu prasījumu, ar kuru tā lūdza izdot rīkojumu ITSB. Tādējādi tās mērķis bija grozīt strīda priekšmetu.

99.

Pirmās instances tiesa varēja pamatoti, nepieļaujot tiesību kļūdu, nepieņemamības dēļ noraidīt prasījumus, kas pakārtoti tika izvirzīti tiesas sēdē, kā jaunus prasījumus.

100.

Šo apelācijas sūdzības pamatu nevar apmierināt.

101.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Pirmās instances tiesas spriedumā ir pārkāpts Regulas Nr. 40/94 63. pants un Pirmās instances tiesas Reglamenta 135. panta 4. punkts, ciktāl tajā atzīti par nepieņemamiem daži dokumenti, kas pirmo reizi iesniegti Pirmās instances tiesai. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Reglamentā nav nekādu aizliegumu attiecībā uz pierādījumu iesniegšanu Pirmās instances tiesai.

102.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja kritizē Pirmās instances tiesas pieņemto tās Reglamenta 135. panta 4. punktā minētā strīda priekšmeta jēdziena interpretāciju. Fakti, uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja norādījusi, lai pamatotu savus argumentus, neesot“priekšmeta” sastāvdaļa, bet gan pierādījumi lietā. Tikai tāpēc, ka Apelāciju padome — administratīvā procesa pēdējā instance — uzskatīja tās sniegtos pierādījumus par nepietiekamiem, lai pierādītu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvojumus, tā iesniedza Pirmās instances tiesai jaunus pierādījumus.

103.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka ar Pirmās instances tiesas, kas ir pirmā tiesas instance, kura kontrolē ITSB lēmumu tiesiskumu, lomu nav saderīga atteikšanās ņemt vērā tai iesniegtos pierādījumus.

104.

ITSB atgādina, ka Pirmās instances tiesas loma ir kontrolēt Apelāciju padomju lēmumu tiesiskumu, nevis pārbaudīt, vai tajā brīdī, kad tā nospriež par apelāciju pret ITSB Apelāciju padomes lēmumu, ir iespējams likumīgi pieņemt jaunu lēmumu ar tādu pašu rezolutīvo daļu kā apstrīdētajā lēmumā. No tā izriet, ka nevar pārmest ITSB prettiesiskumu saistībā ar faktiem, kas tam nav bijuši iesniegti. Pirmās instances tiesai iesniegtie fakti, kas nav bijuši iesniegti ITSB instancēm pirms tam, ir jānoraida.

105.

Kā atgādināts 57., 70. un 91. punktā, apelāciju var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem. Tādējādi vienīgi Pirmās instances tiesa ir kompetenta konstatēt un izvērtēt atbilstošos faktus, kā arī izvērtēt pierādījumus. Tātad šo faktu un pierādījumu izvērtēšana, izņemot gadījumus, kad tie tiek sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas tiesvedībā.

106.

Tāpat ir jāatgādina, ka apelācijas sūdzības gadījumā Tiesai nav kompetences ne konstatēt faktus, ne — principā — izvērtēt pierādījumus, ko Pirmās instances tiesa ir pieņēmusi, lai apstiprinātu šos faktus. Ja šie pierādījumi iegūti likumīgi un vispārējie tiesību principi un procesuālie noteikumi, kas attiecas uz pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, ir ievēroti, tad tikai Pirmās instances tiesa var vērtēt, kādu nozīmi piešķirt tai iesniegtajiem pierādījumiem. Tādējādi šis vērtējums nav tiesību jautājums, kas ir pakļauts Tiesas kontrolei, ja vien nav notikusi pierādījumu, kas ir iesniegti Pirmās instances tiesā, sagrozīšana ( 33 ).

107.

Lai gan apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda uz jautājumu par to, vai, atzīstot piecu dokumentu veidā iesniegtos pierādījumus par nepieņemamiem, tika pārkāpts Pirmās instances tiesas Reglaments, patiesībā runa ir par pamatu, kas saistīts ar pierādījumu sagrozīšanu.

108.

Tomēr aplūkojamajā gadījumā, šķiet, nav pieļauta pierādījumu sagrozīšana vai Pirmās instances tiesas Reglamenta pārkāpums.

109.

Pat ja pieņemtu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas Pirmās instances tiesai iesniegtie pieci dokumenti varētu pierādīt apzīmējuma “OBELIX” plašu pazīstamību, tie nav bijuši iesniegti ITSB apstrīdētā lēmuma pieņemšanas procesā un nav bijuši apspriesti laikus, t.i., pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Saistībā ar Kopienu tiesas izskatīšanai nodotiem strīdiem par tiesību aktu atcelšanu apstrīdētā akta tiesiskums ir jāizvērtē, ņemot vērā faktiskos un tiesiskos elementus, kas pastāvēja akta pieņemšanas brīdī ( 34 ).

110.

Pirmās instances tiesa, sava sprieduma 16. punktā atsaucoties uz tās Reglamenta 135. panta 4. punktu, vēlējās uzsvērt strīdu par tiesību aktu atcelšanu raksturu. Taču ir skaidrs, ka šie pieci dokumenti nav bijuši iesniegti ITSB. Lai tos ņemtu vērā, tie būtu bijuši jāiesniedz administratīvā procesa ITSB laikā.

111.

Sestais pamats nav efektīvs.

112.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

113.

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā paša Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tādēļ, ja atbilstoši manis piedāvātajam tiek noraidīti visi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie pamati, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

114.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai: