1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu papildina lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pamatojoties uz kuru ir taisīts 2004. gada 13. janvāra spriedums lietā Kühne & Heitz ( 2 ). Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa) (Vācija) lūdz Tiesai precizēt minētā sprieduma saturu un piemērojamību.

2.

Iesniedzējtiesa vispirms vēlas noskaidrot, vai nosacījums galīga administratīvā lēmuma pārskatīšanai un labošanai, lai ņemtu vērā Kopienu tiesību normas interpretāciju, kuru kopš tā laika ir sniegusi Tiesa, ir tāds, ka prasītājs valsts tiesā iesniegtajā prasībā ir atsaucies uz Kopienu tiesībām.

3.

Iesniedzējtiesa arī lūdz, lai Tiesa nospriež, vai uz iespēju lūgt galīga administratīvā lēmuma pārskatīšanu un labošanu, kurš ir pretrunā Kopienu tiesībām, attiecas laika ierobežojums.

4.

Vispirms izvērtēšu Tiesas pašreizējo judikatūru jautājumā par tādu administratīvo lēmumu un tiesas nolēmumu pārskatīšanu, kas ir kļuvuši galīgi un kas izrādās pretrunā Kopienu tiesībām atbilstoši vēlākajai Tiesas interpretācijai, un tad pēc kārtas aplūkošu abus minētos jautājumus.

5.

Pirmkārt, ierosinu Tiesai atbildēt iesniedzējtiesai, ka tam, lai būtu izpildīts minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru nolēmums, ko valsts pēdējās instances tiesa pieņēmusi, ievērojot vēlāko Tiesas judikatūru, ir pamatots ar Kopienu tiesību kļūdainu interpretāciju, kura sniegta, nevēršoties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem apstākļos, kas paredzēti EKL 234. panta trešajā daļā, nav nepieciešams, lai prasītājs pamata lietā prasībā, kura valsts tiesā iesniegta par apstrīdēto administratīvo lēmumu, būtu atsaucies uz Kopienu tiesībām.

6.

Otrkārt, ierosinu Tiesai nospriest, ka Kopienu tiesības pieļauj to, ka uz iespēju lūgt tāda administratīvā lēmuma pārskatīšanu un atcelšanu, kas ir kļuvis galīgs pēc tam, kad ir pilnībā izmantoti valsts tiesību aizsardzības līdzekļi, un kas izrādās pretrunā Kopienu tiesībām atbilstoši vēlākajai Tiesas interpretācijai, valsts pēdējās instances tiesai nevēršoties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiecas laika ierobežojums saskaņā ar tiesiskās drošības principu. Dalībvalstīm atbilstoši Kopienu līdzvērtības un efektivitātes principiem ir jānosaka termiņš, kurā šāds lūgums ir jāiesniedz.

7.

EKL 10. pants ir šāds:

“Dalībvalstis veic gan vispārējus, gan īpašus attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no šā Līguma vai ko rada Kopienas iestāžu darbība. Tās atvieglina Kopienas uzdevumu veikšanu.

Tās atturas no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt šā Līguma mērķu sasniegšanu.”

8.

Iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz, ko sīkāk analizēšu turpmākajā izklāstā, Tiesa ir nospriedusi, ka “sadarbības princips, kas izriet no EKL 10. panta, uzliek administratīvai iestādei, kurai iesniegts attiecīgs lūgums, pienākumu pārskatīt galīgu administratīvo lēmumu, lai ņemtu vērā attiecīgās tiesību normas interpretāciju, kuru kopš tā laika ir sniegusi Tiesa, ja:

9.

4. pants 1. punkts Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulā (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem ( 3 ), ir izteikts šādā redakcijā:

“Neierobežojot 5. un 16. pantu, kompensācijas maksājums ir atkarīgs no tā, vai tiek iesniegts pierādījums, ka produkti, uz ko attiecas pieņemtās eksporta deklarācijas, ir izvesti no Kopienas muitas teritorijas nemainītā stāvoklī sešdesmit dienu laikā pēc šīs pieņemšanas.” [Neoficiāls tulkojums]

10.

Šīs regulas 5. panta 1. punktā ir noteikts:

“Papildus nosacījumam, ka produkts ir atstājis Kopienas muitas teritoriju, diferencētas vai nediferencētas kompensācijas maksājums ir atkarīgs no tā, vai produkts, ja vien tas transportēšanas laikā nav gājis bojā nepārvaramas varas dēļ, divpadsmit mēnešu laikā pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas ir importēts trešajā valstī vai, attiecīgā gadījumā, konkrētā trešajā valstī, un:

[..].” [Neoficiāls tulkojums]

11.

Pēdējai minētajai tiesību normai ir līdzīgs saturs kā agrākajai atbilstošajai tiesību normai, proti, 10. panta 1. punktam Komisijas 1979. gada 29. novembra Regulā (EEK) Nr. 2730/79, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem ( 4 ), kuru Tiesai bija lūgts interpretēt.

12.

2000. gada 14. decembra spriedumā lietā Emsland-Stärke ( 5 ) Tiesa atzina, ka Regulas Nr. 2730/79 10. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus var piemērot tikai pirms eksporta kompensācijas piešķiršanas. Pēc Tiesas uzskatiem, tas pietiekami skaidri izriet no šīs tiesību normas formulējuma, saskaņā ar kuru šis maksājums “[..] ir atkarīgs no tā, vai produkts [..] ir importēts trešajā valstī”, kā arī no šīs regulas devītā apsvēruma, kurš ir izteikts tādā pašā redakcijā ( 6 ).

13.

Vācijas tiesībās 1976. gada 25. maija Administratīvā procesa likuma (Verwaltungsverfahrensgesetz, turpmāk tekstā — “VwVfG”) ( 7 ) 48. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka pat tad, ja nelikumīgais administratīvais akts vairs nav pārsūdzams, to var daļēji vai pilnībā atcelt, nosakot, ka akts zaudē spēku no tā atcelšanas brīža vai ar atpakaļejošu spēku.

14.

Saskaņā ar Vācijas judikatūru administratīvai iestādei principā ir diskrecionāra vara atcelt nelikumīgu administratīvu aktu, kas ir kļuvis galīgs. Atbilstoši šai judikatūrai VwVfG 48. panta 1. punkta pirmais teikums dod tiesības atcelt šādu aktu vienīgi izņēmuma gadījumos, kad pret tā atstāšanu spēkā “vienkārši nevar iecietīgi izturēties”, ņemot vērā sabiedriskās kārtības, labas ticības, taisnīguma, vienlīdzīgas attieksmes vai acīmredzamas nelikumības jēdzienu.

15.

Turklāt VwVfG 51. pants attiecas uz iespēju no jauna sākt procedūras, kas ir pabeigtas ar administratīvu aktu, kurš ir kļuvis nepārsūdzams. VwVfG 51. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pēc ieinteresētās personas lūguma attiecīgā iestāde lemj par galīga administratīvā akta atcelšanu vai tā grozīšanu:

16.

No 1990. līdz 1992. gadam Willy Kempter KG (turpmāk tekstā — “Kempter” vai “prasītājs”) eksportēja liellopus uz dažādām arābu valstīm un bijušo Dienvidslāviju. Šajā sakarā tas lūdza un saņēma eksporta kompensācijas no Hauptzollamt Hamburg-Jonas (Hamburgas-Jonas Galvenā muitas pārvalde, turpmāk tekstā — “Hauptzollamt”).

17.

Veicot izmeklēšanu, Freiburgas Oberfinanzdirektion (Reģionālā finanšu direkcija) Betriebsprüfungsstelle Zoll (Uzņēmumu muitas kontroles dienests) konstatēja, ka daži dzīvnieki ir miruši vai ir steigā nokauti transportēšanas laikā vai karantīnas laikā galamērķa valstīs.

18.

Tāpēc Hauptzollamt1995. gada 10. augusta lēmumā pieprasīja, lai Kempter atmaksā eksporta kompensācijas, kas tam bija izmaksātas DEM 360022,62 apmērā.

19.

1999. gada 16. jūnija spriedumā Finanzgericht Hamburg noraidīja prasību, ko prasītājs bija cēlis pret šo lēmumu, pamatodamās uz to, ka prasītājs nav sniedzis pierādījumus, ka dzīvnieki ir importēti trešās valstīs, kā paredzēts Regulas Nr. 3665/87 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

20.

Apelācijas sūdzība, ko Kempter iesniedza par šo spriedumu, tika noraidīta ar Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa) 2000. gada 11. maija rīkojumu.

21.

2000. gada 14. decembrī Tiesa taisīja iepriekš minēto spriedumu lietā Emsland-Stärke, kurā, kā jau norādīts, tā atzina, ka nosacījumu attiecībā uz diferencētas vai nediferencētas kompensācijas maksājumu, saskaņā ar kuru produktam, ja vien tas transportēšanas laikā nav gājis bojā nepārvaramas varas dēļ, ir jābūt importētam trešajā valstī vai, attiecīgā gadījumā, konkrētā trešajā valstī, var piemērot tikai pirms šīs kompensācijas piešķiršanas.

22.

2002. gada 21. marta spriedumā Bundesfinanzhof piemēroja Tiesas šādi sniegto interpretāciju, norādot uz iepriekš minēto spriedumu lietā Emsland-Stärke.

23.

2002. gada 16. septembra vēstulē Kempter lūdza Hauptzollamt sākt procedūru no jauna un atcelt lēmumu par eksporta kompensāciju atmaksu. Šī lūguma pamatojumam Kempter norādīja, ka kopš tā laika tiesiskais stāvoklis ir attīstījies. Šajā sakarā prasītājs pamatojās uz Bundesfinanzhof2002. gada 21. marta spriedumu, par kuru, kā prasītājs apliecināja, tas ir uzzinājis 2002. gada 1. jūlijā, pēc tam, kad ir saņēmis to pa faksu no sabiedrības SAB.

24.

Ar 2002. gada 5. novembra lēmumu Hauptzollamt minēto lūgumu noraidīja, uzsverot, ka šīs pārmaiņas judikatūrā nenozīmē, ka būtu notikušas tādas izmaiņas tiesībās, kas pamatotu procedūras sākšanu no jauna saskaņā ar VwVfG 51. panta 1. punktu. Administratīvā sūdzība, ko prasītājs cēla par šo lēmumu, tika noraidīta ar 2003. gada 25. marta lēmumu.

25.

Tad Kempter2004. gada 26. aprīlī vērsās Finanzgericht Hamburg, apgalvojot, ka šajā gadījumā ir izpildīti nosacījumi galīga administratīva lēmuma pārskatīšanai, ko Tiesa ir noteikusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz, un ka tāpēc ir jāatceļ 1995. gada 10. augusta lēmums par atmaksu.

26.

Lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu Finanzgericht Hamburg vispirms ir konstatējusi, ka lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka, ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Emsland-Stärke, 1995. gada 10. augusta lēmums par atmaksu ir uzskatāms par nelikumīgu. Taču tiem ir atšķirīgi viedokļi par to, vai ar mērķi ņemt vērā interpretāciju, ko Tiesa ir sniegusi minētajā spriedumā, Hauptzollampt ir pienākums pārskatīt šo lēmumu, kas ir kļuvis galīgs pirms minētā sprieduma pasludināšanas.

27.

Attiecībā uz četriem nosacījumiem, ko Tiesa ir uzskaitījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz ( 8 ), iesniedzējtiesa uzskata, ka pirmie divi no tiem ir izpildīti. Atbilstoši VwVfG 48. panta 1. punkta pirmajam teikumam Hauptzollamt ir pilnvarota no jauna pieņemt lēmumu par atmaksu. Turklāt šis lēmums ir kļuvis galīgs valsts pēdējās instances tiesas taisīta sprieduma rezultātā ( 9 ).

28.

Iesniedzējtiesa toties nav pārliecināta, vai ir izpildīts iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz norādītais trešais nosacījums. Atbilstoši šim nosacījumam valsts pēdējās instances tiesas taisītam spriedumam, ievērojot vēlāko Tiesas judikatūru, ir jābūt pamatotam ar Kopienu tiesību kļūdainu interpretāciju, kas sniegta, nevēršoties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem apstākļos, kuri paredzēti EKL 234. panta trešajā daļā.

29.

Pēc Finanzgericht Hamburg uzskatiem, ja minētais nosacījums ir interpretējams tādā veidā, ka tas nozīmē [noteikumu], ka prasītājs ir pārsūdzējis administratīvo aktu tiesā, pamatojoties uz Kopienu tiesībām, un ka valsts tiesa šo pārsūdzību ir noraidījusi, nevēršoties [Eiropas Kopienu] Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tad prasītāja prasība ir noraidāma. Prasītājs nedz Finanzgericht, nedz Bundesfinanzhof nav atsaucies uz Kopienu tiesību, proti, Regulas Nr. 3665/87 5. panta 1. punkta, kļūdainu interpretāciju.

30.

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka no iepriekš minētā sprieduma lietā Kühne & Heitz var secināt, ka arī lietā, kurā tas ir taisīts, prasītājs nebija lūdzis uzdot [Eiropas Kopienu] Tiesai prejudiciālu jautājumu. Turklāt tā tiecas uzskatīt, ka, ja valsts tiesas nav atzinušas, ka ir svarīgi uzdot jautājumu par Kopienu tiesību interpretāciju, tad to nedrīkst pārmest ieinteresētajai privātpersonai.

31.

Turklāt iesniedzējtiesai ir šaubas par to, kā ir piemērojams ceturtais nosacījums, ko Tiesa ir noteikusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz, proti, nosacījums, saskaņā ar kuru ieinteresētajai personai ir jāvēršas administratīvajā iestādē uzreiz pēc tam, kad šī persona ir uzzinājusi par šo Tiesas judikatūru.

32.

Finanzgericht Hamburg šajā sakarā skaidro, ka pamata prāvas īpatnība ir tā, ka Kempter ir lūdzis Hauptzollamt atcelt 1995. gada 10. augusta lēmumu par atmaksu ar 2002. gada 16. septembra vēstuli, tas ir, 19 mēnešus pēc iepriekš minētā Tiesas 2000. gada 14. decembra sprieduma lietā Emsland-Stärke.

33.

Tā arī pauž viedokli, ka termiņam, kurā iesniedzams lūgums pārskatīt galīgu administratīvo lēmumu, ir jābūt saistītam ar brīdi, kad ieinteresētā persona ir faktiski uzzinājusi par Tiesas judikatūru. Tā arī norāda, ka attiecībā uz apstākļa vārda “uzreiz” interpretāciju — Tiesa šo vārdu ir izmantojusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz — Vācijas tiesībās šis vārds tiek izmantots, izvērtējot jautājumus par cēlonisko nosacījumu ( 10 ). Tāpēc Finanzgericht Hamburg tiecas saprast minēto vārdu tādā nozīmē kā “nekavējoties” vai “bez liekas kavēšanās”. Šādā skatījumā saskaņā ar Finanzgericht Hamburg viedokli ir uzskatāms, ka pārskatīšanas lūgums, kas iesniegts trijos mēnešos no brīža, kad [persona] uzzinājusi par Tiesas sniegto interpretāciju, atbilst ceturtajam nosacījumam, kuru Tiesa paredzējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz.

34.

Tomēr vispārīgi iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai uz iespēju panākt tāda spēkā esoša administratīvā lēmuma labošanu, ar kuru ir pārkāptas Kopienu tiesības, attiecas laika ierobežojums tiesiskās drošības apsvērumu dēļ, vai arī, gluži otrādi, šī iespēja nav ierobežota laikā.

35.

Tiktāl, ciktāl administrācijai ir jāpiemēro Kopienu tiesību normas interpretācija, ko Tiesa sniegusi spriedumā, kas taisīts saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par tiesiskām attiecībām, kuras radušās pirms šī sprieduma, iesniedzējtiesa nesaprot, kāpēc iespējai, pamatojoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Emsland-Stärke, lūgt galīga administratīvā lēmuma atcelšanu, ar kuru ir pārkāptas Kopienu tiesības, izņēmuma kārtā ir jābūt ierobežotai laikā.

36.

Tāpēc iesniedzējtiesa ir nolēmusi apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad Tiesa atbildēs uz šādiem diviem prejudiciāliem jautājumiem:

37.

Pirms sniegt analīzi par abiem prejudiciālajiem jautājumiem, manuprāt, ir jānorāda, kāda ir Tiesas pašreizējā judikatūra jautājumā par tādu administratīvo lēmumu un tiesas nolēmumu pārskatīšanu, kas ir kļuvuši galīgi un kas izrādās pretrunā Kopienu tiesībām atbilstoši vēlākajai Tiesas interpretācijai. Tādējādi varēšu norādīt, kādas lietas Tiesā ir iesniegtas, kā Tiesa tās ir analizējusi, un izklāstīt īpatnības, kādas ir gadījumā, par kuru ir iepriekš minētais spriedums lietā Kühne & Heitz.

38.

Uzreiz nākas konstatēt, ka, neiedziļinoties sīkās atšķirībās starp dažādiem pieņēmumiem par galīgu valsts lēmumu pārskatīšanu, galvenā šīs judikatūras pazīme ir tāda, ka Tiesa vēlas piešķirt būtisku nozīmi tiesiskās drošības principam.

39.

Tiesiskās drošības principam, ko Tiesa jau sen ir atzinusi par vispārēju Kopienu tiesību principu ( 11 ), ir pretrunīgs raksturs, jo tā mērķis ir nodrošināt gan tiesību normas kvalitāti un vienotību, gan tiesiskā stāvokļa stabilitāti ( 12 ).

40.

Tieši šī tiesiskā stāvokļa stabilitātes prasība ir pamatā bažām, ko Tiesa paudusi vairākos nesenos spriedumos.

41.

Tiktāl, ciktāl res judicata princips papildina šo tiesiskā stāvokļa stabilitātes prasību, Tiesa tam pievērš īpašu uzmanību.

42.

2003. gada 30. septembra spriedumā lietā Köbler ( 13 ), atbildot uz atsevišķu valdību argumentiem, kuros bija norādīts uz res judicata principu, pamatojot viedokli, ka valsts atbildības principu attiecībā uz kaitējumu, kas privātpersonām nodarīts ar Kopienu tiesību pārkāpumiem, nevar attiecināt uz valsts pēdējās instances tiesas nolēmumiem, Tiesa apstiprināja res judicata principa nozīmīgumu. Tiesa atzina, ka, “lai nodrošinātu tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, kā arī pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumi, kas kļuvuši galīgi pēc tam, kad izmantoti visi tiesību aizsardzības līdzekļi, vai pēc tam, kad beidzies šādu līdzekļu izmantošanai paredzētais termiņš, vairs nevarētu tikt apstrīdēti” ( 14 ). Tā piebilda — “pats fakts, ka tiek atzīts valsts atbildības princips sakarā ar pēdējās instances tiesas nolēmumu, nerada šaubas par šāda nolēmuma res judicata spēku, [jo] tiesvedībai ar mērķi konstatēt valsts atbildību nav tas pats priekšmets un tajā var nebūt tie paši dalībnieki kā tiesvedībai, kurā ir pieņemts lēmums, kas ir ieguvis res judicata spēku” ( 15 ) un tāpēc tā ne vienmēr nozīmē tāda tiesas nolēmuma pārskatīšanu, ar ko ir nodarīts kaitējums.

43.

2006. gada 16. marta spriedumā lietā Kapferer ( 16 ) Tiesa atkal uzsvēra prasību par tādu tiesu nolēmumu stabilitāti, kas kļuvuši galīgi, un to, cik nozīmīgs gan Kopienu tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās šajā sakarā ir res judicata princips ( 17 ). Tiesa, atsaucoties arī uz 1999. gada 1. jūnija spriedumu lietā Eco Swiss ( 18 ), no tā atvasināja principu, atbilstoši kuram “Kopienu tiesības neuzliek valsts tiesai pienākumu izvairīties no iekšējo procesuālo noteikumu piemērošanas, kas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst Kopienu tiesību pārkāpumu ar attiecīgo lēmumu” ( 19 ).

44.

Ņemot vērā šo judikatūras virzību, un tā kā šajā gadījumā jautājums ir par galīgiem administratīviem lēmumiem, iepriekš minētais spriedums lietā Kühne & Heitz ļāva Tiesai izklāstīt to, kā tā ir paredzējusi saskaņot prasības, kas izriet no Kopienu tiesību pārākuma principa, kā arī no Tiesas spriedumu prejudiciālo nolēmumu lietās atpakaļejošā spēka, ar prasībām, kas izriet no tiesiskās drošības principa kopā ar res judicata principu.

45.

Šajā lietā jautājums it īpaši bija par to, vai valsts iestādes pienākums piemērot Kopienu tiesību normu saskaņā ar Tiesas sniegto interpretāciju pat tādām tiesiskajām attiecībām, kas ir radušās vai nodibinātas pirms tam, kad Tiesa ir taisījusi spriedumu par lūgumu sniegt interpretāciju, var rasties, neraugoties uz to, ka administratīvais lēmums ir galīgs un ir ieguvis galīga lēmuma spēku pirms tam, kad ir lūgts to pārskatīt, lai ņemtu vērā šo Tiesas spriedumu.

46.

Atgādinot, ka tiesiskās drošības princips ir viens no vispārējiem Kopienu tiesību principiem un ka administratīva lēmuma galīgais spēks, kuru tas ieguvis tad, kad ir beidzies saprātīgs pārsūdzības termiņš vai kad ir izmantoti visi tiesību aizsardzības līdzekļi, palielina tiesisko drošību, Tiesa secināja, ka “Kopienu tiesībās nav noteikts, ka administratīvai iestādei principā būtu pienākums administratīvu lēmumu, kas ir kļuvis galīgs, pieņemt no jauna” ( 20 ).

47.

Tādā veidā bija skaidri norādīta pieeja, kādu Tiesa vēlējās izmantot: ņemot vērā tiesiskās drošības principa prasības, noteikums ir tāds, ka valsts iestādei atbilstoši Kopienu tiesībām nav pienākuma administratīvu lēmumu, kurš kļuvis galīgs, pieņemt no jauna. Tai attiecīgi var nākties šādu lēmumu pārskatīt un, attiecīgi, pieņemt jaunu lēmumu tikai izņēmuma gadījumā, apstākļos, kurus Tiesa ir mēģinājusi noteikt izsmeļoši.

48.

Šajā nolūkā tā ir stingri balstījusies uz pašiem apstākļiem, kādi bija izskatāmajā lietā. Tiesa tātad uzskaita četrus “apstākļus”, kas ir raksturīgi pamata lietai un kas, uztverot tos kumulatīvi, saistībā ar EKL 10. pantu administratīvajai iestādei, kurai iesniegts pārskatīšanas lūgums, radīs pārskatīšanas pienākumu. Jāatgādina, ka šie apstākļi, ko Tiesa ir norādījusi gan minētā sprieduma pamatojumā, gan rezolutīvajā daļā, ir šādi:

49.

Pēc Tiesas uzskatiem, “šādos apstākļos attiecīgajai administratīvajai iestādei saskaņā ar sadarbības principu, kas izriet no EKL 10. panta, ir jāpārskata [galīgs administratīvais lēmums], lai ņemtu vērā attiecīgās Kopienu tiesību normas interpretāciju, kuru kopš tā laika ir sniegusi Tiesa. [Turklāt minētajai] iestādei pēc šīs pārskatīšanas rezultātiem, neaizskarot trešo personu intereses, ir jānosaka, kādā mērā tai attiecīgais lēmums ir jāpieņem no jauna” ( 21 ).

50.

Sakarā ar šādu Tiesas risinājumu, ko tā sniegusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz, varēja rasties daži jautājumi.

51.

Piemēram, tas, kā Tiesa ir nošķīrusi administratīvā lēmuma pārskatīšanu un atcelšanu, varēja likt saprast šajā spriedumā sniegto risinājumu tādā nozīmē, ka tajā noteiktais pienākums attiecas vienīgi uz šī lēmuma pārskatīšanu un ka kompetentajai administratīvajai iestādei ir pilnībā jāievēro procesuālie noteikumi, kas šāda lēmuma atcelšanai paredzēti valsts tiesībās. Saskaņā ar šo iepriekš minētā sprieduma lietā Kühne & Heitz interpretāciju kompetentajai administratīvajai iestādei atbilstoši EKL 10. pantam neapšaubāmi būtu pienākums pārskatīt galīgu administratīvo lēmumu, bet, pat ja pēc pārskatīšanas tiktu secināts, ka šis lēmums ir pretrunā Tiesas vēlāk sniegtai Kopienu tiesību interpretācijai, un pat ja pastāvētu pārējie šajā spriedumā norādītie apstākļi, minētā iestāde varētu atteikties atcelt minēto lēmumu, ja attiecīgajās valsts tiesībās tai būtu piešķirta attiecīga rīcības brīvība.

52.

Nedomāju, ka vajadzētu piekrist šādai iepriekš minētā sprieduma lietā Kühne & Heitz interpretācijai. Šajā sakarā pievienojos Eiropas Kopienu Komisijas viedoklim, ka šis spriedums ir interpretējams tādā veidā, ka tad, ja valsts tiesībās kompetentajai administratīvajai iestādei ir atļauts atcelt galīgu administratīvo lēmumu un ja pastāv apstākļi, kas precīzi izklāstīti minētajā spriedumā, šai iestādei atbilstoši EKL 10. pantam arī ir pienākums atcelt lēmumu, ja pēc šāda lēmuma pārskatīšanas tiek secināts, ka tas vairs neatbilst Kopienu tiesību interpretācijai, ko Tiesa sniegusi attiecīgajā laika posmā ( 22 ).

53.

Manuprāt, šādi formulējot sprieduma 27. punktu, Tiesa ir vēlējusies precizēt, ka, ja atbilstoši EKL 10. pantam un pastāvot minētajiem apstākļiem, kompetentajai administratīvajai iestādei pārskatīšana kļūst obligāta, tad apstrīdētā galīgā administratīvā lēmuma atcelšana tomēr nav automātiska, jo tā ir atkarīga no pārskatīšanas rezultāta.

54.

Ņemot vērā apstākļus, kādi bija lietā, kurā taisīts spriedums Kühne & Heitz, var saprast nelielo atšķirību, kādu Tiesa ir noteikusi starp šāda lēmuma pārskatīšanu un atcelšanu. Piemērojot šo spriedumu, kompetentajai administratīvajai iestādei, pārskatot administratīvo lēmumu, kurā ir prasīts atmaksāt izmaksātas eksporta kompensācijas, ir jānosaka, vai attiecībā uz katru eksportēto preci, šajā gadījumā — vistas gaļas gabaliem, pastāv tiesības saņemt eksporta kompensācijas un, ja tā, tad kādā apmērā. Tātad šī pārskatīšana konkrēti nozīmē, ka uz lietas apstākļiem tiek attiecināta interpretācija, ko Tiesa sniegusi 1994. gada 5. oktobra spriedumā lietā Voogd Vleesimport en -export ( 23 ), proti, ka “stilbiņš, kam klāt ir muguras gabals, [..] ir jāuzskata par stilbiņu agrākās nomenklatūras apakšpozīcijas 02.02 B II e) 3 nozīmē un jaunās nomenklatūras apakšpozīcijas 02074151000 nozīmē, ja minētais muguras gabals nav tik liels, lai būtu produkta galvenā sastāvdaļa” ( 24 ), un no tā ir jāizdara secinājumi attiecībā uz visām eksportētajām precēm.

55.

Uzskatu, ka šādā situācijā ar EKL 10. pantu administratīvajai iestādei tātad ir uzlikts pienākums atcelt savu administratīvo lēmumu tiktāl, ciktāl vajadzīgs, lai ņemtu vērā pārskatīšanas rezultātus. Manuprāt, tieši to Tiesa ir vēlējusies norādīt, iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz precizējot pārskatīšanas pienākuma mērķi, proti, “ņemt vērā attiecīgās [Kopienu tiesību] normas interpretāciju, kuru kopš tā laika ir sniegusi Tiesa” ( 25 ).

56.

Citiem vārdiem, pieejas dēļ, ko Tiesa ir izraudzījusies šajā spriedumā, — interpretēt EKL 10. pantu ciešā saistībā ar apstākļiem pamata lietā, — varēja rasties neskaidrības par minētā sprieduma piemērojamību. Varbūt kādam bija šaubas, vai runa ir par spriedumu, kurā ir noteikts princips, vai tikai par spriedumu, kurā lemts par konkrētu gadījumu, kā varēja saprast pēc skaidrās un vairākkārtīgās norādes uz apstākļiem pamata lietā.

57.

Vēlākā Tiesas judikatūra zināmā mērā ir kliedējusi daļu no šīm neskaidrībām. Tā kā Tiesa ir vairākkārt atsaukusies uz iepriekš minēto spriedumu lietā Kühne & Heitz un ir vēlējusies tajā uzskaitītajiem “apstākļiem” piešķirt “nosacījumu” statusu, tā, šķiet, vēlas padarīt minēto spriedumu par judikatūras atsauces punktu, kas netiek saistīts ar attiecīgās lietas faktiskajiem apstākļiem un valsts tiesībām, kas bija piemērojamas lietā, kurā taisīts spriedums [Kühne & Heitz].

58.

Iepriekš minētajā spriedumā lietā Kapferer Tiesa ir minējusi “nosacījumu”, saskaņā ar kuru attiecīgajai iestādei ir jābūt pilnvarām galīgu lēmumu pieņemt no jauna ( 26 ). Turklāt 2006. gada 19. septembra spriedumā lietā i-21 Germany un Arcor ( 27 ) Tiesa norāda, ka no iepriekš minētā sprieduma lietā Kühne & Heitz 28. punkta izriet, ka “administratīvai iestādei, kas ir atbildīga par administratīvā lēmuma pieņemšanu, piemērojot sadarbības principu, kas izriet no EKL 10. panta, ir jāpārskata šis lēmums un, iespējams, jāpieņem tas no jauna, ja ir izpildīti četri nosacījumi” ( 28 ).

59.

Tomēr šķiet, ka iepriekš minētais spriedums lietā Kühne & Heitz galvenokārt ir vērsts uz to, lai izšķirtu konkrētu lietu, proti, lūgumu pārskatīt administratīvu lēmumu, kas ir kļuvis galīgs pēc tam, kad ir pilnībā izmantoti valsts tiesību aizsardzības līdzekļi, un kas izrādās pretrunā Kopienu tiesībām atbilstoši vēlākajai Tiesas interpretācijai, valsts pēdējās instances tiesai nevēršoties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu — pretēji tam, kas paredzēts EKL 234. panta trešajā daļā ( 29 ). Iepriekš minētie spriedumi lietā Kapferer un lietā i-21 Germany un Arcor liecina par šādu iedalījumu, ciktāl tajos ir norādīts uz iepriekš minēto spriedumu lietā Kühne & Heitz, lai pēc tam skaidri vairāk vai mazāk atkāptos no tiem ( 30 ).

60.

Tā iepriekš minētajā spriedumā lietā Kapferer Tiesa ir vismaz piesardzīga jautājumā par iespēju piemērot iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz noteiktos principus attiecībā uz galīgu administratīvo lēmumu saistībā ar tiesas nolēmumu, kas ieguvis res judicata spēku ( 31 ). Ja Tiesa piesardzīgi norāda uz pirmo šajā spriedumā paredzēto nosacījumu, proti, to, ka atbilstoši valsts tiesībām attiecīgā iestāde ir pilnvarota savu agrāk pieņemto lēmumu pieņemt no jauna, tad tas ir tāpēc, lai pēc tam konstatētu, ka šis nosacījums lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums Kapferer, nav izpildīts.

61.

Savukārt iepriekš minētajā spriedumā lietā i-21 Germany un Arcor ir skaidri pausta Tiesas vēlme nepiemērot iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz noteiktos principus gadījumā, kad persona, kas lūdz atcelt galīgu administratīvo lēmumu, nav izmantojusi tiesības celt prasību pret minēto lēmumu. Īsumā ir jāatgādina faktiskie un juridiskie apstākļi, kādi tika ņemti vērā spriedumā minētajā lietā, lai labi izprastu pieejas atšķirību salīdzinājumā ar pieeju, kas ir izmantota iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz. Šis apstākļu raksturojums vēl jo vairāk ir vajadzīgs tāpēc, ka gan attiecībā uz lietu, kurā ir taisīts iepriekš minētais spriedums i-21 Germany un Arcor, gan arī attiecībā uz šo lietu attiecīgā valsts tiesību norma ir VwVfG 48. panta 1. punkts.

62.

Diviem telekomunikāciju uzņēmumiem — i-21 un Arcor — atbilstoši individuālo telekomunikāciju licencei tika noteiktas nodevas. Tie samaksāja šīs nodevas, tās neapstrīdot un nepārsūdzot viena mēneša laikā no nodevu paziņojuma saņemšanas dienas. Šo nodevu apmērs bija pamatots ar pārvaldes iestādes vispārīgo administratīvo izdevumu iepriekšējo atskaitījumu par 30 gadu periodu.

63.

Saistībā ar prasību atcelt nodevu paziņojumu, kas apstrīdēts paredzētajā termiņā, Bundesverwaltungsgericht (Federālā Administratīvā tiesa) nosprieda, ka noteikumi par telekomunikāciju licenču nodevām ir pretrunā Vācijas likumam par telekomunikācijām un Vācijas Konstitucionālajam likumam, un apstiprināja attiecīgā paziņojuma atcelšanu. Pēc šī sprieduma i-21 un Arcor pieprasīja atlīdzināt samaksātās nodevas, taču nesekmīgi. Tādējādi tās katra cēla prasību Verwaltungsgericht (Administratīvā tiesa), kas šīs prasības noraidīja tādēļ, ka nodevu paziņojumi bija kļuvuši galīgi un ka šajā gadījumā nevarēja apstrīdēt administratīvās iestādes atteikumu atcelt šos paziņojumus.

64.

Tad, uzskatot, ka Verwaltungsgericht ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ņemot vērā ne tikai valsts tiesības, bet arī Kopienu tiesības, i-21 un Arcor iesniedza kasācijas sūdzību (“Revision”) Bundesverwaltungsgericht.

65.

Šī valsts tiesa vēlējās uzdot Eiropas Kopienu Tiesai divus jautājumus. Pirmkārt, tā lūdza, lai Tiesa nospriež, vai 11. panta 1. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 10. aprīļa Direktīvā 97/13/EK par vispārējo atļauju un individuālo licenču kopēju sistēmu telekomunikāciju pakalpojumu jomā ( 32 ) neļauj saistībā ar individuālajām licencēm piemērot nodevu, kas aprēķināta, ņemot vērā pārvaldes iestādes vispārīgos administratīvos izdevumus, kas ir saistīti ar licenču īstenošanu, 30 gadu periodam; Tiesa uz šo jautājumu atbildēja apstiprinoši.

66.

Otrkārt, Bundesverwaltungsgericht vēlējās uzzināt, vai EKL 10. pants un Direktīvas 97/13 11. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liek atcelt nodevu paziņojumus, kuri valsts tiesībās paredzētajā termiņā nav apstrīdēti, ja valsts tiesības to ļauj, bet [minētās normas] neuzliek to par pienākumu.

67.

No lēmumiem lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šī tiesa lūdz lai Eiropas Kopienu Tiesa pauž nostāju par to, vai EKL 10. pants un Direktīvas 97/13 11. panta 1. punkts ierobežo valsts pārvaldes iestādes diskrecionāro varu atcelt nodevu paziņojumus ( 33 ), it īpaši ņemot vērā to, ko Tiesa ir nospriedusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz ( 34 ).

68.

Attiecībā uz iespējamo minētā sprieduma piemērošanu šādā gadījumā — Tiesas sniegtais formulējums ir nepārprotams:

69.

Tā kā tādējādi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz sniegtais risinājums nav piemērojams gadījumos, kad par administratīvo lēmumu, kuru ir lūgts atcelt, nav celta prasība valsts tiesībās paredzētajos termiņos, to, vai kompetentajai administratīvajai iestādei šāds lēmums ir jāatceļ, pilnībā nosaka piemērojamās valsts tiesību normas, tas ir, VwVfG 48. panta 1. punkts. Šādā gadījumā dalībvalstu procesuālās autonomijas princips pilnībā ir spēkā, pat ja tas jāaplūko saistībā ar efektivitātes principu un līdzvērtības principu. Starp citu, šajā gadījumā izšķiroša nozīme ir pēdējam minētajam principam.

70.

Atbilstoši līdzvērtības principam visiem valsts procesuālajiem noteikumiem “ir jābūt piemērojamiem neatkarīgi no tā, vai prasības ir pamatotas ar Kopienu tiesību pārkāpumu, vai arī ar valsts tiesību neievērošanu” ( 35 ). Pēc Tiesas uzskatiem, no tā izriet, ka, “ja valsts noteikumi, kas ir piemērojami prasībām, uzliek pienākumu atcelt nelikumīgo administratīvo aktu, ņemot vērā valsts tiesības, kaut arī šis akts ir kļuvis galīgs, ja pret šāda akta atstāšanu spēkā “vienkārši nevar iecietīgi izturēties”, tāds pats atcelšanas pienākums pastāv līdzīgos apstākļos, ja administratīvs akts neatbilst Kopienu tiesībām” ( 36 ). Tiesa tādējādi sniegs norādījumus valsts tiesai par to, kā pārbaudīt, ka Vācijas judikatūrā noteiktie kritēriji, pēc kuriem var izvērtēt jēdzienu “vienkārši nevar iecietīgi izturēties”, netiek piemēroti atšķirīgi atkarībā no tā, vai jautājums ir par valsts tiesībām vai Kopienu tiesībām.

71.

Viens no šiem kritērijiem ir administratīvā akta acīmredzamas nelikumības kritērijs saistībā ar augstāka juridiska spēka tiesību normām. Tāpat, norādot uz līdzvērtības principu, Tiesa uzsver, ka, “ja, piemērojot valsts tiesību noteikumus, administrācijai ir jāatceļ administratīvs akts, kas ir kļuvis galīgs, ja tas ir acīmredzami nesaderīgs ar valsts tiesībām, tādam pašam pienākumam ir jābūt, ja šis lēmums ir acīmredzami nesaderīgs ar Kopienu tiesībām” ( 37 ). Sniegusi valsts tiesai dažas norādes ( 38 ), Tiesa ļauj tai “[izvērtēt], vai tiesiskais regulējums, kas acīmredzami nav saderīgs ar Kopienu tiesībām, — tāds, uz kuru pamata prāvās ir balstīti nodevu paziņojumi, nav acīmredzami nelikumīgs attiecīgo valsts tiesību izpratnē” ( 39 ).

72.

Tādējādi Tiesa sniedz valsts tiesai šādu atbildi:

“EKL 10. pants, aplūkojot to kopā ar Direktīvas 97/13 11. panta 1. punktu, liek valsts tiesai izvērtēt, vai tiesiskais regulējums, kas ir acīmredzami nesaderīgs ar Kopienu tiesībām [..], nav acīmredzami nelikumīgs attiecīgo valsts tiesību izpratnē. Ja tas tā ir, šai tiesai ir jāpiemēro jebkādas no šā tiesiskā regulējuma atbilstoši valsts tiesībām izrietošās sekas attiecībā uz [nodevu paziņojumu] atcelšanu.” ( 40 )

73.

Jaunāko judikatūru par galīgu administratīvo lēmumu un tiesu nolēmumu pārskatīšanu, manuprāt, var īsumā raksturot šādi.

74.

Ņemot vērā to, cik svarīgs gan Kopienu tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās ir tiesiskās drošības princips un res judicata princips, noteikums ir tāds, ka Kopienu tiesībās valsts iestādei nav uzlikts pienākums pašas izdotu galīgu lēmumu pieņemt no jauna, pat ja tas nav saderīgs ar Kopienu tiesībām atbilstoši vēlākajai Tiesas interpretācijai.

75.

Tāpēc valstu procesuālās tiesības ir pilnībā piemērojamas saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu.

76.

Taču, ja ir pierādīts, ka valsts procesuālo tiesību norma, kas liedz pārskatīt galīgu lēmumu, ir pretrunā līdzvērtības principam un/vai efektivitātes principam, tad valsts tiesai šādu normu nevajadzētu piemērot.

77.

Konkrēti, attiecībā uz jautājumu par galīgu administratīvo lēmumu pārskatīšanu — EKL 10. panta iedarbības veids un pakāpe katrā atsevišķā gadījumā atšķiras.

78.

Piemēram, no iepriekš minētā sprieduma lietā i-21 Germany un Arcor izriet, ka attiecībā uz galīgu administratīvo lēmumu, pret kuru nav celta prasība tiesā, EKL 10. pants kopā ar Kopienu tiesību normu, uz kuras pārkāpumu ir norādīts, liek valsts tiesai, kurā [persona] ir vērsusies sakarā ar to, ka kompetentā valsts iestāde ir atteikusies pārskatīt šo lēmumu, vismaz pārbaudīt, ka attiecīgās valsts procesuālo tiesību normas, ņemot vērā līdzvērtības principu, nepadara šo minētā lēmuma pārskatīšanu un, attiecīgā gadījumā, atcelšanu par obligātu.

79.

Šajā ziņā EKL 10. pants liek izmantot visus iespējamos valsts procesuālajās tiesībās paredzētos līdzekļus, lai, ja šajās tiesībās tas ir atļauts, galīgs administratīvais lēmums, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, tiktu pārskatīts un, attiecīgā gadījumā, atcelts.

80.

Attiecībā uz gadījumu, par kuru ir iepriekš minētais spriedums lietā Kühne & Heitz, Tiesa pati ir paredzējusi nosacījumus, ar kādiem administratīvai iestādei ir jāpārskata šāds lēmums. No šiem nosacījumiem kā pirmais tiek izcelts nosacījums, ka šī iestāde atbilstoši valsts tiesībām ir pilnvarota minēto lēmumu pieņemt no jauna. Tātad pārskatīšanas pienākuma esamība vispirms jau ir atkarīga no tā, ka pastāv valsts procesuālā norma, ar kuru kompetentajai administratīvajai iestādei ir dotas šādas tiesības.

81.

Taču tādējādi noteiktā piekāpšanās par labu dalībvalstu procesuālajai autonomijai ar to arī beidzas, kas, manuprāt, ir izskaidrojams ar attiecīgās lietas īpašajiem apstākļiem. Ja valsts tiesa, par kuras nolēmumiem nevar celt prasību tiesā saskaņā ar valsts tiesībām, ir kļūdaini interpretējusi Kopienu tiesības un ja šī tiesa nav izpildījusi EKL 234. panta trešajā daļā paredzēto pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, tad EKL 10. pants pārvērš tiesības, kas administratīvajai iestādei ir piešķirtas ar valsts tiesībām, par pienākumu pārskatīt galīgu administratīvo lēmumu, kurš ir pretrunā Kopienu tiesībām, un atkarībā no pārskatīšanas rezultātiem šo lēmumu atcelt vai neatcelt.

82.

Risinājums, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Kühne & Heitz, tādējādi ļauj, pamatojoties uz EKL 10. pantu, uz laiku mazināt negatīvās sekas, kas rodas sakarā ar faktu, ka gadījumā, uz kuru attiecas EKL 234. panta trešā daļa, nav lūgts prejudiciāls nolēmums, sniedzot attiecīgajām personām, kas ir izmantojušas valsts tiesībās paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus, jaunu iespēju norādīt uz tiesībām, kas tām piešķirtas Kopienu tiesībās.

83.

Kā norāda Somijas valdība ( 41 ), — ņemot vērā pašreizējo judikatūru, manuprāt, pamatoti — ar iepriekš minēto spriedumu lietā Kühne & Heitz ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem pārskatīšanas pienākums pastāv vienmēr. Tomēr Kopienu tiesības neliedz veikt pārskatīšanu arī citos apstākļos, ja to pieļauj valsts procesuālās tiesību normas.

84.

Tā kā izskatāmā lieta ir saistīta ar faktiskajiem un juridiskiem apstākļiem, kas ir pielīdzināmi apstākļiem, attiecībā uz kuriem ir pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Kühne & Heitz, uzskatu, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāanalizē no tā paša aspekta, kādu Tiesa ir izraudzījusies minētajā spriedumā.

85.

Ar šo pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības lūdz, lai Tiesa nospriež, vai tam, lai būtu izpildīts minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz paredzētais nosacījums, saskaņā ar kuru nolēmums, ko valsts pēdējās instances tiesa ir pieņēmusi, ievērojot vēlāko Tiesas judikatūru, ir pamatots ar Kopienu tiesību kļūdainu interpretāciju, kura sniegta, nevēršoties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem apstākļos, kas paredzēti EKL 234. panta trešajā daļā, ir nepieciešams, lai prasītājs pamata lietā prasībā, kura valsts tiesā iesniegta par apstrīdēto administratīvo lēmumu, būtu atsaucies uz Kopienu tiesībām.

86.

Kempter, Somijas valdība un Komisija uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.

87.

Vispirms Komisija norāda, ka nosacījums, saskaņā ar kuru ieinteresētajai personai ir jāapstrīd attiecīgais administratīvais akts valsts tiesās, atsaucoties uz Kopienu tiesībām, neizriet nedz no iepriekš minētā sprieduma lietā Kühne & Heitz pamatojuma, nedz rezolutīvās daļas.

88.

Savukārt Somijas valdība uzskata, ka šāda nosacījuma dēļ praksē var kļūt praktiski neiespējams īstenot tiesības, kas piešķirtas ar Kopienu tiesību sistēmu, un tas var būt pretrunā efektivitātes principam. Šī pati valdība pievienojas iesniedzējtiesas paustajam uzskatam, ka tad, ja valsts tiesa nav atzinusi kāda Kopienu tiesību jautājuma nozīmīgumu, tad to nedrīkst pārmest ieinteresētajam pilsonim.

89.

Citiem vārdiem, Kempter un Komisija norāda, ka pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu, kas valstu pēdējās instances tiesām ir uzlikts ar EKL 234. panta trešo daļu, nevar būt atkarīgs no tā, ka lietas dalībnieki iesniedz attiecīgu lūgumu tiesai, kurā tie vērsušies, vai ka tie norāda uz Kopienu tiesību pārkāpumu.

90.

Čehijas valdība toties pauž viedokli, ka administrācijas izdota galīga lēmuma pārskatīšanai un labošanai ir nepieciešams, lai ieinteresētā persona būtu apstrīdējusi šo lēmumu valstu tiesās, atsaucoties uz Kopienu tiesībām vienīgi tad, ja šīm tiesām atbilstoši valsts tiesībām nav nedz tiesību, nedz pienākuma piemērot šīs tiesības pēc savas ierosmes un ja šis apstāklis vienlaikus nav šķērslis attiecībā uz līdzvērtības un efektivitātes principiem.

91.

Tāpat kā Kempter, Somijas valdība un Komisija, domāju, ka gadījumā, uz kuru attiecas iepriekš minētais spriedums lietā Kühne & Heitz, galīga administratīvā lēmuma pārskatīšana un, attiecīgā gadījumā, atcelšana, lai ņemtu vērā Kopienu tiesību normas interpretāciju, kuru kopš tā laika ir sniegusi Tiesa, neprasa, lai prasītājs prasībā, kas valsts tiesā iesniegta par šādu administratīvo lēmumu, būtu atsaucies uz Kopienu tiesībām; tas ir turpmāk minēto iemeslu dēļ.

92.

Pirmkārt, secinu, ka noteikums, saskaņā ar kuru prasītājam valsts tiesā iesniegtajā prasībā ir jāatsaucas uz Kopienu tiesībām, nekādi neizriet no trešā nosacījuma teksta, kuru Tiesa ir paredzējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz un kurš ir izvirzīts, lai kompetentajai administratīvajai iestādei rastos pārskatīšanas pienākums. Vēlreiz ir jācitē formulējums, ko Tiesa izmantojusi, paredzot šo trešo nosacījumu: valsts pēdējās instances tiesas taisītais spriedums, “ņemot vērā vēlāko Tiesas judikatūru, ir pamatots ar Kopienu tiesību kļūdainu interpretāciju, kas sniegta, nevēršoties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem apstākļos, kuri paredzēti EKL 234. panta trešajā daļā” ( 42 ).

93.

Šādi formulētais trešais iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz paredzētais nosacījums ir balstīts uz divām daļām, kas savstarpēji ir cieši saistītas. Pirmkārt, pēdējās instances tiesas izdots nolēmums ir pamatots ar Kopienu tiesību nepareizu interpretāciju. Otrkārt, pati minētā tiesa nav vērsusies [Eiropas Kopienu] Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem, [tādējādi] pārkāpjot EKL 234. panta trešo daļu.

94.

Savukārt [Eiropas Kopienu] Tiesa noteikti neprasa, lai prasītājs pamata prāvā būtu valsts tiesā atsaucies uz Kopienu tiesībām ( 43 ). Tātad nav svarīgi tas, vai tiesa, par kuras nolēmumiem nevar celt prasību tiesā saskaņā ar valsts tiesībām, ir piemērojusi Kopienu tiesības pēc pamata lietas dalībnieku ierosmes vai arī pēc savas ierosmes. Atbilstoši Tiesas formulējumam svarīgi ir tas, ka attiecīgais tiesas nolēmums ir balstīts uz Kopienu tiesību nepareizu interpretāciju un tātad liecina par šo tiesību nepareizu piemērošanu, bet attiecīgā tiesa nav uzskatījusi par vajadzīgu vērsties [Eiropas Kopienu] Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par interpretāciju.

95.

Šķiet, ka šajā lietā tā varētu būt. No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, lai gan Kempter nedz Finanzgericht Hamburg, nedz Bundesfinanzhof nav atsaucies uz Regulas Nr. 3665/87 5. panta 1. punktu, šīs abas tiesas tomēr ir izspriedušas [lietu], vismaz daļēji pamatojoties uz šo regulu un interpretējot to nepareizi ( 44 ).

96.

Turklāt ir jāpatur prātā, ka risinājums, ko Tiesa sniegusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz, saskaņā ar tajā paredzētā trešā nosacījuma tekstu ir cieši saistīts ar pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, kas atbilstoši EKL 234. panta trešajai daļai ir uzlikts valstu tiesām, par kuru nolēmumiem nevar celt prasību tiesā saskaņā ar valsts tiesībām. Tāpat kā Kempter un Komisija — uzskatu, ka uz šo pienākumu neattiecas nedz nosacījums, ka prasītājam pamata prāvā ir jālūdz attiecīgajai tiesai vērsties [Eiropas Kopienu] Tiesā ar šādu lūgumu, nedz prasība, ka tā prasības pamatojumam izvirzītajiem argumentiem jābūt balstītiem uz Kopienu tiesībām.

97.

Ja trešais nosacījums, ko Tiesa paredzējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz, tiktu interpretēts tādā veidā, ka tas nozīmē, ka prasītājam pamata lietā, vēršoties valsts pēdējās instances tiesā, ir jāatsaucas uz Kopienu tiesībām, tad, manuprāt, šim nosacījumam būtu būtisks trūkums, ka tas netieši radītu jaunu atbrīvojumu no pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu, kas šādām tiesām ir uzlikts ar EKL 234. panta trešo daļu atbilstoši Tiesas līdzšinējai interpretācijai.

98.

Šajā sakarā ir jāatgādina, kāds ir galvenais iemesls, kāpēc pastāv pienākums lūgt prejudiciālu nolēmumu: nepieļaut, ka parādās un nostiprinās valsts judikatūra, kurā ir interpretācijas kļūdas, vai ka tiek nepareizi piemērotas Kopienu tiesības ( 45 ). Šis pienākums atbilst stratēģiskajai vietai, kādu valsts tiesību sistēmās ieņem augstākās tiesas. Atbilstoši to tradicionālajam tiesību unifikācijas uzdevumam tām ir jānodrošina tas, ka pārējās valsts tiesas pareizi un efektīvi piemēro Kopienu tiesības. Turklāt [augstāko tiesu] nolēmumi ir pēdējais tiesību aizsardzības līdzeklis, kas paredzēts, lai nodrošinātu to tiesību aizsardzību, kas privātpersonām piešķirtas ar Kopienu tiesībām.

99.

Saskaņā ar judikatūru, kas izriet no 1982. gada 6. oktobra sprieduma lietā Cilfit u.c. ( 46 ), valsts tiesām, par kuru nolēmumiem nevar celt prasību tiesā saskaņā ar valsts tiesībām, “tiklīdz tām rodas jautājums par Kopienu tiesībām, ir jāpilda pienākum[i] vērsties Tiesā, ja vien tās nekonstatē, ka uzdotie jautājumi nav atbilstīgi vai ka Tiesa jau ir interpretējusi attiecīgās Kopienu tiesību normas, vai ka Kopienu tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas [pamatotas] šaubas” ( 47 ).

100.

Bet no šīs judikatūras neizriet, ka valsts tiesa, par kuras nolēmumiem nevar celt prasību tiesā saskaņā ar valsts tiesībām, varētu tikt atbrīvota no pienākuma lūgt prejudiciālu nolēmumu par interpretāciju, ja pamata lietas dalībnieki tajā nav izvirzījuši uz Kopienu tiesībām balstītus pamatus. Gluži otrādi, no judikatūras par EKL 234. panta piemērošanas nosacījumiem izriet, ka iespējamais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pilnībā atkarīgs no vērtējuma par minētā lūguma iesniegšanas nozīmīgumu un nepieciešamību, ko veic attiecīgā tiesa, un ka uz to neattiecas nekādi nosacījumi saistībā ar pamatiem, ko lietas dalībnieki izvirza minētajā tiesā.

101.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar ko ir ieviesta tiešās sadarbības procedūra starp [Eiropas Kopienu] Tiesu un valstu tiesām, ir balstīts uz tiesu tiešu dialogu. Šajā procedūrā pamata lietas dalībnieki ir tikai aicināti iesniegt apsvērumus par juridiskajiem jautājumiem, ko noteikusi iesniedzējtiesa ( 48 ). Pēc Tiesas uzskatiem, “tādējādi saskaņā ar ierobežojumiem, kas noteikti [EKL 234.] pantā, tikai valstu tiesām ir jāizlemj, kādi būs iespējamā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatjautājumi un priekšmets, un tāpat vienīgi minētajām tiesām ir jālemj, vai no tām sniegtā prejudiciālā nolēmuma ir radusies pietiekama skaidrība vai arī tām šķiet, ka jāvēršas Tiesā no jauna” ( 49 ).

102.

Tāpat jānorāda, ka Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Cilfit u.c. ir precizējusi, ko nozīmē frāze “ja šādu jautājumu ierosina” EKL 234. panta otrās un trešās daļas nozīmē, lai varētu noteikt, kādos apstākļos Tiesā ir jāvēršas valsts tiesai, kuras nolēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt.

103.

Šajā sakarā tā ir norādījusi, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav tiesību aizsardzības līdzeklis lietas dalībniekiem prāvā, ko izskata valsts tiesa. Pēc Tiesas uzskatiem, “tas vien, ka, pēc kāda [lietas dalībnieka] domām, tiesvedība rosina jautājumu par Kopienu tiesību interpretāciju, nebūt nenozīmē, ka attiecīgajai tiesai būtu jāuzskata, ka ir ierosināts jautājums [EKL 234.] panta nozīmē. No otras puses, valsts tiesa vajadzības gadījumā var vērsties Kopienu Tiesā pēc savas ierosmes” ( 50 ).

104.

Turklāt citā spriedumā Tiesa ir uzsvērusi, ka, pirmkārt, “tas, ka pamata lietas dalībnieki valsts tiesā nav norādījuši ar Kopienu tiesībām saistītu problēmu, neliedz valsts tiesai iespēju vērsties Tiesā” un, otrkārt, “paredzot vēršanos Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem, “ja šādu jautājumu ierosina” valsts tiesā, [EKL 234. panta otrās un trešās daļas] mērķis nav attiecināt šo iespēju vērsties Tiesā tikai uz gadījumiem, kad kāds pamata lietas dalībnieks pēc savas ierosmes ir ierosinājis jautājumu par Kopienu tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, bet [minētās normas] attiecas arī uz gadījumiem, kad šādu jautājumu ir ierosinājusi pati valsts tiesa, uzskatot, ka Tiesas nolēmums šajā jautājumā tai ir “vajadzīgs sprieduma taisīšanai”” ( 51 ).

105.

No šīs judikatūras izriet, ka tad, ja valsts tiesai, par kuras nolēmumiem nevar celt prasību tiesā saskaņā ar valsts tiesībām, ir jāpiemēro Kopienu tiesības, lai izšķirtu tajā izskatāmu prāvu, EKL 234. panta trešā daļa uzliek minētajai tiesai pienākumu vērsties Tiesā ar visiem interpretācijas jautājumiem, kas tai rodas, pat ja prasītājs pamata lietā nav izvirzījis pamatus, kuri būtu balstīti uz Kopienu tiesībām, tomēr izņemot atkāpes, ko Tiesa atzinusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Cilfit u.c. un ko tā nesen atgādinājusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Intermodal Transports.

106.

Šī analīze nenozīmē, ka valsts tiesai, par kuras nolēmumiem nevar celt prasību tiesā saskaņā ar valsts tiesībām, atbilstoši Kopienu tiesībām būtu pienākums pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu, kurš balstīts uz minētajām tiesībām. Tā tikai nozīmē, ka gadījumā, kad pamata lietas dalībnieki nav atsaukušies uz Kopienu tiesībām, ja šī tiesa atbilstoši valsts tiesībām ir pilnvarota pēc savas ierosmes pārbaudīt administratīvā akta likumību saistībā ar Kopienu tiesībām un ja tā uzskata, ka šo tiesību piemērošana ir vajadzīga nolēmuma pieņemšanai, tad tai principā ir jālūdz [Eiropas Kopienu] Tiesai prejudiciāls nolēmums par interpretāciju. Ja tā neizpilda šo pienākumu un ja tās pieņemtais nolēmums ir pamatots ar Kopienu tiesību kļūdainu interpretāciju, ir izpildīts trešais nosacījums, kurš paredzēts iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz.

107.

Treškārt, uzskatu, ka interpretācija, saskaņā ar kuru, lai šis trešais nosacījums būtu izpildīts, prasītājam pamata lietā ir jāatsaucas uz Kopienu tiesībām, tādā gadījumā, par kādu ir pamata lieta, ir grūti saprotama.

108.

No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasība, kas ir izrādījusies pretēja Kopienu tiesībām, saskaņā ar kuru — atgādināšu — attiecībā uz nediferencētu kompensāciju pierādījumu, ka attiecīgais produkts divpadsmit mēnešu laikā pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas tiešām ir importēts trešā valstī, var lūgt arī pēc šī atbalsta izmaksas, atbilda Hauptzollamt ilgstoši īstenotajai praksei, kas bija pamatota gan ar Finanzgericht Hamburg, gan Bundesfinanzhof judikatūru ( 52 ).

109.

Jājautā, vai šajos apstākļos attiecīgajai personai tiešām var pārmest, ka tā savu valsts pēdējās instances tiesā iesniegto prasību nav pamatojusi ar Kopienu tiesībām, šajā gadījumā — ar Regulas Nr. 3665/87 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ja šis pants — tādā veidā, kā to līdz iepriekš minētajam spriedumam lietā Emsland-Stärke pastāvīgi interpretēja un piemēroja valstu tiesas, — tai nebūtu ļāvis panākt labvēlīgu spriedumu. Atbilde uz šo jautājumu, man šķiet, ir acīmredzama un varu saprast, ka šādos apstākļos attiecīgā persona juridiskajā pamatojumā balstās uz citiem argumentiem, nevis izvirza pamatus, kuri pamatoti ar Kopienu tiesībām ( 53 ).

110.

Tāpēc, ievērojot visus šos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka tam, lai būtu izpildīts iepriekš minētajā spriedumā lietāKühne & Heitz paredzētais nosacījums, ka nolēmums, kuru pieņēmusi valsts pēdējās instances tiesa, ņemot vērā vēlāko Tiesas judikatūru, ir pamatots ar Kopienu tiesību kļūdainu interpretāciju, kas sniegta, nevēršoties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem apstākļos, kuri paredzēti EKL 234. panta trešajā daļā, nav nepieciešams, lai prasītājs pamata lietā prasībā, kas valsts tiesā iesniegta par apstrīdēto administratīvo lēmumu, būtu atsaucies uz Kopienu tiesībām.

111.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz, lai Tiesa nospriež, vai lūgums pārskatīt un labot galīgu administratīvo lēmumu, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, papildus nosacījumiem, kuri ir paredzēti iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz, ir ierobežots laikā svarīgu Kopienu tiesību apsvērumu dēļ.

112.

Atgādinu, ka šis jautājums ir radies saistībā ar īpašajiem apstākļiem pamata lietā, proti, to, ka Kempter ir lūdzis Hauptzollamt atcelt 1995. gada 10. augusta lēmumu par atmaksu tikai ar 2002. gada 16. septembra vēstuli, tas ir, 19 mēnešus pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Emsland-Stärke.

113.

No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izriet, ka otrajam jautājumam, ko Finanzgericht Hamburg formulējusi vispārīgi, ir divi aspekti ( 54 ).

114.

Pirmkārt, minētajai tiesai ir šaubas par to, kā ir piemērojams ceturtais nosacījums, ko Tiesa ir paredzējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz, proti, nosacījums, saskaņā ar kuru ieinteresētajai personai ir jāvēršas administratīvajā iestādē uzreiz pēc tam, kad šī persona ir uzzinājusi par šo Tiesas judikatūru.

115.

Otrkārt, vispārīgi iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai papildus šim ceturtajam nosacījumam tāpat ir uzskatāms, ka uz iespēju lūgt tāda galīga administratīvā lēmuma pārskatīšanu un atcelšanu, kurš ir pretrunā Kopienu tiesībām, attiecas laika ierobežojums tiesiskās drošības apsvērumu dēļ, vai arī, gluži otrādi, šī iespēja nav ierobežota laikā. Tiktāl, ciktāl valsts administrācijai ir jāpiemēro Kopienu tiesību normas interpretācija, ko Tiesa sniegusi spriedumā, kas taisīts saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par tiesiskām attiecībām, kas radušās pirms šī sprieduma, iesniedzējtiesa pauž šaubas par to, vai ierobežojums laikā, kas attiecas uz iespēju, pamatojoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Emsland-Stärke, lūgt tāda administratīva akta pārskatīšanu un atcelšanu, kurš ir kļuvis galīgs un ar kuru ir pārkāptas Kopienu tiesības, ir saderīgs ar Kopienu tiesībām.

116.

Tātad iesniedzējtiesa pēc būtības lūdz, lai Tiesa nospriež, vai Kopienu tiesības aizliedz to, ka uz iespēju lūgt tāda administratīvā lēmuma pārskatīšanu un atcelšanu, kas ir kļuvis galīgs pēc tam, kad ir pilnībā izmantoti valsts tiesību aizsardzības līdzekļi, un kas izrādās pretrunā Kopienu tiesībām atbilstoši vēlākajai Tiesas interpretācijai, valsts pēdējās instances tiesai nevēršoties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiektos laika ierobežojums.

117.

Rakstveida apsvērumos Kempter vispirms uzsver, ka Kopienu tiesībās nav nevienas īpašas normas par pārskatīšanas lūguma noilguma termiņu. Tas turklāt piebilst, ka saskaņā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Kühne & Heitz ieinteresētā persona var norādīt uz savām tiesībām prasīt administratīvā lēmuma pārskatīšanu vienīgi tad, ja to pieļauj kāda valsts tiesību norma. Tātad, lai izlemtu, vai šīs tiesības ir ierobežotas laikā, vai nav, ir jāņem vērā valsts tiesību normas par noilgumu.

118.

Kempter arī norāda, ka tad, ja pēc analoģijas tiktu piemērotas Kopienu tiesību normas par noilguma termiņu, tā lūgums vēl jo mazāk būtu uzskatāms par novēlotu. Šajā sakarā tas sniedz vairākus argumentus. It īpaši tas vērš uzmanību uz to, ka bija vajadzīgs zināms laika posms, lai interpretācija, ko Tiesa sniegusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Emsland-Stärke, radītu Vācijā jaunu administratīvo praksi un pārmaiņas judikatūrā. Kempter norāda, ka minētais Tiesas spriedums valsts judikatūrā tika ņemts vērā tikai ar Bundesfinanzhof2002. gada 21. marta spriedumu.

119.

Katrā ziņā Kempter uzskata, ka tiktāl, ciktāl lūgums atcelt lēmumu par atmaksu, pamatojoties tikai uz valsts tiesībām, nevar būt sekmīgs, iespējamais Kopienu [tiesībās] paredzētais noilguma termiņš varēja sākties ne agrāk kā dienā, kad ģenerāladvokāts Ležē [Léger] sniedza secinājumus lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums Kühne & Heitz, tas ir, 2003. gada 17. jūnijā. Šajos secinājumos EKL 10. pants tika pirmoreiz interpretēts tādā veidā, ka ir jābūt iespējai šādu lēmumu pārskatīt. Tā kā Kempter lūgums bija iesniegts pirms minētās dienas, tad to nevar atzīt par novēlotu ( 55 ).

120.

Attiecībā uz ceturto nosacījumu, ko Tiesa paredzējusi spriedumā lietā Kühne & Heitz, saskaņā ar kuru “ieinteresētā persona ir vērsusies administratīvajā iestādē uzreiz pēc tam, kad ir uzzinājusi par [Kopienu] judikatūru”, no kuras izriet, ka galīgais administratīvais lēmums ir nelikumīgs, Čehijas un Somijas valdības piekrīt iesniedzējtiesas paustajam viedoklim, ka subjektīvais termiņš, ko Tiesa tādējādi ir noteikusi lūgumam pārskatīt šādu lēmumu, ir jābūt saistītam ar brīdi, kad ieinteresētā persona faktiski ir uzzinājusi par šo judikatūru. Tādējādi pārskatīšanas lūgums, kas iesniegts trīs mēnešus pēc dienas, kad Kempter ir faktiski uzzinājis par Tiesas sniegto interpretāciju, atbilst šim nosacījumam.

121.

Papildus nosacījumam, ko Tiesa tādējādi paredzējusi minētajā spriedumā, šīs pašas valdības uzskata, ka Kopienu tiesības pieļauj to, ka tiesības lūgt nelikumīga administratīva lēmuma pārskatīšanu ir ierobežotas laikā. Valsts procesuālajās normās tātad var likumīgi paredzēt, ka šādi lūgumi ir jāiesniedz konkrētos termiņos. Šo termiņu atbilstība Kopienu tiesībām ir jāizvērtē, ņemot vērā līdzvērtības principu (kas prasa, lai attiecīgie termiņi būtu vismaz tikpat labvēlīgi kā termiņi, kas paredzēti tiesību normās par līdzīgām sūdzībām saskaņā ar valsts tiesībām) un efektivitātes principu (kas prasa, lai termiņi nepadarītu ar Kopienu tiesībām piešķirto tiesību īstenošanu praktiski neiespējamu).

122.

Komisija norāda, ka, pēc tās uzskatiem, otrais prejudiciālais jautājums attiecas tikai uz laika posmu no Tiesas sprieduma pasludināšanas, no kura izriet, ka administratīvais lēmums ir nelikumīgs, līdz Kempter iesniegtajam lūgumam pārskatīt un atcelt minēto lēmumu, tas ir, šajā gadījumā — vairāk nekā 19 mēnešiem. Bet saskaņā ar Komisijas viedokli, nešķiet, ka iesniedzējtiesa būtu domājusi laika posmu, kas pagājis no minētā lūguma vai nu līdz sākotnējā administratīvā lēmuma (tas ir, 1995. gada 10. augusta lēmuma par atmaksu) pieņemšanai, vai līdz brīdim, kad prasītājs ir uzzinājis par Tiesas spriedumu, no kura var secināt, ka šis lēmums ir nelikumīgs (tas ir, 2002. gada 1. jūlijam, kad tam pa faksu tika nosūtīts Bundesfinanzhof2002. gada 21. marta spriedums).

123.

Turklāt Komisija norāda, ka dalībvalstu procesuālās autonomijas principa dēļ tā nepiekrīt tam, ka tiek noteikts termiņš Kopienas mērogā. Tā, pamatojoties uz tiesisko drošību, ierosina papildināt ceturto nosacījumu, kurš paredzēts iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz, nosakot, ka tas prasa, lai ieinteresētā persona būtu vērsusies administratīvajā iestādē uzreiz pēc tam, kad uzzinājusi par Tiesas spriedumu prejudiciālā nolēmuma lietā, ievērojot laika posmu no minētā sprieduma pasludināšanas, kas šķiet saprātīgs termiņš, ņemot vērā valsts tiesību principus, un kas, šķiet, atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem.

124.

Attiecībā uz šiem argumentiem vispirms ir jāaplūko tas, kā ir piemērojams šis ceturtais nosacījums, kas paredz, ka “ieinteresētā persona ir vērsusies administratīvajā iestādē uzreiz pēc tam, kad ir uzzinājusi par [Tiesas] judikatūru”.

125.

Apskatot apstākļus, kādos šis nosacījums radies, tas ir, lietas apstākļus, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums Kühne & Heitz, jākonstatē, ka prasītājs uzņēmums 1994. gada 13. decembra un 1995. gada 3. janvāra vēstulēs lūdza izmaksāt eksporta kompensācijas, kuras tam tika pieprasīts atmaksāt, bet iepriekš minēto spriedumu lietā Voogd Vleesimport en -export Tiesa bija taisījusi vairāk nekā divus mēnešus pirms tam, proti, 1994. gada 5. oktobrī. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai nevajadzētu “atkāpties no tā, ka administratīvais lēmums ir galīgs, ja [līdzās citiem apstākļiem] ieinteresētā persona ir vērsusies administratīvajā iestādē uzreiz pēc tam, kad ir uzzinājusi par Tiesas spriedumu” ( 56 ).

126.

Ņemot šo apstākli vērā sprieduma pamatojumā un minot to sprieduma rezolutīvajā daļā, Tiesa, ievērojot pamata lietas apstākļus, varbūt faktiski ir vēlējusies atzīt par svarīgu to, ka prasītājs ir vērsies administratīvajā iestādē uzreiz pēc tā Tiesas sprieduma pasludināšanas, no kura var secināt, ka apstrīdētais administratīvais lēmums ir nelikumīgs.

127.

Pēc tam, pārveidojot šo “apstākli” par “nosacījumu” iepriekš minētajā spriedumā lietā i-21 Germany un Arcor, Tiesa tomēr ir saglabājusi to pašu formulējumu un nav precizējusi, vai ir jāsaprot, ka šis nosacījums attiecas uz brīdi, kad persona ir faktiski uzzinājusi par spriedumu prejudiciālā nolēmuma lietā, vai arī šis nosacījums ir jāinterpretē tādā veidā, ka tas attiecas uz sprieduma pasludināšanas dienu.

128.

Ņemot vērā Tiesas sniegto formulējumu, var saprast, ka interpretācija, ko ierosinājusi iesniedzējtiesa un atbalstījušas Čehijas un Somijas valdības, saskaņā ar kuru frāze “kad ir uzzināj[is] par Tiesas judikatūru”, attiecas uz brīdi, kad prasītājs ir faktiski informēts par šo judikatūru, nevis uz Tiesas sprieduma pasludināšanas dienu.

129.

Ņemot vērā to, cik liela nozīme ir jāpiešķir tiesiskās drošības principam un it īpaši tiesiskā stāvokļa noteiktības prasībai, es tomēr negribētu piekrist šai interpretācijai.

130.

Šāda interpretācija būtu labvēlīga subjektīvajam raksturam, kas piemīt nosacījumam, ko Tiesa šajā sakarā paredzējusi; tas varētu izraisīt grūtības attiecībā uz to, kā pierādīt brīdi, kad persona faktiski uzzina par Tiesas judikatūru. Savukārt Tiesas sprieduma pasludināšanas dienas ņemšana vērā, kurai nav nekāda subjektīva rakstura, man šķiet, vairāk atbilst prasībām, kuras balstītas uz tiesiskās drošības principu, piemēram, tiesiskā stāvokļa noteiktībai.

131.

Taču pret maniem argumentiem varētu iebilst, pamatoti norādot, ka prasība, saskaņā ar kuru ieinteresētajai personai ir jāvēršas administratīvajā iestādē uzreiz pēc tā Tiesas sprieduma pasludināšanas prejudiciālā nolēmuma lietā, no kura var secināt, ka apstrīdētais administratīvais lēmums ir nelikumīgs, tādos apstākļos, kādi ir pamata lietā, ir pārmērīga. Atgādinu, ka no lietas materiāliem izriet, ka bija vajadzīgs zināms laika posms, lai interpretācija, ko Tiesa sniegusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Emsland-Stärke, radītu Vācijā jaunu administratīvo praksi un pārmaiņas judikatūrā. Šis Tiesas spriedums valsts judikatūrā tiek ņemts vērā tikai sākot ar Bundesfinanzhof2002. gada 21. marta spriedumu. Turklāt, kā rakstveida apsvērumos ierosina Kempter, vajadzētu ņemt vērā to, ka, pirmkārt, minētais Tiesas spriedums attiecās nevis uz Regulu Nr. 3665/87, bet gan uz agrāko atbilstošo [tiesību aktu] — Regulu Nr. 2730/79, un ka, otrkārt interpretācija, saskaņā ar kuru papildu pierādījumus var prasīt iesniegt tikai pirms eksporta kompensācijas piešķiršanas, izrietēja nevis no sprieduma rezolutīvās daļas, bet gan no tā pamatojuma 48. punkta. Šajos apstākļos var likties netaisnīgi pārmest Kempter, ka tas nav iesniedzis Hauptzollamt pārskatīšanas lūgumu uzreiz pēc Tiesas sprieduma prejudiciālā nolēmuma lietā pasludināšanas.

132.

Šīs norādes liecina par grūtībām, kas saistītas ar minētā nosacījuma, ka “ieinteresētā persona ir vērsusies administratīvajā iestādē uzreiz pēc tam, kad ir uzzinājusi par [Tiesas] judikatūru”, šauru interpretāciju. Tāpēc, manuprāt, ir jāapstrīd jau pati minētā nosacījuma esamība.

133.

Taču ir jāuzsver, ka attiecībā uz tiesiskās drošības principa nozīmīgumu, šķiet leģitīmi meklēt laika ierobežojumus lūgumiem pārskatīt un atcelt administratīvos lēmumus, kas ir kļuvuši galīgi pēc tam, kad ir pilnībā izmantoti valsts tiesību aizsardzības līdzekļi, un kas izrādās pretrunā Kopienu tiesībām atbilstoši vēlākajai Tiesas interpretācijai, valsts pēdējās instances tiesai nevēršoties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tādējādi Kopienu tiesības pieļauj to, ka uz iespēju iesniegt šādus lūgumus attiecas laika ierobežojums. Tātad ir jānosaka, pēc kādas metodes var ieviest šādu laika ierobežojumu.

134.

No šāda viedokļa man nešķiet pieņemami, ka šis laika ierobežojums tiek saprasts kā nosacījums tam, lai rastos pārskatīšanas pienākums atbilstoši EKL 10. pantam, līdzīgi kā citi nosacījumi, ko Tiesa ir paredzējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz.

135.

Turklāt, tā kā laika ierobežojums tādu lūgumu iesniegšanai attiecībā uz administratīvo lēmumu pārskatīšanu un atcelšanu, kuri ir kļuvuši galīgi un kuri ir pretrunā Kopienu tiesībām, par kādiem ir pamata lieta, ir procesuālais noteikums par pārskatīšanas pienākuma piemērošanu, kurš izriet no EKL 10. panta, tad, manuprāt, šo ierobežojumu nevajadzētu tieši noteikt Tiesai.

136.

Tāpat, pēc maniem uzskatiem, saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu vajadzētu ļaut tām noteikt termiņu, kādā šādi lūgumi jāiesniedz. Šis risinājums, liekas, vislabāk atbilst pieejai, ko Tiesa izvēlējusies iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz, lai saskaņotu Kopienu tiesību pārākuma principu ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu un tiesiskās drošības principu.

137.

Šāda norāde uz dalībvalstu valsts procesuālajām normām, kurām, protams, ir jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem, turklāt saskan ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kurā ir atzīts, — tas, ka dalībvalstis nosaka saprātīgus prasību termiņus, kuru neievērošanas gadījumā attiecīgās tiesības noilgst, atbilst Kopienu tiesībām. Šī judikatūra ir radusies un tā visbiežāk tiek piemērota strīdos, kas saistīti ar atkārtotu valsts nodokļu uzlikšanu, kas atbilstoši Kopienu tiesībām ir iekasēti nepamatoti.

138.

No šīs judikatūras izriet, ka, tā kā nav Kopienu tiesiskā regulējuma jautājumā par prettiesiski iekasētu valsts nodokļu vai nodevu atmaksu, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras attiecīgajām personām ir piešķirtas ar Kopienu tiesībām, tomēr, pirmkārt, šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām valsts rakstura prasībām, un, otrkārt, tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas attiecīgajām personām izriet no Kopienu tiesību sistēmas ( 57 ). Tādējādi Tiesa ir atzinusi, — tas, ka dalībvalstis valsts procesuālajās normās nosaka saprātīgus termiņus, kuru neievērošanas gadījumā attiecīgās tiesības noilgst, kas “ir tiesiskās drošības pamatprincipa piemērošana, kurš aizsargā gan nodokļu maksātāju, gan attiecīgo administrāciju” ( 58 ), — atbilst Kopienu tiesībām. “Šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Kopienu tiesību sistēmā” ( 59 ). Turklāt apstāklis, ka Tiesa prejudiciālā nolēmuma lietā ir pieņēmusi spriedumu par attiecīgās Kopienu tiesību normas interpretāciju, neietekmē to, ka tādu saprātīgu prasību termiņu noteikšana valsts procesuālajās normās, kuru neievērošanas gadījumā attiecīgās tiesības noilgst, atbilst Kopienu tiesībām ( 60 ).

139.

Tiesa ir izmantojusi šo pamatojumu arī dalībvalstu atbildības jomā par Kopienu tiesību pārkāpumiem, sniedzot interpretāciju, kas līdzīga tai, kādu ierosinu Tiesai sniegt šajā lietā. Nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstij ir jāatlīdzina zaudējumi, ko tā ar Kopienu tiesību pārkāpumiem, kuros tā vainojama, ir nodarījusi privātpersonām, ir tieši noteikusi Tiesa ( 61 ), bet nodarītie zaudējumi valstij ir jāatlīdzina saskaņā ar valsts tiesībām, ja valstu tiesību aktos par zaudējumu atlīdzību paredzētie nosacījumi, it īpaši termiņa nosacījums, atbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem ( 62 ). Tiesa arī šajā jautājumā ir atzinusi, ka “saprātīgu prasību termiņu noteikšana, kuru neievērošanas gadījumā attiecīgās tiesības noilgst, principā atbilst [prasībai, kas izriet no Kopienu tiesību efektivitātes principa], jo tā ir tiesiskās drošības pamatprincipa piemērošana” ( 63 ).

140.

Saskaņā ar šo pastāvīgo Tiesas judikatūru, kurā ir ievērota dalībvalstu procesuālā autonomija, uzskatu, ka dalībvalstis, atsaucoties uz tiesiskās drošības principu, var prasīt, lai lūgums pārskatīt un atcelt administratīvo lēmumu, kurš kļuvis galīgs un kurš ir pretrunā ar Kopienu tiesībām atbilstoši vēlākajai Tiesas interpretācijai, tiktu iesniegts kompetentajā administratīvajā iestādē saprātīgā termiņā.

141.

Tātad Finanzgericht Hamburg ir jāpārbauda, vai Vācijas procesuālajās tiesībās lūguma pārskatīt un atcelt administratīvu lēmumu, kas kļuvis galīgs, — kā tas ir pamata lietā, — iesniegšanai ir paredzēts termiņš. Ja tā, tad tai ir jāpārliecinās, ka procesuālā norma, kurā šis termiņš ir noteikts, atbilst Kopienu līdzvērtības un efektivitātes principiem.

142.

Tādējādi ierosinu Tiesai atbildēt iesniedzējtiesai tādā veidā, ka Kopienu tiesības pieļauj to, ka uz iespēju lūgt tāda administratīvā lēmuma pārskatīšanu un atcelšanu, kas ir kļuvis galīgs pēc tam, kad ir pilnībā izmantoti valsts tiesību aizsardzības līdzekļi, un kas izrādās pretrunā Kopienu tiesībām atbilstoši vēlākajai Tiesas interpretācijai, valsts pēdējās instances tiesai nevēršoties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, attiecas laika ierobežojums saskaņā ar tiesiskās drošības principu. Dalībvalstīm atbilstoši Kopienu līdzvērtības un efektivitātes principiem ir jānosaka termiņš, kurā šāds lūgums ir jāiesniedz.

143.

Visbeidzot, vēlos norādīt, ka tad, ja Tiesa, pretēji manis piedāvātajam risinājumam, nevēlas pārskatīt ceturto nosacījumu, kas paredzēts iepriekš minētajā spriedumā lietā Kühne & Heitz, tad tai, pirmkārt, ir jāprecizē šī nosacījuma saturs un, otrkārt, jāparedz, ka šis nosacījums ir piemērojams tikai papildinoši, tas ir, tad, ja dalībvalsts procesuālajās normās nav noteikts termiņš, kādā jāiesniedz lūgumi pārskatīt un atcelt galīgus administratīvos lēmumus.

144.

Ņemot vērā visus izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Finanzgericht Hamburg uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: