ĢENERĀLADVOKĀTES VERICAS TRSTENJAKAS [VERICA TRSTENJAK] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 6. martā (1)

Lieta C‑1/06

Bonn Fleisch Ex- und Import GmbH

pret

Hauptzollamt Hamburg-Jonas

(FinanzgerichtHamburg (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Eksports – Lauksaimniecības produktu eksporta kompensāciju regulējums – Regulas (EEK) Nr. 3665/87 47. panta 3. punkts – Produktu eksporta pierādījuma iesniegšana – Līdzvērtīga pierādījuma iesniegšana – Dokumentu, kas nav saistīti ar tieši iesniegtu pieteikumu par līdzvērtīgiem atzīt citus dokumentus, atzīšana par līdzvērtīgu pierādījumu pēc savas iniciatīvas

I –    Ievads

1.     Izskatāmā lieta par prejudiciāla nolēmuma sniegšanu, pirmkārt, attiecas uz problēmu par to, vai kompetentās valsts iestādes pienākums saskaņā ar Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulas (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (2) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3665/87”), 47. panta 3. punktu ir atzīt arī citus līdzvērtīgus dokumentus, ja eksportētājs no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ nav iesniedzis T5 kontroleksemplāru, un, otrkārt, uz jautājumu, vai eksportētājs var iesniegt pieteikumu atzīt citus līdzvērtīgus dokumentus saskaņā ar šīs regulas 47. panta 3. punktu arī netieši.

2.     Jautājumi par Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkta interpretāciju rodas Finanzgericht Hamburg [Hamburgas Finanšu tiesa] iztiesājamajā prāvā starp Bonn Fleisch Ex- und Import GmbH (turpmāk tekstā – “Bonn Fleisch”) un Hauptzollamt Hamburg-Jonas [Hamburgas–Jonas Galvenā muitas pārvalde (turpmāk tekstā – “Galvenā muitas pārvalde”), kurā runa ir par iepriekš samaksātu eksporta kompensāciju atmaksu, jo produkti 60 dienu laikā nav tikuši eksportēti no Kopienas muitas teritorijas uz Krieviju.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

3.     Komisijas Regulā Nr. 3665/87, kura cita starpā grozīta ar Komisijas 1994. gada 26. jūlija Regulu (EK) Nr. 1829/94 (OV L 191, 5. lpp.) un, visbeidzot, arī ar Komisijas 1998. gada 17. marta Regulu (EK) Nr. 604/98 (OV L 80, 19. lpp.), tika noteikti kopīgi sīki izstrādāti noteikumi lauksaimniecības produktu eksportam. Šī regula tika atcelta un aizstāta ar Komisijas 1999. gada 15. aprīļa Regulu (EK) Nr. 800/1999, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (3), kura ir spēkā kopš 1999. gada 1. jūlija.

4.     Regulas Nr. 3665/87 4. panta 1. punktā noteikts:

“Neskarot 5. un 16. panta noteikumus, kompensācijas samaksa ir pakārtota pierādījumu iesniegšanai par to, ka produkti, uz kuriem attiecas pieņemtā eksporta deklarācija, sešdesmit dienu laikā pēc šīs pieņemšanas nemainītā stāvoklī ir izvesti no Kopienas muitas teritorijas.”

5.     Regulas Nr. 3665/87 6. panta 1. punktā noteikts:

“Ja produkts, par kuru ir tikusi pieņemta eksporta deklarācija, pirms Kopienas muitas teritorijas atstāšanas ir ticis transportēts caur citām Kopienas teritorijām, kas nav tās dalībvalsts teritorija, kurā šī pieņemšana ir notikusi, tādā gadījumā ir jāiesniedz pierādījums, ka šis produkts ir atstājis Kopienas muitas teritoriju, pienācīgi aizpildot T5 kontroleksemplāra oriģinālu saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 2823/87 1. pantu.”

6.     Regulas Nr. 3665/87 47. pantā, kas ir atrodams IV sadaļā “Kompensāciju maksāšanas kārtība”, noteikts:

“1. Kompensācijas izmaksā tikai pēc eksportētāja īpaša iesnieguma, un to dara tā dalībvalsts, kuras teritorijā tika pieņemta eksporta deklarācija.

[..]

2. Izņemot force      majeure gadījumus, dokumenti, kas attiecas uz kompensācijas samaksu vai garantijas ķīlas atmaksu, ir jāiesniedz 12 mēnešu laikā pēc datuma, kad tika pieņemta eksporta deklarācija.

3. Ja 6. pantā minēto T5 kontroleksemplāru nenogādā atpakaļ uz nosūtīšanas iestādi vai centrālo iestādi trīs mēnešu laikā pēc izsniegšanas tādu apstākļu dēļ, ko eksportētājs nespēj ietekmēt, tad pēdējais var iesniegt kompetentajai iestādei pamatotu lūgumu uzskatīt par līdzvērtīgiem citus dokumentus.

Tādiem lūgumiem jāpievieno šādi dokumenti:

a)      ja kontroleksemplārs ir izsniegts, lai pierādītu, ka produkti ir izvesti no Kopienas muitas teritorijas, tad:

–       transporta dokuments

un

–       dokuments, kas pierāda, ka produkts ir uzrādīts muitas iestādei trešā valstī, vai viens vai vairāki dokumenti, kas minēti 18. panta 1., 2. un 4. punktā;

[..]

Uz līdzvērtīgu dokumentu iesniegšanu attiecas 4. punkts.

4. Ja par spīti tam, ka eksportētājs ir rīkojies ar pienācīgu centību, viņš nav spējis sagādāt un nosūtīt dokumentus, kas prasīti saskaņā ar 18. pantu, termiņā, kas noteikts 2. punktā, tad eksportētājam pēc viņa lūguma var piešķirt papildu laiku šo dokumentu iesniegšanai.

5. Ar attiecīgiem pierādījumiem iesniegts pieteikums [lūgums] par līdzvērtīgu dokumentu atzīšanu saskaņā ar 3. punktu un pieteikums par papildu laiku saskaņā ar 4. punktu ir jāiesniedz 2. punktā noteiktajā termiņā.”

7.     Regulas Nr. 800/1999 54. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā noteikts, ka Regulu Nr. 3665/87 piemēro eksportam, uz ko attiecas eksporta deklarācijas, kas pieņemtas pirms šīs regulas stāšanās spēkā.

B –    Valsts tiesības

8.     Vācijas 1996. gada 24. maija Eksporta kompensāciju noteikumos (4) (turpmāk tekstā – “AEVO”) ir šādas tiesību normas par eksporta kompensācijām.

9.     AEVO 1. pantā ir paredzēts, ka AEVO ir jāpiemēro EK tiesību aktu, kas tikuši pieņemti kopējās tirgus organizācijas un tirdzniecības noteikumu ietvaros eksporta kompensāciju kontekstā, īstenošanai.

10.   Saskaņā ar AEVO 3. panta 1. punktu redakcijā, kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 800/1999 spēkā stāšanās, kā dokuments tolaik esošās Regulas Nr. 3665/87 3. panta 5. punkta izpratnē ir jāizmanto šim mērķim Finanšu ministrijas Federālās finanšu pārvaldes tiesību normu krājumā – Amtsblatt des Bundesministeriums der Finanzen [Federālās Finanšu Pārvaldes Vēstnesis] (VSF) – izsludinātā eksporta deklarācija (papildu forma), kas ir EK eksporta kompensācijām domātā izsludinātā vienotā forma (eksporta deklarācija kompensāciju saņemšanai).

11.   AEVO 4. panta 1. un 2. punkta redakcija pirms Regulas Nr. 800/1999 spēkā stāšanās bija šāda:

“1. Apstiprinājumu par preces partijas izvešanu no Kopienas muitas teritorijas (izvešanas apstiprinājums) uz eksporta deklarācijas kompensācijas saņemšanai atzīmē tajā laikā spēkā esošās Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 1. lpp.), 793. panta 2. punktā minētā izvešanas muitas iestāde attiecībā uz teritoriju, kurai piemērojami šie noteikumi.

2. Preču partijām, par kurām eksporta deklarācija ir pieņemta citā Eiropas Savienības dalībvalstī, izvešanas apstiprinājumu T5 kontroleksemplārā atzīmē izvešanas iestāde, kurai ir kompetence šo noteikumu piemērošanas jomā.”

III – Būtiskākie fakti, pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

A –    Fakti

12.   Finanzgericht Hamburg ir jāiztiesā prāva starp Bonn Fleisch un Hauptzollamt, kas attiecas uz Bonn Fleisch adresētā prasījuma atmaksāt [samaksātās kompensācijas] likumību.

13.   Bonn Fleisch ar norādi, ka prece vēlāk – 1997. gada decembrī vai 1998. gada janvārī – tiks izvesta uz Krieviju, par šo preci pieteica eksporta kompensāciju un saskaņā ar pieteikumu ar četriem 1998. gada 21. un 23. janvāra paziņojumiem par kompensāciju izmaksu kā priekšfinansējumu saņēma eksporta kompensācijas kopā EUR 47 597,81 apmērā.

14.   1998. gada 8. aprīlī Bonn Fleisch iesniedza eksporta deklarāciju par liellopu gaļu.

15.   1998. gada 9. aprīlī Mukrānas [Mukran] nosūtīšanas dzelzceļa stacijā nosūtīšanas dokumentā tika atzīmēts nosūtīšanas apstiprinājums. Mutvārdu procesa laikā Tiesā Bonn Fleisch minēja, ka saskaņā ar Mukrānas muitas pārvaldes 2000. gada 13. oktobra vēstuli pierādījumi par izvešanu ir pienācīgi iesniegti šajā muitas pārvaldē.

16.   Precīzi neminētā datumā Štrālzundes [Stralsund] Galvenā muitas pārvalde, pie kuras ir pieskaitāma arī Mukrānas muitas pārvalde, pa pastu nosūtīja eksporta deklarāciju Hauptzollamt. Tomēr ir skaidrs, ka šī eksporta kompensācijai nepieciešamā eksporta deklarācija nav atrodama Hauptzollamt arhīvā. Mutvārdu procesa laikā Tiesā tika izteikts pieņēmums, ka šis dokuments ir pazudis, to sūtot pa pastu.

17.   1998. gada 20. maijā Bonn Fleisch eksportētā liellopu gaļa saskaņā ar Krievijas ievedmuitas dokumentos minēto informāciju Krievijā tika laista brīvā apgrozībā.

18.   1998. gada 13. jūlijā Bonn Fleisch iesniedza Hauptzollamt ar nosūtīšanas apstiprinājumu apzīmēto 1998. gada 9. aprīļa nosūtīšanas dokumentu un 1998. gada 20. maija Krievijas ievedmuitas dokumentu.

19.   1998. gada 21. jūlijā un 1999. gada 18. novembrī Hauptzollamt telefoniski informēja Bonn Fleisch par to, ka tā nav saņēmusi eksporta deklarāciju ar eksporta apstiprinājumu.

20.   2000. gada 23. jūnijā Hauptzollamt ar četru paziņojumu palīdzību pieprasīja atpakaļ iepriekš samaksāto eksporta kompensāciju, kā arī procentus 20 % apmērā, pamatojot, ka Bonn Fleisch nav pierādījusi preces, par kuru kompensācija tikusi saņemta, eksportu no Kopienas muitas teritorijas paredzēto 60 dienu laikā, jo nav iesniegusi eksporta deklarāciju ar eksporta apstiprinājumu. Bonn Fleisch pret šiem četriem paziņojumiem iesniedza sūdzības. Kā pamatojumu tā norādīja, ka eksporta deklarācijas muitas pārvaldes automātiski pārsūtītas Hauptzollamt. Turklāt Regulā Nr. 3665/87 eksportētājam nav paredzēts pienākums iesniegt Hauptzollamt eksporta deklarāciju.

21.   2000. gada 2. novembrī Bonn Fleisch tālākā sūdzības izskatīšanas procesa ietvaros Hauptzollamt ar vēstules palīdzību norādīja uz to, ka tā 1998. gada 13. jūlijā un tādējādi divpadsmit mēnešu termiņa ietvaros saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 47. panta 2. punktu ir iesniegusi nosūtīšanas dokumentu un ievedmuitas dokumentu. Iesniedzot šos dokumentus, vienlaicīgi ir kļuvis saistošs netiešs lūgums šos dokumentus atzīt par līdzvērtīgiem pierādījumiem preču eksportam no Kopienas muitas teritorijas, ja eksporta deklarācija nebūtu atrodama attiecīgajā lietā. Vienlaicīgi Bonn Fleisch lūdza par līdzvērtīgiem atzīt arī 1998. gada 13. jūlijā iesniegto nosūtīšanas dokumentu un ievedmuitas dokumentu.

22.   Šis lūgums ar norādi uz Regulas Nr. 3665/87 47. panta 5. punktu 2001. gada 13. decembrī tika noraidīts kā novēlots. Attiecīgā paziņojuma pamatojumā tika norādīts, ka lūgums atzīt dokumentu līdzvērtīgumu ir jāizsaka skaidri un ka Hauptzollamt pēc savas iniciatīvas nav pienākuma atzīt līdzvērtīgus dokumentus. Pret šo paziņojumu un pret 2000. gada 23. jūnija paziņojumiem Bonn Fleisch izvirzīja iebildumus, kas tika noraidīti ar 2003. gada 20. februāra lēmumu par iebildumiem. Šo nelabvēlīgo lēmumu Bonn Fleisch apstrīdēja, ceļot prasību Finanzgericht Hamburg 2003. gada 20. martā.

B –    Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

23.   Atsaucoties uz Regulas Nr. 3665/87 4. panta 1. punktu, iesniedzējtiesa pieņem, ka preces eksports 60 dienu laikā pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas ir materiāls priekšnosacījums un ka uz eksportētāju gulstas pierādījumu par eksportu iesniegšanas pienākums.

24.   Attiecībā uz pierādījumu nastu iesniedzējtiesa norāda, ka Regulas Nr. 3665/87 6. pantā gadījumam, kad prece, par kuru var saņemt kompensāciju, pirms Kopienas muitas teritorijas atstāšanas ir tikusi transportēta caur citām Kopienas teritorijām, kas nav dalībvalsts teritorija, no kuras šī prece tikusi eksportēta (tranzīts, t.i., netiešais eksports), ir paredzēts eksporta pierādījums, pienācīgi aizpildot T5 kontroleksemplāra oriģinālu. Netiešajam eksportam – kā pamata lietā – Kopienu likumdevējs turpretim nav paredzējis, kādā veidā ir jāiesniedz eksporta pierādījums. Šī iemesla dēļ Vācijas likumdevējs ir šo [likuma] robu aizpildījis ar AEVO 4. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru preces eksporta no Kopienas muitas teritorijas apstiprinājums tiek norādīts kompensācijas saņemšanai domātajā eksporta deklarācijā.

25.   Tālāk iesniedzējtiesa uzmanību vērš uz to, ka pamata lietas īpatnība ir tā, ka Bonn Fleisch ar 1998. gada 13. jūlija vēstuli un tādējādi arī saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 47. panta 2. punktu divpadsmit mēnešu laikā ir iesniegusi gan nosūtīšanas dokumentu, gan arī Krievijas ievedmuitas dokumentu. No šiem dokumentiem neapšaubāmi izriet, ka prece, par kuru var saņemt kompensāciju, Kopienas muitas teritoriju ir atstājusi 60 dienu laikā. Abi dokumenti principā varētu būt nozīmīgi kā līdzvērtīgi dokumenti saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punktu. Tādēļ iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka kompetentā iestāde līdzvērtīgu dokumentu atzīšanu ar zināmiem nosacījumiem varētu izvērtēt arī pēc savas iniciatīvas.

26.   Iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punktā, kas atrodas šīs regulas IV sadaļā (“Kompensāciju maksāšanas kārtība”), ir atspoguļota vien procesuāli tiesiska norma, nevis materiāli tiesisks priekšnosacījums. No tiesību normas nevar izsecināt, ka citu līdzvērtīgu dokumentu atzīšana pēc savas iniciatīvas būtu jāizslēdz a limine.

27.   Lūgums atzīt citu dokumentu līdzvērtīgumu, pēc iesniedzējtiesas domām, būtu jāizsaka skaidri. Pēc iesniedzējtiesas domām, tas tomēr neizslēdz, ka atsevišķos gadījumos tiktāl, ciktāl, iesniedzot citus līdzvērtīgus dokumentus, kas pierāda savlaicīgu preces, par kuru var saņemt kompensāciju, eksportu no Kopienas muitas teritorijas, no attiecīgiem apstākļiem skaidri izriet eksportētāja griba, var pieņemt, ka lūgums ir izteikts netieši.

28.   Tā kā pastāvēja šaubas par Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkta interpretāciju, tad iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus divus prejudiciālus jautājumus:

1)      Vai kompetentajai iestādei ir tiesības un pienākums pēc savas iniciatīvas atzīt citus dokumentus par līdzvērtīgiem Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkta izpratnē?

2)      Vai lūgumu atzīt citus dokumentus par līdzvērtīgiem saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punktu var izteikt netieši un attiecībā uz jebkādiem gadījumiem?

IV – Analīze

A –    Par pirmo jautājumu

 1)     Lietas dalībnieku apsvērumi

29.   Bonn Fleisch uzskata, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Saskaņā ar Bonn Fleisch minēto šī apstiprinošā atbilde izriet no Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkta. No tiesību normas teksta nevar izsecināt, ka eksportētāja lūgums ir vienīgais veids, pēc kura iesniegšanas muitas jautājumu kārtošanā var notikt citu līdzvērtīgu dokumentu atzīšana. Ievērojot 50. apsvērumu, Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkta mērķis ir aizsargāt eksportētāju no riskiem saistībā ar kontrolkopijas administratīvu apstrādi, par kuriem eksportētājam nekas nav zināms un ko viņš nevar ietekmēt.

30.   Hauptzollamt piedāvā uz pirmo jautājumu atbildēt noliedzoši. Tā uzskata, ka kompetentajai iestādei nav nekāda vispārīga pienākuma izvērtēt, vai iesniegtie dokumenti varētu būt līdzvērtīgi dokumenti Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkta izpratnē. Šāds vērtējums ir atkarīgs no skaidri izteikta lūguma.

31.   Grieķijas Republika uzskata, ka par maksājumu atbildīgā iestāde pēc savas iniciatīvas var atzīt dokumentu līdzvērtīgumu, ja eksportētājs tos ir iesniedzis Regulas Nr. 3665/87 47. pantā minēto divpadsmit mēnešu laikā un ir izpildīti kompensācijas prasījuma materiālie priekšnosacījumi. Šādā gadījumā no apstākļiem skaidri izriet, ka ir lūgts atzīt iesniegto dokumentu līdzvērtīgumu.

32.   Komisija pārstāv viedokli, ka Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punktu per analogiam nevar piemērot tiešā eksporta gadījumam. Mutvārdu procesa laikā Tiesā Komisija norādīja, ka, veicot netiešu eksportu, eksportētājs ir saistīts ar vismaz divām dažādu dalībvalstu administratīvajām kārtībām. Tā kā netiešā eksporta gadījumā runa ir par vairākām dalībvalstīm un tādējādi arī vairākām administratīvām kārtībām, tad Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkta mērķis, acīmredzot, ir izvairīties no iespējamām grūtībām starpvalstu administratīvās procedūrās.

33.   Komisija uzskata, ka Kopienu likumdevējam nav licies nepieciešams paredzēt atbilstošu atsevišķu valstu procesuālo noteikumu tiešajam eksportam apvienošanu. Tieša eksporta gadījumā trūkst robežšķērsošanas aspekta, kā dēļ tā noregulējums ietilpst valsts procesuālajā autonomijā, un tādēļ Vācijas tiesībās ir piemērojams AEVO 4. panta 1. punkts. Jaunā Regula Nr. 800/1999 šajā interpretācijā neko nemaina.

34.   Ja Tiesa tomēr nonāks pie secinājuma, ka Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkts per analogiam ir piemērojams arī tiešajam eksportam, tad pakārtoti Komisija uzskata, ka, ņemot vērā vispārīgo likuma atrunas principu, iestādes kļūme nedrīkst nākt tirgus dalībniekam par ļaunu; vēl jo vairāk – eksportētājam ir jābūt iespējai pierādīt arī citādi, ka prece ir tikusi eksportēta. Kompetentajai iestādei tādēļ vai nu pēc savas iniciatīvas jāuzsāk dokumentu līdzvērtīguma atzīšana, vai jāvērš eksportētāja uzmanība uz valsts dokumenta trūkumiem, vai arī tai ir jāpagarina dokumentu iesniegšanas termiņš.

 2)     Ģenerāladvokātes viedoklis

a)      Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkta ratione materiae piemērošana tiešajam eksportam

35.   Lai gan saskaņā ar jaunāko judikatūru tiesību normu par maksāšanas procedūru kontekstā ir runa par administratīvām formalitātēm (5), tās ir jāievēro tikpat stingri cik materiālie priekšnosacījumi. Proti, šo formalitāšu tāpat kā materiālo priekšnosacījumu neievērošanas rezultātā eksporta kompensācija var tikt samazināta vai zaudēta (6).

36.   Attiecībā uz T5 kontroleksemplāru Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punktā ir norāde uz Regulas 6. pantu. Saskaņā ar 6. panta 1. punktu T5 kontroleksemplāra ratione materiae piemērojamība attiecas tikai uz netiešo eksportu.

37.   Būtisks netieša eksporta esamības priekšnosacījums ir tāds, ka produkts, par kuru ir tikusi pieņemta eksporta deklarācija, pirms Kopienas muitas teritorijas atstāšanas ir ticis transportēts caur citām Kopienas teritorijām, kas nav tās dalībvalsts teritorija, kurā šī pieņemšana ir notikusi.

38.   Netiešais eksports (7) Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punktā nav minēts. No šīs lietas apstākļiem viennozīmīgi var secināt, ka liellopu gaļa tieši ir tikusi eksportēta no Vācijas uz Krieviju. Produkti nav šķērsojuši citu Kopienas teritoriju kā vien tās dalībvalsts teritoriju, kur tika pieņemta eksporta deklarācija.

39.   Tādēļ rodas jautājums, vai tiešam eksportam nav piemērojams Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkts, vai arī tomēr šīs regulas 47. panta 3. punkts ir jāpiemēro arī tieša eksporta gadījumā.

40.   Tas, ka Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punktā nekas nav minēts par tiešo eksportu, nenozīmē, ka ir radies likuma robs. Tiešā eksporta administratīvi procesuālā apstrādē, no vienas puses, un netiešā eksporta apstrādē, no otras puses, tiek izmantotas atšķirīgas metodes, turklāt apskatāmie lietas faktiskie apstākļi ir dažādi. Tiešā eksporta gadījumā eksportētāji saskaras tikai ar vienas vienīgas dalībvalsts muitas pārvaldēm, t.i., izvedmuitas un ievedmuitas iestādes atrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī.

41.   Netieša eksporta gadījumā tirgus dalībnieki saskaras ne vien ar izcelsmes dalībvalsts administratīvo kārtību, bet arī vismaz ar vienu citas dalībvalsts administratīvo kārtību. Vienoto T5 kontroleksemplāru apstrādā ārvalsts izvedmuitas iestāde, t.i., citas dalībvalsts izvedmuitas iestāde, un kompetentā izcelsmes dalībvalsts iestāde. Šī izvedmuitas iestāde T5 kontroleksemplāru izsniedz nevis eksportētājam, bet gan nosūta to centrālajai izcelsmes valsts iestādei (8). Tādēļ ir jāpieņem, ka Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkta mērķis ir izvairīties no administratīva rakstura grūtībām, ar ko tirgus dalībnieki var saskarties starpvalstu administratīvās lietās.

42.   Tādēļ ir jāpiekrīt Komisijai, ka Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkts per analogiam nav piemērojams preču tiešajam eksportam.

b)      Par jautājumu, vai kompetentajai iestādei ir pienākums un tiesības pēc savas iniciatīvas atzīt citus līdzvērtīgus dokumentus

43.   Šis jautājums attiecas vienīgi uz eksporta pierādījumiem, nevis uz eksporta materiālajiem priekšnosacījumiem. Es gribētu atgādināt, ka, lai saņemtu eksporta kompensāciju, eksportētājam saskaņā ar tiesību doktrīnu ir jāizpilda ne tikai visi vajadzīgie materiāli tiesiskie priekšnosacījumi, bet turklāt arī apmaksas procedūras priekšnosacījumi (9).

44.   Eksporta kompensāciju garantēšana saskaņā ar trešo apsvērumu (10) ir cieši saistīta ar produkta eksporta no Kopienas pierādījumu. Atbilstoši tam ratio legis ir produktu eksports no Kopienas teritorijas.

45.   Netieša eksporta gadījumā pierādījums tiek sagatavots, iesniedzot T5 kontroleksemplāru. Minētais pierādījums ir oriģināls kā eksporta pierādījums, kas tiek sniegts, izvedmuitas iestādei dodot apstiprinājumu (11). Tomēr, tā kā šis kontroleksemplārs neatkarīgi no eksportētāja gribas var pazust, dažādu dalībvalstu iestādēm apmainoties ar korespondenci, tad Regulā Nr. 3665/87 ir paredzēta iespēja atzīt dokumentu līdzvērtīgumu, kas saskaņā ar [šīs] Regulas 49. (vācu valodas redakcijā – 50. apsvērums) apsvērumu (12) ir dota eksportētājam, lai izsargātos no nelabvēlīgām sekām, ko rada kļūdaina muitas pārvaldes rīcība. Tādējādi eksportētājs pierādījumu par eksportu var iesniegt [pierādījumu līdzvērtīguma atzīšanas] procedūrā, divpadsmit mēnešu laikā iesniedzot nosūtīšanas dokumentu un trešās valsts ievedmuitas dokumentu (13). Jāuzsver, ka gan lūgums, gan arī dokumentu līdzvērtīguma atzīšana tomēr ir atkarīgi no eksporta materiālo priekšnosacījumu izpildes.

46.   Ja citu, nevis formālu pierādījumu dēļ izrādās, ka ir izpildīti materiāli tiesiskie priekšnosacījumi, lai saņemtu eksporta kompensāciju, tad atsaukšanos uz formālu pierādījumu – kā T5 kontroleksemplārs – trūkumu ir jāatzīst par vienu vienīgu formalitāti un tādēļ arī par nepieļaujamu (14).

47.   Materiālos priekšnosacījumus nosaka Kopienu likumdevējs. Regulas Nr. 3665/87 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ir jāpierāda divi materiālie priekšnosacījumi, lai saņemtu eksporta kompensāciju, proti, pirmkārt, eksporta deklarācijas pieņemšana un, otrkārt, fakts, ka eksportējamā prece nemainīgā stāvokli ir atstājusi Kopienas teritoriju vēlākais 60 dienu laikā pēc šīs pieņemšanas.

48.   Tieša eksporta gadījumā Vācija kā materiālā priekšnosacījuma pierādījumu, lai saņemtu eksporta kompensāciju, pieprasa iesniegt valsts [izdotu] eksporta dokumentu. Šādā gadījumā attiecīgo valsts dokumentu valsts izvedmuitas iestāde tieši pārsūtīja centrālajai iestādei, kas šajā lietā ir Hauptzollamt. Tādējādi arī tieša eksporta gadījumā eksportētājs nav varējis ietekmēt dokumentu [virzību].

49.   Izskatāmā lieta attiecas uz gadījumu, kad valsts likumdevējs attiecībā uz valsts iekšējo situāciju, proti, tieša eksporta gadījumā, Vācijas AEVO atsaucas uz Kopienu tiesību normu (15). Lai arī šajā lietā jautājumi attiecas uz tiešo eksportu un tādēļ nav piemērojams Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkts, tie tomēr attiecas uz interpretācijas problēmām, kuru risināšana ir iesniedzējtiesas mērķis, un tādēļ tie galvenokārt attiecas uz ar Regulu Nr. 3665/87 noregulēto eksporta kompensāciju sistēmu.

50.   Ja valsts tiesu uzdotie jautājumi ir par Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. Nedz EKL 234. panta teksts, nedz minētajā pantā noteiktās procedūras mērķis nenorāda uz to, ka līguma izstrādātāji vēlējušies izslēgt no Tiesas jurisdikcijas lūgumus sniegt prejudiciālu jautājumu par kādu Kopienu noteikumu, lai noteiktu normas, kas piemērojamas tikai šīs dalībvalsts iekšējai situācijai gadījumos, kad dalībvalsts tiesību akti atsaucas uz šo noteikumu (16).

51.   Ja valsts tiesībās saistībā ar šīs valsts īpašo iekšējo situāciju paredzēti tādi paši risinājumi kā Kopienu tiesībās, it īpaši, lai nepieļautu diskrimināciju vai konkurences traucējumus, no Kopienu tiesībām pārņemto noteikumu vai jēdzienu vienveidīga interpretācija neatkarīgi no apstākļiem, kādos tos paredzēts piemērot, ir Kopienu interesēs – lai novērstu interpretācijas atšķirības nākotnē (17).

52.   Par dokumentu līdzvērtīguma atzīšanu ir atbildīga kompetentā muitas iestāde, šajā gadījumā – Hauptzollamt. Šeit ir runa par administratīvo procesu (18). Tiktāl šī lieta atšķiras no apvienotajām lietām C‑430/93 un C‑431/93, kurās Tiesa risināja jautājumus par valstu tiesvedību jautājumiem (19).

53.   Spriedumā lietās C‑430/93 un C‑431/93 tika skarts jautājums, vai Tiesai pēc savas iniciatīvas ir jāpiemēro Kopienu tiesību normas, un šajā sakarā tai nav jābūt pasīvai, kā tas principā ir noteikts, tādējādi pārsniedzot prāvas starp lietas dalībniekiem priekšmeta robežas un/vai balstoties uz citiem faktiem un apstākļiem nekā procesa dalībnieki, kuri ir ieinteresēti [tiesību normu] piemērošanā (20). Šo judikatūru tomēr nevar piemērot šajā lietā, jo šeit runa ir par administratīvo procesu, kas saistīts ar muitu un kam atšķirībā no tiesvedības ir piemērojamas citas tiesību normas.

54.   Ja vien skaidri nav paredzēts citādi, administratīvo procesu var uzsākt gan pēc savas iniciatīvas, gan arī, pamatojoties uz pieteikumu (21). Doktrīnā ir uzsvērts, ka administratīvā procesa uzsākšana pēc savas iniciatīvas ir izslēgta tikai tad, ja administratīvo procesu var uzsākt, tikai pamatojoties uz lietas dalībnieku pieteikumu (22). Šī iemesla dēļ ir jāpiekrīt iesniedzējtiesas viedoklim par to, ka līdzvērtīgu dokumentu atzīšana pēc savas iniciatīvas a limine ir izslēgta.

55.   Arī, ja administratīvais process ir uzsākts, pamatojoties uz lietas dalībnieku pieteikumu, tad kompetentajai iestādei saskaņā ar izmeklēšanas principu pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda, vai tik tiešām ir norisinājušies fakti, kam ir nozīme lēmuma pieņemšanā (23). Civilprocesam raksturīgais pierādījumu iesniegšanas princips, kas noteic, ka procesa dalībnieki procesa faktus iesniedz tiem vēlamā formā un apmērā, ar kuru palīdzību tie definē prāvas priekšmetu un saista Tiesu, kurai ir jāpieņem lēmuma secundum allegata et probata partium (atbilstoši lietas dalībnieku teiktajam un pierādījumiem) (24), nav spēkā ar muitu saistītā administratīvā procesā. Vēl jo vairāk, iestādei ir pienākums noteikt faktus, kam ir nozīme lēmuma pieņemšanā (25). Tā nosaka izmeklēšanas veidu un apjomu, it īpaši, vai un kādi pierādīšanas līdzekļi ir jāizmanto. Lietas dalībnieki var iesniegt pieteikumus par pierādījumiem. Tie tomēr iestādei nav saistoši; tā lietas dalībnieku pieteikumus ar pierādījumiem var gan noraidīt, gan arī izmantot citus pierādīšanas līdzekļus. Katrā ziņā tai nevar būt vienpusēja pieeja; iestādes pienākums ir izmantot un ņemt vērā visus konkrētajā lietā nozīmīgos apstākļus (26).

56.   Procesa par dokumentu līdzvērtīguma atzīšanu aizsākšanas jautājums ir jāvērtē iepriekš minētā kontekstā.

57.   Eksporta kompensāciju sistēmas pamatiezīme ir tāda, ka, no vienas puses, Kopienas atbalsts tiek piešķirts tikai ar nosacījumu, ka eksportētājs iesniedz pieteikumu (27). Jo sistēma, kas balstīta uz šādām fakultatīvām deklarācijām, paredz, ka eksportētājam – kad tas pēc savas iniciatīvas ir nolēmis gūt tās priekšrocības, ir jāiesniedz atbilstoši vajadzīgā informācija, lai pierādītu tiesības uz kompensāciju un noteiktu tās apmēru (28). Līdzīgi AEVO 16. panta 1. punkta otrajā teikumā ir noteikts, ka pieteikuma iesniedzējam ir jāatspoguļo un jāpierāda priekšnosacījumi, lai saņemtu eksporta kompensāciju. Noteiktais pierādījumu iesniegšanas pienākums neko nemaina attiecībā uz kompetentās muitas iestādes pienākumu pēc savas iniciatīvas izmeklēt faktus, kam ir nozīme lēmuma pieņemšanā.

58.   Vērā ņemami dati šīs judikatūras izpratnē ir nosūtīšanas dokuments un trešās valsts ievedmuitas dokuments, ja no eksportētāja neatkarīgu iemeslu dēļ attiecīgajā lietā nav atrodams T5 kontroleksemplārs vai attiecīgais valsts muitas dokuments. Ar šo dokumentu palīdzību var viegli pierādīt, ka produkti ir atstājuši Kopienas teritoriju un ka tie ir uzrādīti trešās valsts muitas iestādei. Šādā gadījumā ir izpildīti materiālie nosacījumi eksporta kompensācijas saņemšanai. Nosūtīdama šādus dokumentus, kompetentā iestāde tādējādi var pēc savas iniciatīvas uzsākt procedūru par [dokumentu] līdzvērtīguma atzīšanu. Ja eksportētājs neiesniedz atbilstošos dokumentus, tad no šādas rīcības arī procesā, kurā piedalās vairāki lietas dalībnieki ar līdzīgām interesēm, var izsecināt, ka viņš parastā kārtībā mēģina iesniegt pierādījumus saistībā ar eksportu.

59.   Tas savukārt nenozīmē, ka eksportētāji var iesniegt nepilnīgus lūgumus.

60.   Kopienu tiesībās nav noregulēts pierādījumu jēdziens tieša eksporta gadījumā. Principā par pieņemamiem tādēļ būtu jāuzskata visi pierādīšanas līdzekļi, kuri saskaņā ar Vācijas procesuālajām tiesībām ir pieņemami līdzīgās procedūrās. Tādēļ valsts iestādēm tādā lietā kā apskatāmā saskaņā ar savām valsts tiesībām par pierādījumiem ir jānosaka, vai izskatāmajā lietā tiešā eksporta pierādījums ir ticami iesniegts (29). Vērā neņemtais 1998. gada 9. aprīļa nosūtīšanas dokuments ar nosūtīšanas apstiprinājumu uz tā, tāpat kā vērā neņemtais ar 1998. gada 20. maiju datētais Krievijas ievedmuitas dokuments, manuprāt, ir piemērots pierādīšanas līdzeklis, lai pierādītu, ka ir izpildīti visi materiālie priekšnosacījumi eksporta kompensācijas saņemšanai.

61.   Līdzvērtīgi pierādījumi – šajā jautājumā var piekrist Grieķijas valdībai – jāiesniedz divpadsmit mēnešu laikā no dienas, kad pieņemta Regulas Nr. 3665/87 47. panta 2. punktā minētā eksporta deklarācija.

62.   Šī iemesla dēļ es piedāvāju uz pirmo iesniedzējtiesas jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkts nav piemērojams preču tiešajam eksportam. Taču kompetentā valsts iestāde tieša eksporta gadījumā pēc savas iniciatīvas var aizsākt līdzvērtīgu dokumentu atzīšanas procedūru, ja ir izpildīti šādi priekšnosacījumi:

–       valsts eksporta dokumentu nevar iesniegt no ieinteresētās personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ;

–       attiecīgie pierādījumi ir jāiesniedz Regulas Nr. 3665/87 47. panta 2. punktā minēto divpadsmit mēnešu laikā pēc tam, kad ir tikusi pieņemta eksporta deklarācija;

–       iesniegtie dokumenti nešaubīgi norāda uz to, ka ir izpildīti materiālie priekšnosacījumi eksporta kompensācijas izmaksai. Šādu nešaubīgu pierādījumu var iesniegt, uzrādot nosūtīšanas dokumentu un trešās valsts muitas dokumentu.

B –    Par jautājumu, vai lūgumu atzīt par līdzvērtīgiem citus dokumentus var izteikt arī netieši

 1)     Lietas dalībnieku apsvērumi

63.   Bonn Fleisch norāda, ka lūgumu atzīt par līdzvērtīgiem citus dokumentus var izteikt arī netieši. Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punktā neesot minēts nekas par to, kādā formā lūgums ir jāiesniedz. Tādēļ pietiek ar to, ka eksportētāja vēlme par līdzvērtīgiem atzīt citus dokumentus ir pietiekami skaidri izteikta. Bonn Fleisch uzskata, ka tādēļ ar Regulu Nr. 3665/87 netiek aizliegts pieteikumu izteikt netieši.

64.   Hauptzollamt norāda, ka vispār, lai par līdzvērtīgiem atzītu citus dokumentus, ir nepieciešams lūgums. Lai gan atsevišķos gadījumos dokumentu nosūtīšanas kontekstā paustu apstiprinājumu netieši var interpretēt kā lūgumu atzīt [līdzvērtību], tomēr saskaņā ar labas ticības principu, ievērojot tirdzniecības paražas, nepārprotami skaidri ir jākonstatē apstiprinājuma paudēja griba. Šajā gadījumā savukārt šādu gribu nevar konstatēt. No vienas puses, no nosūtīšanas dokumenta pārsūtīšanas nevar izsecināt, vai tādējādi arī ir “iesniegts” lūgums par [dokumentu] līdzvērtīguma atzīšanu. Tālāk ir jāņem vērā, ka eksporta kompensāciju izmaksas procedūrā piedalās neskaitāmas ieinteresētās personas, un tādēļ tajā apstiprinājumu interpretācija ir iespējama tikai ar pamatotu kritēriju palīdzību. Hauptzollamt uzskata, ka tādēļ netieši izteikts lūgums, kas definējams kā viena vienīga atbilstošo dokumentu pārsūtīšana, ir jānoraida.

65.   Pēc Grieķijas domām, tiktāl, ciktāl no iesniegtajiem dokumentiem nepārprotami izriet, ka ir sasniegts ar Regulu izvirzītais mērķis, apstāklis, ka eksportētājs nav iesniedzis skaidru vai formai atbilstošu lūgumu par [dokumentu] līdzvērtīguma atzīšanu, nevar novest pie tā, ka eksportētājam gadījumā, ja ir izpildīti visi materiālie priekšnosacījumi eksporta kompensācijas piešķiršanai, tā tomēr netiek izmaksāta. Nedrīkst aizmirst, ka eksportētājam nav zināms laiks, kad T5 kontroleksemplārs ir ticis nosūtīts atpakaļ izvedmuitas iestādei vai iestādei, kas veic [eksporta kompensāciju] izmaksu. Šo iemeslu dēļ nedrīkst izslēgt, ka savu interešu aizsardzībai eksportētājs var netieši iesniegt lūgumu par [dokumentu] līdzvērtīguma atzīšanu, ja T5 kontroleksemplārs netiek nosūtīts atpakaļ.

66.   Komisija atgādina, ka, pēc tās domām, Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkts nav piemērojams tiešajam preču eksportam.

 2)     Ģenerāladvokātes viedoklis

67.   No lietas dalībnieku apsvērumiem var izsecināt, ka netiek apstrīdēta teorētiska iespēja lūgumu par [dokumentu] līdzvērtīguma atzīšanu iesniegt netieši. Lietas dalībnieku starpā ir strīds par izpildāmajiem priekšnosacījumiem, lai iestāde lūguma paudēja darbību atzītu par netieši iesniegtu lūgumu.

68.   Arī lūgums par citu dokumentu līdzvērtīguma atzīšanu ir gribas izteikums, kura saturs tomēr ir jāuzzina ar interpretācijas palīdzību. Kopienu tiesībās attiecībā uz gribas izteikumu interpretāciju ir jāvadās no vispārējiem tiesību principiem. Tiesību normas par vispārējiem principiem, interpretējot gribas izteikumus, varētu izrietēt no 5. sadaļas darbā Principles of European Contract Law minētajiem Eiropas līgumtiesību pamatnoteikumiem (30). Runa ir par darbu, kurā ietverti dalībvalstu līgumtiesību būtiskākie jautājumi.

69.   Attiecībā uz netieši izteiktu lūgumu tā saturs būtu jāuzzina no šī lūguma izteikšanas apstākļiem.

70.   Dalībvalstu tiesībās, izpētot gribu, tiek pielietota subjektīvās un objektīvās metodes kombinācija (31).

71.   Ar subjektīviem komponentiem vispirms tiek izvirzīta prasība par mērķa, ko persona ir sasniegusi ar savas gribas izteikumu, uzzināšanu. Šajā lietā subjektīvais elements ir pieteikums par eksporta kompensācijas izmaksu. Ja eksportētājs piesakās eksporta kompensācijai, tad ierasti ir tas, ka a maiori ad minus kopā ar šo pieteikumu tiek iesniegts eksporta kompensācijas piešķiršanai vajadzīgais starppieteikums. Citu dokumentu līdzvērtīguma atzīšanas procedūra ir posms starp eksporta kompensācijas izmaksas procedūru, ar kuru tiek atrisināts iepriekšējais jautājums, vai ir iesniegti visi vajadzīgie pierādījumi, lai saņemtu eksporta kompensāciju. Šādu atzīšanas starpposmu, neesot atbilstošai galvenajai procedūrai, nevar uzsākt nedz tieši, nedz netieši. Tādēļ pamata priekšnosacījums, lai konstatētu pieteikuma iesniegšanas subjektīvās puses esamību, ir virzīt eksporta kompensācijas izmaksāšanas procedūru un aizsākt citu dokumentu līdzvērtīguma atzīšanas procedūru risināmās eksporta kompensācijas procedūras ietvaros.

72.   Pievienotais objektīvais komponents ietver tirdzniecības paražas jeb to, kas ir pierasts un šķiet saprātīgs objektīvam novērotājam attiecībā uz paražām (32).

73.   Starpposma prasība izriet no apstākļa, ka valsts eksporta dokuments, proti, T5 kontroleksemplārs no ieinteresēto personu gribas neatkarīgu apstākļu dēļ nav atrodams kompetentās iestādes attiecīgās lietas dokumentos. Tādēļ objektīvais elements ir fakts, ka valsts eksporta dokuments, proti, T5 kontroleksemplārs no ieinteresēto personu neatkarīgu apstākļu dēļ nav atrodams kompetentās iestādes attiecīgās lietas dokumentos.

74.   Divpadsmit mēnešu termiņa ievērošana, kurā būtu jāiesniedz lūgums par līdzvērtīgiem atzīt citus dokumentus, arī ir objektīvs elements, kas izriet no Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkta. Šī iemesla dēļ pieteikums netieši ir jāiesniedz šajā termiņā.

75.   Turklāt tam, ka ir izpildīti materiālie nosacījumi eksporta kompensācijas saņemšanai, pirmkārt, kā piemērots būtu jāatzīst pierādījums, ka preces nemainīgā stāvoklī 60 dienu laikā pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas ir atstājušas Kopienas muitas teritoriju, un, otrkārt, pierādījums, ka preces ir ievestas trešās valsts muitas teritorijā.

76.   Ja ir izpildīti šie četri apstākļi, tad personai no malas, t.i., trešai personai, ņemot vērā tirdzniecības paražas, liekas saprātīgi, ka eksportētājs eksporta kompensācijas kontekstā netieši ir iesniedzis lūgumu par līdzvērtīgiem atzīt citus dokumentus.

77.   Šī iemesla dēļ piedāvāju Tiesai uz otro jautājumu atbildēt, ka tieša eksporta gadījumā, kam nav piemērojams Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkts, lūgumu par līdzvērtīgiem atzīt citus dokumentus netieši var izteikt, pastāvot šādiem priekšnosacījumiem:

–       ir bijis iesniegts pieteikums izmaksāt eksporta kompensāciju saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 47. panta 1. punktu;

–       valsts eksporta dokuments no ieinteresēto personu neatkarīgu apstākļu dēļ neatrodas kompetentās iestādes attiecīgās lietas materiālos;

–       iesniegtie pierādījumi tika darīti zināmi Regulas Nr. 3665/87 47. panta 2. punktā minētajā divpadsmit mēnešu laikā pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas;

–       iesniegtie pierādījumi liecina par to, ka preces 60 dienu laikā pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas nemainīgā stāvoklī ir atstājušas Kopienas muitas teritoriju un ka šīs preces ir ievestas trešās valsts muitas teritorijā.

V –    Secinājumi

78.   Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Finanzgericht Hamburg uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      kompetentā valsts iestāde tieša eksporta gadījumā, kam nav piemērojams Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulas (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem, 47. panta 3. punkts, pēc savas iniciatīvas var aizsākt līdzvērtīgu dokumentu atzīšanas procedūru, ja ir izpildīti šādi priekšnosacījumi:

–       valsts eksporta dokumentu nevar iesniegt no ieinteresētās personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ;

–       attiecīgie pierādījumi ir jāiesniedz Regulas Nr. 3665/87 47. panta 2. punktā minēto divpadsmit mēnešu laikā pēc tam, kad ir tikusi pieņemta eksporta deklarācija;

–       iesniegtie dokumenti nešaubīgi norāda uz to, ka ir izpildīti materiālie priekšnosacījumi eksporta kompensācijas izmaksai. Šādu nešaubīgu pierādījumu var iesniegt, uzrādot nosūtīšanas dokumentu un trešās valsts muitas dokumentu;

2)      tieša eksporta gadījumā, kam nav piemērojams Regulas Nr. 3665/87 47. panta 3. punkts, lūgumu par līdzvērtīgiem atzīt citus dokumentus netieši var izteikt, ja ir izpildīti šādi priekšnosacījumi:

–       ir bijis iesniegts pieteikums izmaksāt eksporta kompensāciju saskaņā ar Regulas Nr. 3665/87 47. panta 1. punktu;

–       valsts eksporta dokuments no ieinteresēto personu neatkarīgu apstākļu dēļ neatrodas kompetentās iestādes attiecīgās lietas materiālos;

–       iesniegtie pierādījumi tikuši darīti zināmi Regulas Nr. 3665/87 47. panta 2. punktā minētajā divpadsmit mēnešu laikā pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas;

–       iesniegtie pierādījumi liecina par to, ka preces 60 dienu laikā pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas nemainīgā stāvoklī ir atstājušas Kopienas muitas teritoriju un ka šīs preces ir ievestas trešās valsts muitas teritorijā.

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2 – OV L 351, 1. lpp.

---

3 – OV L 102, 11. lpp.

---

4 – BGBl. I, 766. lpp.

---

5 – 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑385/03 Käserei Champignon Hofmeister (Krājums, I‑2997. lpp., 26. punkts).

---

6 – Tā K. Reihe [Reiche, K.] darbā “Das Zahlungsverfahren der Ausfuhrerstattung”, ZfZ (2006), 110. lpp., kā komentāru spriedumam lietā Käserei Champignon Hofmeister (minēts iepriekš 5. zemsvītras piezīmē). Turpinājumā autors analizē saistību starp materiāli un procesuāli tiesiskiem aspektiem eksporta kompensāciju izmaksas procesā.

---

7 – Tiešs eksports, pēc Reihes domām (iepriekš norādītais avots, 111. lpp.), ir tad, ja prece no eksportētājvalsts tieši tiek ievesta trešajā valstī.

---

8 – Sal. ar Reihi (iepriekš norādītais avots, 111. lpp.), norādot uz Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, 912. pantu un 912.c panta 4. punktu (OV 1993, L 253, 1. lpp.). Regulas 912.c panta 4. punktā noteikts: “Pēc visu formalitāšu nokārtošanas noteicošā iestāde ar nepieciešamo atzīmi T5 kontroleksemplāra oriģinālu nosūta uz T5 B ailē (“nosūtīt atpakaļ”) norādīto adresi”.

---

9 – Reihe (iepriekš norādītais avots, 110. lpp.).

---

10 – Regulas Nr. 3665/87 trešā apsvēruma redakcija ir šāda: “tā kā vispārīgie noteikumi, ko noteikusi Padome, paredz izmaksāt kompensāciju pēc tam, kad iesniegti pierādījumi par to, ka produkti ir eksportēti no Kopienas [..]”.

---

11 – Reihe (iepriekš norādītais avots, 111. lpp.).

---

12 – Regulas Nr. 3665/87 49. (vācu valodas redakcijā – 50. apsvērums) apsvēruma redakcija ir šāda: “tā kā var gadīties, ka no eksportētāja neatkarīgu apstākļu dēļ T5 kontroleksemplāru nevar iesniegt, pat ja produkts ir izvests no Kopienas muitas teritorijas vai ir sasniedzis konkrētu galamērķi; tā kā tāda situācija var kavēt tirdzniecību; tā kā tādos apstākļos citi dokumenti būtu jāuzskata par līdzvērtīgiem”.

---

13 – Reihe (iepriekš norādītais avots, 111. lpp.). Autors norāda, ka [dokumentu līdzvērtīguma] atzīšanas procedūrā pastāv iespēja kā eksporta pierādījumu parasti iesniegt trešās valsts ievedmuitas dokumentu un nosūtīšanas dokumenta kopiju.

---

14 – Tāpat arī Reihe (iepriekš norādītais avots, 116. lpp.), kurš no saistības starp materiāli un procesuāli tiesiskiem aspektiem eksporta kompensāciju izmaksas procesā secina, ka formāla pierādījuma iesniegšanu nedrīkst jaukt ar materiāli tiesisko priekšnosacījumu kompensācijas izmaksai.

---

15 – Līdzīgi 1990. gada 8. novembra spriedumā lietā C‑231/89 Gmurzynska-Bscher (Recueil, I‑4003. lpp., 25. punkts). Šajā lietā Tiesa savas pilnvaras interpretēt Kopienu tiesības konstatēja gadījumā, kurā Kopienu tiesības dalībvalstu tiesību dēļ bija jāpiemēro ārpus Kopienu tiesībās noteiktās piemērojamības. Tiesa šajā lietā norādīja, ka nedz no EEK 177. panta (jaunajā redakcijā – EKL 234. pants), nedz arī no procedūras, kas ir ieviesta ar šo pantu, jēgas neizriet, ka līguma autori no Tiesas jurisdikcijas ir gribējuši izslēgt tādus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuros runa ir par Kopienu tiesību normu tik īpašā gadījumā, kurā valsts tiesībās ir norāde uz šīs tiesību normas saturu, lai konstatētu, kādi noteikumi ir piemērojami faktiem, kas ierobežoti ar konkrēto valsti.

---

16 – 2006. gada 16. marta spriedums lietā C‑3/04 PoseidonChartering (Krājums, I‑2505. lpp., 15. punkts) Šajā, no Nīderlandes nākušajā lietā Tiesa interpretēja Padomes 1986. gada 18. decembra Direktīvu 86/653/EEK par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem (OV L 382, 17. lpp.) Direktīva Nīderlandes tiesībās tika transponēta ar Civilkodeksa (Burgerlijk Wetboek) 428.–445. pantu. Civilkodeksa 7:428. panta 1. punktā paredzēts: “Pārstāvības līgums ir līgums, ar kuru viena līgumslēdzēja puse – pilnvarotājs – uzdod citai līgumslēdzēja pusei – tirdzniecības pārstāvim, kas nav pilnvarotāja pakļautībā, uz noteiktu vai nenoteiktu laiku un par attiecīgu atlīdzību rīkoties kā starpniekam tādu līgumu apspriešanā, ko pārstāvis var noslēgt pilnvarotāja vārdā un uzdevumā”. Šajā lietā Tiesa konstatēja, ka tirdzniecības pārstāvja jēdziens direktīvas nozīmē ietver arī līgumu ar pašnodarbinātu starpnieku, kas ir pilnvarots apspriest pakalpojumu līgumu, nevis preču pirkšanas vai pārdošanas līgumu. Tā norāda, ka direktīva tieši nereglamentē attiecīgo situāciju, tomēr jāņem vērā, ka valsts likumdevējs, transponējot direktīvas noteikumus valsts tiesībās, ir nolēmis piemērot vienādu režīmu šīm abām situācijām.

---

17 – Spriedums lietā Poseidon Chartering (minēts iepriekš 16. zemsvītras piezīmē, 16. punkts) un 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑130/95 Giloy (Recueil, I‑4291. lpp., 21. punkts).

---

18 – Reihe (iepriekš norādītais avots, 113. lpp.). Autors savā pētījumā atsaucas uz 1976. gada 25. maija Administratīvā procesa likuma 25. pantu (BGBl. I, 1976, 1253. lpp.).

---

19 – 1995. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑430/93 un C‑431/93 van Schijndel un van Veen (Recueil, I‑4705. lpp.). Tiesa šajā lietā izskatīja jautājuma par valstu tiesu pilnvarām pēc savas iniciatīvas vērtēt valsts tiesību normu saderīgumu ar Kopienu tiesību normām dažādos aspektus. Sprieduma 22. punktā tā noteica, ka ar Kopienu tiesībām valstu tiesām nav ļauts pēc savas iniciatīvas risināt jautājumu par Kopienu tiesību pārkāpumu, ja šai sakarā tām būtībā nebūtu jābūt pasīvām, tādējādi pārkāpjot prāvas starp lietas dalībniekiem priekšmeta robežas un balstoties uz citiem faktiem un apstākļiem nekā procesa dalībnieki, kuri ir ieinteresēti [tiesību normu] piemērošanā.

---

20 – Spriedums lietā van Schijndel un van Veen (minēts iepriekš 19. zemsvītras piezīmē), 16. punkts.

---

21 – Sal. ar Thienel, R., Verwaltungsverfahrensrecht, Vīne, 2004, 138. lpp.; Wollf, Decker, A., Studienkommentar VwGO und VwVG, Minhene, 2005, 566. un 567. lpp., un Maurer, H., Allgemeines Verwaltungsrecht, 15. izdevums, Minhene, 2005, 489. lpp.

---

22 – Sal. ar Thienel (iepriekš norādītais avots 138. lpp.).

---

23 – Sal. ar Thienel (iepriekš norādītais avots, 170. lpp.).

---

24 – Ģenerāladvokāts Ruiss‑Harabo Kolomers [Ruiz-Jarabo Colomer] savos 2004. gada 15. jūlija secinājumos lietā C‑106/03 P Vedial/ITSB (2004. gada 12. oktobra spriedums, Krājums, I‑9573. lpp., 29. un 31. punkts) atzīst principa, saskaņā ar kuru puses nosaka strīda priekšmeta materiālo sastāvu (Beibringungsprinzip), piemērošanu arī administratīvajā procesā Iekšējā tirgus saskaņošanas birojā (preču zīmes, paraugi un modeļi). Viņaprāt, šī principa piemērošana ir atkarīga no tā, vai ieinteresētās personas ieņem noteicošu lomu procesā.

---

25 – Sal. ar Thienel (iepriekš norādītais avots, 171. lpp.).

---

26 – Maurer (iepriekš norādītais avots, 490. lpp.). Autors uzsver, ka izmeklēšanas principam administratīvajā procesā ir fundamentāla nozīme, jo šeit lēmums galvenokārt ir atkarīgs no pienācīgas un atbilstošas faktu, kuriem ir nozīme lēmuma pieņemšanā, izmeklēšanas.

---

27 – Ģenerāladvokāta Filipa Ležē [Phillipe Léger] 2006. gada 1. jūnija secinājumi lietā C‑120/05 Schulze (2006. gada 9. novembra spriedums, Krājums, I‑10745. lpp., 37. punkts). Ģenerāladvokāts šādi izteicās saistībā ar 7. panta 1. punkta 3. apakšpunkta interpretāciju Komisijas 1994. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1222/94, ar ko nosaka sīki izstrādātus kopīgus noteikumus par to, kā piemērot eksporta kompensāciju piešķiršanas sistēmu atsevišķiem lauksaimniecības produktiem, ko eksportē kā preces, uz kurām neattiecas Līguma II pielikums (OV L 136, 5. lpp.).

---

28 – 2005. gada 1. decembra spriedums lietā C‑309/04 Fleisch‑Winter (Krājums, I‑10349. lpp., 31. punkts). Šī lieta attiecas uz Regulas Nr. 3665/87 13. un 11. panta interpretāciju, tās ar Komisijas 1994. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 2945/94, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 3665/87 par kopīgiem īpaši izstrādātiem noteikumiem eksporta kompensāciju izmaksai lauksaimniecības produktiem, īpaši attiecībā uz sankcijām un nepamatoti izmaksātu summu atprasīšanu (OV L 310, 57. lpp.), grozītajā redakcijā.

---

29 – 2000. gada 23. marta spriedumā apvienotajās lietās C‑310/98 un C‑406/98 Met‑Trans un Sagpol (Recueil, I‑1797. lpp., 29. un 30. punkts) Tiesa attiecībā uz Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 1. lpp.), pārkāpuma konstatējumu noteica, ka valsts iestādēm saskaņā ar to valsts tiesībām par pierādījumiem ir jānosaka, vai izskatāmajā lietā pierādījums par pārkāpuma [izdarīšanas] vietu, ņemot vērā visus apstākļus, ir ticami iesniegts, vai, piemēram, ir pieņemams liecinieka teiktais un tā pierādījuma spēks.

---

30 – Lando, O., Beale, H., Principles of European Contract Law, I un II daļa, Hāga, 2000, 287. un turpmākās lpp., un Ferreri, S., “Chapitre 5, Interpretation”, izdevumā Antoniolli, L., Venezian, A., Principles of European Contract Law and Italian Law, Hāga, 2005, 251. un turpmākās lpp.

---

31 – Lando un Beale (iepriekš norādītais avots, I un II daļa, 288. lpp.), saskaņā ar kuru “following the majority of laws of EU Member states, the general rules on interpretation combine the subjective method, according to which pre-eminence is given to the common intention of the parties, and the objective method which takes an external view by reference to objective criteria such as reasonableness, good faith etc”.

---

32 – Līdzīgi Lando un Beale (iepriekš norādītais avots, I un II daļa, 289. lpp.).