—

Tele2 Telecommunication GmbH vārdā — M. Paršalks [M. Parschalk], Rechtsanwalt,

—

Austrijas valdības vārdā — K. Pezendorfere [C. Pesendorfer] un V. Bauera [W. Bauer], pārstāves,

—

Beļģijas valdības vārdā — A. Ibēra [A. Hubert], pārstāve,

—

Dānijas valdības vārdā — J. Molde [J. Molde], kā arī N. Holsta-Kristensena [N. Holst-Christensen] un B. Veisa Foga [B. Weis Fogh], pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,

—

Slovēnijas valdības vārdā — T. Miheliča [T. Mihelič], pārstāve,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — K. Lādenburgers [C. Ladenburger] un M. Šoters [M. Shotter], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu ir par to, kā interpretēt 4. un 16. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva; OV L 108, 33. lpp.; turpmāk tekstā — “pamatdirektīva”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Tele2 Telecommunication GmbH, iepriekš Tele2 UTA Telecommunication GmbH, kurš ir saskaņā ar Austrijas tiesībām dibināts uzņēmums, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un pakalpojumus (turpmāk tekstā — “Tele2”), un Telekom-Control-Kommission (Telekomunikāciju kontroles komisija, turpmāk tekstā — “TCK”) saistībā ar TCK atteikumu atzīt Tele2 puses statusu tirgus analīzes administratīvajā procedūrā.

3

Saskaņā ar pamatdirektīvas divpadsmito apsvērumu:

“Jebkurai personai, uz kuru attiecas valsts pārvaldes iestādes lēmums, būtu jābūt tiesībām šo lēmumu pārsūdzēt iestādē, kas ir neatkarīga no iesaistītajām personām. Minētā iestāde var būt tiesa. [..]”

4

Pamatdirektīvas 4. pantā, kura virsraksts ir “Pārsūdzības tiesības”, ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts līmenī pastāv efektīvs mehānisms, saskaņā ar kuru jebkuram lietotājam vai uzņēmumam, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus, kuru ir ietekmējis valsts pārvaldes iestādes lēmums, ir tiesības pārsūdzēt lēmumu pārsūdzības iestādē, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm. Šai iestādei, kas var būt tiesa, ir pieejama attiecīga pieredze, lai ļautu tai pildīt savas funkcijas. Dalībvalstis nodrošina to, ka tiek ņemti vērā lietas apstākļi un ka pastāv efektīva pārsūdzības kārtība. Līdz šādas pārsūdzības rezultātam valsts pārvaldes iestādes lēmums paliek spēkā, ja vien pārsūdzības iestāde neizlemj savādāk.

2.   Ja 1. punktā minētā pārsūdzības iestāde nav tiesu iestāde, tā vienmēr sniedz sava lēmuma rakstisku pamatojumu. Turklāt šādos gadījumos tās lēmums ir pakļauts tiesas vai tribunāla pārskatam saskaņā ar Līguma 234. pantu [tās lēmumu var pārskatīt tiesa Līguma 234. panta nozīmē].”

5

Pamatdirektīvas 6. pantā, kura virsraksts ir “Apspriešanas un caurskatāmības mehānisms”, ir noteikts:

“Izņemot gadījumus, uz kuriem attiecas 7. panta 6. punkts, 20. vai 21. pants, dalībvalstis nodrošina to, ka, ja valsts pārvaldes iestādes saskaņā ar šo direktīvu vai īpašajām direktīvām paredz pieņemt pasākumus, kuriem ir būtiska ietekme uz attiecīgo tirgu, tās ieinteresētajām personām sniedz iespēju izteikt savu viedokli par pasākumu projektu pieņemamā termiņā. Valsts pārvaldes iestādes dara zināmas to valsts apspriedes procedūras. Dalībvalstis nodrošina vienota informācijas centra izveidi, caur kuru ir pieejamas visas aktuālās apspriedes. Valsts pārvaldes iestāde padara publiski pieejamus apspriedes procedūras rezultātus, izņemot gadījumus, kad informācija ir konfidenciāla saskaņā ar Kopienas un valsts tiesību aktiem par uzņēmējdarbības konfidencialitāti [komercnoslēpuma aizsardzību].”

6

Pamatdirektīvas 7. pantā, kura virsraksts ir “Iekšējā tirgus konsolidēšana elektroniskajām komunikācijām”, ir noteikts:

“[..]

3.   Papildus 6. pantā minētajai apspriedei, ja valsts pārvaldes iestāde gatavojas veikt pasākumus, kas:

tā tajā pašā laikā padara pasākumu projektu pieejamu Komisijai un valsts pārvaldes iestādēm citās dalībvalstīs kopā ar pamatojumu, ar ko pasākumi ir pamatoti, saskaņā ar 5. panta 3. punktu, un par to informē Komisiju un citas valsts pārvaldes iestādes. Valsts pārvaldes iestādes un Komisija var izteikt savu viedokli attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei tikai viena mēneša laikā vai laikposmā, kas minēts 6. pantā, ja minētais laikposms ir garāks. Viena mēneša laikposmu pagarināt nedrīkst.

4.   Ja 3. punktā minētais paredzētais pasākums ir mērķēts uz:

un ietekmēs tirdzniecību starp dalībvalstīm, un Komisija ir paziņojusi valsts pārvaldes iestādei, ka tā uzskata, ka pasākumu projekts radīs šķērsli vienotam tirgum, vai ja tai ir nopietnas šaubas par to savietojamību ar Kopienas tiesību aktiem un jo īpaši 8. pantā minētajiem mērķiem, tad pasākumu projektu nepieņem vēl divus mēnešus. Šo laikposmu nedrīkst pagarināt. Šajā laikposmā Komisija saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto procedūru var pieņemt lēmumu pieprasīt attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei atsaukt pasākuma projektu. Šim lēmumam pievieno sīki izstrādātu un objektīvu analīzi par to, kāpēc Komisija uzskata, ka pasākuma projektu nevajadzētu pieņemt, kopā ar īpašu priekšlikumu pasākuma projekta grozīšanai.

5.   Attiecīgā valsts pārvaldes iestāde iespējas robežās ņem vērā citu valsts pārvaldes iestāžu un Komisijas viedokli un, izņemot 4. punktā minētajos gadījumos, var pieņemt grozīto pasākuma projektu, un, ja tā šo pasākumu projektu pieņem, par to paziņo Komisijai.

[..]”

7

Pamatdirektīvas 8. panta, kura virsraksts ir “Politikas mērķi un reglamentējoši principi”, 2. punktā ir noteikts:

“Valsts pārvaldes iestādes veicina konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu un saistīto iekārtu un pakalpojumu nodrošināšanā, inter alia:

8

Pamatdirektīvas 16. pantā, kura virsraksts ir “Tirgus analīzes procedūra”, ir noteikts:

“1.   Cik vien iespējams drīz pēc rekomendācijas vai jebkādu tās atjauninājumu pieņemšanas valsts pārvaldes iestādes veic attiecīgo tirgu analīzi, iespēju robežās ņemot vērā vadlīnijas. Dalībvalstis nodrošina, ka šī analīze attiecīgos gadījumos ir veikta sadarbībā ar valsts kompetentajām iestādēm [valsts iestādēm konkurences jomā].

2.   Ja valsts pārvaldes iestādei saskaņā ar [universālā pakalpojuma direktīvas] 16., 17., 18. vai 19. panta vai [piekļuves direktīvas] 7. vai 8. panta prasībām ir jānosaka, vai uzlikt, saglabāt, grozīt vai atsaukt pienākumus uzņēmumiem, tā, pamatojoties uz tās šā panta 1. punktā minēto tirgus analīzi, nosaka, vai attiecīgais tirgus ir efektīvi konkurētspējīgs.

3.   Ja valsts pārvaldes iestāde secina, ka tirgus ir efektīvi konkurētspējīgs, tā neuzliek vai nepatur [nesaglabā] nekādus īpašos reglamentējošos pienākumus, kas minēti šā panta 2. punktā. Gadījumos, kad nozarei īpaši reglamentējoši pienākumi jau pastāv, tā atsauc šādus pienākumus, kas uzlikti uzņēmumam [uzņēmumiem] attiecīgajā tirgū. Personām, kuras ietekmējusi šāda pienākumu atsaukšana, dod piemērotu paziņošanas termiņu [par to paziņo piemērotā termiņā].

4.   Ja valsts pārvaldes iestāde nosaka, ka tirgus nav efektīvi konkurētspējīgs, tā nosaka uzņēmumus, kam ir būtiska ietekme minētajā tirgū saskaņā ar 14. pantu, un valsts pārvaldes iestāde šādiem uzņēmumiem uzliek atbilstīgus īpašus reglamentējošus pienākumus, kas minēti šā panta 2. punktā, vai patur [saglabā] vai groza šādus pienākumus, ja tādi jau pastāv.

[..]

6.   Saskaņā ar šā panta 3., 4. un 5. [punktu] veiktie pasākumi ir pakļauti 6. un 7. pantā minētajām procedūrām.”

9

1991. gada vispārējā administratīvā procesa likuma (Allgemeines Verwaltungsverfahrensgesetz 1991, BGBl., 51/1991) — redakcijā, kas ir publicēta 2004. gadā (BGBl. I, 10/2004) — 8. pantā ir noteikts:

“Personas, kuras gūst labumu no iestādes rīcības vai uz kurām tā attiecas, ir ieinteresētās personas; ja tās ir ieinteresētas attiecībā uz šo rīcību saistībā ar tiesībām vai ar tiesībām pamatotu interesi, tās procesā ir viena no pusēm.”

10

2003. gada telekomunikāciju likuma (Telekommunikationsgesetz 2003, BGBl. I, 70/2003; turpmāk tekstā — “TKG”) 37. pantā, kura virsraksts ir “Tirgus analīzes procedūra”, transponēts pamatdirektīvas 16. pants. Saskaņā ar minēto 37. pantu:

“1.   Pārvaldes iestāde pēc savas ierosmes regulāri, tomēr ne retāk kā reizi divos gados, ņemot vērā Eiropas Kopienu noteikumus, veic 36. panta 1. punktā paredzētajos noteikumos definēto attiecīgo tirgu analīzi. Šajā procedūrā tiek noteikts, vai tad, kad tiek konstatēts attiecīgais tirgus, attiecīgajā tirgū vienam vai vairākiem uzņēmumiem ir būtiska ietekme, vai arī tiek noteikts, vai šis tirgus ir efektīvi konkurētspējīgs, atsaucot, saglabājot, grozot vai uzliekot īpašus reglamentējošus pienākumus.

2.   Ja šajā procedūrā pārvaldes iestāde konstatē, ka attiecīgajā tirgū vienam vai vairākiem uzņēmumiem ir būtiska ietekme un tādējādi šis tirgus nav efektīvi konkurētspējīgs, tā šim (šiem) uzņēmumam(-iem) nosaka atbilstošus īpašus reglamentējošus pienākumus, kas minēti 38.–46. pantā vai 47. panta 1. punktā. Ja uzņēmumiem jau piemērotie īpašie reglamentējošie pienākumi ietekmē attiecīgo tirgu, attiecībā uz uzņēmumiem tajos pārvaldes iestāde, ņemot vērā procedūras rezultātus un tiesiskā regulējuma mērķi, izdara grozījumus vai uzliek jaunus pienākumus.

3.   Ja pārvaldes iestāde, pamatojoties uz procedūru, konstatē, ka attiecīgais tirgus ir efektīvi konkurētspējīgs un līdz ar to nevienam uzņēmumam tajā nav būtiskas ietekmes, tā nevar uzlikt īpašus reglamentējošus pienākumus saskaņā ar 2. punktu, neskarot 47. panta 2. punktu; šajā gadījumā procedūra attiecībā uz šo tirgu netiek turpināta, pieņemot pārvaldes iestādes lēmumu, kas tiek publicēts. Ja šajā tirgū īpašie reglamentējošie pienākumi vēl joprojām tiek piemēroti uzņēmumiem, tos atsauc ar lēmumu. Šajā lēmumā arī jānosaka saprātīgs termiņš, kas nepārsniedz sešus mēnešus, lai šī atsaukšana stātos spēkā.

[..]

5.   Vienīgi tiem uzņēmumiem, kuriem ir noteikti, grozīti vai atsaukti īpašie reglamentējošie pienākumi, ir puses statuss.

[..]”

11

TKG 128. pantā, kura virsraksts ir “Apspriešanas procedūra”, ir noteikts:

“1.   Federālais satiksmes, inovāciju un tehnoloģiju ministrs, kā arī pārvaldes iestāde ļauj ieinteresētajām personām saprātīgā termiņā iesniegt savus apsvērumus par tādu saskaņā ar šo federālo likumu paredzētu ieviešanas pasākumu projektu, kas būtiski ietekmēs attiecīgo tirgu. Šī tiesību norma nav piemērojama 91. panta 4. punktā, 122. un 130. pantā paredzētajiem pasākumiem. Apspriešanās procedūru, kā arī tās rezultātus publicē attiecīgā iestāde, ja vien 125. pantā nav noteikts citādi.

[..]

4.   Federālais satiksmes, inovāciju un tehnoloģiju ministrs, kā arī pārvaldes iestāde ļauj ieinteresētajām personām saprātīgā termiņā iesniegt savus apsvērumus par jautājumiem, kas attiecas uz gala lietotāju vai patērētāju tiesībām saistībā ar publisko komunikāciju pakalpojumiem. Tie pienācīgi ņem vērā šos apsvērumus, īpaši, ja ir sagaidāms, ka tirgus tiks būtiski ietekmēts.”

12

TCK veiktajā tirgus analīzes administratīvajā procedūrā Tele22004. gada 16. jūlijā lūdza tam piešķirt puses statusu, kā arī tiesības piekļūt lietas materiāliem saskaņā ar TKG 37. pantu.

13

Ar 2004. gada 6. septembra lēmumu TCK noraidīja šo lūgumu, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar minētā 37. panta 5. punktu vienīgi tie uzņēmumi, attiecībā uz kuriem ir noteikti, grozīti vai atsaukti īpašie reglamentējošie pienākumi, var būt puses tirgus analīzes procedūrās, izslēdzot visus pārējos uzņēmumus. TCK uzskatīja, ka tas nav Tele2 gadījums.

14

Tele2 cēla prasību, apstrīdot šo lēmumu Verwaltungsgerichtshof [Federālā Administratīvā tiesa], jo uzskatīja, ka TCK pieņemtais lēmums tirgus analīzes procedūras ietvaros ir lēmums pamatdirektīvas izpratnē, kas ietekmē ne vien konkrēto uzņēmumu, attiecībā uz kuru tika noteikti, grozīti vai atsaukti īpašie reglamentējošie pienākumi, bet arī tā konkurentus. Tele2 uzskata, ka šīs tirgus analīzes rezultāts tieši ietekmē tiesības, kuras dominējoša uzņēmuma konkurents var izmantot pret šo uzņēmumu.

15

Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai ietekmētā [(betroffen)] lietotāja vai uzņēmuma jēdziens pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta nozīmē, kā arī ietekmētās [(betroffene)] personas jēdziens šīs direktīvas 16. panta 3. punkta nozīmē ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas ne tikai uz uzņēmumu, kuram ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū un attiecībā uz kuru šīs pašas direktīvas 16. pantā minētās tirgus analīzes procedūrā ir pieņemts valsts pārvaldes iestādes lēmums, un kuram šis lēmums ir adresēts, bet arī uz lietotājiem un uzņēmumiem, kuri konkurē ar šādu uzņēmumu, kam ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme, un kuriem pašiem šis lēmums nav adresēts, bet kuru tiesības šis lēmums nelabvēlīgi ietekmē.

17

Vispirms ir jākonstatē, kā tas izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, ka pamata lietā runa ir par tiesībām būt par pusi administratīvajā procesā iestādē, šajā gadījumā — tirgus analīzes procedūrā, kuru ir veikusi TCK saskaņā ar TKG 37. pantu, kurā ir transponēts pamatdirektīvas 16. pants. Savukārt minētās direktīvas 4. pantā, uz kuru arī atsaucas iesniedzējtiesa, ir regulēts jautājums par administratīvo procesu tiesā, jo šajā 4. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, lai valsts līmenī pastāvētu efektīvs mehānisms, saskaņā ar kuru jebkuram lietotājam vai uzņēmumam, kas nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus un/vai pakalpojumus un kuru ir ietekmējis valsts pārvaldes iestādes lēmums, ir tiesības pārsūdzēt lēmumu pārsūdzības iestādē, kas ir neatkarīga no iesaistītajām pusēm. Ja pārsūdzības iestāde nav tiesu iestāde, tā vienmēr sniedz sava lēmuma rakstisku pamatojumu, turklāt šādos gadījumos tās lēmumu var pārskatīt tiesa Līguma 234. panta nozīmē.

18

No iesniedzējtiesas lēmuma turklāt izriet, ka saskaņā ar Austrijas procesuālajām tiesībām puses statuss tirgus analīzes procedūrā piešķir tiesības piedalīties minētajā procedūrā, piemēram, iepazīties ar administratīvās procedūras lietas materiāliem, tikt uzklausītam, iepazīties ar pierādījumu savākšanas procesa rezultātiem un iesniegt apsvērumus par šiem rezultātiem, kā arī tiesības pārsūdzēt šādas procedūras beigās pieņemto lēmumu.

19

Ņemot vērā pamatdirektīvas 4. panta formulējumu, kas ir atgādināts šī sprieduma 17. punktā, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto pirmo jautājumu, ir jāizvērtē jēdziena “lietotājs vai uzņēmējs, kuru ir ietekmējis valsts pārvaldes iestādes lēmums”, saturs minētā panta nozīmē.

20

Vispirms ir jākonstatē, ka pamatdirektīvā šis jēdziens nav definēts.

21

Beļģijas valdība uzskata — tas, ka šīs direktīvas angļu un vācu valodas versijās 4. panta 1. punktā un 16. panta 3. punktā ir izmantots viens un tas pats vārds, proti, attiecīgi “affected” (ietekmēts) un “betroffen” (ietekmēts), norāda, ka šajās abās tiesību normās ir ietverta viena un tā pati doma un līdz ar to holandiešu valodā lietotajiem vārdiem “getroffen” (ietekmēts) un “die gevolgen ondervinden” (tāds, kas cieš sekas), kuri attiecīgi ir ietverti minētajos 4. panta 1. punktā un 16. panta 3. punktā, ir viena un tā pati nozīme.

22

Iesniedzējtiesa arī uzskata, ka, tā kā pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā un 16. panta 3. punktā vācu valodas versijā ir izmantots viens un tas pats vārds “betroffenen”, to saturs ir jāatzīst par vienādu.

23

Tomēr ar šiem secinājumiem nevar sniegt atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.

24

Vairākās pamatdirektīvas valodu versijās, proti, angļu, bulgāru, čehu, dāņu, grieķu, itāļu, latviešu, lietuviešu, poļu, slovāku, spāņu, vācu un zviedru valodas versijās, šīs direktīvas 4. panta 1. punktā un 16. panta 3. punktā ir izmantots viens un tas pats vārds, lai gan citās šo pašu tiesību normu valodu versijās ir ietverti divi dažādi vārdi, piemēram, minēto tiesību normu franču valodas versijā attiecīgi lietotājs vai uzņēmums, kas ir “affecté(e)”, un personas, kas ir “concernées”.

25

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu dokumenti dažādās valodās ir jāinterpretē vienoti, un tādēļ gadījumā, ja starp šiem dokumentiem dažādās valodās ir atšķirības, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atbilstoši tā tiesiskā regulējuma vispārējai jēgai un mērķim, kura sastāvdaļa tā ir (2000. gada 13. aprīļa spriedums lietā C-420/98 W. N., Recueil, I-2847. lpp., 21. punkts, un 2007. gada 14. jūnija spriedums lietā C-56/06 Euro Tex, Krājums, I-4859. lpp., 27. punkts).

26

Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Kopienu tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet prasība, ka Kopienu tiesību norma, kurā tās jēgas un satura noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Kopienā ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (skat. it īpaši 1984. gada 18. janvāra spriedumu lietā 327/82 Ekro, Recueil, 107. lpp., 11. punkts; 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-287/98 Linster, Recueil, I-6917. lpp., 43. punkts, un 2007. gada 18. oktobra spriedumu lietā C-195/06 Österreichischer Rundfunk, Krājums, I-8817. lpp., 24. punkts).

27

Līdz ar to saturs, kādu Kopienas likumdevējs vēlējies piešķirt jēdzienam “lietotājs vai uzņēmums, kuru ir ietekmējis valsts pārvaldes iestādes lēmums” pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta nozīmē, ir jāizvērtē, ņemot vērā minētā 4. panta mērķi šīs direktīvas kontekstā.

28

Tomēr ir jākonstatē, ka, pat pieņemot, ka uz uzņēmumu, kas atrodas tādā situācijā kā prasītājs pamata lietā, ir attiecināms pamatdirektīvas 16. panta 3. punkts, no tā uzreiz neizriet, ka uz šo uzņēmumu var tikt attiecināts šīs direktīvas 4. panta 1. punkts. Kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 19. punktā, ar minēto 4. panta 1. punktu ir paredzēts sasniegt pavisam citus mērķus nekā ar minēto 16. panta 3. punktu.

29

Tas, ka uz uzņēmumu ir attiecināms 4. panta 1. punkts, nozīmē, ka tam ir tiesības pārsūdzēt valsts pārvaldes iestādes pieņemtu lēmumu, kas to ietekmē, savukārt 16. panta 3. punkts gadījumā, kad tiek pieņemts lēmums par uzņēmumam, kuram ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, uzlikto pienākumu atsaukšanu, tam piešķir tiesības piemērotā termiņā būt informētam par šo atsaukšanu.

30

Kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 22. punktā, pamatdirektīvas 4. pantā ir ietverts efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, kas ir vispārējs Kopienu tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kas ir ietverts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā (2007. gada 13. marta spriedums lietā C-432/05 Unibet, Krājums, I-2271. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra), saskaņā ar kuru dalībvalstu tiesām ir jānodrošina tādu tiesību aizsardzība tiesā, kuras personām izriet no Kopienu tiesībām (iepriekš minētais spriedums lietā Unibet, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Pamatdirektīvas 4. pantā minētajā gadījumā dalībvalstīm ir jāparedz pārsūdzības tiesības tiesā, lai nodrošinātu lietotāju un uzņēmumu no Kopienu tiesībām izrietošo tiesību aizsardzību.

32

No tā izriet, ka pienākums nodrošināt efektīvu tiesas aizsardzību, kas ir pamatdirektīvas 4. panta mērķis, ir jāattiecina gan uz lietotājiem, gan uzņēmumiem, kuri var atsaukties uz tiesībām, kas izriet no Kopienu tiesiskās kārtības, it īpaši direktīvām par telekomunikācijām, un kuru tiesības aizskar valsts pārvaldes iestādes lēmums.

33

Līdz ar to ir jānosaka, vai lietotāji un uzņēmumi, kas ir uzņēmuma, kuram ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, konkurenti, var atsaukties uz tiesībām, kas izriet no Kopienu tiesiskās kārtības, it īpaši direktīvām par telekomunikācijām, un tādējādi — vai to tiesības ietekmē valsts pārvaldes iestādes pieņemts lēmums, kas tiem nav adresēts. Apstiprinošas atbildes gadījumā tiem ir jābūt pārsūdzības tiesībām, lai šo lēmumu pakļautu tiesas kontrolei.

34

Kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 29. punktā un kā atzīmē prasītāja pamata lietā, kā arī Komisija, daži īpašie pienākumi, kas uzlikti uzņēmumam, kuram ir būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, saskaņā ar pamatdirektīvas 16. panta 3. un 4. punktu, kā arī piekļuves direktīvas noteikumiem, uz kuriem tajā ir izdarīta atsauce, ir aizsargpasākumi, kas paredzēti tādu lietotāju un uzņēmumu interesēs, kuri ir šī uzņēmuma, kuram ir būtiska ietekme tirgū, konkurenti, un tādējādi tie var piešķirt tiem tiesības. Šo aizsargpasākumu vidū tostarp ir aizsargpasākumi, kurus veic valsts pārvaldes iestāde saskaņā ar piekļuves direktīvas 8. pantu, kā arī pienākums nediskriminēt konkurentus un pienākums dot pieeju konkurentiem īpašām tīkla iekārtām un to izmantošanai — pienākumi, kuri attiecīgi paredzēti piekļuves direktīvas 10. un 12. pantā.

35

Attiecībā it īpaši uz minēto pienākumu dot pieeju īpašām tīkla iekārtām un to izmantošanai piekļuves direktīvas 12. panta 1. punktā ir noteikts, ka “valsts pārvaldes iestāde saskaņā ar 8. panta noteikumiem var uzlikt operatoriem pienākumu izpildīt pamatotus piekļuves un izmantošanas pieprasījumus īpašiem tīkla elementiem un ar to saistītām iekārtām inter alia situācijās, kad valsts pārvaldes iestāde uzskata, ka piekļuves atteikums vai nepamatoti noteikumi un nosacījumi, kuriem ir līdzīga ietekme, kavēs ilgstoša konkurences tirgus izveidi mazumtirdzniecības līmenī vai nebūs lietotāju interesēs”. Tāpat kā šīs pašas direktīvas 10. pantā paredzētais nediskriminācijas pienākums šī pienākuma dot pieeju konkurentiem īpašām tīkla iekārtām un to izmantošanai mērķis ir dot ieinteresētajiem konkurentiem šādu pieeju.

36

No tā izriet, ka lietotāji un uzņēmumi, kas ir uzņēmuma, kuram ir būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, konkurenti, ir uzskatāmi par tādiem, kam potenciāli ir tiesības, kuras ir saistītas ar īpašiem reglamentējošiem pienākumiem, kurus valsts pārvaldes iestāde saskaņā ar pamatdirektīvas 16. pantu un tajā minētajām direktīvām par telekomunikācijām ir uzlikusi šim uzņēmumam, kam ir būtiska ietekme. Līdz ar to šie lietotāji un uzņēmumi var tikt uzskatīti par tādiem, kurus pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta nozīmē ietekmē šīs iestādes lēmumi, kuri groza vai atsauc minētos pienākumus.

37

Turpinājumā ir jānorāda, ka saskaņā ar pamatdirektīvas 8. panta 2. punktu valsts pārvaldes iestādes veicina konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu un saistīto iekārtu un pakalpojumu nodrošināšanā, inter alia, nodrošinot, ka nepastāv konkurences kropļošana vai ierobežošana elektronisko komunikāciju nozarē.

38

Kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 24. punktā un kā atzīmē Dānijas valdība, pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta šauru interpretāciju, tādējādi, ka ar to netiek piešķirtas pārsūdzības tiesības personām, kas nav valsts pārvaldes iestāžu lēmumu adresātes, būtu grūti atzīt par saderīgu ar vispārīgajiem mērķiem un reglamentējošiem principiem, kuri šīm iestādēm izriet no minētās direktīvas 8. panta, it īpaši ar mērķi veicināt konkurenci.

39

No tā izriet, ka pamatdirektīvas 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tā mērķis ir piešķirt pārsūdzības tiesības arī personām, kas nav valsts pārvaldes iestāžu tirgus analīzes ietvaros pieņemto lēmumu adresātes. Līdz ar to par ietekmētiem šīs tiesību normas nozīmē ir jāuzskata lietotāji un uzņēmumi, kuri ir uzņēmuma, kam ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, konkurenti, ja šāds lēmums potenciāli ietekmē to tiesības.

40

Pamatdirektīvas 16. panta 3. punkta trešajā teikumā ir noteikts, ka personām, kuras ietekmējusi nozares reglamentējošo pienākumu atsaukšana, par to paziņo piemērotā termiņā. Taču uzņēmums, kam ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, ir lēmuma, ar ko atsauc šādus pienākumus, adresāts, kas nozīmē, ka pats par sevi saprotams, ka šis lēmums tam ir jādara zināms. Tāpat ir attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem šādus pienākumus uzliek šādam uzņēmumam, neatkarīgi no tiešas norādes šajā sakarā neesamības minētās direktīvas 16. panta 4. punktā. Turpretī šīs pašas direktīvas 16. panta 3. punktā paredzētajai paziņošanai ir liela nozīme attiecībā uz konkurentiem, kuri savukārt gūst labumu no pienākumiem, kurus ticis nolemts atsaukt. No tā izriet, ka Kopienu likumdevējs, paredzot šādu paziņošanu, ir vēlējies visupirms aizsargāt uzņēmuma, kam ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme tirgū, konkurentus kā ietekmētās personas. Turklāt jānorāda, ka, ja tas tā nebūtu, Kopienu likumdevējs šajā tiesību normā būtu lietojis nevis ietekmētās personas jēdzienu, bet uzņēmuma jēdzienu, kas ir minēts šī paša punkta otrajā teikumā.

41

Līdz ar to uzņēmuma, kam ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, konkurentu tiesības ir paredzētas pamatdirektīvas 16. panta 3. punktā un šie konkurenti ir uzskatāmi par tādiem, uz kuriem ir attiecināma gan šī tiesību norma, gan šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punkts.

42

Turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatdirektīvas 16. panta 6. punktu atbilstoši šai tiesību normai veiktajiem pasākumiem piemēro tostarp šīs direktīvas 6. pantā paredzētās procedūras un šajā pēdējā minētajā pantā tostarp ir paredzētas tiesības ieinteresētajām personām pieņemamā termiņā izteikt savu viedokli par pasākumu projektu.

43

No visa iepriekš minētā izriet, ka ietekmētā lietotāja vai uzņēmuma jēdziens pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta nozīmē, kā arī ietekmētās personas jēdziens šīs direktīvas 16. panta 3. punkta nozīmē ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas ne tikai uz uzņēmumu, kuram ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū un attiecībā uz kuru šīs pašas direktīvas 16. pantā minētās tirgus analīzes procedūrā ir pieņemts valsts pārvaldes iestādes lēmums, un kuram šis lēmums ir adresēts, bet arī uz lietotājiem un uzņēmumiem, kuri konkurē ar šo uzņēmumu un kuriem pašiem šis lēmums nav adresēts, bet kuru tiesības šis lēmums nelabvēlīgi ietekmē.

44

Tādējādi nav atbalstāms Austrijas un Slovēnijas valdību arguments par to, ka, lasot pamatdirektīvas 4. panta 1. punktu kopā ar tās preambulas divpadsmito apsvērumu vien, var secināt, ka šajā direktīvā pārsūdzības iespēja ir paredzēta vienīgi personai, uz kuru attiecas valsts pārvaldes iestādes lēmums un kurai tas ir adresēts.

45

Protams, iepriekš minētajā apsvērumā ir paredzēts, ka “jebkurai personai, uz kuru attiecas valsts pārvaldes iestādes lēmums, būtu jābūt tiesībām šo lēmumu pārsūdzēt iestādē, kas ir neatkarīga no iesaistītajām personām. Minētā iestāde var būt tiesa”. Līdz ar to šajā apsvērumā ir tikai norādīta ikvienas personas, kas ir minēta valsts pārvaldes iestādes lēmumā, iespēja pārsūdzēt šo lēmumu. Taču tikai tas vien, ka šajā apsvērumā ir minēta lēmuma adresāta iespēja to pārsūdzēt, nekādi nenozīmē, ka šo lēmumu nevar pārsūdzēt citi uzņēmumi, piemēram, minētā adresāta konkurenti.

46

Austrijas un Slovēnijas valdības norāda arī, ka, lai interpretētu tiesību normas, par kurām ir uzdots šis prejudiciālais jautājums, ir jāņem vērā efektivitātes princips, kas ir neatņemama Kopienu tiesību sastāvdaļa un kurā ir ietverts īpašo reglamentējošo lēmumu īstenošanas ātruma aspekts. Līdz ar to šķiet, ka šīs valdības vēlas pierādīt, ka iespēja atzīt “ieinteresētajām personām” 1991. gada Vispārējā administratīvā procesa likuma — redakcijā, kas ir publicēta 2004. gadā — 8. panta nozīmē “pušu” tiesības var ievērojami paildzināt kopējo tirgus analīzes procedūras ilgumu, kaut gan valsts pārvaldes iestādei pēc iespējas agrāk ir jāreaģē, lai kompensētu nelīdzsvarotību, kas var rasties tirgos, kuru apstākļi ātri var mainīties.

47

Šī argumentācija nav atbalstāma. Kā tas ir atgādināts šī sprieduma 17. punktā, pamatdirektīvas 4. pantā ir noteikts pienākums paredzēt pārsūdzības tiesības tiesā, bet tas neattiecas uz administratīvo procesu iestādē, kas notiek pirms šādas pārsūdzības uzsākšanas.

48

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild šādi: ietekmētā lietotāja vai uzņēmuma jēdziens pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta nozīmē, kā arī ietekmētās personas jēdziens šīs direktīvas 16. panta 3. punkta nozīmē ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas ne tikai uz uzņēmumu, kuram ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū un attiecībā uz kuru šīs pašas direktīvas 16. pantā minētās tirgus analīzes procedūrā ir pieņemts valsts pārvaldes iestādes lēmums, un kuram šis lēmums ir adresēts, bet arī uz lietotājiem un uzņēmumiem, kuri konkurē ar šo uzņēmumu un kuriem pašiem šis lēmums nav adresēts, bet kuru tiesības šis lēmums nelabvēlīgi ietekmē.

49

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai no pamatdirektīvas 4. panta izriet, ka tādam uzņēmumam kā prasītājs pamata lietā, ja tam ir tiesības pārsūdzēt valsts pārvaldes iestādes tirgus analīzes administratīvajā procedūrā pieņemtu lēmumu, tā dēļ ir piešķirts puses statuss tirgus analīzes procedūrā, kas notiek iestādē.

50

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka pamatdirektīvas 4. pantā nav reglamentēts jautājums par to, kas ir puses šīs direktīvas 16. pantā minētajā administratīvajā procesā iestādē. Pēdējās minētās tiesību normas teksts arī nenorāda, ka tādam uzņēmumam kā prasītājs pamata lietā būtu jābūt tiesībām kā pusei piedalīties minētajā tirgus analīzes procedūrā. Pamatdirektīvas 16. panta 3. punkta trešajā teikumā ir tikai apstiprināts, ka personām, kuras ietekmējusi īpašo reglamentējošo pienākumu atsaukšana, par to paziņo piemērotā termiņā.

51

Līdz ar to tad, ja attiecīgajā jautājumā nav Kopienu tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz sīki izstrādāti procesuālie noteikumi pārsūdzēšanai tiesā, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām izriet no Kopienu tiesību tiešās iedarbības (skat. it īpaši 1995. gada 14. decembra spriedumu lietā C-312/93 Peterbroeck, Recueil, I-4599. lpp., 12. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2002. gada 24. septembra spriedumu lietā C-255/00 Grundig Italiana, Recueil, I-8003. lpp., 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

No tā izriet, ka Kopienu tiesībās dalībvalstīm a priori nav uzlikts pienākums atļaut visiem lietotājiem un uzņēmumiem, kas ir uzņēmuma, kuram ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, konkurenti, piedalīties pamatdirektīvas 16. pantā minētajā tirgus analīzes procedūrā kā pusei piemērojamo Austrijas procesuālo tiesību nozīmē, kurai ir šī sprieduma 18. punktā minētās tiesības. Līdz ar to valsts likumdevējam ir jāprecizē, vai tādam uzņēmumam kā prasītājs pamata lietā ir puses statuss šajā administratīvajā procesā iestādē, un apstiprinošas atbildes gadījumā jānolemj, vai šim uzņēmumam var piešķirt procesuālās tiesības, kas nav tieši paredzētas minētajā 16. pantā, kā arī šīs pašas direktīvas 6. pantā tieši paredzētās tiesības, kas ir neatņemamas apspriešanas procedūras sastāvdaļa.

53

Līdz ar to valsts tiesību norma, kurā šādas procedūras ietvaros puses statuss ir atzīts tikai uzņēmumiem, kuriem ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū un attiecībā uz kuriem ir noteikti, grozīti vai atcelti īpaši reglamentējošie pienākumi, principā nav pretrunā ar pamatdirektīvas 4. pantu.

54

Tomēr jāatgādina, ka sīki izstrādātie valsts procesuālie noteikumi nolēmumu pārsūdzēšanai, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām izriet no Kopienu tiesību tiešās iedarbības, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgu nolēmumu pārsūdzēšanu valsts līmenī (līdzvērtības princips), nedz arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Kopienu tiesību sistēmu (efektivitātes princips) (šajā sakarā skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Peterbroeck, 12. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī lietā Grundig Italiana, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Attiecībā uz efektivitātes principu, uz kuru prasītājs pamata lietā atsaucas, lai prasītu tiesības piedalīties attiecīgajā tirgus analīzes administratīvajā procedūrā, ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka ikreiz, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma padara Kopienu tiesību sistēmā privātpersonām piešķirto tiesību īstenošanu neiespējamu vai pārmērīgi grūtu, tas ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi procedūrā, tās norisi un īpatnības kopumā dažādās valsts instancēs. Šajā ziņā attiecīgajos gadījumos ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un efektīva procesa norise (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Peterbroeck, 14. punkts, un 2007. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C-222/05 līdz C-225/05 van der Weerd u.c., Krājums, I-4233. lpp., 33. punkts).

56

Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jānodrošina, lai valsts procesuālās tiesības nodrošinātu lietotājiem un uzņēmumiem, kuri ir uzņēmuma, kam ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, konkurenti, no Kopienu tiesiskās kārtības izrietošo tiesību aizsardzību tādējādi, ka šāda aizsardzība nav nelabvēlīgāka par līdzīgu valsts tiesībās noteiktu tiesību aizsardzību un ka minētajiem lietotājiem un uzņēmumiem pamatdirektīvas 4. pantā garantētā tiesību aizsardzība ir efektīva.

57

Šādos apstākļos uz uzdoto otro jautājumu ir jāatbild šādi: valsts tiesību norma, kurā tirgus analīzes administratīvā procesa iestādē ietvaros puses statuss ir atzīts tikai uzņēmumiem, kuriem ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū un attiecībā uz kuriem ir noteikti, grozīti vai atcelti īpaši reglamentējošie pienākumi, principā nav pretrunā ar pamatdirektīvas 4. pantu. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai valsts procesuālās tiesības nodrošina lietotājiem un uzņēmumiem, kuri ir uzņēmuma, kam ir (iepriekš ir bijusi) būtiska ietekme attiecīgajā tirgū, konkurenti, no Kopienu tiesiskās kārtības izrietošo tiesību aizsardzību tādējādi, ka šāda aizsardzība nav nelabvēlīgāka par līdzīgu valsts tiesībās noteiktu tiesību aizsardzību un ka netiek mazināta minētajiem lietotājiem un uzņēmumiem pamatdirektīvas 4. pantā garantētā tiesību aizsardzības efektivitāte.

58

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: