EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62005CJ0282

Tiesas spriedums (otrā palāta) 2007. gada 19.aprīlī.
Holcim (Deutschland) AG pret Eiropas Kopienu Komisiju.
Apelācija - Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība - EK līguma 85. pants (jaunajā redakcijā - EKL 81. pants) - Izdevumu par bankas garantiju atmaksa.
Lieta C-282/05 P.

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2007:226

Lieta C‑282/05 P

Holcim (Deutschland) AG

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Apelācija – Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība – EK līguma 85. pants (jaunajā redakcijā – EKL 81. pants) – Izdevumu par bankas garantiju atmaksa

Ģenerāladvokāta Paolo Mengoci [Paolo Mengozzi] secinājumi, sniegti 2007. gada 11. janvārī 

Tiesas (otrā palāta) 2007. gada 19. aprīļa spriedums 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Prasība par zaudējumu atlīdzību – Noilguma termiņš – Atskaites datums

(EKL 288. panta otrā daļa; Tiesas Statūtu 46. pants)

2.     Prasība par zaudējumu atlīdzību – Noilguma termiņš – Pārtraukšana

(EKL 288. panta otrā daļa; Tiesas Statūtu 46. pants)

3.     Ārpuslīgumiskā atbildība – Nosacījumi

(EKL 288. panta otrā daļa)

1.     Prasības sakarā ar Kopienas ārpuslīgumisko atbildību noilguma termiņš sākas, kad ir izpildīti visi nosacījumi, kādiem ir pakļauts pienākums atlīdzināt zaudējumus, un tostarp tad, kad atlīdzināmais kaitējums ir nodarīts. Tādējādi attiecībā uz gadījumu, kad pamats Kopienas ārpuslīgumiskajai atbildībai ir rodams normatīvā aktā, šis noilguma termiņš sākas tad, kad ir iestājušās šī akta kaitīgās sekas. Cits risinājums liktu apšaubīt principa par prasību autonomiju ievērošanu, padarot prasības par zaudējumu atlīdzību tiesvedību atkarīgu no prasības atcelt tiesību aktu iznākuma.

Šo risinājumu varētu attiecināt uz strīdiem, kas radušies individuālu aktu dēļ. Šajos strīdos noilguma termiņš sākas tad, kad ir iestājušās lēmuma sekas attiecībā uz tā adresātiem. Situācijā, kad sabiedrībai ar Komisijas lēmumu ir uzlikts naudas sods, kaitīgās sekas attiecībā uz šo sabiedrību iestājas kopš brīža, kad tai noteikts maksāt naudas sodu. Attiecībā uz noilguma termiņa sākšanos nav nozīmes tam, ka Kopienas prettiesiskā rīcība tika konstatēta tiesas nolēmumā.

(sal. ar 29.–31. punktu)

2.     Saskaņā ar Tiesas Statūtu 46. pantu jautājumā par ārpuslīgumisko atbildību noilgums tiek pārtraukts vai nu ar prasību, kas celta Tiesā, vai ar iepriekšēju lūgumu, ko cietušais var nosūtīt Kopienu kompetentajai iestādei. Minētajā 46. pantā par prasībām pret Kopienām jautājumā par ārpuslīgumisko atbildību ar “prasību” šī noteikuma nozīmē, kas tostarp tiek uzskatīta kā noilgumu pārtraucoša, tiek piesaukta šī atbildība saskaņā ar EKL 288. panta otro daļu. Prasība atcelt tiesību aktu tādējādi nav uzskatāma par “prasību”, ar ko pārtrauc noilguma termiņu Kopienu Tiesas Statūtu 46. panta nozīmē.

(sal. ar 36. punktu)

3.     Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās ir atkarīga no nosacījumu kopuma, starp kuriem gadījumā, kad tiek apstrīdēts juridiskā akta tiesiskums, ir minēts tādas tiesību normas, kas piešķir tiesības privātpersonām, pietiekami būtisks pārkāpums. Attiecībā uz šo nosacījumu izšķirošais kritērijs, lai uzskatītu, ka Kopienu tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ir tas, ka jābūt acīmredzamai un rupjai to robežu neievērošanai no Kopienu iestādes puses, kuras tai ir jāievēro, [īstenojot tai piešķirto] diskrecionāro varu. Ja šīs iestādes diskrecionārā vara ir ļoti ierobežota vai pat nepastāv vispār, vienkāršs Kopienu tiesību pārkāpums var būt pietiekams, lai konstatētu pietiekami būtiska pārkāpuma pastāvēšanu. Tādējādi akta vispārējais vai individuālais raksturs nav izšķirošais faktors, lai noteiktu, vai ir noticis šāds pārkāpums.

(sal. ar 47.–48. punktu)







TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2007. gada 19. aprīlī (*)

Apelācija – Kopienas ārpuslīgumiskā atbildība – EK līguma 85. pants (jaunajā redakcijā – EKL 81. pants) – Izdevumu par bankas garantiju atmaksa

Lieta C‑282/05 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Kopienu Tiesas Statūtu 56. pantam,

ko 2005. gada 12. jūlijā iesniedza

Holcim (Deutschland) AG, agrāk – Alsen AG, Hamburga (Vācija), ko pārstāv P. Nigemans [P. Niggemann] un F. Vīmers [F. Wiemer], Rechtsanwälte,

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

otrs lietas dalībnieks –

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv R. Liāls [R. Lyal], un G. Vilmss [G. Wilms], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši P. Kūris [P. Kūris], J. Makarčiks [J. Makarczyk], L. Bejs Larsens [L. Bay‑Larsen] un Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] (referents),

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2007. gada 11. janvārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Savā apelācijas sūdzībā Holcim(Deutschland)AG prasa atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2005. gada 21. aprīļa spriedumu lietā T‑28/03 Holcim(Deutschland)AG/Eiropas Kopienu Komisija (Krājums, II‑1357. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja prasītājas prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, kuri, kā tā apgalvo, tai ir tikuši nodarīti sakarā ar izdevumiem, kas attiecas uz bankas garantijas izsniegšanu, lai atliktu ar Komisijas 1994. gada 30. novembra Lēmumu 94/815/EK par EK līguma 85. panta piemērošanu (Lieta IV/33.126 un 33.322 – “Cements”) (OV L 343, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “lēmums Cements”) noteiktā naudas soda samaksu; minētais lēmums tika atcelts ar Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., sauktu par [spriedumu lietā] “Cements”.

 Prāvas priekšvēsture

2       Prāvas priekšvēsture apstrīdētā sprieduma 1.–9. punktā ir izklāstīta šādi:

“1.      Prasītājas – sabiedrības Alsen AG, tagad saukta Holcim      (Deutschland) AG, kuras juridiskā adrese ir Hamburgā (Vācija) – uzņēmējdarbība ir celtniecības materiālu ražošana. Alsen AG izveidojās 1997. gadā notikušās apvienošanās starp Alsen Breitenburg Zement‑      und Kalkwerke GmbH (turpmāk tekstā – “Alsen Breitenburg”) un Nordcement AG (turpmāk tekstā – “Nordcement”) rezultātā.

2.      Ar [lēmumu “Cements”] Komisija noteica Alsen Breitenburg un Nordcement naudas sodu attiecīgi 3,841 miljona EUR un 1,85 miljonu EUR apmērā par EK līguma 85. panta (jaunajā redakcijā – EKL 81. panta) pārkāpumu.

3.      Alsen Breitenburg un Nordcement cēla prasības atcelt šo lēmumu. Šīs prasības tika reģistrētas attiecīgi ar numuriem T‑45/95 un T‑46/95 un vēlāk tika apvienotas ar prasībām, ko cēla citas lēmumā “Cements” minētās sabiedrības.

4.      Atsaucoties uz Komisijas piedāvājumu, Alsen Breitenburg un Nordcement nolēma iegūt bankas garantiju, tādējādi izvairoties no pienākuma nekavējoties samaksāt attiecīgos naudas sodus. Berenberg Bank izsniedza Alsen Breitenburg bankas garantiju, kas bija spēkā no 1995. gada 3. maija līdz 2000. gada 2. maijam, nosakot komisijas maksu 0,45 % gadā. Deutsche Bank izsniedza Nordcement bankas garantiju, kas bija spēkā no 1995. gada 18. aprīļa līdz 2000. gada 3. maijam, nosakot komisijas maksu 0,375 % gadā un vienreizēju komisiju EUR 15,34 apmērā. Kopumā prasītāja par banku garantiju izsniegšanu bankām samaksāja summu EUR 139 002,21 apmērā.

5.      Ar [iepriekš minēto spriedumu lietā “Cements”] Pirmās instances tiesa atcēla lēmumu “Cements” daļā, kas attiecas uz prasītāju, un piesprieda Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

6.      Tāpēc prasītāja atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 91. pantam un ar 2001. gada 28. septembra vēstuli prasīja atbildētājai atlīdzināt, pirmkārt, tiesāšanās izdevumus (tostarp atlīdzību advokātam EUR 545 000 apmērā) un, otrkārt, izdevumus par bankas garantiju izsniegšanu.

7.      Ar 2002. gada 24. janvāra vēstuli atbildētāja piedāvāja prasītājai atlīdzināt daļu no advokāta izdevumiem (līdz EUR 130 000), bet atteicās atlīdzināt izdevumus par bankas garantiju, atsaucoties uz judikatūru par tiesāšanās izdevumiem Reglamenta 91. panta izpratnē.

8.      Ar 2002. gada 5. aprīļa vēstuli prasītāja atkārtoti aicināja atbildētāju atlīdzināt tai pilnā apjomā advokāta izdevumus un izdevumus par bankas garantiju. Attiecībā uz izdevumiem par bankas garantiju prasītāja šoreiz atsaucās uz EK līguma 288. panta otro daļu un EK līguma 233. pantu, kā arī uz Pirmās instances tiesas 2001. gada 10. oktobra spriedumu lietā T‑171/99 Corus UK/Komisija (Recueil, II‑2967. lpp.), kas tika pieņemts starplaikā.

9.      Ar 2002. gada 30. maija elektronisko vēstuli atbildētāja piedāvāja atlīdzināt advokāta izdevumus līdz EUR 200 000. Attiecībā uz izdevumiem par bankas garantiju tā atkārtoti atteicās tos atlīdzināt, uzskatot, ka iespēja atlikt soda naudas samaksu, saņemot bankas garantiju, bija vienkārši izvēle, un ka tai tādēļ nevar uzlikt atbildību par izdevumiem, kas radušies, uzņēmumiem pieņemot lēmumu izmantot šo iespēju.”

 Tiesvedība Pirmās instances tiesā un apstrīdētais spriedums

3       Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2003. gada 31. janvārī, prasītāja lūdza:

–       piespriest Komisijai samaksāt tai summu EUR 139 001,21 ar nokavējuma procentiem ar likmi 5,75 % gadā, sākot ar 2000. gada 15. aprīli;

–       piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

4       Atbildētājas prasījumi Pirmās instances tiesai bija šādi:

–       noraidīt prasību kā nepieņemamu, ciktāl tā ir pamatota ar EKL 233. pantu;

–       noraidīt prasību kopumā, ciktāl tā ir pamatota ar EKL 288. pantu:

–       kā nepieņemamu vai, pakārtoti, kā nepamatotu daļā, kas attiecas uz tiem izdevumiem par bankas garantiju, kuri radušies pirms 1998. gada 31. janvāra;

–       kā nepamatotu pārējā daļā;

–       piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

5       Savos apsvērumos prasītāja norādīja, ka tās prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–       atzīt prasību par pieņemamu, ciktāl tā ir pamatota ar EKL 233. pantu;

–       pakārtoti – interpretēt prasību daļā, ciktāl tā ir pamatota ar EKL 233. pantu, kā prasību atcelt tiesību aktu vai prasību sakarā ar bezdarbību;

–       piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

6       Ar apstrīdēto spriedumu, kas tika pasludināts pēc lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumu un to atbilžu uz jautājumiem, kurus Pirmās instances tiesa uzdeva 2004. gada 10. jūnija tiesas sēdē, uzklausīšanas, Pirmās instances tiesa noraidīja prasību.

7       Pirmkārt, tā uzskatīja, ka prasība bija nepieņemama, ciktāl tā bija pamatota ar EKL 233. pantu.

8       Lai šādi secinātu, Pirmās instances tiesa atzina, ka EK līguma ietvaros tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas sniedz attiecīgajām personām iespēju atsaukties uz to tiesībām, ir uzskaitīti izsmeļoši. Tā kā EKL 233. pantā par pienākumiem, kas ietver Kopienu Tiesas sprieduma izpildi, nav sniegta šāda tiesiskās aizsardzības līdzekļa iespēja, ar to nevar autonomā veidā pamatot prasību par ar bankas garantijas izsniegšanu saistīto izdevumu atmaksu. Pirmās instances tiesa tostarp atteicās interpretēt prasību kā tādu, kas ir prasība atcelt tiesību aktu vai prasība sakarā ar bezdarbību, pēc tam, kad tā konstatēja, ka tās sākotnējais priekšmets bija prasība par zaudējumu atlīdzību (apstrīdētā sprieduma 46. punkts).

9       Otrkārt, Pirmās instances tiesa nosprieda, ka, ciktāl prasība ir pamatota ar EKL 288. pantu, tā ir jānoraida daļēji kā nepieņemama un daļēji kā nepamatota.

10     Pirmās instances tiesa uzskatīja, kā to tai lūdza darīt atbildētāja, ka prasība bija daļēji nepieņemama, jo saskaņā ar Tiesas Statūtu 46. pantu paredzētā prasība par zaudējumu atlīdzību bija noilgusi. Tā atgādināja, ka prasības sakarā ar [Kopienas] ārpuslīgumisko atbildību noilguma termiņš sāk ritēt tikai tad, kad ir izpildīti nosacījumi, kādiem ir pakļauts pienākums atlīdzināt zaudējumus (apstrīdētā sprieduma 59. punkts). Tā šajā gadījumā uzskatīja, ka šie nosacījumi tika izpildīti no bankas garantijas piešķiršanas brīža tiktāl, ciktāl prasītāja, uzskatot lēmumu Cements par prettiesisku, varēja atsaukties uz Kopienas ārpuslīgumisko atbildību (apstrīdētā sprieduma 63. punkts). Tādējādi noilguma termiņš tika pārtraukts tikai pēc prasības celšanas Pirmās instances tiesā 2003. gada 31. janvārī. Piemērojot Tiesas Statūtu 46. panta noteikumus, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka prasība par zaudējumu atlīdzību bija noilgusi attiecībā uz izdevumiem par bankas garantiju, kas radušies līdz 1998. gada 31. janvārim (apstrīdētā sprieduma 74. punkts).

11     Pirmās instances tiesa pieņēma lēmumu pēc būtības attiecībā uz izdevumiem, kas radušies pēc šī datuma. Sākumā tā centās pārbaudīt, vai Komisijas rīcība bija būtisks Kopienu tiesību pārkāpums. Tā atgādināja, ka tā pati bija atzinusi lēmuma Cements prettiesiskumu iepriekš minētajā spriedumā lietā Cements. Tomēr tā secināja, ka šī nelikumība nav būtisks Kopienu tiesību pārkāpums. Tā, protams, atzina, ka Komisijai šajā gadījumā nebija plašas diskrecionārās varas un ka šādos apstākļos Kopienu tiesību neievērošanu varētu uzskatīt par būtisku pārkāpumu (apstrīdētā sprieduma 95.–100. punkts). Tomēr tā atgādināja, ka lēmuma Cements pamatā esošie fakti bija ārkārtīgi sarežģīti. Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa nosprieda, ka šajā gadījumā Kopienu tiesību pārkāpums nebija pietiekami būtiski kvalificējošs (apstrīdētā sprieduma 101.–116. punkts).

12     Pēc tam Pirmās instances tiesa meklēja varbūtēju cēloņsakarību starp Komisijas rīcību un apgalvoto kaitējumu. Tā uzskatīja, ka šī saikne nebija pierādīta tiktāl, ciktāl bankas garantijas piešķiršana izrietēja no prasītājas brīvas gribas, nevis no Komisijas lēmuma prettiesiskuma (apstrīdētā sprieduma 119.–131. punkts).

13     Tādējādi Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka tai nav jāpieņem lēmums nodarītā kaitējuma sakarā, un noraidīja prasību pēc būtības.

 Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

14     Prasītāja uztur spēkā pirmajā instancē formulētos prasījumus, un tās prasījumi Tiesai ir šādi:

–       atcelt apstrīdēto spriedumu;

–       piespriest atbildētājai samaksāt prasītājai summu EUR 139 002,21 apmērā ar nokavējuma procentiem ar likmi 5,75 % gadā, sākot ar 2000. gada 15. aprīli;

–       pakārtoti, nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Pirmās instances tiesai, lai tā no jauna pieņemtu lēmumu, ievērojot Tiesas izvērsto juridisko vērtējumu;

–       piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

15     Atbildētājas prasījumi Tiesai ir šādi:

–       noraidīt apelācijas sūdzību;

–       piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Apelācijas sūdzība

16     Apelācijas sūdzība ir pamatota ar trīs pamatiem. Pirmais ir par tiesību kļūdu, ko Pirmās instances tiesa ir izdarījusi, uzskatot par daļēji noilgušu prasību par zaudējumu atlīdzību, kas pamatota ar EKL 235. pantu un EKL 288. pantu. Otrais ir par tiesību kļūdu, ko Pirmās instances tiesa ir izdarījusi, meklējot pietiekami būtiska Kopienu tiesību pārkāpuma esamību, lai noteiktu Kopienas atbildību. Trešais pamats ir par kļūdu, ko ir izdarījusi Pirmās instances tiesa, nospriežot, ka šajā gadījumā nav tikusi pierādīta cēloņsakarība starp lēmuma Cements prettiesiskumu un ar bankas garantijas piešķiršanu saistītajiem izdevumiem.

 Par pirmo pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

17     Prasītāja apstrīd Pirmās instances tiesas vērtējumu par noteikumiem par noilgumu, kas paredzēti Kopienu Tiesas Statūtu 46. pantā. Tā uzskata, ka noilguma termiņš sāka ritēt tikai pēc tam, kad tika pasludināta lēmuma Cements atcelšana. Savu argumentāciju tā pamato ar 1982. gada 27. janvāra spriedumu apvienotajās lietās 256/80, 257/80, 265/80, 267/80 un 5/81 Birra Wührer u.c./Komisija (Recueil, 85. lpp., 10. punkts), no kura izriet, ka noilguma termiņš sāk ritēt tikai pēc tam, kad ir izpildīti visi nosacījumi, kādiem ir pakļauts pienākums atlīdzināt zaudējumus, un it īpaši pēc tam, kad ir precizēts atlīdzināmais kaitējums.

18     Saskaņā ar prasītājas teikto lēmuma Cements atcelšana šajā gadījumā bija obligāts nosacījums [zaudējumu] atlīdzināšanai.

19     Prasītāja uzskata, ka ar bankas garantiju piešķiršanu tā ir izpildījusi juridisko pienākumu, kas izbeidzās tikai ar [no]lēmumu par atcelšanu. Tā arī uzskata, ka kaitējums ir cieši saistīts ar prasības atcelt tiesību aktu celšanu, jo tieši šī iemesla un tam piemītošā suspensīvā rakstura neesamības dēļ tika piešķirtas bankas garantijas.

20     Turklāt tā apstiprina, ka Pirmās instances tiesa ir izvērsusi kļūdainu vērtējumu, pamatojoties uz 1976. gada 2. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 56/74 līdz 60/74 Kurt Kampffmeyer u.c./Komisija un Padome (Recueil, 711. lpp.), nospriežot, ka tai bija iespēja celt prasību par zaudējumu atlīdzību no bankas garantiju piešķiršanas brīža. Faktiski tā uzskata, ka šāda EKL 288. pantā paredzētās prasības izmantošana ir procedūras nepareiza izmantošana, kas domāta, lai apietu EKL 230. pantā noteiktos nosacījumus par pieņemamību attiecībā uz prasību par tiesību akta atcelšanu.

21     Visbeidzot, prasītāja uzskata, ka pretēji tam, ko ir nospriedusi Pirmās instances tiesa, kaitējums nekādi netika turpināts, bet gan tika pilnībā pabeigts līdz ar bankas garantiju piešķiršanu. Tā uzsver, ka ar bankām tika noslēgts viens vienīgs līgums par garantiju. Turklāt šis līgums bija ierobežots ratione temporis ar tiesvedību ilgumu un piemērojamās procentu likmes bija ikgadējas. Tāpēc netika izsniegti ikdienas rēķini par ar šīm garantijām saistītajām bankas komisijām.

22     Pakārtoti prasītāja uzsver, ka noilguma termiņš tika pārtraukts ar prasības atcelt tiesību aktu celšanu Pirmās instances tiesā. Saskaņā ar tās teikto konkrētās lietas fakti galīgi tika konstatēti šīs prasības ietvaros un prasības par zaudējumu atlīdzību celšana galvenokārt bija atkarīga no tiesvedības par tiesību akta atcelšanu iznākuma.

23     Atbildētāja uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir precīzi piemērojusi noteikumus par noilgumu. Tostarp tā apgalvo, ka prettiesiskais lēmums ir akts, kas ir atbildības rašanās pamatā.

24     Tā uzskata, ka bankas garantijas piešķiršanu nevar uzskatīt par juridisku pienākumu tiktāl, ciktāl tā izriet no prasītājas brīvas gribas, kura arī varēja izlemt maksāt naudas sodus. Atceļot lēmumu Cements, Pirmās instances tiesa tādējādi nav varējusi izbeigt pienākumu, kas nepastāv. Tādējādi [lēmuma] atcelšana nav fakts, kas ir atbildības pamatā, tieši pretēji, tās pamatā ir pats lēmums Cements.

25     Atbildētāja arī uzsver, ka prasītāja varēja, kā to ir nospriedusi Pirmās instances tiesa, celt prasību par zaudējumu atlīdzību no bankas garantiju piešķiršanas brīža. Atbildētāja uzskata, ka Pirmās instances tiesa pamatoti ir piemērojusi iepriekš minēto spriedumu lietā Kampffmeyer u.c./Komisija un Padome, jo EKL 230. panta un EKL 288. panta prasības ir autonomas.

26     Tādējādi atbildētāja uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka noilguma termiņš sāk ritēt ar bankas garantiju piešķiršanu.

27     Tāpat atbildētāja apgalvo, ka ar prasības atcelt tiesību aktu celšanu netika pārtraukts noilguma termiņš, norādot, ka Kopienu Tiesas Statūtu 46. pantā skaidri paredzēts, ka šo termiņu pārtrauc ar prasības par zaudējumu atlīdzību celšanu. Tādējādi ar prasību atcelt tiesību aktu minētais termiņš netika pārtraukts.

 Tiesas vērtējums

28     Pirmais pamats iedalāms trīs daļās.

 Par pirmo daļu par noilguma termiņa sākuma brīža vērtējumu

29     Prasības sakarā ar Kopienas ārpuslīgumisko atbildību noilguma termiņš sākas, kad ir izpildīti visi nosacījumi, kādiem ir pakļauts pienākums atlīdzināt zaudējumus, un tostarp tad, kad atlīdzināmais kaitējums ir nodarīts. Tādējādi attiecībā uz gadījumu, kad pamats Kopienas ārpuslīgumiskajai atbildībai ir rodams normatīvā aktā, šis noilguma termiņš sākas, kad ir iestājušās šī akta kaitīgās sekas.

30     Cits risinājums liktu apšaubīt principa par prasību autonomiju ievērošanu, padarot prasības par zaudējumu atlīdzību tiesvedību atkarīgu no prasības atcelt tiesību aktu iznākuma. Šo risinājumu varētu attiecināt uz strīdiem, kas radušies individuālu aktu dēļ. Šajos strīdos noilguma termiņš sākas tad, kad ir iestājušās lēmuma sekas attiecībā uz tā adresātiem.

31     Tomēr šajā gadījumā lēmuma Cements kaitīgās sekas ir iestājušās attiecībā uz sabiedrības–prasītājas iepriekšējiem īpašniekiem no brīža, kad tiem tika noteikts maksāt naudas sodu. Šīs naudas sodu noteikšanas bija saistītas ar iespēju par bankas garantijas piešķiršanu, lai atliktu tūlītējas naudas sodu samaksas. Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, lēmuma Cements kaitīgās sekas nav iestājušās laikā, kad šo lēmumu atcēla Pirmās instances tiesa. Attiecībā uz noilguma termiņa sākšanos nav nozīmes, ka Kopienas prettiesiskā rīcība tika konstatēta tiesas nolēmumā.

32     Tādējādi sabiedrības–prasītājas iepriekšējie īpašnieki varētu saskaņā ar Tiesas iepriekš minētajā spriedumā lietā Kampffmeyer u.c./Komisija un Padome 6. punktā izvērsto risinājumu celt prasību, lai atzītu Kopienas ārpuslīgumisko atbildību no brīža, kad kaitējuma cēlonis ir noskaidrots, proti, šajā gadījumā – no bankas garantijas piešķiršanas brīža. Tā nebūtu procedūras nepareiza izmantošana, jo prasība par zaudējumu atlīdzību ir autonoma salīdzinājumā ar prasību atcelt tiesību aktu.

33     Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 68. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka noilguma termiņš sāk ritēt no bankas garantijas piešķiršanas brīža. Faktiski, ja prasība par atbildību varētu, bez šaubām, tikt celta no garantijas piešķiršanas brīža, jo šajā datumā ar Komisijas apstrīdēto lēmumu radītais kaitējums principā bija skaidrs un varēja tikt prezumēts tā iznākums, noilgums savukārt varēja sākt ritēt tikai no brīža, kad patiešām tika nodarīts finansiāls zaudējums, proti, brīža, sākot ar kuru šajā gadījumā sāka skaitīt izdevumus par bankas garantiju. Lai kāds arī būtu apstiprinātais datums, tas noteikti ir līdz iepriekš minētā sprieduma lietā Cements pasludināšanai, ko prasītāja uzskata par noilguma termiņa ritējuma sākumu. Pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu par kaitējuma nepārtraukto raksturu

34     Prasītājas apgalvoto kaitējumu veido summas, kuras tai bija jāsamaksā bankām par garantijas piešķiršanu. Kā izriet no Pirmās instances tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem un no tajā noritējušās tiesvedības, šie bankas izdevumi tika aprēķināti proporcionāli dienu skaitam, kuru laikā bankas garantijas bija spēkā.

35     Tādējādi apgalvotā kaitējuma summa palielinājās atbilstoši pagājušo dienu skaitam. Tādējādi prasītājai nebija pamata apgalvot, ka kaitējumam bija mirkļa raksturs un ka tas bija ierobežots tikai ar bankas garantijas piešķiršanu. Tā rezultātā Pirmās instances tiesa pamatoti apstrīdētā lēmuma 69. punktā uzskatīja, ka prasītājas izvirzītajam kaitējumam bija nepārtraukts raksturs. Tādējādi ir jānoraida pirmā pamata otrā daļa.

 Par trešo daļu par noilguma termiņa pārtraukšanu

36     Saskaņā ar Tiesas Statūtu 46. pantu jautājumā par ārpuslīgumisko atbildību noilgums tiek pārtraukts vai nu ar prasību, kas celta Tiesā, vai ar iepriekšēju lūgumu, ko cietušais var nosūtīt Kopienu kompetentajai iestādei. Tiesas Statūtu 46. pantā par prasībām pret Kopienām jautājumā par ārpuslīgumisko atbildību ar “prasību” šī noteikuma nozīmē, kas tostarp tiek uzskatīta kā noilgumu pārtraucoša, tiek piesaukta šī atbildība saskaņā ar EKL 288. panta otro daļu. Prasība atcelt tiesību aktu tādējādi nav uzskatāma par “prasību”, ar ko pārtrauc noilguma termiņu Kopienu Tiesas Statūtu 46. panta nozīmē. Tādējādi prasītājai nav pamata apgalvot ar tās pirmā pamata pēdējo daļu, ka tiesību kļūdas dēļ Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka ar prasības atcelt tiesību aktu celšanu nav pārtraukts noilguma termiņš.

37     No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kopumā.

 Par otro pamatu

 Lietas dalībnieku argumenti

38     Prasītāja uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nosakot pietiekami būtisku Kopienu tiesību pārkāpumu kā nosacījumu Kopienas pienākumam atlīdzināt zaudējumus.

39     Tā apgalvo, ka pietiekami būtiska pārkāpuma kritērijs ir piemērojams, tikai ja tiek apstrīdēts Kopienas normatīvs akts. Tomēr šajā gadījumā Kopienas atbildība ir [no]skaidrojama tieši tajā juridiskajā kontekstā, ko radīja individuāla administratīva akta atcelšana. Tādējādi Pirmās instances tiesai saskaņā ar prasītājas teikto nebija jānoskaidro, vai pastāvēja pietiekami būtisks pārkāpums; vienkārša nelikumības konstatācija bija pietiekama, lai pamatotu pienākumu atlīdzināt zaudējumus.

40     Tā piebilst, ka pietiekami būtiska pārkāpuma kritērijs ir paredzēts normatīvajos aktos, lai novērstu vairumu strīdus gadījumus, kas ir mazāk iespējami, ja tiek apstrīdēti individuāli akti, kā tas arī ir attiecīgajā lietā.

41     Pakārtoti prasītāja lūdz Tiesu atzīt, ka šajā gadījumā ir bijis pietiekami būtisks Kopienu tiesību pārkāpums. Šim nolūkam tā atsaucas uz judikatūru, kurā tiek uzskatīts, ka pietiekami būtisks pārkāpums ir, ja iestāde acīmredzami un rupji nav ievērojusi savas diskrecionārās varas robežas, un vienkāršs pārkāpums ir pietiekams gadījumā, kad šī diskrecionārā vara ir ierobežota (skat. 1996. gada 23. maija spriedumu lietā C‑5/94 Hedley Lomas, Recueil, I‑2553. lpp.). Prasītāja uzskata, ka atbildētājas rīcības brīvība šajā gadījumā bija neliela, un tā šajā jautājumā piekrīt Pirmās instances tiesas vērtējumam (skat. apstrīdētā sprieduma 100. punktu). Tomēr tā uzskata, ka Pirmās instances tiesa nepamatoti ņēmusi vērā faktu sarežģītību un grūtības Kopienu tiesību piemērošanā, nosakot pietiekami būtiska pārkāpuma esamību, jo minētā judikatūra neļauj, saskaņā ar tās teikto, pamatot apstrīdēto lēmumu ar šādiem iemesliem.

42     Visbeidzot, prasītāja norāda, ka lietas fakti, ciktāl tie uz to attiecas, nebija sarežģīti un ka iepriekš minētā sprieduma lietā Cements garums ir izskaidrojams vienkārši ar to, ka atbildētāja un Pirmās instances tiesa izvēlējās apvienot dažādas lietas, nevis atsevišķā spriedumā izspriest sabiedrību Alsen Breitenburg un Nordcement gadījumu.

43     Atbildētāja uzskata, ka Pirmās instances tiesa pamatoti ir mēģinājusi noskaidrot, vai pastāvēja pietiekami būtisks pārkāpums.

44     It īpaši tā apgalvo, ka prasītājas dalījums starp normatīviem un individuāliem aktiem nav atbilstošs. Saskaņā ar Tiesas judikatūru faktiski akta veids nav izšķirošais kritērijs, nosakot iestāžu diskrecionārās varas robežas (skat. 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija, Recueil, I‑5291. lpp., 40. un 42. punkts). Tā uzskata, ka, lai izvērtētu šīs diskrecionārās varas apjomu, ir jāatgriežas lēmuma pieņemšanas brīdī. Šādos apstākļos ir jāņem vērā īpašā Komisijas situācija tajā brīdī un tātad jāņem vērā lietas pamatā esošo faktu sarežģītība. Turklāt tā uzskata, ka prasītājas apgalvotā faktu sarežģītības neesamība ir jautājums, kas neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas ietvaros.

45     Pakārtoti atbildētāja norāda, ka faktu sarežģītības izvērtējumā nevar aprobežoties tikai ar prasītājas apelācijas tiesvedībā situāciju, bet tajā ir arī jāņem vērā to situāciju kopums, kuras noveda Komisiju pie lēmuma lietā Cements pieņemšanas.

 Tiesas vērtējums

46     Otrais pamats iedalāms trīs daļās.

 Par pirmo daļu par to, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdījusies, mēģinot pārbaudīt, vai Kopienu tiesību pārkāpums bija pietiekami būtisks

47     Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās ir atkarīga no nosacījumu kopuma, starp kuriem gadījumā, kad tiek apstrīdēts juridiskā akta tiesiskums, ir minēts tādas tiesību normas, kas piešķir tiesības privātpersonām, pietiekami būtisks pārkāpums. Attiecībā uz šo nosacījumu izšķirošais kritērijs, lai uzskatītu, ka Kopienu tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ir tas, ka jābūt acīmredzamai un rupjai to robežu neievērošanai no Kopienu iestādes puses, kuras tai ir jāievēro, [īstenojot tai piešķirto] diskrecionāro varu. Ja šīs iestādes diskrecionārā vara ir ļoti ierobežota vai pat nepastāv vispār, vienkāršs Kopienu tiesību pārkāpums var būt pietiekams, lai konstatētu pietiekami būtiska pārkāpuma pastāvēšanu (iepriekš minētais spriedums lietā Bergaderm un Goupil/Komisija, 43. un 44. punkts).

48     Tādējādi akta vispārējais vai individuālais raksturs nav izšķirošais faktors, lai noteiktu, vai ir noticis šāds pārkāpums (iepriekš minētais spriedums lietā Bergaderm un Goupil/Komisija, 46. punkts, un 2003. gada 10. jūlija spriedums lietā C‑472/00 P Komisija/Fresh Marine, Recueil, I‑7541. lpp., 27. punkts).

49     Tādējādi prasītājai nav bijis pamata apgalvot, ka kritērijs par pietiekami būtisku tiesību normas pārkāpumu ir piemērojams, tikai ja tiek apstrīdēts Kopienas normatīvs akts, un tas ir jāizslēdz, kad, kā šajā gadījumā, tiek apstrīdēts individuāls akts. Tā rezultātā Pirmās instances tiesa nevarēja pretēji tam, kā tiek apgalvots, aprobežoties tikai ar nelikumības konstatāciju, bet tai bija jāpārliecinās, ko tā arī pamatoti darīja, par kritērija par pietiekami būtiska pārkāpuma esamību. Tādējādi Pirmās instances tiesa nepieļāva tiesību kļūdu savā spriedumā, mēģinādama noskaidrot, vai šajā gadījumā bija pietiekami būtisks Kopienu tiesību pārkāpums. No tā izriet, ka otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu par Pirmās instances tiesas izmantotajiem kritērijiem, identificējot pietiekami būtisku Kopienu tiesību pārkāpumu

50     Tiesas izveidotajā sistēmā jautājumā par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību it īpaši tiek ņemta vērā risināmo situāciju sarežģītība, grūtības tekstu piemērošanā vai interpretācijā un it īpaši – rīcības brīvība, kāda ir apstrīdētā akta pieņēmējai (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Bergaderm un Goupil/Komisija, 40. punkts, kā arī lietā Komisija/Fresh Marine, 24. punkts).

51     Ar apstrīdēto spriedumu Pirmās instances tiesa ņēma vērā ne vien atbildētājas diskrecionāro varu, bet arī faktu sarežģītību un grūtības Kopienu tiesību piemērošanā, lai noskaidrotu, vai bija pietiekami būtisks Kopienu tiesību pārkāpums. Tā rezultātā kritēriji, kurus tā izvēlējās, lai pārliecinātos par šāda Kopienu tiesību pārkāpuma esamību, nav spēkā neesoši tiesību kļūdas dēļ. Tādējādi otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

 Par trešo daļu, kas vērsta uz to, lai Tiesa pakārtoti atzītu, ka konkrētās lietas fakti nebija sarežģīti

52     Prasītāja sniedz divus argumentus, kas domāti, lai pierādītu, ka fakti nebija sarežģīti. Tā norāda, pirmkārt, ka pamats Pirmās instances tiesas atzīto faktu sarežģītībai ir rodams iepriekš minētā sprieduma lietā Cements garumā, kam savukārt pamatā ir apstāklis, ka Pirmās instances tiesa nolēma šajā spriedumā apvienot dažādas saistītas lietas, lai arī tā varēja bez grūtībām pieņemt lēmumu ar atsevišķu spriedumu tikai attiecībā uz sabiedrībām Alsen Breitenburg un Nordcement.

53     Tomēr pretēji apgalvotajam Pirmās instances tiesa apstrīdētajā spriedumā nav izdarījusi secinājumu par faktu sarežģītību, pamatojoties uz iepriekš minētā sprieduma lietā Cements īpašo garumu. Tieši ņemot vērā lietas Cements apstākļus kopumā, Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 114. punktā uzskatīja, ka atbildētājai bija jāatrisina vairākas sarežģītas situācijas. Tā rezultātā prasītājai nav bijis pamata apgalvot, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atsaukdamās uz sprieduma lietā Cements garumu, kurš ir izskaidrojams ar vairāku lietu apvienošanu, nospriežot, ka konkrētās lietas fakti bija sarežģīti.

54     Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, vai lietas fakti bija sarežģīti, ir jāatgādina, ka no EKL 225. panta 1. punkta otrās daļas un Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācija[s iesniegšana] ir ierobežota ar tiesību jautājumiem.

55     Kā tas tika atgādināts šī sprieduma 50. punktā, Tiesas attīstītā [ārpuslīgumiskās] atbildības sistēma tostarp paredz ņemt vērā Kopienu administrācijās izskatāmo lietu sarežģītības pakāpi. Jautājums, vai attiecīgajiem faktiem prasībā sakarā ar [ārpuslīgumisko] atbildību piemīt šāds sarežģīts raksturs, ietilpst tikai Pirmās instances tiesas kompetencē, un tas nav apspriežams apelācijas [tiesvedības] ietvaros, izņemot, ja ir tikuši sagrozīti pierādījumi, kas šajā gadījumā nav ticis apgalvots. Tādējādi šī pamata daļa nav pieņemama.

56     Tā kā otrā pamata trešā daļa ir daļēji nepamatota un daļēji nepieņemama, otrais pamats ir jānoraida kopumā.

57     No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja nav varējusi pierādīt, ka Pirmās instances tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka šajā gadījumā nebija pietiekami būtiska Kopienu tiesību pārkāpuma, kas ir vienīgais pārkāpums, kas pieļautu Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos. Ņemot vērā nosacījumu, no kuriem ir atkarīga šī atbildības [iestāšanās], kumulatīvo raksturu, šis apsvērums ir pietiekams, lai noraidītu apelācijas sūdzību; nav jālemj par trešo pamatu par cēloņsakarības starp Kopienai pārmesto rīcību un apgalvoto kaitējumu esamību.

 Par tiesāšanās izdevumiem

58     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      Holcim (Deutschland)AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.

Top