Lieta C‑134/05

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Itālijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Tiesības veikt uzņēmējdarbību – Parādu piedziņa ārpustiesas ceļā

Ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru [M. Poiares Maduro] secinājumi, sniegti 2006. gada 14. decembrī 

Tiesas (pirmā palāta) 2007. gada 18. jūlija spriedums 

Sprieduma kopsavilkums

Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Parādu piedziņa ārpustiesas ceļā

(EKL 43. un 49. pants)

Visiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar parādu ārpustiesas piedziņu, nosakot pienākumu:

– lai gan uzņēmumam jau ir vienas provinces kompetentās iestādes izdota atļauja, pieprasīt jaunu atļauju katrā provincē, kurā tas vēlas izvērst savu darbību, izņemot gadījumu, kad pilnvarojums tiek piešķirts pārstāvim, kam ir atļauja šajā citā provincē, dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 43. un 49. pantu;

– uzturēt telpas teritorijā, uz kuru attiecas atļauja, un izvietot šajās telpās to pakalpojumu sarakstu, kurus iespējams sniegt klientiem, dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 49. pantu;

– uzturēt telpas katrā provincē, kurā tie vēlas veikt savu darbību, dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 43. pantu.

(sal. ar 47., 64., 66. un 87. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2007. gada 18. jūlijā (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Tiesības veikt uzņēmējdarbību – Parādu piedziņa ārpustiesas ceļā

Lieta C‑134/05

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,

ko 2005. gada 22. martā cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv E. Traversa [E. Traversa], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Itālijas Republiku, ko pārstāv I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], E. Juhāss [E. Juhász], K. Šīmans [K. Schiemann] un E. Levits (referents),

ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 5. oktobrī,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 14. decembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, izvirzot dažādus nosacījumus parādu piedziņai ārpustiesas ceļā, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 43. un 49. pantu.

 Atbilstošās tiesību normas

2       Likuma par sabiedrisko drošību konsolidētajā tekstā (Testo unico delle leggi di pubblica sicurezza), kas apstiprināts ar 1931. gada 18. jūnija karaļa dekrētu Nr. 773 (1931. gada 26. jūnija GURI Nr. 146, turpmāk tekstā – “konsolidētais teksts”), ir noteikts šādi.

3       Saskaņā ar konsolidētā teksta 115. pantu:

“Bez questore [vietējā policijas iestāde] izsniegtas atļaujas nav atļauts atvērt vai vadīt aģentūras, kas izsniedz aizdevumus pret ķīlu, vai citas darījumu aģentūras neatkarīgi no to mērķa un ilguma, pat ja tās izveidotas kā tirdzniecības aģentūras, izstāžu aģentūras, saloni vai komercizstāžu aģentūras un citādi.

Atļauja ir nepieciešama arī brokera vai starpnieka darbībai.

Šajā pantā minētās aģentūras ietver arī aģentūras, kuru mērķis ir informācijas apkopošana, lai to vēlāk izplatītu biļetenos vai citos līdzīgos līdzekļos.

Atļauja ir spēkā tikai tajās telpās, kuras īpaši norādītas atļaujā.

Pārstāvniecība ir atļauta.”

4       Konsolidētā teksta 8. pantā ir noteikts:

“Policijas atļaujas ir personiskas: nekādā gadījumā tās nevar nodot tālāk vai radīt pārstāvniecības attiecības, izņemot likumā skaidri noteiktos gadījumos.

Gadījumos, kad pārstāvniecība ir atļauta policijas atļaujā, pārstāvim ir jābūt nepieciešamajām īpašībām atļaujas saņemšanai un jāsaņem tās policijas iestādes apstiprinājums, kura izdevusi atļauju.”

5       Konsolidētā teksta 9. pantā ir noteikts:

“Papildus likumā noteiktajiem nosacījumiem ikvienai personai, kura ir saņēmusi policijas atļauju, ir jāievēro norādījumi, ko sabiedriskās drošības iestāde uzskata par vajadzīgu tai noteikt vispārējo interešu labā.”

6       Konsolidētā teksta 11. pantā ir noteikts:

“Neierobežojot īpašus nosacījumus, kas likumā ir paredzēti katram gadījumam, policijas atļaujas ir jānoraida:

1) personām, kuras ir notiesātas ar brīvības atņemšanas sodu, ilgāku par trim gadiem, par tīši izdarītu noziedzīgu nodarījumu un kuras nav rehabilitētas;

2) personām, kurām ir izteikts brīdinājums vai kurām piemērots drošības līdzeklis, kuras ir atzītas par ierastiem vai profesionāliem likumpārkāpējiem vai ar noziedzīgām tendencēm.

Policijas atļaujas var atteikt personām, kuras ir notiesātas par noziedzīgiem nodarījumiem pret valsti vai sabiedrisko kārtību vai par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem pret personām, vai arī par zādzību, laupīšanu, izspiešanu, personas nolaupīšanu zādzības vai izspiešanas nolūkos, vai arī par vardarbību vai pretošanos pret valsts varu, kā arī jebkurai personai, kura nevar pierādīt savu labo uzvedību.

Atļaujas ir jāatceļ, ja nosacījumi, pamatojoties uz kuriem tās ir izdotas, pilnībā vai daļēji nav vairs izpildīti attiecībā uz atļauju saņēmušo personu, un tās var atcelt, ja atklājas vai rodas apstākļi, kas uzliek pienākumu vai pieļauj atļaujas atteikšanu.”

7       Konsolidētā teksta 16. pantā ir noteikts:

“Sabiedriskās drošības iestāžu ierēdņi un pārstāvji ir tiesīgi jebkurā laikā ierasties vietās, kas ir paredzētas tādu darbību īstenošanai, par ko jāsaņem policijas atļaujas, un pārliecināties par likumā, noteikumos vai iestāžu noteikto prasību ievērošanu.”

8       Konsolidētā teksta 120. pantā ir noteikts:

“Komersantiem un sabiedriskajām aģentūrām, kas minētas iepriekšējos pantos, ir pienākums katru dienu vest darījumu žurnālu noteikumos paredzētajā veidā un pastāvīgi un redzamā veidā aģentūras telpās turēt izkārtni, kurā norādīti sniegtie pakalpojumi un to cenu tarifi.

Minētie komersanti nevar nedz veikt citas darbības, kā vien tās, kuras norādītas iepriekš minētajā izkārtnē, nedz piemērot cenas, kuras ir augstākas par tarifā norādītajām [..].”

9       Iekšlietu ministrijas 1996. gada 2. jūlija cirkulārs 559/C 22103.12015 (turpmāk tekstā – “cirkulārs”), kas nosūtīts visām Itālijas valsts questori, papildina un interpretē atsevišķus konsolidētā teksta noteikumus.

10     Šajā cirkulārā cita starpā ir norādīts – lai novērstu piemēroto tarifu pārāk lielu atšķirību vienā provincē, jānosaka objektīvi un vienveidīgi parametri.

11     Attiecībā uz parādu piedziņas darbību ārpustiesas ceļā saderību ar citām darbībām, uz kurām attiecas citi noteikumi, cirkulārā ir precizēts, ka parādu piedziņas aģentūras “nav tiesīgas veikt finanšu darbības, kuras reglamentē 1993. gada 1. septembra likumdošanas dekrēts Nr. 385/93 (Par banku un kredītu jomas likumu konsolidēto tekstu (Testo unico delle legi in materia bancaria e creditizia, 1993. gada 30. septembra GURI Nr. 230, kārtējais pielikums, turpmāk tekstā – “likums par banku darbībām un kredītiem”)), kuras atstātas tikai to finanšu starpnieku kompetencē, kas skaidri uzskaitīti Finanšu ministrijas ad hoc reģistrā”.

 Pirmstiesas procedūra

12     Komisija, uzskatīdama, ka atsevišķi konsolidētā teksta noteikumi, kuri precizēti un papildināti ar cirkulāru, nav saderīgi ar EKL 43. un 49. pantu, 2002. gada 21. martā Itālijas Republikai nosūtīja brīdinājuma vēstuli.

13     Lai gan Itālijas iestādes noliedza iepriekš minēto EK līguma pantu pārkāpumu, tās atbildēja, ka darba grupai ir uzdots veikt attiecīgā tiesiskā regulējuma padziļinātu pārbaudi, lai to pārskatītu.

14     Pēc pieprasījuma minētajām iestādēm paziņot Komisijai šīs grupas darba rezultātus Komisija 2004. gada maijā saņēma vēstuli, kurā paziņots par likumprojekta izstrādi par attiecīgā tiesiskā regulējuma pārskatīšanu.

15     Taču ne šī likumprojekta teksts, ne tā pieņemšanas grafiks netika paziņots, un Komisija 2004. gada 7. jūlijā Itālijas Republikai nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti izpildīt atzinumu divu mēnešu laikā, skaitot no tā saņemšanas datuma. Uzskatīdama, ka situācija joprojām ir neapmierinoša, Komisija cēla šo prasību.

 Par prasību

16     Savas prasības atbalstam Komisija izvirza astoņus iebildumus par nosacījumiem un pienākumiem, kas paredzēti Itālijā spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā attiecībā uz parādu piedziņas darbībām ārpustiesas ceļā šajā dalībvalstī.

17     Šie iebildumi attiecīgi ir pamatoti ar:

–       nosacījuma par atļaujas iegūšanu, ko izsniedz questore, nesaderību ar EKL 49. pantu;

–       atļaujas teritoriālā ierobežojuma nesaderību ar EKL 43. un 49. pantu;

–       pienākuma uzturēt telpas atļaujā norādītajā teritorijā nesaderību ar EKL 43. un 49. pantu;

–       pienākuma pilnvarot pārstāvi, kuram ir atļauts veikt parādu ārpustiesas piedziņas darbības provincē, attiecībā uz kuru uzņēmējam nav atļaujas, nesaderību ar EKL 43. un 49. pantu;

–       pienākuma telpās izlikt izkārtni ar klientiem sniegtajiem pakalpojumiem nesaderību ar EKL 49. pantu;

–       questore piešķirto tiesību vispārējo interešu labā noteikt papildu prasības sabiedriskās drošības nodrošināšanai nesaderību ar EKL 43. un 49. pantu;

–       tarifu noteikšanas brīvības ierobežojuma nesaderību ar EKL 43. un 49. pantu un

–       aizlieguma veikt vienlaicīgi darbības, kas noteiktas likumā par banku darbībām un kredītiem, nesaderību ar EKL 43. un 49. pantu.

 Par pirmo iebildumu, kas saistīts ar nosacījuma par atļaujas iegūšanu, ko izsniedz questore, nesaderību ar EKL 49. pantu

 Lietas dalībnieku argumenti

18     Komisija apgalvo, ka Itālijas tiesiskais regulējums, pakļaudams parādu ārpustiesas piedziņas darbību veikšanu atļaujas iegūšanai, ko izsniedz questore, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Šāds ierobežojums nav saderīgs ar EKL 49. pantu, jo tas attiecas uz uzņēmējiem, kas ir dibināti citā dalībvalstī, neņemot vērā, ka šie uzņēmēji ievēro pienākumus, kurus to izcelsmes dalībvalsts paredz sabiedrības interešu aizsardzībai.

19     Šajā sakarā Itālijas Republika vispirms apstiprina, ka parādu piedziņa ārpustiesas ceļā ir svarīgās vispārējās interesēs. Šis fakts attaisno to, ka konsolidētā teksta 115. pants gan Itālijas pilsoņiem, gan citu dalībvalstu pilsoņiem uzliek pienākumu iegūt atļauju, lai veiktu šādu darbību. Šādu atļauju izsniedz questore.

20     Minētā valdība precizē, ka valsts tiesiskais regulējums vienādi attiecas uz Itālijas pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem un tas nav pamatots ar tādiem nosacījumiem kā rezidence, kas varētu radīt citu dalībvalstu pilsoņu netiešu diskrimināciju salīdzinājumā ar Itālijas pilsoņiem. Turklāt tā uzsver, ka nedz konsolidētā teksta 115. pants, nedz cirkulārs pat ne netiešā veidā neparedz, ka atļaujas piešķiršanas procedūrā nav ņemama vērā ieinteresētās personas juridiskā situācija tās izcelsmes dalībvalstī.

21     Praksē situācija ir šāda: ikvienai personai, kas vēlas nodarboties ar parādu piedziņu ārpustiesas ceļā, publiskām izsolēm, sabiedriskajām attiecībām vai vadīt laulību aģentūru, questore jāiesniedz pieteikums atļaujas saņemšanai saskaņā ar konsolidētā teksta 115. pantu. Šāds pieteikums tiek iesniegts, iesniedzot veidlapu, kas ir pieejama internetā un kuras eksemplārs tika iesniegts Tiesā 2006. gada 5. oktobra sēdē, un šajā veidlapā ieinteresētā persona būtībā deklarē, ka uz to neattiecas neviens no nepārvaramajiem šķēršļiem, kas ir noteikti konsolidētā teksta 11. pantā.

22     Saskaņā ar 2. pantu 1990. gada 7. augusta likumā Nr. 241/90 Par jaunu normu ieviešanu administratīvajā jomā un par tiesībām piekļūt administratīviem dokumentiem (Nuove norme in materia di procedimento amministrativo e di diritto di accesso ai documenti amministrativi, 1990. gada 18. augusta GURI Nr. 192, 7. lpp.) šāda deklarācija tiek izskatīta 30 dienu laikā pēc atļaujas pieteikuma iesniegšanas. Atļauja tiek izsniegta, ja neviens apstāklis nerada questore šaubas par minētās deklarācijas patiesumu. Pretējā gadījumā tiek veiktas nepieciešamās pārbaudes. Šajā sakarā questore vajadzības gadījumā vēršas pieteikuma iesniedzēja izcelsmes dalībvalsts iestādēs. Informācija vai dokumenti, ko šādā gadījumā ir izsniegušas minētās iestādes, tiek ņemti vērā, tos otrreiz nepārbaudot un nekādā veidā neapšaubot.

 Tiesas vērtējums

23     Vispirms ir jāatzīst, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka tāds valsts regulējums, kas citā dalībvalstī dibinātam uzņēmumam padara pakalpojumu sniegšanu valsts teritorijā atkarīgu no administratīvas atļaujas saņemšanas, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums EKL 49. panta nozīmē (skat. it īpaši 2004. gada 7. oktobra spriedumu lietā C‑189/03 Komisija/Nīderlande, Krājums, I‑9289. lpp., 17. punkts, un 2006. gada 21. septembra spriedumu lietā C‑168/04 Komisija/Austrija, Krājums, I‑9041. lpp., 40. punkts).

24     No tā izriet, ka tāds tiesiskais regulējums kā šajā lietā principā ir pretrunā EKL 49. pantam un līdz ar to aizliegts ar šo pantu, ja vien tas nav pamatots ar primāriem vispārējo interešu iemesliem.

25     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nolēmusi, ka, neņemot vērā pienākumus, kuriem pārrobežu pakalpojumu sniedzējs jau ir pakļauts dibināšanas dalībvalstī, valsts tiesiskais regulējums pārsniedz to, kas nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai, proti, nodrošināt stingru kontroli pār attiecīgajām darbībām (2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑171/02 Komisija/Portugāle, Recueil, I‑5645. lpp., 60. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 18. punkts).

26     Jānorāda, ka tiesas sēdē Itālijas Republika sniedza detalizētu izklāstu par atļaujas izsniegšanas praksi saskaņā ar konsolidētā teksta 115. pantu. Šī prakse, kas ir raksturota sprieduma 21. un 22. punktā, faktiski paredz, ka ieinteresētajai personai, izmantojot internetā pieejamu veidlapu, ir jāiesniedz vienkārša “labas uzvedības” deklarācija konsolidētā teksta 11. panta nozīmē, un kompetentajai iestādei ir 30 dienas laika šīs deklarācijas satura pārbaudei.

27     Šādi raksturotas prakses pastāvēšanu Komisija neapšaubīja minētajā tiesas sēdē un Tiesai nav nekādu ziņu, kas ļautu apšaubīt šādas prakses patiesumu.

28     Tā kā attiecīgā veidlapa tostarp ir pieejama internetā, var uzskatīt, ka atļauju piešķiršanas sistēmai parādu ārpustiesas piedziņas darbību veikšanai ir veltīta pietiekama publicitāte.

29     Prasība par “labas uzvedības” deklarāciju konsolidētā teksta 11. panta nozīmē ir daudz mazāk apgrūtinoša nekā prasība iesniegt dokumentus kompetentajai iestādei. Tā kā pakalpojumu sniedzējam ir jādeklarē, ka uz viņu neattiecas kāds no šajā pantā minētajiem gadījumiem, turklāt netiek izšķirts starp Itālijā un citās dalībvalstīs dibinātām personām, nevar apgalvot, ka minētajā procedūrā netiek ņemts vērā tas, vai šis pakalpojumu sniedzējs ievēro savas izcelsmes valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos pienākumus.

30     Līdz ar to nevar uzskatīt, ka Itālijas prakse pārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai, proti, nodrošināt stingru kontroli pār parādu ārpustiesas piedziņas darbībām. Tādēļ šāda prakse atbilst samērīguma principam.

31     No visa iepriekš minētā izriet, ka tāds nosacījums par iepriekšējas atļaujas iegūšanu, kas ir paredzēta parādu ārpustiesas piedziņas darbību veikšanai, kāds ir noteikts Itālijas tiesiskajā regulējumā un ieviests praksē, ir pamatots ar vispārējo interešu iemesliem.

32     Šādos apstākļos Komisijas pirmais iebildums nav pamatots.

 Par sesto iebildumu, kas saistīts ar questore piešķirto tiesību vispārējo interešu labā noteikt papildu prasības sabiedriskās drošības nodrošināšanai nesaderību ar EKL 43. un 49. pantu

 Lietas dalībnieku argumenti

33     Komisija uzskata – ar faktu, ka questore saskaņā ar konsolidētā teksta 9. pantu papildus likumā noteiktajam var izvirzīt citas, attiecīgajiem uzņēmējiem iepriekš nezināmas prasības, kas vispārējo interešu labā paredzētas sabiedriskās drošības garantēšanai, tiek pārkāpts EKL 43. un 49. pants.

34     Runājot par šīm prasībām, kuras šī sprieduma 21. punktā minētajā veidlapā izklāstītas ar virsrakstu “Brīdinājumi”, Itālijas Republika norāda – tā kā administrācijas rīcības brīvība ir skaidri ierobežota ar konsolidētā teksta 11. pantu, konsolidētā teksta 9. pantā minētie norādījumi ir mazsvarīgi un otršķirīgi. Tādēļ tie nav tādi, kas varētu ieinteresētās personas patiešām atturēt no darbības Itālijā. Turklāt, ņemot vērā mainīgos un neparedzamos apstākļus, nenovēršami ir tas, ka Itālijas administrācijai var rasties nepieciešamība veikt īpašas pārbaudes katrā atsevišķā gadījumā. Līdz ar to pārmērīga ir prasība, lai likumā būtu sīki izklāstīti visi kritēriji, kas ir jāievēro administrācijai.

 Tiesas vērtējums

35     Neapšaubāmi, kā to apgalvo Itālijas Republika, valsts sabiedriskās drošības iestādei jābūt zināmai rīcības brīvībai, novērtējot katru gadījumu atsevišķi, un tai var rasties pienākums policijas atļaujas turētājam izvirzīt prasības, kuras nav iespējams paredzēt iepriekš.

36     No konsolidētā teksta 9. panta formulējuma izriet, ka ikvienai personai, kura ir saņēmusi policijas atļauju, ir jāievēro norādījumi, ko sabiedriskās drošības iestāde uzskata par vajadzīgu tai noteikt vispārējo interešu labā.

37     Pat ja šajā noteikumā nav precizēti nosacījumi, kādus personai var piemērot attiecībā uz parādu ārpustiesas piedziņas darbību veikšanu Itālijā, Komisija nav pierādījusi, ka pastāv tāda juridiskā nenoteiktība, kas ietekmē pieeju Itālijas parādu ārpustiesas piedziņas pakalpojumu tirgum.

38     Komisija nav norādījusi nevienu piemēru šādas rīcības brīvības īstenošanai, uz kura pamata varētu apgalvot, ka būtu traucēta tādu uzņēmumu dibināšana Itālijā, kuri vēlas tur nodarboties ar parādu piedziņu ārpustiesas ceļā, un citā dalībvalstī dibinātu uzņēmumu šādu darbību veikšana Itālijā.

39     Brīvas aprites un uzņēmējdarbības šķēršļu esamību nevar izsecināt tikai no fakta, ka valsts iestādei ir tiesības papildināt kādas saimnieciskās darbības tiesisko regulējumu noteiktā laikā, vēlāk izvirzot šai darbībai papildu nosacījumus.

40     No tā izriet, ka Komisijas sestais iebildums arī nav pamatots.

 Par trešo (daļēji) un piekto iebildumu, kas ir saistīti ar pienākuma uzturēt telpas atļaujā norādītajā teritorijā un pienākuma tajās izlikt izkārtni ar klientiem sniegtajiem pakalpojumiem nesaderību ar EKL 49. pantu

 Lietas dalībnieku argumenti

41     Komisija norāda, ka pienākums uzturēt telpas teritorijā, uz kuru attiecas atļauja un kas izriet no konsolidētā teksta 115. panta ceturtās daļas, ir līdzvērtīgs prasībai, ka uzņēmējam tur ir jāreģistrējas, kas savukārt saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir klaji pretēji pakalpojumu sniegšanas brīvības principam, ko garantē EKL 49. pants. No tā izriet, kā apgalvo Komisija, ka pakārtotais pienākums šajās telpās izvietot to pakalpojumu sarakstu, kas var tikt sniegti klientiem, kā to paredz konsolidētā teksta 120. pants, arī ir pretrunā EKL 49. pantam.

42     Itālijas Republika uzskata, ka pienākums uzturēt telpas teritorijā, uz kuru attiecas atļauja, ir pamatots ar nepieciešamību vispārējās interesēs ļaut sabiedriskās drošības iestādei kontroles nolūkā piekļūt dokumentiem, kas attiecas uz Itālijā veiktajām darbībām. Līdz ar to pakārtotais pienākums par sniedzamo pakalpojumu saraksta izvietošanu, kas ir paredzēts visām sabiedriskajām aģentūrām, kuru darbībai ir vajadzīga atļaujas saņemšana, arī ir saderīgs ar Līgumā garantēto pakalpojumu sniegšanas brīvību.

 Tiesas vērtējums

43     Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nosacījums, saskaņā ar kuru pakalpojumu sniedzējam ir jābūt uzņēmējdarbības vietai tajā dalībvalstī, kurā tiek sniegts pakalpojums, ir tieši pretrunā pakalpojumu sniegšanas brīvībai, jo tas dara neiespējamu šajā valstī sniegt pakalpojumus tādiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir dibināti citās dalībvalstīs (2006. gada 14. decembra spriedums lietā C‑257/05 Komisija/Austrija, Krājumā nav publicēts, 21. punkts un tajā minētā judikatūra). Itālijas Republika turklāt neapstrīd, ka pienākums uzturēt telpas teritorijā, uz kuru attiecas atļauja, ir principā aizliegts šķērslis EKL 49. pantā garantētajai pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

44     Šāds šķērslis nav pamatojams ar to mērķi, uz kādu atsaucas Itālijas Republika.

45     Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pasākumus, kas ierobežo pakalpojumu sniegšanas brīvību, var pamatot ar primāriem vispārējo interešu iemesliem vienīgi tad, ja šie pasākumi ir nepieciešami, lai aizsargātu intereses, ko tie paredz nodrošināt, un vienīgi tad, ja šo pasākumu mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā Komisija/Austrija, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

46     Uzņēmumu, kas nodarbojas ar parādu ārpustiesas piedziņu, tādu darbību un dokumentu kontrole, kas attiecas uz Itālijā veiktajām darbībām, nekādā veidā nav atkarīga no telpām, kurām šiem uzņēmumiem ir jābūt šajā dalībvalstī. Tāpat šādu uzņēmumu sniegtos pakalpojumus klientiem var darīt zināmus ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem nekā izkārtnes šim nolūkam izveidotajās telpās, kā, piemēram, ar publikācijām vietējās avīzēs vai piemērotu reklāmu.

47     Tādēļ ir jāatzīst, ka, uzliekot pienākumu personām, kuras vēlas veikt parādu ārpustiesas piedziņas darbības, uzturēt telpas teritorijā, uz kuru attiecas atļauja, un izvietot šajās telpās to pakalpojumu sarakstu, kuri var tikt sniegti klientiem, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 49. pantu.

 Par otro un ceturto iebildumu, kas saistīti ar atļaujas nodarboties ar parādu ārpustiesas piedziņu teritoriālā ierobežojuma un pienākuma pilnvarot pārstāvi, kuram ir atļauja veikt šādas darbības provincē, attiecībā uz kuru uzņēmējam nav atļaujas, nesaderību ar EKL 43. un 49. pantu, kā arī par trešo iebildumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pienākuma uzturēt telpas katrā provincē nesaderību ar EKL 43. pantu

 Lietas dalībnieku argumenti

48     Komisija uzskata – fakts, ka questore izsniegta atļauja ir derīga tikai tajā provincē, kas ir minētās iestādes jurisdikcijā, ir ierobežojums gan brīvībai veikt uzņēmējdarbību, gan pakalpojumu sniegšanas brīvībai. Tā kā Itālijas teritorija ir sadalīta 103 provincēs, iegūstamo atļauju skaits, lai nodarbotos ar parādu ārpustiesas piedziņu visā teritorijā, ir teju nepārvarams šķērslis citas dalībvalsts uzņēmējam.

49     Saskaņā ar Komisijas teikto šāds ierobežojums kopā ar sekām, kas no tā izriet gan attiecībā uz pārstāvību, gan uz telpām, kas uzņēmējam ir jāuztur katrā provincē, nav pamatots ar prasībām, kas ir saistītas ar sabiedrisko drošību, it īpaši attiecīgo darbību efektīvāku kontroli.

50     Komisija apgalvo, ka šādu kontroli var veikt valsts līmenī, vajadzības gadījumā veicot atsevišķu kontroli vietējā līmenī, taču bez nepieciešamības noteikt uzņēmējiem pienākumu iegūt atļauju katrā provincē, kurā tie veic savu darbību. Turklāt šādu kontroli var efektīvi veikt, pateicoties informācijas apmaiņai starp sabiedriskās drošības iestādēm dažādās provincēs, kurās uzņēmēji plāno veikt savas darbības.

51     Turklāt Komisija apstrīd Itālijas sistēmas piemērotību izvirzīto mērķu sasniegšanai, jo administratīvo iestāžu skaits, kas tiktu iesaistītas attiecībā uz visām nepieciešamajām atļaujām, un pārbaudāmo viena uzņēmēja telpu skaits var izrādīties neproduktīvs efektīvai kontroles veikšanai.

52     Itālijas Republika apstrīd Komisijas viedokli. Ņemot vērā tās īpašo raksturu, attiecīgā darbība ir saistīta ar vietējiem saimnieciskiem nosacījumiem. Tādēļ ir nepieciešams, ka questore pirms atļaujas izsniegšanas novērtē situāciju teritorijā, kas ir tās jurisdikcijā. Ja atļaujas būtu derīgas ģeogrāfiski lielākā teritorijā nekā province, kurā tās tiek pieprasītas, šāds novērtējums nav izdarāms citā provincē, lai gan tajā situācija var būt citāda.

53     Itālijas Republika piebilst – tā kā ir atzīts, ka attiecīgo darbību var kontrolēt sabiedriskās drošības iestāde, ko Komisija neapstrīd, tad ne Komisija, ne Tiesa nevar noteikt konkrētus tehniskus nosacījumus, saskaņā ar kuriem šāda kontrole būtu veicama.

54     Runājot par šajā kontrolē iesaistīto iestāžu skaitu, Itālijas Republika nesaskata, kā šādas ziņas varētu ietekmēt vērtējumu par kontroles sistēmas piemērotību tās mērķa sasniegšanai.

55     Itālijas Republika secina, ka teritoriālu atļauju sistēma ir pamatota ar primāriem vispārējo interešu iemesliem un ir samērīga attiecībā pret izvirzīto mērķi, pat ja citas sistēmas ir iespējamas.

 Tiesas vērtējums

56     Saskaņā ar attiecīgo tiesisko regulējumu uzņēmums var nodarboties ar parādu ārpustiesas piedziņu tikai tajā provincē, attiecībā uz kuru tam ir izdota atļauja, izņemot gadījumu, kad tiek izsniegta pilnvara pārstāvim, kuram ir atļauts veikt šādas darbības citā provincē. Turklāt uzņēmums var saņemt atļauju šo darbību veikšanai citās provincēs tikai tad, ja tam katrā provincē ir telpas.

57     Lai gan šie noteikumi vienādi attiecas uz uzņēmējiem, kas ir dibināti vienā no Itālijas provincēm un vēlas paplašināt savu darbību citās provincēs, un uz uzņēmējiem no citām dalībvalstīm, kas savu darbību vēlas veikt vairākās Itālijas provincēs, tomēr tie ikvienam uzņēmējam, kas nav dibināts Itālijā, rada nopietnu šķērsli darbības veikšanai šajā dalībvalstī, kas ietekmē to piekļuvi tirgum.

58     Tā kā šie noteikumi paredz, ka uzņēmējam no citas dalībvalsts, kas vēlas veikt savas darbības vairākās Itālijas provincēs, Itālijā ir jābūt nevis vienām telpām, bet, gluži pretēji, tam ir jābūt telpām katrā no šīm provincēm, izņemot gadījumu, kad pilnvaro pārstāvi, kam ir atļauja, tie šādu uzņēmēju nostāda mazāk izdevīgā situācijā nekā Itālijas uzņēmējus, kas tradicionāli ir dibināti Itālijā, kuriem ir telpas vismaz vienā no šīm provincēm un kuriem parasti ir daudz plašākas iespējas nekā ārvalstu uzņēmējiem izveidot kontaktus ar uzņēmējiem, kuriem ir atļauts darboties citās provincēs, lai tiem vajadzības gadījumā izdotu pārstāvniecības pilnvarojumu (šajā sakarā skat. 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑442/02 CaixaBank France, Krājums, I‑8961. lpp., 12. un 13. punkts).

59     Runājot par Itālijas Republikas izvirzītajiem argumentiem EKL 43. un 49. pantā garantēto brīvību šķēršļa pamatošanai, ir jāatzīst, ka nedz atļaujas teritoriālais ierobežojums, nedz pienākums uzturēt telpas provincē, attiecībā uz kuru atļauja ir izdota, nav uzreiz kvalificējami kā nepiemēroti, lai panāktu attiecīgo tiem uzdoto darbību kontroles efektivitāti.

60     Taču, kā norāda Komisija, šie noteikumi pārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai, jo to var sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

61     Kā jau atzīts šī sprieduma 27. punktā, Itālijas sistēma paredz teritoriālas atļaujas piešķiršanu, pamatojoties uz “labas uzvedības” deklarāciju konsolidētā teksta 11. panta nozīmē. Ja šādu deklarāciju ir pārbaudījusi kompetentā iestāde provincē, kurā tā ir iesniegta, un šī iestāde ieinteresētajai personai ir izsniegusi atļauju, nav jēgas iesniegt tādu pašu deklarāciju citu provinču iestādēs.

62     Vienas provinces questore izsniegtai atļaujai ir jābūt pietiekamai, lai varētu nodarboties ar parādu ārpustiesas piedziņu visā Itālijas teritorijā, ja vien deklarācija, uz kuras pamata atļauja ir izsniegta, nekļūst neprecīza, kas atļaujas turētājam ir jādeklarē.

63     Attiecībā uz Itālijas Republikas apgalvojumu, ka vienas provinces kompetentajām iestādēm atzīt atļauju, kas izdota citā provincē, traucē fakts, ka šādas atļaujas piešķiršana ir atkarīga arī no katras provinces questore vērtējuma par vietējiem saimnieciskajiem nosacījumiem, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ikvienai iepriekšējas atļaujas sistēmai ir jābūt pamatotai uz objektīviem, nediskriminējošiem un ieinteresētajām personām iepriekš zināmiem kritērijiem (2003. gada 13. maija spriedums lietā C‑463/00 Komisija/Spānija, Recueil, I‑4581. lpp., 69. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2006. gada 16. maija spriedums lietā C‑372/04 Watts, Krājums, I‑4325. lpp., 116. punkts). Tā kā šādam vērtējumam nav objektīvu un attiecīgajiem uzņēmumiem iepriekš zināmu kritēriju, šāds arguments nevar pamatot to, ka provinces questore neatzīst atļauju, ko izsniegusi citas provinces questore.

64     Tādēļ ir jāatzīst, ka, parādu ārpustiesas piedziņas uzņēmumam, kam šādas darbības veikšanai ir vienas provinces questore izdota atļauja, uzliekot pienākumu pieprasīt jaunu atļauju visās citās provincēs, kurās tas vēlas veikt savu darbību, izņemot gadījumu, kad pilnvarojums tiek piešķirts pārstāvim, kam ir atļauja attiecīgajā citā provincē, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 43. un 49. pantu.

65     Runājot par parādu ārpustiesas piedziņas uzņēmumu pienākumu uzturēt telpas katrā provincē, kurā tie veic savu darbību, pietiek atgādināt, kā tas jau ir norādīts šī sprieduma 46. punktā, ka šādu uzņēmumu darbības un dokumentu par veiktajām darbībām kontrole nekādā ziņā nav atkarīga no telpām, kurām šiem uzņēmumiem ir jābūt minētajā provincē.

66     Paredzot, ka parādu ārpustiesas piedziņas uzņēmumiem ir jābūt telpām katrā provincē, kurā tie vēlas veikt savu darbību, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 43. pantu.

 Par septīto iebildumu, kas ir saistīts ar tarifu noteikšanas brīvības ierobežojuma nesaderību ar EKL 43. un 49. pantu

 Lietas dalībnieku argumenti

67     Komisija apgalvo, ka noteikumiem cirkulārā, kas adresēts questori un kurā norādīts, ka ir jānosaka objektīvi un vienveidīgi parametri, lai novērstu pārāk atšķirīgus tarifus vienā un tajā pašā provincē, trūkst pārskatāmības un paredzamības. Tie rada šķērsli brīvībām, kas ir noteiktas EKL 43. un 49. pantā, jo ārvalstu uzņēmējus apgrūtina vairāk nekā Itālijas uzņēmējus.

68     Turklāt Komisija apgalvo, ka minētie noteikumi neatbilst sabiedriskās drošības aizsardzības mērķim un šajā sakarā atgādina Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru pamatojošiem iemesliem, uz kuriem dalībvalsts var atsaukties, ir jāpievieno attiecīgā ierobežojošā pasākuma piemērotības un samērīguma analīze. Itālijas Republika šajā sakarā nav izvirzījusi pārliecinošus argumentus.

69     Minētā valdība tieši pretēji apgalvo, ka ieinteresētajiem uzņēmējiem nav liegta brīvība noteikt tarifus, jo cirkulārs ietver tikai rekomendāciju, kas ir adresēta questori, aicinot tās norādīt minētajiem uzņēmējiem tarifu sarakstus, kas balstīti uz tādiem objektīviem kritērijiem kā izmaksas vai attiecīgā pakalpojuma pieprasījuma un piedāvājuma attiecība. Šādu norādījumu mērķis ir novērst nekontrolējamas pakalpojumu cenu konkurences rašanos, kas ir iespējamu sabiedriskās kārtības traucējumu cēlonis šajā darbības nozarē.

 Tiesas vērtējums

70     Runājot par EKL 49. pantu, pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka šis pants nepieļauj tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošanu, kas pakalpojumu sniegšanu starp dalībvalstīm padara grūtāku nekā pakalpojumu sniegšanu tikai dalībvalsts teritorijā (šajā sakarā skat. 2005. gada 8. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑544/03 un C‑545/03 Mobistar un Belgacom Mobile, Krājums, I‑7723. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

71     Attiecībā uz minimālajiem obligātajiem tarifiem Tiesa jau ir lēmusi, ka tāds tiesiskais regulējums, kas pilnībā aizliedz atkāpties, noslēdzot vienošanos, no tarifā noteiktajiem minimālajiem advokātu honorāriem par pakalpojumiem, kuri, pirmkārt, ir juridiska rakstura un, otrkārt, kurus sniedz vienīgi advokāti, ir ierobežojums pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas ir paredzēta EKL 49. pantā (2006. gada 5. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑94/04 un C‑202/04 Cipolla u.c., Krājums, I‑11421. lpp., 70. punkts).

72     Tāda veida aizliegums citā dalībvalstī dibinātam uzņēmējam, piedāvājot zemākus tarifus nekā ir noteikti, liedz efektīvāk konkurēt ar uzņēmējiem, kas jau stabili darbojas attiecīgajā dalībvalstī un kuriem tādēļ ir daudz lielākas iespējas nekā ārvalstīs dibinātiem uzņēmējiem izveidot savu klientūru (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Cipolla u.c., 59. punkts, un pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā CaixaBank France, 13. punkts).

73     Tāpat šāds aizliegums ierobežo minēto pakalpojumu saņēmēju izvēli attiecīgajā dalībvalstī, jo viņi nevar izmantot ārvalsts uzņēmēju pakalpojumus, kuri šajā dalībvalstī piedāvā savus pakalpojumus par zemāku cenu nekā tā, kas izriet no tarifā noteiktajām minimālajām cenām (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Cipolla u.c., 60. punkts).

74     Taču ir jānorāda, ka iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Cipolla u.c. aizliegums, kas kvalificēts kā šķērslis EKL 49. pantam, izriet no tāda spēkā esoša tiesiskā regulējuma, kas precīzi un absolūti aizliedz jebkādas atkāpes, noslēdzot vienošanos, no noteiktā tarifa, kamēr šajā lietā runa ir tikai par vienkāršu norādi questori adresētā cirkulārā, ko Itālijas Republika ir kvalificējusi kā “rekomendācijas” un kas aprobežots ar prasību noteikt konkrētus “objektīvus un vienveidīgus parametrus”.

75     Turklāt vēl ir jāatzīst, kā to norāda Komisija savā prasības pieteikumā, ka Itālijas iestādes nav iesniegušas precizējumus par pasākumiem, kas ir veikti, pamatojoties uz šo 1996. gadā datētā cirkulāra norādi. Tādējādi nav noteiktu ziņu par pašu tarifu sarakstu pastāvēšanu, kas paredzēti parādu ārpustiesas piedziņas uzņēmumiem.

76     No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pierādījusi EKL 49. pantā garantētās pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojuma pastāvēšanu.

77     Tas pats attiecas uz šo iebildumu tiktāl, ciktāl tas ir saistīts ar brīvības noteikt tarifus ierobežojuma nesaderību ar EKL 43. pantu.

78     Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Komisijas septītais iebildums kopumā nav pamatots.

 Par astoto iebildumu, kas ir saistīts ar aizlieguma veikt vienlaicīgi darbības, kas noteiktas likumā par banku darbībām un kredītiem, nesaderību ar EKL 43. un 49. pantu

 Lietas dalībnieku argumenti

79     Komisija uzskata, ka parādu ārpustiesas piedziņas darbību nesaderība ar citām cirkulārā noteiktām darbībām ir attiecībā uz citu dalībvalstu banku un kredītu uzņēmumiem līdzvērtīgu aizliegumu nodarboties ar šādām piedziņas darbībām Itālijā, kas ir pretrunā EKL 43. un 49. pantam.

80     Gadījumā, ja Itālijas iestādes cirkulāru interpretētu atšķirīgi, ar strīdīgo noteikumu tā visai pārprotamā formulējuma dēļ tik un tā tiktu pārkāpti minētie panti. Šie uzņēmēji nevar skaidri un precīzi novērtēt, vai tiem Itālijā ir atļauts nodarboties ar parādu ārpustiesas piedziņu. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar to pietiek, lai atzītu Kopienu tiesību pārkāpumu.

81     Itālijas Republika šos pārmetumus noraida. Cirkulārā ir tikai atgādināts, ka parādu ārpustiesas piedziņas darbības nav daļa no uzkrājumu veidošanas un kredītu darbībām, ko reglamentē likums par banku darbībām un kredītiem, un ka šī fakta dēļ atļauja nodarboties ar pirmo darbību nav uzskatāma par atļauju nodarboties arī ar pēdējām darbībām.

82     Saskaņā ar šīs dalībvalsts teikto, pat ja tiktu uzskatīts, ka cirkulārā “nesaderības” jēdziens ir lietots nepiemēroti, nav nekādu saprātīgu šaubu, ka personai, kas ir saņēmusi atļaujas, nekas neliedz vienlaikus veikt abu veidu darbības.

 Tiesas vērtējums

83     Jāatzīst, ka, no vienas puses, cirkulārs attiecas uz parādu ārpustiesas piedziņas uzņēmumu kompetenci finanšu darījumu jomā, ko reglamentē likums par banku darbībām un kredītiem, un nevis nosaka aizliegumu banku un kredītu uzņēmumiem Itālijā veikt parādu ārpustiesas piedziņas darbības.

84     No otras puses, jānorāda, kā to apgalvo Itālijas Republika, ka no šī sprieduma 11. punktā minētā cirkulāra teksta izriet, ka tas apstiprina tikai to, ka atļauja nodarboties ar parādu ārpustiesas piedziņu nenozīmē automātisku atļauju veikt darbības, kuras reglamentē likums par banku darbībām un kredītiem.

85     Tā kā cirkulārā nav juridiskas nenoteiktības par parādu ārpustiesas piedziņas darbību veikšanu saistībā ar to darbību, kuras ir noteiktas likumā par banku darbībām un kredītiem, veikšanu, nav arī EKL 49. pantā garantētās brīvības šķēršļa attiecībā uz ārvalsts uzņēmējiem saistībā ar parādu ārpustiesas piedziņas darbību veikšanu Itālijā.

86     Tādēļ Komisijas astotais iebildums nav pamatots.

87     Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka konsolidētajā tekstā visiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar parādu ārpustiesas piedziņu, nosakot pienākumu:

–       lai gan uzņēmumam jau ir vienas provinces questore izdota atļauja, pieprasīt jaunu atļauju katrā provincē, kurā tas vēlas izvērst savu darbību, izņemot gadījumu, kad pilnvarojums tiek piešķirts pārstāvim, kam ir atļauja šajā citā provincē, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 43. un 49. pantu;

–       uzturēt telpas teritorijā, uz kuru attiecas atļauja, un izvietot šajās telpās to pakalpojumu sarakstu, kurus iespējams sniegt klientiem, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 49. pantu;

–       uzturēt telpas katrā provincē, kurā tie vēlas veikt savu darbību, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 43. pantu.

88     Pārējā daļā prasība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

89     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

90     Tā kā šajā gadījumā Komisijai un Itālijas Republikai spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, tās sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      likumu par sabiedrisko drošību konsolidētajā tekstā (Testo unico delle leggi di pubblica sicurezza), kas apstiprināts ar 1931. gada 18. jūnija karaļa dekrētu Nr. 773, visiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar parādu ārpustiesas piedziņu, nosakot pienākumu:

–       lai gan uzņēmumam jau ir vienas provinces questore [vietējās policijas iestādes] izdota atļauja, pieprasīt jaunu atļauju katrā provincē, kurā tas vēlas izvērst savu darbību, izņemot gadījumu, kad pilnvarojums tiek piešķirts pārstāvim, kam ir atļauja šajā citā provincē, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 43. un 49. pantu;

–       uzturēt telpas teritorijā, uz kuru attiecas atļauja, un izvietot šajās telpās to pakalpojumu sarakstu, kurus iespējams sniegt klientiem, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 49. pantu;

–       uzturēt telpas katrā provincē, kurā tie vēlas veikt savu darbību, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 43. pantu;

2)      pārējā daļā prasību noraidīt;

3)      Eiropas Kopienu Komisija un Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – itāļu.