1

Ar savu apelācijas sūdzību Eiropas Kopienu Komisija lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2004. gada 23. novembra spriedumu lietā T-166/98 Cantina sociale di Dolianova u.c./Komisija (Krājums, II-3991. lpp.; turpmāk tekstā “pārsūdzētais spriedums”), jo ar šo spriedumu Komisijai tika piespriests atlīdzināt Cantina sociale di Dolianova Soc. coop. arl, Cantina Trexenta Soc. coop. arl, Cantina sociale Marmilla — Unione viticoltori associati Soc. coop. arl, Cantina sociale S. Maria La Palma Soc. coop. Arl un Cantina sociale del Vermentino Soc. coop. arl Monti-Sassari (turpmāk tekstā kopā — “Cantine”) ciestos zaudējumus pēc Distilleria Agricola Industriale de Terralba (turpmāk tekstā — “DAI”) maksātnespējas sakarā ar to, ka Komisijas 1982. gada 15. septembra Regulas (EEK) Nr. 2499/82 attiecībā uz noteikumiem par destilāciju profilakses nolūkā 1982./1983. vīna gadam (OV L 267, 16. lpp.) 9. pantā noteiktā kārtība neparedz mehānismu, kas nodrošinātu šajā regulā paredzētā Kopienas atbalsta sniegšanu attiecīgajiem ražotājiem.

2

Regulas Nr. 2499/82 5. panta 1. punktā ir noteikta destilācijai paredzēto vīnu minimālā pirkuma cena.

3

Atbilstoši Regulas Nr. 2499/82 astotajam apsvērumam šī cena parasti neļauj destilācijas rezultātā iegūtos produktus pārdot par tirgus cenu. Tādējādi ar šo regulu ir paredzēts kompensācijas mehānisms, saskaņā ar kuru intervences iestāde sniedz noteiktu atbalstu par destilētu vīnu, kura lielums ir noteikts minētās regulas 6. pantā.

4

Ar Regulas Nr. 2499/82 9. pantu ir noteikts:

“1.   5. panta 1. punkta pirmajā daļā noteikto pirkuma minimālo cenu ražotājam samaksā destilētājs deviņdesmit dienu laikā pēc tam, kad [vīna kopējais daudzums vai vajadzības gadījumā katra vīna partija] ir atvesta destilēšanai.

2.   Intervences iestāde samaksā destilētājam 6. panta 1. punktā paredzēto atbalstu, kā arī vajadzības gadījumā minimālās pirkuma cenas paaugstinājumu, kas noteikts 5. panta 1. punkta otrajā daļā, deviņdesmit dienu laikā pēc pierādījuma uzrādīšanas par to, ka līgumā norādītais kopējais vīna daudzums ir destilēts.

[..]

Destilētāja pienākums ir iesniegt intervences iestādei pierādījumu par to, ka viņš ir samaksājis 5. panta 1. punkta pirmajā daļā noteikto minimālo pirkuma cenu 1. punktā noteiktajā termiņā, kā arī vajadzības gadījumā minētās cenas paaugstinājumu ceturtajā daļā noteiktajā termiņā. Ja šis pierādījums nav iesniegts simt divdesmit dienu laikā pēc pirmajā daļā noteiktā pierādījuma iesniegšanas dienas, intervences iestāde atgūst samaksātās naudas summas. [..]”

5

Regulas Nr. 2499/82 11. pantā ir paredzēts:

“1.   Destilētājs 9. pantā norādītajā gadījumā [..] var lūgt, lai naudas summa, kas ir vienāda ar 6. panta pirmajā daļā noteikto atbalstu, viņam tiktu samaksāta avansa veidā ar nosacījumu, ka viņš intervences iestādei sniedz nodrošinājumu 110 % apmērā no šīs naudas summas.

2.   Šis nodrošinājums tiek noformēts kā garantija, ko sniedz iestāde, kas atbilst tās dalībvalsts noteiktajiem kritērijiem, no kuras ir intervences iestāde.

3.   Avanss samaksājams deviņdesmit dienu laikā pēc pierādījuma uzrādīšanas par nodrošinājuma sniegšanu un jebkurā gadījumā — pēc līguma vai paziņojuma apstiprināšanas datuma.

[..]”

6

Tiesas Statūtu 46. pantā ir noteikts:

“Lietas pret Kopienām sakarā ar ārpuslīgumu saistībām nevar ierosināt, ja pagājuši pieci gadi pēc notikuma, kas ļāvis lietu ierosināt. Noilguma termiņu pārtrauc, ja Tiesā ir ierosināta lieta vai ja pirms šādas lietas cietusī puse iesniegusi lūgumu attiecīgajai Kopienas iestādei. Pēdējā gadījumā lieta jāierosina divos mēnešos, kā tas paredzēts EK līguma 230. pantā un EAEK līguma 146. pantā; vajadzības gadījumā piemēro attiecīgi EK līguma 232. panta otro daļu un EAEK līguma 148. panta otro daļu.”

7

Prāvas rašanās faktus, kas izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 16.–44. punktā, var rezumēt šādi.

8

Cantine ir vīnu kooperatīvi, kas ražo vīnu Sardīnijā (Itālija). Profilakses nolūkos veiktas destilācijas ietvaros 1982./1983. gadā laika posmā no 1983. gada janvāra līdz martam tie piegādāja DAI vīnu, kas tika destilēts Regulas Nr. 2499/82 4. pantā noteiktajā termiņā. Ar minētās regulas 9. panta 1. punktu noteiktais 90 dienu termiņš, lai DAI samaksātu Cantine, beidzās 1983. gada jūnijā.

9

1983. gada 22. jūnijāDAI lūdza Azienda di Stato per gli interventi nel mercato agricolo (turpmāk tekstā — “AIMA”) atbilstoši Regulas Nr. 2499/82 11. pantam sniegt piegādātajam un destilētajam vīnam iepriekšēju Kopienas atbalstu. Šajā sakarā DAI sniedza šajā normā prasīto nodrošinājumu, kas veidoja 110 % no šī atbalsta lieluma un kas bija Assicuratrice Edile SpA (turpmāk tekstā — “Assedile”) izsniegtas polises veidā par labu AIMA. 1983. gada 10. augustāAIMA saskaņā ar minēto 11. pantu izmaksāja prasīto atbalstu avansa veidā par labu DAI.

10

Finansiāla rakstura sarežģījumu dēļ DAI izvairījās pilnībā vai daļēji (atkarībā no gadījuma) veikt norēķinus ar ražotājiem, tostarp Cantine, kuri bija piegādājuši vīnu destilācijai. 1983. gada oktobrī DAI lūdza pieņemt izskatīšanai tā pieteikumu uzraudzītas administrācijas procesa uzsākšanai, ko paredzēja Itālijas tiesību akti maksātnespējas jomā. Tā kā tiesa, kas pieņēma izskatīšanai lietu, proti, Tribunale di Oristano (Itālija), šo lūgumu apmierināja, DAI apturēja visus savus maksājumus, ieskaitot tos, kas vēl bija maksājami ražotājiem, kuri tam bija piegādājuši vīnu.

11

AIMA lūdza DAI atdot Kopienas atbalstu, atskaitot summas, kas noteiktajā kārtībā bija izmaksātas minētajiem ražotajiem, pamatojoties uz to, ka DAI Regulas Nr. 2499/82 9. panta 2. punktā noteiktajā termiņā nav iesniedzis pierādījumu par vīna minimālās pirkuma cenas izmaksāšanu citiem ražotājiem šīs regulas 9. panta 1. punktā paredzētajā 90 dienu termiņā pēc piegādes destilēšanai. Tā kā DAI neatdeva šo atbalstu, AIMA lūdza Assedile, lai tā samaksā nodrošinājuma summu.

12

Pēc DAI lūguma Pretore di Terralba [Terralbas tiesnesis] (Itālija) 1984. gada 26. jūlijā pieņēma rīkojumu par pagaidu noregulējumu, aizliedzot Assedile samaksāt nodrošinājumu AIMA. Viņš noteica DAI 60 dienu termiņu prasības celšanai pēc būtības.

13

1984. gada septembrī DAI cēla šādu prasību Tribunale civile di Roma [Romas Civiltiesa] (Itālija). DAI tostarp prasīja, lai minētā tiesa atzīst, ka ražotāji bija Assedile sniegtā nodrošinājuma pēdējie adresāti tās naudas summas ietvaros, kas bija viņiem samaksājama. DAI uzsvēra, ka šī nodrošinājuma mērķis bija garantēt ražotājiem minimālās pirkuma cenas izmaksāšanu proporcionāli piegādātajai produkcijai gadījumā, ja destilētājs neizpilda savus pienākumus. DAI ierosināja vērsties Tiesā, uzdodot prejudiciālus jautājumus par piemērojamo Kopienu regulu interpretāciju.

14

Cantine un cits vīnu kooperatīvs, kā arī vīnu kooperatīvu konsorcijs iestājās lietā, pievienojoties DAI argumentācijai. Tie uzsvēra, ka Assedile sniegtā nodrošinājuma summa viņiem izmaksājama proporcionāli piegādātajam vīnam, un tādējādi lūdza Tribunale civile di Roma nolemt, ka Assedile bija pienākums tām samaksāt DAI nesamaksāto naudas summu, un pakārtoti — nolemt, ka AIMA bija pienākums samaksāt viņiem šīs naudas summas.

15

Pa to laiku Tribunale di Oristano [Oristano tiesa] ar 1986. gada 27. februāra spriedumu atzina DAI maksātnespēju.

16

Savā 1989. gada 27. janvāra spriedumā Tribunale civile di Roma būtībā paziņoja, ka DAI atbalstam iesaistījušos kooperatīvu izvirzītās prasības nav pamatotas, it īpaši atzīstot, ka Regula Nr. 2499/82, tāpat kā līguma noteikumi, attiecībā uz Assedile sniegto nodrošinājumu par labu AIMA esot viegli interpretējama un ka tādējādi neesot bijis jāuzdod Tiesai prejudiciālais jautājums. Pēc šo kooperatīvu šķietamo tiesību saņemt Assedile sniegtā nodrošinājuma summu noraidīšanas Tribunale civile di Roma uzskatīja, ka DAI maksātnespējas procedūra bija piemērots brīdis, lai minētie kooperatīvi varētu saņemt maksājumu par saviem parādiem.

17

1989. gada 27. septembrīCantine, izņemot Cantina sociale del Vermentino Soc. coop. arl Monti-Sassari, iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Corte d’appello di Roma [Romas Apelācijas tiesa] (Itālija). Ar 1991. gada 19. novembra spriedumu šī tiesa atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai, pamatojoties uz to, ka prasītāji nebija paziņojuši par apelācijas iesniegšanu DAI tiesas administratoram, bet DAI pašam, kas bija kļuvis maksātnespējīgs, un ka prasītāji nebija atbilstoši vēlreiz paziņojuši viņiem noteiktajā termiņā.

18

Pa to laiku, 1990. gada 16. janvārī, Assedile samaksāja parāda summu AIMA.

19

Ar 1994. gada 28. novembra spriedumu Corte suprema di cassazione [Kasācijas tiesa] (Itālija) noraidīja Cantine, izņemot Cantina sociale del Vermentino Soc. coop. arl Monti-Sassari, iesniegto sūdzību par Corte d’appello di Roma spriedumu.

20

Pret DAI ierosinātās maksātnespējas procedūras ietvaros Cantine likumā noteiktajā kārtībā iekļāva savus parādus DAI pasīvos, un šīs procedūras beigās Cantine 2000. gadā piedalījās sadalē kā priviliģētie prasītāji. Šīs sadales ietvaros Cantine saņēma samaksu 39 % apmērā no summām, ko tiem bija parādā DAI.

21

Ar 1996. gada 22. janvāra vēstuli Cantine prasīja, lai AIMA tiem izmaksā summas, kuras tiem bija parādā DAI, uzsverot, ka AIMA, saņemot nodrošinājumu, bija nepamatoti iedzīvojusies no Assedile sniegtā nodrošinājuma. AIMA noraidīja šo prasību, norādot, ka šis nodrošinājums tai pienācās un ka ražotājiem nebija nekādu tiešu prasību pret to, lai atgūtu summas, kura tiem bija parādā DAI. 1996. gada 16. februārīCantine iesniedza Tribunale civile di Cagliari [Kaljari Civiltiesa] (Itālija) prasību pret AIMA, pamatojoties uz nepamatotu iedzīvošanos, tomēr šī tiesvedība tika apturēta, lai panāktu lietas dalībnieku labprātīgu vienošanos.

22

1996. gada 13. novembrīCantine nosūtīja sūdzību Komisijai, kurā tie norādīja uz AIMA izdarīto iespējamo Kopienas tiesiskā regulējuma, it īpaši Regulas Nr. 2499/82, pārkāpumu un tostarp lūdza Komisiju aicināt AIMA un Itālijas Republiku atmaksāt tiem naudas summas, ko tie nebija saņēmuši Kopienas atbalsta ietvaros 1982./1983. vīna gadā.

23

Ar 1997. gada 25. jūnija vēstuli Komisija norādīja Cantine, ka Assedile bija samaksājusi AIMA nodrošinājuma summu kopā ar procentiem 1990. gada 16. janvārī. Pēc tam ar 1997. gada 8. decembra vēstuli tā informēja Cantine par to, ka AIMA ir iekasējusi naudas summu šī nodrošinājuma apmērā 1991. gada februārī un ka tā ir iegrāmatojusi šo summu par labu Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fondam (ELVGF) 1991. saimnieciskā gada ietvaros.

24

Ar 1998. gada 23. janvāra vēstuli, kuru Komisija saņēma 1998. gada 5. februārī, Cantine lūdza tiem izmaksāt summas, ko tiem bija parādā DAI, pamatojoties uz to, ka AIMA saņemtais nodrošinājums bija atdots ELVGF. Prasītāji uzsvēra, ka no Regulas Nr. 2499/82, kuras nolūks ir radīt labvēlīgus apstākļus vīna ražotājiem, mērķa izriet, ka ražotāji ir uzskatāmi par šajā regulā paredzētā atbalsta tiešajiem un vienīgajiem adresātiem.

25

Ar 1998. gada 31. jūlija vēstuli, ko parakstījis Komisijas Lauksaimniecības ģenerāldirektorāta vadītājs un ko Cantine saņēma 1998. gada 14. augustā, Komisija noraidīja šo lūgumu. Tā uzsvēra, ka šajā lietā atbalsts pirmām kārtām tika sniegts destilētājam, lai dotu viņam iespēju kompensēt vīna augstāku pirkuma cenu. Assedile sniegtais nodrošinājums tika dots par labu AIMA, un ražotājiem nebija nekādu tiesību attiecībā uz savu naudas summu.

26

Tajā pašā vēstulē Komisija turklāt norādīja, ka starp Cantine un DAI noslēgtie līgumi, kurus AIMA apstiprinājusi, nemainīja šo līgumu privāto raksturu, tā ka Komisijas iespējamās saistības attiecībā pret Cantine būtu ārpuslīgumiska rakstura. Tādējādi atbilstoši Tiesas Statūtu 46. pantam jebkāda prasība pret Eiropas Kopienu tomēr ir noilgusi, jo Assedile sniegtā nodrošinājuma summa tika samaksāta AIMA1990. gada 16. janvārī un atmaksāta ELVGF 1991. saimnieciskā gada laikā.

27

Ar 1998. gada 12. oktobrī Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrētu prasības pieteikumu Cantine cēla prasību, pirmkārt, atcelt Komisijas 1998. gada 31. jūlija vēstuli, pamatojoties uz EK līguma 173. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem — EKL 230. pants), otrkārt, konstatēt, ka ir notikusi prettiesiska bezdarbība no minētās iestādes puses, kas ir pretēja EK līguma 175. pantam (jaunajā redakcijā — EKL 232. pants), ko pamato fakts, ka tā atturējās pieņemt lēmumu par Kopienas atbalsta piešķiršanu par labu Cantine, kas DAI bija jāsamaksā Cantine, un, treškārt, piespriest Komisijai, pamatojoties uz nepamatotu iedzīvošanos un/vai piemērojot EK līguma 178. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem — EKL 235. pants), samaksāt Cantine atlīdzību, kas ir līdzvērtīga nesamaksātajai summai par DAI parādiem Cantine.

28

Komisija prasīja noraidīt prasību kā nepieņemamu un pakārtoti kā nepamatotu.

29

Pirmās instances tiesa ar pārsūdzēto spriedumu attiecīgi tā 80. un 83. punktā kā nepieņemamas noraidīja Cantine prasības atcelt Komisijas 1998. gada 31. jūlija vēstuli un konstatēt, ka ir notikusi iestādes bezdarbība. Tāpat tā minētā sprieduma 84. punktā noraidīja prasību par pienākuma uzlikšanu Komisijai sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos.

30

Savukārt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 150. punktā nolēma, ka prasība par zaudējumu atlīdzību, kas iesniegta, piemērojot EKL 235. pantu, bija pieņemama, un minētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktā paziņoja, ka “Komisijas pienākums ir atlīdzināt [Cantine] ciestos zaudējumus pēc [DAI] bankrota sakarā ar to, ka Regulas (EEK) [Nr. 2499/82] 9. pantā noteiktā kārtība neparedz mehānismu, kas nodrošinātu šajā regulā paredzētā Kopienas atbalsta sniegšanu attiecīgajiem ražotājiem”.

31

It īpaši, kas attiecas uz, pamatojoties uz EKL 235. pantu, iesniegtās prasības pieņemamību, Pirmās instances tiesa Komisijas norādītā pamata ietvaros, kas izriet no prasības par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību noilguma, vispirms pārsūdzētā sprieduma 129. punktā atgādināja, ka Tiesas Statūtu 46. pantā noteikto noilguma termiņu sāk skaitīt tikai no brīža, kad ir izpildīti visi nosacījumi, no kuriem ir atkarīgs zaudējumu atlīdzības pienākums, proti, Kopienas iestāžu prettiesiska rīcība, norādītā zaudējuma esamība un cēloņsakarības pastāvēšana starp šo rīcību un norādīto zaudējumu.

32

Tālāk minētā sprieduma 130. punktā Pirmās instances tiesa precizēja, ka attiecībā uz tādu gadījumu kā šajā lietā, kad Kopienas atbildība izriet no normatīva tiesību akta, noilguma termiņa skaitīšana sākas tikai no brīža, kad šī tiesību akta rezultātā rodas zaudējumi, tātad no brīža, kad attiecīgās personas ir cietušas noteiktu zaudējumu.

33

Tādējādi Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 131. punktā nolēma, ka šajā lietā noilguma termiņu sāk skaitīt no brīža, kad Cantine nešaubīgi cieta zaudējumu, kas radās pilnībā vai daļēji nesniegta Kopienas atbalsta dēļ. Minētā sprieduma 132. punktā tā norādīja, ka bija skaidrs, ka Cantine veica pēdējo vīna piegādi 1983. gada martā un DAI atbilstoši Regulas Nr. 2499/82 9. panta 1. punktam bija jāsamaksā Cantine vīna minimālā pirkuma cena 90 dienu laikā, skaitot no brīža, kad vīns tika piegādāts destilācijas rūpnīcai, proti, ne vēlāk kā līdz 1983. gada jūnija beigām.

34

Tomēr pārsūdzētā sprieduma 133. punktā Pirmās instances tiesa nolēma, ka, ņemot vērā šīs prāvas īpašos apstākļus, 1983. gada jūnija beigās Cantine ciestais zaudējums sakarā ar noteiktajā termiņā pilnībā vai daļēji nesamaksātu minimālo vīna iepirkuma cenu nav uzskatāms par tādu, kas no šī laika ir noteikts, tas ir, kas ir nenovēršams un paredzams.

35

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 136. un 145. punktā piebilda, ka, lai izvērtētu, vai raksturs ir noteikts, jāņem vērā procedūras, ko Itālijas tiesās uzsāka DAI īpaši attiecībā uz Assedile sniegtā nodrošinājuma veidu, ņemot vērā ar Regulu Nr. 2499/82 ieviestās sistēmas sarežģītību un šajā lietā esošos īpašos apstākļus, kuros piesardzīgam un informētam uzņēmējam bija ļoti grūti pirms šo procedūru beigām apzināties, ka viņš nevarēs, pamatojoties uz minēto nodrošinājumu, saņemt attiecīgo atbalstu valsts tiesā.

36

Pārsūdzētā sprieduma 146. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Assedile sniegtā nodrošinājuma saņēmēju valsts tiesas galīgi noteica tikai pēc Corte suprema di cassazione1994. gada 28. novembra sprieduma un līdz ar to Cantine ciestajam zaudējumam nevarēja būt noteikts raksturs pirms šī datuma.

37

Minētā sprieduma 147. punktā Pirmās instances tiesa secināja, ka Tiesas Statūtu 46. pantā noteikto piecu gadu noilguma termiņu nevarēja sākt skaitīt pirms 1994. gada 28. novembra, kas nozīmē, ka 1998. gadā, piemērojot EKL 235. pantu, celtā prasība nav uzskatāma par novēlotu. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 148. punktā tā nolēma, ka Komisijas norādītais pamats, kas pamatots ar noilgumu, ir jānoraida, un minētā sprieduma 150. punktā tā nolēma, ka minētā prasība ir pieņemama.

38

Komisija lūdz Tiesu:

39

Cantine lūdz Tiesu:

40

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirza vienu pamatu, kas izriet no Tiesas Statūtu 46. panta un tiesiskās drošības principa pārkāpuma pārsūdzētā sprieduma 129.–150. punktā.

41

Komisija norāda, ka Tiesas un Pirmās instances tiesas pastāvīgā judikatūra nosaka principu, saskaņā ar kuru prasības par Kopienas ārpuslīgumiskās atbildības piecu gadu noilguma termiņu, kas paredzēts Tiesas Statūtu 46. pantā, sāk skaitīt tikai no brīža, kad ir radušies zaudējumi, kas ir atlīdzināmi. Gadījumā, kad minētā atbildība izriet no tiesību akta, šo noilguma termiņu var sākt skaitīt tikai no brīža, kad attiecīgās personas ir spiestas ciest konkrētus zaudējumus.

42

It īpaši Komisija pārmet Pirmās instances tiesai, ka pārsūdzētajā spriedumā tā nav ņēmusi vērā faktu, ka kopš 1983. gada Cantine radās zaudējumi Regulas Nr. 2499/82 dēļ, jo tajā nebija paredzēta iespēja destilētāja maksātnespējas gadījumā Kopienas atbalstu izmaksāt tieši ražotājam. Tādējādi minētā noilguma termiņa sākums bija jānosaka no dienas, kad DAI maksātnespējas dēļ Cantine nevarēja saņemt minēto atbalsta maksājumu 90 dienu laikā pēc vīna piegādes destilēšanai, kā tas bija paredzēts minētajā regulā.

43

Pēc Komisijas domām, Pirmās instances tiesa pretēji tam ir pamatojusi savu spriedumu ar pieņēmumu, ka Cantine būtu varējuši ciest zaudējumus Regulas Nr. 2499/82 dēļ. Šajā ziņā tā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, uzskatot par nepietiekamu apstākli, ka Cantine zināja, ka tie cietīs zaudējumus no šīs regulas piemērošanas, uzskatīja par nepieciešamu, lai pastāvētu pilnībā subjektīvs elements, proti, ka Cantine pēc šajā gadījumā neveiksmīgiem mēģinājumiem ar valsts tiesu palīdzību saņemt Kopienu sniegtu atbalstu, piešķirot tiem Assedile sniegtu nodrošinājumu, apzinātos, ka to prasība var tikt apmierināta tikai pret Komisiju vērstas prasības veidā.

44

Komisija tāpat uzsvēra, ka pārsūdzētais spriedums neatbilst pat Tiesas 1985. gada 7. novembra spriedumā lietā 145/83 Adams/Komisija (Recueil, 3539. lpp.) paustajiem principiem. Tā uzskata, ka Cantine nevar atsaukties uz šo spriedumu, jo tajā ir ņemta vērā zaudējumu rašanās fakta netīša nezināšana. Tomēr, kā tas ir konstatēts pārsūdzētā sprieduma 139. un 140. punktā, nebija nekādu šaubu par to, ka Cantine zināja par Regulas Nr. 2499/82 noteikumiem.

45

Turklāt Komisija pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā pārsūdzētajā spriedumā ignorēja tiesiskās drošības prasību, kas nepieciešama noilguma termiņu piemērošanai. Saistīt Tiesas Statūtu 46. pantā paredzētā piecu gadu termiņa sākuma brīdi ar subjektīvu pieņēmumu, ka visām iesaistītajām pusēm ir pārliecība par ciestajiem zaudējumiem, nozīmētu atstāt cietušo pušu rīcībā iespēju noteikt brīdi, kad prasība par atbildību visbeidzot būs noilgusi. Komisija šajā sakarā piebilst, ka apelācijas un kasācijas procedūras, ko uzsākuši Cantine, tostarp šajā gadījumā, nav ļāvušas ietekmēt to pārliecību attiecībā uz zaudējumu noteikto raksturu.

46

Turklāt Komisija norāda, ka Pirmās instances tiesas spriedumā ir norādīts pretrunīgs pamatojums. Tā varēja, no vienas puses, atteikties uzlūkot iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus kā pieņemamības nosacījumu attiecībā uz Cantine iesniegto prasību pret Komisiju par ārpuslīgumisko atbildību, un, no otras puses, tā varēja šīs prasības noilguma termiņa sākuma brīdi saistīt ar galīgā sprieduma valsts līmenī datumu, šajā gadījumā ar 1994. gada 28. novembri, kad spriedumu pasludināja Corte suprema di cassazione.

47

Cantine savukārt apgalvo, ka apelācijas sūdzība ir nepamatota un ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir pareizi secinājusi, ka nosacījumi attiecībā uz prasības iesniegšanu pret Komisiju nebija izpildīti, jo prāva, kas ierosināta valsts tiesā, netika atrisināta ar Corte suprema di cassazione spriedumu.

48

Cantine uzskata, ka tiem pirms vēršanās Kopienu iestādēs bija jāsagaida strīda risinājums valsts līmenī, it īpaši ņemot vērā, ka šajā gadījumā nebija nekādas normas, kas reglamentētu situāciju maksātnespējīga destilētāja gadījumā. Šajā ziņā tie piebilst, ka Pirmās instances tiesa, protams, noraidīja to prasību, jo iekšējie tiesību aizsardzības līdzekļi vēl nebija izsmelti. Pēc Cantine domām, nekāds noilgums nav iestājies, jo pret Komisiju iesniegtās prasības par ārpuslīgumisko atbildību noilguma termiņš ir skaitāms no Cantine prasības noraidīšanas Corte suprema di cassazione, kad galīga lēmuma spēku ieguva Tribunale civile di Roma spriedums.

49

Turklāt Cantine pārmet Komisijai, ka tās argumentācija, saskaņā ar kuru pārsūdzētais spriedums ietver pretrunu, kas attiecas uz prasības par ārpuslīgumisko atbildību, kura iesniegta pret Komisiju, pieņemamību un šai prasībai piemērojamā noilguma termiņa sākuma brīdi, jebkurā gadījumā ir nepamatota, jo tā balstījās uz šī sprieduma abu lietas dalībnieku salīdzināšanu saistībā ar atšķirīgiem juridiskiem jēdzieniem un faktiem.

50

Gadījumā, ja Tiesa pieņemtu Komisijas argumentus attiecībā uz prasības par ārpuslīgumisko atbildību, kas iesniegta pret Komisiju, noilgumu un ja tai būtu jānosaka jauns šīs prasības noilguma termiņa sākuma brīdis, Cantine apgalvo, ka šis termiņš attiecībā pret tiem nevar sākties pirms Kopienas nepamatotas iedzīvošanās, kas notikusi 1991. gadā, kad AIMA nodeva atpakaļ ELVGF nodrošinājumu, ko bija sniegusi Assedile. Cantine uzsver, ka tie uzzināja par šo nodošanu atpakaļ ELVGF un attiecīgi par Kopienas nepamatotu iedzīvošanos tikai pēc Komisijas 1997. gada 8. decembra vēstules saņemšanas. Minētās prasības noilguma termiņu tātad bija jāsāk skaitīt no šī datuma.

51

Šajā ziņā Cantine atsaucas uz Tiesas pastāvīgo judikatūru un it īpaši uz iepriekš minēto spriedumu lietā Adams/Komisija, saskaņā ar kuru noilgumu nevar piemērot zaudējumus cietušajam, kas ir uzzinājis tā pamatā esošo notikumu novēloti un kas tādējādi nav varējis izmantot saprātīgu termiņu sava prasības pieteikuma iesniegšanai. Cantine tāpat uzsver, ka tie nav izbeiguši savu tiesību aizsardzību, vēršoties pie AIMA, lai saņemtu maksājumu par DAI parādiem Cantine no Assedile sniegtā nodrošinājuma, un pēc tam Komisijā, lai darītu zināmu AIMA pārkāpumu. Tātad nekāds vainojams kavējums tiem nevar tikt piemērots.

52

Ievadā jāatgādina, ka tiesības iesniegt prasības pieteikumu Kopienu tiesā ir īstenojamas tikai šajā sakarā normās paredzētajos apstākļos attiecībā uz katru specifisku prasību, šajā gadījumā prasību par zaudējumu atlīdzību, kas noteikta EKL 235. pantā. Tāpēc šīs tiesības var tikt likumīgi īstenotas Pirmās instances tiesā tikai tad, ja pēdējā ir pienācīgi piemērojusi normas, kas attiecas uz noteikumiem par šai prasībai piemērojamo noilgumu (šajā sakarā skat. 2002. gada 18. jūlija rīkojumu lietā C-136/01 P Autosalone Ispra dei Fratelli Rossi/Komisija, Recueil, I-6565. lpp., 26. punkts).

53

Saskaņā ar Tiesas Statūtu 46. pantu lietas pret Kopienām sakarā ar ārpuslīgumisko atbildību nevar ierosināt, ja pagājuši pieci gadi pēc notikuma, kas ļāvis lietu ierosināt.

54

Minētajā tiesību normā noteikto piecu gadu noilguma termiņu sāk skaitīt, ja ir izpildīti visi nosacījumi, kādiem ir pakļauts pienākums atlīdzināt zaudējumus, un tostarp tad, ja ir radušies atlīdzināmie zaudējumi. Tādējādi attiecībā uz gadījumu, kāds ir šajā situācijā, kad pamats Kopienas ārpuslīgumiskajai atbildībai ir rodams normatīvā aktā, šis noilguma termiņš sāk ritēt tad, kad ir iestājušās šī akta kaitīgās sekas, un attiecīgi pirms tam, kad ieinteresētajām personām ir bijis jācieš noteikti zaudējumi (skat. it īpaši 1982. gada 27. janvāra spriedumu apvienotajās lietās 256/80, 257/80, 265/80, 267/80 un 5/81 Birra Wührer u.c./Padome un Komisija, Recueil, 85. lpp., 10. punkts, kā arī 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C-282/05 P Holcim (Deutschland)/Komisija, Krājums, I-2941. lpp., 29. punkts).

55

Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 131. punktā nolēma, ka noilguma termiņu sāk skaitīt no brīža, kad Cantine nešaubīgi cieta zaudējumu, kas radās pilnībā vai daļēji neizmaksāta Kopienas atbalsta dēļ. Turklāt tā pārsūdzētā sprieduma 132. punktā norādīja, ka bija skaidrs, ka atbilstoši Regulas Nr. 2499/82 9. panta 1. punktam DAI šis maksājums tiem bija jāveic vēlākais līdz 1983. gada jūnija beigām. Tomēr, ņemot vērā šīs prāvas īpašos apstākļus, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 133. punktā neuzskatīja, ka Cantine ciestais zaudējums 1983. gada jūnija beigās no šī datuma būtu uzskatāms par noteiktu, tas ir, par nenovēršamu un paredzamu.

56

Lai novērtētu zaudējumu noteikto raksturu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 136. un 145. punktā atzina, ka ir jāņem vērā procedūras, ko Itālijas tiesās uzsāka DAI īpaši attiecībā uz Assedile sniegtā nodrošinājuma veidu, ņemot vērā ar Regulu Nr. 2499/82 ieviestās sistēmas sarežģītību un šajā lietā esošos īpašos apstākļus, kuros piesardzīgam un informētam uzņēmējam bija ļoti grūti pirms šo procedūru beigām apzināties, ka viņš nevarēs, pamatojoties uz minēto nodrošinājumu, valsts tiesā panākt attiecīgā atbalsta samaksu.

57

Līdz ar to Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 145.–147. punktā secināja, ka tikai pēc Corte suprema di cassazione1994. gada 28. novembra sprieduma Cantine varēja zināt, ka tie nesaņems attiecīgo atbalsta maksājumu minētā nodrošinājuma veidā un ka attiecīgi to ciestie zaudējumi nevarēja būt noteikti pirms šī datuma, līdz ar to Tiesas Statūtu 46. pantā paredzēto piecu gadu noilguma termiņu nevarēja sākt skaitīt pirms tam.

58

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, šādi rīkojoties, Pirmās instances tiesa ir izmantojusi subjektīvu pieeju attiecībā uz to nosacījumu izpildi, kas rada Kopienas ārpuslīgumisko atbildību, saskaņā ar ko nelikumīga tiesību akta radītie zaudējumi tiek uzskatīti par noteiktiem tikai tad, ja cietusī puse tos par tādiem uzskata. Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa Cantine zaudējumu noteiktā rakstura vērtējumu padarīja atkarīgu no tā, vai Cantine apzinās, ka tie nesaņems savu zaudējumu atlīdzību valsts tiesās.

59

Tomēr nosacījumus, kuriem ir pakļauts EKL 288. panta otrajā daļā noteiktais pienākums atlīdzināt zaudējumu, un attiecīgi noteikumus par noilgumu, kas nosaka prasības par minēto zaudējumu atlīdzību, var pamatot tikai un vienīgi ar objektīviem kritērijiem. Pretējā gadījumā pastāv risks pārkāpt tiesiskās drošības principu, ar ko precīzi ir pamatoti noilguma noteikumi un kura pamatā ir prasība, lai Kopienu tiesību normas būtu skaidras un precīzas, lai ieinteresētās personas varētu novērtēt savu juridisko situāciju un attiecības, ko regulē Kopienu tiesības (skat. it īpaši 1996. gada 15. februāra spriedumu lietā C-63/93 Duff u.c., Recueil, I-569. lpp., 20. punkts).

60

Turklāt ir jānorāda, ka, ja prasības par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību noilguma termiņu sākšanās tiek atlikta līdz brīdim, kad cietusī puse ir personīgi pārliecinājusies, ka tā ir cietusi zaudējumus, minētās prasības izbeigšanās brīdis ir atšķirīgs atkarībā no individuālās uztveres, kāda par zaudējumu īstumu varētu būt katram no lietas dalībniekiem, kas ir pretēji tiesiskās drošības prasībai, kas nepieciešama noilguma termiņa piemērošanai.

61

Šajā ziņā tāpat ir jāatzīmē, ka Tiesa ir atspēkojusi apgalvojumu, ka Tiesas Statūtu 46. pantā noteiktais noilguma termiņš būtu jāskaita no brīža, kad cietušā rīcībā ir precīza un detalizēta informācija par lietas rašanās faktiem, jo faktu zināšana nav to nosacījumu skaitā, kas jāizpilda, lai sāktu skaitīt noilguma termiņu (skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Autosalone Ispra dei Fratelli Rossi/Komisija, 31. punkts). Tāpat, nosakot prasības par Kopienas ārpuslīgumisko atbildību noilguma termiņa sākuma brīdi, nevar tikt ņemts vērā zaudējumu īstuma subjektīvais vērtējums.

62

No tā izriet, ka pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa nevarēja noteikt, ka Cantine radušies zaudējumi bija noteikti, un attiecīgi nevarēja, atsaucoties uz pieņēmumu, ka Cantine nelabvēlīgās sekas radīja Regula Nr. 2499/82, noteikt noilguma termiņa sākuma brīdi to prasībai. Tieši pretēji, šajā sakarā Pirmās instances tiesai bija jāpamatojas vienīgi uz objektīviem kritērijiem.

63

Precīzi uz tādiem kritērijiem Tiesa jau ir pamatojusies, lai noteiktu Tiesas Statūtu 46. pantā paredzētā noilguma termiņā sākuma brīdi. Kā tas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Holcim (Deutschland)/Komisija 33. punkta, Tiesa ir nolēmusi, ka minētais termiņš ir skaitāms no brīža, kad cietušajam patiešām tika nodarīts finansiāls zaudējums. Tātad no tā izriet, ka šī termiņa sākums ir saistīts ar objektīvu zaudējumu, kas konkrēti radies it kā cietušās puses īpašumam.

64

Šajā gadījumā Pirmās instances tiesai pārsūdzētajā spriedumā bija jānosaka, ka tai, piemērojot EKL 235. pantu, iesniegtās Cantine prasības piecu gadu noilguma termiņš ir skaitāms no datuma, kad ar Regulu Nr. 2499/82 radītie zaudējumi objektīvi īstenojas, radot to īpašumam zudumus.

65

Īpaši Pirmās instances tiesai bija jāatzīst, ka minēto noilguma termiņu sāk skaitīt no brīža, kad nelikumīgā Kopienas atbalsta samaksas režīma piemērošana, kas paredzēta Regulas Nr. 2499/82 9. pantā, faktiski un objektīvi radīja zaudējumus Cantine, DAI maksātnespējas laikā negarantējot tiem tiešu Kopienas atbalsta samaksu. Šis brīdis tāpat bija jānosaka no dienas, kad Cantine nevarēja saņemt minēto samaksu 90 dienu laikā pēc vīna piegādes destilācijas rūpnīcai, kā tas noteikts minētajā tiesību normā, proti, 1983. gada jūnija beigās, kā tas it īpaši izriet no pārsūdzētā sprieduma 132. punkta.

66

Tomēr pārsūdzētā sprieduma 147. punktā atzīstot, ka Tiesas Statūtu 46. pantā noteikto piecu gadu noilguma termiņu nevar sākt skaitīt pirms 1994. gada 28. novembra, un tādējādi minētā sprieduma 150. punktā pasludinot par pieņemamu, nevis novēlotu prasības pieteikumu, kas tai tika iesniegts 1998. gada 12. oktobrī, proti, vairāk nekā piecpadsmit gadus pēc zaudējumu faktiskās rašanās, Pirmās instances tiesa ir nepareizi piemērojusi tiesību normas, kas attiecas uz noilguma noteikumiem, kas noteikti minētajā pantā.

67

Turklāt ir jānoraida Cantine argumenti, kas pamatoti ar iepriekš minēto spriedumu lietā Adams/Komisija, kurā Tiesa nolēma, ka noilgumu nevar piemērot zaudējumus cietušajam, kas ir uzzinājis tā pamatā esošo notikumu novēloti. Pretēji prāvai, kurā tika taisīts minētais spriedums, Cantine šajā gadījumā nevar apgalvot, ka tie līdz 1983. gada jūnija beigām nezināja par to zaudējumu pamatā esošo notikumu, jo no tā laika tiem bija pilnīgi zināms, ka Regulas Nr. 2499/82 9. pants tiem nenodrošina nekādu tiešu attiecīgā Kopienas atbalsta samaksu destilētāja maksātnespējas gadījumā.

68

Turklāt ir jāpiebilst, ka tas, ka Cantine bija iesaistījušies tiesvedībā attiecībā uz nodrošinājumu, ko Itālijas tiesās ierosināja DAI, tiem netraucēja, piemērojot EKL 235. pantu, iesniegt paralēli Tiesā prasības pieteikumu. Šī pēdējā tiesību norma piešķir Kopienu tiesām ekskluzīvu kompetenci saskaņā ar EKL 288. panta otro daļu izskatīt pret Kopienu vērstas prasības par zaudējumu atlīdzību (skat. it īpaši 1988. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās no 106/87 līdz 120/87 Asteris u.c., Recueil, 5515. lpp., 15. punkts).

69

Visbeidzot, jānorāda, kā tas izriet pat no Tiesas Statūtu 46. panta formulējuma, ka valsts tiesā celta prasība nav akts, ar kuru tiktu pārtraukts prasības par zaudējumu atlīdzību, kas celta saskaņā ar EKL 235. pantu, noilgums (šajā sakarā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Autosalone Ispra dei Fratelli Rossi/Komisija, 56. punkts). No tā izriet, ka tāpat prasības pieteikuma iesniegšana valsts līmenī nemaina minētās prasības noilguma termiņa sākuma brīdi.

70

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, tā kā tajā prasība par ārpuslīgumisko atbildību, ko pret Komisiju iesniedzaCantine, tika atzīta par pieņemamu un Komisijai tika piespriests atlīdzināt Cantine ciestos zaudējumus pēc DAI maksātnespējas sakarā ar to, ka Regulas Nr. 2499/82 9. pantā noteiktā kārtība neparedz mehānismu, kas nodrošinātu šajā regulā paredzētā Kopienas atbalsta sniegšanu attiecīgajiem ražotājiem.

71

Saskaņā ar Tiesas Statūtu 61. panta pirmās daļas otro teikumu, ja Pirmās instances tiesas spriedumu atceļ, Tiesa pati var pieņemt spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Ir jāatzīmē, ka šajā lietā tas tā ir.

72

Attiecībā uz Cantine prasību, pamatojoties uz EKL 235. pantu, piespriest Komisijai samaksāt Cantine atlīdzību, kas ir līdzvērtīga nesamaksātajai summai par DAI parādiem, tā nevar tikt apmierināta šī sprieduma 63.–66. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

73

Kā tas izriet it īpaši no šī sprieduma 65. punkta, Tiesas Statūtu 46. pantā paredzēto piecu gadu noilguma termiņu jāsāk skaitīt no 1983. gada jūnija beigām, līdz ar to minētā prasība par zaudējumu atlīdzību saskaņā ar EKL 235. pantu, kas iesniegta 1998. gadā, ir jāuzskata par noilgušu un attiecīgi jānoraida kā nepieņemama.

74

Līdz ar to, tā kā pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa jau noraidīja kā nepieņemamas Cantine prasības par Komisijas 1998. gada 31. jūlija vēstules atcelšanu un minētās iestādes bezdarbības atzīšanu, kā arī to prasību notiesāt Komisiju, pamatojoties uz nepamatotu iedzīvošanos, Cantine apelācijas sūdzība lietā T-166/98 ir jānoraida pilnībā.

75

Reglamenta 122. pantā ir paredzēts, ka tad, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Cantine atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Cantine spriedums nav labvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē un Pirmās instances tiesā saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: