ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 22. martā ¹(1)

Lieta C‑458/05

Mohamed Jouini,

Okay Gönen,

Hasan Bajric,

Gerald Huber,

Manfred Ortner,

Sükran Karacatepe,

Franz Mühlberger,

Nakil Bakii,

Hannes Kranzler,

Jürgen Mörth,

Anton Schneeberger,

Dietmar Susteric,

Sascha Wörnhör,

Aynur Savci,

Elena Peter,

Egon Schmöger,

Mehmet Yaman,

Dejan Preradovic,

Andreas Mitter,

Wolfgang Sorger,

Franz Schachenhofer,

Herbert Weiss,

Harald Kaineder,

Ognen Stajkovski,

Jovica Vidovic

pret

Princess Personal Service GmbH (PPS)

(Oberster Gerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Uzņēmuma īpašumtiesību pāreja – Jēdzieni “ekonomiskā vienība” un “uzņēmuma daļa” – Pāreja no viena uzņēmuma, kurš piedāvā pagaidu darbu, uz citu tādu pašu uzņēmumu – Darba ņēmēju tiesību aizsardzība

1.     Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu Tiesa atkārtoti ir aicināta interpretēt jēdzienu “ekonomiskā vienība” Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (2).

2.     Oberster Gerichtshof [Federālā Augstākā tiesa] (Austrija) būtībā Tiesai jautā, vai kopums, kurā ietilpst daļa no uzņēmuma, kas piedāvā pagaidu darbu, administrācijas personāla un pagaidu personāla, var būt ekonomiska vienība un, ja tā, tad, vai tās pārejai citā uzņēmumā, kas piedāvā pagaidu darbu, ir piemērojama Direktīva 2001/23.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

3.     Saskaņā ar Direktīvas 2001/23 preambulas trešo apsvērumu tās mērķis ir aizsargāt darbiniekus darba devēja maiņas gadījumā, it īpaši nodrošināt darbinieku tiesību aizsardzību.

4.     Ar šo direktīvu ir aizstāta Padomes Direktīva 77/187/EEK (3), kuras saturs ir ticis grozīts skaidrības un racionalitātes labad.

5.     Saskaņā ar Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kura saturs būtībā ir tāds pats kā Direktīvas 77/187 1. panta 1. punktam, Direktīva 2001/23 “attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ”. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu īpašumtiesību nodošana šīs direktīvas nozīmē notiek tad, “ja pāriet īpašumtiesības uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti, paredzot organizētu resursu sagrupēšanu ar mērķi turpināt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība” (4).

6.     Atbilstoši minētās direktīvas 2. panta 2. punkta otrās daļas c) apakšpunktam dalībvalstis neizslēdz no Direktīvas 2001/23 darbības jomas pagaidu darba attiecības, ja notiek pagaidu darba uzņēmuma īpašumtiesību pāreja.

7.     Lai nodrošinātu darba līgumu vai darba attiecību turpināšanos ar saņēmēju, minētās direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka īpašumtiesības nododošās personas (5) tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam (6).

B –    Valsts tiesības

8.     Austrijā Direktīva 2001/23 tika ieviesta ar Likumu par darba līguma pielāgošanu (Arbeitsvertragsrechts‑Anpassungsgesetz, turpmāk tekstā – “AVRAG”) (7).

9.     AVRAG 3. panta 1. punktā noteikts, ka, ja uzņēmuma daļa pāriet kāda cita uzņēmuma īpašnieka īpašumā, tad pēdējais minētais turpmāk ir uzskatāms par darba devēju un tas uzņemas visas no darba attiecībām izrietošās īpašumtiesību pārejas brīdī spēkā esošās tiesības un pienākumus. No tā izriet ieguvēja atbildība par vēl nesamaksātajiem parādiem, kas izriet no īpašumtiesību pārejas brīdī spēkā esošajām darba attiecībām.

10.   Saskaņā ar pastāvīgo Oberster Gerichtshof judikatūru šī tiesību norma ir jāinterpretē saskaņā ar Direktīvu 2001/23 un, ņemot vērā Tiesas judikatūru šajā jomā.

II – Fakti un pamata prāva

A –    Fakti

11.   Uzņēmums Mayer & Co. GmbH (turpmāk tekstā – “Mayer”) ir uzņēmums, kas piedāvā pagaidu darbu. Pirms pamata prāvā aplūkojamās pārejas tajā bija direktors, proti, S., direktora asistente S., kas ir direktora laulātā, vadītājs un klientu konsultanti.

12.   Mayer nodarbināja arī 180 pagaidu darbiniekus. No šiem 180 darbiniekiem apmēram 60 tika norīkoti darbā uz sabiedrības Fa. Industrie Logistik Linz GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “ILL”) rēķina, kas ir galvenā Mayer kliente.

13.   2001. gadā ILL piedāvāja direktora asistentei S. nodibināt jaunu uzņēmumu, kas piedāvā pagaidu darbu, jo Mayer bija finansiālas grūtības. Tādēļ tika nodibināts Princess Personal Service GmbH (turpmāk tekstā – “PPS”), lai izpildītu ILL vajadzības. S. un viņa laulātā PPS ieņēma attiecīgi ražošanas direktora un komercdirektores amatus. ILL pārtrauca ar darbu saistītās attiecības ar Mayer un kļuva par PPS galveno klienti.

14.   PPS pārņēma 40 no 60 Mayer nodarbinātajiem pagaidu darbiniekiem, kas bija norīkoti darbā ILL uz šī paša klienta rēķina. Tāpat Mayer vadītājs, klientu konsultanti, daži citi klienti un pagaidu darbinieki, kas bija norīkoti darbā pie šiem klientiem, tika pārcelti uz jauno uzņēmumu. Kopumā PPS pārņēma vienu trešdaļu no Mayer nodarbinātā personāla.

15.   Darba attiecības starp Mayer un tā darbiniekiem tika pārtrauktas 2002. gada 30. novembrī, un tās starp PPS un tiem pašiem darbiniekiem stājās spēkā 2002. gada 1. decembrī.

16.   Ar 2002. gada 19. decembra rīkojumu Mayer tika pasludināta par maksātnespējīgu.

B –    Process

17.   Tā kā Mayer 25 darbiniekiem, kurus pārņēma PPS, nebija samaksājis pēdējās darba algas, viņi nolēma celt prasību Landesgericht Wels [Velsas apgabaltiesa] pret PPS par šo darba algu samaksu.

18.   Darbinieki savu prasību pamato ar faktu, ka, tā kā PPS ir pārņēmis Mayer administratīvo personālu, kā arī tā klientus un pie tiem strādājošos darbiniekus, tad uz PPS tika pārcelta daļa no Mayer. Tādējādi šie darbinieki uzskata, ka PPS ir uzņēmies visas tiesības un pienākumus, kas izriet no iepriekšējām darba attiecībām ar Mayer un ka tā pienākums ir izmaksāt darba algas, ko neveica šis uzņēmums.

19.   Ar 2004. gada 4. maija spriedumu Landesgericht Wels apmierināja prasītāju prasību. Pirmās instances tiesa uzskata, ka ir notikusi uzņēmuma daļas pāreja saskaņā ar AVRAG 3. panta 1. punktu. Tādēļ PPS ir jānodrošina Mayer nesamaksāto darba algu samaksa.

20.   PPS par šo nolēmumu iesniedza apelāciju Oberlandesgericht Linz [Lincas Augstākā tiesa], kura ar 2004. gada 12. oktobra spriedumu apstiprināja pirmās instances tiesas nolēmumu.

21.   PPS iesniedza kasācijas sūdzību [Revision] Oberster Gerichtshof. Tā uzskata, ka nav notikusi uzņēmuma daļas pāreja, jo tikai stabilas ekonomiskās vienības pārejas rezultātā var notikt no darba attiecībām izrietošo tiesību un pienākumu pāreja. Šajā gadījumā PPS uzskata, ka šādas ekonomiskas saites nav.

III – Prejudiciālais jautājums

22.   L’Oberster Gerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai gadījumā, ja sadarbības starp diviem uzņēmumiem, kas piedāvā pagaidu darbu, pirmajā no šiem uzņēmumiem neesot nosakāmai organizatoriskai struktūrai, ietvaros no šī pirmā uzņēmuma, kas piedāvā pagaidu darbu, biroja darbiniece, filiāles direktors, klientu konsultanti un vadītājs pāriet minētajā otrajā uzņēmumā un veic tajā līdzvērtīgu darbu, turklāt līdz ar šīm personām, tāpat abu uzņēmumu sadarbības ietvaros, daļēji vai pilnībā pāriet arī aptuveni viena trešdaļa darbinieku, kas veic pagaidu darbu, kopā ar to klientiem (ar dažāda apmēra pasūtījumiem – no trim pagaidu darbiniekiem līdz piecdesmit šādiem darbiniekiem), pastāv uzņēmuma vai tā daļas īpašumtiesību pāreja [Direktīvas 2001/23] 1. panta izpratnē?”

IV – Analīze

23.   Iesniedzējtiesa būtībā Tiesai jautā, vai Direktīva 2001/23 ir piemērojama gadījumā, kad kopums, kuru veido daļa no administratīvā personāla un daļa no pagaidu personāla, pāriet no viena pagaidu darba uzņēmuma uz citu pagaidu darba uzņēmumu, lai tajā veiktu līdzvērtīgu darbu to pašu klientu vajadzībām.

24.   Oberster Gerichtshof arī vēlas uzzināt, vai, citam uzņēmumam, kas piedāvā pagaidu darbu, pārņemot šo kopumu, to var uzskatīt par ekonomiskas vienības pāreju šīs direktīvas izpratnē.

25.   Šī iesniedzējtiesa pauž šaubas par ekonomiskās vienības kritērija piemērošanu uzņēmumam, kas piedāvā pagaidu darbu, jo šāda veida uzņēmumā pēc definīcijas ir pavisam maz darbinieku organizatoriskas vienības izpratnē un tā ekonomiskā aktivitāte galvenokārt ir piedāvāt darbiniekus uzņēmumiem, kas izmanto šī uzņēmuma pakalpojumus.

26.   Saskaņā ar Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreja nozīmē, ka ir izpildīti trīs nosacījumi. Vispirms šai īpašumtiesību pārejai ir jāattiecas uz ekonomisku vienību. Turklāt šai vienībai ir jāsaglabā sava identitāte pēc minētās īpašumtiesību pārejas. Visbeidzot, veiktā īpašumtiesību pāreja ir notikusi uz līguma pamata.

27.   Tādējādi radušies jautājumi ir par to, vai uzņēmuma, kas piedāvā pagaidu darbu, administratīvais personāls un daļa no tā pagaidu darbiniekiem var veidot ekonomisku vienību, ja tā var saglabāt savu identitāti pēc tādas pārejas kā pamata lietā, un – visbeidzot – vai šī pāreja ir notikusi uz līguma pamata.

A –    Judikatūrā izmantotie spēkā esošie dati

1)      Ekonomiskās vienības esamība

28.   Kā minēts iepriekš, saskaņā ar Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta a) apakšpunktu tā “attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ”.

29.   Lai izskaidrotu uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma un uzņēmējsabiedrības daļas jēdzienus, Tiesa tos ir ietvērusi vienā un tajā pašā jēdzienā “ekonomiska vienība” (8). Jāatzīmē, ka uzņēmuma un uzņēmējsabiedrības daļa ir definēta arī kā ekonomiska vienība.

30.   Tiesa turklāt ir precizējusi, ka ekonomiska vienība ir stabila ekonomiska vienība, kuras darbība nav ierobežota ar specifiska darba izpildi. Šis vienības jēdziens līdz ar to attiecas uz organizētu personu un resursu grupu, kas ļauj veikt saimniecisku darbību savu mērķu sasniegšanai (9).

31.   Tiesa ir arī spriedusi, ka “šāda vienība – lai arī tai ir jābūt pietiekami strukturētai un autonomai – ne vienmēr ietver būtiskas materiālas vai nemateriālas uzņēmuma aktīvu daļas” (10).

32.   No Tiesas judikatūras arī izriet, ka, izvērtējot īpašumtiesību pārejas esamības nosacījumus, valsts tiesai ir jāņem vērā apskatāmā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids. No tā var secināt, ka Direktīvas 2001/23 izpratnē attiecīgo nosacījumu nozīme mainās atkarībā no veiktās darbības un pat no izmantotajām ražošanas vai lietošanas metodēm (11).

33.   Šajā sakarā Tiesa atzina, ka jomās, kur ekonomiskā aktivitāte ir galvenokārt balstīta uz cilvēkresursiem, darbinieku grupa, kas ilgstoši veic kopīgas darbības, nepastāvot citiem ar ražošanu saistītiem faktoriem, var būt ekonomiska vienība (12).

34.   Turklāt Tiesa nosprieda, ka apstāklis, ka attiecīgo darbību nodrošina viens vienīgs nodarbinātais, nav pamats, lai izvairītos no Direktīvas 77/187 piemērošanas (13). Tātad ekonomisku vienību var samazināt līdz vienam nodarbinātajam.

35.   Tādējādi es uzskatu, ka, pārņemot uzņēmumu vai uzņēmuma daļu, kura darbība būtībā ir balstīta uz cilvēkresursiem, nozīme nav tik daudz vienības organizācijas struktūrai, kā patstāvīgai ekonomiskās darbības veikšanai.

2)      Ekonomiskās vienības identitātes saglabāšana

36.   Lai noteiktu, vai pastāv pāreja Direktīvas 2001/23 izpratnē, ir jānovērtē, vai aplūkotā vienība pēc pārejas saglabā savu identitāti, kas it īpaši izriet no fakta, ka tās izmantošana tiešām tiek turpināta vai ka to atsāk īpašumtiesību pārņēmējs (14).

37.   Lai noteiktu, vai ir izpildīti īpašuma pārejas nosacījumi un ir saglabāta ekonomiskās vienības identitāte, ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības specifika un jāpārbauda, vai ir pārņemti visi nepieciešamie līdzekļi saimnieciskās darbības turpināšanai (15).

38.   Pārņemot ekonomisku vienību, kuras darbības līdzekļi būtībā ir meklējami cilvēkresursos, ir jāpārbauda, vai darba devējs ir pārņēmis būtisku daļu darbinieku skaita un kompetences ziņā, ko iepriekšējais īpašnieks mērķtiecīgi izmantoja ekonomiskās aktivitātes veikšanai (16).

39.   Ir arī jāņem vērā pirms un pēc īpašumtiesību pārejas veiktās darbības līdzīguma pakāpe (17).

3)      Īpašumtiesību pāreja uz līguma pamata

40.   Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “atsavināšana uz līguma pamata” ir jāvērtē Direktīvas 77/187 sistēmas un mērķa kontekstā (18). Lai saglabātu šīs direktīvas lietderīgo iedarbību, Tiesa sniedza ļoti plašu šī atsavināšanas uz līguma pamata jēdziena interpretāciju.

41.   Lietas, kur tā sprieda, ka šī direktīva ir piemērojama, ir daudz un dažādas (19). Piemēram, Tiesa nosprieda, ka ne līgumiskajām saitēm starp personu, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmēju, ne īpašuma pārejas neesamībai nav izšķirošās nozīmes saistībā ar Direktīvas 77/187 piemērošanu (20).

42.   Tā uzskata, ka šī direktīva ir piemērojama visos iespējamajos gadījumos, kur līgumisko attiecību ietvaros mainās par uzņēmuma darbību atbildīgās fiziskās vai juridiskās personas, kas uzņemas darba devēja saistības attiecībās ar uzņēmuma darbiniekiem (21).

43.   Atsavināšanas uz līguma pamata noteicošais kritērijs tādēļ ir nevis līgumiskas saites esamība starp īpašnieku un īpašumtiesību pārņēmēju, bet gan par uzņēmuma darbību atbildīgās personas maiņa.

44.   Pēc šo faktu tuvākas precizēšanas ir jāvērtē, vai apskatāmā īpašumtiesību pāreja atbilst nosacījumiem, kas izvirzīti Direktīvas 2001/23 piemērošanas mērķiem.

B –    Judikatūras piemērošana apskatāmajai lietai

1)      Par ekonomiskās vienības esamību

45.   Padomes Direktīvas 91/383/EEK 1. panta 2. punktā (22) pagaidu darba attiecības ir definētas kā attiecības starp uzņēmumu, kas nodrošina darba ņēmējus īslaicīgiem darbiem un ir darba devējs, un darba ņēmēju, kurš ir norīkots darbā un kuru kontrolē uzņēmums, kas izmanto viņa pakalpojumus. Šī uzņēmuma specifika tādējādi ir trīsstūrveida attiecības starp darba devēju, darbinieku un klientu.

46.   Vēl uzņēmuma, kas piedāvā pagaidu darbu, specifika ir arī fakts, ka, lai sniegtu pakalpojumus, kas ir nodrošināšana ar cilvēkresursiem, pietiek ar mazu darbinieku skaitu un mazu kapitālu.

47.   Pēc manām domām, neņemot vērā šīs iezīmes, nav šaubu, ka uzņēmums, kas piedāvā pagaidu darbu, ir uzskatāms par ekonomisku vienību.

48.   Faktiski vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas 2001/23 2. panta 2. punkta otrās daļas c) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis neizslēdz no Direktīvas 2001/23 darbības jomas pagaidu darba attiecības, ja notiek pagaidu uzņēmuma īpašumtiesību pāreja.

49.   Tāpat – kā jau minēju iepriekš – ekonomiskas vienības esamība nozīmē ekonomiskas darbības veikšanu. Tas attiecas uz šo lietu, jo kopums, ko veido daļa no uzņēmuma, kas piedāvā pagaidu darbu, administratīvā personāla un daļa no pagaidu darbiniekiem, nozīmē klientiem piedāvāt cilvēkresursus, par to saņemot atlīdzību, un tādējādi ir daļa no Mayer apgrozījuma (23).

50.   Visbeidzot, uzskatu, ka kopums, ko veido administratīvais un pagaidu personāls, turpināja autonomi darboties PPS. Faktiski šī vienība, kas tika nodalīta no Mayer, turpināja savu ekonomisko darbību PPS uzņēmumā. Minētā vienība tātad strādāja gan Mayer, gan arī PPS ietvaros. Tā ir pašpietiekama un ir spējīga darboties ārpus sabiedrības Mayer.

51.   Rezultātā uzskatu, ka kopums, ko veido daļa no administratīvā personāla un daļa no pagaidu darbiniekiem uzņēmumā, kurā piedāvā pagaidu darbu, un kas veic patstāvīgu ekonomisku darbību, ir ekonomiska vienība uzņēmuma daļas izpratnē.

2)      Par ekonomiskās vienības identitātes saglabāšanu

52.   Saskaņā ar Tiesas judikatūru ir redzams, ka, lai noteiktu, vai ekonomiskās vienības, kuras darbības līdzekļi būtībā ir cilvēkresursu piedāvāšana, identitāte ir saglabājusies pēc pārejas, ir jāpārbauda, vai darba devējs ir pārņēmis būtisku daļu darbinieku skaita un kompetences ziņā, kuri tika izmantoti ekonomiskās aktivitātes veikšanai pirms pārejas.

53.   Pamata lietā biroja darbinieki, klientu konsultanti un darbinieki, kas bija paredzēti īpašu uzdevumu veikšanai uz klientu rēķina, tika norīkoti tās pašas darbības veikšanai uz to pašu klientu rēķina. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka darbinieki, kas pārgāja no Mayer uz PPS, visi bija paredzēti uzdevumu veikšanai, kam bija nepieciešama īpaša kompetence, – kā ceļamkrāna vadītāji vai ekskavatoru vadītāji. No tā var secināt, ka darbinieki tika norīkoti šo iemaņu dēļ.

54.   Tātad pēc pamata prāvā aplūkojamās īpašumtiesību pārejas darbinieku kopība turpināja pastāvēt, jo administratīvajam un pagaidu personālam saglabājās tās pašas funkcijas, kā arī tika pārņemti klienti, pie kuriem pagaidu darbinieki tika norīkoti darbā.

55.   Tādējādi uzskatu, ka ekonomiskā vienības identitāte ir saglabāta pēc īpašumtiesību pārejas.

3)      3)     Par īpašumtiesību pāreju uz līguma pamata

56.   Kā norādīts iepriekš atbilstoši Tiesas sniegtajai atsavināšanas uz līguma pamata jēdziena Direktīvas 2001/23 izpratnē plašajai interpretācijai, lai saglabātu šīs direktīvas lietderīgo iedarbību, šis jēdziens nozīmē par uzņēmuma darbību atbildīgo personu maiņu.

57.   Pamata lietas apstākļi atbilst šai Tiesas interpretācijai, jo no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka, pārņemot Mayer ekonomiskās vienības darbību un to tāpat turpinot veikt, PPS kļuva atbildīgs par šo ekonomisko vienību un nodibināja jaunas līgumiskas darba attiecības ar darbiniekiem, ko sākotnēji nodarbināja Mayer.

58.   Arī šaura atsavināšanas uz līguma pamata jēdziena izpratne šajā lietā būtu pamats tādam pašam rezultātam. Faktiski iesniedzējtiesa savā jautājumā Tiesai norāda, ka tāda īpašumtiesību pāreja kā pamata lietā norisinās “sadarbības starp diviem uzņēmumiem, kas piedāvā pagaidu darbu, ietvaros”.

59.   Ja būtu iemesls apšaubīt atsavināšanas uz līguma pamata esamību, tad būtu jāņem vērā citi faktori, kas būtu tāda paša iznākuma pamats.

60.   Faktiski var konstatēt tikai saskaņu starp Mayer maksātnespējas pasludināšanas datumu un iepriekš aprakstītās uzņēmuma pārejas īstenošanas datumu.

61.   Tādēļ ir jāpieņem, ka runa ir par darījumu, kas slēgts, lai atgūtu ekonomisku darbību un to veiktu peļņas nolūkā, nepārņemot pirms tam spēkā esošas saistības, kas nav izpildītas.

62.   Saskaņā ar fraus omnia corrumpit principu šāda gadījuma – ja valsts tiesa to šādi uztvertu – rezultātā nedrīkstētu tikt ietekmētas darbinieku tiesības, lai kāda juridiskā konstrukcija arī tiktu lietota attiecīgo tiesību normu, tostarp arī Direktīvas 2001/23 noteikumu, apiešanai.

63.   Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Direktīva 2001/23 ir piemērojama tādam gadījumam, kurā kopums, ko veido daļa no uzņēmuma administratīvā personāla un daļa no pagaidu darbiniekiem, pāriet no viena uzņēmuma, kas piedāvā pagaidu darbu, uz citu šāda veida uzņēmumu, lai tur tiem pašiem klientiem sniegtu līdzvērtīgus pakalpojumus.

V –    Secinājumi

64.   Šajos apstākļos es piedāvāju Tiesai uz Oberster Gerichtshof uzdoto jautājumu sniegt šādu atbildi:

Padomes 2001. gada 12. marta Direktīva 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā ir piemērojama gadījumā, kurā kopums, ko veido daļa no uzņēmuma administratīvā personāla un daļa no pagaidu darbiniekiem, pāriet no viena uzņēmuma, kas piedāvā pagaidu darbu, uz citu šāda veida uzņēmumu, lai tur tiem pašiem klientiem sniegtu līdzvērtīgus pakalpojumus.

---

1 – Oriģinālvaloda – franču.

---

2 – OV L 82, 16. lpp.

---

3 – Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīva 77/187/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 61, 26. lpp.).

---

4 – Saskaņā ar Direktīvas 2001/23 astoto apsvērumu tās 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā īpašumtiesību nodošanas juridiskā koncepcija ir skaidrota, ņemot vērā Tiesas praksi. Šis skaidrojums nav mainījis Direktīvas 77/187 darbības jomu.

---

5 – Saskaņā ar Direktīvas 2001/23 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu īpašumtiesību saņēmējs ir “jebkura fiziska vai juridiska persona, kas [..] īpašumtiesību nodošanas dēļ kļūst par darba devēju uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļā”.

---

6 – Saskaņā ar Direktīvas 2001/23 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu persona, kas nodod īpašumtiesības, ir “jebkura fiziska vai juridiska persona, kas, nododot [..] īpašumtiesības, beidz būt par darba devēju attiecībā uz uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļu”.

---

7 – BGBl. 456/1993.

---

8 – Bija redzams, ka rezultātā Direktīvā 2001/23 šis jēdziens tika ietverts 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

---

9 – Skat. it īpaši 1995. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑48/94 Rygaard (Recueil, I‑2745. lpp., 20. punkts), 1997. gada 11. marta spriedumu lietā C‑13/95 Süzen (Recueil, I‑1259. lpp., 13. punkts) un 2005. gada 15. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑232/04 un C‑233/04 Güney‑Görres un Demir (Krājums, I‑11237. lpp., 32. punkts).

---

10 – Skat. it īpaši 1998. gada 10. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑127/96, C‑229/96 un C‑74/97 Hernández Vidal u.c. (Recueil, I‑8179. lpp., 27. punkts).

---

11 – Skat. it īpaši 1998. gada 10. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑173/96 un C‑247/96 Hidalgo u.c. (Recueil, I‑8237. lpp., 31. punkts).

---

12 – Iepriekš minētais spriedums lietā Süzen, 21. punkts.

---

13 – Skat. 1994. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑392/92 Schmidt (Recueil, I‑1311. lpp., 15. punkts).

---

14 – Skat. it īpaši 1986. gada 18. marta spriedumu lietā 24/85 Spijkers (Recueil, 1119. lpp., 11. un 12. punkts), kā arī iepriekš minētos spriedumus lietā Rygaard, 15. punkts, un lietā Süzen, 10. punkts.

---

15 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Hidalgo u.c., 31. punkts un tajā minētā judikatūra.

---

16 – Skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Hidalgo u.c., 32. punkts un tajā minētā judikatūra.

---

17 – Skat. it īpaši 2003. gada 20. novembra spriedumu lietā C‑340/01 Abler u.c. (Recueil, I‑14023. lpp., 33. punkts).

---

18 – Skat. it īpaši 1985. gada 7. februāra spriedumu lietā 135/83 Abels (Recueil, 469. lpp., 12. un 13. punkts).

---

19 – Skat. cita starpā ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumu lietā C‑234/98 Allen u.c. (1999. gada 2. decembra spriedums, Recueil, I‑8643. lpp.) 30. punktu.

---

20 – Saistībā ar līgumiskas saites neesamību skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Hidalgo u.c., 22. un 23. punkts un tajos minētā judikatūru, un saistībā ar īpašuma pārejas neesamību – 1987. gada 17. decembra spriedumu lietā 287/86 Ny Mølle Kro (Recueil, 5465. lpp., 12. punkts).

---

21 – Skat. it īpaši 1988. gada 15. jūnija spriedumu lietā 101/87 Bork International (Recueil, 3057. lpp., 13. punkts) un 1996. gada 7. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑171/94 un C‑172/94 Merckx un Neuhuys (Recueil, I‑1253. lpp., 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

22 – Padomes 1991. gada 25. jūnija Direktīva, kas papildina pasākumus, kuru mērķis ir veicināt uzlabojumus darba drošībā un veselības aizsardzībā attiecībā uz darba ņēmējiem, kas pieņemti darbā uz noteiktu laiku vai arī īslaicīgā darbā (OV L 206, 19. lpp.).

---

23 – Šajā sakarā Tiesa jau ir spriedusi 1997. gada 11. decembra spriedumā lietā C‑55/96 Job Centre (Recueil, I‑7119. lpp.), ka konkurences tiesību kontekstā uzņēmuma jēdziens nozīmē jebkuru vienību, kas veic ekonomisku darbību, un ka cilvēkresursu piedāvāšana ir ekonomiska darbība (21. un 25. punkts).