Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62005CC0429

Ģenerāladvokāta Mengozzi secinājumi, sniegti 2007. gada 29.martā.
Max Rampion un Marie-Jeanne Godard, Rampion laulātā pret Franfinance SA un K par K SAS.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Tribunal d'instance de Saintes - Francija.
Direktīva 87/102/EEK - Patēriņa kredīts - Patērētāja tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā pret kredīta devēju līguma par preču vai pakalpojumu, kurus finansē ar kredītu, neizpildes vai nepienācīgas izpildes gadījumā - Nosacījumi - Norāde uz finansēto preci vai pakalpojumu kredīta piedāvājumā - Kredīta atvēršana, kas ļauj vairākkārt izlietot piešķirto kredītu - Iespēja valsts tiesai pēc savas ierosmes atsaukties uz patērētāja tiesībām izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā pret kredīta devēju.
Lieta C-429/05.

Judikatūras Krājums 2007 I-08017

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2007:199

ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 29. martā ( 1 )

Lieta C-429/05

Max Rampion

un

Marie-Jeanne Godard, Rampion laulātā,

pret

Franfinance SA

un

K par K SAS

“Direktīva 87/102/EEK — Patēriņa kredīts — Patērētāja tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā pret kredīta devēju līguma par preču vai pakalpojumu, kurus finansē ar kredītu, neizpildes vai nepienācīgas izpildes gadījumā — Nosacījumi — Norāde uz finansēto preci vai pakalpojumu kredīta piedāvājumā — Kredīta atvēršana, kas ļauj vairākkārt izlietot piešķirto kredītu — Iespēja valsts tiesai pēc savas ierosmes atsaukties uz patērētāja tiesībām izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā pret kredīta devēju”

I – Ievads

1.

Ar 2005. gada 16. novembra spriedumu Tribunal d’instance de Saintes (Francija) iesniedza Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam divus prejudiciālus jautājumus par Padomes 1986. gada 22. decembra Direktīvas 87/102/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu ( 2 ) interpretāciju.

2.

Būtībā Tiesu lūdz precizēt, pirmkārt, vai Direktīvas 87/102 11. un 14. pants pieļauj, ka tādi valsts tiesību noteikumi, ar kuriem, transponējot šo direktīvu, nosaka savstarpējas atkarības noteikumus starp to preču un pakalpojumu, kuru iegādi finansē ar kredītu, kredītlīgumu un pirkuma līgumu, pakļaujot šo noteikumu piemērošanu nosacījumam par norādi uz finansēto preci vai pakalpojumu pirmajā līgumā, otrkārt, precizēt ar Direktīvu 87/102 noteiktos mērķus un atzīt, vai saskaņā ar Kopienu tiesībām valsts tiesa pēc savas ierosmes var piemērot minētos valsts tiesību noteikumus, pat ja šāda piemērošana pēc tās ierosmes būtu izslēgta valsts tiesībās.

II – Atbilstošās tiesību normas

A – Kopienu tiesiskais regulējums

3.

Saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu un 2. punkta c) apakšpunktu Direktīva 87/102 “attiecas uz kredītlīgumiem”, proti, uz visiem līgumiem, saskaņā ar kuriem “kredīta devējs piešķir vai apsola piešķirt patērētājam kredītu atliktu maksājumu, aizdevuma vai cita līdzīga finanšu uzkrājuma formā”; šī direktīva tomēr neattiecas uz tās 2. pantā nosauktajiem kredītlīgumiem.

4.

Direktīvas 87/102 4. panta 1. punktā ir paredzēts rakstisks kredītlīgums, un 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka rakstveida dokumentā ir jāiekļauj paziņojums par gada procentu likmi. Iepriekš minētā panta 3. punktā ir precizēts, ka “rakstiskajā nolīgumā ietver citus svarīgus līguma noteikumus”, un ir noradīts, ka “paraugam [..] direktīvas [I] pielikumā ir to noteikumu saraksts, ko dalībvalstis var pieprasīt iekļaut rakstiskajā nolīgumā kā būtiskus”.

5.

Direktīvas 87/102 11. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kredītlīguma esamība nekādi neietekmē patērētāja tiesības attiecībā pret to preču vai pakalpojumu, kas iegādāti ar šādu līgumu, piegādātāju, gadījumos, kad preces vai pakalpojumi nav piegādāti vai sniegti vai arī citādi neatbilst līgumam par to piegādi.

2.   Patērētājam ir tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus [celt prasību] pret aizdevēju, ja:

a)

lai nopirktu preces vai saņemtu pakalpojumus, patērētājs noslēdz kredītlīgumu ar personu, kas tos nepiegādā;

un

b)

kredīta devējam un preču un pakalpojumu piegādātājam ir iepriekš noslēgts līgums, saskaņā ar ko kredīta devējs izsniedz kredītu šī piegādātāja patērētājiem preču un pakalpojumu iegādei no šī [piegādātāja];

un

c)

šā punkta a) apakšpunktā norādītais patērētājs iegūst kredītu, ievērojot šo iepriekš noslēgto līgumu;

un

d)

kredītlīgumā minētās preces vai pakalpojumi nav piegādāti vai ir daļēji piegādāti vai arī neatbilst līgumam par to piegādi;

un

e)

patērētājs izmantojis tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā pret piegādātāju, bet viņam nav izdevies iegūt apmierinošu rezultātu, uz ko viņam ir tiesības.

Dalībvalstis nosaka to, cik lielā mērā un ar kādiem nosacījumiem, šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir īstenojami.

[..]”

6.

Visbeidzot, Direktīvas 87/102 14. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka kredītlīgumi neparedz atkāpes no dalībvalstu tiesību aktu noteikumiem, ar ko ievieš vai kas atbilst šai direktīvai, tādējādi kaitējot patērētājam.

2.   Turpmāk dalībvalstis nodrošina, ka noteikumi, ko pieņem šīs direktīvas ieviešanai, nav apieti līgumu formulējuma dēļ, īpaši ar paņēmienu, kad kredīta summu sadala starp vairākiem līgumiem.”

B – Valsts tiesiskais regulējums

7.

Francijas tiesībās patēriņa kredīta sistēma sākotnēji bija minēta 1978. gada 10. janvāra Likumā Nr. 78-22 ( 3 ). Šādu sistēmu, kas bija pirms Direktīvas 87/102 un kuru vēlāk papildināja ar 1989. gada 23. jūnija Likumu Nr. 89-421 ( 4 ), visbeidzot kodificēja Patērētāju kodeksa (turpmāk tekstā – “Kodekss”), kas minēts 1993. gada 26. jūlija Likumā Nr. 93-949 ( 5 ) un 1997. gada 27. marta Dekrētā Nr. 97-298 ( 6 ), III sējuma, I sadaļas, I nodaļā.

8.

Saskaņā ar Kodeksa L.311-2. pantu minētās I iedaļas noteikumi “attiecas uz jebkādu kreditēšanas darījumu, kā arī uz tā iespējamām garantijām, ko parasti piešķir fiziskām vai juridiskām personām par maksu vai par brīvu” ( 7 ).

9.

Saskaņā ar Kodeksa L.311-8. pantu kreditēšanas darījumi, kas paredzēti L.311-2. punktā, ir jāslēdz iepriekšēja piedāvājuma veidā, kas nosūtīts aizņēmējam un kurā saskaņā ar L.311-10. pantu starp citiem kredīta elementiem ir jāprecizē “vispārējā faktiskā procentu likme, ja tā ir piemērojama” (2. punkts), ir jābūt atsaucei starp citiem Kodeksa noteikumiem “uz L.311-20.–L.311-31. punktu un L.311-13. punktu, ja tie ir piemērojami” (3. punkts), un, visbeidzot, ir jānorāda “vajadzības gadījumā finansētā prece vai pakalpojums” (4. punkts).

10.

Saskaņā ar Kodeksa L.313-13. pantu “iepriekšēju piedāvājumu sagatavo saskaņā ar iepriekšējos pantos minētajiem nosacījumiem atbilstoši modeļiem, kurus noteikusi banku darbību reglamentējošā komisija, konsultējoties ar Patērētāju valsts padomi”. Savukārt Kodeksa R.311-6. pantā ir paredzēts, ka “L.311-8. pantā paredzētā aizdevuma iepriekšējs piedāvājums ietver norādes, kuras minētas šī Kodeksa pielikumā pievienotajos paraugmodeļos, kas atbilst piedāvātajam kreditēšanas darījumam”.

11.

Kodeksa L.311-20.–L.311-28. pants ievieš īpašu “tādu kredītu, kuri domāti noteiktam mērķim”, sistēmu, kurus raksturo zināma savstarpēja atkarība starp kredītlīgumu un pirkuma līgumu, kas izpaužas gan tā noslēgšanas, gan tā izpildes posmā.

12.

It īpaši Kodeksa L.311-20. pants paredz, ka “gadījumā, kad iepriekšējā kredīta piedāvājumā ir minēta finansētā prece vai pakalpojums, aizņēmēja pienākumi stājas spēkā, tikai sākot ar preces piegādes vai pakalpojuma sniegšanas dienu”.

13.

Turklāt Kodeksa L.311-21. pirmajā daļā ir noteikts:

“Gadījumā, kad tiek apstrīdēta pamatlīguma izpilde, tiesa līdz strīda atrisinājumam var apturēt kredītlīguma izpildi. To lauž vai automātiski atceļ, ja līgumu, saistībā ar kuru tas ir ticis noslēgts, pašu tiesas ceļā lauž vai atceļ.”

14.

Visbeidzot, Kodeksa L.311-33. pants, kas ir piemērojams visiem L.311-2. pantā paredzētiem kreditēšanas darījumiem, kā sankciju par to, ka kredīta devējs nav ievērojis L.311-8.–L.311-13. pantā paredzētās formalitātes, nosaka, ka tas zaudē tiesības uz procentu maksājumiem, kuru sekas izpaužas kā uz aizņēmēju gulstošā atmaksas pienākuma aprobežošana ar [aizņemto] pamatsummu, kas jāatdod atbilstoši paredzētajam maksājumu grafikam.

III – Fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedības norise

15.

Pamata strīds ir starp Maksu Rampionu [Max Rampion] un Marī Žannu Godāru [Marie-Jeanne Godard], Rampiona laulāto (turpmāk tekstā – “laulātie Rampioni”), no vienas puses, un sabiedrībām Franfinance SA un K par K SAS (turpmāk tekstā – “KpK”), no otras puses.

16.

Saskaņā ar aktu par privātu vienošanos, kas parakstīts 2003. gada 5. septembrī, KpK pārstāvja [noslēgtā] sliekšņa darījuma rezultātā laulātie Rampioni no šīs sabiedrības par kopējo summu EUR 6150 apmērā nopirka logus, kuru piegāde un uzstādīšana saskaņā ar pirkuma līguma noteikumiem bija jāveic sešu līdz astoņu nedēļu laikā no dienas, kad atbildīgais tāmētājs būs veicis mērījumus. Pirkuma līgumā cita starpā bija minēta iespēja iegūt no Franfinance kredītu pirkuma finansējumam pilnā apmērā.

17.

Tajā pašā dienā laulātie Rampioni noslēdza ar Franfinance līgumu par kredīta atvēršanu par maksimālo atļauto summu, kas noteikta EUR 6150 apmērā, un, lai arī no šī līguma varēja secināt, ka piegādātājs ir KpK, no tā neizrietēja, kāda veida preces vai pakalpojumi tika finansēti.

18.

2003. gada 27. novembrī – dienā, kas bija noteikta logu piegādei un uzstādīšanai, – laulātie Rampioni konstatēja, ka balstos un rāmjos, uz kuriem KpK gatavojās veikt logu uzstādīšanu, bija ieperinājušies parazīti. Tādējādi 2004. gada 5. janvārī ar ierakstītu vēstuli pret paziņojumu par saņemšanu tie paziņoja KpK, ka vēlas lauzt pirkuma līgumu.

19.

Tā kā tie nebija saņēmuši apmierinošu atbildi uz prasību lauzt pirkuma līgumu, ar 2004. gada 29. oktobra un 2. novembra aktiem laulātie Rampioni cēla prasību Tribunal d’instance de Saintes (turpmāk tekstā – “Tribunal d’instance”) pret KpK un Franfinance, prasot atzīt minētā līguma spēkā neesamību, tam pakārtoto kredītlīguma atcelšanu vai, pakārtoti, pirmā līgumu atcelšanu sakarā ar līguma noteikumu neizpildi no piegādātāja puses.

20.

Attiecībā uz prasību par pirkuma līguma spēkā neesamību, tā kā laulātie Rampioni atsaucās uz klauzulai par piegādes termiņiem piemītošo pilnībā nosacīto raksturu, viņi apgalvoja, ka šis līgums nebija spēkā sakarā ar to, ka tajā nebija precīzas norādes par piegādes termiņu, kā to prasa Kodeksa L.114-1. pants.

21.

Attiecībā uz prasību atcelt pirkuma līgumu sakarā ar tā neizpildi laulātie Rampioni apgalvoja, ka, tā kā KpK nebija veikusi iepriekšēju balstu stipruma pārbaudi un paredzējusi to aizvietošanu, KpK nebija izpildījusi tai saistošo “pienākumu sniegt informāciju patērētājam”.

22.

Atbildot uz prasību, gan KpK, gan Franfinance apgalvoja, ka prasītāju prasījumi ir jānoraida, pamatojoties uz to, ka:

izteiciens “sešas līdz astoņas nedēļas, sākot no mēru noņemšanas dienas” atbilda Kodeksa L.114-1. pantā noteiktajām prasībām;

līgumiski kredīts nebija saistīts ar logu pirkuma līgumu, ņemot vērā, ka, pat nepievēršot uzmanību faktam, ka šajā gadījumā noslēgtais kredītlīgums bija kredīta atvēršana, Kodeksa noteikumu par savstarpēju atkarību starp pirkuma līgumu un kredītlīgumu piemērošana saskaņā ar Kodeksa L.311-20. pantu bija pakļauta nosacījumam par norādi iepriekšējā kredīta piedāvājumā uz pārdodamo preci, kā tomēr šajā konkrētajā gadījumā trūka.

23.

Ar 2005. gada 1. jūnija starpspriedumu Tribunal d’instance uzdeva no jauna atsākt debates, lai apkopotu lietas dalībnieku apsvērumus par pamatiem, kurus pēc savas ierosmes tiesa tika izvirzījusi šajā lēmumā un kuri bija par Kodeksa L.311-8. un turpmākiem pantiem par patēriņa kredītu un par šī paša kodeksa L.121-21. un turpmākiem pantiem par sliekšņa darījumiem.

24.

Pēc tam, kad bija saņemti lietas dalībnieku apsvērumi, Tribunal d’instance ar 2005. gada 16. novembra spriedumu (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesas nolēmums”) uzskatīja par vajadzīgu strīda risinājumam iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

25.

Pirmkārt, Tribunal d’instance atzīmēja, ka:

valsts tiesībās Direktīvas 87/102 11. pantu transponēja ar Kodeksa L.311-20. un L.311-21. pantu;

saskaņā ar vienu doktrīnas daļu tad, kad kredīta devējs zina, ka aizdevums ir domāts preču vai pakalpojumu finansēšanai, tam ir jāiesniedz aizņēmējam kredīta piedāvājums par kredīta izlietojumu šim pirkumam;

Cour de Cassation veic burtisku Kodeksa L.311-20. panta redakcijas interpretāciju, pakļaujot savstarpējas atkarības starp kredītlīgumu un preču vai pakalpojumu pirkuma līgumu noteikumu piemērošanu prasībai par norādi uz finansētajām precēm vai pakalpojumiem kredīta piedāvājumā;

konkrētajā gadījumā, pat ja kredītlīgumā nav minēts pirkuma līguma izlietojums, tomēr faktiski saistība starp abiem līgumiem pastāv, pat ja to noliedz piegādātājs un kredīta devējs, kas tomēr nav pierādījuši, ka laulāto Rampionu nolūks būtu bijis izlietot aizdevumu citiem finansējumiem;

aizdevuma, kas nav domāts noteiktam mērķim, piešķiršana tāda personīga kredīta, kas domāts noteiktam mērķim, atvēršanas vietā ļautu aizdevējam apiet patērētāja tiesības, kuras definētas Kodeksa L.311-20. un turpmākajos pantos, un izvairīties no ierobežojumiem un izmaksām, kas saistītas ar savstarpējo atkarību starp kredītlīgumu un pirkuma līgumu, kā arī saņemt lielākus procentu maksājumus par tiem, kādus varētu saņemt personīga aizdevuma, kas domāts noteiktam mērķim, gadījumā, ņemot vērā, ka procentu likme nav viena un tā pati.

26.

Otrkārt, Tribunal d’istance atzīmē, ka:

prasītāji nav atsaukušies uz Kodeksa L.311-20. un turpmāko pantu noteikumiem par savstarpēju atkarību starp kredītlīgumu un preču un pakalpojumu pirkuma līgumu;

Cour de Cassation judikatūra neļauj tiesai pēc savas ierosmes atsaukties uz pamatu par patēriņa kredīta sistēmu; faktiski tā nodala “norādošos noteikumus”, kurus tiesa var izvirzīt pēc savas ierosmes, un “aizsargājošos noteikumus”, kas pieņemti noteiktas personu kategorijas interesēs un uz kuriem tātad var atsaukties tikai šajā kategorijā ietilpstošas personas, un tajā tiek uzskatīts, ka patēriņa kredīta sistēma pieder pie otrā veida noteikumiem tiktāl, ciktāl tā ir iedibināta tikai patērētāju interesēs ( 8 );

tomēr ir jājautā, vai Tiesas judikatūru ( 9 ), kurā ir atzīts, ka tiesa pēc savas ierosmes var atsaukties uz pamatiem par noteikumiem, kas izriet no Direktīvas 93/13/EEK ( 10 ), pretēji tam, ko apgalvo Cour de Cassation ( 11 ), un atbilstoši tam, ko ierosina doktrīnas daļa, var attiecināt arī uz tādiem citiem patērētāja aizsardzības tiesiskajiem regulējumiem kā tiesiskais regulējums par patēriņa kredītu;

šim nolūkam ir nepieciešama iepriekšēja Direktīvas 87/102 mērķu analīze, kas domāta, lai izskaidrotu, vai Kopienu likumdevēja nolūkos patēriņa kredīta sistēma bija paredzēta tikai patērētāju interesēs, vai arī tai ir plašāks mērķis, kas attiecas uz tirgus organizāciju.

27.

Tādējādi Tribunal d’instance apturēja tiesvedību tajā izskatāmajā lietā, lai uzdotu Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai Direktīvas 87/102/EEK [..] 11. un 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj tiesai piemērot normas par savstarpēju atkarību starp kredītlīgumu un līgumu par ar attiecīgo kredītu finansēto preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ja finansētās preces nav minētas kredītlīgumā vai ja kredītlīgums tika noslēgts kredīta atvēršanas veidā, neminot finansētās preces?

2)

Vai Direktīvas 87/102/EEK [..] mērķis ir plašāks nekā tikai patērētāju aizsardzība, un tas attiecas arī uz tirgus organizāciju un ļauj tiesnesim pēc savas ierosmes piemērot attiecīgos no tās izrietošos noteikumus?”

28.

Saskaņā ar Tiesas statūtu 23. pantu Franfinance, Austrijas, Francijas, Itālijas, Spānijas un Vācijas valdības, kā arī Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

29.

Tiesas sēdē, kas notika 2007. gada 8. Februārī, Franfinance, Francijas valdības un Komisijas pārstāvji sniedza mutvārdu paskaidrojumus.

IV – Juridiskā analīze

A – Par pirmo prejudiciālo jautājumu

1) Ievada apsvērumi

30.

Pirmkārt, atzīmēšu, ka pirmajā Tiesai uzdotajā jautājumā, kādu to formulējusi iesniedzējtiesa, nav precizēts, kādi ir savstarpējas atkarības noteikumi starp kredītlīgumu un preču vai pakalpojumu pirkuma līgumu, kurus šī tiesa, iespējams, piemēros pat gadījumā, kad kredītlīgumā trūkst norādes uz finansēto preci, ja runa ir par tiem noteikumiem, kuri ir minēti pašā direktīvā, vai valsts ieviešanas pasākumiem.

31.

Šajā ziņā ir svarīgi uzsvērt, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru šajā gadījumā – strīdā starp privātpersonām – nevar runāt par pašiem direktīvas noteikumiem. Faktiski direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonām kopumā un tādējādi to nevar izmantot pret privātpersonām, līdz ar to pat skaidra, precīza un beznosacījuma norma, kuras mērķis ir privātpersonām piešķirt tiesības vai pienākumus, nav piemērojama pati par sevi prāvas starp privātpersonām ietvaros ( 12 ).

32.

Tādējādi pirmais jautājums ir jāsaprot, un tas ir pieņemams tikai šādi saprasts, kā domāts, lai saņemtu Direktīvas 87/102 11. un 14. panta interpretāciju, nevis lai piemērotu šos pantus tieši konkrētajā gadījumā, bet gan lai ļautu tiesai interpretēt un piemērot iekšējo tiesību noteikumus par savstarpējo atkarību starp kredītlīgumu un pirkuma līgumu atbilstoši šajos pantos noteiktajām prasībām.

33.

Faktiski saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums, kuru dalībvalstīm uzliek direktīva, sasniegt tajā paredzēto mērķi, kā arī to uzdevums saskaņā ar EKL 10. pantu veikt gan vispārējus, gan īpašus attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu šāda pienākuma izpildi, ir jāpilda visām dalībvalstu iestādēm, tajā skaitā arī tiesu varas iestādēm savas kompetences ietvaros ( 13 ). Arī, piemērojot iekšējās tiesības, valsts tiesai ir tās jāinterpretē, cik vien iespējams ņemot vērā attiecīgās direktīvas redakciju un mērķi, lai sasniegtu ar to noteikto rezultātu un panāktu atbilstību EKL 249. panta trešajai daļai ( 14 ).

34.

Iekšējo tiesību noteikumi par savstarpējo atkarību starp kredītlīgumu un pirkuma līgumu, kas minēti iesniedzējtiesas nolēmumā, ir tie, kas ietverti Kodeksa L.311-20. un L.31-21. pantā. Tomēr pati iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka ar tādu šo noteikumu piemērošanu, kādu ir interpretējusi Cour de casssation, tiek prezumēts, ka finansētā prece vai pakalpojums ir minēts kredītlīgumā.

35.

Tātad ir lietderīgi atgādināt, ka valsts tiesai uzticētais pienākums interpretēt iekšējās tiesības, ņemot vērā direktīvas redakciju un mērķi, ir aprobežots ar “cik vien iespējams”, proti, ka tas funkcionē tikai gadījumos, kad attiecīgā tiesiskā regulējuma redakcija pieļauj dažādas interpretācijas. Tātad šāda pienākuma apjoms nav tik liels, lai prasītu iekšējā tiesiskā regulējuma interpretāciju contra legem ( 15 ).

36.

Pamatojoties uz šo pieņēmumu, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai minētos Kodeksa noteikumus var interpretēt no Cour de cassation sniegtās interpretācijas atšķirīgā veidā, kas tomēr nebūtu contra legem, un tādējādi vai tos var piemērot tādā kā konkrētais gadījums, kurā nav strīda par to, ka finansētās preces nav minētas kredītlīgumā ( 16 ).

37.

Šajā ziņā tāpat ir noderīgi atgādināt, ka saskaņā ar Tiesas teikto, lai arī princips par valsts tiesību interpretāciju atbilstoši Kopienu tiesībām, pirmkārt, attiecas uz iekšējo tiesību noteikumiem, kuri ir ieviesti, lai transponētu attiecīgo direktīvu, tas tomēr neaprobežojas ar šo noteikumu skaidrošanu, bet pieprasa valsts tiesai ņemt vērā valsts tiesības kopumā, lai novērtētu, kādā mērā tās var piemērot, un lai neradītu direktīvai pretēju rezultātu ( 17 ). Šajā ziņā, ja valsts tiesības, piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, ļauj noteiktos apstākļos interpretēt kādu valsts tiesību normu tādā veidā, ka kolīzija ar kādu citu valsts tiesību normu tiek novērsta vai arī tiek ierobežota šīs normas piemērošanas joma, to piemērojot tikai tādā mērā, kas ir saderīgs ar citu normu, tiesai ir pienākums izmantot tādas pašas metodes, lai sasniegtu direktīvā noteikto rezultātu ( 18 ).

38.

Tādējādi, tā kā ir precizēts, ka šajā gadījumā Direktīvas 87/102 11. un 14. pants nav piemērojami tieši un ka pamata lietas risinājums ir jāmeklē valsts tiesiskajā regulējumā, kas interpretēts, cik vien iespējams ar Direktīvas 87/102 redakciju un mērķi saderīgā veidā, pirmo prejudiciālo jautājumu, kas ir pieņemams, ievērojot atbilstošu valsts tiesību interpretāciju ( 19 ), var pārformulēt šādi:

vai Direktīvas 87/102 11. un 14. pants paredz, ka valsts tiesību noteikumus par savstarpējo atkarību starp kredītlīgumu un preču vai pakalpojumu pirkuma līgumu, kas pieņemti, transponējot 11. pantu, var piemērot arī tad, ja kredītlīgumā nav minētas preces vai pakalpojumi, kuru iegāde tiek finansēta?

2) Par lietas būtību

39.

Būtībā visi rakstveida apsvērumi, kurus iesniegušas valdības, kuras iestājušas lietā, un Komisija, atbalsta apstiprinošu atbildi uz šādu jautājumu. Šie lietas dalībnieki uzsver, ka Direktīvas 87/102 11. panta 2. punkts pakļauj patērētāja tiesības rīkoties pret kredīta devēju virknei nosacījumu, starp kuriem nav nosacījuma par finansēto preču vai pakalpojumu pieminēšanu kredītlīgumā, un ka ar šīs pašas direktīvas 14. panta 2. punktu tiek nostiprināta interpretācija, saskaņā ar kuru 11. panta 2. punkts neļauj dalībvalstīm noteikt šādu nosacījumu, kas ļautu apiet patērētāju aizsardzības noteikumu piemērošanu par savstarpēju atkarību starp kredītlīgumu un pirkuma līgumu.

40.

Franfinance aplūko problēmu citādi. Pēc tās domām, pirmais jautājums būtībā ir par Direktīvas 87/102 11. panta noteikumu par savstarpējo atkarību starp kredītlīgumu un pirkuma līgumu piemērošanu tādam līgumam par kredīta atvēršanu kā šajā gadījumā ( 20 ). Uz šādu jautājumu ir jāatbild noliedzoši tiktāl, ciktāl minētais 11. pants tāpat kā šīs pašas direktīvas 7. pants ( 21 ) attiecas tikai uz tiem kredītiem, kuri ir paredzēti noteiktam mērķim, proti, ar kuriem patērētājs izdara vienu pirkumu, to finansējot ar kredītu; šo pieņēmumu ir jāuzskata par tādu, kas atšķiras no situācijas, kad pirkuma gadījumā patērētājs faktiski iegūst atjaunojamu kredītu, kas tam ļauj veikt citus pirkumus no piegādātāja vai citiem saistītiem tirgus dalībniekiem (papildu kredīta, kas domāts vairākiem pirkumiem, atvēršana). 11. panta 2. punkta d) apakšpunktā izteiciena “līgumam par to piegādi” izmantošana vienskaitlī liecina par to, ka saskaņā ar šo pantu nevar būt saistīts kredīts, kas domāts noteiktam mērķim, uz kuru attiecas šī paša panta noteikumi, kā vien tad, ja kredīts ir domāts viena pirkuma līguma finansēšanai.

41.

Finansētās preces vai pakalpojuma nepieminēšana tādā līgumā par kredīta atvēršanu kā šajā gadījumā ir pilnībā atbilstoša šī līguma veidam un atbilst patērētāja precīzai izvēlei un vajadzībai, kurš var šo kredītu no jauna izlietot to summu, kuras tas jau ir atmaksājis, robežās. Tātad runa ir, kā tas tostarp izriet no iepriekšējā kredīta piedāvājumā minēto nosacījumu II panta, par kredīta atvēršanu, izmantojot norēķinu kontu.

42.

Tostarp Franfinance piebilst, ka Francijas tiesībās finansēto preču vai pakalpojumu pieminēšana kredītlīgumā ir nosacījums, lai varētu to kvalificēt kā kredītu, kas ir domāts noteiktam mērķim, un lai varētu tam piemērot noteikumus par savstarpējo atkarību, kas ir minēti L.311-20. un L.311-21. pantā. Runa ir par nosacījumu, ko noteicis valsts likumdevējs, izmantojot iespēju, ko tam piešķir Direktīvas 87/102 11. panta 2. punkta otrā daļa, proti, it īpaši noteikt, “ar kādiem nosacījumiem” patērētāja tiesības celt prasību pret kreditoru var īstenot; šos nosacījumus Tiesa var apstrīdēt tikai tad, ja tie ir tādi, kas atņem jēgu direktīvas noteikumiem, kas tomēr nav noticis attiecībā uz konkrēto jautājumu.

43.

Lai atbildētu uz pirmo jautājumu, uzskatu, ka, pirmkārt, ir jāaplūko jautājums par laulāto Rampionu parakstītā kredītlīguma kvalifikāciju un Direktīvas 87/102 14. panta piemērojamību, pēc tam jautājums par šīs pašas direktīvas piemērošanas jomu un, visbeidzot, jautājums par 11. panta noteikumu par prasību iekļaut kredītlīgumā norādi uz finansētajām precēm vai pakalpojumiem interpretāciju.

a) Attiecīgā kredītlīguma veids un Direktīvas 87/102 14. pants

44.

Franfinance uzstāj, ka līgums, ko tā ir noslēgusi ar laulātajiem Rampioniem, neattiecas uz kredītu, kas domāts noteiktam mērķim, bet uz kredīta atvēršanu, kas atbilst vienam no Kodeksa L.313-13. un R.311-6. pantā minēto kredītlīgumu veidiem, un uz to neattiecas Kodeksa L.311-20. un L.311-21. pantā minētie noteikumi par savstarpēju atkarību.

45.

Tribunal d’instance iesniedzējtiesas nolēmumā uzsver, ka KpK un Franfinance atsaucas uz kredītlīguma veidu un L.311-20. panta noteikumiem, lai izslēgtu jebkādu saistību starp kredītlīgumu un pirkuma līgumu, kuri tika noslēgti šajā gadījumā. Tomēr iesniedzējtiesa kā pierādījumu par acīmredzamu saikni starp abiem līgumiem uzsver, ka kredītlīgumu parakstīja tajā pašā dienā, kad pirkuma līgumu, par summu, kas ir vienāda ar pārdošanas cenu, un par kredīta summas atlikuma izlietojumu, iemaksas summu no pārdošanas cenas atskaitot tikai pēc šīs iemaksas pārskaitīšanas, un ka iepriekšējā kredīta piedāvājumā ir norādīta piegādātāja identitāte, un ka pirkuma līgumā ir precizēts, ka Franfinance noņem no laulāto Rampionu bankas norēķinu konta iemaksu 10 % apmērā no pirkuma summas, lai pēc tam to pārskaitītu KpK. Tāpat iesniedzējtiesa atzīmē, ka atbildētājas nav pierādījušas, ka prasītājiem būtu bijis nolūks izmantot kredītu citiem finansējumiem pēc tam, kad aizņemtais kapitāls vismaz daļēji tiktu atdots, to atmaksājot. Turklāt iesniedzējtiesa precizē, ka kredītlīguma veids, kaitējot patērētājam, ļauj izvairīties no Kodeksa noteikumu par savstarpēju atkarību starp kredītlīgumu un pirkuma līgumu piemērošanas un ļauj piemērot augstāku procentu likmi.

46.

Turklāt viena no valdībām, kas iestājusies lietā, uzsver, ka no iepriekšējā punktā minētajiem konkrētā gadījuma apstākļiem ir redzama acīmredzama saikne starp abiem līgumiem, kurus parakstījuši laulātie Rampioni, neskatoties uz to, ka kredītlīgumā trūkst norādes uz finansēto preci vai pakalpojumu.

47.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāatzīmē, ka Tiesai nav jānodarbojas ar pareizu attiecīgā kredītlīguma kvalifikāciju. Šī kvalifikācija ietilpst valsts tiesas kompetencē, un tai tā ir jāveic, pamatojoties uz atbilstošajām valsts tiesību normām, tajā skaitā tām, kuras attiecas arī uz tiesas pilnvarām. Valsts tiesai šīs pēdējās minētās normas ir jāinterpretē saskaņā ar pienākumiem, kuri tai ir saistoši saskaņā ar EKL 10. un EKL 249. pantu, atbilstoši rezultātam, kāds noteikts Direktīvas 87/102 14. pantā, proti, izvairīties no tā, ka tiek izdarītas atkāpes no valsts tiesību aktu noteikumiem, ar kuriem transponē direktīvu vai kuri tai atbilst, kaitējot patērētājam (1. punkts), vai ka tie tiek apieti īpaša līguma formulējuma dēļ (2. punkts).

48.

It īpaši valsts tiesību normas par tiesas pilnvarām ir jāinterpretē cik vien iespējams tādā nozīmē, ka tās ļauj tiesai, pamatojoties uz līguma būtību un līgumslēdzēju patieso mērķi, pārkvalificēt kredīta atvēršanu par kredītu, kas domāts noteiktam mērķim, lai piemērotu Kodeksā minētos noteikumus par patērētāju aizsardzību. Tostarp pati Franfinance savos rakstveida apsvērumos un Francijas valdība tiesas sēdē atsaucās uz nesenajiem Cour de cassation nolēmumiem, kuros bija atzīta valsts tiesas vara pārkvalificēt kredīta atvēršanu par kredītu, kas domāts noteiktam mērķim, ko puses ir pasniegušas kā cita veida kredītu. Turklāt atzīmēšu, ka pati pirmā prejudiciālā jautājuma redakcija, kādu to formulējusi iesniedzējtiesa, ļauj domāt, ka Tribunal d’instance neizslēdz iespēju attiecībā uz attiecīgo kredītlīgumu sniegt citu, nevis kredīta atvēršanas kvalifikāciju. Acīmredzami dubultā pieņēmuma liekvārdīgo raksturu jautājuma pēdējā daļā (“ja finansētās preces nav minētas kredītlīgumā vai ja kredītlīgums tika noslēgts kredīta atvēršanas veidā, neminot finansētās preces”) var izskaidrot, raugoties tieši no šāda aspekta.

49.

Direktīvas 87/102 14. panta nozīme ir likt dalībvalstīm veikt pasākumus pret tāda veida privātpersonu līgumisku rīcību, kas neļautu sasniegt ar direktīvu iecerētos rezultātus, proti, pasākumus, ar kuriem, pirmkārt, tiek piešķirts imperatīvs raksturs iekšējiem noteikumiem, ar kuriem īsteno [direktīvu] vai kuri atbilst citiem direktīvas noteikumiem (1. punkts), un, otrkārt, ar kuriem nodrošina, ka šie iekšējie noteikumi netiek apieti ar krāpnieciskiem paņēmieniem līgumu izveides posmā (2. punkts). Tātad minētais pants ir paredzēts, lai nodrošinātu efektīvu šo iekšējo noteikumu piemērošanu, taču man šķiet, ka tas nav atbilstošs, lai rekonstruētu saturu, kādam būtu jābūt šiem pašiem noteikumiem saskaņā ar citiem direktīvas noteikumiem; šis saturs ir atkarīgs tikai no šo pēdējo noteikumu interpretācijas.

50.

Līdz ar to uzskatu, ka 14. pants neiestājas pret to, ka dalībvalstis patērētāja tiesības celt prasību pret aizdevēju gadījumā, kad piegādātājs nav izpildījis savas saistības, pakļauj nosacījumam, ka kredītlīgumā ir jābūt minētai finansētajai precei vai pakalpojumam. Jautājums, vai dalībvalstis ir tiesīgas pakļaut savstarpējas atkarības noteikumu starp kredītlīgumu un pirkuma līgumu piemērošanu šādai norādei, ir jautājums, attiecībā uz kuru, pēc manām domām, 14. pants nav attiecināms un kuru savukārt var atrisināt, pamatojoties uz Direktīvas 87/102 11. pantu.

b) Vai attiecīgais kredītlīgums ietilpst Direktīvas 87/102 11. panta piemērošanas jomā?

51.

Gadījumā, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka – kā to apgalvo Franfinance – attiecīgo kredītlīgumu nav jāpārkvalificē par kredītu, kas domāts noteiktam mērķim, bet gan tas ir faktiska kredīta atvēršana, izmantojot norēķinu kontu, ir jāpārbauda, vai Franfinance piezīme, ka direktīvas 11. pantam nav nekādas ietekmes tiktāl, ciktāl tas neattiecas uz šādu līguma veidu, ir pamatota.

52.

Izdarot nelielu atkāpi, atzīmēšu kopā ar Komisiju, ka “kredītlīguma” definīcija Direktīvas 87/102 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē ir pietiekami plaša, lai ar to [varētu] noteikti saprast kredīta atvēršanu, izmantojot norēķinu kontu.

53.

Turklāt no direktīvas I pielikuma – kurā ietverts elementu, kurus dalībvalstis var saskaņā ar direktīvas 4. panta 3. punktu noteikt par obligāti iekļaujamiem kredītlīgumā, uzskaitījums – izriet, ka “kredītlīgumi noteiktu preču vai pakalpojumu iegādes finansēšanai” (pielikuma 1. punkts) ir tikai viens no kredītlīgumu veidiem, uz kuriem attiecas direktīvas noteikumi, papildus “kredītlīgumiem, kuros izmanto kredītkarti” (2. punkts), un “kredītlīgumiem, kuros izmanto norēķinu kontu un ko citādi direktīva neparedz” (3. punkts), un “citiem kredītlīgumiem, uz ko attiecas šī direktīva” (4. punkts) ( 22 ).

54.

Tātad uz kredītlīgumu, kurā izmanto norēķinu kontu, atbilstoši tā raksturam attiecas Direktīvas 87/102 piemērošanas joma.

55.

Savukārt jāatzīmē, ka starp kredītiem, uz kuriem saskaņā ar direktīvas 2. panta 1. punktu neattiecas šīs direktīvas piemērošanas joma, e) apakšpunktā ir minēti, tomēr neskarot šīs direktīvas 6. panta piemērošanu attiecībā uz tiem ( 23 ), “kredīt[i] kā avansu maksājum[i] norēķinu kontā, kuru nepiešķir kredītiestāde vai finanšu iestāde, kas apkalpo kredītkartes kontus”, vai, lai izmantotu terminus, kas ir ekvivalenti iepriekš 6. pantā minētajiem – “kredīta piešķiršanu kā avansu maksājumu norēķinu kontā, kas nav kredītkartes konti”.

56.

No lietas materiāliem nav viegli noteikt, vai norēķinu konts, ko Franfinance atvēra laulātajiem Rampioniem, nebija saistīts ar kredītkartes apkalpošanu. Katrā ziņā runa ir par Tribunal d’instance izdarāmo secinājumu, kas, uzskatot iesniedzējtiesas nolēmuma 5. lappusē, ka līguma, ko šajā gadījumā ir izmantojusi Franfinance, veids ir “pa daļām izmantojama kredīta, kas ir papildinājums pie pirkuma līguma, iepriekšējs piedāvājums, un tas ir piesaistīts kredītkartei” ( 24 ), šķiet, nosaka, ka minētais konts patiešām bija piesaistīts kredītkartes apkalpošanai.

57.

Tagad, abstrahējoties no problemātikas par kredītkartes, kas saistīta ar norēķinu kontu, ko Franfinance atvēra laulātajiem Rampioniem, esamību, ir jāuzdod jautājums, vai Direktīvas 87/102 11. pants var tikt piemērots ( 25 ) attiecībā uz tām kredīta atvēršanām, kurās izmanto norēķinu kontu.

58.

Šķiet, ka neviens elements šī panta redakcijā neliecina par pretējo. Franfinance atsaucei uz terminu “līgum[s] par to piegādi”, kas izmantots 2. punkta d) apakšpunktā, pilnībā nav nozīmes. Šis formulējums kā priekšnosacījums 2. punktā minēto noteikumu piemērošanai nenozīmē, ka tikai pirkuma līgums ir finansēts ar kredītlīgumu. Vārdi “par to piegādi” nesaista “pirkuma līgumu” gramatiskā nozīmē ar “kredītlīgumu”, bet gan ar “tajā minētajām precēm un pakalpojumiem”. Vēl jo vairāk, izteiciens “kredītlīgumā minētās preces vai pakalpojumi”, kas minēts d) apakšpunktā, noteikti nav jāsaprot kā tāds, kas paredz šādu preču vai pakalpojumu aprakstu kredītlīgumā, bet var tikt interpretēts un, pēc manām domām, tas ir jāinterpretē “preču vai pakalpojumu, kas finansēti ar kredītlīgumu” nozīmē. Turklāt atzīmēšu, ka 11. panta 2. punkta a) apakšpunkts tiktāl, ciktāl tajā ir atsauce uz kredītlīgumu, “lai iegādātos preces vai pakalpojumus”, arī šķiet ietveram tos kredītlīgumus, kas noslēgti vairāku pirkumu vai pakalpojumu finansējumam”.

59.

Arī neņemot vērā redakcijas elementus, nevarētu apgalvot, ka patērētāja aizsardzība savstarpējas atkarības starp kredītlīgumu un pirkuma līgumu aspektā nav pamatota gadījumā, kad kredītlīgums nozīmē kredīta atvēršanu, kurā tiek izmantots norēķinu konts.

60.

Saskaņā ar Direktīvas 87/102 divdesmit pirmo apsvērumu, kas domāts lai izskaidrotu iemeslu, kas ir 11. pantā minētā režīma ieviešanas pamatā, “attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, ko patērētājs ar līgumu apņēmies nopirkt uz kredīta [..], patērētājam vajadzētu vismaz turpmāk noteiktajos apstākļos attiecībā pret kredīta devēju būt tiesībām, kuras papildina viņa parastās līgumtiesības pret kredīta devēju un pret preču piegādātāju vai pakalpojumu sniedzēju”. Tāpat saskaņā ar šo pašu apsvērumu “iepriekšminētie apstākļi ir tādi, ka kredīta devējam un preču un pakalpojumu piegādātājam ir iepriekš noslēgts līgums, saskaņā ar ko kredīta devējs izsniedz kredītu šī piegādātāja patērētājiem ar mērķi ļaut iegādāties preces un pakalpojumus no šī piegādātāja”.

61.

Tātad runa ir par patērētāja papildu aizsardzību pret aizdevēju, kas ir cita persona, nevis piegādātājs [11. panta 2. punkta a) apakšpunkts], gadījumā, “kad kredītlīgumā minētās preces vai pakalpojumi nav piegādāti vai ir daļēji piegādāti, vai arī neatbilst līgumam par to piegādi” [11. panta 2. punkta d) apakšpunkts], aizsardzība, kas ir piemērojama “vismaz”, kad starp piegādātāju un kredīta devēju pastāv iepriekšēja rakstiska vienošanās, pamatojoties uz kuru patērētājs ir ieguvis kredītu [11. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkts], neskarot to, ka minētā aizsardzība stājas spēkā tikai pēc tam, kad “patērētājs ir cēlis prasību pret piegādātāju vai pakalpojumu sniedzēju, bet viņam nav izdevies iegūt apmierinošu rezultātu, uz ko viņam ir tiesības” [11. panta 2. punkta e) apakšpunkts].

62.

Šāda patērētāja papildu aizsardzība piegādātāja saistību neizpildes gadījumā, ko raksturo tiesības celt prasību pret aizdevēju, ir domāta, lai kompensētu patērētāja aizsardzības samazināšanos (salīdzinājumā ar gadījumu, kad kredītu tieši piešķir piegādātājs), kas citādi izrietētu no šīs patērētāja otrās puses “sadalīšanas”, kas ir raksturīga preču vai pakalpojumu pirkšanai, izmantojot kredītu, ko piešķir persona, kura nav piegādātājs; šīs sadalīšanas dēļ patērētājam būtu neiespējami atsaukties uz piegādes neizpildi, lai izvairītos no kredīta atmaksas.

63.

Tomēr ir acīmredzami, ka šādas patērētāju aizsardzības samazināšanās risks, pret ko paredz cīnīties 11. pants, pastāv pat gadījumā, kad kredītu var izlietot nevis vienam, bet vairākiem pirkumiem.

64.

Tādējādi domāju, ka nav iemesla uzskatīt, ka uz kredīta atvēršanu, izmantojot norēķinu kontu, kas domāts nenoteiktu preču un pakalpojumu finansēšanai, pēc tā būtības neattiecas Direktīvas 87/102 11. panta piemērošanas joma.

65.

Turklāt tas nenozīmē, ka patērētājam piešķiramo aizsardzību saskaņā ar šo pantu nevar modulēt atšķirīgi, lai varētu ņemt vērā šāda kredīta īpatnības salīdzinājumā ar kredītu, kas piešķirts vienam pirkumam.

66.

Tostarp 11. panta 2. punkts ir strukturēts tādā veidā, ka tas ļauj dalībvalstīm ieviest aizsargājošu tiesisko regulējumu, kas piemērots katra kredītlīguma veida īpatnībām. Faktiski 11. panta 2. punktā nav precizēts, kas ir jāietver minētajā patērētāja papildu aizsardzībā, proti, tieši kādam ir jābūt patērētājam esošo “tiesību celt prasību pret aizdevēju” priekšmetam. Šis precizējums ir atstāts dalībvalstu ziņā, kurām ar otro daļu ir atļauts noteikt, “cik lielā mērā un ar kādiem nosacījumiem šie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir īstenojami” ( 26 ).

67.

Šajā ziņā ir iespējami dažādi aizsardzības veidi, minēšu, piemēram, iespēju attiecībā pret kredīta devēju atsaukties uz piegādātāja saistību neizpildi, lai izvairītos no kredīta atmaksas vai to apturētu; prasība samazināt kredītu vai kredītlīguma laušana ar nosacījumu, ka kredīta devējam jāatdod jau veiktie maksājumi; prasība par pareizu pirkuma līguma izpildi uz kredīta devēja rēķina, ja tā priekšmets ir lietas, kuras patērē lietošanas procesā un kuras var aizstāt ar līdzīgas kvalitātes un kvantitātes analogu; un pat prasība kredīta devējam atlīdzināt zaudējumus, kas izriet no piegādātāja saistību neizpildes ( 27 ). Francijā Kodeksa L.311-20. un L.311-21. pants paredz: aizņēmēja pienākumi stājas spēkā tikai ar preces piegādes vai pakalpojuma sniegšanas dienu, kas faktiski praksē nozīmē, ka attiecībā uz kredīta devēju var atsaukties uz iebildi par neizpildi, ja tā ir notikusi sakarā ar to, ka prece nav piegādāta vai pakalpojums nav sniegts; kredītlīguma darbības apturēšana tiesas ceļā gadījumā, kad tiek apstrīdēta pirkuma līguma izpilde un automātiska kredīta atvēršanas atcelšana vai laušana, ja tiesas ceļā tiek lauzts vai atcelts pirkuma līgums.

68.

Var iedomāties, ka sakarā ar to, ka piegādātājs nav izpildījis dažādu preču vai pakalpojumu, ko patērētājs ir iegādājies laika gaitā uz kredīta, [piegādes vai sniegšanas noteikumus], izmantojot faktisku kredīta atvēršanu, izmantojot norēķinu kontu, tiesiskās aizsardzības līdzekļa pamatā, kas patērētājam ir pret kredīta devēju, var būt šī minētā neizpilde, lai uz laiku vai pilnībā izvairītos no pienākumiem, kuri kredīta atvēršanas līguma ietvaros attiecībā uz patērētāju izriet no šī konkrētā pirkuma, taču patērētājam nav tiesību uz visa līguma atcelšanu.

69.

Tā kā ir ticis atzīts, ka kredīta, kas piešķirts, izmantojot norēķinu kontu, atvēršanas līgums ietilpst Direktīvas 87/102 piemērošanas jomā un tātad ir pakļauts šīs direktīvas 11. panta noteikumiem, iesniedzējtiesai, ja tā uzskata, ka tai ir šādi jākvalificē šajā gadījumā laulāto Rampionu noslēgtais kredītlīgums, ir jānovērtē, kādā mērā valsts tiesību normas, kuras domātas minētā panta izpildei vai tam atbilst, var piemērot arī šādam līgumam ( 28 ) tā, lai neradītu rezultātu, kas ir pretējs direktīvā paredzētajam.

c) Direktīvas 11. panta noteikumu interpretācija un prasība par finansētās preces vai pakalpojuma pieminēšanu kredītlīgumā

70.

Tagad ir jāpārbauda, vai iepriekš minētais 11. pants pieļauj, ka valsts tiesību norma, kas domāta tā transponēšanai, pakļauj patērētāja tiesību celt prasību pret aizdevēju atzīšanu nosacījumam, ka finansētā prece vai pakalpojums ir minēts kredītlīgumā.

71.

Šajā ziņā piekrītu Komisijas un valdību, kuras iestājušas lietā, nostājai, ka šāds nosacījums nav saderīgs ar 11. pantu. Pretēji tam, ko apgalvo Franfinance, šāda nosacījuma ieviešanu nepieļauj 11. panta 2. punkta otrā daļa. Šis noteikums, ar kuru dalībvalstīm deleģē ne vien “pasākumu”, bet arī “nosacījumu”, atbilstoši kuriem var tikt īstenotas tiesības celt prasību pret aizdevēju, noteikšanas [kompetenci], acīmredzot neparedz apšaubīt šo tiesību rašanās [priekš]nosacījumus, kuri ir izsmeļoši noteikti 11. panta 2. punkta pirmajā daļā; toties ar to dalībvalstis pilnvaro precizēt tiesību īstenošanas procesuālos noteikumus ( 29 ).

72.

Tādējādi direktīvas 11. pants ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tad, kad patērētājs saņem kredītu preču vai pakalpojumu pirkumam no kādas citas personas, kura nav pakalpojumu sniedzējs, saskaņā ar iepriekšēju vienošanos starp šo personu un piegādātāju, kuram piemīt 11. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētās pazīmes, patērētājam gadījumā, kad pakalpojums tiek sniegts daļēji vai tas tiek sniegts neatbilstoši uz kredīta nopirktās preces vai pakalpojuma [noteikumiem], ir tiesības celt prasību pret aizdevēju pēc tam, kad tas ir veltīgi cēlis prasību pret piegādātāju, neatkarīgi no tā, vai minētā prece vai pakalpojums ir norādīts kredītlīgumā.

73.

Protams, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, kādā mērā atbilstīgās valsts tiesību normas var piemērot tādā veidā, lai tas nenovestu pie rezultāta, kurš ir pretējs tam, kāds ir iecerēts ar šādi interpretētās direktīvas 11. pantu.

74.

Visbeidzot, man šķiet lietderīgi precizēt, ņemot vērā gan iesniedzējtiesas, gan vairāku valdību, kuras iestājušās lietā, izdarītās atsauces uz šajā gadījumā acīmredzamas saiknes esamību starp kredītlīgumu un pirkuma līgumu, ka 11. pants patērētāja tiesības celt prasību pret aizdevēju gadījumā, kad piegādātājs neizpilda savas saistības, nepadara atkarīgas no šāda apstākļa. Šis pants paredz, ka patērētājam ir šīs tiesības vismaz tad, ja starp kredīta devēju un preču un pakalpojumu piegādātāju ir iepriekš noslēgts līgums, saskaņā ar ko kredīta devējs izsniedz kredītu šī piegādātāja patērētājiem preču un pakalpojumu iegādei no šī piegādātāja [direktīvas divdesmit pirmais apsvērums un 11. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkts].

75.

Tādējādi ierosinu Tiesai uz Tribunal d’instance uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Direktīvas 87/102 11. pants pieprasa, lai valsts tiesību normas par savstarpēju atkarību starp kredītlīgumu un preču vai pakalpojumu pirkuma līgumu, ar kurām transponē [šo pantu] vai kuras atbilst šī paša panta prasībām, varētu piemērot pat tad, ja kredītlīgumā nav minētas preces vai pakalpojumi, kuru iegāde tiek finansēta.

B – Par otro prejudiciālo jautājumu

1) Ievada apsvērumi un par pieņemamību

76.

No iesniedzējtiesas nolēmuma skaidri izriet, ka Tribunal d’instance uzdod jautājumu par iespēju tai piemērot pēc savas ierosmes nevis Direktīvas 87/102 noteikumus (kurus, kā atgādināju iepriekš, nevar piemērot tieši strīda starp privātpersonām ietvaros), bet iekšējo tiesību noteikumus, ar kuriem īsteno [direktīvas prasības] vai kuri atbilst pašas direktīvas [prasībām].

77.

Lai arī iesniedzējtiesas nolēmuma daļā par faktiem ir atgādināts, ka attiecīgās prāvas laikā Tribunal d’instance ar 2005. gada 1. jūnija starpspriedumu pēc savas ierosmes izvirzīja pamatus par Kodeksa pantiem par sliekšņa darījumiem un Kodeksa L.311-10. pantu tiktāl, ciktāl Kodekss paredz kredītlīgumā atsauci uz Kodeksa L.311-20. un turpmākajos pantos iekļautajiem noteikumiem par savstarpējo atkarību, nolēmuma pamatojuma daļā par otro prejudiciālo jautājumu savukārt tiek aplūkota tikai šo pēdējo minēto noteikumu, ar kuriem transponē iekšējās tiesībās direktīvas 11. un 14. pantu, piemērošana pēc tiesas ierosmes ( 30 ).

78.

Tādējādi, neskatoties uz otrā prejudiciālā jautājuma plašo formulējumu, pēc manām domām, tas ir jālasa, ņemot vērā iesniedzējtiesas nolēmuma pamatojumu kā tādu, kurā ir atsauce uz Kodeksa L.311-20. un turpmākajos pantos minēto noteikumu par savstarpēju atkarību piemērošanu pēc valsts tiesas pašas ierosmes kredītlīgumam un pirkuma līgumam tiktāl, ciktāl ar tiem transponē Direktīvas 87/102 11. pantu.

79.

Iesniedzējtiesa atgādina, ka saskaņā ar tādiem tās valsts tiesību sistēmas procesuālajiem noteikumiem, kādus tos ir interpretējusi Cour de Cassation, tiesa pēc savas ierosmes var izvirzīt tikai “norādošus” noteikumus, kas pieņemti vispārējās interesēs, nevis arī “aizsargājošus” noteikumus, kas pieņemti [noteiktas] personu kategorijas interesēs. Iesniedzējtiesa norāda, ka Cour de Cassation judikatūra tiktāl, ciktāl tajā ir noteikts, ka patēriņa kredīta sistēma tika ieviesta tikai patērētāja interesēs un tai nav saistības ar norādošajiem noteikumiem, neļauj piemērot Kodeksa L.311-20. un turpmākos pantus pēc tiesas pašas ierosmes.

80.

Lai izvērtētu šo Cour de Cassation nostājas pamatotību, iesniedzējtiesa lūdz Tiesu precizēt, vai tomēr Direktīvas 87/102 mērķis nav plašāks kā vienīgi patērētāju aizsardzība, proti, tādā veidā, ka tas attiecas arī uz tirgus organizāciju. Iesniedzējtiesa šķiet uzskatām, ka apstiprinošas atbildes gadījumā tā ir tiesīga pēc savas ierosmes piemērot Kodeksa L.311-20. un turpmāko pantu noteikumus kā norādošus noteikumus.

81.

Tiesas precizējums par Direktīvas 87/102 mērķi, ko lūgusi iesniedzējtiesa galvenokārt iekšējo tiesību procesuālo noteikumu un jēdzienu piemērošanas nolūkā, varētu tai likt piemērot pēc savas ierosmes Kodeksa L.311-20. un L.311-21. pantu. Tātad, raugoties no šāda viedokļa, runa ir par šo normu piemērošanu pēc tiesas ierosmes, ko veic atbilstoši iekšējām, nevis Kopienu tiesībām.

82.

To pateicis, es tomēr uzskatu, ka Tiesai ir jāaplūko pašlaik izvērtējamais prejudiciālais jautājums plašākā perspektīvā, proti, tā, lai norādītu iesniedzējtiesai, cik lielā mērā Kodeksa noteikumu piemērošanu pēc tās pašas ierosmes, iespējams, varētu atļaut saskaņā ar pašām Kopienu tiesībām, citiem vārdiem sakot, neskarot iepriekš minēto iekšējo tiesību procesuālo noteikumu piemērošanu, kas veikta, ņemot vērā ar Direktīvu 87/102 noteiktos mērķus.

83.

Tomēr Franfinance apstrīd otrā prejudiciālā jautājuma pieņemamību, apgalvojot, ka tas nav derīgs pamata strīda risinājumam. Tā uzsver, ka pretēji tam, kas teikts iesniedzējtiesas nolēmumā, laulātie Rampioni savā prasībā skaidri minēja jautājumu par savstarpēju atkarību starp no viņu puses parakstīto kredītlīgumu un pirkuma līgumu, it īpaši prasot iesniedzējtiesai atzīt pirmā līguma laušanu un “attiecīgi” atzīt otrā līguma spēkā neesamību. Tādējādi nav nekādas vajadzības tiesai piemērot pēc savas ierosmes noteikumus, uz kuriem jau ir atsaukušies prasītāji.

84.

Šajā ziņā atzīmēšu, ka no lietas materiāliem izriet, ka laulātie Rampioni prasīja ar Franfinance noslēgtā kredītlīguma laušanu tiesas ceļā “atbilstoši” ar KpK noslēgtā pirkuma līguma spēkā neesamības atzīšanai, kas bija galvenais prasījums viņu prasībā. Tomēr nešķiet, ka viņi, pamatojot kredītlīguma laušanas prasību, būtu skaidri atsaukušies uz Kodeksa L.311-20. un L.311-21. pantu. Lai arī man nešķiet nepamatoti uzskatīt, kā to būtībā izdarīja Franfinance, ka uz šiem pantiem laulātie Rampioni ir atsaukušies vismaz netieši, tomēr atzīmēšu, ka iesniedzējtiesai, šķiet, ir pretējs viedoklis un ka tieši šai tiesai, nevis Eiropas Kopienu Tiesai ir jāpieņem lēmums par šo jautājumu, jo tas ir pilnībā valsts procesuālo tiesību jautājums. Turklāt nešķiet, ka laulātie Rampioni tika prasījuši kredītlīguma laušanu tiesas ceļā kā pirkuma līguma laušanas tiesas ceļā sekas, kas tika lūgts pakārtoti.

85.

Tādējādi nešķiet acīmredzami, ka – kā to apgalvo Franfinance – ar otro prejudiciālo jautājumu prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ka problēmai ir teorētisks raksturs. Līdz ar to man nešķiet, ka var tikt apšaubīta minētā jautājuma pieņemamība.

2) Par lietas būtību

86.

Attiecībā uz Kopienu likumdevēja iecerētajiem mērķiem, pieņemot Direktīvu 87/102, no tās apsvērumiem izriet, ka šī direktīva bija paredzēta, lai izlīdzinātu atšķirības starp dalībvalstu tiesiskajiem regulējumiem jautājumā par patēriņa kredītu ar dubultu mērķi, proti, nodrošināt patēriņa kredīta kopējā tirgus izveidošanu (trešais un piektais apsvērums) un patērētāju, kuri piesakās uz šādu kredītu, aizsardzību (sestais, septītais un devītais apsvērums) ( 31 ). Tieši to atgādina Komisija un Francijas, Itālijas un Spānijas valdības savos rakstveida apsvērumos par otro prejudiciālo jautājumu.

87.

It īpaši attiecībā uz pirmo mērķi direktīvas apsvērumos ir uzsvērts, ka “šīs atšķirības [tiesību aktos] var novest pie izkropļotas konkurences starp kredīta devējiem kopējā tirgū” (otrais apsvērums), ka tās “ierobežo patērētāja iespējas saņemt kredītu citā dalībvalstī; tā kā tās ietekmē pieprasītā kredīta apjomu un īpatnības, kā arī preču un pakalpojumu iegādi” (trešais apsvērums), attiecīgi “[iespaido] to preču un pakalpojumu brīvu apriti, kurus patērētājs iegādājas uz kredīta”, un “tādējādi tieši ietekmē kopējā tirgus darbību” (ceturtais apsvērums), lai gan “kopējā patēriņa kredītu tirgus izveide sniegtu labumu gan patērētājiem, kredīta devējiem, ražotājiem, preču vairumtirgotājiem un mazumtirgotājiem, gan arī pakalpojumu sniedzējiem” (piektais apsvērums).

88.

Tādējādi nav šaubu, ka ar Direktīvu 87/102 paredzētā valsts tiesisko regulējumu tuvināšana jautājumā par patēriņa kredītu nav domāta tikai, lai nodrošinātu minimālo patērētāju aizsardzību katrā dalībvalstī, bet arī, vispirms, lai attiecībā uz patēriņa kredītu radītu vienveidīgākus konkurences nosacījumus Kopienas teritorijā, novēršot galvenos tiesiskā regulējuma iemeslus, kas ir šķēršļu un izkropļotas konkurences starp kredīta devējiem kopējā tirgū pamatā, ar tādām priekšrocībām kā efektīva ekonomika gan patēriņa kredīta tirgū, gan to preču un pakalpojumu, kuras var iegādāties ar kredītu, tirgū.

89.

Tādējādi nešķiet, ka varētu piekrist interpretācijai, saskaņā ar kuru Direktīvas 87/102 noteikumi un līdz ar to valsts tiesību noteikumi, ar kuriem šo direktīvu transponē, ir noteikti tikai patērētāju aizsardzības aspektā. Katrā ziņā iesniedzējtiesai, nevis Tiesai ir jāizvērtē vai, ņemot vērā Direktīvas 87/102 precizētos mērķus, valsts noteikumi, ar kuriem to transponē, starp kuriem ir Kodeksa L.311-20. un L.311-21. pants, ir (kā man tas šķiet iespējams) jākvalificē kā “norādoši noteikumi”, lai tiesa tos varētu piemērot pēc savas ierosmes saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām.

90.

Turklāt es neuzskatu, ka atbilde uz otro prejudiciālo jautājumu varētu aprobežoties ar apsvērumiem, kas minēti iepriekš. Manuprāt, faktiski ar šo jautājumu, ja to aplūko, ņemot vērā argumentāciju iesniedzējtiesas nolēmumā, tiek izvirzīts jautājums par noteikumu, kas minēti Kodeksa L.311-20. un L.311-21. pantā, piemērošanu pēc pašas tiesas ierosmes plašākā nozīmē. Uzdodot jautājumu par to, cik lielā mērā risinājumi, kurus Tiesa apkopojusi spriedumos lietās Océano Grupo Editorial un Salvat Editores un Cofidis, ir transponējami attiecībā uz patēriņa kredīta sistēmu ( 32 ), būtībā Tribunal d’instance lūdz Tiesu arī norādīt, vai valsts tiesai ir atļauts piemērot pēc savas ierosmes Kodeksa L.311-20. un L.311-21. pantā minētos noteikumus saskaņā ar Kopienu tiesībām, pat, ja valsts procesuālajās tiesībās tas nav paredzēts.

91.

Tādējādi es piekrītu Komisijas piezīmei, ka, lai atbildētu uz otro prejudiciālo jautājumu, ir jānosaka, vai aizsardzība, ko attiecībā uz patērētāju ir paredzēts nodrošināt ar Direktīvu 87/102, nozīmē, ka valsts tiesa var piemērot pēc savas ierosmes valsts tiesību normu par patērētāja aizsardzību, ar kuru transponē šīs pašas direktīvas 11. panta 2. punktu ( 33 ).

92.

Komisija un Itālijas un Spānijas valdības ir izteikušās par labu apstiprinošai atbildei uz šādu jautājumu galvenokārt tāpēc, ka iemesli, kas lika Tiesai nospriest spriedumos lietās Océano Grupo Editorial un Salvat Editores un Cofidis, ka tiesību, kuras ir paredzēts piešķirt patērētājiem ar Direktīvu 93/13, efektīva aizsardzība prasa, lai valsts tiesa varētu pēc savas ierosmes izvērtēt līguma klauzulas negodīgo raksturu, ir atbilstoši arī izskatāmajā lietā.

93.

Austrijas un Francijas valdības nepiekrīt šai nostājai. Austrijas valdība atzīmē, ka tikai dalībvalstu ziņā ir noteikt to tiesību, kuras ir iecerēts piešķirt patērētājam ar Direktīvu 87/102, tiesiskās aizsardzības noteikumus un ka, lai arī tām ir jānodrošina reāla aizsardzība, tas noteikti nenozīmē pienākumu vai iespēju valsts tiesām piemērot pēc savas ierosmes noteikumus, kas aizsargā patērētāju. Arī Francijas valdība atsaucas uz dalībvalstu procesuālās autonomijas principu, kas it īpaši ir apstiprināts aplūkojamā jautājumā ar Direktīvas 87/102 11. panta 2. punkta otro daļu, un tā uzskata, ka Cour de cassation judikatūra, kas nepieļauj tiesai pēc savas ierosmes izvirzīt noteikumus par savstarpēju atkarību starp kredītlīgumu un pirkuma līgumu, nepārkāpj līdzvērtības un efektivitātes principus, kuri saskaņā ar Kopienu judikatūru ierobežo šo procesuālo autonomiju. It īpaši, raugoties no aizsardzības efektivitātes viedokļa, Francijas valdība uzsver, ka minētā judikatūra patērētājam nepadara nedz pārmērīgi grūtu, nedz arī praktiski neiespējamu prasīt tiesai konstatēt minēto noteikumu piemērošanas nosacījumu esamību, kas turklāt ir atzinums, ko neviens Kodeksa noteikums neliek patērētājam prasīt noteiktā termiņā. Visbeidzot, saskaņā ar Francijas valdības teikto spriedumi lietās Océano Grupo Editorial un Salvat Editores un Cofidis nav atbilstoši šajā gadījumā tāpēc, ka tajos minētie risinājumi ir balstīti uz Direktīvas 93/13 noteikumiem, kuriem nav ekvivalentu Direktīvā 87/102.

94.

No savas puses atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalstu tiesu pienākums ir, piemērojot EKL 10. pantā izteikto sadarbības principu, nodrošināt tiesisko aizsardzību, kas indivīdiem izriet no Kopienu tiesību tiešās iedarbības. Ja nav Kopienu tiesiskā regulējuma šajā jautājumā, katras dalībvalsts tiesiskajā kārtībā ir jānosaka kompetentās tiesas un jānoregulē procesuālā kārtība prasībām, kas paredzētas, lai nodrošinātu tiesības, kas indivīdiem izriet no Kopienu tiesību tiešās iedarbības. Tomēr šī kārtība nedrīkst būt nelabvēlīgāka par to, kas attiecas uz iekšēja rakstura līdzīgām prasībām, ne arī padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, ko piešķir Kopienu tiesību sistēma ( 34 ).

95.

Runa ir par labi pazīstamiem dalībvalstu “procesuālās autonomijas” principiem un ar tiem saistītiem ierobežojumiem, ko raksturo aizsardzības “līdzvērtības” un “efektivitātes” nosacījumu ievērošana. Šos principus, kurus izvirza saistībā ar to tiesību, kuras indivīdiem sniedz Kopienu tiesību noteikumi, kuriem ir tieša iedarbība, tiesisko aizsardzību, ir jāuzskata par piemērojamiem tādā pašā veidā attiecībā uz tiesību, kuras indivīdiem sniedz valsts tiesību noteikumi, ar kuriem īsteno vai kuri atbilst Kopienas direktīvas noteikumiem, tiesisko aizsardzību. Faktiski kā vienā, tā otrā gadījumā vēl aizvien runa ir par “Kopienu izcelsmes” tiesībām, un būtu pilnīgi neatbilstoši atzīt, ka procesuālās autonomijas ierobežojumi, kādi ir dalībvalstīm, organizējot šo tiesību tiesisko aizsardzību, varētu būt stingrāki, ja direktīva ir tikusi transponēta valsts tiesībās, nekā tad, ja tā nav transponēta.

96.

Principā ir jāatzīst, ka aizsardzības efektivitātes princips tiek ievērots tad, kad detalizēti procesuālie noteikumi, kas domāti, lai nodrošinātu Kopienu izcelsmes tiesību aizsardzību, sniedz indivīdiem atbilstošu iespēju atsaukties uz šīm tiesībām tiesu līmenī ( 35 ). Pārāk īsi noilguma termiņi vai pārmērīgi pierādīšanas pienākumi var padarīt iespēju indivīdiem atsaukties uz šīm tiesībām tiesā grūtu vai praktiski neiespējamu.

97.

Valsts procesuālo tiesību normas un principi par tiesas iniciatīvas pilnvarām neapšaubāmi pieder pie minēto procesuālo noteikumu jomas. Lai arī ir taisnība, ka aizliegums valsts tiesai pēc savas ierosmes piemērot noteikumus, kas piešķir tiesības, kuras piešķirtas ar Kopienu tiesībām, neapdraud iespēju indivīdam, kuram ir šīs tiesības, pašam atsaukties uz tām tiesu līmenī, tomēr ir jāatgādina, ka Tiesa jau [savulaik] ir nospriedusi, ka efektīva Kopienu izcelsmes tiesību aizsardzība var noteiktos apstākļos, neskatoties ne uz ko, paredzēt iespēju valsts tiesai rīkoties pēc savas ierosmes.

98.

Faktiski spriedumā lietā Peterbroeck ( 36 ) Tiesa atzina, ka Kopienu tiesības neļauj piemērot tādu valsts procesuālu noteikumu, kas tādos apstākļos kā tiesvedībā, kas norisinājusies iesniedzējtiesā, aizliedz valsts tiesai izvērtēt pēc savas ierosmes iekšējo tiesību pasākuma saderību ar Kopienu tiesību noteikumu, ja šo Kopienu tiesību noteikumu indivīds jau nav izvirzījis noteiktajā termiņā. Šajā pašā spriedumā Tiesa norādīja, ka “katrs gadījums, kurā rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma padara neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Kopienu tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs normas vietu procesā kopumā, tā norisi un īpatnības dažādās valstu tiesu instancēs” ( 37 ).

99.

Spriedumā lietā Océano Grupo Editorial un Salvat Editores Tiesa, lai arī tā skaidri neatsaucās uz tās judikatūru, kas minēta šo secinājumu 94. punktā, attiecībā uz jurisdikcijas noteikšanas klauzulu līgumā, kas noslēgts starp patērētāju un profesionāli Direktīvas 93/13 nozīmē, uzskatīja, ka patērētāja efektīvu aizsardzību var sasniegt tikai, ja valsts tiesai būs iespēja pēc savas ierosmes spriest par šāda noteikuma negodīgo raksturu šīs direktīvas nozīmē ( 38 ). Tiesa bija nonākusi pie šādiem secinājumiem, tikai pamatojoties uz šādiem apsvērumiem, kas minēti šī sprieduma 26. punktā:

“Direktīvas 93/13 6. panta mērķi, kas liek dalībvalstīm paredzēt, ka patērētājiem nav saistoši negodīgi noteikumi, nevarēs sasniegt, ja patērētājiem pašiem būs pienākums izvirzīt šiem noteikumiem piemītošo negodīgo raksturu. Strīdos, kuru vērtība bieži ir ierobežota, advokāta honorārs var būt lielāks par attiecīgajām interesēm, kas [savukārt] var atturēt patērētāju no tā aizstāvības pret negodīgu noteikumu piemērošanu. Ja tas tā ir, ka virknē dalībvalstu procesuālie noteikumi ļauj šādos strīdos privātpersonām pašām aizstāvēties, pastāv būtisks risks, ka it īpaši sakarā ar [tiesību] nepārzināšanu patērētājs neatsauksies uz noteikumu, ar kuriem tas ir saskāries, negodīgo raksturu.”

100.

Tādējādi Tiesa secināja par vajadzību atļaut tiesai iejaukties pēc savas ierosmes, lai nodrošinātu ar Direktīvu 93/13 iecerēto patērētāja aizsardzības efektivitāti tāpēc, ka nesamērīgums starp strīda apmēru un advokātiem maksājamiem honorāriem var atturēt patērētāju aizstāvēt savas tiesības tiesas ceļā vai, ja viņš saskaņā ar valsts tiesībām ir tiesīgs to darīt, pašaizstāvēties, kas būtu neadekvāti.

101.

Šādus apsvērumus Tiesa atkārtoja vēlākā spriedumā lietā Cofidis ( 39 ), lai atzītu, ka procesuālais noteikums, kas nepieļauj, ka valsts tiesa līdz pārskatīšanas lūguma noilguma termiņa beigām pēc savas ierosmes vai pēc patērētāja iebildes izvirza noteikuma, kura izpildi pieprasa profesionālis, negodīgo raksturu, ir tāds, kas padara par pārmērīgi grūtu strīdos, kuros patērētāji ir atbildētāji, piemērot ar direktīvu iecerēto tiem piešķiramo aizsardzību ( 40 ).

102.

Tomēr tāpat kā Komisija un Spānijas valdība arī es uzskatu, ka minētie apsvērumi ir pilnībā derīgi arī attiecībā uz no Direktīvas 87/102 izrietošo patērētāja tiesību aizsardzību. Pat teikšu, ka tie ir vēl jo vairāk derīgi šajā otrajā situācijā tāpēc, ka, ja patērētājs iegādājas preces vai pakalpojumus uz kredīta, tad tas parasti ir tāpēc, ka viņa paša finansiālie resursi ir visai ierobežoti, kas ir iemesls, kura dēļ risks, ka ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas viņu atturēs no aizstāvības vai vismaz no atbilstošas savu tiesību aizstāvības tiesu līmenī, ir vēl konkrētāks.

103.

Tostarp man nešķiet, ka apstāklis, ka Direktīvā 87/102 trūkst noteikumu, kas būtu analogi Direktīvas 93/13 6. un 7. panta noteikumiem, kā to uzsvēra Francijas valdība, varētu ietekmēt [šo secinājumu] pretējā nozīmē.

104.

Attiecībā uz pēdējās minētas direktīvas 6. pantu, kas – patiešām – ir pamats Tiesas argumentācijai, kas izklāstīta sprieduma lietā Océano Grupo Editorial un Salvat Editores 26. punktā (skat. iepriekš šo secinājumu 99. punktu), nedomāju, ka tā redakcija ir noteicošs faktors šajā argumentācijā. Liekot dalībvalstīm paredzēt, “ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, [..] nav saistoši patērētājam”, šajā pantā tikai tiek izskaidrota aizsardzības būtība, kuru ir iecerēts piešķirt ar Direktīvu 93/13 patērētājam materiālo tiesību līmenī pret negodīgiem noteikumiem, par kuriem nav bijusi individuāla vienošanās un kurus var klasificēt par negodīgiem šīs direktīvas nozīmē; turpretim Tiesas argumentācija galvenokārt ir vērsta uz īpašiem nosacījumiem par strīda un procedūras, kas nepieciešama tā atrisināšanai, raksturu, kā arī uz iespējamo šķērsli, ko tie rada materiālā juridiskā stāvokļa, ko iecerēts ar minēto direktīvu piešķirt patērētājam, efektīvai aizsardzībai.

105.

Lai arī Direktīvas 87/102 11. panta 2. punktā nav konkretizētas “robežas” patērētāju tiesībām celt prasību pret kredīta devēju un to definēšana ir atstāta dalībvalstu ziņā, tomēr šis punkts nozīmē, ka šīs tiesības piešķir patērētājiem valsts tiesību sistēmā, kad ir izpildīti noteikti apstākļi; un Kopienu tiesības vispārīgākā veidā prasa, lai valsts procesuālajās tiesībās būtu nodrošināta efektīva šo tiesību, kuras patērētājiem ir piešķirtas ar valsts materiālajām tiesībām, bet kuras ir atvasinātas no Kopienu tiesībām, aizsardzība. Tomēr pastāv risks, ka gadījumos, kad tiesai nav ļauts rīkoties pēc savas ierosmes, šādu efektīvu aizsardzību var kavēt ar apstākļiem, kas saistīti ar konkrētā strīda raksturu, un procedūru, kas nepieciešama, lai to atrisinātu, kā to atzīmēja Tiesa sprieduma lietā Océano Grupo Editorial un Salvat Editores 26. punktā.

106.

Attiecībā uz Direktīvas 93/13 7. pantu patiešām Tiesa šī sprieduma 27. un 28. punktā ir atzīmējusi, ka iespēja pēc savas ierosmes izvirzīt līguma klauzulas negodīgo raksturu arī ir atbilstošs līdzeklis mērķa – kas dalībvalstīm ir jāsasniedz atbilstoši šim pantam – īstenošanai: tām ir jāizskauž negodīgu noteikumu iekļaušana līgumos, kas noslēgti starp profesionāli un patērētāju. Tomēr man šķiet, ka, ņemot vērā šī sprieduma jēgu, šis apsvērums ir tikai papildu arguments risinājumam, kādu atzinusi Tiesa attiecībā uz nepieciešamību ļaut tiesai iejaukties pēc savas ierosmes, kas ir risinājums, pie kura, kā jau to atzīmēju iepriekš, Tiesa bija nonākusi šī paša sprieduma 26. punktā minētajā argumentācijā, kas ir vērsta tikai uz apstākļiem, kas attur patērētāju piemēroti aizstāvēt tiesā juridisko stāvokli, ko tam ir iecerēts piešķirt ar Direktīvu 93/13.

107.

Raugoties no cita aspekta, atzīmēšu, ka tas, ka lietu, kas atrodas Tribunal d’instance izskatīšanā, ierosināja laulātie Rampioni, un ka viņus pārstāvēja advokāts, lai arī attiecīgajās valsts lietās, kuru rezultātā tapa spriedumi lietās Océano Grupo Editorial un Salvat Editores un Cofidis, patērētāji atbildētāji nebija ieradušies uz tiesu, šajā gadījumā nepamato citādu secinājumu attiecībā uz nepieciešamību ļaut tiesai iejaukties pēc savas ierosmes efektīvai patērētāja tiesību aizsardzībai. Faktiski problēma ir jārisina vispārējā līmenī, proti, ņemot vērā strīda raksturu un tiesvedības raksturīgās iezīmes, kādas ir vajadzīgas, lai to atrisinātu, tādējādi abstrahējoties no konkrētiem katras tiesvedības apstākļiem. Turklāt, manuprāt, nav pieņemami, ka pats patērētāja aizsardzības noteikums varētu tikt uzskatīts par piemērojamu pēc savas ierosmes attiecībā uz vienu patērētāju, bet ne attiecībā uz citu tikai tāpēc, ka pirmais nav varējis aizstāvēties tiesā ar advokāta palīdzību, bet otrais, tieši pretēji, to ir izdarījis.

108.

Tādējādi ierosinu Tiesai šādi atbildēt uz otro prejudiciālo jautājumu:

Direktīvas 87/102 mērķis nav tikai aizsargāt tos patērētājus, kuri piesakās uz patēriņa kredītu, bet arī un vispirms nodrošināt patēriņa kredīta kopējā tirgus izveidošanu.

Tiesību, kuras ar Direktīvas 87/102 11. pantu ir paredzēts piešķirt patērētājiem, efektīva aizsardzība nozīmē, ka valsts tiesa var pēc savas ierosmes piemērot valsts tiesību noteikumus par savstarpēju atkarību starp kredītlīgumu un preču vai pakalpojumu pirkuma līgumu, ar kuriem īsteno šo pantu vai kuri atbilst šī panta prasībām.

V – Secinājumi

109.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunal d’instance de Saintes ar 2005. gada 16. novembra nolēmumu uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)

Padomes 1986. gada 22. decembra Direktīvas 87/102/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu 11. pants pieprasa, lai valsts tiesību normas par savstarpēju atkarību starp kredītlīgumu un preču vai pakalpojumu pirkuma līgumu, ar kurām transponē [šo pantu] vai kuras atbilst šī paša panta prasībām, varētu piemērot pat tad, ja kredītlīgumā nav minētas preces vai pakalpojumi, kuru iegāde tiek finansēta;

2)

Direktīvas 87/102 mērķis nav tikai aizsargāt tos patērētājus, kuri piesakās uz patēriņa kredītu, bet arī un vispirms nodrošināt patēriņa kredīta kopējā tirgus izveidošanu.

Tiesību, kuras ar Direktīvas 87/102 11. pantu ir paredzēts piešķirt patērētājiem, efektīva aizsardzība nozīmē, ka valsts tiesa var pēc savas ierosmes piemērot valsts tiesību noteikumus par savstarpēju atkarību starp kredītlīgumu un preču vai pakalpojumu pirkuma līgumu, ar kuriem īsteno šo pantu vai kuri atbilst šī panta prasībām.


( 1 ) Oriģinālvaloda – itāļu.

( 2 ) OV 1987, L 42, 48. lpp. Vispirms šo Direktīvu grozīja ar Padomes 1990. gada 22. februāra Direktīvu 90/88/EEK (OV L 61, 14. lpp.), vēlāk ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīvu 98/7/EK (OV L 101, 17. lpp.).

( 3 ) Likums par patērētāju informēšanu un aizsardzību atsevišķu kredīta darījumu jomā (pazīstams arī kā “Scrivener likums”, 1978. gada 11. janvāraJORF, 299. lpp.).

( 4 ) Likums par patērētāju informēšanu un aizsardzību, kā arī dažādām komercpraksēm (1989. gada 29. jūnijaJORF, 8047. lpp.).

( 5 ) Likums, ar ko ievieš patērētāju kodeksu – leģislatīvā daļa (1993. gada 27. jūlijaJORF, 10538. lpp.).

( 6 ) Dekrēts par patērētāju kodeksu – reglamentējošā daļa (1997. gada 3. aprīļaJORF, 78. lpp.).

( 7 ) Visām secinājumos minētajām nacionālajām tiesību normām ir neoficiāls tulkojums.

( 8 ) It īpaši Cass. Civ., 2002. gada 10. jūlijs, Bull. I, Nr. 195, 149. lpp., kurā norādīts, ka ar Kodeksa L.311-2., L.311-8. un L.311-10. pantu noteikto pienākumu pārkāpumus, pat ja tie ir saistoši, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem, var apstrīdēt tikai pēc personas, kuru šie noteikumi paredz aizsargāt, pieprasījuma.

( 9 ) 2000. gada 27. jūnija spriedums apvienotajās lietās no C-240/98 līdz C-244/98 Océano Grupo Editorial un Salvat Editores (Recueil, I-4941. lpp.) un 2002. gada 21. novembra spriedums lietā C-473/00 Cofidis (Recueil, I-10875. lpp.).

( 10 ) Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.).

( 11 ) Cass. Civ., 2004. gada 23. novembris, Bull. I, Nr. 287, 241. lpp.

( 12 ) 2004. gada 5. oktobra spriedums apvienotajās lietās no C-397/01 līdz C-403/01 Pfeiffer u.c. (Recueil, I-8835. lpp., 108. un 109. punkts un tajos minētā judikatūra).

( 13 ) Turpat, 110. punkts.

( 14 ) Turpat, 113. punkts.

( 15 ) Šajā ziņā skat. citu starpā 1997. gada 17. septembra spriedumu lietā C-54/96 Dorsch Consult (Recueil, I-4961. lpp., 45. punkts).

( 16 ) Šajā ziņā atļaušos atzīmēt, ka valsts tiesību noteikumā par savstarpēju atkarību, kas šajā lietā tiek aplūkots konkrētāk, proti, noteikums, kas paredz kredītlīguma pamatotu laušanu vai atcelšanu, ja pirkuma līgums, attiecībā uz kuru tas tika noslēgts, pats tiek tiesas ceļā lauzts vai atcelts (Kodeksa L.311-21. panta pirmā daļa, otrais teikums) nav nekādas skaidras atsauces uz finansētās preces vai pakalpojuma pieminēšanu kredītlīgumā.

( 17 ) Iepriekš minētais spriedums lietā Pfeiffer u.c., 115. punkts.

( 18 ) Turpat, 116. punkts.

( 19 ) Komisija ir izteikusi savu viedokli rakstveida apsvērumu 18. un 19. punktā. Tostarp atgādināšu, ka – kā jau Tiesai bija iespēja to precizēt – tās kompetencē ir izlemt prejudiciālā kārtā par Kopienu iestāžu pieņemto aktu interpretāciju neatkarīgi no tā, vai šiem aktiem ir tieša iedarbība (1997. gada 10. jūlija spriedums lietā C-261/95 Palmisani, Recueil, I-4025. lpp., 21. punkts).

( 20 ) Franfinance uzsver, ka laulāto Rampionu parakstītā kredīta iepriekšējā piedāvājuma II-1. pants nozīmē, ka viņiem “ir atļauts noņemt naudu no [viņu] Franfinance konta maksimāli atļautās overdrafta summas apmērā, lai finansētu pirkumus no [KpK] vai ar to saistītām sabiedrībām”.

( 21 ) Direktīvas 87/102 7. pants ir izteikts šādā redakcijā: “Gadījumā, kad piešķirts kredīts preču iegādei, dalībvalstis izstrādā nosacījumus, saskaņā ar kuriem preces var paņemt atpakaļ, īpaši, ja patērētājs nav devis savu piekrišanu. Turklāt tās nodrošina to, ka, ja kreditors atgūst savā īpašumā preces, norēķināšanos pušu starpā veic tā, lai nodrošinātu to, ka šī paņemšana atpakaļ neizraisa netaisnīgu iedzīvošanos uz citu rēķina.”

( 22 ) Tas nav nejauši, ka attiecīgais pielikums paredz tikai 1. punktā, proti, tikai “attiecībā uz kredītlīgumiem, kuru priekšmets ir preču vai pakalpojumu piegāde”, “aprakstu precēm un pakalpojumiem, kas ir līguma priekšmets”, kā elementu, kuru var uzskatīt par būtisku.

( 23 ) Attiecībā uz šāda veida līgumiem 6. pantā ir paredzēts pienākums sniegt patērētājam informāciju, kas ir saistošs kredīta devējai iestādei vai finanšu iestādei attiecībā pret patērētāju.

( 24 ) Kodeksa pielikumā esošais [kredīta] veids Nr. 6, redakcijā, kas bija spēkā attiecīgajā laikā. Mans izcēlums.

( 25 ) Nemaz nerunājot par to, ka es šeit nedodu mājienu attiecībā uz tiešu piemērojamību.

( 26 ) Turklāt uz jautājumu, vai Direktīvas 87/102 11. panta 2. punkts ir pietiekami precīzs un beznosacījuma attiecībā uz patērētājam piešķiramo tiesību raksturu, neattiecas ar Tribunal d’instance lūgumā sniegt atbildi uz prejudiciālu jautājumu izvirzītā problemātika, un es šajā sakarā neizvērsīšu diskusiju. Šajā sakarā apstiprinošā nozīmē skatīt ģenerāladvokāta Lenca [Lenz] 1995. gada 7. decembrī sniegtos secinājumus lietā El Corte Inglés, kā rezultāta tapa 1996. gada 7. marta spriedums lietā C-192/94 (Recueil, I-1281. lpp., 11.–13. punkts), kas secināja no Direktīvas 87/102 11. panta “par noteiktām minimālām tiesībām, izmantojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus”, kuras ir jāpiešķir patērētājam.

( 27 ) Valsts tiesiskais regulējums kas visvairāk paplašina patērētāja aizsardzības pret kredīta devēju jomu, ir tas, kas ir spēkā Apvienotajā Karalistē. 1974. gada Consumer Credit Act 75. sadaļā faktiski ir paredzēts attiecībā uz kredītu, uz kuru attiecas šī likuma prasības un kas ir piešķirts patērētājam saskaņā ar iepriekšēju vienošanos starp kredīta devēju un piegādātāju, ka krāpšanas gadījumā (“misrepresentation”) vai piegādātāja saistību neizpildes gadījumā patērētājam pret kredīta devēju ir [tiesības uz] analogu prasību (“a like claim”). Runa ir par solidāru atbildību (“joint and several liability”) starp kredīta devēju un piegādātāju (tādējādi bez iepriekšēja pienākuma apspriest preces ar piegādātāju), kas pat ietver atbildību par zaudējumiem sakarā ar piegādātāja saistību neizpildi.

( 28 ) Es domāju, piemēram, par L.311-20. un L.311-21. pantu, kas paredzēti tikai attiecībā uz “kredītiem, kas domāti noteiktam mērķim”, piemērošanu pēc analoģijas.

( 29 ) Manuprāt, šie noteikumi arī varētu ietvert Direktīvas 11. panta 2. punkta e) apakšpunktā minētā nosacījuma konkretizēšanu, proti, iepriekšēju prasību, kas patērētājam jāceļ attiecībā pret piegādātāju, kurš nav izpildījis savas saistības, pirms prasības pret kredīta devēju celšanas gadījumā, kad, piemēram, pietiek ar to, ka nav saņemta atbilde uz brīdinājuma vēstuli, vai ja nepieciešams, lai prasība būtu izrādījusies veltīga.

( 30 ) Vēl jo vairāk, otrais prejudiciālais jautājums nebūtu atbilstošs attiecīgā strīda risinājumam, ja to izvērtētu saistībā ar iespējamo Kodeksa noteikumu par sliekšņa darījumiem – ar kuriem neīsteno Direktīvu 87/102, bet gan Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvu 85/577/EEK par patērētāju aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31. lpp.) – vai Kodeksa L.311-10. panta 3. punkta, kurā paredzēta atsauce kredītlīgumā uz savstarpējas atkarības noteikumiem, kas minēti L.311-20. un turpmākajos pantos, piemērošanu pēc savas ierosmes, ko iesniedzējtiesa paredzēja savā 2005. gada 1. jūnija starpspriedumā, tomēr Direktīva 87/102 neprasa paredzēt šādu atsauci.

( 31 ) 2000. gada 23. marta spriedums lietā C-208/98 Berliner Kindl Brauerei (Recueil, I-1741. lpp., 20. punkts) un 2004. gada 4. marta spriedums lietā C-264/02 Cofinoga (Recueil, I-2157. lpp., 25. punkts).

( 32 ) Skat. iepriekš šo secinājumu 26. punktu.

( 33 ) Skat. Komisijas rakstveida apsvērumus, 33. punkts.

( 34 ) Skat. it īpaši 1976. gada 16. decembra spriedumus lietā 33/76 Rewe (Recueil, 1989. lpp., 5. punkts) un lietā45/76 Comet (Recueil, 2043. lpp., 12.–16. punkts); 1983. gada 9. novmbra spriedumu lietā 199/82 San Giorgio (Recueil, 3595. lpp., 12. punkts) un 1995. gada 14. decembra spriedumu lietā C-312/93 Peterbroeck (Recueil, I-4599. lpp., 12. punkts).

( 35 ) Ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] savos secinājumos, kas sniegti 1995. gada 15. jūnijā apvienotajās lietās C-430/93 un C-431/93 Van Schijndel un Van Veen (Recueil, I-4705. lpp., 25. punkts), kuru rezultātā tapa 1995. gada 14. decembra spriedums, uzskatīja par “pietiekamu” efektivitātes principa ievērošanas nolūkā, “ka valsts procesuālie noteikumi sniedz indivīdiem faktisku iespēju atsaukties uz savām tiesībām”.

( 36 ) Iepriekš minētais spriedums lietā Peterbroeck, 21. punkts.

( 37 ) Turpat, 14. punkts. Šo pašu analīzes kritēriju Tiesa vēlāk piemēroja arī iepriekš minētajā spriedumā lietā Cofidis, 37. punkts.

( 38 ) Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Océano Grupo Editorial un Salvat Editores, 26. punkts.

( 39 ) Iepriekš minētais spriedums lietā Cofidis, 33. un 34. punkts.

( 40 ) Turpat, 36. punkts.

Top