ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 15. februārī (1)

Lieta C‑386/05

Color Drack GmbH

pret

LEXX International Vertrieb GmbH

(Oberster Gerichtshof (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Regula (EK) Nr. 44/2001 – 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts – Īpašā jurisdikcija līgumtiesību jomā – Preču tirgošana – Vairākas piegādes vietas vienā dalībvalstī

1.     Šī prejudiciālā tiesvedība vispirms attiecas uz interpretāciju Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2) 5. panta 1. punktam, kas paredz tādus noteikumus īpašai jurisdikcijai līgumtiesību jomā, kuri veido atkāpi no principa, ka jurisdikcijas pamatā ir atbildētāja domicils.

2.     Šīs tiesību normas b) apakšpunkts paredz, ka, ja prāva ir saistīta ar starptautisku preču pirkuma‑pārdevuma līgumu, prasītājs var iesūdzēt atbildētāju tās vietas tiesā, kurā saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijušas jāpiegādā.

3.     Šajā gadījumā ir jānoskaidro, vai minētā tiesību norma ir piemērojama, un vajadzības gadījumā – kādā veidā, ja prasība attiecas uz precēm, kas tikušas piegādātas vairākās vietās vienas dalībvalsts teritorijā.

4.     Šajos secinājumos tiek atbalstīts viedoklis, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir piemērojams gadījumā, ja ir vairākas piegādes vietas, ar nosacījumu, ka tās visas atrodas vienas dalībvalsts teritorijā. Tāpat tiek izklāstīts, ka, ja prasība vienādi attiecas uz visām piegādēm, jautājums par to, vai prasītājs var iesūdzēt atbildētāju tiesā jebkurā piegādes vietā, vai arī viņam ir jāceļ prasība konkrēti vienā no šo vietu tiesām, ir pakļauts valsts tiesībām un ka, ja valsts tiesībās nav neviena noteikuma šajā sakarā, prasītājs var iesūdzēt atbildētāju tiesā piegādes vietā pēc savas izvēles.

I –    Atbilstošās tiesību normas

5.     Regulu Nr. 44/2001 pieņēma, pamatojoties uz EK līguma IV sadaļas noteikumiem, kas sniedz Eiropas Kopienai kompetenci tādu atbilstošo pasākumu veikšanai sadarbības tieslietu un iekšlietu jomā, kas ir vajadzīgi pienācīgai kopējā tirgus darbībai.

6.     Tās mērķis ir aizstāt Briseles 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (3) visās dalībvalstīs (4). Regula Nr. 44/2001 stājās spēkā 2002. gada 1. martā. To piemēro tikai celtajai prasībai un autentiskajiem dokumentiem, kas saņemti pēc šīs regulas stāšanās spēkā (5).

7.     Šī regula lielā mērā ir iespaidojusies no Briseles konvencijas, ar kuru Kopienu likumdevējs bija paredzējis nodrošināt patiesu turpinātību (6). Tā pārņem jurisdikcijas noteikumu sistēmu, ko paredz šī konvencija un kas balstīta uz principu, ka jurisdikcija ir atbildētāja domicila tiesai, un ko papildina izņēmuma vai paralēlas jurisdikcijas noteikumus.

8.     Tādējādi Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punkts nosaka:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

9.     Regulas Nr. 44/2001 5. pants izteikts šādi:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

1)      a)     lietās, kas attiecas uz līgumiem, attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā;

         b)     šajā noteikumā un ja vien nav citādas vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:

–       preču tirgošanas gadījumā, vieta kādā dalībvalstī, kurā saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā,

–       pakalpojumu sniegšanas gadījumā, vieta kādā dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz;

c)      ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu;

[..].”

II – Pamata prāva

10.   Pamata prāvā sabiedrība Color Drack GmbH (7), kuras juridiskā adrese ir Švarcahā [Schwarzach] (Austrija), vēršas pret sabiedrību LEXX International Vertrieb GmbH (8), kuras juridiskā adrese ir Nirnbergā (Vācija).

11.   Color Drack iepirka no LEXX International Vertrieb saulesbrilles, par ko tā pati pilnībā samaksāja, bet LEXX International Vertrieb piegādāja tieši Color Drack klientiem, kuri atradās dažādās Austrijas vietās.

12.   Tad Color Drack nosūtīja LEXX International Vertrieb nepārdotās saulesbrilles un pieprasīja šai sabiedrībai atmaksāt summu EUR 9291,56 apmērā, pieskaitot kavējuma procentus un saistītās izmaksas. Tā kā šī summa palika nesamaksāta, 2004. gada 10. maijā Color Drack cēla prasību par samaksu pret LEXX International Vertrieb tiesā Bezirksgericht St. Johann im Pongau [Santjohannas iecirkņa tiesa Pongavā] (Austrija), kuras jurisdikcijā ir tās juridiskā adrese.

13.   Šī tiesa paziņoja, ka tai ir teritoriāla jurisdikcija pār šo prasību, piemērojot Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Tā uzskatīja, ka pienākuma izpildes vieta, kas ir jāņem vērā attiecībā uz nepārdoto preču pārņemšanu, ir Color Drack dibināšanas vieta. Tā arī uzskatīja, ka ir tiesīga izskatīt prasību pēc būtības.

14.   Landesgericht Salzburg [Zalcburgas Apgabaltiesa] (Austrija), kurā prasību cēla LEXX International Vertrieb, atcēla šo spriedumu, pamatojot ar to, ka pirmās instances tiesai nebija teritoriālas jurisdikcijas.

15.   Šī apelācijas tiesa uzskatīja, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts paredz vienu sasaistes vietu visiem prasījumiem, kas rodas saistībā ar pirkuma‑pārdevuma līgumu, ieskaitot lūgumu veikt atmaksu pēc preču atgriešanas. Atbilstoši minētās tiesas uzskatiem šādas sasaistes vietas patstāvīga noteikšana atbilstoši šai tiesību normai nav iespējama, ja preces tikušas piegādātas vairākiem klientiem, kas atrodas dažādās Austrijas vietās.

16.   Landesgericht Salzburg no tā secina, ka, ciktāl Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts nav piemērojams, saskaņā ar tās 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu ir jāpiemēro šīs regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumi. Atbilstoši šiem noteikumiem Color Drack bija jāceļ prasība par samaksu Nirnbergas Tiesā, kurai ir jurisdikcija, jo tā ir to saistību izpildes vietas tiesa, kas ir prasības pamatā.

17.   Oberster Gerichtshof [Federālā Augstākā tiesa] (Austrija), kurā Color Drack iesniedza apelācijas sūdzību, nolēma apturēt tiesvedību un vērsties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretāciju.

18.   Savā lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu tā skaidro, kā saprot šo tiesību normu. Vispirms, tā kā tā paredz īpašo jurisdikciju, tā ir jāinterpretē šauri. Tad – atšķirībā no Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta – Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts paredz vienotu sasaistes vietu visiem prasījumiem, kas izriet no pirkuma‑pārdevuma vai pakalpojumu sniegšanas līguma. Visbeidzot, tā ir vieta, kur faktiski ir notikusi izpilde, kas ir starptautiskās jurisdikcijas noteicošais kritērijs.

19.   Atbilstoši Oberster Gerichtshof tās tiesas jurisdikcija, kurā Color Drack vērsās pirmajā instancē, nebūtu apstrīdama, ja visas preces tiktu piegādātas šai sabiedrībai Švarcahā. Tomēr tā prāto, vai šī jurisdikcija var tikt apstiprināta, kaut arī preces nav tikušas piegādātas vienā šās tiesas pārziņā esošajā vietā, bet dažādās saņēmējas dalībvalsts vietās.

20.   Sakarā ar šiem apsvērumiem Oberster Gerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Regulas Nr. 44/2001] 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tā, ka preču pārdevēju, kura domicils ir kādas dalībvalsts teritorijā, kas ir piegādājis preces pircējam, kura domicils ir citas dalībvalsts teritorijā, dažādās šīs citas dalībvalsts vietās atbilstoši tam, kas ir nolīgts, pircējs var iesūdzēt vienas no šīm (izpildes) vietām tiesā – vajadzības gadījumā pēc pircēja izvēles –, ņemot vērā prasījumu, kas izriet no līguma un attiecas uz visām (daļējām) piegādēm?”

III – Analīze

21.   Oberster Gerichtshof atgādināja savā lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, ka tās lēmumus nevar pārsūdzēt atbilstoši iekšējām tiesībām. Tādējādi atbilstoši EKL 68. pantam tā ir kompetenta vērsties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem par Regulas Nr. 44/2001 tiesību normas interpretāciju.

22.   Tāpat netiek apstrīdēts, ka Regula Nr. 44/2001 ir piemērojama šajā gadījumā, jo līgums, kas ir Color Drack prasības pamatā, ir preču pirkuma‑pārdevuma līgums un šī prasība tika celta sakarā ar lūgumu veikt samaksu pēc 2002. gada 1. marta.

23.   Iesniedzējtiesas uzdotais jautājums rada divus apakšjautājumus. Tādējādi šī tiesa vēlas uzzināt, vispirms, vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir piemērojams, ja preces atbilstoši tam, par ko vienojās puses, tikušas piegādātas dažādās vietās, kuras atrodas vienas dalībvalsts teritorijā.

24.   Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa aicina precizēt, vai, ja prasība attiecas uz visām piegādēm, prasītājs var iesūdzēt atbildētāju piegādes vietas tiesā pēc savas izvēles.

25.   Šie apakšjautājumi tiks izskatīti viens pēc otra.

A –    Par Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu gadījumā, ja ir vairākas piegādes vietas vienas dalībvalsts teritorijā

26.   LEXX International Vertrieb, kā arī Vācijas un Itālijas valdības apgalvo, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts nav piemērojams, ja ir vairākas piegādes vietas.

27.   Vācijas valdība uzsver, ka šīs tiesību normas piemērošana attiecīgajā gadījumā būtu pretrunā tās tekstam, kurā minēta viena piegādes vieta (9). Pēc šīs valdības domām, šāda piemērošana būtu arī pretrunā šīs regulas būtībai. Tā šajā ziņā skaidro, ka strīdīgā tiesību norma kā īpašās jurisdikcijas noteikums ir interpretējama šauri. Tā pamatojas arī uz minētās regulas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuru tās 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams, ja nav izpildīti šās pašas tiesību normas b) apakšpunkta nosacījumi.

28.   Vācijas valdība, ko atbalsta Itālijas valdība, atsaucas arī uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķi. Tā norāda, ka šīs tiesību normas mērķis ir ļaut līgumslēdzējām pusēm noteikt tiesu, kurai ir jurisdikcija izskatīt prasības, kas saistītas ar šo līgumu, kā arī izvairīties no tā, ka būtu vairākas teritoriālas jurisdikcijas. Tā apgalvo, ka minētā tiesību norma reglamentē ne tikai dalībvalsts tiesu starptautisko jurisdikciju, bet arī to teritoriālo jurisdikciju.

29.   Vācijas un Itālijas valdības uzsver, ka gadījumā, ja piegāde tiek veikta vairākās vietās, nav iespējams noteikt vienu izpildes vietu atbilstoši kritērijiem, ko paredz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts, un ka atļauja prasītājam celt prasību vienā no piegādes vietām vai katrā šajā vietā būtu pretrunā šīs tiesību normas mērķim.

30.   Turklāt Itālijas valdība atgādina, ka jurisdikcijas iespēja, ko paredz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts, tika pieņemta pareizas tiesvedības dēļ. Tomēr, pēc tās domām, ja ir vairākas līgumisko saistību izpildes vietas, nav iespējams noteikt vietu, kas ir uzskatāma par ciešāko sasaistes saikni starp strīdu un kompetento tiesu.

31.   Visbeidzot, Vācijas valdība apgalvo, ka tās analīzi apstiprina Tiesas ieņemtā nostāja spriedumā lietā Besix (10), kurā tā nosprieda, ka tā jurisdikcijas iespēja līgumtiesību jomā, ko paredz Briseles konvencijas 5. panta 1. punkts, nav piemērojama gadījumā, ja ir strīds par saistībām atturēties no darbības, kam nav nekādas ģeogrāfiskas robežas.

32.   Nepiekrītu šādai analīzei. Uzskatu līdzīgi kā Apvienotās Karalistes valdība un Eiropas Kopienu Komisija, ka jurisdikcijas iespēja, ko paredz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts, ir piemērojama, ja preces atbilstoši tam, par ko vienojušās puses, tikušas piegādātas dažādās vietās vienā dalībvalstī.

33.   Pamatoju savu nostāju ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktā ieviesto sistēmu, kā arī ar šīs regulas mērķiem, ko skata, ņemot vērā Briseles konvencijā paredzēto neobligātās jurisdikcijas sistēmu līgumtiesību jomā un tās radītās neērtības.

34.   Pirms šī pamatojuma izklāstīšanas ir jāsāk ar to iemeslu norādīšanu, kuru dēļ, manuprāt, atbilde uz izskatāmo jautājumu nav atrodama Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta tekstā.

1)      Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta teksts

35.   Pretēji tam, ko apgalvo Vācijas valdība, uzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta teksts neļauj izskatīt jautājumu, vai jurisdikcijas iespēja, ko paredz šī tiesību norma, ir piemērojama gadījumā, ja ir vairākas piegādes vietas.

36.   Šajā ziņā nedomāju, ka atbilde uz šo jautājumu var tikt secināta no atsauces uz vienu piegādes vietu, kas norādīta teikuma daļā “dalībvalsts vieta, kurā saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā”.

37.   Jautājums, uz kuru ir jāatbild, attiecas uz minētās tiesību normas materiālo piemērojamību. Šo piemērojamības jomu strīdīgajā tiesību normā nosaka jēdziens “preču tirgošana” un nevis teikuma daļa “dalībvalsts vieta, kurā saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā”. Šī teikuma daļa norāda tikai teritoriālās jurisdikcijas kritēriju preču tirgošanas gadījumā. Tā precizē, kura ir izpildes vieta, kas ir jānosaka šāda veida līgumos, lai noteiktu kompetento tiesu.

38.   Turklāt Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts paredz, ka prasītājs var celt prasību preču piegādes vietas “tiesā”. Atkarībā no attiecīgās dalībvalsts tiesu teritoriālās jurisdikcijas apjoma, ko nosaka tās valsts noteikumi, piegādes, kas tiek veiktas dažādās šīs valsts vietās, var ietilpt vienas un tās pašas tiesas jurisdikcijā. Tādējādi tā, ka ir vairākas piegādes vietas vienas un tās pašas dalībvalsts teritorijā, rezultātā obligāti netiek norādīts uz vairāk nekā vienu kompetento tiesu.

39.   Līdz ar to, ja ir jāpamatojas tikai uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta tekstu, kā arī uz atsauci tajā uz vienu piegādes vietu, vēl rodas jautājums – vai šī tiesību norma ir piemērojama, ja visas piegādes ietilpst vienas tiesas jurisdikcijā.

40.   Šie apsvērumi, manuprāt, parāda, ka no Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta teksta nav iespējams secināt skaidras un precīzas norādes, kas ļautu atbildēt uz jautājumu, vai šī tiesību norma ir piemērojama un – vajadzības gadījumā – kādā veidā, ja ir vairākas piegādes vietas.

41.   Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Kopienu tiesību normas teksts pats neļauj ar pārliecību noteikt, kā tas ir saprotams un piemērojams attiecīgajā situācijā, šī tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā tā tiesiskā regulējuma sistēmu un mērķus, kura daļu tā veido (11). Tādējādi atbilde uz izskatāmo jautājumu ir jānosaka, ņemot vērā Regulas Nr. 44/2001 būtību un mērķus.

2)      Ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktu ieviestā sistēma un šīs regulas mērķi

42.   Kā ir norādīts, Regula Nr. 44/2001, kas aizstāj Briseles konvenciju, lielā mērā ir iespaidojusies no šīs konvencijas un iekļaujas tās turpinājumā. Tāpat tika apskatīts, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts ir jauninājums salīdzinājumā ar minētās konvencijas 5. panta 1. punkta saturu.

43.   Lai labāk saprastu šā jauninājuma piemērojamību un sekas, kas no tā rodas attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas nosacījumiem, šķiet, ir jāatgādina Briseles konvencijas paredzētās neobligātās jurisdikcijas sistēmas līgumtiesību jomā saturs un grūtības, ko tā rada un kuras Kopienu likumdevējs ir vēlējies novērst šajā regulā.

a)      Briseles konvencijā paredzētā neobligātās jurisdikcijas sistēma līgumtiesību jomā un tās interpretācija judikatūrā

44.   Briseles konvenciju dalībvalstis pieņēma, pamatojoties uz EK līguma 220. pantu (12), saskaņā ar kuru tās rīko savstarpējas sarunas, lai nodrošinātu saviem pilsoņiem vienkāršotas formalitātes, kas reglamentē tiesu spriedumu un šķīrējtiesu nolēmumu savstarpēju atzīšanu un izpildi.

45.   Saskaņā ar tās preambulu tās mērķis ir noteikt vienkāršus noteikumus, lai veicinātu tiesas spriedumu brīvu apriti. Pēc Tiesas domām, tā paredz arī “vienot līgumslēdzēju valstu tiesu jurisdikciju noteikumus, novēršot [..] vairāku tiesu jurisdikcijas iespēju pār vienām un tām pašām tiesiskajām attiecībām, un pastiprināt to personu tiesisko aizsardzību, kas reģistrētas Kopienā, vienlaicīgi ļaujot prasītājam viegli noteikt tiesu, kurā tas var vērsties, un atbildētājam – saprātīgi paredzēt to tiesu, kurā to varētu iesūdzēt” (13).

46.   Tādējādi Briseles konvencijas mērķis ir novērst vairāku jurisdikciju pastāvēšanu pār vienām un tām pašām tiesiskajām attiecībām, vienojot dalībvalstu tiesu starptautiskās jurisdikcijas noteikumus ar tādu vienkāršu tiesību normu palīdzību, kas ļauj pusēm viegli noteikt kompetento tiesu.

47.   Šie mērķi tiek īstenoti šīs konvencijas 2. pantā, kas ietver noteikumu par principu, saskaņā ar kuru kompetentā tiesa ir atbildētāja domicila tiesa.

48.   Minētās konvencijas līgumslēdzējas puses paredzēja, ka no šī jurisdikcijas principa varēja izdarīt atkāpi. Tās ieviesa vairākus īpašās jurisdikcijas noteikumus, no kuriem daļa ir saistoša, kā, piemēram, nekustamā īpašuma, apdrošināšanas vai patērētāju līgumu jomā, un otra daļa nav obligāta, Briseles konvencijas 5. pantā, tostarp līgumtiesību jomā un uzturēšanas pienākumu, vai zaudējumu atlīdzības jomā.

49.   Šie īpašās jurisdikcijas noteikumi tika pieņemti, lai atbilstu konkrētam mērķim. Attiecībā uz noteikumiem, ko paredz šis 5. pants, līgumslēdzējas puses vēlējās ļaut prasītājam celt prasību tiesā, kas būtu fiziski tuvāk prāvas faktiem un kas tādējādi labāk varētu izvērtēt šos faktus. Minētie noteikumi saskaņā ar Ženāra [Jenard] ziņojumu (14) balstīti uz “apsvērumu, ka pastāv cieša sasaistes saikne starp strīdu un tiesu, kas ir aicināta to izskatīt”.

50.   Tādējādi Briseles konvencijas 5. pants tā sākotnējā redakcijā paredz, ka līgumtiesību jomā atbildētājs varētu tikt iesūdzēts tiesā “vietā, kur saistības izpildīja vai tās būtu bijis jāizpilda”.

51.   Tiesa precizēja, pirmkārt, kādas saistības ir jāņem vērā, un, otrkārt, kā šo saistību izpildes vieta ir jānosaka.

52.   Tādējādi 1976. gada 6. oktobra spriedumā lietā De Bloos (15) tā nosprieda, ka vērā ņemamās saistības ir tās, kas atbilst līgumtiesībām, ar kurām ir pamatota prasītāja prasība (16). Tādējādi runa ir par līgumsaistībām, kas konkrēti ir prasības pamatā, vai, citiem vārdiem sakot, tām, kuras ir jāizpilda.

53.   Tajā pašā dienā spriedumā lietā Tessili (17) Tiesa nosprieda, ka vieta, kurā saistības, kas ir prasības pamatā, izpildītas vai tās būtu bijis jāizpilda, ir jānosaka atbilstoši tiesību aktam, kas reglamentē strīdīgās saistības, saskaņā ar tiesas, kurā celta prasība, tiesību normu kolīzijas noteikumiem.

b)      Problēmas, ko radīja Briseles konvencijas 5. panta 1. punkts

54.   Par Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu, kas interpretēts judikatūrā, ir vairākkārt tikušas izteiktas kritiskas piezīmes. To grūtību vidū, kuras rada šī tiesību norma, šīs prāvas ietvaros ir atzīmējami trīs trūkumi attiecībā uz šīs konvencijas mērķiem.

55.   Pirmais trūkums ir saistīts ar risku, ka jurisdikcija izskatīt prāvas par vienu un to pašu līgumu var būt vairākām tiesām.

56.   Briseles konvencija, kā redzējām, paredz novērst, ciktāl iespējams, ka jurisdikcija saistībā ar vienu un to pašu līgumu var būt vairākām tiesām, lai novērstu risku, ka tiek pieņemti pretēji nolēmumi, un tādējādi atvieglotu tiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi ārpus valsts, kurā tie tikuši pieņemti (18).

57.   Tomēr iepriekš minēto spriedumu lietās De Bloos un Tessili piemērošanas rezultātā prasības, kas pamatotas ar dažādām saistībām, bet kas izriet no viena un tā paša līguma, var būt dažādu dalībvalstu tiesu jurisdikcijās. Šī judikatūra liek sadalīt saistības, kas izriet no viena un tā paša līguma, un noteikt to saistību izpildes vietu, kas ir prasības pamatā, atbilstoši tiesību aktam, kas reglamentē strīdīgās saistības saskaņā ar tiesas, kurai strīds ir iesniegts izskatīšanai, tiesību normu kolīzijas noteikumiem.

58.   Prāvā, kurā pasludināts spriedums Leathertex (19), labi ilustrētas šās judikatūras sekas. Šajā prāvā Beļģijas sabiedrība, kas pildīja tirdzniecības aģenta funkcijas sabiedrības Leathertex, kas reģistrēta Itālijā, vārdā, samaksāja tai Beļģijā, pirmkārt, kavējuma naudu un, otrkārt, kompensāciju iepriekšēja brīdinājuma par līguma izbeigšanu vietā. Saskaņā ar Beļģijas tiesību normu kolīzijas noteikumiem pienākums maksāt kompensāciju iepriekšēja brīdinājuma par līguma izbeigšanu vietā bija jāizpilda Beļģijā, bet pienākums maksāt kavējuma naudu bija jāizpilda Itālijā. Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka, piemērojot judikatūru, kas ietverta iepriekš minētajos spriedumos lietās De Bloos un Tessili, Beļģijas tiesa varēja zināt tikai par prasību samaksāt kompensāciju iepriekšēja brīdinājuma par līguma izbeigšanu vietā, jo otra prasība ietilpa Itālijas tiesu jurisdikcijā.

59.   Tiesa centās ierobežot šīs judikatūras ietekmi. Tā nosprieda spriedumā lietā Shenavai (20), ka šīs prāvas konkrētajā gadījumā, kas attiecās uz vairākām saistībām, kas izrietēja no viena un tā paša līguma un kas bija pamatā prasībai, ko cēlis prasītājs, tiesa, kurai strīds ir iesniegts izskatīšanai, lai noteiktu savu jurisdikciju, varēja piemērot principu accessorium sequitur principale (21).

60.   Tomēr risks, ka jurisdikcija var būt vairākām tiesām, pilnībā palika, jo kā iepriekš minētajā spriedumā lietā Leathertex attiecīgās saistības tika uzskatītas par līdzvērtīgām. Šādā gadījumā tai pašai tiesai nav jurisdikcijas saskaņā ar Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu, lai izskatītu visu prasību, kas balstīta uz diviem līdzvērtīgiem pienākumiem, kuri izriet no viena un tā paša līguma, jo saskaņā ar šīs tiesas valsts tiesību normu kolīzijas noteikumiem viens pienākums ir jāizpilda šajā valstī un otrs – citā līgumslēdzējā valstī.

61.   Otrais Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta trūkums ir saistīts ar grūtībām to īstenot un tātad ar tā seku paredzamības trūkumu līgumslēdzējām pusēm.

62.   Kā jau redzējām, Briseles konvencija ir paredzēta, lai ļautu pietiekami informētam atbildētājam saprātīgi paredzēt, kādā tiesā papildus tā domicila valsts tiesai viņu varētu iesūdzēt (22). Tādējādi šī konvencija ir paredzēta, lai stiprinātu Kopienā fiziskas un juridiskas personas, kas tajā reģistrētas, tiesisko aizsardzību, paredzot kopējus jurisdikcijas noteikumus, kas var nodrošināt noteiktību attiecībā uz jurisdikcijas sadalījumu starp dažādām valstu tiesām, kurās noteiktais strīds var tikt iesniegts izskatīšanai (23).

63.   Lai šo noteikumu piemērošanai varētu būt paredzamas sekas attiecībā uz uzņēmējiem, šiem noteikumiem ir jābūt ļoti vienkāršiem. Tomēr tiesas, kurai ir jurisdikcija, noteikšanas metode, ko nosaka iepriekš minētā judikatūra lietās De Bloos un Tessili, liek valsts tiesai, kurai strīds ir iesniegts izskatīšanai, veikt vairākas sarežģītas analīzes, kuru rezultāts nav viegli paredzams līgumslēdzējām pusēm.

64.   Tādējādi tiesai, kurai strīds ir iesniegts izskatīšanai, vispirms ir jāraksturo līgumiskās saistības, kas ir prasības pamatā. Vajadzības gadījumā, ja prasītājs pamato savu prasību ar vairākām saistībām, šai tiesai ir jānosaka, vai starp tām pastāv hierarhijas attiecības, kas tai ļautu izskatīt visu prāvu atbilstoši iepriekš minētajam spriedumam lietā Shenavai.

65.   Pēc tam tiesai, kurai strīds ir iesniegts izskatīšanai, ir jāatrod tiesības, kuras atbilstoši tās tiesību normu kolīzijas noteikumiem ir piemērojamas saistībām, kas ir prasības pamatā. Tādējādi tai vajadzības gadījumā ir jāatsaucas uz konvenciju par tiesībām, kas ir piemērojamas līguma saistībām, kura tika atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (24).

66.   Saskaņā ar sistēmu, kas izveidota ar šo konvenciju, līgumam piemērojamās tiesības ir tās, ko izvēlas līgumslēdzējas puses. Ja puses tās nav izvēlējušās, minētā konvencija nosaka principu, saskaņā ar kuru līgums ir jāreglamentē tās valsts tiesībām, ar kuru tam ir visciešākā saikne, un tiek pieņemts, ka, ja nav izņēmumu, šī valsts ir tā, kurā pusēm ir jāveic raksturīgā izpilde to pastāvīgajā reģistrācijas vietā brīdī, kad tika noslēgts līgums.

67.   Materiālās tiesības, kas tādējādi tiek izvēlētas, tāpat var būt starptautiska līguma formā, ko ir parakstījusi un ratificējusi attiecīgā dalībvalsts, kā, piemēram, ANO Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma‑pārdevuma līgumiem, kas parakstīta Vīnē 1980. gada 11. aprīlī.

68.   Visbeidzot, pamatojoties uz piemērojamajām materiālajām tiesībām, tiesai ir jānosaka strīdīgo līgumisko saistību izpildes vieta. Tā var apstiprināt savu jurisdikciju tikai tad, ja šī vieta atrodas tās teritoriālās jurisdikcijas jomā.

69.   Tādējādi šī metode ir sarežģīta un tiek lietota, piemērojot starptautiskus līgumus, katrs no kuriem var radīt būtiskas interpretācijas grūtības (25).

70.   Trešais Briseles konvencijas 5. panta 1. punkta trūkums ir saistīts ar to, ka noteikumi, kas ņemti vērā, lai noteiktu tiesu, kurai ir jurisdikcija, nav tie paši labākie, lai noteiktu tiesu, kam ir ciešāka saikne ar izskatāmo prāvu.

71.   Redzējām, ka iespējas, ko prasītājam sniedz šī tiesību norma, – atkāpties no vispārīgā principa par atbildētāja domicila tiesu jurisdikciju, mērķis ir tam ļaut celt prasību tiesā, kas atrodas vistuvāk prāvas faktiem.

72.   Protams, šis mērķis ir jālīdzsvaro ar tiesiskās drošības mērķi un it īpaši ar paredzamības mērķi, kurus arī ir paredzēts sasniegt ar Briseles konvencijas palīdzību un kurus Tiesa ir atzinusi par pārākiem, salīdzinot ar tuvumā esamības mērķi. Turklāt sasaistes saiknes pastāvēšana starp tiesu un prāvu vien nav jurisdikcijas kritērijs, ko paredz Briseles konvencijas 5. panta 1. punkts, jo jurisdikcijas kritērijs, kas ir skaidri noteikts šajā tiesību normā, ir saistību izpildes vieta (26).

73.   Tādējādi tiesiskās drošības mērķa pārākums pār tuvumā esamības mērķi var pamatot tas, ka noteiktā situācijā tiesa, kurā ir vērsies prasītājs, piemērojot Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu, nav tā tiesa, kam ir ciešāka tuvumā esamības saikne ar strīdu.

74.   Tomēr problēma, kas rodas, īstenojot šo tiesību normu, ir vispārīgāka. Tā ir saistīta ar faktu, ka kritēriji, kas ir jāpiemēro saskaņā ar judikatūru iepriekš minētajās lietās De Bloos un Tessili, nav tikuši noteikti, vadoties no tuvumā esamības kritērija.

75.   Piemērojot izpildes vietas noteikšanas metodi, kas ir izklāstīta Tiesas judikatūrā, tā ir jānosaka, piemērojot dalībvalsts materiālās tiesības vai starptautiskos līgumus, kas šīs materiālās tiesības vienādo, un šo tiesību mērķis nav noteikt tiesas jurisdikciju. No tā izriet, ka attiecībā uz naudas summas samaksu tiesa, kurai ir noteikta jurisdikcija, piemērojot šo metodi, ir debitora vai kreditora domicils – atkarībā no tā, vai atbilstoši piemērojamajām valsts tiesībām maksājums tiek uzskatīts par nosūtāmu uz debitora domicilu vai nogādājamu uz kreditora domicilu.

76.   Tomēr var domāt, ka jebkurā gadījumā tuvumā esamības mērķis realitātē neiegūst savu pilno nozīmi un faktiski var tikt sasniegts tikai, ja jurisdikcija ir tai tiesai, kuras jurisdikcijā notiek līguma izpilde pēc būtības vai izpilde atbilstoši līguma būtībai. Šīs tiesas jurisdikcija ir pamatota, jo, atrodoties tuvumā līguma raksturīgās izpildes vietai, tā var labāk izvērtēt materiālos pierādījumus vai liecības, uz ko atsaukušās puses, kā arī vajadzības gadījumā pati konstatēt faktus.

77.   Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē jaunā ar Regulu Nr. 44/2001 ieviestā neobligātās jurisdikcijas sistēma līgumtiesību jomā un tās mērķi.

c)      Jaunā ar Regulu Nr. 44/2001 ieviestā neobligātās jurisdikcijas sistēma līgumtiesību jomā

78.   Izvērtējot Regulas Nr. 44/2001 mērķus, konstatēju, ka, tāpat kā visiem pasākumiem, kas veikti sadarbības tieslietās un civillietās jomā, tās mērķis atbilstoši EKL 65. pantam ir uzlabot un vienkāršot pastāvošos noteikumus.

79.   Šādā nolūkā, kā izriet no minētās regulas preambulas desmitā un vienpadsmitā apsvēruma, tā paredz vienot tiesu kolīzijas noteikumus civillietās un komerclietās ar tādu jurisdikcijas noteikumu palīdzību, kas ir uzskatāmi par “lielā mērā paredzamiem”.

80.   Kas attiecas uz šo noteikumu saturu, tie, tāpat kā Briseles konvencija, ir saistīti ar jurisdikciju atbilstoši atbildētāja domicila principam, un šai jurisdikcijai, kā tas ir norādīts Regulas Nr. 44/2001 preambulas desmitajā un vienpadsmitajā apsvērumā, ir vienmēr jābūt pieejamai. Tāpat kā minētajā konvencijā šī principa jurisdikcija ir jāpapildina ar citām apstiprinātajām tiesām.

81.   Šajā ziņā Kopienu likumdevējs skaidri apstiprina, ka tas, ka tiesa atrodas tuvu strīdam, pamato tās īpašo jurisdikciju. Kā izriet no Regulas Nr. 44/2001 preambulas divpadsmitā apsvēruma, šīs īpašās jurisdikcijas ir atļautas tādēļ, ka pastāv cieša saikne starp strīdu un prāvu vai lai veicinātu pareizu tiesvedību.

82.   Visbeidzot, lai īstenotu šos dažādos mērķus, tā neobligātās jurisdikcijas sistēma līgumtiesību jomā, ko paredz Regula Nr. 44/2001, ļoti skaidri atšķiras no Briseles konvencijas sistēmas.

83.   Tādējādi Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts nosaka autonomās jurisdikcijas kritēriju diviem līguma veidiem, kas visbiežāk sastopami starptautiskajās tirdzniecības attiecībās un kas ir preču pirkuma‑pārdevuma un pakalpojumu sniegšanas līgums.

84.   Turklāt šajos divos gadījumos šis autonomās jurisdikcijas kritērijs ir līguma raksturīgās izpildes vieta, tas ir, preču piegādes vieta – attiecībā uz pirkuma‑pārdevuma līgumu – un pakalpojumu sniegšanas vieta – attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas līgumu.

85.   Šajā manas analīzes stadijā no sistēmas, ko ievieš Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts, un šās regulas mērķiem var iegūt turpmāk aprakstītās ziņas.

86.   Pirmkārt, attiecībā uz preču pirkuma‑pārdevuma līgumiem un pakalpojumu sniegšanas līgumiem “principa” īpašās jurisdikcijas noteikumus zināmā mērā nosaka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts. Tiesību normai, kas ietverta šās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kurš pārņem agrāko Briseles konvencijas noteikumu (27), ir tikai pakārtota loma attiecībā uz šiem diviem līgumu veidiem. Kā ir skaidri norādīts šīs regulas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā – šīs pašas tiesību normas a) apakšpunkta mērķis ir tikt piemērotam tikai tad, ja nav piemērojams tās b) apakšpunkts.

87.   Otrkārt, īpašās jurisdikcijas noteikuma, ko paredz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts, mērķis ir tikt piemērotam visām prasībām, kas ir balstītas uz līgumu. Citiem vārdiem sakot, kā parāda tā pamatojuma izklāsts, kura dēļ Komisija ir iesniegusi priekšlikumu par šo tiesību aktu Eiropas Savienības Padomei 1999. gada 14. jūlijā (28), Kopienu likumdevējs ir vēlējies izbeigt situāciju, kur vairākas tiesas var izskatīt prasības, kas balstītas uz vienu un to pašu līgumu.

88.   Preču piegādes vieta un pakalpojumu sniegšanas vieta turpmāk ir jurisdikcijas kritērijs visām prāvām, kas var tikt uzsāktas, pamatojoties uz preču pirkuma‑pārdevuma līgumu vai pakalpojumu sniegšanas līgumu. Tas ir piemērojams, lai arī kādas būtu saistības, kas ir prasības pamatā, un tad, ja prasība attiecas uz vairākām saistībām.

89.   No tā izriet, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķis ir tikt piemērotam prasībai, ar ko, kā šajā gadījumā, cenšas panākt atmaksu par precēm, piemērojot atgūšanas klauzulu. Turklāt šai analīzei piekrīt iesniedzējtiesa, atbilstoši kurai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts paredz vienotu sasaistes elementu visiem prasījumiem, kas izriet no līguma, līdz ar to ieskaitot visus pakārtotos līgumiskos prasījumus, kādi ir šajā gadījumā.

90.   Treškārt, kā sistēmā, ko ieviesa Briseles konvencija, sasaistes saiknes pastāvēšana starp tiesu un prāvu vien nav uzskatāma par jurisdikcijas kritēriju, ko paredz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts. Šī sasaistes saikne ir tikai pamatojums šai īpašajai jurisdikcijai. Jurisdikcijas kritērijs ir preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas vieta.

91.   No tā izriet, ka šīs tiesību normas galvenais mērķis ir tiesiskā drošība, atbilstoši kurai kopējiem jurisdikcijas noteikumiem ir jābūt lielā mērā paredzamiem. Saglabājot kā jurisdikcijas kritēriju autonomu kritēriju, Kopienu likumdevējs izvairās no sarežģītās līguma izpildes vietas noteikšanas sistēmas, kas ir minēta iepriekš minētajā spriedumā lietā Tessili. Tāpat, saglabājot kā autonomu kritēriju datus, kas visbiežāk ir vienkārši fakti un līdz ar to pusēm viegli nosakāmi, tas ļauj pusēm saprātīgi paredzēt, kādas vēl tiesas – papildus atbildētāja domicila valsts tiesai – var izskatīt strīdu, kas saistīts ar līgumu.

92.   Tādējādi Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta ieviestajā sistēmā tiesiskā drošība ir nodrošināta, jo līgumslēdzējas puses zina, ka visas prasības, kas ir saistītas ar šo līgumu, var tikt celtas tiesā pēc preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas vietas.

93.   Turklāt šajā sistēmā šīs īpašās jurisdikcijas pamatojums ir labāk ņemts vērā, jo tiesa, kurai ir jurisdikcija, ir tā, kuras ietekmes sfērā ir jāveic līguma raksturīgā izpilde. Tā rezultātā, ja līgums tiek izpildīts vai ir uzsākta faktiskā izpilde, noteiktā tiesa visbiežāk ir tā, kas fiziski ir vistuvāk pierādījumiem, kuri varētu būt atbilstoši prāvas izskatīšanai.

94.   Tagad ir jāizvērtē, vai šāda sistēma var tikt piemērota un atbilst Regulas Nr. 44/2001 mērķiem tad, ja ir vairākas izpildes vietas vienā dalībvalstī.

d)      Par Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu, ja ir vairākas piegādes vietas vienā dalībvalstī

95.   Ņemot vērā iepriekš minētos faktus, jautājums par to, vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta mērķis ir tikt piemērotam gadījumā, ja ir vairākas izpildes vietas, faktiski ir jāizvērtē attiecībā uz to, vai šādā gadījumā var tikt sasniegts mērķis nodrošināt augstas pakāpes paredzamību.

96.   Uzskatu, ka šis ir tāds gadījums, jo visas piegādes notikušas vienas dalībvalsts teritorijā.

97.   Lai noteiktu paredzamības pakāpi, uz ko ir tiesīgs pretendēt atbildētājs atbilstoši Regulai Nr. 44/2001, pēc manām domām, ir jāatsaucas uz šās regulas galveno mērķi.

98.   Saskaņā ar minētās regulas preambulas otro apsvērumu tās galvenais mērķis ir vienot tiesu kolīzijas noteikumus civillietās un komerclietās, kā arī vienkāršot formalitātes, lai vienā dalībvalstī atzītu un izpildītu tiesu spriedumus, kas pasludināti citā dalībvalstī.

99.   Tā ir vērsta uz jurisdikciju kolīziju atrisināšanu starptautisko prāvu ietvaros. Kā to pamatoti klāsta Apvienotās Karalistes valdība, Regula Nr. 44/2001 nosaka dalībvalstu starptautisko jurisdikciju. Tā arī cenšas izvairīties no tā, ka vienlaicīgi vairākās dalībvalstīs tiek uzsākti procesi un ka divās no šīm dalībvalstīm tiek taisīti nesavienojami spriedumi.

100. Šis Regulas Nr. 44/2001 mērķis ir skaidri izteikts tās 2. pantā, saskaņā ar kuru personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt “attiecīgās dalībvalsts tiesā”. Tāpat šīs regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts norāda, ar kādiem nosacījumiem, atkāpjoties no 2. panta, šādu personu “var iesūdzēt citā dalībvalstī”. Tādējādi Regula Nr. 44/2001, tāpat kā Briseles konvencija (29), reglamentē starptautisko jurisdikciju kolīzijas starp dalībvalstu tiesu sistēmām.

101. Līdz ar to tas, ka ir vairākas piegādes vietas vienā dalībvalstī un ka vajadzības gadījumā vairākām šīs valsts tiesām ir jurisdikcija šo strīdu izskatīšanā, neapdraud to mērķu sasniegšanu, ko paredz Regula Nr. 44/2001. Pat pieņemot, ka vairākām attiecīgās dalībvalsts tiesām var būt jurisdikcija tādēļ, ka ir vairākas piegādes vietas, tik un tā visas šīs tiesas atrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī. Tādējādi nepastāv risks, ka dažādu dalībvalstu tiesas var pasludināt nesavienojamus spriedumus.

102. Protams, varētu iebilst pret šo analīzi, jo Regula Nr. 44/2001 ir piemērojama ne tikai starptautiski, bet arī zināmā apmērā “teritoriāli”. Tādējādi tiesa, kurai saskaņā ar šīs regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir jurisdikcija, nav jebkura attiecīgās dalībvalsts tiesa. Kopienu likumdevējs ir vēlējies, lai tiesa, kuru lūdz izskatīt prāvu, būtu valsts tiesa, kuras jurisdikcija ir tajā teritorijā, kur tiek piegādātas preces vai sniegti pakalpojumi.

103. Tomēr šis precizējums ir paredzēts tikai, lai nodrošinātu, ka jurisdikcija ir tai valsts tiesai, kurai vispārīgi ir ciešāka saikne ar prāvas faktiem. Šis mērķis nav neievērots gadījumā, ja ir vairākas piegādes vietas vienā un tajā pašā dalībvalstī. Ja, kā šajā gadījumā, prasība vienādi attiecas uz visām piegādēm, visām tiesām, kuru teritoriālajā jurisdikcijā notiek viena vai vairākas piegādes, ir tāda pat tuvumā esamības saikne ar prāvas faktiem. Līdz ar to, lai arī kādā no šīm tiesām vērstos prasītājs un kādā tiesā būtu bijis jāceļ prasības, kas pamatotas ar līgumu, kurš saista puses, tuvumā esamības mērķis ir sasniegts.

104. No tā izriet, kā Komisija to pamatoti norādīja, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošana gadījumā, ja ir vairākas piegādes vietas vienā dalībvalstī, atbilst tuvumā esamības mērķim, kas ir pamatā šim īpašās jurisdikcijas noteikumam.

105. Visbeidzot, ja pašreiz ir jāizskata jautājums no atbildētāja konkrētās situācijas viedokļa, nedomāju arī, ka attiecīgās iespējas izmantošana gadījumā, ja ir vairākas izpildes vietas vienas dalībvalsts teritorijā, būtu pretrunā aizsardzībai, kuru tam ir tiesības sagaidīt no Regulas Nr. 44/2001.

106. Atbildētājs, starptautiskā pirkuma‑pārdevuma līgumslēdzēja puse, ir tiesīgs sagaidīt, ka atbilstoši iespējai, ko prasītājam sniedz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts, to, iespējams, var iesūdzēt citā, nevis tā domicila dalībvalstī. Atbildētājs zina, ka prasītājam atbilstoši šai tiesību normai ir iespēja iesūdzēt to tiesā pēc līguma raksturīgās izpildes vietas. Šajā prāvā LEXX International Vertrieb, kas ir piegādājusi attiecīgās preces uz Austriju, bija jāzina, ka strīda gadījumā Color Drack varētu to iesūdzēt Austrijas tiesā.

107. Nedomāju, ka atbildētājam ir būtiska atšķirība starp vienu piegādi un vairākām piegādēm, kuru rezultātā jurisdikcija būtu vairākām vienas dalībvalsts tiesām. Galvenā problēma sabiedrībai vai indivīdam, kas ir iesaistīts starptautiskā prāvā, ir varēt aizstāvēt savas intereses citā, nevis savā dalībvalstī. Tādējādi šai sabiedrībai vai indivīdam ir obligāti jāizvēlas aizstāvis, ar kuru tas var sazināties un kurš zina šīs citas valsts valodu, procesu un tiesu darbību. Tiklīdz atbildētājs ir atradis aizstāvi un nolēmis tam uzticēties, jautājums par to, vai šim aizstāvim tas ir jāpārstāv minētajā valstī vienas vai otras pilsētas tiesā, var ietekmēt tikai tā tiesāšanās izdevumu apmēru.

108. Turklāt gadījumā, ja ir vairākas piegādes vietas vienā un tajā pašā dalībvalstī, atbildētājs, kurš pazīst šīs vietas, jo tās ir noteiktas līgumā, var paredzēt, kādās šīs dalībvalsts tiesās to, iespējams, varētu iesūdzēt, iepazīstoties ar piemērojamajiem valsts noteikumiem.

109. Visbeidzot, izvērtējot Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērojamību, ir jāatgādina, ka līgumslēdzējām pusēm ir iespēja ierobežot vai izslēgt šajā tiesību normā paredzēto jurisdikcijas iespēju. Tādējādi tās var, savstarpēji vienojoties, noteikt dažādo piegādes vietu vidū to, kas ir apstiprināma kā jurisdikcijas kritērijs. Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts paredz, ka autonomās jurisdikcijas kritēriju mērķis ir tikt piemērotiem, “ja vien nav citāda vienošanās”.

110. Tāpat līgumslēdzējas puses var noteikt tiesu vai tiesas, kurām ir jurisdikcija izskatīt prāvas, kas radušās saistībā ar šo līgumu, noslēdzot papildu vienošanos par jurisdikciju tādā formā, ko paredz Regulas Nr. 44/2001 23. pants.

111. Ņemot vērā šos apsvērumus, uzskatu, ka jurisdikcijas iespēja, ko paredz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts, ir piemērojama gadījumā, ja ir vairākas piegādes vietas, ja šīs vietas atrodas vienas dalībvalsts teritorijā.

112. Šī nostāja nešķiet esam pretrunā risinājumam, ko ir piedāvājusi Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Besix.

113. Prāvā, kurā ticis pasludināts šis spriedums, runa bija par to, vai jurisdikcijas iespēja, ko paredz Briseles konvencijas 5. panta 1. punkts, ir piemērojama gadījumā, ja pienākums, kas ir prasības pamatā, ietvertu īpašās jurisdikcijas klauzulu, saskaņā ar kuru divi uzņēmumi ir savstarpēji apņēmušies rīkoties kopīgi valsts tirgū un nesaistīties ar citiem partneriem.

114. Tiesa ir nospriedusi, ka šī jurisdikcijas iespēja nav piemērojama šādā gadījumā, jo strīdīgās līgumiskās saistības ietvēra tādu pienākumu atturēties no darbības, kuram nebija ģeogrāfiska ierobežojuma. Līdz ar to Tiesa konstatēja, ka nav bijis iespējams noteikt vienotu izpildes vietu, jo attiecīgās saistības bija jāizpilda visās dalībvalstīs.

115. Pēc manām domām, šis risinājums nav transponējams, jo visas līguma izpildes vietas atrodas vienā dalībvalstī (30).

116. Tagad ir jāizvērtē, vai saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001 prasītājs var celt prasību tiesā piegādes vietā pēc savas izvēles vai konkrētā izpildes vietas tiesā.

B –    Par jautājumu, vai saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu prasītājs var celt prasību tiesā piegādes vietā pēc savas izvēles, vai konkrētā izpildes vietas tiesā

117. Komisija apgalvo, ka, ja dažādo piegāžu vidū vienai ir galvenās piegādes raksturs, bet pārējās šķiet esam pakārtotas piegādes, prasītājam ir jāceļ prasība galvenās piegādes izpildes vietas tiesā. Ja nav galvenās piegādes vietas, prasītājs var iesūdzēt atbildētāju vienā no piegāžu vietām tiesā pēc savas patikas.

118. Tādējādi Komisija piedāvā Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā transponēt iepriekš minētajā spriedumā lietā Shenavai izklāstīto atšķirību starp galveno pienākumu un papildu pienākumu.

119. Nepiekrītu Komisijas piedāvājumam turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

120. Pirmkārt, uzskatu, ka šim piedāvājumam nav pamatojuma Regulā Nr. 44/2001.

121. Šīs regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kā redzējām, paredz piešķirt vienai tiesai visu prāvu, kas balstītas uz vienu un to pašu līgumu, izskatīšanu. Tas turklāt paredz, ka šī tiesa ir līguma raksturīgās izpildes vietas tiesa, lai puses varētu viegli to noteikt un lai tā vispārīgi atbilstu tai tiesai, kam ir visciešākā tuvumā esamības saikne ar prāvas faktiem.

122. Jau norādīju, ka paredzamības mērķis, ko vēlas sasniegt Regula Nr. 44/2001, ir sasniegts ar brīdi, kad visas izpildes vietas atrodas vienā dalībvalstī, atbildētājam zinot, ka, ja nav nolīgts citādāk, tas var tikt iesūdzēts vienā no šo izpildes vietu tiesām.

123. Tāpat redzējām, ka, tā kā prasība vienādi attiecas uz visām piegādēm, visas tiesas, kuru teritoriālajā jurisdikcijā notiek piegādes, atrodas vienādi tuvu prāvas faktiem. Tuvumā esamības mērķis, kurš ir pamatā Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktam, tādējādi tiek sasniegts tādā pat veidā, ja prasītājs iesūdz atbildētāju jebkuras piegādes vietas tiesā (31).

124. Ņemot vērā šos apsvērumus, neatrodu Regulā Nr. 44/2001 labu iemeslu jaunu kritēriju ieviešanai, lai noteiktu, kādā tiesā ir jāvēršas gadījumā, ja ir vairākas piegādes vietas, ja prasība attiecas uz visām piegādēm.

125. Otrkārt, uzskatu, ka Komisijas apgalvojuma, ja to pieņem, rezultātā Regulā Nr. 44/2001 paredzētajā neobligātās jurisdikcijas sistēmā līgumtiesību jomā tiktu atkārtoti ieviesti sarežģīti kritēriji, no kuriem Kopienas likumdevējs acīmredzami ir vēlējies izvairīties. Līgumslēdzējām pusēm būtu ļoti grūti skaidri noteikt, sākot ar kuru brīdi piegāde iegūst galvenās piegādes raksturu. Šāda kvalifikācija būtu atkal atkarīga no precizējumiem, kurus varētu sniegt tikai judikatūra.

126. Tādēļ neuzskatu, ka Regula Nr. 44/2001 pamato tādu kritēriju paredzēšanu, ko ir iecerējusi Komisija, lai noteiktu, kādā no piegādes vietu tiesām atbildētājs būtu jāiesūdz.

127. Tomēr neuzskatu arī, ka Regula Nr. 44/2001 piešķir prasītājam tiesības celt prasību jebkuras piegādes vietas tiesā. Nedomāju, ka šā regula paredz nodrošināt prasītājam šādu izvēles brīvību. Pēc manām domām, minētās regulas 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts nosaka, ka prasītājam jābūt iespējai iesūdzēt atbildētāju vienas no preču piegādes vietām tiesā un ka šai tiesai ir piekritīgas visas prāvas, kas attiecas uz vienu un to pašu līgumu. Citiem vārdiem sakot, šī tiesību norma nosaka, ka prasītājam ir jābūt iespējai iesūdzēt atbildētāju tiesā, kuras teritoriālajā jurisdikcijā notiek piegāde, un ka šī tiesa ir vienīgā valsts tiesa, kurai piekritīgas visas prāvas, kas saistītas ar pušu saistošo preču pirkuma‑pārdevuma līgumu.

128. Tomēr jautājums, vai visām tiesām, kuru ietekmes sfērā tikusi veikta piegāde, ir jurisdikcija šādas prasības izskatīšanā, kas attiecas uz visām piegādēm, vai arī šāda veida prāva ietilpst konkrēti vienas no šīm tiesām jurisdikcijā, pēc manām domām, ietilpst tās dalībvalsts procesuālajā autonomijā, kuras teritorijā preces tikušas piegādātas.

129. Tādējādi, ciktāl šīs dalībvalsts tiesības neparedz īpašas jurisdikcijas noteikumus, ja prasība attiecas uz visām piegādēm, atbildētājs var tikt iesūdzēts vienas no piegādes vietām tiesā pēc prasītāja izvēles.

130. Ņemot vērā šos aspektus, piedāvāju atbildēt uz Oberster Gerichtshof uzdoto jautājumu, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir piemērojams gadījumā, ja ir vairākas piegādes vietas, ja atbilstoši tam, par ko ir vienojušās puses, preces tikušas piegādātas dažādās vietās, kas atrodas vienas dalībvalsts teritorijā. Ja prasība attiecas uz visām piegādēm, jautājums par to, vai prasītājs var iesūdzēt atbildētāju piegādes vietas tiesā pēc savas izvēles vai tikai vienas no šīm vietām tiesā, ir pakļauts tās dalībvalsts tiesībām, kuras teritorijā preces tikušas piegādātas. Ja šīs dalībvalsts tiesības neparedz īpašas jurisdikcijas noteikumus, prasītājs var iesūdzēt atbildētāju piegādes vietas tiesā pēc savas izvēles.

IV – Secinājumi

131. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Oberster Gerichtshof uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir piemērojams gadījumā, ja ir vairākas piegādes vietas, ja atbilstoši tam, par ko ir vienojušās puses, preces tikušas piegādātas dažādās vietās, kas atrodas vienas dalībvalsts teritorijā. Ja prasība attiecas uz visām piegādēm, jautājums par to, vai prasītājs var iesūdzēt atbildētāju piegādes vietas tiesā pēc savas izvēles vai tikai vienas no šīm vietām tiesā, ir pakļauts tās dalībvalsts tiesībām, kuras teritorijā preces tikušas piegādātas. Ja šīs dalībvalsts tiesības neparedz īpašas jurisdikcijas noteikumus, prasītājs var iesūdzēt atbildētāju piegādes vietas tiesā pēc savas izvēles.

---

1 – Oriģinālvaloda – franču.

---

2 – Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.).

---

3 – OV 1972, L 299, 32. lpp. Konvencija, ko groza 1978. gada 9. oktobra Līgums par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (OV L 304, 1. lpp., un – teksts ar grozījumiem – 77. lpp.), 1982. gada 25. oktobra Konvencija par Grieķijas Republikas pievienošanos (OV L 388, 1. lpp.), 1989. gada 26. maija Konvencija par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (OV L 285, 1. lpp.), kā arī 1996. gada 29. novembra Konvencija par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos (OV 1997, C 15, 1. lpp.). Briseles konvencijas konsolidētā versija ar šo četru konvenciju par pievienošanos grozījumiem ir publicēta (OV 1998, C 27, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”).

---

4 – Trīs dalībvalstis – Dānijas Karaliste, Īrija un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā karaliste panāca tiesības principā nepiedalīties pasākumos, ko pieņem, pamatojoties uz Līguma IV sadaļu. Tomēr Īrija un Apvienotā Karaliste ir piekritušas, ka tām ir saistoša Regula Nr. 44/2001 (skat. tās preambulas 20. apsvērumu). Arī Dānijas Karaliste piekrita, ka tai piemēro Regulu Nr. 44/2001 saskaņā ar 2005. gada 19. oktobra līgumu, ko apstiprina Padomes 2005. gada 20. septembra Lēmums 2005/790/EK par nolīguma parakstīšanu Kopienas vārdā starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 299, 61. lpp.). Atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 68. pantam Briseles konvencija arī turpmāk ir piemērojama tajā dalībvalstu teritoriju daļā, uz ko neattiecas Līguma piemērojamības joma, ko nosaka tā 299. pants. Visbeidzot, Regula Nr. 44/2001 kopš 2004. gada 1. maija ir piemērojama desmit jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

---

5 – Regulas 66. pants.

---

6 – Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvērums.

---

7 – Turpmāk tekstā – “Color Drack”.

---

8 – Turpmāk tekstā – “LEXX International Vertrieb”.

---

9 – Šajā ziņā Vācijas valdība atsaucas uz vācu redakciju (“der Ort in einem Mitgliedstaat”), angļu redakciju (“the place in a Membre State”) un franču redakciju (“le lieu d’un État membre”).

---

10 – 2002. gada 19. februāra spriedums lieta C‑256/00 (Recueil, I‑1699. lpp.).

---

11 – 2002. gada 16. maija spriedums lietā C‑63/00 Schilling un Nehring (Recueil, I‑4483. lpp., 24. punkts), kā arī 2002. gada 10. decembra spriedums lietā C‑491/01 British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco (Recueil, I‑11453. lpp., 203.–206. punkts un tajos minētā judikatūra). Skat. saistībā ar neseno piemērošanu 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑283/05 ASML (Krājums, I‑12041. lpp., 16. un 22. punkts).

---

12 – Tagad – EKL 293. pants.

---

13 – 1993. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑125/92 Mulox IBC (Recueil, I‑4075. lpp., 11. punkts).

---

14 – OV 1979, C 59, 1. un 22. lpp.

---

15 – 14/76 (Recueil, 1497. lpp., 11. un 13. punkts).

---

16 – Šī interpretācija tika apstiprināta, noslēdzot 1978. gada 9. oktobra Līgumu par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos, kas noteiktās valodu redakcijās groza Briseles konvencijas 5. panta 1. punktu, lai precizētu, ka saistības, kuru izpildes vieta nosaka kompetento tiesu līgumtiesību jomā, ir “saistības, kas ir prasības pamatā”. Tāds pats formulējums tika pārņemts Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

---

17 – 1976. gada 6. oktobra spriedums lietā 12/76 (Recueil, 1473. lpp., 13. punkts).

---

18 – Iepriekš minētais spriedums lietā Besix, 27. punkts un tajā minētā judikatūra.

---

19 – 1999. gada 5. oktobra spriedums lietā C‑420/97 (Recueil, I‑6747. lpp.).

---

20 – 1987. gada 15. janvāra spriedums lietā 266/85 (Recueil, 239. lpp.).

---

21 – Turpat, 19. punkts.

---

22 – Iepriekš minētais spriedums lietā Besix, 26. punkts un tajā minētā judikatūra.

---

23 – Turpat, 25. punkts.

---

24 – OV L 266, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Romas konvencija”. Ciktāl Briseles konvencija ietver jurisdikcijas iespējas, kas ļauj prasītājam izvēlēties starp dažādu dalībvalstu tiesām, dalībvalstis var uztraukties, ka prasītājs izvēlēsies celt prasību tiesā tikai tā iemesla dēļ, ka piemērojamie tiesību akti viņam ir labvēlīgāki. Romas konvencijas mērķis ir samazināt šo risku, ko parasti sauc par “forum shopping”, nosakot materiālos valsts tiesību aktus, kas jāpiemēro tiesai, kura izskata prāvu. Tādējādi tā paredz, ka risinājums pēc būtības ir tāds pats, neņemot vērā to, kādu tiesu izvēlas lietas dalībnieki. Šī konvencija ir piemērojama piecpadsmit Savienības dalībvalstīs pirms 2004. gada 1. maija paplašināšanās. Desmit dalībvalstis, kas pievienojās Savienībai šajā datumā, arī parakstīja Romas konvenciju 2005. gada 14. aprīlī. 2003. gada 14. janvārī, Komisija veica pasākumus, lai pārvērstu šo konvenciju par regulu. 2005. gada 15. decembrī tā iesniedza regulas projektu šajā sakarā (projekts Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”), COM(2005) 650, galīgā redakcija).

---

25 – Skat. tostarp attiecībā uz Romas konvenciju sakārtotības problēmu starp tās 4. panta 2. punktu, kas paredz pieņēmumu par labu tiesībām tās puses pastāvīgajā reģistrācijas vietā, kurai ir jāveic līguma raksturīgā izpilde, un tās 4. panta 5. punktu, kas nosaka, ka šis pieņēmums ir jānoraida, ja no visiem lietas apstākļiem izriet, ka līgumam ir ciešāka saikne ar citu valsti.

---

26 – 1994. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑288/92 Custom Made Commercial (Recueil, I‑2913. lpp., 14. un 15. punkts).

---

27 – Ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts paredz, ka, “lietās, kas attiecas uz līgumiem, [personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt] attiecīgās saistības izpildes vietas tiesā”.

---

28 – Projekts Padomes Regulai (EK) par tiesu jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (COM(1999), 348 galīgā redakcija).

---

29 – Šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Besix, 25. punkts.

---

30 – Risinājums iepriekš minētajā spriedumā lietā Besix, pēc manām domām, ir transponējams, ja piegādes vietas atrodas dažādās dalībvalstīs. Šādā gadījumā uzskatu, ka jurisdikcijas iespēja, ko paredz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkts, nav piemērojama, jo paredzamības mērķis nevar tikt sasniegts, jo tiesas, kurām, iespējams, ir jurisdikcija saskaņā ar šo tiesību normu, atrodas vairāku dalībvalstu teritorijās. Tāpat uzskatu, ka šādā gadījumā, ņemot vērā jurisdikcijas noteikumu paredzamības mērķi, kas ir Regulai Nr. 44/2001, un šās regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas grūtības, šis a) apakšpunkts arī nav piemērojams. Šī pēdējā minētā tiesību norma tās pakārtotā rakstura dēļ ir piemērojama gadījumā, ko paredz Komisijas 1999. gada regulas projekts, tas ir, ja preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas vieta atrodas trešā valstī. Ja preces tiek piegādātas vai ja pakalpojumi tiek sniegti vairākās dalībvalstīs, pēc manām domām, tiesa, kurai ir jurisdikcija, var būt tikai atbildētāja domicila vietas tiesa, atbilstoši principam, kas ietverts Regulas Nr. 44/2001 2. pantā.

---

31 – Situācija būtu citāda, ja prasība īpaši attiektos uz vienu vai vairākām preču piegādēm. Tādā gadījumā uzskatu, ka tuvumā esamības mērķis, kurš ir pamatā Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punktam, liek prasītājam celt prasību konkrētā tiesā vai vienā no šo preču piegādes vietu tiesām.