ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2006. gada 13. jūlijā (1)

Lieta C‑278/05

Carol Marilyn Robins, John Burnett u.c.

pret

Secretary of State for Work and Pensions

[High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Darbinieku aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā – Darbinieka iegūto vai iegūstamo tiesību uz vecuma pabalstu aizsardzība – Pienākumu apjoms – Direktīvas 80/987/EEK 8. pants – Dalībvalsts atbildība par Kopienu tiesību pārkāpumiem – Pietiekami būtisks pārkāpums

I –    Ievads

1.        Šajā lietā High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division lūdz Tiesu interpretēt 8. pantu Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvā 80/987/EEK par dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (2). Direktīvas 80/987 8. panta mērķis ir darbinieku interešu aizsardzība attiecībā uz viņu tiesībām uz papildu pensijas pabalstiem darba devēja maksātnespējas gadījumā.

2.        Prasītāji pamata prāvā ir viena par maksātnespējīgu kļuvuša uzņēmuma bijušie darbinieki. Šis uzņēmums finansēja divas uzņēmuma pensiju programmas. Uzņēmuma maksātnespējas dēļ tika izbeigtas arī šīs programmas, turklāt izrādījās, ka nepietiks aktīvu, lai segtu visus dalībnieku prasījumus. Šī iemesla dēļ prasītāji saskārās ar ievērojamu līgumā noteikto papildu pensiju samazināšanos. Savā prasībā pret Apvienotās Karalistes kompetento ministriju viņi atsaucās uz Direktīvas 80/987 8. pantu, pieprasot atlīdzināt zaudējumus saistībā ar šo pensiju samazināšanu.

3.        Šādos apstākļos iesniedzējtiesa uzdod Tiesai prejudiciālus jautājumus par Direktīvas 80/987 8. panta noteikumu saturu. Turklāt iesniedzējtiesa lūdz precizēt dalībvalsts atbildības nosacījumus, kas izriet no direktīvas nepareizas transponēšanas.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

1)      Direktīva 80/987

4.        Direktīvas 80/987 pirmajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā ir jāparedz darbinieku aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā, jo īpaši lai garantētu, ka apmierina to prasījumus attiecībā uz darba samaksu, ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot ekonomisko un sociālo attīstību Kopienā”.

5.        Direktīvas II iedaļā ar virsrakstu “Noteikumi par iestādēm, kas dod galvojumu [garantiju iestādēm]” iekļauti noteikumi par darbinieku garantijām attiecībā uz prasījumiem par darba samaksu.

6.        4. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalstīm ir tiesības ierobežot 3. pantā minētās garantiju iestāžu maksāšanas saistības attiecībā uz darba samaksu. Atbilstoši 4. panta 3. punktam dalībvalstis var “noteikt darbinieku prasībām [prasījumu apmierināšanai paredzēto saistību] augstāko robežu, lai novērstu to, ka izmaksā summas, kas pārsniedz šīs direktīvas sociālos mērķus”.

7.        Direktīvas III iedaļā ar virsrakstu “Noteikumi par sociālo nodrošinājumu” ir iekļauti noteikumi par pensiju tiesību aizsardzību.

8.        Saskaņā ar 6. pantu dalībvalstis var paredzēt, ka “3., 4. un 5. pants neattiecas uz maksājumiem [iemaksām] saskaņā ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām vai arī uzņēmumu vai starpuzņēmumu papildu pensiju programmām, kas nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām”.

9.        Atbilstoši 7. pantam dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, “lai nodrošinātu, ka gadījumā, ja darba devējs pirms savas maksātnespējas atzīšanas [iestāšanās] nav veicis [atbilstošas] obligātās iemaksas darbinieku apdrošināšanas institūcijām saskaņā ar [dalībvalstu normatīvajos aktos noteiktajām] valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām, tad tas nelabvēlīgi neskar darbinieku tiesības uz pabalstiem no šīm apdrošināšanas institūcijām [..]”.

10.      Direktīvas 80/987 8. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darbinieku intereses un to personu intereses, kas jau ir atlaistas no darba devēja uzņēmuma dienā, kad darba devējs kļūst maksātnespējīgs [darba devēja maksātnespējas iestāšanās dienā], attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītēju vai gaidāmo vecuma pabalstu [iegūtajām vai iegūstamajām tiesībām uz vecuma pabalstu], to skaitā apgādnieka zaudējuma pabalstu, saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu [papildu] pensiju programmām, kuras nav saistītas ar valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām [ārpus dalībvalstu normatīvajos aktos noteiktajām sociālā nodrošinājuma sistēmām].”

2)      Direktīva 2002/74/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 80/987 (3) (turpmāk tekstā – “grozošā Direktīva 2002/74”)

11.      Ar grozošo Direktīvu 2002/74 8. pantā nav veikti nekādi grozījumi.

12.      Šīs direktīvas preambulas otrajā apsvērumā ir noteikts:

“Direktīvas 89/987/EEK mērķis ir paredzēt darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā. Šim nolūkam tā uzliek dalībvalstīm par pienākumu izveidot iestādi, kas garantē attiecīgo darbinieku prasījumu attiecībā uz darba samaksu apmierināšanu.”

3)      Direktīva 2003/41/EK par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību (4)

13.      Minētās direktīvas preambulas astoņpadsmitajā apsvērumā izskaidrots, ka “iemaksu veicoša uzņēmuma bankrota gadījumā dalībniekam draud gan darbavietas zaudēšana, gan arī iegūto pensijas tiesību zaudēšana”. Tālāk tajā noteikts: “Tāpēc jānodrošina minētā uzņēmuma un institūcijas nepārprotama nošķiršana un jāparedz obligātas piesardzības normas, ar kuru palīdzību aizsargā dalībniekus.”

14.      Reglamentējums attiecībā uz uzņēmumu maksātnespēju ir vienīgi šīs direktīvas 8. pantā, kurā tiek prasīts nodrošināt iemaksas veicošo uzņēmumu un papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju juridisku nodalīšanu.

15.      Direktīvas 16. panta 2. punktā pieļauts īslaicīgi nepietiekams finansējums papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūcijai un šādam gadījumam paredzēti detalizēti noteikumi.

B –    Valsts tiesības

16.      Noteikumi, kas pastāv Apvienotajā Karalistē darbinieku aizsardzībai attiecībā uz viņu pensijām darba devēja maksātnespējas gadījumā, būtībā nosaka, ka kreditoram ir liegta pieeja uzņēmuma pensiju programmas mantai un ka summas, kuru samaksa uzņēmuma pensiju programmai darba devēja maksātnespējas dēļ nenotiek, zināmā apjomā nodrošina National Insurance Fund (Valsts apdrošināšanas fonds).

17.      Attiecīgo darbiniekiem paredzēto aizsardzības pasākumu piemērošana Apvienotajā Karalistē tomēr nenovērš to, ka pirmās prasītājas iegūstamās tiesības uz pensiju pēc darba devēja maksātnespējas sasniedz tikai 20 % un otrā prasītāja – tikai 49 % no visiem viņa prasījumiem.

III – Fakti un pamata prāva

18.      Prasītāji pamata prāvā ir sabiedrības ASW Limited (turpmāk tekstā – “ASW”), attiecībā uz kuru ir uzsākta maksātnespējas procedūra tiesā un ar 2003. gada 24. aprīļa rīkojumu ir noteikta piespiedu likvidācija, bijušie darbinieki.

19.      ASW bija divas pensiju programmas – ASW Pension Plan un ASW Sheerness Steel Group Pension Fund (turpmāk tekstā – “pensiju programmas”). Abas pensiju programmas bija izveidotas kā uzņēmuma papildu pensiju programmas, kas raksturotas šādi.

Pabalstus aprēķina, pamatojoties uz pensijas tiesību uzkrājuma likmi, kā arī uz katra dalībnieka pēdējo darba algu un darba stāžu sabiedrībā. Šāds pabalsta veids tiek dēvēts par “pabalstiem uz pēdējās darba algas pamata”. Pensiju programma tiek finansēta saskaņā ar tai piemērojamo spēkā esošo tiesisko regulējumu, pirmkārt, ar darbinieku iemaksām, kas atbilst noteiktai procentuālajai likmei no viņu darba algas. Otrkārt, darba devējam bija jāmaksā summas pēc tādas likmes, kas nepieciešama minēto pabalstu izmaksai. Šāds pensiju programmas veids tiek dēvēts par “līdzsvarotu izmaksu” pensiju programmu. Šādas pensiju programmas pārvalda no darba devēja neatkarīgs pārvaldītājs.

20.      ASW pensiju programmas pēc ASW maksātnespējas procesa tiesā uzsākšanas tika izbeigtas 2002. gada jūlijā un atrodas likvidācijas procesā. Saskaņā ar pašu aktuārajiem aprēķiniem pensiju programmās uz 2002. gada 31. jūliju bija deficīts 99,7 miljonu GBP apmērā (ASW Pension Plan) un 41,2 miljonu GBP apmērā (ASW Sheerness Steel Group Pension Fund). Nav sagaidāms, ka papildu aktīvus pensiju programmās iemaksās ASW vai citas sabiedrības.

21.      Līdz ar to nepietiek pensiju programmu aktīvu, lai nodrošinātu visas jau esošās darbinieku, kuri bija šo pensiju programmu dalībnieki, iegūtās tiesības un iegūstamās tiesības uz vecuma pabalstiem.

22.      Tiesību normas, kas reglamentē pensiju programmas, nosaka tādam iztrūkuma gadījumam zināmu secību, kādā tiek apmierināti dalībnieku prasījumi: pārvaldniekiem ir pienākums pensiju programmu aktīvus pirmām kārtām izmantot, lai nodrošinātu atbilstošu pabalstu izmaksu tiem dalībniekiem, kas jau sākuši saņemt pensiju attiecīgo programmu likvidēšanas sākuma datumā, un sekundāri, ja pensiju programmām vēl pietiek aktīvu, nodrošināt pabalstu izmaksu tiem dalībniekiem, kas vēl nav sākuši saņemt pensiju attiecīgo programmu likvidēšanas sākuma datumā.

23.      Piemērojot šīs tiesību normas pamata prāvas faktiem, no tiem izriet, ka ASW darbinieku, kuri vēl nav sākuši saņemt pensiju, tiesības uz pensiju tikušas samazinātas. Atbilstoši abu pensiju programmu aktuāru aprēķiniem pirmās prasītājas izmaksas izredzes tagad ir tikai 20 % no viņas sākotnējām tiesībām uzņēmuma pensiju programmā, otrajam prasītājam – tikai 49 % no viņa sākotnējām tiesībām.

24.      Šīs izmaksas izredzes neapstrīdami secināmas, ievērojot mehānismus, kādus paredz Apvienotās Karalistes tiesības, lai aizsargātu darbinieku tiesības uz papildu pensijām darba devēja maksātnespējas gadījumā.

25.      Tā kā Apvienotās Karalistes valsts pensiju sistēma pensionāriem garantē vidēji labi ja tikai 37 % no viņu pēdējās darba algas, tad papildu pensiju programmas pēc prasītāju iesniegtajiem datiem veido lielu daļu no viņu vecuma garantijām.

26.      Līdz ar to prasītāji cēla iesniedzējtiesā prasību pret Apvienotās Karalistes valdību par nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, lūdzot samaksāt starpību starp viņiem līgumā noteiktajām summām un summām, kas sagaidāmas tagad pēc viņu darba devēja maksātnespējas. Savu prasījumu pamatojumam prasītāji atsaucas uz Direktīvas 80/987 8. pantu.

IV – Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu un tiesvedība Tiesā

27.      Ar 2005. gada 22. jūnija rīkojumu iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

1)      Vai Direktīvas 80/987/EEK 8. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas uzliek dalībvalstīm pienākumu, izmantojot visus vajadzīgos līdzekļus, nodrošināt, lai darbinieku iegūtās tiesības saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu pēdējās algas papildu pensiju programmām gadījumā, ja darbinieka privātais darba devējs kļūst maksātnespējīgs un šādas programmas finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai finansētu šādus pabalstus, pilnībā finansētu dalībvalsts?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai 8. panta prasības ir pienācīgi ieviestas ar iepriekš minēto tiesisko regulējumu, kas ir spēkā Apvienotajā Karalistē?

3)      Ja Apvienotās Karalistes tiesību aktu normas neatbilst 8. pantam, kādi kritēriji jāizmanto valsts tiesai, lai izvērtētu, vai attiecīgā Kopienu tiesībās noteikto pienākumu neizpilde ir pietiekami būtisks pārkāpums, lai iestātos atbildība par zaudējumu atlīdzību? It īpaši, vai neizpilde vien ir pietiekama, lai tiktu atzīts pietiekami būtisks pārkāpums, vai arī dalībvalstij ir acīmredzami un būtiski jāpārkāpj savas likumdošanas kompetences robežas, vai arī jāpiemēro citi kritēriji un, ja tā, tad kādi?

28.      Rakstveida apsvērumus par lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu ir iesnieguši prasītāji pamata prāvā, Apvienotās Karalistes valdība, Īrijas valdība, kā arī Komisija. Tiesas sēdē 2006. gada 1. jūnijā piedalījās prasītāji pamata prāvā, Īrijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības un Komisija.

V –    Tiesiskais vērtējums

A –    Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu

29.      Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 80/987 8. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu pašām veikt maksājumus, lai kompensētu zaudējumus, kas radušies no tā, ka darba devēja maksātnespējas rezultātā pensiju programmā nepietiek aktīvu, lai apmierinātu visus darbinieku prasījumus.

30.      Ar otro prejudiciālo jautājumu Tiesu aicina pārbaudīt, vai Direktīvas 80/987 8. pants ir pienācīgi transponēts tiesību aktu noteikumos, kas ir spēkā Apvienotajā Karalistē.

31.      Attiecībā uz otro prejudiciālo jautājumu vispirms ir jāatgādina, ka procedūras ietvaros saskaņā ar EKL 234. pantu Tiesa nav kompetenta lemt par valsts pasākuma saderību ar Kopienu tiesībām. Tomēr Tiesa var valsts tiesai sniegt visus norādījumus par Kopienu tiesību interpretāciju, kas ļauj tai pašai spriest par šo tiesību normu saderību ar Kopienu tiesībām, lai izskatītu iesniegto lietu (5).

32.      Līdz ar to gan pirmais, gan otrais prejudiciālais jautājums pēc būtības attiecas uz Direktīvas 80/987 8. panta interpretāciju.

33.      Tādējādi jāpiedāvā uz abiem pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem sniegt kopīgu atbildi un pašā sākumā jānoskaidro, kādu aizsardzību paredz Direktīvas 80/987 8. pants – attiecībā pret kādiem apdraudējumiem un kādā apjomā 8. pants aizsargā darbinieku intereses? Pēc tam ir jāapsver, vai 8. pants ir jāinterpretē kā dalībvalstu pienākums nodrošināt šo aizsardzību ar pašu finanšu resursiem, tādējādi uzņemoties atbildību kompensēt zaudējumus.

34.      No Tiesas pastāvīgas judikatūras izriet, ka, lai interpretētu Kopienu tiesību normas piemērojamību, ir jāņem vērā gan tās formulējums, gan situācija, kādā tā ir pieņemta, gan arī tās mērķi (6).

1)      Direktīvas 80/987 8. pantā noteiktās aizsardzības apjoms

35.      Atbilstoši Direktīvas 80/987 8. pantam dalībvalstīm ir jānodrošina, “[..] ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darbinieku intereses [..] attiecībā uz viņu iegūtajām vai iegūstamajām tiesībām uz vecuma pabalstu” (7).

36.      8. pantā paredzētās aizsardzības apjoms ir jānosaka, interpretējot jēdzienus “interešu aizsardzība attiecībā uz iegūtajām tiesībām uz vecuma pabalstu” un “vajadzīgie pasākumi”. Turklāt 8. pantā paredzētās aizsardzības apjoms ir atkarīgs no cita nosacījuma, proti, tiesību uz vecuma pabalstu apdraudējumam jāizriet no maksātnespējasfakta.

a)      Direktīvas 80/987 8. pantā aizsargātās intereses

37.      Vispirms – ir skaidrs, ka Direktīvas 80/987 8. panta mērķis ir interešu un nevis darbinieka tiesību vai prasījumu aizsardzība. Likumdevējs šādā formulējumā tomēr ņem vērā tikai faktu, ka darba devēja maksātnespējas gadījumā darbinieku prasījumu juridiskā pastāvēšana nav skarta, toties tas ietekmē šo prasījumu patieso ekonomisko vērtību. Ja 8. pantā direktīva būtu noteikusi darbinieku prasījumu aizsardzību, tad šāda aizsardzība būtu veltīga, jo prasījumi darba devēja maksātnespējas rezultātā paši par sevi netiek skarti. Toties darba devēja maksātnespēja var skart darbinieku prasījumu izpildi. Formulējums, kāds izraudzīts 8. pantam, tādējādi pierāda, ka ir jāaizsargā aiz prasījumiem – kuras turpina pastāvēt neierobežoti – stāvošās darbinieku ekonomiskās intereses attiecībā uz viņu prasījumu faktisko izpildi.

38.      Ja tādējādi ar 8. pantu vēlas aizsargāt darbinieku intereses attiecībā uz viņu iegūtajām vai iegūstamajām tiesībām uz vecuma pabalstu, tad, citiem vārdiem sakot, tas aizsargā darbinieku intereses attiecībā uz vecuma pabalstu izmaksu.

39.      Pirms nākošajā posmā pārbaudīt, vai 8. pants aizsargā šīs darbinieku intereses pilnā apjomā, vispirms ir jāpārbauda, pret kādiem apdraudējumiem šīm interesēm 8. pants nodrošina aizsardzību.

b)      Maksātnespējas izraisīts apdraudējums

40.      Nosacījums par to, ka apdraudējums ir jāizraisa maksātnespējai, izriet no paša Direktīvas 80/987 priekšmeta, kas ir nodrošināt darbiniekiem aizsardzību pret viņu tiesību apdraudējumiem tieši darba devēja maksātnespējas dēļ.

41.      Uzņēmuma pensiju programmu nepietiekams finansējums bez šaubām rada apdraudējumu darbinieku interesēm saistībā ar viņu iegūstamajām tiesībām uz vecuma pabalstu. Šādā gadījumā nepietiek uzņēmuma pensiju programmu aktīvu, lai nodrošinātu visu pabalstu izmaksu.

42.      Tomēr ir apšaubāms, vai Direktīvas 80/987 8. pants pieprasa arī darbinieku aizsardzību pret šādu apdraudējuma veidu. Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Īrijas un Nīderlandes valdības uzskata, ka aizsardzība pret pensiju programmu nepietiekamu finansējumu neietilpst 8. panta piemērošanas jomā, jo šādu apdraudējumu maksātnespēja neizraisa. Darbinieku interešu aizsardzībai tāpēc pietiek ar darba devēja un pensiju programmas līdzekļu nošķiršanu, ar ko tiek novērsts tas, ka kreditori darba devēja maksātnespējas gadījumā var piekļūt pensiju programmu līdzekļiem.

43.      Tomēr arī pensiju programmas nepietiekams finansējums var izrādīties – atkarībā no katras konkrētās uzņēmuma pensiju programmas formas – darbinieku interešu apdraudējums, ko izraisa maksātnespēja (8).

44.      Uzņēmuma pensiju programmu stabilitāti atkarībā no to konkrētās formas var ietekmēt programmām piemītošo faktoru daudzveidība. Tā, piemēram, negaidīta kapitāla tirgus attīstība, demogrāfisko prognožu neīstenošanās vai nepareiza vadība var izraisīt to, ka programmā rodas deficīts, kurš izkropļo apsolītajiem pabalstiem pamatā esošo aprēķinu, un ka maksāšanās gadījumā darbinieku pensijas no pensiju programmām var netikt izmaksātas apsolītajā apmērā.

45.      Direktīvas 80/987 priekšmets – kā tas kļūst skaidrs no tā nosaukuma un visu noteikumu pārskata – ir vienīgi darbinieku interešu aizsardzība no apdraudējumiem, ko izraisa maksātnespēja. Tās 8. pants nodrošina aizsardzību tikai tiktāl, ciktāl tas pieprasa veikt pasākumus, ar kuru palīdzību tiek nodrošināts, ka darba devēja maksātnespēja neietekmē darbinieku tiesības uz uzņēmuma papildu pensiju programmas pabalstiem.

46.      No tā izriet, ka prima facie uzņēmuma pensiju programmu nepietiekams finansējums neietilpst 8. panta piemērošanas jomā. Tam, ka visi iepriekš aprakstītie pensiju programmas riski var īstenoties, principā nav nekāda sakara ar darba devēja varbūtējo maksātnespēju, bet, gluži otrādi, tie pastāv neatkarīgi.

47.      Atkāpjoties no šā pamatprincipa, atkarībā no uzņēmuma katras pensiju programmas individuālās formas rezultātā tomēr var izrādīties, ka arī programmām piemītošo risku īstenošanās darba devēja maksātnespējas gadījumā ir apdraudējums, ko izraisa maksātnespēja, 8. panta izpratnē.

48.      Tam it īpaši ir jāpiekrīt tad, ja darba devējs apsola pensijas pabalstus, kas nav atkarīgi no uzņēmuma pensiju sistēmas ekonomiskās attīstības. Šie apstākļi pastāv arī līdzsvaroto izmaksu programmās, kādas ir šajā gadījumā. Līdzsvaroto izmaksu programmas ietvaros, kurā darbiniekam noteiktā procentu likme no viņa pēdējās darba algas apsolīta kā pensija un darba devējam jāmaksā starpība starp pabalstu summām, kuras sedz uzņēmuma pensiju programma, un apsolītajām pabalstu summām, darbinieka prasījumi šīs starpības apmērā ir pakārtoti darba devēja maksātnespējas riskam. Tā kā darba devēja maksātnespēja liedz izmaksāt parādu, kas atbilst šai starpībai, pilnā apjomā, tad šajā sakarā runa ir par darbinieku interešu apdraudējumu, ko izraisa maksātnespēja.

49.      Tas, ka starpības, kas jāmaksā darba devējam, apmērs balstās arī uz atsevišķu, ar maksātnespēju nesaistītu risku īstenošanos, nevar pamatot atšķirīgu vērtējumu. Līdzsvaroto izmaksu programmas ietvaros, kura pamatojas uz pēdējo darba algu, attiecīgo risku īstenošanās ir tikai kļūme darba devēja iekšējos aprēķinos, jo tam rodas lielākas maksāšanas saistības, nekā bija aprēķināts sākotnēji. Darba devēja veikto piemaksu apmēra pamatojums nekādi neietekmē šo piemaksu maksājumu deficīta kvalificēšanu par darbinieku tiesību apdraudējumu, ko izraisa maksātnespēja. Ja maksātnespēja neiestātos, darba devējam neatkarīgi no veikto piemaksu apmēra pamatojuma būtu atbilstošs pienākums veikt maksājumus.

50.      Gadījumā, ja darba devēja maksātnespējas iestāšanās brīdī pastāv pensiju programmas nepietiekams finansējums, tad šī maksātnespēja – tēlaini runājot – iecementē nepietiekamo finansējumu. Ja nepietiek aktīvu, lai izpildītu visas gaidāmās izmaksas, par kurām ir vienošanās, un šis deficīts vairs nevar tikt kompensēts maksātnespējas dēļ, tad šis nepietiekamais finansējums ir darba devēja maksātnespējas iestāšanās sekas. Ar darba devēja maksātnespēju realizējas risks, kurš darbinieku interešu kontekstā ir īslaicīgi nepietiekams finansējums, tā kā papildu maksājumi nenotiek. Risks rada šīm interesēm nenovēršamu apdraudējumu.

51.      Līdz ar to ir jāsecina, ka šajā gadījumā nepastāv vajadzība izvērtēt, kuri notikumi noveda pie pensiju programmu nepietiekama finansējuma. Ja šādu notikumu dēļ pilnīga šo tiesību uz pabalstiem nodrošināšana no fondiem nebūtu iespējama, tad katrā ziņā pastāvētu atbilstošs darba devēja saistību izpildes pienākums, kas tagad iestājušās maksātnespējas dēļ vairs nevar tikt īstenots.

52.      Tātad ir jākonstatē, ka pensiju programmas nepietiekams finansējums principā nav apdraudējums, no kura 8. pants aizsargā darbinieku viņu darba devēja maksātnespējas gadījumā. No pensiju programmas īpašās organizācijas un formas var tomēr izrietēt tas, ka šis principiālais novērtējums ir jākoriģē un ka nepietiekams finansējums arī nozīmē apdraudējumu, ko izraisa maksātnespēja un pret ko aizsardzību nodrošina 8. pants. Šajā gadījumā izvēlētā “līdzsvarotu izmaksu programma” nozīmē tādus īpašus apstākļus, kuros pensiju programmas nepietiekams finansējums darba devēja maksātnespējas gadījumā rada apdraudējumu darbinieku interesēm, ko izraisa maksātnespēja.

53.      Šāds secinājums nav arī pretrunā ar Direktīvu 2003/41 par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību. Vispirms ir jānorāda, ka izskatāmajā gadījumā Direktīva 2003/41 ir stājusies spēkā tikai pēc maksātnespējas procesa tiesā uzsākšanas un pensiju programmu izbeigšanas. Līdz ar to, tā kā tai šajā gadījumā nav tiešu juridisku seku, to varētu izmantot vienīgi kā indikatīvu avotu, lai izprastu 8. pantu. Apvienotās Karalistes valdība, kā arī Īrijas un Nīderlandes valdības gan pamatoti skaidro, ka tikai Direktīvā 2003/41 tika skaidri ieviesti noteikumi par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju finansēšanu un ka šīs direktīvas 16. panta 2. punkts pat pieļauj īslaicīgi nepietiekamu finansējumu. No tā tomēr neko nevar secināt par Direktīvas 80/987 8. panta interpretāciju. Šīm divām direktīvām ir atšķirīgi tiesiskā regulējuma priekšmeti. Direktīvas 80/987 priekšmets ir darbinieku interešu aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā, kamēr Direktīvai 2003/41 – papildpensijas kapitāla uzkrāšana. Fakts, ka Direktīva 2003/41 pieļauj īslaicīgi nepietiekamu finansējumu, vēl neko neliecina par to, kāda aizsardzība ir darbinieku interesēm, ja pensiju programmu ir skārusi darba devēja maksātnespēja un ja finansējuma nepietiekamības novēršana maksātnespējas dēļ kļūst neiespējama. Šo darbinieku aizsardzību augstāk minētajā nozīmē reglamentē Direktīva 80/987.

2)      Direktīvas 80/987 8. pantā paredzētās aizsardzības līmenis

54.      Apvienotās Karalistes valdība un Īrijas valdība uzskata, ka Direktīvas 80/987 8. pants nepieprasa darbinieku iegūto vai iegūstamo tiesību uz vecuma pabalstu aizsardzību pilnā apjomā, bet tikai minimālo aizsardzību. Tās tomēr neizskaidro, kādam tieši vajadzētu būt šīs minimālās aizsardzības saturam. Tomēr 8. panta interpretācija pierāda, ka 8. pants prasa pilnīgu aizsardzību.

a)      Direktīvas 80/987 8. panta teksts

55.      8. panta teksts, vispārīgi formulējot, runā par darbinieku interesēm attiecībā uz viņu pensijām, kuras ir nepieciešams aizsargāt. Formulējums “intereses [..] attiecībā uz tiesībām” apzīmē, kā jau tika skaidrots, aiz tiesībām stāvošas ekonomiska rakstura intereses prasījumu izpildē.

56.      Interese par tiesībām, kas izriet no uzņēmuma pensiju programmas, ir ekonomiska rakstura interese, lai prasījumi par uzņēmuma pensiju pabalstiem, par kuriem bija vienošanās, būtu izpildīti. Šī ekonomiskā rakstura interese ir vērsta uz nolīgto vecuma pabalstu izmaksu pilnā apjomā. Darbinieka interesēs nav saņemt tikai daļu no pensiju pabalstiem, par kuriem viņš vienojies. Tātad pretēji Apvienotās Karalistes valdības viedoklim no jēdziena “interese” izmantošanas nevar tikt secināts, ka 8. pants neprasa pilnīgu aizsardzību. Šis jēdziens drīzāk izmantots tāpēc, ka darbinieka tiesības darba devēja maksātnespējas sakarā formāli netiek aizskartas (9). Turklāt no teksta nevar secināt arī tādus elementus, kuri liecinātu par pazeminātu aizsardzības līmeni.

57.      Tālāk ir nepieciešams pārbaudīt, vai sistēmiska un teleoloģiska pieeja apstiprina gramatisko interpretāciju vai, tieši otrādi, no tās secināms zemāks aizsardzības līmenis.

b)      Sistēmiskie argumenti

58.      Attiecībā uz Direktīvas 80/987 kontekstu vispirms ir jāsecina, ka tajā nav tādu noteikumu, kuri skaidri paredzētu 8. panta, kurš atrodas šīs direktīvas III iedaļā, aizsardzības apjoma ierobežojumu.

59.      Turpretim šīs direktīvas II iedaļā, kuras priekšmets ir darbinieku prasījumu aizsardzība attiecībā uz darba samaksu, atrodami nepārprotami aizsardzības ierobežojumi. Tādējādi 4. panta 1. punktā saistībā ar 3. punktu paredzēta iespēja “noteikt darbinieku prasījumu apmierināšanai paredzēto saistību augstāko robežu, lai novērstu to, ka izmaksā summas, kas pārsniedz šīs direktīvas sociālos mērķus”.

60.      No tā Apvienotās Karalistes valdība secina, ka principā par pilnīgu aizsardzību mazāka aizsardzība ir saderīga ar direktīvas sociālajiem mērķiem, tātad arī 8. panta kontekstā. Īrijas valdība argumentē līdzīgi un aizstāv 8. panta piemērošanu pēc analoģijas ar 4. panta 3. punktu. Tomēr šāda sistēmiska interpretācija nedrīkst vienkārši ignorēt to, ka 4. panta 3. punkta noteikumi atrodas atbilstoši reglamentējuma jomām loģiski sadalītās direktīvas citā iedaļā. II iedaļas priekšmets ir noteikumi par iestādēm, kas garantē darbinieka prasījumu apmierināšanu darba devēja maksātnespējas gadījumā attiecībā uz darba samaksu, kamēr III iedaļā ir ietverti noteikumi par sociālo nodrošinājumu.

61.      Prasītāji pamata prāvā turklāt pamatoti uzsver, ka šie atšķirīgie noteikumi skaidri atšķiras viens no otra pēc satura un to pamatā nav arī nekādas salīdzināmas intereses. Darba samaksas parādi darbiniekam ir acīmredzami, un lielākoties tāda situācija saglabājas uz neilgu laiku. Katrā ziņā darbinieki uz to var reaģēt samērā ātri. Turpretim pensiju programmas lielākoties ir grūti izprotamas savas komplicētības dēļ, un gaidāmo vecuma pabalsta maksājumu iztrūkuma sekas ir būtiskas, ilgstošas un ļoti grūti labojamas. Līdz ar to 8. panta piemērošana pēc analoģijas ar 4. panta 3. punktu nav pieļaujama jau tāpēc vien, ka noteikumu pamatā esošās intereses nav salīdzināmas.

62.      Arī 6. pants, kurš atrodas šīs direktīvas III iedaļā un kurš, ņemot vērā 3. un turpmākos pantus, veido zināmu sasaisti ar II iedaļu, nav pretrunā iepriekšējiem apsvērumiem. Jautājumā par to, kas notiek ar turpmākām iemaksām, kas jāveic darbiniekam pensiju programmās darba devēja maksātnespējas gadījumā, 6. pants tikai reglamentē daļēju un šauri ierobežotu aspektu no noteikumiem, kas attiecas uz sociālo nodrošinājumu, un turklāt neattiecas uz jau iegūtajām darbinieka tiesībām.

63.      Līdz ar to arī sistēmiskā interpretācija ļauj secināt, ka 8. pants prasa darbinieku interešu pilnīgu aizsardzību.

c)      Direktīvas 80/987 8. panta teleoloģiska interpretācija

64.      Uz jēgu un mērķi orientēta interpretācija arī atbalsta ierosināto risinājumu. Pirmajā apsvērumā šai sakarā ir skaidri formulēts direktīvas mērķis – darbinieku aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā.

65.      Šajā ziņā jau bija uzsvērts, ka darbiniekiem attiecībā uz viņu tiesībām uz vecuma pabalstiem darba devēja maksātnespējas gadījumā ir pavisam īpaša aizsardzības nepieciešamība. Darbinieks pamatoti drīkst paļauties uz to, ka, pirmkārt, vecumā papildus likumā noteiktajai vecuma pensijai viņa rīcībā būs arī apsolītie uzņēmuma vecuma pabalsti un, otrkārt, gandrīz vienmēr atbilstošu dzīves līmeni viņam garantēs tikai abas viņa vecuma pensijas sastāvdaļas. Darbinieka aizsardzības svarīgā nepieciešamība attiecībā uz viņa iegūtajām tiesībām uz vecuma pabalstu – tieši salīdzinājumā ar prasījumiem attiecībā uz darba samaksu maksātnespējā, kas izpaužas tikai īslaicīgi – it īpaši izriet arī no fakta, ka tiesību uz vecuma pabalstiem samazinājums atstāj iespaidu uz kopīgo pensijas saņemšanas laiku un iespēja vēlāk kompensēt šīs nodrošinājuma nepilnības nepastāv gandrīz vispār. Turklāt, ja likumā paredzētā vecuma pensija piedāvā tikai pamata nodrošinājumu, kā tas neapstrīdami ir šajā gadījumā, aizsardzības nepieciešamība attiecībā uz uzņēmuma pensijām pieaug vēl vairāk.

66.      Arī no Tiesas judikatūras neizriet cits vērtējums par Direktīvas 80/987 ratio. Tiesa gan vairākkārt ir atzinusi, ka šīs direktīvas sociālais mērķis ir nodrošināt visiem darbiniekiem Kopienas līmenī minimālo aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā (10). Apvienotās Karalistes valdība atsaucas uz šo judikatūru, lai argumentētu, ka arī 8. pants prasa tikai minimālo aizsardzību un nevis pilnīgu darbinieku interešu aizsardzību. Tomēr šeit paliek neskaidrs, kāda konkrēti minimālā aizsardzība ir atvasināma no 8. panta.

67.      Augstāk minētā Tiesas judikatūra galvenokārt bija saistīta ar Direktīvas 80/987 noteikumiem, kuri attiecas uz darbinieku prasījumiem par darba samaksu, tomēr tās mērķis nekādā ziņā nebija šīs direktīvas 8. panta interpretācija. Minētie noteikumi tomēr skaidri paredz ierobežojumu iespējas vai dod dalībvalstīm dažādas rīcības alternatīvas, kurām ir arī atšķirīgs aizsardzības apjoms. Saistībā ar šiem noteikumiem jau no to teksta ir secināms, ka tie nodrošina tikai minimālo aizsardzību. Turpretim no paša 8.panta tieši to nevar secināt. Šo iemeslu dēļ arī no Tiesas sniegtā vispārīgā novērtējuma, ka šī direktīva vēlas panākt minimālo aizsardzību, nevar izdarīt secinājumus par 8. pantā paredzētās aizsardzības apjoma ierobežojumu.

68.      Šo pašu iemeslu dēļ nevar pieņemt Apvienotās Karalistes valdības argumentāciju, kur no viena grozošās Direktīvas 2002/74 (11) apsvēruma tiek atvasināts Direktīvas 80/987 8. panta vienīgi ierobežots aizsardzības apjoms. Turklāt vispirms ir jāatgādina, ka grozošā direktīva ir stājusies spēkā tikai pēc ASW maksātnespējas procesa tiesā uzsākšanas un tās pensiju programmu izbeigšanas (12). Līdz ar to tai nav tiešas ietekmes uz šī gadījuma juridisko novērtējumu. Labākajā gadījumā tai varētu būt gadījuma rakstura ietekme attiecībā uz 8. panta izpratni. Minētā direktīva turklāt neveic nekādus grozījumus Direktīvas 80/987 8. pantā.

69.      Apvienotās Karalistes valdība atsaucas uz otro preambulas apsvērumu, kurā noteikts, ka Direktīva 80/987 paredz “darbinieku minimālo aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā” un uzliek dalībvalstīm par pienākumu izveidot iestādi, kas garantē attiecīgo darbinieku prasījumu apmierināšanu. No šādas jēdziena “minimālā aizsardzība” izmantošanas Apvienotā Karaliste grib secināt to, ka arī attiecībā uz darbinieku interesēm saistībā ar viņu tiesībām uz pensiju īpašais 8. pants arī garantē tikai minimālo aizsardzību un nevis pilnīgu aizsardzību. Tomēr tā atstāj bez ievērības to, ka jēdziens “minimālā aizsardzība” tiek izmantots kontekstā ar iestādēm, kas garantē darbinieku prasījumu attiecībā uz darba samaksu apmierināšanu, un nevis sakarā ar visiem jautājumiem, ko reglamentē Direktīva 80/987. No šī formulējuma tādējādi nevar secināt, ka attiecībā uz visiem darba devēja maksātnespējas dēļ apdraudētiem darba devēja prasījumiem nepieciešams tikt nodrošinātai vienīgi minimālai aizsardzībai pat tad, ja Direktīvā 80/987 atbilstoši tās tekstam ir nodrošināta neierobežota aizsardzība. Turklāt grozošā direktīva, kuras grozījumi neskar attiecīgo pantu, nevar samazināt agrākas direktīvas aizsardzības līmeni, pamatojoties tikai uz vienu apsvērumu (13).

70.      Līdz ar to kā starpsecinājums ir jākonstatē tas, ka Direktīvas 80/987 8. pants pieprasa darbinieku interešu pilnīgu aizsardzību attiecībā uz viņu tiesībām uz uzņēmuma vecuma pabalstiem darba devēja maksātnespējas gadījumā.

71.      Šajā gadījumā nepastāv vajadzība izvērtēt, vai izņēmuma gadījumos, iespējams, varētu pamatot šīs pilnīgās aizsardzības ierobežojumu. Norādi par izņēmuma iespējamību šim vispārīgi aptverošajam aizsardzības apjomam varētu secināt no Direktīvas 80/987 preambulas pirmā apsvēruma. Tajā skaidri noteikts, ka darbinieku aizsardzība ir jāgarantē, ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot ekonomisko un sociālo attīstību Kopienā – tātad tā nav absolūta. Šajā sakarā it īpaši ekonomiskajai attīstībai ir nozīme darbinieku tiesību garantēšanā. Attiecīgie aizsardzības pasākumi, pats par sevi saprotams, rada ievērojamas izmaksas, kas savukārt neizpaliek bez ietekmes uz tautsaimniecību. Nosakot 8. panta aizsardzības līmeni, minētajai darbinieku īpaši augstajai aizsardzības nepieciešamībai attiecībā uz viņu tiesībām uz pensiju tomēr jāatrodas priekšpusē tā, lai vienīgi ierobežotos izņēmuma apstākļos varētu būt runa par nelielu atkāpi no principiāli pilnīgās darbinieku tiesību aizsardzības. Ja darbinieku pusē ir tikai pazemināta aizsardzības nepieciešamība un turklāt pilnīga garantija rada nesamērīgas izmaksas, var būt iespējams, ka pastāv izņēmuma gadījums, kurā abus aspektus ietverošam kompromisam varētu būt piemērots zemāks aizsardzības līmenis. Varētu būt runa par mēreniem ierobežojumiem, piemēram, attiecībā uz to darbinieku iegūstamajām tiesībām, kuri vēl ir ļoti tālu līdz pensijas vecumam un līdz ar to vēl pastāv kompensēšanas iespējas, vai arī attiecībā uz tiesībām uz pabalstu, kas ir daudz augstāks par vidējo. Tamlīdzīgi izņēmumi tomēr šajā gadījumā nav saskatāmi. Turklāt arī tiesiskās drošības dēļ tamlīdzīgu aizsardzības līmeņa pazemināšanu būtu nepieciešams noteikt tiesību aktos.

72.      Tāds valsts transponējošais pasākums, kāds ir šīs lietas pamatā, kura dēļ gala rezultātā darbiniekiem pēc darba devēja maksātnespējas neatkarīgi no pensijas apmēra paliek tikai 49 % un attiecīgi pat tikai 20 % no gaidāmiem pensiju pabalstiem – kā tas bija gadījumā ar prasītājiem pamata prāvā –, 8. panta pieprasīto aizsardzības līmeni nevar sasniegt jebkurā gadījumā (arī ņemot vērā norādīto iespēju izņēmumam no 8. pantā paredzētās pilnīgās aizsardzības līmeņa).

3)      Ar kādiem pasākumiem dalībvalstīm ir jānodrošina darbinieku interešu aizsardzība?

73.      Tālāk ir jāpārbauda, kādus pasākumus Direktīvas 80/987 8. pants uzliek dalībvalstīm pieprasītā aizsardzības līmeņa nodrošināšanai. It īpaši attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jānoskaidro, vai 8. pants uzliek arī pienākumu dalībvalstīm no saviem finanšu resursiem kompensēt zaudējumus attiecībā uz pensijām, kurus izraisa maksātnespēja.

74.      Atbilstoši minētās direktīvas 8. pantam dalībvalstis nodrošina, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darbinieku intereses.

75.      Prasītāji pamata prāvā norāda, ka 8. pants neparedz dalībvalstīm saistību izpildes pienākumu, atstājot atklātu jautājumu, kuram ir jānovērš pensiju pabalstu deficīti. Taču tie saskata dalībvalstu pienākumu tad, ja nav sniegts pietiekams nodrošinājums.

76.      Tomēr ir jāpievienojas Apvienotās Karalistes valdības, Īrijas valdības, kā arī Komisijas viedoklim, ka tieši no šīs direktīvas dalībvalstīm atbildība par deficītu, ja pabalsti nav pietiekami nodrošināti, neizriet.

77.      Kā pamatoti ir norādījuši visi lietas dalībnieki, direktīvas 8. panta formulējums neparedz to, ka dalībvalstīm pašām ir jāgalvo par deficītu vecuma pabalstu gadījumā, ne arī to, ka tām jādarbojas kā pēdējam garantam, ja paredzētā aizsardzības sistēma nevar piedāvāt pietiekamu nodrošinājumu. Gluži otrādi, 8. panta formulējums ar vārdu “nodrošina” apzināti nosaka, ka dalībvalstīm ir vienīgi jāpanāk, lai rezultātā tiktu faktiski garantēta darbinieku aizsardzība. Kādā veidā tās panāk šo rezultātu, tām ir ļauts izvēlēties. Formulējums ir izraudzīts tā, lai īpašie vajadzīgie pasākumi varētu tikt attiecināti arī uz darba devēju, kuram, piemēram, var tikt uzlikts likumīgs pienākums nodrošināt savus apsolītos pensiju maksājumus vai izveidot kopīgas garantijas iestādes (14).

78.      Šo interpretāciju, izejot no pretējā, apstiprina 7. panta formulējums, kurā ir teikts, ka dalībvalstis “veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu [..]”. Ja 8. pants, kas ir tieši aiz 7. panta, neatkārto 7. panta formulējumu, bet atšķirīgi un tikai vājāk prasa dalībvalstu apgalvojumu, tas nozīmē, ka 8. pants nepieprasa dalībvalstīm veikt tiešus pasākumus, bet tie drīkst tikt deleģēti arī trešām personām. Līdz ar to dalībvalstīm nav nepieciešams iestāties kā pēdējam galvotājam vai garantam, tātad tām nav pašām jāmaksā pensiju pabalsti.

79.      Noslēgumā attiecībā uz Direktīvas 80/987 8. panta interpretāciju vēl jānoskaidro, kas šā panta izpratnē ir “vajadzīgie pasākumi”. Vajadzīgie ir tie pasākumi, kuri garantē darbinieku interešu pilnīgu aizsardzību. Kas tie ir par pasākumiem, to nevar noteikt vispārīgi, bet tie ir atkarīgi no attiecīgās uzņēmuma pensiju programmas veida un organizācijas. Pretēji Apvienotās Karalistes, Īrijas un Nīderlandes viedoklim, tāpēc arī ne vienmēr pietiek ar darba devēja un pensiju programmu līdzekļu nošķiršanu (15). Līdzsvaroto izmaksu programmas gadījumā, kāda ir šajā pamata lietā, nepietiek ar līdzekļu nošķiršanu, lai aizsargātu darbinieku intereses. Par to īpaši liecina ievērojamie pensiju samazinājumi, ar kuriem saskārās prasītāji pamata prāvā.

80.      Pretēji Apvienotās Karalistes viedoklim, arī direktīvas tapšanas vēsture nedod iespēju 8. pantu interpretēt tādējādi, ka tas pieprasa vienīgi pensiju programmu un darba devēja līdzekļu nošķiršanu. Apvienotās Karalistes valdības iesniegtais Padomes “sociālo jautājumu darba grupas” sēdes protokols patiešām satur Komisijas pārstāvja apgalvojumu, ka 8. pantā (16) ietverts nodrošinājums līdzekļu nošķiršanai (17). Šis apgalvojums, ja to apskata vienu pašu, tomēr nav viennozīmīgs. Tas, ka 8. pants ietver līdzekļu nošķiršanu, nenozīmē, ka 8. pants nevar prasīt arī citus pasākumus.

81.      Turklāt direktīvas tapšanas aspektiem interpretācijā ir pakārtota nozīme (18). No Tiesas judikatūras izriet, ka pat paziņojums protokolā par attiecīgā tiesību akta pieņemšanu nevar tikt izmantots atvasināto tiesību interpretācijā, ja paziņojuma saturs nav atspoguļots strīdīgā noteikuma tekstā (19). Kopienu tiesību noteikuma objektīvo nozīmi varētu secināt tikai no paša noteikuma, ņemot vērā tā kontekstu (20). Šis Tiesas konstatējums vēl jo vairāk ir jāattiecina uz Komisijas pārstāvja piezīmēm, kuras viņš izteicis Padomes darba grupā. Tā kā no 8. panta formulējuma, kā norādīts augstāk, nav secināms neviens elements attiecībā uz to, ka panta transponēšanai pietiek ar līdzekļu nodalīšanu, tad arī no vēsturiskajiem aspektiem neizriet cits interpretācijas rezultāts.

82.      Turklāt Direktīvas 80/987 8. pants neizbēgami neprasa, lai pensiju programma jebkurā laikā tiktu pilnīgi finansēta; Nīderlandes valdība to ir pareizi norādījusi tiesas sēdē. Tomēr 8. pants prasa, lai gadījumā, ja nepietiekams finansējums darba devēja maksātnespējas gadījumā rada darbinieku interešu apdraudējumu, tiktu veikti (vismaz citi) piesardzības pasākumi, kas nodrošina darbinieku tiesību uz pensijām realizāciju.

4)      Starpsecinājums

83.      Starpsecinājumā ir jāatzīmē, ka Direktīvas 80/987 8. pants principā prasa pilnīgu darbinieku interešu aizsardzību attiecībā uz viņu iegūtajām un iegūstamajām tiesībām uz vecuma pabalstiem uzņēmuma papildu pensiju programmās. Pensiju programmā, kura, kā šajā gadījumā, ir raksturota kā līdzsvaroto izmaksu programma, šī aizsardzība aptver arī sekas, kas izriet no programmas nepietiekama finansējuma saistībā ar tiesībām uz pensijām. Tomēr 8. pants neuzliek dalībvalstīm pienākumu garantēt šo aizsardzību ar saviem finanšu resursiem kā atbildības kompensēt zaudējumus gadījumā.

B –    Par trešo prejudiciālo jautājumu

84.      Uzdodot trešo jautājumus, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādi kritēriji prasības par valsts atbildību Kopienu tiesību ietvaros jāizmanto, lai izvērtētu, vai Kopienu tiesībās noteikto pienākumu neizpilde ir pietiekami būtisks pārkāpums.

85.      No Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstij ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko tā radījusi privātpersonām, pārkāpjot Kopienu tiesības, ja pastāv trīs nosacījumi (21):

–        pirmkārt, pārkāptās tiesību normas mērķis ir piešķirt privātpersonām tiesības, kuru saturu var identificēt, pamatojoties uz direktīvas normām,

–        otrkārt, pārkāpumam ir jābūt pietiekami būtiskam un,

–        treškārt, jāpastāv tiešai cēloņsakarībai starp Kopienu tiesībās noteiktā valsts pienākuma pārkāpumu un attiecīgajai personai nodarīto kaitējumu.

86.      Atbilstoši judikatūrai principā valsts tiesām ir jāpārbauda, vai pastāv dalībvalstu atbildības nosacījumi (22). Gadījumos, kad Tiesas rīcībā bija pietiekama informācija, tā ir izskaidrojusi dažus apstākļus, kurus valsts tiesas var ņemt vērā savā vērtējumā (23).

1)      Privātpersonu tiesības

87.      Kā izriet no Tiesas judikatūras, pārkāptās tiesību normas mērķis ir piešķirt individuālas tiesības, kuru saturu ar pietiekamu precizitāti var identificēt, pamatojoties uz direktīvas normām (24).

88.      Direktīvas 80/987 8. pants pieprasa – kā iepriekš norādīts – nodrošināt pilnīgu aizsardzību darbinieku iegūtajām tiesībām uz pensiju pabalstu izmaksu. To personu loks, kurām jāgūst labums no direktīvas 8. pantā paredzētajām tiesībām, šajā ziņā ir noteikts bez nosacījumiem pietiekami precīzi. Tiesa to ir konstatējusi lietā Francovich attiecībā uz tiesībām, kuras paredz direktīvas 3. pants (25). Uz šo lietu attiecināmajā direktīvas 8. pantā aizsargātais personu loks neatšķiras no tā, uz kuru attiecas direktīvas 3. pants.

89.      Arī darbinieku tiesību saturs ir noteikts bez nosacījumiem pietiekami precīzi. Kā iepriekš norādīts, 8. pants prasa darbinieku interešu pilnīgu aizsardzību attiecībā uz viņu tiesībām uz pensiju darba devēja maksātnespējas gadījumā.

2)      Pietiekami būtisks pārkāpums

90.      No Tiesas judikatūras izriet, ka pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja dalībvalsts, īstenojot savas normatīvās pilnvaras, acīmredzami un nozīmīgi ir pārkāpusi savu pilnvaru izmantošanas robežas (26).

91.      Ja dalībvalstij brīdī, kad tā ir izdarījusi pārkāpumu, nebija jāizdara normatīvā izvēle un ja tās rīcības brīvība bija būtiski ierobežota vai pat neeksistēja, pietiekami būtiska pārkāpuma konstatēšanai var pietikt vien ar Kopienu tiesību pārkāpumu kā tādu (27).

92.      Ievērojot 8. panta formulējumu, kurš atstāj dalībvalstu ziņā, kādus līdzekļus tām izmantot, nevar teikt, ka 8. pants dalībvalstīm nepiešķir nekādu vai piešķir tikai ļoti ierobežotu rīcības brīvību. Apvienotajai Karalistei turklāt arī nevar pārmest, ka vispār nav veikti nekādi pasākumi šīs direktīvas transponēšanai (28). Apvienotās Karalistes valdība paskaidroja, ka tā, lai transponētu 8. pantu, ir noteikusi darba devēja un uzņēmuma pensiju programmas līdzekļu nošķiršanu un papildu iemaksu veikšanu noteiktā apmērā un uzskata, ka 8. panta prasības ir transponētas pienācīgi.

93.      Iesniedzējtiesai tāpēc ir jāpārbauda, pamatojoties uz citiem kritērijiem, kurus ir izvirzījusi Tiesa, vai dalībvalsts ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi savas rīcības brīvības robežas. Kompetentajai tiesai savā pārbaudē it īpaši ir jāņem vērā tas, cik nepārprotama un precīza ir pārkāptā norma un cik plaša ir valsts iestādēm atstātā rīcības brīvība, kā arī iespējamās pienākumu neizpildes vai nodarītā kaitējuma tīšais vai netīšais raksturs, iespējamās kļūdas tiesību piemērošanā atvainojamība vai neatvainojamība un tas, ka Kopienu iestādes ir varējusi veicināt pārkāpumu (29). Kā izriet no Tiesas judikatūras, ir jāņem vērā arī tas, vai direktīvas noteikuma interpretācija, kuru valsts likumdevējs ir izmantojis transponēšanai, bija pamatota vai acīmredzami pretrunā ar direktīvas tekstu un mērķi (30).

94.      Ņemot vērā šos kritērijus, ir apšaubāms, vai pārkāpums šajā gadījumā ir pietiekami būtisks.

95.      It īpaši problemātisks ir jautājums, vai Direktīvas 80/987 8. pants pietiekami skaidri raksturo paša prasītās darbinieku interešu aizsardzības apjomu un līmeni. It īpaši šķiet, kas nav pietiekamas skaidrības attiecībā uz kritēriju, kas izsecināts no direktīvas sistēmas, par apdraudējumu, kuru izraisa maksātnespēja. Tas, ka vispārīgo risku īstenošanās maksātnespējas gadījumā ir vai nav kvalificējama kā apdraudējums, kuru izraisa maksātnespēja, atkarībā no katras uzņēmuma pensiju programmas formas, vismaz uzreiz nav skaidrs. Interpretācija, kādu Apvienotā Karaliste ir sniegusi maksātnespējas relativitātes kritērijam, secinot, ka pensiju programmas nepietiekams finansējums principā nav uzskatāms par tādu, ko izraisa maksātnespēja, šajā ziņā nav neattaisnojama. Arī Apvienotās Karalistes valdības interpretācija par prasīto aizsardzības līmeni 8. pantā nav neattaisnojama. Tāpat arī Komisija tiesas sēdē ir izteikusi viedokli, ka 8. panta aizsardzības līmenis nav vienkārši definējams.

96.      Šis vērtējums nav arī pretrunā ar atzinumu, ko izdarījis ģenerāladvokāts Lencs jau 1988. gadā savos secinājumos, proti, ka 8. panta transponēšanai aizsardzība, “kura aprobežojas ar faktiski izveidoto fondu neaizskaramību un arī neattiecas uz to, ka fondi tiek pienācīgi uzturēti ar līdzekļiem” (31), ir nepietiekama. Lai gan Tiesa spriedumā šo jautājumu nav tuvāk izvērtējusi, varētu argumentēt, ka Apvienotā Karaliste, jau ņemot vērā šo interpretāciju secinājumos, varēja atzīt, ka Direktīvas 80/987 8. pants prasa plašākus pasākumus. Tomēr būtu pārmērīgi no tā, ka nepietiekami ņemti vērā secinājumi, secināt, ka likumdevējs izdarījis pietiekami būtisku pārkāpumu (32). Likumdevējs lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ceļā nevar saņemt Tiesas viedokli par ģenerāladvokāta gan atzītu, taču Tiesas neapspriestu jautājumu.

97.      Pietiekami būtisks pārkāpuma esamības fakts var būt arī noraidīts, pamatojoties uz iespējamās kļūdas tiesību piemērošanā atvainojamību vai neatvainojamību un apstākli, ka Kopienu iestādes nostāja varēja veicināt Kopienu tiesībām pretēja valsts pasākuma nepieņemšanu, pieņemšanu vai uzturēšanu spēkā (33).

98.      Šajā kontekstā nozīmīgs ir Komisijas 1995. gada ziņojums, kurā Komisija valsts transponēšanas pasākumu pārbaudes ietvaros par Direktīvu 80/987 secina, ka Apvienotās Karalistes transponēšanas pasākumi “šķiet” atbilstoši 8. panta prasībām (34). Ir gan jāpiekrīt prasītājiem pamata prāvā, ka Komisija izvēlējas ļoti piesardzīgu formulējumu (35), kamēr attiecībā uz citu dalībvalstu aizsardzības sistēmām izvēlējās skaidrāku formulējumu (36). Tomēr tas nedrīkst nelabvēlīgi skart Apvienoto Karalisti, tā kā Komisijas ziņojums pārliecinoši ir apstiprinājis tās viedokli, ka ar saviem transponēšanas pasākumiem tā ir ievērojusi 8. panta prasības.

99.      Tādējādi rezultātā šīs lietas apstākļi liecina par to, ka pārkāpums nav pietiekami būtisks.

VI – Secinājumi

100. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt uz High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division prejudiciālajiem jautājumiem šādi:

1)      Direktīvas 80/987/EEK 8. pants principā prasa pilnīgu darbinieka interešu aizsardzību attiecībā uz viņu iegūtajām un iegūstamajām tiesībām uz vecuma pabalstiem saskaņā ar uzņēmumu vai starpuzņēmumu pensiju programmām. Direktīvas 80/987 8. panta aizsardzība aptver arī apdraudējumu, kurš izriet no pensiju programmas nepietiekama finansējuma, ja šos apdraudējumus izraisa maksātnespēja;

2)      Direktīvas 80/987 8. pants neuzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt darbinieku interešu aizsardzību ar saviem finanšu resursiem;

3)      no Tiesas judikatūras izriet, ka Kopienas tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja dalībvalsts, īstenojot savas normatīvās pilnvaras, acīmredzami un nozīmīgi ir pārkāpusi savu pilnvaru izmantošanas robežas. Ja dalībvalstij brīdī, kad tā ir izdarījusi pārkāpumu, nebija jāizdara normatīvā izvēle un ja tās rīcības brīvība bija būtiski ierobežota vai pat neeksistēja, pietiekami būtiska pārkāpuma konstatēšanai var pietikt vien ar Kopienu tiesību pārkāpumu kā tādu.

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2 – OV L 283, 23. lpp.

---

3 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīva 2002/74/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 80/987/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 270, 10. lpp.). Direktīva stājās spēkā 2002. gada 8. oktobrī, un tā uzliek dalībvalstīm par pienākumu to transponēt līdz 2005. gada 8. oktobrim.

---

4 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīva 2003/41/EK par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību (OV L 235, 10. lpp.). Direktīva stājās spēkā 2003. gada 23. septembrī un uzliek dalībvalstīm par pienākumu transponēt to līdz 2005. gada 23. septembrim.

---

5 – Skat. Tiesas 2001. gada 3. maija spriedumu lietā C‑28/99 Verdonck (Recueil, I‑3399. lpp., 28. punkts) un 1998. gada 30. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑37/96 un C‑38/96 Sodiprem u.c. (Recueil, I‑2039. lpp., 22. punkts).

---

6 – Skat. neseno Tiesas 2005. gada 8. decembra spriedumu lietā C‑280/04 Jyske Finans (Krājums, I‑10683. lpp., 34. punkts) un 2006. gada 9. marta spriedumu lietā C‑323/03 Komisija/Spānija (Krājums, I‑2161. lpp., 32. punkts).

---

7 – Autores izcēlumi tekstā.

---

8 – Šajā sakarā jau ģenerāladvokāts Lencs [Lenz] savos 1988. gada 15. novembra secinājumos lietā 22/87 Komisija/Itālija (1989. gada 2. februāra spriedums, Recueil, I‑143. lpp., 49. lpp.) uzskatīja, “ka Direktīvas 80/987 autori arī kontekstā ar 8. pantu gribēja pilnīgi aptvert fondu papildināšanas problēmu”. Tiesas spriedumā šajā lietā par šo jautājumu nav nekādu komentāru.

---

9 – Skat. šo secinājumu 37. punktu.

---

10 – Skat. Tiesas 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑201/01 Walcher (Recueil, I‑8827. lpp., 38. punkts), 2001. gada 18. oktobra spriedumu lietā C‑441/99 Gharehveran (Recueil, I‑7687. lpp., 26. punkts), 1998. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑125/97 Regeling (Recueil, I‑4493. lpp., 20. punkts), 1997. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑373/95 Maso u.c. (Recueil, I‑4051. lpp., 56. punkts), 1991. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑6/90 un C‑9/90 Francovich u.c. (Recueil, I‑5357. lpp., 3. un 21. punkts) un 1989. gada 2. februāra spriedumu lietā 22/87 Komisija/Itālija (Recueil, I‑143. lpp., 23. punkts).

---

11 – Ar kuru tika grozīta Direktīva 80/987.

---

12 – Direktīva stājās spēkā 2002. gada 8. oktobrī; pensiju programmas tika izbeigtas pēc ASW maksātnespējas procesa tiesā uzsākšanas 2002. gada jūlijā.

---

13 – No Tiesas judikatūras izriet, ka Kopienu tiesību akta preambula nav juridiski saistoša un uz to nevar atsaukties ne tāpēc, lai atkāptos no pašiem attiecīgā akta noteikumiem, ne arī, lai interpretētu tā noteikumus tādā veidā, kas acīmredzami būtu pretēji to formulējumam. Skat. 1998. gada 19. novembra spriedumu lietā C‑162/97 Nilsson u.c. (Recueil, I‑7477. lpp., 54. punkts) un 2005. gada 24. novembra spriedumu lietā C‑136/04 DeutschesMilchkontor (Krājums, I‑10095. lpp., 32. lpp.). Tam jo vairāk jāattiecas uz apsvērumu grozošajā direktīvā, kura strīdīgo pantu negroza.

---

14 – Skat. arī ģenerāladvokāta Lenca secinājumus lietā Komisija/Itālija (iepriekš minēti 8. zemsvītras piezīmē, 50. punkts). Tiesa spriedumā šajā lietā uz šo jautājumu nav atbildējusi.

---

15 – Šajā nozīmē skat. arī 8. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Lenca secinājumus, 48. punkts.

---

16 – Likumdošanas procedūrā vēl minēts 7. pants.

---

17 – 1979. gada 14. un 15. marta Sociālo jautājumu darba grupas sēdes kopsavilkums [Summary of proceedings of the Working Party on Social Questions on 14 and 15 March 1979], 1979. gada 19. marta dokuments Nr. 5581/79, 13.bis lpp.

---

18 – Skat. 1992. gada 21. janvāra spriedumu lietā C‑310/90 Egle (Recueil, I‑177. lpp., 12. punkts), kurā tapšanas vēsture bija pieminēta tikai tāpēc, lai apstiprinātu ar citu interpretācijas metodi iegūto interpretācijas rezultātu.

---

19 – Skat. Tiesas 1991. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑292/89 Antonissen (Recueil, I‑745. lpp., 18. punkts) un 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C‑402/03 Skov u.c. (Krājums, I‑199. lpp., 42. punkts); jau 1988. gada 23. februāra spriedumā lietā 429/85 Komisija/Itālija (Recueil, 843. lpp., 9. punkts) Tiesa ir izskaidrojusi, ka no Padomes paziņojuma atvasināta interpretācija nedrīkst atšķirties no interpretācijas, kas izriet no paša direktīvas teksta.

---

20 – Tiesas 1986. gada 15. aprīļa spriedums lietā 237/84 Komisija/Beļģija (Recueil, 1247. lpp., 17. punkts).

---

21 – Skat. turklāt Tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑424/97 Haim (Recueil, I‑5123. lpp., 36. punkts), 1996. gada 5. marta spriedumu apvienotajās lietā C‑46/93 un C‑48/93 Brasserie du Pêcheur un Factortame (Recueil, I‑1029. lpp., 51. punkts) un 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑127/95 Norbrook Laboratories (Recueil, I‑1531. lpp., 107. punkts).

---

22 – Tiesas 1996. gada 26. marta spriedums lietā C‑392/93 British Telecommunications (Recueil, I‑1631. lpp., 41. punkts), 1996. gada 17. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑283/94, C‑291/94 un C‑292/94 Denkavit u.c. (Recueil, I‑5063. lpp., 49. punkts); 1998. gada 24. septembra spriedums lietā C‑319/96 Brinkmann (Recueil, I‑5255. lpp., 26. punkts).

---

23 – Skat., piemēram, 2001. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑150/99 StockholmLindöpark (Recueil, I‑493. lpp., 38. punkts).

---

24 – Skat. iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Francovich u.c. (40. un 44. punkts) un 1999. gada 15. jūnija spriedumu lietā C‑140/97 Rechberger u.c. (Recueil, I‑3499. lpp., 22. un 23. punkts).

---

25 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Francovich u.c. (13. un 14. punkts).

---

26 – Skat. iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Brasserie du Pêcheur (55. punkts), 24. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Rechberger u.c. (50. punkts), 22. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā British Telecommunications (42. punkts) un 1996. gada 8. oktobra spriedumu lietās C‑178/94, C‑179/94 un no C‑188/94 līdz C‑190/94 Dillenkofer u.c. (Recueil, I‑4845. lpp., 25. punkts).

---

27 – Skat. 1996. gada 23. maija spriedumu lietā C‑5/94 HedleyLomas (Recueil, I‑2553. lpp., 28. punkts) un iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Dillenkofer, 25. punkts.

---

28 – Transponēšanas pasākumu pilnīga neesamība pati par sevi varētu liecināt par to, ka dalībvalsts, īstenojot savas normatīvās pilnvaras, acīmredzami un nozīmīgi ir pārkāpusi savu pilnvaru izmantošanas robežas; skat. 26. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Dillenkofer u.c., 26. punkts.

---

29 – Skat., piemēram, iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Brasserie du Pêcheur und Factortame (55 un 56. punkts) un pavisam neseno 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑224/01 Köbler (Recueil, I‑10239. lpp., 55. punkts). Šie kritēriji valsts tiesai cita starpā arī būtu jāņem vērā, ja nonāktu pie secinājuma, ka šajā gadījumā likumdevēja rīcības brīvība bija būtiski ierobežota vai pat neeksistēja. No Tiesas judikatūras izriet – kā iepriekš minēts –, ka šajos apstākļos Kopienu tiesību pārkāpums kā tāds var būt pietiekami būtisks pārkāpums, bet tas nav vienmēr. Lai konstatētu, vai pārkāpums ir pietiekami būtisks, minētie kritēriji valsts tiesai ir jāņem vērā arī šajā gadījumā. Skat. šajā sakarā iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Haim (41. un turpmākie punkti) un 2001. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑118/00 Larsy (Recueil, I‑5063. lpp., 39. punkts).

---

30 – Iepriekš 22. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā British Telecommunications, 43. punkts.

---

31 – Skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Lenca secinājumus lietā Komisija/Itālija, 48. punkts.

---

32 – Citādāk iespējams būtu attiecībā uz jautājumu, vai tas, ka pēdējās instances tiesa nav iesniegusi Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir pietiekami būtisks Kopienu tiesību pārkāpums.

---

33 – Skat. iepriekš 21. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Brasserie du Pêcheur un Factortame, 56. punkts, un 29. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Köbler, 55. punkts, turpretim Kopienas iestādes rīcība, kas ir veicinājusi pārkāpumu, varētu tikt uzskatīta par attaisnojamas tiesību kļūdas kritērija apakškopu.

---

34 – 1995. gada 15. jūnija Komisijas ziņojums par Direktīvas 80/987 transponēšanu, COM(95) 164, galīgā redakcija.

---

35 – Ziņojumā Apvienotās Karalistes noteikumu pārskats noslēdzas ar vārdiem: “dažādie noteikumi šķiet atbilstoši 8. pantā paredzētajām prasībām”.

---

36 – Skat., piemēram, Komisijas ziņojuma 46. lpp. (iepriekš minēts 34. zemsvītras piezīmē) attiecībā uz Spānijas transponēšanas pasākumiem: “Spānijas tiesību akti ievēro direktīvas 8. panta noteikumus.”