1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par jautājumu, vai EKL 28. un 30. pants vai Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 16. jūnija Direktīva 94/25/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz izpriecu kuģiem ( 2 ) (turpmāk tekstā — “Izpriecu kuģu direktīva”) ir pretrunā Zviedrijas tiesiskajam regulējumam par ūdens skuteru izmantošanu. Tādējādi tiek sniegta iespēja apsvērt, ciktāl dalībvalstu tiesiskais regulējums, ar kuru tiek ierobežota preču izmantošana, ir jāizvērtē atbilstoši EKL 28. pantam.

2.

Pamata prāvas priekšmets ir jautājums par to divu apsūdzēto sodāmību, kuriem tiek pārmests, ka viņi ir pārkāpuši Zviedrijas skuteru rīkojumu ( 3 ) (turpmāk tekstā — “Zviedrijas rīkojums”). Saskaņā ar šo rīkojumu ir aizliegta un sodāma ar naudas sodu ūdens skuteru izmantošana ārpus publiskiem ūdensceļiem un ūdenstilpēm, uz kuriem provinces valdība ir atļāvusi skuteru izmantošanu.

3.

Turklāt šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu sniedz pamatu interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvu 98/34/EK, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā ( 4 ) (turpmāk tekstā — “Informācijas direktīva”).

4.

Sākotnēji Izpriecu kuģu direktīvas piemērojamība attiecās tikai uz izpriecu kuģiem. Ar Direktīvu 2003/44/EK tās piemērojamība tika paplašināta arī attiecībā uz skuteriem.

5.

Izpriecu kuģu direktīvas 2. panta 2. punkts ietver šādu regulējumu:

“Šīs direktīvas noteikumi nekavē dalībvalstis saskaņā ar Līgumu pieņemt noteikumus attiecībā uz navigāciju konkrētos ūdeņos, lai aizsargātu vidi, ūdensceļu struktūru un nodrošinātu drošību uz ūdensceļiem, ar noteikumu, ka izpriecu kuģi nav jāizmaina atbilstoši šai direktīvai [ka nav jāizmaina izpriecu kuģi, kas atbilst šai direktīvai].”

6.

Izpriecu kuģu direktīvas 4. panta 1. punkta redakcija ir šāda:

“Dalībvalstis savā teritorijā neaizliedz, neierobežo vai nekavē to 1. panta 1. punktā minēto izstrādājumu laišanu tirgū [apgrozībā] vai nodošanu ekspluatācijā, uz kuriem ir IV pielikumā minētā CE zīme, kas norāda uz to atbilstību visiem šīs direktīvas noteikumiem, tostarp II nodaļā izklāstītajām atbilstības procedūrām.”

7.

Informācijas direktīvas 1. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:

[..]

[..]”

8.

Saskaņā ar Informācijas direktīvas 8. panta 1. punkta pirmo daļu, ievērojot 10. pantu, dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu.

9.

Saskaņā ar Informācijas direktīvas 8. panta 1. punkta trešo daļu dalībvalstis atkārtoti dara zināmu projektu saskaņā ar iepriekšminētajiem nosacījumiem, ja tās izdara izmaiņas projektā, kas būtiski izmaina tā darbības sfēru, saīsinot īstenošanai paredzētos termiņus, pievienojot parametrus vai prasības, vai padarot pēdējās ierobežojošākas.

10.

Saskaņā ar [minētās direktīvas] 9. panta 2. punkta trešo daļu attiecīgā dalībvalsts ziņo Komisijai par pasākumiem, ko tā paredz veikt saskaņā ar šiem sīki izstrādātajiem atzinumiem. Komisija izsaka savu viedokli par šo reakciju.

11.

[Informācijas direktīvas] 10. panta 1. punktā ir paredzēti dažādi gadījumi, kuros nav paziņojuma pienākuma.

12.

Zviedrijas skuteru rīkojums (1993:1053) tā šī gadījuma pamatā esošajā redakcijā stājās spēkā 2004. gada 15. jūlijā.

13.

Zviedrijas rīkojuma izpratnē skuteri ir transporta līdzekļi, kas ir īsāki par 4 metriem, kas izmanto iekšdedzes dzinēju, kura primārais dzinējspēks ir ūdensstrūklas sūknis, kas ierīkots tā, lai persona vai personas varētu to darbināt sēžot, stāvot vai stāvot uz ceļiem uz kuģa korpusa, nevis tā iekšienē.

14.

Saskaņā ar rīkojuma 2. pantu skuterus drīkst izmantot tikai uz publiskajiem ūdensceļiem un 3. panta pirmajā daļā norādītajās ūdenstilpēs.

15.

Rīkojuma 3. panta ir paredzēts šāds tiesiskais regulējums:

“Länsstyrelsen (Provinces valdība) var paredzēt normas, kurās provinces ūdenstilpēs ārpus publiskajiem ūdensceļiem drīkst izmantot skuterus. Tomēr šādas normas katrā ziņā tai ir jāparedz attiecībā uz:

Turklāt Länsstyrelsen var paredzēt normas par skuteru izmantošanas uz publiskiem ūdensceļiem ierobežošanu tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs, lai saskaņā ar pirmās daļas 3) apakšpunktu izvairītos no apgrūtinājuma vai kaitējuma riska, un par piekļuves ceļiem uz un no publiskajiem ūdensceļiem.”

16.

Rīkojuma 5. pantā ir paredzēts, ka ikvienu personu, kura skuteri vada, pārkāpjot 2. un 3. pantu vai, piemērojot 3. pantu, pieņemtās normas, soda ar naudas sodu.

17.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto Sjöfartsverket (Kuģniecības dienests) nosaka, kas ir uzskatāms par publisku ūdensceļu, un publicē to savā normu krājumā. Publiskie ūdensceļi tiek atzīmēti navigācijas kartē. Sabiedriskos ūdensceļus ierīko, ja ūdensceļam ir būtiska nozīme vispārējā satiksmē un ja tam ir būtiska nozīme zvejniecības industrijā, vai arī ja tam ir būtiska nozīme izpriecu kuģu satiksmē un tas ir vajadzīgs drošībai uz ūdensceļa.

18.

Viena no Zviedrijas prokuratūrām cēla apsūdzību pret Pērsiju Mikelsonu [Percy Mickelsson] un Joakimu Rūsu [Joakim Roos] (turpmāk tekstā — “apsūdzētie pamata prāvā”) Luleå Tingsrätt [Lūleo rajona tiesā] ( 5 ). Tā norāda, ka viņi 2004. gada 8. augustā ir vadījuši skuterus ūdeņos, kuros saskaņā ar Zviedrijas rīkojumu skuteru izmantošana nav atļauta. Šeit neapšaubāmi runa nav nedz par publiskiem ūdensceļiem, uz kuriem saskaņā ar Zviedrijas rīkojumu braukšana ar skuteriem ir atļauta, nedz ūdeņiem, uz kuriem kompetentā provinces valdība ir atļāvusi skuteru izmantošanu saskaņā ar Zviedrijas rīkojuma 3. pantu.

19.

Savai aizstāvībai apsūdzētie pamata prāvā būtībā norāda, ka Zviedrijas rīkojums sakarā ar EKL 28. un 30. panta, Izpriecu kuģu direktīvas un Informācijas direktīvas pārkāpumu ir pretrunā Kopienu tiesībām.

20.

Ar 2005. gada 21. marta lēmumu Luleå Tingsrätt nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

21.

Tiesvedības ietvaros Tiesā apsūdzētie pamata prāvā, Zviedrijas, Norvēģijas un Austrijas valdības, kā arī Komisija sniedza apsvērumus rakstveidā un mutvārdos. Vācijas valdība sniedza rakstveida paskaidrojumus.

22.

Uz iesniedzējtiesas jautājumiem ir jāatbild apgrieztā kārtībā; jāsāk ir ar Izpriecu kuģu direktīvas normu satura izvērtēšanu. Ja no tā izrietētu, ka direktīva attiecībā uz skuteru izmantošanu ietver galējo tiesisko regulējumu, tad, izvērtējot atbilstoši EKL 28. pantam, vienpusējs dalībvalsts pasākuma attaisnojums saskaņā ar EKL 30. pantu neietilptu tās piemērojamībā ( 6 ).

23.

Apsūdzētie pamata prāvā izsecina no direktīvas tiesības neierobežoti izmantot skuterus un tādēļ uzskata, ka nav piemērojams tam pretrunā esošais Zviedrijas tiesiskais regulējums. Tomēr ir jāpārbauda, vai direktīva ir šajā sakarā vispār piemērojama laika ziņā.

24.

Proti, Izpriecu kuģu direktīva arī attiecībā uz skuteriem ir spēkā tikai kopš tās grozījumiem ar Direktīvu 2003/44. Saskaņā ar tās 3. panta 1. punktu direktīva bija jātransponē līdz 2004. gada 30. jūnijam, tomēr valstu direktīvas transponēšanai pieņemtās tiesību normas dalībvalstīm bija jāsāk piemērot tikai no (turpmāk tekstā — “piemērošanas termiņš”). Pamata prāva balstīta uz darbībām, kas notikušas , tātad tas bija pēc transponēšanas termiņa beigām, tomēr — pirms piemērošanas termiņa beigām. Ja valsts tiesības, jādomā, sodāmības novērtēšanai pamatojas uz izdarītās darbības laiku, rodas problēma, ka šajā laikā direktīvas piemērošanas termiņš vēl nebija beidzies. Ir jāpārbauda, vai tas ir pretrunā tam, ka apsūdzētie atsaucas uz direktīvu.

25.

Pirms direktīvas transponēšanas termiņa beigām direktīva nav tieši piemērojama ( 7 ). Tam pašam ir jāattiecas paralēli arī uz piemērošanas termiņu. Apsūdzētie atsaucas, pamatojot direktīvas piemērojamību laikā, uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru dalībvalstis direktīvas transponēšanas laikposmā nedrīkst pieņemt normas, kas varētu nopietni apdraudēt šajā direktīvā paredzētā mērķa sasniegšanu ( 8 ). Arī no tā nevar izrietēt direktīvas tieša piemērojamība ( 9 ).

26.

Tomēr no Kopienu tiesībās atzītā principa par mazāk bargas krimināltiesību normas atpakaļejošu spēku ( 10 ) izriet, ka apsūdzētais var atsaukties uz no direktīvas izsecināmu savu darbību nesodāmību vai mazāk bargu sodu arī tad, ja direktīvas transponēšanas un piemērošanas termiņš bija beidzies tikai nolēmuma pieņemšanas, nevis nodarījuma izdarīšanas brīdī. Princips par mazāk bargas krimināltiesību normas piemērošanu ar atpakaļejošu spēku ir pamatots uz apsvērumu, ka apsūdzēto nedrīkst sodīt par tādu rīcību, kura atbilstoši likumdevēja viedoklim, kas ir mainījies, nolēmuma pieņemšanas brīdī vairs nav sodāma ( 11 ). Tātad, ja direktīvas noteikumi nolēmuma pieņemšanas brīdī iestājas pret sodāmību, apsūdzētajam ir jāvar atsaukties uz šo Kopienu likumdevēja nostāju, saskaņā ar kuru attiecīgā rīcība tiek uzskatīta par nesodāmu, pat tad, ja direktīvas piemērošanas un transponēšanas termiņš nodarījuma izdarīšanas brīdī vēl nebija beidzies. Tas attiecas arī uz principu, ka direktīvas noteikumi, transponēšanas un piemērošanas termiņa laikā nevar būt tieši piemērojami. Tas tāpēc, ka apsūdzētais gūst labumu no labvēlīgākas direktīvas nostājas ar atpakaļejošu spēku tikai nolēmuma pieņemšanas brīdī.

27.

Šajā sakarā turpmāk ir jāpārbauda, vai Direktīva 94/25 ir pret valsts tiesisko regulējumu, kurš, pamatojoties uz vides aizsardzības iemesliem, principā aizliedz skuteru izmantošanu ārpus publiskiem ūdensceļiem un turklāt atļauj to tikai ūdenstilpēs, kurās provinces valdība skuteru izmantošanu ir ierādījusi.

28.

Pēc tiesvedībā iesaistīto valdību domām, Izpriecu kuģu direktīva regulē tikai skuteru tehniskās prasības un nevis to izmantošanu. No tās nav izsecināms arī nekāds dalībvalstu skuteru izmantošanas ierobežojumu aizliegums. Turpretī apsūdzētie pamata prāvā uztver Izpriecu kuģu direktīvu tādējādi, ka tā iestājas pret jebkādu skuteru izmantošanas ierobežojumu, ciktāl tie atbilst Izpriecu kuģu direktīvas tehniskajām prasībām. Savu argumentāciju viņi pamato ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu. Saskaņā ar to dalībvalstis nedrīkst aizliegt, ierobežot vai kavēt skuteru laišanu tirgū un/vai nodošanu ekspluatācijā, kas atbilst direktīvā paredzētajām prasībām. Tādējādi rodas jautājums, vai dalībvalstu tiesiskais regulējums, kas ierobežo skuteru izmantošanas iespējas, ir nepieņemams nodošanas ekspluatācijā ierobežojums 4. panta 1. punkta izpratnē.

29.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai interpretētu Kopienu tiesības, ir jāņem vērā gan normas formulējums, gan konteksts, kādā tā pieņemta, gan arī tās mērķi ( 12 ).

30.

Jēdziena “nodošana ekspluatācijā” burtiskā nozīme šajā ziņā tomēr neietver nekāda veida izmantošanu. Tas tāpēc, ka kādas ierīces izmantošanas plašā joma laika ziņā ir novietota pēc vienkāršas nodošanas ekspluatācijā un no tās ir nošķirta. It īpaši saskaņā ar vispārējo valodas lietojumu ar tiesisko regulējumu attiecībā uz nodošanu ekspluatācijā tiek saprasti tādi noteikumi, kuru priekšmets ir prasības attiecībā uz ekspluatācijā nododamo ierīci, un tādējādi [šie noteikumi] ir saistīti ar tās īpašībām, turpretī izmantošanas tiesiskais regulējums attiecas uz jau ekspluatācijā nodotas ierīces lietošanu, t.i., tās izmantošanas veidu un paņēmienu. Tātad nodošanai ekspluatācijā un izmantošanas noteikumiem ir skaidri nošķirti tiesiskā regulējuma priekšmeti. Ciktāl Kopienu likumdevējs direktīvas 4. panta 1. punktā izmanto tikai īpašo jēdzienu nodošana ekspluatācijā, tas ir pretrunā normu izpratnei, saskaņā ar kuru tas ietvertu arī dalībvalstu izmantošanas ierobežojumu aizliegumu.

31.

Šādu secinājumu apstiprina arī Izpriecu kuģu direktīvas 2. panta 2. punkts, uz kuru pareizi norāda valdības — lietas dalībnieki. Proti, 2. panta 2. punkts paredz, ka direktīva neattiecas uz dalībvalstu tiesībām “saskaņā ar Līgumu pieņemt noteikumus attiecībā uz navigāciju konkrētos ūdeņos, lai aizsargātu vidi, ūdensceļu struktūru un nodrošinātu drošību uz ūdensceļiem, ar noteikumu, ka izpriecu kuģi nav jāizmaina atbilstoši šai direktīvai”.

32.

Ar “navigācijas noteikumiem” bez vienkāršiem satiksmes noteikumiem ir neapšaubāmi jāsaprot arī izmantošanas ierobežojumi, jo navigācijā tāpat kā ceļu satiksmē ir klasiskie regulējuma līdzekļi, kas paredz dažādu formu ierobežojumus vai pat atsevišķu satiksmes līdzekļu aizliegšanu. Tas attiecas gan uz ūdens satiksmes līdzekļu izmantošanas veida tiesisko regulējumu, gan tiesisko regulējumu attiecībā uz izmantošanas vietu. Pat ja 2. panta 2. punkts šajā ziņā ietver tikai navigācijas noteikumus “noteiktos” ūdeņos, tomēr šis tiesiskais regulējums paredz, ka izmantošanas noteikumi ar direktīvu netiek saskaņoti.

33.

To, ka Izpriecu kuģu direktīvas normu saturs attiecas tikai uz tehniskajām prasībām un nevis izmantošanu, pamato arī teleoloģiskā interpretācija.

34.

Direktīvas divpadsmitais apsvērums paredz, ka šajā direktīvā nav noteikumu, kas ir vērsti uz to, lai ierobežotu izpriecu kuģu izmantošanu pēc tam, kad tie ir nodoti ekspluatācijā. No citiem apsvērumiem izriet, ka direktīvas mērķis ir tikai novērst specifiskos no dažādām tehniskām prasībām izrietošos šķēršļus tirdzniecībai, saskaņojot izpriecu kuģu un skuteru tehniskās prasības ( 13 ).

35.

Arī tās rašanās priekšvēsture apstiprina to, ka Izpriecu kuģu direktīvas priekšmets nav skuteru izmantošanas tiesiskais regulējums, bet gan tikai skuteru tehnisko prasību saskaņošana ( 14 ). Padomes Kopējā nostājā par Direktīvas 94/25 grozīšanu ir sacīts, ka arī pēc grozījumu izdarīšanas direktīvā dalībvalstīm tiek saglabātas tiesības piemērot stingrākas normas attiecībā uz noteiktu kuģu veidu izmantošanu ( 15 ). Saskaņā ar subsidaritātes principu īpaši ierobežojumi to izmantošanai esot jānoregulē atsevišķu valstu līmenī ( 16 ).

36.

Tātad no Izpriecu kuģu direktīvas visaptverošās interpretācijas izriet, ka ar to vēlas saskaņot tikai izpriecu kuģu un skuteru tehniskās prasības, nevis to izmantošanas prasības ( 17 ).

37.

Tātad apkopojot:

Izpriecu kuģu direktīva neiestājas pret valsts tiesību normām, kuras vides aizsardzības iemeslu dēļ aizliedz skuteru izmantošanu, ciktāl šīs normas nav pretrunā Līguma noteikumiem, it īpaši EKL 28. pantam. Tāpēc tālāk ir jāpārbauda, vai EKL 28. un 30. pants iestājas pret tādu valsts tiesisko regulējumu kā minētais Zviedrijas regulējums.

38.

EKL 28. pants dalībvalstu starpā aizliedz importa kvantitatīvos ierobežojumus un citus pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību.

39.

Pēc Komisijas domām, izmantošanas ierobežojumi, kādi ir ietverti Zviedrijas rīkojumā, ir pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību.

40.

Saskaņā ar Tiesas spriedumā lietā Dassonville pieņemto definīciju pasākums ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību ir jebkurš pasākums, kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt tirdzniecību starp dalībvalstīm ( 18 ).

41.

Saskaņā ar apsūdzēto pamata prāvā norādīto, ko Zviedrijas valdība gan apstrīd, pēc ar Zviedrijas rīkojumu ieviestā skuteru izmantošanas ierobežojuma skuteru pārdošanas apjoms ir samazinājies vairāk nekā par 90%. Tādējādi Zviedrijas rīkojums netieši un faktiski traucē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Katrā ziņā saskaņā ar Dassonville formulu pietiktu arī ar iespējamu traucējumu, lai to kvalificētu kā pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību. Katrā ziņā tas nav tālu no tā, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek ierobežots to ūdeņu skaits, kuros ir atļauta skuteru izmantošana, ietekmē pircēju interesi par šo preci un izraisa noieta apjoma samazināšanos, un tādējādi izraisa arī citu dalībvalstu izcelsmes preču noieta samazināšanos. Tādēļ šāds dalībvalsts tiesiskais regulējums vismaz iespējami var traucēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Saskaņā ar to Zviedrijas rīkojums būtu uzskatāms par pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību.

42.

Plašās Dassonville formulas rezultāts tomēr ir tāds, ka ikviens dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek ierobežota kādas preces izmantošana, ir jākvalificē kā pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību un tas ir jāattaisno.

43.

Tādēļ rodas jautājums, kuru Tiesa, lai gan citā kontekstā, izskatīja savā spriedumā lietā Keck, proti, vai ikviens pasākums, kas, iespējams, iespaidos citu dalībvalstu izcelsmes preču noieta apmēru, ir uzskatāms par pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību ( 19 ).

44.

Tas, ka jautājums par izmantošanas nosacījumiem, t.i., attiecībā uz dalībvalstu tiesisko regulējumu, kas regulē preču izmantošanas veidu un vietu, ir īpaši svarīgs, kļūst skaidrs, aplūkojot dažus piemērus.

45.

Piemēram, pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību būtu arī aizliegums braukt ar apvidus automašīnām ārpus satiksmes ceļiem mežā vai braukšanas ātruma ierobežojums uz autostrādēm. Tas tā ir tādēļ, ka arī attiecībā uz šiem izmantošanas ierobežojumiem varētu argumentēt, ka tie, iespējams, atturētu personas iegādāties apvidus vai īpaši ātras automašīnas, jo viņas tos nevarēs izmantot kā vēlas, un tādējādi šis izmantošanas ierobežojums ir iespējams šķērslis tirdzniecībai Kopienas iekšienē.

46.

Lai ierobežotu, piemērojot Dassonville formulu, plašo EKL 28. panta piemērojamību, Tiesa līdz šim ir mēģinājusi EKL 28. panta piemērojamībā neietvert tos dalībvalstu pasākumus, kuru iedarbība uz tirdzniecību ir pārāk nenoteikta un netieša ( 20 ). Tomēr pret šiem kritērijiem ir tas, ka tie ir grūti konkretizējami un tādēļ neder tiesiskai drošībai.

47.

Tā vietā es ierosinu izmantošanas nosacījumus, pastāvot Tiesas sprieduma lietā Keck un Mithouard gadījumā noteiktajiem priekšnosacījumiem, analoģiski tirdzniecības nosacījumiem, principā neietvert EKL 28. panta piemērojamībā.

48.

Spriedumā lietā Keck un Mithouard Tiesa konstatēja, ka tirgus dalībnieki aizvien biežāk atsaucas uz EKL 28. pantu, lai apstrīdētu jebkādu tiesisko regulējumu, kas izpaužas kā to darījumu brīvības ierobežojums, pat tad, ja tas nav vērsts uz citu dalībvalstu izcelsmes precēm ( 21 ). Izmantošanas nosacījumu ietvaros tādēļ var pat gadīties, ka fiziskas personas atsaucas uz EKL 28. pantu, lai apstrīdētu dalībvalstu tiesisko regulējumu, kas uz viņiem iedarbojas vienīgi kā viņu vispārējās rīcības brīvības ierobežojums.

49.

Savā spriedumā lietā Keck un Mithouard Tiesa attiecībā uz tirdzniecības nosacījumiem ir nospriedusi, ka atbilstošu valsts noteikumu piemērošana citu dalībvalstu izcelsmes precēm nav piemērota, lai tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucētu tirdzniecību starp dalībvalstīm sprieduma lietā Dassonville izpratnē, ja šie noteikumi attiecas uz visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem, kas veic darbību valsts teritorijā, un tiesiski un faktiski līdzīgā veidā ietekmē valsts preču un citu dalībvalstu izcelsmes preču noietu ( 22 ). Tā sauktais uz precēm attiecināmais tiesiskais regulējums, kas saistīts ar preču īpašībām, “Keck izņēmumā” nav ietverts ( 23 ). Sprieduma lietā Keck un Mithouard pamatā bija aizliegums pārdot preces par zemāku cenu, nekā to iepirkuma cena. Saistībā ar šo spriedumu Tiesa, piemēram, tirdzniecības aizliegumu svētdienās un aizliegumu tirgot tabaku citiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem kā tikai tiem, kam ir īpaša atļauja, kvalificēja kā noteikumus par tirdzniecības nosacījumiem ( 24 ).

50.

Šīs judikatūras sekas ir tādas, ka dalībvalstu tiesiskais regulējums, kas atbilst tirdzniecības nosacījumu kritērijam, neietilpst EKL 28. panta piemērojamībā, kā rezultātā no Kopienu tiesību viedokļa tas ir pieļaujams, un dalībvalstij tas nav jāattaisno.

51.

Šajā kontekstā konkrētajā lietā ir iemesls uzdot jautājumu par to, vai uz izmantošanas nosacījumiem nav analoģiski attiecināms Tiesas Keck judikatūras izņēmums no EKL 28. panta piemērojamības.

52.

Proti, ja ievēro izmantošanas nosacījumu un tirdzniecības nosacījumu raksturu, kļūst skaidrs, ka tie no to iedarbības veida un intensitātes viedokļa uz preču apriti ir līdzīgi.

53.

Tirdzniecības nosacījumiem principā ir nozīme tikai pēc preču importēšanas. Turklāt tie uz preču noietu iedarbojas netieši ar patērētāja starpniecību; piemēram, tādējādi, ka noteiktās nedēļas dienās viņš nevar iegādāties preci vai ir ierobežota kādas preces reklāma. Arī izmantošanas nosacījumi uz preču noietu iedarbojas vispirms netieši caur to ietekmi uz patērētāja pirkumu veikšanu.

54.

Valsts normu, kas regulē tirdzniecības nosacījumus, mērķis parasti nav radīt tiesisko regulējumu, kas attiecas uz preču apriti starp dalībvalstīm ( 25 ). Arī ar izmantošanas nosacījumiem vispārēji valsts likumdevējs neparedz tirdzniecības starp dalībvalstīm tiesisko regulējumu.

55.

Tādēļ šajā kontekstā šķiet konsekventi paplašināt Tiesas Keck judikatūru arī attiecībā uz izmantošanas nosacījumiem un tādējādi neietvert tos EKL 28. panta piemērojamībā.

56.

Līdz ar to uz valsts tiesisko regulējumu, kas ierobežo vai aizliedz noteiktus izmantošanas nosacījumus, neattiecas EKL 28. pantā paredzētais aizliegums, ja tie neattiecas uz konkrētām precēm, ja tie attiecas uz visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem, kas veic darbību valsts teritorijā, un tiesiski un faktiski līdzīgā veidā ietekmē valsts preču un citu dalībvalstu izcelsmes preču noietu.

57.

Zviedrijas rīkojums nav attiecināts uz konkrētām precēm, jo tas nepadara izmantošanu atkarīgu it īpaši no tā, ka skuteriem ir jāatbilst citām tehniskām prasībām nekā tās, kas ir paredzētas Izpriecu kuģu direktīvā. Tātad ar izmantošanas ierobežojumu netiek prasītas nekādas izmaiņas skuteros.

58.

Zviedrijas rīkojums attiecas uz visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem, kas veic darbību valsts teritorijā, jo tas nenošķir attiecīgās preces pēc to izcelsmes.

59.

Tomēr problemātika ir tāda, vai Zviedrijas rīkojums valsts preču un citu dalībvalstu izcelsmes preču noietu ietekmē tiesiski un faktiski līdzīgā veidā. No pirmā skata šķiet, ka arī šis priekšnosacījums ir izpildīts. Izmantošanas ierobežojums var preci padarīt mazāk interesantu un tādējādi radīt ietekmi uz preču noietu. Parasti šī iedarbība gan valsts preču, gan citu dalībvalstu izcelsmes preču noietu ietekmē līdzīgā veidā.

60.

Tomēr no sniegtajiem mutvārdu apsvērumiem izriet, ka Zviedrijai nav pašai savas skuteru ražotnes. Tādēļ ir jāizvērtē, kā šis fakts, ka nav valsts preču, ietekmē Keck kritērija pārbaudi, saskaņā ar kuru citu dalībvalstu izcelsmes preces un valsts preces valsts tiesiskajam regulējumam ir jāietekmē līdzīgā veidā.

61.

Saistībā ar tirdzniecības nosacījumu Tiesa ir nospriedusi, ka tas nav atkarīgs no valsts preču pastāvēšanas ( 26 ). Kā iemeslu Tiesa norāda, ka šis faktiskais apstāklis ir tīra sakritība un turklāt laika gaitā varētu arī mainīties; ja tas būtu atkarīgs no šī kritērija, būtu jāizdara pretrunīgs secinājums, ka tiesiskais regulējums, kas ietver identisku iedarbību, noteiktās valstīs ietilptu EKL 28. panta piemērojamībā, bet citās dalībvalstīs — nē, atkarībā no tā, vai pastāv pašu preces vai — nē. Citādi ir tad, ja strīdīgais dalībvalsts tiesiskais regulējums aizsargā valsts ražotni, kas ražo līdzīgas preces kā tās, kuras ietvertas strīdīgajā tiesiskajā regulējumā, vai ar kurām tās konkurē ( 27 ).

62.

Šie principi atbilstoši ir jāattiecina uz izmantošanas nosacījumiem. Ir jāpārbauda vai dalībvalsts pasākums aizsargā valsts ražotni no konkurējošām precēm tādā nozīmē, ka preces no citām dalībvalstīm tiek vairāk ietekmētas nekā ar tām konkurējošās valsts preces.

63.

Katrā ziņā par ar skuteriem konkurējošām precēm varētu uzskatīt arī motorlaivas. Pārbaudi, vai tās konkurē ar skuteriem un vai skuterus Zviedrijas tiesiskais regulējums ietekmē vairāk nekā līdzīgas valsts preces, šajā lietā nevar veikt, jo trūkst pietiekamas faktiskas informācijas un tas ir jāizlemj valsts tiesai. Ja iesniedzējtiesas atbilde uz šo jautājumu būtu noliedzoša, tad Zviedrijas tiesiskais regulējums neietilptu EKL 28. panta piemērojamībā. Turpretī, ja atbilde uz šiem jautājumiem būtu apstiprinoša, tad iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai nevienlīdzīgā attieksme varētu tikt attaisnota ar vides aizsardzības iemesliem ( 28 ). Tomēr saskaņā ar EKL 30. panta 2. punktu attaisnojums nebūtu iespējams gadījumā, ja Zviedrijas tiesiskais regulējums izrādītos protekcionisks pasākums vai patvaļīga diskriminācija ( 29 ).

64.

Iespējams, ka, lai izvērtētu šo lietu, nemaz nav jāpārbauda, vai pastāv ar skuteriem konkurējošas valsts preces un vai šīs līdzīgās preces Zviedrijas tiesiskais regulējums ietekmē mazāk.

65.

Proti, Tiesa savā spriedumā lietā Keck konstatē, ka dalībvalstu tirdzniecības nosacījumi, kas atbilst Keck kritērijiem, nevar liegt attiecīgajai precei pieeju tirgum vai traucēt to vairāk nekā attiecībā uz valsts precēm, un tātad neietilpst EKL 28. panta piemērojamībā ( 30 ).

66.

Pamatojoties uz šo konstatējumu, var izsecināt arī pretējo, ka dalībvalsts pasākums, kas ierobežo vai aizliedz izmantošanas nosacījumu, ietilpst EKL 28. panta piemērojamībā, ja tas liedz attiecīgai precei pieeju tirgum ( 31 ).

67.

Šajā sakarā par pieejas tirgum liegšanu nav uzskatāms tikai tāds tiesiskais regulējums, kura rezultāts ir pilnīga izslēgšana, piemēram, vispārējs noteiktas preces izmantošanas aizliegums. Arī tas, ja, pamatojoties uz īpaši ierobežojošu preces izmantošanas tiesisko regulējumu, paliek tikai neliela izmantošanas iespēja, ir uzskatāms par pieejas tirgum liegšanu.

68.

Šis konstatējums, vai valsts tiesiskais regulējums liedz pieeju tirgum, ir jāizdara valsts tiesai. Šajā lietā pastāv zināmas norādes uz to, ka Zviedrijas tiesiskais regulējums liedz pieeju tirgum skuteriem. Zviedrijas rīkojuma noteikumi, proti, paredz, katrā ziņā laika periodā, kurā provinces valdība nav ierādījusi citas ūdenstilpes skuteru izmantošanai, skuteru izmantošanas aizliegumu, izņemot vienīgi izmantošanu uz publiskiem ūdensceļiem.

69.

Attiecībā uz jautājumu, vai Zviedrijas tiesiskais regulējums par pārejas laiku līdz citu ūdenstilpju ierādīšanai no provinces valdības puses ir pielīdzināms vispārējam izmantošanas aizliegumam, izšķirošais ir tas, vai skuteru izmantošanas atļaujai uz publiskiem ūdensceļiem ir neliela nozīme, kas neko negroza Zviedrijas rīkojuma vispārējā izmantošanas aizlieguma raksturā.

70.

Lai gan Zviedrijas valdība norādīja, ka pastāv aptuveni 300 šādu publisku ūdensceļu, tomēr tā nevarēja norādīt, kādu platību publiskie ūdensceļi aptver. Apsūdzēto pamata prāvā tiesas sēdē paustā nostāja radīja iespaidu, ka publiskie ūdensceļi, neņemot vērā to skaitu, veido tikai nelielu skuteru izmantošanas iespēju. Šādi ūdensceļi lielā daļā valsts nemaz nepastāv, turklāt tie nav savstarpēji saistīti un ir grūti sasniedzami un turklāt bieži nav piemēroti skuteru izmantošanai drošības apsvērumu dēļ, piemēram, tādēļ, ka pa tiem kuģo smagie tankkuģi vai tie atrodas tālu no krasta. Arī Komisija uzskata, ka šis tiesiskais regulējums ir pielīdzināms vispārējam izmantošanas aizliegumam. Skuteru izmantošanas aizlieguma izņēmums uz publiskajiem ūdensceļiem tādējādi šķiet neko negroza Zviedrijas rīkojuma vispārēja izmantošanas aizlieguma pārejas periodā līdz citu ūdenstilpju ierādīšanai no provinces valdības puses raksturā. Tam, ka pieejas tirgum liegšana būtu tikai pārejoša, nav nozīmes, jo pieeja būtu liegta ne tikai uz nesvarīgu, īsu laika periodu.

71.

Tādēļ, veicot turpmāko pārbaudi, tiek uzskatīts, ka Zviedrijas tiesiskais regulējums liedz pieeju tirgum un to nevar neietvert EKL 28. panta piemērojamībā. Tā saderības ar Kopienu tiesībām priekšnosacījums tādēļ ir tas, ka to var attaisnot saskaņā ar EKL 30. pantu vai primārām vispārējām interesēm.

72.

Ja iesniedzējtiesa nonāktu pie secinājuma, ka Zviedrijas rīkojums nav kvalificējams kā tāds, kas liedz pieeju tirgum, tam būtu jāveic iepriekš izklāstītais, bet šajā gadījumā neizmantotais vērtējums, t.i., jāpārbauda, vai pastāv ar skuteriem konkurējošas valsts preces, kuras tiesiski vai faktiski tiek ietekmētas mazāk ( 32 ).

73.

Saskaņā ar [sprieduma lietā] Cassis de Dijon judikatūru vienlīdzīgi piemērojami ar vienādu iedarbību dalībvalstu pasākumi var būt attaisnoti, ja tie ir vajadzīgi, lai īstenotu primārās intereses ( 33 ). Tā kā Zviedrijas tiesiskais regulējums nenošķir atkarībā no preces izcelsmes, tas ir piemērojams vienlīdzīgi gan attiecībā uz valsts precēm, gan citu dalībvalstu izcelsmes precēm ( 34 ). Zviedrijas valdība sava rīkojuma par skuteru izmantošanu pamatojumam atsaucas uz vides aizsardzību. Judikatūrā tā ir atzīta kā primāra interese ( 35 ). Tiesa ir arī atkātoti uzsvērusi, ka vides aizsardzība ir viens no Kopienas būtiskajiem mērķiem ( 36 ).

74.

Dalībvalsts tiesiskajam regulējumam turklāt ir jāatbilst samērīguma principam, t.i., tam ir jābūt piemērotam, vajadzīgam un samērīgam izvirzītā mērķa sasniegšanai ( 37 ). Tas it īpaši nozīmē, ka dalībvalstij no vienlīdzīgi piemērotiem līdzekļiem ir jāizvēlas tas, kurš preču brīvu apriti kavē vismazāk ( 38 ).

75.

Skuteri izplūdes gāzu un skaņu emisijas dēļ un sakarā ar faktu, ka ar tiem var braukt perēšanas un nārsta vietu teritorijās, var nodarīt kaitējumu videi. Sakarā ar skuteru daudzveidīgu negatīvu ietekmi uz vidi, uz kuru norādīja visas tiesvedībā iesaistītās valdības, valsts tiesiskais regulējums, kas ierobežo skuteru izmantošanu, bez šaubām ir piemērots vides aizsardzībai.

76.

Tomēr ir jāizvērtē, vai ir vajadzīgs tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā Zviedrijas, t.i., vai varbūt pastāv tikpat piemērots, bet mazāk stingrs vides aizsardzības līdzeklis.

77.

Attiecībā uz vajadzību rodas jautājums, vai tāds tiesiskais regulējums, kas nošķir atkarībā no attiecīgā skutera izmantošanas veida, ir mazāk stingrs, bet būtu tikpat piemērots līdzeklis. Apsūdzētie pamata prāvā norādīja, ka skuteriem atkarībā no to izmantošanas veida ir atšķirīga ietekme uz vidi. Tādējādi tikai skuteru izmantošanai kā sporta ierīci vai rotaļlietu ar tam raksturīgo braukšanu pa apli un asu paātrināšanu ir negatīva ietekme uz vidi, turpretī skutera kā transporta līdzekļa izmantošanai, ievērojot skaņas un izplūdes gāzu emisiju, sakarā ar tā mazo degvielas patēriņu ir tikpat neliela vai pat mazāka ietekme uz vidi nekā mazajām motorlaivām.

78.

Pat pieņemot, ka šīs norādes ir pareizas ( 39 ), tomēr šī iemesla dēļ Zviedrijas tiesisko regulējumu nevarētu kvalificēt kā nesamērīgu. Tas tāpēc, ka tiesiskā regulējuma ievērošanu, kas ir atkarīga no braukšanas veida, uz ko pamatoti norādīja Zviedrijas valdība, būtu grūtāk kontrolēt un piemērot nekā tiesisko regulējumu, kas noteiktos ūdeņos izmantošanu vispārēji aizliedz, un tādējādi nav tikpat piemērots.

79.

Tomēr samērīguma princips, iespējams, varētu prasīt, ka valsts tiesiskais regulējums nošķir skuteru izmantošanu atkarībā no dažādiem skuteru tipiem. Apsūdzētie pamata prāvā norādīja, ka ir jānošķir dažādu veidu skuteri. Tikai “Jet-Skis” tiekot izmantoti kā rotaļlieta un sporta ierīce, un tiem ir raksturīgs videi kaitīgs braukšanas veids. Turpretī “Personal Water Crafts” tiekot izmantoti tikai kā transporta līdzekļi un tādēļ esot mazāk kaitīgi videi nekā attiecīgi vērā ņemamās motorlaivas. Tiesas rīcībā nav pilnīgas informācijas par dažādu veidu skuteru īpašībām un ietekmi, lai galēji atbildētu uz jautājumu par samērīgumu no šī aspekta. No citu lietas dalībnieku procesā Tiesā norādītā šāda nošķiršana attiecībā uz ietekmi uz vidi nebija izsecināma, tie drīzāk uzskatīja, ka visu skuteru īpašības ir vienādas. Ja iesniedzējtiesa tomēr uzskata par apstiprinātu faktu, ka dažāda veida skuteriem ir arī atšķirīgi intensīva ietekme uz vidi, tad tai, veicot samērīguma pārbaudi, būtu jāņem vērā, cik lielā mērā skuteru izmantošanai samērīgs pasākums var pamatot šo nošķiršanu sakarā ar vides aizsardzību.

80.

Samērīguma princips tādos apstākļos, kā šajā lietā, nav pretrunā iespējamai atbildībai par aizlieguma neievērošanu, kas var būt vajadzīgs, lai uzsvētu šo aizliegumu, it īpaši tādēļ, ka attiecībā uz sodu runa ir par naudas sodu.

81.

Zviedrijas rīkojumā, izņemot publiskos ūdensceļus, ir izvēlēta vispārēja aizlieguma forma ar iespēju atļaut, nevis mazāk stingrā forma — ar iespēju aizliegt. Vispārēja atļauja ar iespēju aizliegt parasti gan ir mazāk stingrs pasākums. Tomēr samērīguma princips pieprasa šo pieeju ne bez nosacījumiem. Atļaujai ar iespēju aizliegt būtu jābūt tikpat piemērotai vides aizsardzībai. Izvērtējot šo jautājumu, ir jāņem vērā it īpaši attiecīgās dalībvalsts reģionālā specifika. Šajā sakarā Zviedrijas valdība norādīja, ka Zviedrijai ir raksturīgs ļoti liels skaits ezeru un gara piekraste ar attiecīgi jūtīgu un aizsargājamu floru un faunu. No šī viedokļa Zviedrijas arguments ir pārliecinošs, ņemot vērā ģeogrāfisko īpatnību, tāda pieeja kā atļauja ar aizlieguma iespēju nav īstenojama un tādējādi nav tik piemērota kā pretējais modelis — aizliegums ar atļaujas iespēju.

82.

Problemātisks tāda tiesiskā regulējuma veida, kāds ir Zviedrijas, samērīgums kļūst attiecībā uz to, ka laika periodā līdz provinces valdības lēmuma pieņemšanai skuteru izmantošana ārpus publiskiem ūdensceļiem vispārēji ir aizliegta.

83.

Tas tāpēc, ka rezultātā tas noved pie tā, ka braukt līdz provinces valdību lēmuma pieņemšanai ir aizliegts arī tajos ūdeņos, kuros vides aizsardzība to nemaz neprasītu. Zviedrijas valdība arī pati pieņem, ka papildus ūdensceļiem ir arī ūdenstilpes, kurās no dabas aizsardzības viedokļa skuteru izmantošana būtu pieļaujama.

84.

Turpretī, ja tiktu prasīts, ka līdz provinces valdības citu ūdeņu ierādīšanai braukšanai ar skuteriem būtu jābūt atļautai, tas varētu novest pie tā, ka dažu ūdeņu flora un fauna, kas ir ļoti jūtīgas, reaģētu uz iejaukšanos ar skuteriem, būtu neatgriezeniski izjauktas. Tādēļ šāds tiesiskais regulējums nebūtu tikpat piemērots vides aizsardzībai, kā izvēlētā pieeja.

85.

Lai izpildītu samērīguma principu, kā Komisija to pareizi ir norādījusi, tādam tiesiskajam regulējumam, kā strīdīgais, ir jāietver termiņš, līdz kuram provinces valdībai ir jāizpilda tās pienākums ierādīt citas teritorijas. Termiņa ilgumam gan ir, kā to pamatoti uzsvēra Norvēģija, jāņem vērā, ka provinces valdībām ir vajadzīgs noteikts laika posms, lai ievāktu informāciju, kas tām vajadzīga, lai izlemtu, kuros ūdeņos skuteru izmantošana ir nekaitīga. Savukārt tirgus dalībnieku tiesiskā, piemēram, skuteru importētāju, drošība prasa, ka pastāv termiņš, līdz kuram provinces valdībai ir jāpieņem lēmums, lai tiem tostarp atļautu uzņēmuma darījumu plānošanu. Kā to tiesas sēdē atzina Zviedrijas valdība, līdz mutvārdu procesam tikai 15 no 21 provinces attiecīgie noteikumi ir pieņemti. Tāds valsts tiesiskais regulējums, kas nenosaka, līdz kuram brīdim pastāvēs šis ļoti plaši piemērojamais skuteru aizliegums, tādēļ ar to pārkāpj samērīguma principu.

86.

Ja pirms Zviedrijas rīkojuma pieņemšanas noteiktas grupas skuteru izmantošana bija atļauta bez īpaša ierobežojuma — pēc apsūdzēto pamata prāvā norādītā šķiet, ka tas attiecās uz “Personal Water Crafts” —, samērīguma princips turklāt varētu prasīt, ka būtu bijis jāparedz pārejas periods ( 40 ).

87.

Tātad apkopojot:

Valsts tiesību normas, ar kurām paredz preču izmantošanas nosacījumus, nav pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē, ciktāl tas attiecas uz visiem attiecīgajiem tirgus dalībniekiem, kas veic darbību valsts teritorijā, un tiesiski un faktiski līdzīgā veidā ietekmē valsts preču un citu dalībvalstu izcelsmes preču noietu, un neattiecas uz konkrētu preci. Lai arī izmantošanas aizliegums vai valsts tiesību normas, kas atļauj tikai mazsvarīgu preces izmantošanu, ciktāl tie praktiski liedz precei pieeju tirgum, ir pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību, kuri saskaņā ar EKL 28. pantu ir aizliegti, ja tie nav attaisnojami atbilstoši EKL 30. pantam vai ar primāriem iemesliem.

Dalībvalstu tiesiskais regulējums, kas skuteru izmantošanu aizliedz arī tajos ūdeņos, attiecībā uz kuriem provinces valdības vēl nav pieņēmušas lēmumu par to, vai vides aizsardzība tajos prasa izmantošanas aizliegumu, ir nesamērīgs un tādēļ nav attaisnojams, ciktāl tajā nav paredzēts atbilstošs termiņš, līdz kuram provinces valdībām ir jāpieņem attiecīgie lēmumi.

88.

Visbeidzot ir jāizvērtē, kādas prasības attiecībā uz Zviedrijas rīkojuma pieņemšanu izriet no Informācijas direktīvas.

89.

Iesniedzējtiesa Tiesai gan nav tieši prasījusi Informācijas direktīvas interpretāciju, tomēr tas šķiet, it īpaši pamatojoties uz lietas dalībnieku norādīto, tikpat noderīgi iesniedzējtiesai sniegt informāciju, kas ir vajadzīga, lai pārbaudītu, vai atbilstoši Informācijas direktīvai pastāv paziņošanas pienākuma pārkāpums.

90.

Attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tiesvedības priekšmetu Tiesa gan konstatēja, ka tikai valsts tiesas var noteikt, kuri jautājumi ir uzdodami Tiesai, un lietas dalībnieki šos jautājumus saturiskā ziņā nevar grozīt ( 41 ). Savukārt Tiesa pastāvīgajā judikatūrā uzsver arī, ka saskaņā ar EKL 234. pantu ieviesto sadarbības procesu starp valsts tiesām un [Eiropas Kopienu] Tiesu, Tiesas uzdevums ir iesniedzējtiesai sniegt lietderīgu atbildi tajā izskatāmā tiesiskā strīda izšķiršanai ( 42 ).

91.

Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros lietderīgai atbildei ir jāietver arī Informācijas direktīvas piemērošana attiecībā uz Zviedrijas rīkojumu. Tas tāpēc, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Informācijas direktīvā paredzētā paziņošanas pienākuma pārkāpums noved pie nepaziņotās normas nepiemērojamības, kuras sekas ir tādas, ka uz to nevar atsaukties attiecībā pret fizisku personu ( 43 ).

92.

Ja, pieņemot Zviedrijas rīkojumu, ir pārkāpts Informācijas direktīvā paredzētais paziņošanas pienākums, iesniedzējtiesa nedrīkstētu, pamatojot apsūdzēto pamata prāvā sodāmību, balstīties uz Zviedrijas rīkojumu. Tātad lietderīgā atbildē iesniedzējtiesai arī no šī aspekta ir jāaplūko Zviedrijas rīkojuma atbilstība Kopienu tiesībām.

93.

Turklāt ne tikai lietas dalībnieki norādīja uz Informācijas direktīvas aspektu, bet drīzāk arī pati iesniedzējtiesa to izvirzīja savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tā tajā norādīja, ka apsūdzētie pamata prāvā ir apgalvojuši, ka Zviedrijas valdība Zviedrijas rīkojumu neesot atbilstoši paziņojusi Komisijai un tādējādi tas neesot spēkā un nevarot tikt piemērots.

94.

Saskaņā ar Informācijas direktīvas 8. panta 1. punktu, dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu jebkuru tehnisko noteikumu projektu. “Tehniski noteikumi” Informācijas direktīvas izpratnē saskaņā ar 1. pantu tostarp ir “tehniskie parametri”, “citas prasības” vai normatīvie un administratīvie akti, ar kuriem cita starpā aizliedz preces izmantošanu.

95.

Tāds tiesiskais regulējums kā Zviedrijas rīkojums neietilpst pirmajā iepriekš minētajā “tehnisko parametru” kategorijā. Lai tā būtu, tam būtu saskaņā ar Informācijas direktīvas 1. panta 3. punktu jāparedz preces īpašības ( 44 ). Tomēr Zviedrijas rīkojums neparedz nekādas skuteru īpašības.

96.

Zviedrijas rīkojums tomēr Informācijas direktīvas izpratnē var ietvert vai nu “citas prasības”, vai arī “tehniskos noteikumus”.

97.

Tās var būt, no vienas puses, “citas prasības” Informācijas direktīvas 1. panta 4. punkta izpratnē, jo tajā kā “citas prasības” ir definētas prasības precei, kas it īpaši tiek pieņemtas vides aizsardzības nolūkā un attiecas uz tās pastāvēšanas ciklu pēc laišanas tirgū, piemēram, izmantošanu, ja šādi nosacījumi var būtiski ietekmēt preces sastāvu vai īpašības, vai tās realizāciju.

98.

Zviedrijas rīkojumā ietvertais aizliegums attiecībā uz skuteru izmantošanu ir jāaplūko arī kā “tehniskie noteikumi” Informācijas direktīvas 1. panta 11. punkta izpratnē. “Tehniskie noteikumi” saskaņā ar to tostarp ir arī dalībvalstu tiesību normas, ar kurām tiek aizliegta preces izmantošana.

99.

Par valsts pasākumu ietveršanu vienā no šīm kategorijām Tiesa ir norādījusi, ka tas ir atkarīgs no ar šo pasākumu ieviestā izmantošanas aizlieguma piemērošanas apjoma ( 45 ). Attiecībā uz 1. panta 11. punktā minēto izmantošanas aizliegumu, tam ir jābūt pasākumam, kura piemērošanas apjoms acīmredzami pārsniedz noteiktas iespējamas preces izmantošanas ierobežojumu un tādējādi neaprobežojas tikai ar tās izmantošanas ierobežošanu; tātad it īpaši tas ietver valsts pasākumus, kas pieļauj tikai nelielu izmantošanas iespēju, ko var saprātīgi sagaidīt no attiecīgās preces ( 46 ).

100.

Ja Zviedrijas rīkojums, vismaz uz kādu laiku, kamēr provinces valdības ir ierādījušas citas ūdenstilpes skuteru izmantošanai, de facto ir pielīdzināms skuteru izmantošanas aizliegumam, kas pieļauj tikai nelielu skuteru izmantošanas iespēju, tad uz Zviedrijas rīkojumu attiektos Informācijas direktīvas 1. panta 11. punkts. Vai Zviedrijas rīkojums ietver izmantošanas aizliegumu šādā izpratnē, ir jāizlemj visbeidzot iesniedzējtiesai ( 47 ).

101.

Ja no iesniedzējtiesas pārbaudes izrietētu, ka valsts izmantošanas ierobežojums nav izmantošanas aizliegums 1. panta 11. punkta izpratnē, ir jāapsver Zviedrijas rīkojuma kvalificēšana par normu 1. panta 4. punkta izpratnē. Šim nolūkam izmantošanas ierobežojumam turklāt būtu būtiski jāietekmē preces sastāvs, īpašības, vai tās realizācija. Strīdīgais rīkojums neietekmē nedz preces sastāvu, nedz īpašības. Tomēr šķiet iespējami, ka attiecīgais valsts izmantošanas aizliegums būtiski ietekmē skuteru realizāciju. Visbeidzot arī tas ir jākonstatē iesniedzējtiesai.

102.

Valsts noteikumi, kas ietilpst faktiskajā Informācijas direktīvas piemērojamībā, saskaņā ar tās 8. panta 1. punktu ir jāpaziņo Komisijai. Informācijas direktīvas 10. panta 1. punkts tomēr paredz izņēmumus no šī vispārēji spēkā esošā paziņošanas pienākuma.

103.

Saskaņā ar Informācijas direktīvas 10. panta 1. punkta trešo ievilkumu paziņošanas pienākums nepastāv, ja dalībvalsts pieņem tiesību normas, ar kurām tās izpilda saistošus Kopienu tiesību aktus, ar kuriem paredz tehniskos parametrus. Tiesa jau ir nospriedusi, ka Izpriecu direktīvas 2. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir tiesības pieņemt noteikumus attiecībā uz navigāciju, nav saistošs Kopienu tiesību akts šajā izpratnē ( 48 ).

104.

Saskaņā ar Informācijas direktīvas 10. panta 1. punkta trešo ievilkumu paziņošanas pienākums nepastāv, ja dalībvalstis pieņem tiesību normas, ar kurām tās izmanto saistošos Kopienas tiesību aktos paredzētās drošības klauzulas. Izpriecu kuģu direktīva ietver tās 7. pantā tiesisku regulējumu, kas skaidri ir formulēts kā drošības klauzula. Saskaņā ar to dalībvalstis var akūti bīstamās situācijās, piemēram, cilvēkam vai videi, veikt noteiktus pagaidu pasākumus. Zviedrijas rīkojumu noteikumi tomēr nav pagaidu pasākums, tādēļ tiem nav piemērojams Izpriecu direktīvas 7. pants, lai sakarā ar to nepastāvētu paziņošanas pienākums ( 49 ).

105.

Saskaņā ar Informācijas direktīvas 10. panta 1. punkta sesto ievilkumu paziņošanas pienākums nepastāv arī tad, ja dalībvalstis nosaka sev ierobežojumus tehnisko noteikumu grozīšanai saskaņā ar Komisijas pieprasījumu, lai likvidētu šķērsli tirdzniecībai. Šis izņēmums var būt spēkā tikai tad, ja pastāvēja konkrēts Komisijas grozījumu projekts un tieši to dalībvalsts transponē. Tas tāpēc, ka tikai tādā gadījumā nepastāv paziņošanas pienākuma izvirzītais mērķis, proti, Komisijas iepriekšēja kontrole, jo Komisija jau zina, kādu normu dalībvalsts pieņems un tā vairs nav jāpārbauda. Tomēr no procesa Tiesā neizrietēja nekas, kas norādītu uz to, ka pastāvēja šādi apstākļi.

106.

Tātad Zviedrijas rīkojums bija jāpaziņo Komisijai atbilstoši Informācijas direktīvas 8. panta 1. punktam.

107.

Kā Komisija norādīja mutvārdu procesā Tiesā, pirmais Zviedrijas rīkojuma projekts Komisijai tika paziņots 2003. gada 1. aprīlī ( 50 ). Par to Komisija atbilstoši Informācijas direktīvas 9. panta 2. punkta pirmajai daļai nosūtīja Zviedrijas valdībai detalizētu atzinumu. Pēc šāda detalizēta atzinuma saņemšanas stājas spēkā saskaņā ar 9. panta 1. punktu paredzētais pienākums atlikt uz trim mēnešiem, t.i., dalībvalstij pirms plānotās un paziņotās normas pasludināšanas ir jānogaida trīs mēneši. Arī šo atlikšanas termiņu Zviedrijas valdība ir ievērojusi, jo Zviedrijas rīkojuma galīgā redakcija, atbilstoši Komisijas mutvārdu procesā norādītajam, tika pieņemta tikai  ( 51 ). No pirmā skata, Zviedrijas valdība ir ievērojusi 8. un 9. pantā paredzēto paziņošanas pienākumu un atlikšanas termiņu.

108.

Saskaņā ar apsūdzēto pamata prāvā norādīto, rīkojuma galīgā pieņemtā redakcija tomēr atšķiras no Komisijai paziņotā projekta redakcijas. Katrā ziņā galīgā pieņemtā redakcija, kā tas ir izsecināms no Komisijas mutvārdu procesā norādītā, pirms tās pieņemšanas vairs netika paziņota. Šajā sakarā rodas jautājums, vai saskaņā ar Informācijas direktīvu rīkojuma teksta redakcija, kādā tas tika pasludināts, pirms tā pasludināšanas bija jāpaziņo atkārtoti.

109.

Grozītā projekta atkārtotas paziņošanas pienākums varētu izrietēt no diviem aspektiem.

110.

Vispirms dalībvalstij saskaņā ar 8. panta 1. punkta trešo daļu ir pienākums vēlreiz paziņot projektu, ja tā izdara izmaiņas tehnisko noteikumu projektā, kas būtiski izmaina tā darbības sfēru, saīsinot īstenošanai paredzētos termiņus, pievienojot parametrus vai prasības, vai padarot pēdējās ierobežojošākas. Šī atkātotas paziņošanas pienākuma pārkāpuma, tāpat kā pirmās paziņošanas pienākuma pārkāpuma, rezultātā nepaziņotā norma kļūst nepiemērojama. Informācijas direktīvas nozīme un mērķis ir ar preventīvu dalībvalstu pasākumu kontroli aizsargāt preču brīvu apriti ( 52 ). Komisija šo kontroli var veikt efektīvi tikai tad, ja tiek paziņoti arī paziņotā projekta būtiski grozījumi.

111.

Saskaņā ar Tiesas rīcībā esošo informāciju pastāv iemesls uzskatīt, ka pasludinātajā rīkojumā, salīdzinot ar paziņoto projektu, nav izdarīti būtiski grozījumi. Sākotnēji paziņotā projekta saturs varētu būt bijis vispārējs skuteru izmantošanas aizliegums ārpus publiskiem ūdensceļiem. Šķiet, ka vēlāk pieņemtie grozījumi rīkojumā iekļāva tikai provinces valdību pienākumu ierādīt arī citas ūdenstilpes skuteru izmantošanai. Šie grozījumi nebūtu “būtiski grozījumi” Informācijas direktīvas izpratnē. Tas tāpēc, ka ar šiem grozījumiem norma netiek padarīta ierobežojošāka, bet gan mazāk ierobežojoša, arī attiecībā uz iespējamu ietekmi uz preču apriti, kuras aizsardzībai kalpo Informācijas direktīvas preventīvā kontrole. Vai šajā gadījumā paziņotā rīkojuma projektā ir veikti būtiski grozījumi un tie netika atkārtoti paziņoti, visbeidzot ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, kuras kompetencē ir valsts tiesību interpretācija un kura var noskaidrot attiecīgo paziņojumu izvērtēšanai vajadzīgos datumus un saturus.

112.

Otrs izvērtējamais aspekts izriet no Informācijas direktīvas 9. panta 2. punkta trešās daļas. Saskaņā ar to dalībvalstij ir jāpaziņo Komisijai par pasākumiem, ko tā piedāvā veikt saskaņā ar šiem Komisijas detalizētajiem atzinumiem, pēc kā Komisija izsaka savu viedokli par šiem pasākumiem. Tomēr šajā gadījumā Zviedrijas valdība, atbilstoši Komisijas mutvārdu procesā norādītajam, uz detalizēto atzinumu reaģēja tikai pēc strīdīgā valsts rīkojuma pasludināšanas. Tomēr Komisija mutvārdu procesā pareizi norādīja, ka no tā neizriet nekāds tiesiskas sekas. 9. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētā dialoga starp Komisiju un dalībvalsti trūkums nevar izraisīt dalībvalstu normu nepiemērojamību. Tas tāpēc, ka principā Informācijas direktīva ļauj dalībvalstij veikt valsts pasākumu pat tad, ja Komisija ir izteikusies pret to, ja tas ir paziņots un ir beidzies atlikšanas pienākumu termiņš. Turklāt dalībvalstij ir arī pienākums paziņot atkārtoti, ja projektā ir izdarīti būtiski grozījumi. Šīs dalībvalsts rīcības prasības ir pietiekamas efektīvas preventīvas Komisijas kontroles īstenošanai, kā to paredz Informācijas direktīva. Arī dalībvalsts reaģēšanas pienākuma pārkāpums uz Komisijas detalizēto atzinumu ar tādu sankciju kā valsts pasākuma nepiemērojamību, efektīvai Komisijas kontroles īstenošanai nav vajadzīgs.

113.

Tātad apkopojot:

Tikai saskaņā ar Informācijas direktīvas 8. panta 1. punkta trešajā daļā minētajiem nosacījumiem dalībvalstij ir pienākums paziņot atkārtoti jau paziņotu normu.

114.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt uz iesniedzējtiesas jautājumiem šādi: