PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2007. gada 7. februārī

Lieta T‑175/04

Donal Gordon

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Ierēdņi – Prasība atcelt tiesību aktu – Karjeras attīstības ziņojums – Pilnīga un pastāvīga invaliditāte – Intereses celt prasību zudums – Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Nepieņemamība

Priekšmets Prasība, pirmkārt, atcelt 2003. gada 11. decembra lēmumu, ar kuru noraida sūdzību, kas iesniegta par 2003. gada 28. aprīļa lēmumu, ar kuru apstiprina prasītāja karjeras attīstības ziņojumu par laikposmu no 2001. gada 1. jūlija līdz 2002. gada 31. decembrim, un, otrkārt, prasība par zaudējumu atlīdzību par prasītājam nodarīto kaitējumu

Nolēmums Izbeigt tiesvedību attiecībā uz prasījumu atcelt tiesību aktu. Prasību par zaudējumu atlīdzību noraidīt. Katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.      Ierēdņi – Prasība – Interese celt prasību

(Civildienesta noteikumu 53., 78., 90. un 91. pants; VIII pielikuma 14. pants)

2.      Tiesvedība – Prasības pieteikums par lietas ierosināšanu – Formas prasības

(Tiesas Statūtu 21. pants un 53. panta pirmā daļa; Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkts)

1.      Tā kā karjeras novērtējuma ziņojums principā ietekmē novērtētas personas intereses tikai līdz viņa dienesta attiecību izbeigšanai, ierēdnim pēc šādas izbeigšanas vairs nav intereses celt vai uzturēt prasību par šo ziņojumu, izņemot īpaša apstākļa esamības konstatēšanu, kas pamato personisku un esošu interesi panākt atcelšanu.

Attiecībā uz ierēdni, kas pensionējies procedūras, par ko ir strīds, laikā, pastāvīgas un pilnīgas invaliditātes dēļ, kas principā pilnībā pārtrauc viņa karjeru, iespējamība tikt atjaunotam darbā saskaņā ar Civildienesta noteikumu VIII pielikuma 14. pantu ir tikai nenoteikts apstāklis, kas rada vien hipotētisku interesi, un līdz ar to ir nepietiekams, lai konstatētu, ka viņa tiesisko stāvokli būtu ietekmējusi apstrīdētā ziņojuma neatcelšana. Šajā sakarā dienesta attiecību izbeigšanas brīvprātīgais vai nebrīvprātīgais raksturs neietekmē tiesību celt prasību esamības vērtējumu.

Tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību turklāt nepiešķir prasītājam tiesības uz to, ka Kopienu tiesa lemj par šādu prasību atcelt ziņojumu, jo tās ietver tiesības vērsties tiesā par Kopienas iestāžu aktiem, kuri, skarot prasītāja intereses, ir viņam nelabvēlīgi.

(skat. 28, 32.–34. un 37. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1987. gada 21. janvāris, 204/85 Stroghili/Revīzijas palāta, Recueil, 389. lpp., 11. punkts; 2004. gada 1. oktobris, C‑379/03 P Pérez Escolar/Komisija, Krājumā nav publicēts, 41. un 42. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1998. gada 30. novembris, T‑97/94 N/Komisija, Recueil FP I‑A‑621. un II‑1879. lpp., 26. un 27. punkts; 2003. gada 2. jūnijs, T‑276/02 Forum 187/Komisija, Recueil, II‑2075. lpp., 50. punkts; 2005. gada 31. maijs, T‑105/03 Dionyssopoulou/Padome, Krājums‑CDL, I‑A‑137. un II‑621. lpp., 20. punkts; 2006. gada 21. februāris, V/Komisija, T‑200/03 un T‑313/03, Krājums‑CDL, I‑A‑2‑15. un II‑1549. lpp., 184. punkts.

2.      Lai izpildītu Tiesas Statūtu 21. panta un Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktās prasības, prasības pieteikumā par iespējamo Kopienu iestādes radīto zaudējumu atlīdzību ir jāietver fakti, kas ļautu noteikt rīcības, kuru prasītājs pārmet iestādei, iemeslus, kādēļ tas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp rīcību un apgalvoto kaitējumu, kā arī šī kaitējuma raksturu un apjomu. Savukārt prasībai saņemt jebkādu atlīdzību trūkst nepieciešamās precizitātes un tā tāpēc ir jāuzskata par nepieņemamu.

Tā ir gadījumā, kad ierēdņa prasības pieteikumā tiek vienīgi prasīti zaudējumi un procenti, lai atlīdzinātu viņa karjerai, veselībai un labklājībai nodarīto kaitējumu, neatšifrējot to summu un pietiekami precīzi nenorādot pierādījumus, kas ļauj noteikt kaitējuma apjomu, tomēr nepierādot vai pat nenorādot tādu īpašu apstākļu esamību, kas varētu atbrīvot prasītāju no šo precizējumu sniegšanas.

Attiecībā uz morālo kaitējumu, vai nu to lūdz atlīdzināt simboliski, vai, lai saņemtu reālu zaudējumu atlīdzību, prasītājam ir jāprecizē apgalvotā morālā kaitējuma raksturs, ņemot vērā iestādei pārmesto rīcību, turklāt precizējot, pat tikai aptuveni, šī kaitējuma kopējo novērtējumu.

(skat. 42.–45. punktu)

Atsauces

Tiesa: 1971. gada 2. decembris, 5/71 Zuckerfabrik Schöppenstedt/Padome, Recueil, 975. lpp., 9. punkts.

Pirmās instances tiesa: 1990. gada 10. jūlijs, T‑64/89 Automec/Komisija, Recueil, II‑367. lpp., 75.–77. punkts; 1990. gada 20. septembris, T‑37/89 Hanning/Parlaments, Recueil, II‑463. lpp., 82. punkts; 1994. gada 1. jūlijs, T‑505/93 Osório/Komisija, Recueil FP, I‑A‑179. un II‑581. lpp., 33. un 35. punkts; 1995. gada 15. februāris, T‑112/94 Moat/Komisija, Recueil FP, I‑A‑37. un II‑135. lpp., 32., 37. un 38. punkts; 1998. gada 29. janvāris, T‑157/96 Affatato/Komisija, Recueil FP, I‑A‑41. un II‑97. lpp., 38. punkts.