Lieta C‑300/04

M. G. Eman un O. B. Sevinger

pret

College van burgemeester en wethouders van Den Haag

(Raad van State lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Eiropas Parlaments – Vēlēšanas – Tiesības balsot – Dzīvesvietas nosacījumi Nīderlandē Nīderlandes pilsoņiem no Arubas – Eiropas Savienības pilsonība

Sprieduma kopsavilkums

1.        Eiropas Savienības pilsonība – Līguma noteikumi – Piemērojamība personām

(EKL 17. pants un 299. panta 3. punkts)

2.        Parlaments – Vēlēšanas – Tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās – Tiesību izmantotāji

(EKL 19., 189., 190. pants; Akts par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās)

3.        Aizjūras zemju un teritoriju asociācija – Līguma vispārējo noteikumu nepiemērojamība bez tiešas atsauces

(EKL 19. panta 2. punkts, 182., 189. un 190. pants)

4.        Parlaments – Vēlēšanas – Persona, kas nevar piedalīties vēlēšanās tādas valsts tiesību normas dēļ, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām

5.        Kopienu tiesības – Indivīdiem piešķirtās tiesības – Dalībvalsts pārkāpums – Pienākums atlīdzināt indivīdiem radīto kaitējumu

1.        Personas, kurām ir kādas dalībvalsts pilsonība un kuras uzturas vai dzīvo teritorijā, kas ir viena no aizjūras zemēm un teritorijām, uz kurām atsaucas EKL 299. panta 3. punkts, var atsaukties uz tiesībām, kas Līguma otrajā daļā ir atzītas Eiropas Savienības pilsoņiem.

(sal. ar 29. punktu un rezolutīvās daļas 1. punktu)

2.        Šobrīd saskaņā ar Kopienu tiesībām to personu noteikšana, kurām ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ir katras dalībvalsts kompetencē, ievērojot Kopienu tiesības.

Nedz EKL 180. un 190. pantā, nedz Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās nav tieši un precīzi norādīts, kam ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Nekāds nepārprotams secinājums šajā sakarā neizriet no EKL 189. un 190. panta attiecībā uz Eiropas Parlamentu, kuros norādīts, ka Eiropas Parlamentā ir dalībvalstu tautu pārstāvji, jo jēdzienam “tautas”, kas nav definēts, var būt dažādas nozīmes dažādās dalībvalstīs un Savienības valodās. Turklāt Līguma otrās daļas noteikumi par Savienības pilsonību Savienības pilsoņiem neatzīst beznosacījuma tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās. EKL 19. panta 2. punkts aprobežojas ar to, ka attiecībā uz šīm tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās tiek piemērots nediskriminācijas pilsonības dēļ princips.

Līdz ar to šobrīd Kopienu tiesībās nekas neaizliedz dalībvalstīm, ievērojot Kopienu tiesības, paredzēt nosacījumus tiesībām balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, atsaucoties uz dzīvesvietas kritēriju teritorijā, kurā tiek organizētas vēlēšanas.

Vienlīdzīgas attieksmes princips tomēr nepieļauj, ka izvēlētie kritēriji dažādi attiecas pret pilsoņiem, kuri atrodas līdzīgās situācijās, ja vien šī dažādā attieksme nav objektīvi pamatota.

(sal. ar 44., 45., 52., 53., 61. punktu un rezolutīvās daļas 2. punktu)

3.        Aizjūras zemēm un teritorijām (AZT) ir piemērojams īpašs asociācijas režīms, kas noteikts Līguma ceturtajā daļā (EKL 182.–188. pants), tādā veidā, ka Līguma vispārējie noteikumi bez tiešas atsauces nav piemērojami.

No tā izriet, ka EKL 189. un 190. pants attiecībā uz Eiropas Parlamentu nav piemērojams šīm zemēm un teritorijām un ka dalībvalstīm nav pienākuma tajās organizēt Eiropas Parlamenta vēlēšanas.

Turklāt EKL 19. panta 2. punkts, kas tiesībām balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās piemēro nediskriminācijas pilsonības dēļ principu, nav attiecināms uz Savienības pilsoni, kas dzīvo vienā no AZT un kurš vēlas izmantot savas tiesības balsot dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir.

(sal. ar 44., 46., 47. un 53. punktu)

4.        Tā kā jautājumā par strīdiem par tiesībām balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās nav Kopienu tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesībās ir jānosaka pasākumi, kas atļauj tiesību atjaunošanu personai, kura kāda valsts tiesību noteikuma, kas ir pretrunā ar Kopienu tiesībām, dēļ nav iekļauta vēlēšanu sarakstos 2004. gada 10. jūnija Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām un kurai tādējādi bija liegtas tiesības piedalīties šajās vēlēšanās. Šie pasākumi – kas var ietvert nodarītā kaitējuma, kas radies saistībā ar valsts izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, atlīdzināšanu – nedrīkst būt nelabvēlīgāki par tiem, kas regulē tiesības, kuru izcelsme ir valsts tiesiskajā kārtībā (līdzvērtības princips), un tie nedrīkst padarīt par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Kopienu tiesiskās kārtības piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips).

(sal. ar 67., 71. un rezolutīvās daļas 3. punktu)

5.        Līguma sistēmā ir paredzēts dalībvalsts atbildības princips attiecībā uz indivīdiem radīto kaitējumu, kas radies saistībā ar valsts izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, un dalībvalstij ir tādējādi jāatlīdzina radītie zaudējumi, ja pārkāptais tiesību noteikums piešķir indivīdiem tiesības, ja pārkāpums ir pietiekami smags un ja pastāv tieša cēloņsakarība starp valstij uzliktā pienākuma neizpildi un indivīdiem nodarīto kaitējumu, pieļaujot, ka valsts atbildība varētu iestāties arī mazāk ierobežojošu apstākļu gadījumā saskaņā ar valsts tiesību aktu nosacījumiem.

Tad, ja tiesības uz kompensāciju ir tieši paredzētas Kopienu tiesībās un ja iepriekšējā punktā minētie nosacījumi ir ievēroti, valstij saskaņā ar valsts tiesībās paredzēto atbildību ir pienākums novērst sekas, kas radušās sakarā ar kaitējuma nodarīšanu, ar noteikumu, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par zaudējumu atlīdzināšanu nav nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī, un to piemērošana praksē nedrīkst būt tāda, kas zaudējumu atlīdzināšanu padara neiespējamu vai tā ir ļoti apgrūtināta.

(sal. ar 69. un 70. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2006. gada 12. septembrī (*)

Eiropas Parlaments – Vēlēšanas – Tiesības balsot – Dzīvesvietas nosacījumi Nīderlandē Nīderlandes pilsoņiem no Arubas – Eiropas Savienības pilsonība

Lieta C‑300/04

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Raad van State (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 13. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 15. jūlijā, tiesvedībā

M. G. Eman,

O. B. Sevinger

pret

College van burgemeester en wethouders van Den Haag.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas] (referents), K. Šīmans [K. Schiemann] un J. Makarčiks [J. Makarczyk], tiesneši Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], P. Kūris [P. Kūris], E. Juhāss [E. Juhász], E. Levits un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh],

ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],

sekretāre M. Fereira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 5. jūlijā,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Emana [Eman] un Sevingera [Sevinger] vārdā – A. H. Krūss [A. G. Croes],

–        Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un K. M. Viselsa [C. M. Wissels], pārstāves,

–        Spānijas valdības vārdā – N. Diasa Abada [N. Díaz Abad] un F. Diess Moreno [F. Díez Moreno], pārstāvji,

–        Francijas valdības vārdā – R. Abraāms [R. Abraham], Ž. de Bergess [G. de Bergues], E. Puisē [E. Puisais] un K. Jurgensena [C. Jurgensen], pārstāvji,

–        Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes valdības vārdā – R. Kodvela [R. Caudwell], pārstāve, kurai palīdz D. Andersons [D. Anderson] un D. Vaijats [D. Wyatt], QC, kā arī M. Čemberlens [M. Chamberlain], barrister,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – K. Lādenburgers [C. Ladenburger] un P. van Nufels [P. van Nuffel], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 6. aprīlī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par EKL 17. panta, 19. panta 2. punkta, 189., 190. panta un 299. panta 3. punkta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Emanu un Sevingeru (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēji pamata prāvā”), kuriem abiem ir Nīderlandes pilsonība un kuri dzīvo Oranjestadā (Aruba), un College van burgemeester en wethouders van Den Haag (Nīderlande) par to, ka pēdējā minētā iestāde noraidīja viņu lūgumu iekļaut viņus vēlēšanu sarakstā Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2004. gada 10. jūnijā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Starptautiskās tiesības

3        Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECTK”), Pirmā protokola 3. pants noteic:

“Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc zināma saprātīga laika posma organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.”

 Kopienu tiesības

4        Saskaņā ar EKL 17. pantu:

“1.      Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.      Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi.”

5        EKL 19. panta 2. punktā noteikts:

“Neskarot 190. panta 4. punktu un noteikumus, kas pieņemti tā īstenošanai, ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. [..]”

6        Saskaņā ar šo tiesību normu Eiropas Savienības Padome pieņēma 1993. gada 6. decembra Direktīvu 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (OV L 329, 34. lpp.). Tās 3. panta pirmā daļa paredz:

“Jebkurai personai, kas atsauces datumā:

a)      ir Savienības pilsonis Līguma 8. panta 1. punkta otrā apakšpunkta nozīmē,

b)      nav dzīvesvietas dalībvalsts pilsonis, bet atbilst tiem pašiem nosacījumiem attiecībā uz balsstiesībām un tiesībām kandidēt, ko šī valsts ar likumu izvirza saviem pilsoņiem;

ir balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī, ja vien šīs tiesības nav liegtas saskaņā ar 6. un 7. pantu.”

7        Direktīvas 93/109 5. pants noteic:

“Ja, lai vēlētu vai kandidētu, dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņiem jābūt pavadījušiem noteiktu minimālo laikposmu kā iedzīvotājiem šīs valsts vēlēšanu apgabalā, tad uzskatāms, ka Kopienas vēlētāji un Kopienas pilsoņi, kam ir tiesības kandidēt, izpildījuši šo nosacījumu, ja tie līdzvērtīgu laikposmu dzīvojuši citā dalībvalstī. Šo noteikumu piemēro, neierobežojot jebkādus konkrētus noteikumus attiecībā uz dzīvesvietas ilgumu noteiktajā vēlēšanu apgabalā vai iecirknī.”

8        EKL 189. panta pirmā daļa noteic:

“Eiropas Parlaments, kurā ir to valstu tautu pārstāvji, kas apvienotas Kopienā, īsteno pilnvaras, kuras tam piešķir šis Līgums.”

9        EKL 190. pantā noteikts:

“1.      Kopienā apvienoto valstu tautu pārstāvjus Eiropas Parlamentā ievēlē vispārējās tiešās vēlēšanās.

[..]

4.      Eiropas Parlaments izstrādā priekšlikumu par vispārējām tiešām vēlēšanām saskaņā ar vienotu procedūru visās dalībvalstīs vai saskaņā ar visām dalībvalstīm kopīgiem principiem.

Saņēmusi piekrišanu no Eiropas Parlamenta, kas pieņem lēmumu ar visu savu locekļu balsu vairākumu, Padome vienprātīgi pieņem attiecīgus noteikumus un iesaka dalībvalstīm tos pieņemt saskaņā ar katras valsts attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

[..]”

10      8. pants Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās, kas pievienots Padomes 1976. gada 20. septembra Lēmumam 76/787/EOTK, EEK, Euratom (OV L 278, 1. lpp.), ko grozīja Padomes 2002. gada 25. jūnija un 2002. gada 23. septembra Lēmums 2002/772/EK, Euratom (OV L 283, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “1976. gada akts”), noteic:

“Ievērojot šī akta noteikumus, vēlēšanu procedūru katrā dalībvalstī reglamentē valsts tiesību noteikumi.

Šie valsts tiesību noteikumi, kuri, ja nepieciešams, var ņemt vērā īpatnības dalībvalstīs, nedrīkst vispārēji ietekmēt proporcionālo vēlēšanu sistēmu.”

11      Šī akta 12. pantā noteikts:

“Eiropas Parlaments pārbauda pārstāvju mandātus. Šajā nolūkā [tas] ņem vērā dalībvalstu oficiāli izziņotos rezultātus un izšķir visas domstarpības, kas varētu rasties šā Akta noteikumu dēļ, izņemot tādas domstarpības, kas varētu rasties to dalībvalsts noteikumu dēļ, uz kuriem norādīts šajā Aktā.”

12      Saskaņā ar EKL 299. pantu:

“1.      Šis Līgums attiecas uz [..] Nīderlandes Karalisti [..].

2.      Šā Līguma noteikumus piemēro Francijas aizjūras departamentiem, Azoru salām, Madeiras salām un Kanāriju salām.

[..]

3.      Īpašā asociācijas procedūra, kas izklāstīta šā Līguma ceturtajā daļā, attiecas uz tām aizjūras zemēm un teritorijām, kas uzskaitītas šā Līguma II pielikumā.

[..]”

13      Aruba un Nīderlandes Antiļas ir minētas EK līguma II pielikumā ietvertajā sarakstā, kura virsraksts ir “Aizjūras zemes un teritorijas, uz kurām attiecas Līguma ceturtās daļas noteikumi”.

 Valsts tiesības

14      Nīderlandes vēlēšanu likuma (Nederlandse Kieswet) B1. pants attiecībā uz Nīderlandes Parlamenta Deputātu palātas (Tweede Kamer der Staten‑Generaal) locekļu vēlēšanām noteic:

“Tweede Kamer der Staten‑Generaal locekļus ievēl personas, kas ir Nīderlandes pilsoņi kandidatūru iesniegšanas dienā un kuras ir sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu balsošanas dienā, izņemot personas, kuru faktiskā dzīvesvieta kandidatūru iesniegšanas dienā ir Nīderlandes Antiļās vai Arubā.

2.      Šis izņēmums neattiecas uz:

a)      Nīderlandes pilsoni, kas vismaz desmit gadus ir nodzīvojis Nīderlandē;

b)      Nīderlandes pilsoni, kas strādā Nīderlandes civildienestā Nīderlandes Antiļās vai Arubā, kā arī viņa (‑s) dzīvesbiedri (‑u), reģistrēto partneri vai kompanjoni (‑u) un viņu bērniem, ja viņi dzīvo kopā ar to.”

15      Minētā likuma Y3. pants attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām noteic:

“Tiesības balsot ir:

a)      personām, kam ir tiesības balsot Tweede Kamer der Staten‑Generaal locekļu vēlēšanās;

b)      personām, kas nav Nīderlandes pilsoņi, bet kas ir citas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņi, ja:

1)      kandidatūru iesniegšanas dienā to faktiskā dzīvesvieta ir Nīderlandē;

2)      tās balsošanas dienā ir sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, un

3)      tām nav liegtas tiesības balsot vai nu Nīderlandē, vai dalībvalstī, kuras pilsoņi tās ir.”

 Prejudiciālie jautājumi

16      Iesniedzējtiesā ierosinātajā tiesvedībā apelācijas sūdzības iesniedzēji pamata prāvā apstrīd iekļaušanas vēlēšanu sarakstā Eiropas Parlamenta vēlēšanām atteikumu, kas attiecībā uz tiem tika pieņemts, pamatojoties uz to, ka viņi dzīvo Arubā. Apelācijas sūdzības iesniedzēji pamata prāvā norāda, ka saskaņā ar EKL 17. panta 1. punktu viņi ir Eiropas Savienības pilsoņi. Viņi uzskata, ka EKL 19. panta 2. punkts, interpretējot to saskaņā ar ECTK Pirmā protokola 3. pantu, atzīst viņiem tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās, pat ja tie dzīvo teritorijā, kas ir minēta starp tām aizjūras zemēm un teritorijām (turpmāk tekstā – “AZT”), kuras ir iekļautas Līguma II pielikumā.

17      Iesniedzējtiesa atzīst – tā kā Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanas jau ir notikušas, ir pārāk vēlu, lai lēmums, ar kuru atceļ atteikumu iekļaut apelācijas sūdzības iesniedzējus pamata prāvā vēlēšanu sarakstā, ļautu šīm personām piedalīties šajās vēlēšanās. Tomēr tā neizslēdz, ka viņiem ir piešķirama atlīdzība (“rechtsherstel”) saskaņā ar Kopienu tiesībām.

18      Šādos apstākļos Raad van State [Valsts padome] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Līguma otrā daļa attiecas uz personām, kurām ir kādas dalībvalsts pilsonība un kuras uzturas vai dzīvo teritorijā, kas ir iekļauta AZT sastāvā, uz kurām atsaucas EKL 299. panta 3. punkts un kurām ir īpašas attiecības ar šo dalībvalsti?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša, vai dalībvalstis, ņemot vērā EKL 17. panta 1. punkta otro teikumu, var piešķirt savu pilsonību personām, kuras uzturas vai dzīvo EKL 299. panta 3. punktā norādītajās AZT?

3)      Vai EKL 19. panta 2. punkts, lasot to kopā ar EKL 189. pantu un 190. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka – izņemot parastos valsts tiesību sistēmā paredzētos izņēmumus, kas cita starpā saistīti ar vēlēšanu tiesību atņemšanu sakarā ar notiesāšanu krimināllietā vai rīcības nespēju – AZT dzīvojoša Savienības pilsoņa statuss automātiski piešķir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

4)      Vai EKL 17. pants un 19. panta 2. punkts, lasot tos atbilstoši [ECTK Pirmā] protokola 3. panta pirmajai daļai, kā to interpretē Eiropas Cilvēktiesību tiesa, liedz tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās personām, kuras nav Savienības pilsoņi?

5)      Vai Kopienu tiesības nosaka prasības tiesību atjaunošanas gadījumā [rechtsherstel], ja valsts tiesa, pamatojoties cita starpā uz Eiropas Kopienu Tiesas sniegtajām atbildēm uz iepriekš minētajiem jautājumiem, secina, ka personām, kuras uzturas vai dzīvo Nīderlandes Antiļās vai Arubā un kurām ir Nīderlandes pilsonība, ir bijusi nelikumīgi atteikta reģistrācija 2004. gada 10. jūnija vēlēšanām?”

 Tiesvedība Tiesā

19      Ar atsevišķu 2004. gada 13. jūlija vēstuli, kā arī ar 2005. gada 22. februāra vēstuli Raad van State lūdza Tiesu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot paātrinātu procesu saskaņā ar Reglamenta 104.a panta pirmo daļu. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 23. augusta un 2005. gada 18. marta rīkojumiem šie pieteikumi tika noraidīti.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

20      Ar savu pirmo jautājumu Raad van State jautā, vai Līguma otrā daļa par Savienības pilsonību attiecas uz personām, kurām ir kādas dalībvalsts pilsonība un kuras uzturas vai dzīvo teritorijā, kas ir iekļauta AZT sastāvā, uz kurām atsaucas EKL 299. panta 3. punkts.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

21      Puses pamata prāvā, tāpat kā Apvienotās Karalistes valdība un Eiropas Kopienu Komisija uzskata, ka Līguma otrā daļa attiecas uz personām, kurām ir kādas dalībvalsts pilsonība un kuras uzturas vai dzīvo teritorijā, kas ir iekļauta AZT sastāvā. Tās uzsver – lai iegūtu Savienības pilsoņa statusu un izmantotu ar Līgumu piešķirtās tiesības, EKL 17. panta 2. punkts neuzliek nekādu citu nosacījumu kā tikai to, ka personai ir kādas dalībvalsts pilsonība. Tādējādi nav nozīmes tam, ka kādas dalībvalsts pilsonis dzīvo trešā valstī vai AZT.

22      Nīderlandes valdība vispirms norāda, ka saskaņā ar 1954. gada Statuut van het Koninkrijk der Nederlanden (turpmāk tekstā – “Statuut”) Nīderlandes Karaliste sastāv no trīs valstīm, proti, Nīderlandes, Nīderlandes Antiļām un Arubas. Statuut 41. pants noteic, ka šīs trīs valstis “autonomi pārvalda to kompetencē esošos jautājumus”. Tieši tāpēc Nīderlandei ir sava konstitūcija un Nīderlandes Antiļām un Arubai ir katrai savs Staatsregeling. Karalistē, izņemot “Karalistes kompetenci”, kura noteikta Statuut, katrai valstij, kurā ir savs parlaments un sava pārvalde, ir tiesības īstenot savu likumdevēju varu.

23      Pilsonība ir “Karalistes kompetencē” un tās piešķiršanu reglamentē Karalistes likums par Nīderlandes pilsonību (Rijkswet op het Nederlanderschap). Runa ir par “kopīgu pilsonību”, t.i., netiek nodalīts Arubas iedzīvotājs no Nīderlandes iedzīvotāja, kas atrodas ārpus Karalistes.

24      Ārlietas arī ir “Karalistes kompetencē”. Vienīgais starptautisko tiesību subjekts ir Nīderlandes Karaliste. Tomēr starptautiskajās konvencijās Karaliste var noslēgt līgumus attiecībā uz katru valsti atsevišķi. Praksē tas tiek apzīmēts šādi: “Nīderlandes Karaliste (attiecībā uz Nīderlandi)”, “Nīderlandes Karaliste (attiecībā uz Nīderlandes Antiļām)” un “Nīderlandes Karaliste (attiecībā uz Arubu)”. No tā izriet, ka juridiski līgums saista tikai attiecīgo valsti. Nīderlandes valdība šajā sakarā precizē, ka EEK līgums tā sākotnējā versijā tika ratificēts vienīgi attiecībā uz Karalistes teritoriju Eiropā un Jaungvineju, t.i., ar atzīmi “attiecībā uz Nīderlandes Karalisti (attiecībā uz Nīderlandi un Jaungvineju)”. Turklāt Nīderlandes valdība iesniedz Līguma par Eiropas Savienību ratifikācijas aktu, kuru apstiprinājusi karaliene “attiecībā uz Nīderlandes Karalisti (attiecībā uz Nīderlandi)”.

25      Nīderlandes valdība uzskata, ka EK līguma un it īpaši tā otrās daļas teritoriālās piemērošanas joma ir nosakāma saskaņā ar EKL 299. pantu, bet arī ņemot vērā Līguma ratifikācijas dokumentus. Šie dokumenti norāda, ka gan sākotnējais līgums, gan Līgums par Eiropas Savienību netika ratificēts attiecībā uz Arubu. EK līgums tādējādi šīs valsts teritorijā, izņemot īpašu asociācijas režīmu, kas noteikts tā ceturtajā daļā, nav piemērojams.

26      Tam, ka Nīderlandes Karaliste ir izveidojusi kopīgu pilsonību, nav nozīmes šajā sakarā. Nīderlandietim no Arubas vai Nīderlandes Antiļām nepārprotami ir Nīderlandes pilsonība un tādējādi viņš ir Savienības pilsonis, bet tas nenozīmē, ka viņam arī jebkurā brīdī ir visas ar Savienības pilsonību saistītās tiesības. Kamēr šī persona atrodas Arubā vai Nīderlandes Antiļās, Līgums nekādi neietekmē tās stāvokli. Tomēr, ja tā izlemj atstāt Arubu vai Nīderlandes Antiļas, tā var pretendēt uz tiesībām, kas ir saistītas ar Savienības pilsonību.

 Tiesas atbilde

27      EKL 17. panta 1. punkta otrais teikums paredz, ka “ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis”. Šajā sakarā nav svarīgi, ka kādas dalībvalsts pilsonis uzturas vai dzīvo teritorijā, kas ir iekļauta AZT sastāvā, uz kurām atsaucas EKL 299. panta 3. punkts.

28      Turklāt EKL 17. panta 2. punktā noteikts, ka Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi.

29      No tā izriet, ka uz pirmo jautājumu jāatbild tādējādi, ka personas, kurām ir kādas dalībvalsts pilsonība un kuras uzturas vai dzīvo teritorijā, kas ir iekļauta AZT sastāvā, uz kurām atsaucas EKL 299. panta 3. punkts, var atsaukties uz tiesībām, kas Līguma otrajā daļā ir atzītas Savienības pilsoņiem.

 Par otro jautājumu

30      Šis jautājums, kas attiecas uz dalībvalstu tiesībām, ņemot vērā EKL 17. panta 1. punkta otro teikumu, piešķirt savu pilsonību personām, kuras uzturas vai dzīvo AZT, uz kurām atsaucas EKL 299. panta 3. punkts, tika uzdots gadījumā, ja Tiesa būtu secinājusi, ka Līguma otrā daļa nav attiecināma uz personu, kurai ir kādas dalībvalsts pilsonība un kura uzturas vai dzīvo teritorijā, kas ir iekļauta AZT sastāvā.

31      Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu tādējādi nav jāatbild.

 Par trešo jautājumu

32      Ar savu trešo jautājumu Raad van State jautā, vai EKL 19. panta 2. punkts, lasot to saskaņā ar EKL 189. pantu un 190. panta 1. punktu, ir interpretējams tādējādi, ka Savienības pilsonim, kas uzturas vai kura dzīvesvieta atrodas AZT, ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

33      Apelācijas sūdzības iesniedzēji pamata prāvā norāda – lai arī Aruba ir viena no AZT Līguma izpratnē, tā ir pakļauta tiesību aktiem Karalistes kompetencē esošajos jautājumos, tādos kā aizsardzība un ārlietas, kurus ietekmē Kopienu tiesības. Iekšējos tiesību aktus arī ietekmē Kopienu tiesiskais regulējums, kas pamato to, ka Nīderlandes pilsonis no Arubas var saskaņā ar ECTK Pirmā protokola 3. pantu balsot, lai ievēlētu Eiropas Parlamenta deputātus. Tāpat viņi uzsver diskrimināciju, kas tiek vērsta pret Nīderlandes pilsoņiem no Arubas un Nīderlandes Antiļām. Kā piemēru viņi norāda, ka Nīderlandes pilsonim no Antiļām ir tiesības balsot atkarībā no tā, vai viņš dzīvo Sentmartēnas salas Francijas daļā vai Nīderlandes daļā.

34      Nīderlandes valdība precizē, ka tiesības balsot nav Karalistes kompetencē esošs jautājums, bet gan ir valsts kompetencē Statuut izpratnē. Statuut 46. pantā šajā sakarā ir noteikts, ka valsts pārstāvniecības varu ievēlē attiecīgās valsts Nīderlandes iedzīvotāji. Šī panta 2. punkts dod valstij tiesības piešķirt tiesības balsot tiem Nīderlandes pilsoņiem, kuri nav attiecīgās valsts iedzīvotāji. Nīderlandes vēlēšanu likumā daļēji ir izmantotas šīs pēdējās minētās tiesības, piešķirot tiesības balsot tiem Arubas un Nīderlandes Antiļu iedzīvotājiem, kuri ir nodzīvojuši Nīderlandē vairāk nekā desmit gadus.

35      Nīderlandes, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija uzskata, ka Kopienu tiesības nepieprasa, lai tiesības balsot tiktu piešķirtas dalībvalstu pilsoņiem, kas nedzīvo teritorijā, uz kuru attiecas Kopienu tiesiskais regulējums. AZT dzīvojošs pilsonis nevar atsaukties uz šādām tiesībām, kas paredzētas EKL 19. panta 2. punktā, kura mērķis ir vienīgi garantēt, lai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, ir tiesības balsot ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs dalībvalsts pilsoņiem.

36      Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija turklāt atgādina, ka EKL 189. pants un 190. panta 1. punkts kā Līguma vispārējie noteikumi nav attiecināmi uz AZT bez tiešas atsauces (1992. gada 12. februāra spriedums lietā C‑260/90 Leplat,Recueil, I‑643. lpp., 10. punkts, un 2001. gada 22. novembra spriedums lietā C‑110/97 Nīderlande/Padome, Recueil, I‑8763. lpp., 49. punkts). Tās uzskata, ka, ņemot vērā, ka Līgums nav attiecināms uz Arubu un ka asociācija ar AZT nekādi neskar Eiropas Parlamentu, Eiropas Parlaments nevar tikt uzskatīts par “likumdevēju varu” ECTK Pirmā protokola 3. panta izpratnē attiecībā uz vēlēšanām, kurās tiesības piedalīties būtu AZT iedzīvotājiem (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1999. gada 18. februāra spriedumu lietā Matthews pret Apvienoto Karalisti, Recueil des arrêts et décisions 1999‑I).

37      Katrā ziņā Kopiena, lai pieņemtu vienotu vēlēšanu procedūru, ir vienīgi daļēji izmantojusi kompetenci, kuru tai piešķir EKL 190. panta 4. punkts. 1976. gada aktā nav nevienas tiesību normas, kas precizētu, kam ir tiesības balsot, tā ka piemērojami ir tikai valsts tiesību noteikumi. Tajos var cita starpā paredzēt arī dzīvesvietas nosacījumus.

38      Nīderlandes, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija uzskata, ka Kopienu tiesības tomēr pieļauj, ka dalībvalstis piešķir tiesības balsot tiem Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo kādā trešā valstī vai AZT. Francijas valdība šajā sakarā precizē, ka Francijas likums par Eiropas Parlamenta vēlēšanām atsaucas uz Francijas vēlēšanu kodeksu, kurā nav noteikta nekāda atšķirība starp tiem Francijas pilsoņiem, kas dzīvo Francijā, un pārējiem Francijas pilsoņiem. Tādējādi Francijas pilsoņi, kas dzīvo aizjūras departamentā vai kādā no AZT, piedalās Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tie Francijas pilsoņi, kas dzīvo Francijā.

39      Komisija tomēr atgādina, ka dalībvalstīm ir jāņem vērā Kopienu tiesību vispārējie principi. Saskaņā ar vispārējo vienlīdzīgas attieksmes principu valsts likumdevējam, kas nolemj paplašināt tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās, piešķirot tās šīs valsts pilsoņiem, kuri dzīvo trešā valstī, tāpat ir jāpiešķir šīs tiesības balsot saviem pilsoņiem, kas dzīvo AZT. Tas valsts likumdevējam jādara a fortiori īpašās saiknes dēļ, kas saista AZT ar Kopienu. Šajā lietā, tā kā Nīderlandes likumdevējs piešķir tiesības piedalīties minētajās vēlēšanās visiem Nīderlandes pilsoņiem, kuri neuzturas Arubā vai Nīderlandes Antiļās, neatkarīgi no to dzīvesvietas, šīs tiesības ir jāpiešķir arī Nīderlandes pilsoņiem no Arubas vai Nīderlandes Antiļām. Ja tas netiek darīts, ar tiesisko regulējumu tiek īstenota nepamatota diskriminācija starp Nīderlandes pilsoni, kas, piemēram, dzīvo Ņujorkā, un Nīderlandes pilsoni, kas dzīvo Arubā.

 Tiesas atbilde

40      Jāatzīst, ka Līgumā nav ietverts noteikums, kas tieši noteiktu personas, kam ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

41      EKL 190. panta 4. punkts atsaucas uz šo vēlēšanu procedūru. Saskaņā ar šo tiesību normu Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšana notiek vispārējās tiešās vēlēšanās saskaņā ar vienotu procedūru visās dalībvalstīs vai saskaņā ar visām dalībvalstīm kopīgiem principiem.

42      1976. gada akta 1. pantā paredzēts, ka Eiropas Parlamenta deputātus ievēl proporcionālā vēlēšanu sistēmā un vispārējās, tiešās, brīvās un aizklātās vēlēšanās. Saskaņā ar 1976. gada akta 8. pantu, ievērojot šī akta noteikumus, vēlēšanu procedūru katrā dalībvalstī reglamentē valsts tiesību noteikumi, bet šie valsts tiesību noteikumi, kuri, ja nepieciešams, var ņemt vērā īpatnības dalībvalstīs, nedrīkst vispārēji ietekmēt proporcionālo vēlēšanu sistēmu.

43      Tomēr nedz EKL 190. pants, nedz 1976. gada akts tieši nenoteic, kam ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

44      Nekāds nepārprotams secinājums šajā sakarā neizriet no EKL 189. un 190. panta attiecībā uz Eiropas Parlamentu, kuros norādīts, ka Eiropas Parlamentā ir dalībvalstu tautu pārstāvji, jo jēdzienam “tautas”, kas nav definēts, var būt dažādas nozīmes dažādās dalībvalstīs un Savienības valodās.

45      No šiem apsvērumiem izriet, ka šobrīd Kopienu tiesībās to personu noteikšana, kurām ir tiesības balsot un kandidēt, ir katras dalībvalsts kompetencē, ievērojot Kopienu tiesības. Tomēr ir jāpārbauda, vai šīs tiesības nepieļauj tādu situāciju kā pamata prāvā, kurā Nīderlandes pilsoņiem, kas dzīvo Arubā, nav tiesību balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

46      Pirmkārt, jāatgādina, ka uz AZT ir piemērojams īpašs asociācijas režīms, kas noteikts Līguma ceturtajā daļā (EKL 182.–188. pants), tādā veidā, ka Līguma vispārējie noteikumi bez tiešas atsauces nav piemērojami (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Leplat, 10. punkts, un lietā Nīderlande/Padome, 49. punkts).

47      No tā izriet, ka EKL 189. un 190. pants nav piemērojams šīm zemēm un teritorijām un ka dalībvalstīm nav pienākuma tajās organizēt Eiropas Parlamenta vēlēšanas.

48      ECTK Pirmā protokola 3. pants pieļauj šādu interpretāciju. Ja AZT nav piemērojami Līguma noteikumi, Eiropas Parlaments nevar tikt uzskatīts par AZT “likumdevēju varu” šī panta izpratnē. Tajā pašā laikā asociācijas starp Kopienu un AZT ietvaros izveidotās varas institūcijas ir tās, kur šo zemju un teritoriju iedzīvotāji var izteikties, izmantojot iestādes, kas viņus pārstāv.

49      Nevar pārliecinoši šajā sakarā iebilst tam, ka Kopienu tiesības ietekmē Arubā piemērojamās tiesības. Faktiski šāda ietekme var izrietēt no Kopienu tiesību noteikumiem, kas asociācijas ietvaros ir attiecināmi uz AZT. Attiecībā uz citiem šo tiesību noteikumiem, kā to atzina ģenerāladvokāts savu secinājumu 161. punktā ar atsauci uz iepriekš minēto sprieduma lietā Matthews pret Apvienoto Karalisti 34. punktu, tiesiskā regulējuma netieša ietekme nav pietiekama, lai uzskatītu, ka šis tiesiskais regulējums skar iedzīvotājus tādā pašā apmērā kā tiesiskais regulējums, kuru pieņem vietējā likumdevēju palāta.

50      Tāpat nevar izdarīt secinājumu no tā, ka citas dalībvalstis organizē Eiropas Parlamenta vēlēšanas AZT, ar kurām tām ir īpašas attiecības. Tā kā Līgumā nav īpašu noteikumu šajā sakarā, dalībvalstu ziņā ir pieņemt noteikumus, kas vislabāk atbilst to konstitucionālajai iekārtai.

51      Otrkārt, attiecībā uz tiesībām balsot un kandidēt Nīderlandē organizētajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, šīs tiesības ir noteiktas Nīderlandes vēlēšanu likumā, un tām ir tādi paši nosacījumi kā tiesībām, kas noteiktas Nīderlandes Parlamenta Deputātu palātas locekļu vēlēšanām, proti, šīs tiesības balsot un kandidēt nav cita starpā atzītas Nīderlandes pilsoņiem, kuru faktiskā dzīvesvieta atrodas Nīderlandes Antiļās vai Arubā.

52      Kā tas ir atgādināts šī sprieduma 41.–44. punktā, nedz EKL 189. un 190. pantā, nedz 1976. gada aktā nav tieši norādīts, kam ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Turklāt Līguma otrās daļas noteikumi par Savienības pilsonību Savienības pilsoņiem neatzīst beznosacījuma tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

53      EKL 19. panta 2. punkts, uz kuru ir atsauce prejudiciālajā jautājumā, aprobežojas ar to, ka attiecībā uz šīm tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās tiek piemērots nediskriminācijas pilsonības dēļ princips, paredzot, ka ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Direktīvas 93/109 3. panta pirmās daļas b) apakšpunktā šajā sakarā precizēts, ka ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās dalībvalstī, kurā viņš dzīvo, bet kuras dalībvalsts pilsonis viņš nav, bet atbilst tiem pašiem nosacījumiem attiecībā uz balsstiesībām un tiesībām kandidēt, ko šī valsts ar likumu izvirza saviem pilsoņiem. Tāpat minētās direktīvas 5. pants ir nepārprotami balstīts uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru dalībvalsts var prasīt dzīvesvietas ilgumu “teritorijā, kurā notiek vēlēšanas”, kā nosacījumu tiesībām balsot. No šīs EKL 19. panta 2. punkta un tā īstenošanai pieņemto noteikumu izvērtēšanas izriet, ka šis Līguma noteikums nav attiecināms uz Savienības pilsoni, kas dzīvo vienā no AZT un kurš vēlas izmantot savas tiesības balsot dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir.

54      Kā atzina ģenerāladvokāts savu secinājumu 157. un 158. punktā, ECTK Pirmā protokola 3. pants neaizliedz, ka līgumslēdzējvalstis saglabā dzīvesvietas kritēriju, lai ierobežotu to personu loku, kam ir tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, lemjot par tiesībām balsot, šajā sakarā uzskatīja, ka pienākums uzturēties valsts teritorijā, lai varētu balsot, ir nosacījums, kas pats par sevi nav nesamērīgs vai patvaļīgs un kuru attaisno vairāki iemesli (Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 19. oktobra spriedums lietā Melnitchenko pret Ukrainu, Recueil des arrêts et décisions 2004‑X, 56. punkts). Šī tiesa turklāt atzina, ka tiesībām balsot var tikt noteikti ierobežojošāki nosacījumi (iepriekš minētais spriedums lietā Melnitchenko pret Ukrainu, 57. punkts).

55      Ņemot to vērā, nešķiet, ka principā ar dzīvesvietu saistīts kritērijs ir neatbilstošs, lai noteiktu to personu loku, kurām ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

56      Apelācijas sūdzības iesniedzēji pamata prāvā, kā arī Komisija tomēr norāda, ka Nīderlandes vēlēšanu likums pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu, jo tajā tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās ir atzītas ikvienam Nīderlandes pilsonim, kas dzīvo trešā valstī, taču šādas tiesības nav atzītas Nīderlandes pilsoņiem, kuri dzīvo Nīderlandes Antiļās vai Arubā.

57      Šajā sakarā jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips, kas ir viens no vispārējiem Kopienu tiesību principiem, noteic, ka līdzīgās situācijās nevajadzētu piemērot atšķirīgus noteikumus un dažādās situācijās savukārt nevajadzētu piemērot vienādus noteikumus, ja vien tādai pieejai nav objektīva pamata (2005. gada 6. decembra spriedums apvienotajās lietās C‑453/03, C‑11/04, C‑12/04 un C‑194/04 ABNA u.c., Krājums, I‑10423. lpp., 63. punkts, un 2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑344/04 IATA un ELFAA, Krājums, I‑403. lpp., 95. punkts).

58      Šajā lietā salīdzināmi ir Nīderlandes pilsonis, kas dzīvo Nīderlandes Antiļās vai Arubā, un Nīderlandes pilsonis, kas dzīvo trešā valstī. Šīm personām kopējs ir tas, ka tās ir Nīderlandes pilsoņi un ka tās nedzīvo Nīderlandē. Tomēr attieksme pret šīm personām ir dažāda, jo otrajam minētajam Nīderlandes pilsonim ir tiesības balsot un kandidēt Nīderlandē organizētajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, taču pirmajam minētajam Nīderlandes pilsonim nav šādu tiesību. Šādai atšķirīgai attieksmei ir jābūt objektīvi pamatotai.

59      Tiesas sēdē Nīderlandes valdība precizēja, ka Nīderlandes vēlēšanu likuma mērķis bija ļaut balsot tiem Nīderlandes pilsoņiem no Nīderlandes, kuri dzīvo ārvalstīs, jo tiek uzskatīts, ka šiem pilsoņiem vēl joprojām ir saiknes ar Nīderlandes sabiedrību. Tomēr arī no minētās valdības sniegtajiem paskaidrojumiem tiesas sēdē izriet, ka Nīderlandes pilsonim, kas emigrē no savas Arubas dzīvesvietas uz trešo valsti, ir tiesības balsot tāpat kā Nīderlandes pilsonim, kas emigrē no savas Nīderlandes dzīvesvietas uz trešo valsti, taču Nīderlandes pilsonim, kas dzīvo Arubā, nav šādu tiesību.

60      Šajā sakarā Nīderlandes likumdevēja mērķis, proti, piešķirt tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās tiem Nīderlandes pilsoņiem, kuriem ir vai kuriem ir bijušas saiknes ar Nīderlandi, ietilpst rīcības brīvībā, uz ko šim likumdevējam ir tiesības, organizējot vēlēšanas. Tomēr jāatzīst, ka Nīderlandes valdība nav pietiekami pierādījusi, ka norādītā dažādā attieksme starp Nīderlandes pilsoņiem, kuri dzīvo trešā valstī, un tiem, kuri dzīvo Nīderlandes Antiļās vai Arubā, ir objektīvi pamatota un tādējādi nav vienlīdzīgas attieksmes pārkāpums.

61      Ņemot to vērā, uz trešo jautājumu jāatbild tādējādi, ka šobrīd Kopienu tiesībās, lai arī nekas neaizliedz dalībvalstīm, ievērojot Kopienu tiesības, paredzēt nosacījumus tiesībām balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, atsaucoties uz dzīvesvietas kritēriju teritorijā, kurā tiek organizētas vēlēšanas, vienlīdzīgas attieksmes princips tomēr nepieļauj, ka izvēlētie kritēriji dažādi attiecas pret pilsoņiem, kuri atrodas līdzīgās situācijās, ja vien šī dažādā attieksme nav objektīvi pamatota.

 Par ceturto jautājumu

62      Ar ceturto jautājumu Raad van State jautā, vai EKL 17. pants un 19. panta 2. punkts, lasot tos saskaņā ar ECTK Pirmā protokola 3. pantu, nepieļauj, ka personām, kuras nav Savienības pilsoņi, ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

63      Kā norāda Nīderlandes valdība un Komisija, jāatzīst, ka šim jautājumam nav nekāda sakara ar strīdu pamata prāvā, jo apelācijas iesniedzēji pamata prāvā ir Savienības pilsoņi, un tādējādi uz šo jautājumu nav jāatbild.

64      Katrā ziņā Tiesa šodien ir pasludinājusi spriedumu lietā C‑145/04 Spānija/Apvienotā Karaliste (Krājums, I‑7917. lpp.), kurā sniegti precizējumi šajā sakarā, ja rodas šāda vajadzība.

 Par piekto jautājumu

65      Ar piekto jautājumu Raad van State jautā, vai Kopienu tiesības nosaka prasības tiesību atjaunošanas gadījumā [rechtsherstel], ja valsts tiesa, pamatojoties cita starpā uz Tiesas sniegtajām atbildēm uz iepriekš minētajiem jautājumiem, secina, ka personām, kuras uzturas vai dzīvo Nīderlandes Antiļās vai Arubā un kurām ir Nīderlandes pilsonība, ir bijusi nelikumīgi atteikta reģistrācija 2004. gada 10. jūnija Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām.

66      Šajā sakarā no 1976. gada akta 12. panta izriet, ka Eiropas Parlaments saistībā ar vēlēšanām izšķir tikai domstarpības, kas varētu rasties šā akta noteikumu dēļ, nevis tādas domstarpības, kas varētu rasties to dalībvalsts noteikumu dēļ, uz kuriem norādīts šajā aktā. Tā kā to personu noteikšana, kurām ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ir katras dalībvalsts kompetencē, no tā izriet, ka domstarpības par valsts tiesību noteikumiem, kuros noteiktas šīs personas, arī ir valsts tiesību jautājums.

67      Tādējādi, tā kā Kopienu tiesiskais regulējums nereglamentē domstarpības par tiesībām balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, katras dalībvalsts tiesībās ir jānosaka kompetentās tiesas un jāpieņem procesuālie noteikumi par vēršanos tiesā, kuru mērķis ir nodrošināt tādu tiesību aizsardzību, kuras personām izriet no Kopienu tiesībām, ja, pirmkārt, šie noteikumi nav nelabvēlīgāki par tiem, kas regulē tiesības, kuru izcelsme ir valsts tiesiskajā kārtībā (līdzvērtības princips), un, otrkārt, ja tie nepadara par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Kopienu tiesiskās kārtības piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (cita starpā skat. 2005. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑443/03 Leffler,Krājums, I‑9611. lpp., 49. un 50. punkts).

68      Attiecībā uz iespējamo tiesību atjaunošanu [rechtsherstel] personai, kurai kāda valsts tiesību noteikuma, kas ir pretrunā ar Kopienu tiesībām, dēļ ir atteikta iekļaušana vēlēšanu sarakstos Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām, šī tiesību atjaunošana var notikt arī saskaņā ar valsts tiesībās paredzētajiem nosacījumiem un kārtību, ar noteikumu, ka šie nosacījumi un kārtība ievēro līdzvērtības un efektivitātes principus (šajā sakarā skat. 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 199/82 San Giorgio, Recueil, 3595. lpp.). Lai izvērtētu konkrēto tiesību atjaunošanu, valsts tiesa var atsaukties uz noteikumiem par tiesību atjaunošanu, kas paredzēti gadījumā, kad ir pārkāpti valsts noteikumi dalībvalsts iestāžu vēlēšanās.

69      Šajā sakarā turklāt jāatgādina, ka Līguma sistēmā ir paredzēts dalībvalsts atbildības princips attiecībā uz indivīdiem radīto kaitējumu, kas radies saistībā ar valsts izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, un ka dalībvalstij ir tādējādi jāatlīdzina radītie zaudējumi, ja pārkāptais tiesību noteikums piešķir indivīdiem tiesības, ja pārkāpums ir pietiekami smags un ja pastāv tieša cēloņsakarība starp valstij uzliktā pienākuma neizpildi un indivīdiem nodarīto kaitējumu (1996. gada 5. marta spriedums apvienotajās lietās C‑46/93 un C‑48/93 Brasserie du pêcheur un Factortame, Recueil, I‑1029. lpp., 31. un 51. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑224/01 Köbler, Recueil, I‑10239. lpp., 30. un 51. punkts), pieļaujot, ka valsts atbildība varētu iestāties arī mazāk ierobežojošu apstākļu gadījumā saskaņā ar valsts tiesību aktu nosacījumiem (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 66. punkts).

70      Tad, ja tiesības uz kompensāciju ir tieši paredzētas Kopienu tiesībās un ja iepriekšējā punktā minētie nosacījumi ir ievēroti, valstij saskaņā ar valsts tiesībās paredzēto atbildību ir pienākums novērst sekas, kas radušās sakarā ar kaitējuma nodarīšanu, ar noteikumu, ka valsts tiesību aktos ietvertie nosacījumi par zaudējumu atlīdzināšanu nav nelabvēlīgāki par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām dalībvalstī, un to piemērošana praksē nedrīkst būt tāda, kas zaudējumu atlīdzināšanu padara neiespējamu vai tā ir ļoti apgrūtināta (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame, 67. punkts).

71      Tāpēc uz piekto jautājumu jāatbild tādējādi, ka katras dalībvalsts tiesībās ir jānosaka pasākumi, kas atļauj tiesību atjaunošanu personai, kura kāda valsts tiesību noteikuma, kas ir pretrunā ar Kopienu tiesībām, dēļ nav iekļauta vēlēšanu sarakstos 2004. gada 10. jūnija Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām un kurai tādējādi bija liegtas tiesības piedalīties šajās vēlēšanās. Šiem pasākumiem – kas var ietvert nodarītā kaitējuma, kas radies saistībā ar valsts izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, atlīdzināšanu – ir jāievēro līdzvērtības un efektivitātes principi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

72      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      personas, kurām ir kādas dalībvalsts pilsonība un kuras uzturas vai dzīvo teritorijā, kas ir viena no aizjūras zemēm un teritorijām, uz kurām atsaucas EKL 299. panta 3. punkts, var atsaukties uz tiesībām, kas EK līguma otrajā daļā ir atzītas Savienības pilsoņiem;

2)      šobrīd Kopienu tiesībās, lai arī nekas neaizliedz dalībvalstīm, ievērojot Kopienu tiesības, paredzēt nosacījumus tiesībām balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, atsaucoties uz dzīvesvietas kritēriju teritorijā, kurā tiek organizētas vēlēšanas, vienlīdzīgas attieksmes princips tomēr nepieļauj, ka izvēlētie kritēriji dažādi attiecas pret pilsoņiem, kuri atrodas līdzīgās situācijās, ja vien šī dažādā attieksme nav objektīvi pamatota;

3)      katras dalībvalsts tiesībās ir jānosaka pasākumi, kas atļauj tiesību atjaunošanu [rechtsherstel] personai, kura kāda valsts tiesību noteikuma, kas ir pretrunā ar Kopienu tiesībām, dēļ nav iekļauta vēlēšanu sarakstos 2004. gada 10. jūnija Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām un kurai tādējādi ir liegtas tiesības piedalīties šajās vēlēšanās. Šiem pasākumiem – kas var ietvert nodarītā kaitējuma, kas radies saistībā ar valsts izdarītu Kopienu tiesību pārkāpumu, atlīdzināšanu – ir jāievēro līdzvērtības un efektivitātes principi.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.