1

Ar savu prasības pieteikumu Polijas Republika lūdz Tiesu atcelt Padomes 2004. gada 22. marta Lēmuma 2004/281/EK, ar ko, ņemot vērā kopējās lauksaimniecības politikas reformu, pielāgo Aktu par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV L 93, 1. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), 1. panta 5. punktu.

2

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 15. marta rīkojumu Latvijas Republikai, Lietuvas Republikai, Ungārijas Republikai un Eiropas Kopienu Komisijai tika atļauts iestāties lietā – trijām dalībvalstīm Polijas Republikas atbalstam, bet Komisijai – Padomes atbalstam.

3

Padomes 1999. gada 17. maija Regulas (EK) Nr. 1259/1999, ar ko paredz kopīgus noteikumus tieša atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (OV L 160, 113. lpp.), kas grozīta ar Padomes 2001. gada 19. jūnija Regulu (EK) Nr. 1244/2001 (OV L 173, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1259/1999”), 1. pants paredz:

“Šī regula attiecas uz maksājumiem, ko tieši piešķir lauksaimniekiem saskaņā ar atbalsta shēmām kopējā lauksaimniecības politikā un ko pilnīgi vai daļēji finansē [Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF)] Garantiju nodaļa, izņemot tos maksājumus, kas paredzēti saskaņā ar [Padomes 1999. gada 17. maija] Regulu (EK) Nr. 1257/1999 [par ELVGF atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu (OV L 160, 80. lpp.)].

Šīs atbalsta shēmas ir uzskaitītas pielikumā.”

4

Regulas Nr. 1259/199911. panta 4. punkta otrais ievilkums paredz, ka Komisija apstiprina pielikuma grozījumus, kas var izrādīties nepieciešami, ņemot vērā 1. pantā noteiktos kritērijus.

5

Minētā pielikuma virsraksts ir “1. pantā noteiktajiem kritērijiem atbilstošo atbalsta shēmu saraksts”. Šis saraksts ir papildināts ar Komisijas 2004. gada 9. janvāra Regulu (EK) Nr. 41/2004 (OV L 6, 19. lpp.).

6

Atbilstoši Līguma starp Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (Eiropas Savienības dalībvalstis) un Čehijas Republiku, Igaunijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Polijas Republiku, Slovēnijas Republiku un Slovākijas Republiku par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai, kas parakstīts 2003. gada 16. aprīlī Atēnās (OV L 236, 17. lpp., turpmāk tekstā – “Pievienošanās līgums”), 2. panta 3. punktam:

“Neskarot šā panta 2. punktu, Savienības iestādes var pirms pievienošanās paredzēt pasākumus, kas minēti [Akts par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV L 236, 33. lpp., turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”)] [..] 21. un 23. pantā, [..]. Šie pasākumi stājas spēkā, vienīgi stājoties spēkā šim Līgumam, un to spēkā stāšanās diena ir šā Līguma spēkā stāšanās diena.”

7

Pievienošanās akta 23. pants paredz:

“Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu var pielāgot šajā Aktā paredzētos noteikumus par kopējo lauksaimniecības politiku, ja šādi pielāgojumi būtu nepieciešami sakarā ar Kopienas noteikumu izmaiņām. Šādus pielāgojumus var veikt pirms pievienošanās dienas.”

8

Turklāt Pievienošanās akta 20. pants paredz, ka šī akta II pielikumā uzskaitītos aktus pielāgo, kā paredzēts minētajā pielikumā.

9

Minētais pielikums ietver 6. sadaļas A. iedaļu ar virsrakstu “Tiesību akti lauksaimniecības jomā”, kura 27. punkta b) apakšpunkts paredz iekļaut Regulā Nr. 1259/1999 1.a pantu šādā redakcijā:

“Atbalsta shēmu ieviešana jaunajās dalībvalstīs

Čehijas Republikā, Igaunijā, Kiprā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Maltā, Polijā, Slovēnijā un Slovākijā (turpmāk [tekstā –] “jaunās dalībvalstis”) tiešos maksājumus, ko piešķir atbilstīgi 1. pantā minētajām atbalsta shēmām, ievieš saskaņā ar turpmāk paredzēto pieaugumu tabulu, izsakot kā procentuālo daļu no šādu maksājumu apjoma, ko attiecīgajā laikā piemēro Kopienā un ko nosaka uz 2004. gada 30. aprīli:

10

Padomes 2003. gada 29. septembra Regula (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001, atcēla Regulu Nr. 1259/1999 sākot no 2004. gada 1. maija.

11

Saskaņā ar 1. pantu:

“Šajā regulā nosaka:

12

Pēdējās minētās shēmas šīs pašas regulas 2. panta izpratnē ir tiešie maksājumi, kurus finansē ELVGF Garantiju nodaļa.

13

Regulas Nr. 1782/2003 I pielikuma virsraksts ir “Atbalsta shēmu saraksts, kas atbilst [šīs regulas] 1. pantā izklāstītajiem kritērijiem”. Šis saraksts ietver it īpaši atbalstu par riekstiem, atbalstu par kultūraugiem ar augstu enerģētisko vērtību, kā arī piemaksas un papildmaksājumus piena nozarē, kas paredzēti attiecīgi minētās regulas 4. (83.–87. pants), 5. (88.–92. pants) un 7. nodaļā (95.–97. pants).

14

Apstrīdētais lēmums ir pieņemts atbilstoši Pievienošanās līguma 2. panta 3. punktam un Pievienošanās akta 23. pantam. Tas paredz it īpaši 1. panta 5. punktā Pievienošanās akta II pielikuma 6. sadaļas A. iedaļas 27. punktu, ar kura noteikumiem tiek grozīta Regula Nr. 1259/1999, aizstāt ar noteikumiem, ar kuriem groza Regulu Nr. 1782/2003, lai ņemtu vērā pielāgojumus, kas ir ieviesti tiesību normās par kopējo lauksaimniecības politiku (KLP), pieņemot šo pēdējo regulu, kas notika pēc pievienošanās dokumentu parakstīšanas.

15

Minētais lēmums paredz it īpaši 1. panta 5. punkta c) apakšpunktā Regulā Nr. 1782/2003 ieviest 143.a pantu, kura redakcija ir šāda:

“Atbalsta shēmu ieviešana

Jaunajās dalībvalstīs tiešos maksājumus ievieš saskaņā ar turpmāk paredzēto pieaugumu tabulu, izsakot kā procentuālo daļu no šādu maksājumu apjoma, ko attiecīgajā laikā piemēro Kopienā un ko nosaka 2004. gada 30. aprīlī:

16

Atbilstoši apstrīdētā lēmuma 8. pantam:

“Šis lēmums ir sagatavots spāņu, čehu, dāņu, vācu, igauņu, grieķu, angļu, franču, īru, itāļu, latviešu, lietuviešu, ungāru, maltiešu, holandiešu, poļu, portugāļu, slovāku, slovēņu, somu un zviedru valodā; visi teksta ir vienlīdz autentiski.”

17

Fakti, kas ir šīs prasības atcelt tiesību aktu pamatā, ir radušies sarunu par Polijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai laikā.

18

Turklāt no Polijas Republikas nostājas dokumenta saistībā ar sarunām lauksaimniecības jomā, kuru Ministru padome ir pieņēmusi 1999. gada 9. decembrī, un Polijas Republikas atbildes uz Eiropas Savienības 2002. gada 20. jūnija kopējo nostāju lauksaimniecības jomā, kuru Ministru padome ir pieņēmusi 2002. gada 8. oktobrī, izriet, ka Polijas Republika šo sarunu laikā vairākkārt ir paziņojusi, ka paredz “no pievienošanās dienas pieņemt visus tiesību instrumentus, kas attiecas uz lauksaimniecības kopējā tirgus organizāciju, ar nosacījumu, ka Polijas lauksaimniecībai tiks garantēta pieeja visām [KLP] tiesībām, tostarp tiešajiem maksājumiem”.

19

Eiropas Savienības nostāja tobrīd tika pausta pamatojoties uz Komisijas izstrādātu 2002. gada 30. janvāra apsvērumu dokumentu, kas būtībā bija balstīts uz vajadzību turpināt jaunajās dalībvalstīs noritošo lauksaimniecības nozares pārstrukturēšanu, uz šo dalībvalstu lauksaimnieku ienākumu situāciju, kā arī uz prasību izvairīties no nelīdzsvarotas situācijas radīšanas salīdzinot ar citām saimnieciskajām nozarēm vai ienākumu gūšanas no spekulācijām. Ņemot vērā šos apsvērumus, dokumentā ir minēts secinājums, ka nevajadzētu dot iespēju jaunajām dalībvalstīm, kas pievienojas, saņemt tiešos maksājumus tādā pašā apmērā, kā tie, kas ir piemērojami piecpadsmit agrākajām Savienības dalībvalstīm (turpmāk tekstā – “agrākās dalībvalstis”), tādējādi “tiešie maksājumi jaunajās dalībvalstīs ir jāievieš pakāpeniski pārejas perioda laikā”.

20

Turklāt agrāko dalībvalstu situācija sarunu laikā, salīdzinot ar Polijas Republikas nostāju, ir noteikta Eiropas Savienības 2002. gada 31. oktobra kopējā nostājā, kas norāda, ka šī Savienība “ņem vērā Polijas pieteikumu saistībā ar to, ka pēc pievienošanās tiešie maksājumi lauksaimniekiem tiek piešķirti tādā pašā apmērā kā [Savienības] lauksaimniekiem. [Savienība] uzskata, ka nevajadzētu šo pieteikumu apmierināt, un tiešie maksājumi Polijā būtu jāievieš pakāpeniski pārejas perioda laikā”.

21

Pamatojoties uz nolīgumu starp lietas dalībniekiem, sarunas šajā sakarā tika turpinātas Eiropas Padomē Kopenhāgenā 2002. gada 12. un 13. decembrī un pievienošanās konferencē, kas notika tās ietvaros un kuras secinājumi norāda uz to, ka pakāpeniskas tiešo maksājumu ieviešanas jaunajās dalībvalstīs jautājums saskaņā ar Eiropas Savienības 2002. gada 31. oktobra kopējo nostāju ir atrisināts.

22

2003. gada 16. aprīlī Eiropas Padomes galotņu sanāksmē Atēnās Polijas Republika parakstīja Pievienošanās līgumu.

23

2003. gada 29. septembrī tika pieņemta Regula (EK) Nr. 1782/2003.

24

Ņemot vērā vajadzību pielāgot Pievienošanās aktu KLP reformai, kas veikta tostarp ar šo regulu, Komisija 2003. gada 27. oktobrī iesniedza lēmuma projektu, paredzot, ka visiem tiešajiem maksājumiem tiks piemērots pakāpenisks ieviešanas mehānisms. Tiklīdz Polijas valdība uzzināja par šo projektu, tā iesniedza iebildumus visās likumdošanas procesa stadijās un ar lielu skaitu rakstveida paziņojumu pret to, ka tiešo maksājumu pakāpeniskas ieviešanas sistēma tiek paplašināta, īpaši norādot, ka projektā esošā pasākuma veikšana nozīmētu pievienošanās nosacījumu grozīšanu un nebūtu atbilstoša Pievienošanās akta 23. pantam.

25

Apstrīdētais lēmums tika pieņemts 2004. gada 22. martā.

26

Uzskatot, ka šis lēmums ir nevis Pievienošanās akta pielāgošana, bet gan būtisks pievienošanās nosacījumu, kas paredzēti šajā aktā, grozījums, Polijas Republika iesniedza šo prasību atcelt tiesību aktu.

27

Rakstveida procesa laikā Padome izvirzīja iebildi par nepieņemamību, kas pamatota ar prasības novēlotu iesniegšanu.

28

Atbilstoši Padomes uzskatam Lēmums ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2004. gada 30. martā (OV L 93). Prasības pieteikums Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2004. gada 28. jūnijā, tātad saskaņā ar EKL 230. panta piektās daļas un Tiesas Reglamenta 81. panta noteikumiem prasība ir iesniegta pēc termiņa beigām.

29

Polijas Republika apstrīd šīs iebildes par nepieņemamību pamatotību.

30

Polijas Republika, kuru atbalsta dalībvalstis, kas iestājušās lietā, uzskata, pirmkārt, ka termiņš, kas ir jauno dalībvalstu rīcībā prasības atcelt tiesību aktu iesniegšanai, pamatojoties uz Pievienošanās akta 23. pantu, sākas tikai no šīs dalībvalsts pievienošanās brīža, lai novērstu, no vienas puses, ka minētās dalībvalsts rīcībā būtu saīsināts prasības iesniegšanas termiņš un, no otras puses, ka Kopienu iestāde, kas pieņēmusi šādu tiesību normu, varētu izvairīties no Tiesas kontroles, pieņemot un publicējot šādu tiesību normu vismaz divus mēnešus pirms valstis, kas pievienojas, iegūst dalībvalstu raksturu.

31

Otrkārt, minētās dalībvalstis norāda, ka 2004. gada 30. martā apstrīdētas lēmums netika publicēts visās jauno dalībvalstu oficiālajās valodās, kā to prasot šī lēmuma 8. pants. Savā replikas rakstā Polijas Republika turklāt norāda, ka Oficiālais Vēstnesis, kurā ir publicēts minētais lēmums, poļu valodā varētu būt bijis ar atpakaļejošu datumu, tādējādi pārkāpjot tiesiskās drošības principu. Šajā sakarā Tiesa ar 2006. gada 15. novembra rīkojumu pieprasīja veikt pierādījumu savākšanu, saskaņā ar kuru Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju biroja ģenerāldirektoram tika lūgts rakstveidā atbildēt uz jautājumu, kāds ir faktiskais apstrīdētā lēmuma publicēšanas datums, proti, datums, no kura tas bija pieejams sabiedrībai.

32

Treškārt, Polijas Republika un dalībvalstis, kas iestājušās lietā, izvirza iedarbīgas tiesas aizsardzības principu, uzskatot, ka Kopienas iestādes nevar vienkārši, izvēloties veiktā pasākuma publicēšanas datumu, liegt jaunajām dalībvalstīm iespēju par šo pasākumu iesniegt prasību tiesā.

33

Šajā lietā Tiesa uzskata, ka vispirms lieta ir jāizskata pēc būtības.

34

Polijas Republika pret apstrīdēto lēmumu izvirza trīs iebildumus, kas saistīti attiecīgi ar Padomes kompetences neesamību, jo tā esot pārsniegusi pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Pievienošanās akta 23. pantu, kas ir šī lēmuma pamatojums, vienlīdzības principa pārkāpumu, ieviešot šajā aktā neparedzētu diskrimināciju, un labticības principa pārkāpumu, jo pievienošanās sarunu laikā panāktais kompromiss ir vienpusēji atcelts.

35

Ar pirmo iebildumu Polijas Republika, kuru atbalsta dalībvalstis, kas iestājušās lietā, uzskata, ka Pievienošanās akta 23. pants nevar būt tiesisks pamats pasākumu, kas paredzēti apstrīdētā lēmuma 1. panta 5. punktā un kas nozīmē tiešo maksājumu pakāpeniskas ieviešanas sistēmas paplašināšanu, veikšanai. Faktiski atbilstoši minētajam 23. pantam šie pasākumi neesot Pievienošanās akta “vajadzīgie pielāgojumi” KLP reformai, jo, no vienas puses, ir būtiski šajā aktā paredzēto pievienošanās nosacījumu grozījumi un, no otras puses, vajadzības nosacījums sakarā ar Kopienas tiesību normu grozījumiem lēmuma preambulā nav nedz pierādīts, nedz pamatots.

36

Turklāt ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 5. punktu ieviestais Regulas Nr. 1782/2003143.a pants ir faktisks Pievienošanās akta grozījums, jo tas ievieš procentu likmes un grafiku, kas ir vispārēji piemērojams visiem tiešajiem maksājumiem, kas piešķirti jaunajās dalībvalstīs, lai gan iepriekš Regulā Nr. 1259/1999 1. un 1.a pantā šis pakāpeniskās ieviešanas mehānisms bija ierobežots tikai ar tiem tiešajiem maksājumiem, kas piešķirti šīs regulas pielikumā izsmeļoši uzskaitītajām atbalsta shēmām.

37

Atbilstoši Polijas Republikas uzskatam šāda atbalstu skaita, kam ir piemērojams pakāpeniskas ieviešanas mehānisms, palielināšana pārsniedz jēdziena “vajadzīgie pielāgojumi” robežas, kam ir tikai tehnisks raksturs un kas nevar izraisīt pievienošanās sarunu rezultātu grozīšanu. Tomēr maksājumu saraksta, kam piemērojams minētais mehānisms, grozīšanu, kas ir veikta ar apstrīdēto lēmumu, varēja veikt tikai no pievienošanās brīža, pamatojoties uz Pievienošanās akta 9. pantu.

38

Visbeidzot, savā replikā Polijas Republika apstrīd Padomes apgalvojumu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1259/1999 pielikumam ir tikai paziņojuma raksturs. Šajā sakarā gan no šī regulas 1. panta gramatiskās interpretācijas, gan teleoloģiskās interpretācijas izrietot, ka pakāpeniskās ieviešanas mehānisms ir piemērojams tikai tiešajam maksājumiem, kas piešķirti minētās regulas pielikumā izsmeļoši uzskaitītajām atbalsta shēmām, līdz ar to šī mehānisma piemērojamība nevar būt plašāka nekā pašas Regulas Nr. 1259/1999 piemērojamība. Prasītāja norāda, ka arī minētās regulas 11. pantā paredzētā šī pielikuma grozīšanas procedūras esamība liek domāt, ka minētajam pielikumam ir normatīvs, nevis paziņojuma raksturs.

39

Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd premisu, uz kuru ir balstīta visa Polijas Republikas argumentācija, saskaņā ar kuru tiešo maksājumu pakāpeniskās ieviešanas mehānisms, vai tā sauktais “phasing-in” mehānisms, ir piemērojams tikai tiešajiem maksājumiem, kas izsmeļoši uzskaitīti Regulas Nr. 1259/1999 pielikumā.

40

Faktiski saskaņā ar tā tekstu šīs regulas 1.a pants ir piemērojams visiem “tieš[ajiem] maksājum[iem], ko piešķir atbilstīgi [minētās regulas] 1. pantā minētajām atbalsta shēmām”. Tomēr šis 1. pants ietverot vispārēju tiešo maksājumu definīciju, kas attiecoties uz visiem esošajiem vai nākotnē paredzētajiem atbalsta veidiem, kas tiek izmaksāti tieši lauksaimniekiem no KLP izrietošu atbalsta shēmu ietvaros un kuras pilnā apmērā vai daļēji finansē ELVGF “Garantiju” nodaļa. Šī jēdziena tiešais maksājums vispārējā definīcija apliecinot, ka ir tiesības piemērot Regulu Nr. 1259/1999 visiem tiešajiem maksājumiem, kas veikti KLP ietvaros. No šāda viedokļa minētajam regulas pielikumam ir tikai paziņojuma raksturs, ko apstiprinot arī tiesības izdarīt grozījumus šajā pielikumā, kas Komisijai ir piešķirtas ar šī pašas regulas 11. panta 4. punkta otro ievilkumu.

41

Tā kā premisa, uz kuru ir balstīts Polijas Republikas apgalvojums, ir kļūdaina, pirmais iebildums esot nepamatots. Tādējādi Padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, neesot pārkāpusi tai ar Pievienošanās akta 23. pantu piešķirtās pilnvaras, jo šis lēmums pilnībā atbilstot vienkāršajam jēdzienam “pielāgošana”. No Padomes viedokļa tā sauktā “phasing-in” mehānisma piemērošanas princips visiem tiešajiem atbalstiem ir noteikts pievienošanās sarunu laikā un ir skaidri paredzēts Pievienošanās aktā, kas Regulā Nr. 1259/1999 ieviesa 1.a pantu. Fakts, ka šī mehānisma piemērošana visiem tiešajiem atbalstiem ir paredzēta Regulā Nr. 1782/2003, tātad nav nekāds jaunums vai būtisks pievienošanās sarunu laikā pieņemtās nostājas grozījums.

42

Pirmais iebildums principā attiecas uz Padomei ar Pievienošanās akta 23. pantu piešķirto pilnvaru apjomu.

43

Lai noskaidrotu šī iebilduma pamatotību, vispirms ir jāizanalizē jēdziens “vajadzīgie pielāgojumi” šī panta izpratnē un pēc tam ir jānosaka, cik plaša piemērojamība bija Regulas Nr. 1259/1999, ko groza ar Pievienošanās aktu, 1.a pantā sākotnēji paredzētajam tiešo maksājumu pakāpeniskas ieviešanas mehānismam, lai vēlāk pārbaudītu, vai, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padome ir pārsniegusi minētās pilnvaras.

44

Vispirms ir jāatzīmē, ka Pievienošanās akta 23. panta mērķis bija ļaut Padomei pieņemt vajadzīgos noteikumus, lai nodrošinātu Pievienošanās akta atbilstību izmaiņām likumdošanā, kas izriet no institūciju likumdošanas darbībām KLP ietvaros laika posmā starp minētā akta parakstīšanu un jauno dalībvalstu faktisko pievienošanos.

45

Līdz ar to šī pilnvaru piešķiršana nevar tikt interpretēta plaši, jo pretējā gadījumā netiktu ievēroti sarunu par pievienošanās nosacījumiem rezultāti.

46

Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Tiesa jau ir spriedusi par jēdziena “vajadzīgie pielāgojumi” Pievienošanās akta kontekstā, norādot, ka šādos aktos paredzēti pielāgošanas pasākumi principā pieļauj tikai tādus pielāgojumus, kuru mērķis ir padarīt agrākus Kopienu aktus piemērojamus jaunajās dalībvalstīs, izslēdzot jebkādus citus grozījumus (šajā sakarā skat. attiecībā uz Akta par Norvēģijas Karalistes, Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 1994, C 241, 21. lpp.), 169. pantu 1997. gada 2. oktobra spriedumu lietā C-259/95 Parlaments/Padome, Recueil, I-5303. lpp., 14. un 19. punkts; attiecībā uz Pievienošanās akta 57. pantu2006. gada 28. novembra spriedumu lietā C-413/04 Parlaments/Padome, Krājums, I-11221. lpp., 31.–38. punkts, kā arī 2006. gada 28. novembra spriedumu lietā C-414/04 Parlaments/Padome, Krājums, I-11279. lpp., 29.–36. punkts).

47

Lai arī šie spriedumi attiecās uz noteikumiem, kas paredz institūciju aktu pielāgošanu, kas netika pielāgoti ar pašu attiecīgo pievienošanās aktu, tomēr ir jākonstatē, kā to savu secinājumu 64. punktā norāda arī ģenerāladvokāts, no šiem spriedumiem izrietošā ļoti šaurā jēdziena “pielāgošana” pieņemšana ir minēta vispārēji, un neatkarīgi no attiecīgā pievienošanās akta noteikuma, kas pamato veikto pasākumu, un tātad vēl jo vairāk ir jāņem vērā, tāpat kā šajā gadījumā, runa ir par paša Pievienošanās akta noteikumu pielāgošanu, lai ņemtu vērā ar šiem noteikumiem saistīto Kopienu tiesību normu grozījumus.

48

No šāda viedokļa jēdziens “pielāgošana” ir jāierobežo ar pasākumiem, kas nedz ietekmētu Pievienošanās akta noteikumu, kas saitīti ar KLP, piemērojamību, nedz būtiski grozītu to saturu, bet kas būtu tikai pielāgojumi, lai nodrošinātu minētā akta atbilstību jaunajiem Kopienu iestāžu pieņemtajiem noteikumiem laikposmā starp Pievienošanās akta parakstīšanu un pašu pievienošanos.

49

Attiecībā uz vajadzības prasību, kas tiek izvirzīta, lai veiktu šādu pielāgošanas pasākumu, ir pietiekami norādīt, ka šāda prasība izriet tieši no visiem Kopienas tiesību normu grozījumiem, kas izdarīti pēc Kopienu iestāžu veiktajiem likumdošanas jauninājumiem, kas skar KLP un kuru rezultātā rodas pretruna starp Pievienošanās akta noteikumiem un jauno tiesisko regulējumu, kas izriet no šī grozījuma.

50

Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, ir jāpārbauda, vai apstrīdētais lēmums var tikt kvalificēts kā “vajadzīgais pielāgojums”.

51

Šajā sakarā vispirms, šķiet, ir jāizanalizē Pievienošanās akta grozījumu, kas izriet no minētā lēmuma 1. panta 5. punkta, saturs un piemērojamība un jāaplūko šis pasākums vispārējā KLP kontekstā, kurā tas ietilpst.

52

Polijas Republikas apgalvojums, saskaņā ar kuru tiešo maksājumu pakāpeniskas ieviešanas sistēmas, kuru ieviesa Regulas Nr. 1259/1999, kas grozīta ar Pievienošanās aktu, 1.a pants minētajā regulā uzskaitītajiem tiešajiem atbalstiem ir piemērojams tikai numerus clausus, nevis visiem tiešajiem maksājumiem, ir nesaderīgs gan ar gramatisko interpretāciju, gan sistemātisku vai teleoloģisko attiecīgo noteikumu interpretāciju.

53

Vispirms ir jānorāda, ka minētais 1.a pants nosaka, ka jaunajās dalībvalstīs “tiešos maksājumus piešķir atbilstīgi 1. pantā minētajām atbalsta shēmām” atbilstoši šajā pašā pantā norādītajam grafikam. Tātad no tā skaidri izriet, ka pakāpeniskas ieviešanas sistēmu var piemērot visiem tiešajiem maksājumiem, kas piešķirti Regulas Nr. 1259/1999 1. pantā minētajai atbalsta shēmai.

54

Minētā 1. panta pirmajā daļā ir ietverta norādītās regulas piemērošanai paredzēta vispārēja tiešo maksājumu definīcija, kas “attiecas uz maksājumiem, ko tieši piešķir lauksaimniekiem saskaņā ar atbalsta shēmām [KLP] un ko pilnīgi vai daļēji finansē ELVGF Garantiju nodaļa, izņemot tos maksājumus, kas paredzēti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1257/1999”.

55

Šis formulējums norāda, ka, izņemot vienīgi Regulā Nr. 1257/1999 skaidri norādītās atbalsta shēmas, Regulu Nr. 1259/1999 ir paredzēts piemērot visiem atbalstiem, kas atbilst šai definīcijai, proti, ko tieši piešķir lauksaimniekiem saskaņā ar atbalsta shēmām KLP un ko pilnīgi vai daļēji finansē ELVGF “Garantiju” nodaļa.

56

Šis Regulas Nr. 1259/1999 mērķis, lai tā tiktu piemērota visām esošajām vai nākotnē paredzētajām shēmām, kas paredz tiešos maksājumus, kā tas izriet arī no attiecīgo noteikumu gramatiskās interpretācijas, ir noteikts šīs regulas pirmajā apsvērumā, saskaņā ar kuru viens no minētās regulas mērķiem ir “tiešajiem maksājumiem, ko veic saskaņā ar dažādām ieņēmumu atbalsta shēmām [KLP], ir jānosaka daži kopīgi nosacījumi”.

57

Turklāt šī gramatiskā interpretācija ir apstiprināta ar mērķi, kas pastāvēja Regulas Nr. 1259/1999, kas grozīta ar Pievienošanās aktu, 1.a panta teksta pieņemšanas brīdī. Faktiski no pievienošanās konferences sagatavošanas darbiem izriet, ka tās mērķis bija noteikt tā saukto “phasing-in” mehānismu jaunajās dalībvalstīs attiecībā uz visiem tiešajiem maksājumiem.

58

Turklāt 2002. gada 30. janvāra apsvērumu dokumentos Komisija ieteica tiešo maksājumu pakāpenisku ieviešanu, neizvirzot nosacījumus, kas varētu ierobežot to piemērojamību. Šāda nostāja tika pieņemta Eiropas Savienības 2002. gada 31. oktobra kopējā nostājā, ar kuru agrākās dalībvalstis izteica vēlmi tiešos maksājumus ieviest pakāpeniski pārejas periodā, tomēr šis vispārējais formulējums netika precizēts, lai sašaurinātu tā piemērojamību. Visbeidzot, Eiropas Padomes Kopenhāgenā 2002. gada 12. un 31. decembrī izdarītie secinājumi atspoguļo pievienošanās sarunu rezultātus, kas norāda, ka tiešo maksājumu pakāpeniskas ieviešanas jaunajās dalībvalstīs jautājums ir atrisināts saskaņā ar 2002. gada 31. oktobra kopējo nostāju, un līdz ar to šis jautājums nav bijis pamats kompromisam, kas būtu bijis ierobežot tā sauktā “phasing-in” mehānisma piemērojamību.

59

Turklāt šī gramatiskā interpretācija nekādi netiek apšaubīta ar Regulas Nr. 1259/1999 1. panta otro daļu.

60

Atsaucoties uz tiešajiem maksājumiem, šī 1. panta otrā daļa nosaka “šīs atbalsta shēmas ir uzskaitītas [šīs regulas] pielikumā”.

61

Pretēji Polijas Republikas apgalvotajam šo noteikumu nevar interpretēt tādējādi, ka 1. pants paredz tikai Regulas Nr. 1259/1999 pielikumā izsmeļoši uzskatītās atbalsta shēmas.

62

Šāds apgalvojums nav saderīgs ar minētās regulas 1. panta otrās daļas, kas attiecas uz tās pielikumu, sistemātisko interpretāciju.

63

Faktiski, lasot kopsakarā Regulas Nr. 1259/1999 1. panta otro daļu un 11. panta 4. punkta otro ievilkumu, no tā izriet, ka šīs regulas piemērojamība izriet no vispārējās definīcijas, kas ietverta tās 1. panta pirmajā daļā, nevis uzskaitījuma, kas ietverts minētās regulas pielikumā.

64

Minētās regulas 11. panta 4. punkta otrais ievilkums ļauj Komisijai, ievērojot tā saukto administratīvās komitejas procedūru, “apstiprin[āt] pielikuma grozījumus, kas var izrādīties nepieciešami, ņemot vērā 1. pantā noteiktos kritērijus”.

65

Lasot šo noteikumu, šķiet, skaidrs, ka Kopienas likumdevējs vienkārši ir vēlējies piešķirt Komisijai īstenošanas pilnvaras, lai nodrošinātu pastāvīgu Regulas Nr. 1259/1999 pielikuma atjaunināšanu gadījumā, ja tiktu ieviesti jauni atbalsti, kas atbilst šīs regulas 1. panta pirmajā daļā definētajiem kritērijiem. Tomēr Komisijai tiesības izdarīt grozījumus šajā pielikumā ir tikai, lai ietvertu tajā šiem kritērijiem atbilstošus tiešos maksājumus, ko ieviesis vai grozījis Kopienas likumdevējs.

66

Turklāt nav noliedzams, ka atbalstu shēmu iekļaušanu šajā pielikumā var izdarīt tikai tad, ja šī shēma atbilst Regulas Nr. 1259/1999 1. panta pirmajā daļā definētajiem nosacījumiem, minētais pielikums ir tikai šī noteikuma precizējums.

67

No tā izriet, ka būtiskais kritērijs, kas definē Regulas Nr. 1259/1999 piemērojamību, ir ietverts šīs regulas 1. panta pirmajā daļā norādītajos nosacījumos un nevis minētās regulas pielikumā ietverts konkrēts atbalsts.

68

Visbeidzot, kā to savu secinājumu 72. punktā norāda arī ģenerāladvokāts, Regulas Nr. 1259/1999 1. un 1.a panta teleoloģiskā interpretācija liek izdarīt identisku secinājumu, jo mērķis, kas pamato tiešo maksājumu jaunajās dalībvalstīs pakāpeniskas ieviešanas sistēmu, ir vērsts uz to, ka attiecībā uz šo sistēmu tiek atzīta vispārēja piemērojamība.

69

Faktiski vēlme nepalēnināt šajās dalībvalstīs vajadzīgo lauksaimniecības nozares pārstrukturēšanu un neizraisīt būtiskas ienākumu atšķirības un sociālo nelīdzsvarotību, piešķirot nesamērīgus atbalstus, salīdzinot lauksaimnieku un vispārējās sabiedrības ienākumu līmeni, attiecās uz visu lauksaimniecības nozari un tātad visiem pastāvošajiem un nākotnē paredzētajiem tiešajiem atbalstiem. Turklāt, ja tiešo maksājumu pakāpeniskas ieviešanas mehānisms nebūtu bijis paredzēts piemērot noteiktiem laukaugiem, par kuriem tiešie maksājumi jau tika ieviesti pirms Pievienošanās akta pieņemšanas, būtu pastāvējis risks, ka minēto valstu lauksaimnieki tos neaudzētu, bet pievērstos laukaugiem, par kuriem tie varētu saņemt tiešos maksājumus pilnā apmērā no paša sākuma.

70

No iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 1259/1999, ko groza ar Pievienošanās aktu, 1.a panta prasītājas atbalstītā interpretācija, saskaņā ar kuru šajā noteikumā paredzētā tiešo maksājumu pakāpeniskas ieviešanas sistēma ir piemērojama šīs regulas pielikumā uzskaitītajiem tiešajiem atbalstiem numerus clausus, nevis visiem tiešajiem maksājumiem, kas atbilst šīs pašas regulas 1. panta pirmajā daļā definētajiem kritērijiem, nav saderīga nedz ar minētās regulas redakciju, nedz mērķi.

71

Ņemot vērā šo secinājumu un ievērojot jēdzienu “vajadzīgie pielāgojumi”, kas precizēti šī sprieduma 44.–48. punktā, ir jāpārbauda, vai, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Padome ir pārsniegusi pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Pievienošanās akta 23. pantu.

72

Kā tas norādīts šī sprieduma 53.–70. punktā, ar Regulas Nr. 1259/1999, kas grozīta ar Pievienošanās aktu, 1.a pantu, lasot to kontekstā ar šīs regulas 1. pantu, ir ieviesta vispārēja maksājumu pakāpeniskas ieviešanas sistēma attiecībā uz visiem tiešajiem jaunajām dalībvalstīm piešķirtajiem atbalstiem, kas atbilst minētā 1. panta pirmajā daļā definētajiem kritērijiem.

73

Minētais 1.a pants Regulā Nr. 1259/1999 tika ieviests ar Pievienošanās akta II pielikuma 6. sadaļas A. iedaļas 27. punktu, kas tādējādi ietilpst minētās regulas ieviesto tiešo atbalstu pakāpeniskas ieviešanas mehānismā.

74

Turklāt Regula Nr. 1259/1999, ko groza ar Pievienošanās aktu, ir atcelta ar Regulu Nr. 1782/2003 kopš 2004. gada 1. maija. No šīs pēdējās regulas 1. panta un I pielikuma izriet, ka tā papildina jau pastāvošās tiešā atbalsta lauksaimniekiem, kas ražo riekstus un kultūraugus ar augstu enerģētisko vērtību, shēmas un paredz papildmaksājumus tiešās atbalsta shēmas piena nozarē ietvaros.

75

Visbeidzot, ar apstrīdēto lēmumu Padome aizstāja Pievienošanās akta II pielikuma 6. sadaļas A. iedaļas 27. punkta noteikumus, ar ko tika grozīta Regula Nr. 1259/1999, ar noteikumiem, ar ko groza Regulu Nr. 1782/2003, lai ņemtu vērā, pieņemot šo pēdējo regulu, KLP veiktos pielāgojumus. Turklāt apstrīdētais lēmums ietver Regulā Nr. 1782/2003143.a pantu; pantu, kurā attiecībā uz tiešajiem maksājumiem jaunajās dalībvalstīs tiek pārņemts grafiks un procentu likme, kas iepriekš paredzēta Regulas Nr. 1259/1999, ko groza ar Pievienošanās aktu, 1.a pantā.

76

Tāpat kā tika izklāstīts iepriekš šī sprieduma 57. un 58. punktā, pievienošanās sarunu laikā tika panākta vienošanās par tā sauktā “phasing-in” mehānisma vispārējās piemērojamības visiem tiešajiem atbalstiem principu, un tas ir skaidri paredzēts Pievienošanās aktā, kas Regulā Nr. 1259/1999 ieviesa 1.a pantu.

77

Šis pants paredzēja attiecībā uz katru gadu grafiku un procentu likmi tiešo atbalstu, kas minēti minētās regulas 1. pantā, ieviešanai jaunajās dalībvalstīs.

78

Tomēr ir skaidrs, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta 5. punkts paredz tikai tiešo maksājumu pakāpenisku ieviešanu jaunajās dalībvalstīs saskaņā ar to pašu grafiku un procentu likmēm, kas iepriekš paredzētas Regulas Nr. 1259/1999, ko groza ar Pievienošanās aktu, 1.a pantā.

79

Līdz ar to nevar uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums ir izdarījis būtiskus grozījumus nedz attiecībā uz tā sauktā “phasing-in” mehānisma piemērojamību, nedz arī no tās izrietošo nozīmīgo tiesību un pienākumu saturā, jo nedz grafiks, nedz procentu likme, nedz arī attiecīgie atbalsti nav skarti. Šādos apstākļos apstrīdētais lēmums ir jāuzskata par Pievienošanās akta vajadzīgo pielāgojumu sakarā ar KLP reformu.

80

Līdz ar to, pieņemot minēto lēmumu, Padome nav pārsniegusi pilnvaras, kas tai piešķirtas ar Pievienošanās akta 23. pantu, lai veiktu šī akta ar KLP saistīto noteikumu pielāgošanu, kas var būt vajadzīga Kopienas tiesību normu grozījumu dēļ.

81

No iepriekš minētā izriet, ka pirmais Polijas Republikas izvirzītais iebildums, saskaņā ar kuru Padome, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ir pārsniegusi pilnvaras, kas tai ir piešķirtas ar Pievienošanās akta 23. pantu, ir jānoraida kā nepamatots.

82

Polijas Republika, kuru atbalsta dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, uzskata, ka, paplašinot pakāpeniskās ieviešanas mehānismu attiecībā uz visiem tiešajiem maksājumiem, nozīmē diskrimināciju starp agrāko dalībvalstu ražotājiem lauksaimniecības nozarē un tiem, kas ir no jaunajām dalībvalstīm, lai gan pret visiem šiem lauksaimniekiem, pamatojoties uz vienādiem jauno dalībvalstu pievienošanās principiem, būtu jāattiecas vienādi.

83

Šajā sakarā paustā Padomes un Komisijas nostāja ir pamatota ar secinājumu, kas izdarīts pirmā iebilduma pārbaudes ietvaros, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1259/1999 1. pants ietver vispārēju definīciju, kas attiecas uz visiem tiešajiem maksājumiem, kas piešķirti KLP ietvaros un atbilst tajā uzskaitītajiem nosacījumiem.

84

No šāda viedokļa apstrīdētais lēmums nepadara tā sauktā “phasing-in” mehānisma piemērojamību plašāku par to, kas bija paredzēta Pievienošanās aktā tā sākotnējā redakcijā, līdz ar to pārmestā diskriminācija ir radusies primārajās tiesībās, nevis ar šo lēmumu. Turklāt Padome norāda, ka lauksaimniecības situācija jaunajās dalībvalstīs ir pilnīgi atšķirīga no tās, kāda ir agrākajās dalībvalstīs, un tā prasa pakāpenisku Kopienas tiesību normu piemērošanu.

85

Otrā iebilduma ietvaros prasītāja būtībā norāda, ka sakarā ar apstrīdēto lēmumu atkāpe no vienlīdzīgas attieksmes principa, kas paredz tā sauktā “phasing-in” mehānisma piemērošanu, ir paplašināta, pārsniedzot Pievienošanās aktā noteiktās robežas, šis lēmums ietverot arī patvaļīgu diskriminējošā mehānisma paplašināšanu, kas pastiprina atšķirīgo attieksmi pret agrākajām un jaunajām dalībvalstīm.

86

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka diskriminācijas aizlieguma princips paredz, ka līdzīgās situācijās nevajadzētu piemērot atšķirīgus noteikumus un dažādās situācijās savukārt nevajadzētu piemērot vienādus noteikumus, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (2006. gada 30. marta spriedums apvienotajās lietā C-87/03 un C-100/03 Spānija/Padome, Krājums, I-2915. lpp., 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

87

Turklāt nav jāpārbauda Padomes argumentācija, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums nevar būt diskriminējošs, jo tas balstīts tieši uz Pievienošanās aktu, un šajā gadījumā ir skaidrs, ka lauksaimniecības situācija jaunajās dalībvalstīs ir pilnīgi atšķirīga no situācijas agrākajās dalībvalstīs, kas pamato Kopienas atbalstu pakāpenisku piemērošanu, it īpaši saistībā ar tiešā atbalsta shēmām, lai neietekmētu noritošo vajadzīgo pārstrukturēšanu lauksaimniecības nozarē šajās jaunajās dalībvalstīs.

88

No šiem apsvērumiem izriet, ka prasītāja atrodas situācijā, kas nav salīdzināma ar agrāko dalībvalstu, kas izmanto tiešā atbalsta shēmas bez ierobežojumiem, situāciju, un tas neļauj veikt iedarbīgu salīdzinājumu (skat. pēc analoģijas 1992. gada 13. oktobra spriedumu lietā C-73/90 Spānija/Padome, Recueil, I-5191. lpp., 34. punkts).

89

Tātad otrais iebildums ir noraidāms kā nepamatots.

90

Trešais Polijas Republikas izvirzītais iebildums attiecas uz iespējamo saistībā ar Līgumu tiesībām spēkā esošo labticības principa pārkāpumu. Pēc šīs dalībvalsts domām, Pievienošanās līgumu, kurā ir ietverts Pievienošanās akts, visas līgumslēdzējas puses izstrādāja, parakstīja un ratificēja labticīgi, un Kopiena tātad nedrīkstēja ar aktiem, kas pieņemti pēc šī akta parakstīšanas, nedz apdraudēt [Pievienošanās akta] mērķus, nedz neievērot minēto pušu un to teritorijā darbojošos personu tiesiskās cerības.

91

Šī iebilduma ietvaros Padome paskaidro, ka, lai arī pievienošanās sarunas ir notikušas saskaņā ar labticības principu, tomēr visas Pievienošanās līguma puses, tostarp prasītāja, brīvi piekrita noteikumiem, kas Padomei piešķir tiesības pieņemt Pievienošanās akta ar KLP saistītus pielikuma noteikumus pirms pašas pievienošanās. Šīs iespējas izmantošana, pieņemot apstrīdēto lēmumu, tātad nekādā ziņā nevar tikt uzskatīta par labticības principa pārkāpumu.

92

Attiecībā uz trešo iebildumu, šķiet, kā tas tika secināts jau šī sprieduma 79. punktā, apstrīdētajā lēmumā tiek pārņemts tā sauktā “phasing-in” mehānisma piemērošanas princips un nosacījumi attiecībā uz tiešajiem maksājumiem jaunajās dalībvalstīs, kas tika ietverti Pievienošanās aktā, nepaplašinot to piemērojamību, tādējādi, ka šis lēmums nevar tikt uzskatīts par tādu, kas atceļ pievienošanās sarunu laikā panākto kompromisu, pretēji tam, ko norāda prasītāja.

93

Tā kā trešais pamats arī nav pieņemams, prasība ir jānoraida kopumā.

94

Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punktu personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: