Lieta C‑207/04

Paolo Vergani

pret

Agenzia delle Entrate, Ufficio di Arona

(Commissione tributaria provinciale di Novara lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sociālā politika – Vienlīdzīga darba samaksa un vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm – Atlīdzība sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu – Nodoklis, kas piemērojams atkarībā no vecuma – Nodokļu priekšrocība

Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera [Dámaso Ruiz-Jarabo Colomer] secinājumi, sniegti 2005. gada 12. maijā 

Tiesas spriedums (pirmā palāta) 2005. gada 21. jūlijā 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Sociālā politika — Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji — Vienlīdzīga darba samaksa — Darba samaksa — Jēdziens — Nodokļu atvieglojums — Izslēgšana

(EKL 141. pants)

2.     Sociālā politika — Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji — Pieeja darbam un darba nosacījumi — Vienlīdzīga attieksme — Direktīva 76/207 — Atlaišana — Jēdziens — Darba tiesisko attiecību izbeigšanas pēc paša vēlēšanās sistēma — Ietveršana

(Padomes Direktīvas 76/207 5. panta 1. punkts)

3.     Sociālā politika — Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji — Pieeja darbam un darba nosacījumi — Direktīva 76/207 — Vienlīdzīga attieksme sociālā nodrošinājuma jautājumos — Direktīva 79/7 — Valsts tiesību noteikums, ar kuru, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, vīriešiem un sievietēm nodokļu priekšrocība tiek piešķirta atšķirīgos vecumos — Tieša diskriminācija dzimuma dēļ — Nepieļaujamība

(Padomes Direktīva 76/207 un Direktīva 79/7)

1.     EKL 141. pantā paredzētais “darba samaksas” jēdziens ietver jebkādu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu faktiski vai nākotnē kaut vai netieši saņem no darba devēja. Līdz ar to EKL 141. panta piemērošanas jomā neietilpst tāda priekšrocība, kas sastāv no darba ņēmējam piešķirta nodokļu atvieglojuma, piemērojot uz pusi samazinātu nodokli no summām, kas izmaksātas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos, ja šo priekšrocību nesniedz darba devējs.

(sal. ar 22. un 23. punktu)

2.     Jēdziens “atlaišana”, kas ietverts 5. panta 1. punktā Direktīvā 76/207 par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, ir jāinterpretē plaši, ietverot arī darba tiesisko attiecību izbeigšanu starp darba ņēmēju un tā darba devēju pat tad, ja darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas pēc paša vēlēšanās.

(sal. ar 27. punktu)

3.     Direktīva 76/207 par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesību noteikumu, saskaņā ar kuru darba ņēmējām – sievietēm, kuras sasniegušas 50 gadu vecumu, un darba ņēmējiem – vīriešiem, kuri sasnieguši 55 gadu vecumu, nolūkā veicināt darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc pašu vēlēšanās tiek piešķirta priekšrocība, piemērojot uz pusi samazinātu nodokli no summām, kas izmaksātas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos.

Būtībā uz šādu atšķirīgu attieksmi, kas ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ, nevar attiekties nekāds izņēmums nedz saskaņā ar Direktīvu 76/207, nedz saskaņā ar 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu Direktīvā 79/7 par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos. Šajā noteikumā paredzētais diskriminācijas aizlieguma dzimuma dēļ izņēmums ir jāinterpretē strikti, un to nevar piemērot nodokļu atvieglojumam, kas nav sociālā nodrošinājuma pabalsts, bet tikai pensionēšanās vecuma noteikšanai vecuma un izdienas pensiju piešķiršanai un tās iespējamajām sekām attiecībā uz citiem pabalstiem sociālā nodrošinājuma jomā.

(sal. ar 33.–35. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2005. gada 21. jūlijā (*)

Sociālā politika – Vienlīdzīga darba samaksa un vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm – Atlīdzība sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu – Nodoklis, kas piemērojams atkarībā no vecuma – Nodokļu priekšrocība

Lieta C‑207/04

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Commissione tributaria provinciale di Novara (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2004. gada 26. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 10. maijā, tiesvedībā

Paolo Vergani

pret

Agenzia delle Entrate, Ufficio di Arona.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric] (referente), K. Šīmans [K. Schiemann], E. Juhāss [E. Juhász] un E. Levits,

ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 14. aprīlī,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       P. Vergāni [P. Vergani] vārdā – S. Monguci [S. Monguzzi] un P. Fazāno [P. Fasano], avvocati,

–       Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz G. de Bellis [G. De Bellis], avvocato dello Stato,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. Aresu [A. Aresu] un N. Jerela [N. Yerrell], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 12. maijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 141. pantu un Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.).

2       Šis prejudiciālais lūgums tika iesniegts tiesvedības ietvaros starp P. Vergāni un Agenzia delle Entrate, Ufficio di Arona (turpmāk tekstā – “nodokļu administrācija”) par darba tiesisko attiecību pēc paša vēlēšanās izbeigšanas gadījumā saņemamā pabalsta aplikšanu ar nodokli, kura apmērs ir atkarīgs no darba ņēmēja vecuma.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3       EKL 141. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.       Visas dalībvalstis nodrošina to, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu [vienlīdzīgu] darba samaksu.

2.       Šajā pantā “darba samaksa” nozīmē parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja.

[..]”

4       No Direktīvas 76/207 1. panta 1. punkta izriet, ka tās mērķis ir īstenot dalībvalstīs principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba iespējām, tostarp paaugstināšanu amatā, profesionālo sagatavošanu un darba nosacījumiem, kā arī, ievērojot šī paša panta 2. punktā minētos nosacījumus, uz sociālo nodrošinājumu.

5       Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 1. punktu:

“Šajos noteikumos vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nav nekādas tiešas vai netiešas diskriminācijas atkarībā no dzimuma, jo īpaši, norādot uz [civilo vai] ģimenes stāvokli.”

6       Šīs pašas direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“1.       Vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana attiecībā uz darba nosacījumiem, tostarp tiem, kas attiecas uz atlaišanu, nozīmē to, ka vīriešiem un sievietēm garantē vienlīdzīgus nosacījumus bez diskriminācijas atkarībā no dzimuma.

2.       Tādēļ dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka:

a)      atceļ normatīvos un administratīvos aktus, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam;

[..].” 

7       Saskaņā ar Padomes 1978. gada 19. decembra Direktīvas 79/7/EEK par pakāpenisku vienlīdzīgas attieksmes principa pret vīriešiem un sievietēm īstenošanu sociālā nodrošinājuma jautājumos (OV 1979, L 6, 24. lpp.) 3. panta 1. punktu:

“Šī direktīva attiecas uz:

a)      tiesību aktos noteiktajām sistēmām, kas nodrošina aizsardzību šādos gadījumos:

–      slimība,

–      invaliditāte,

–      vecums,

–      nelaimes gadījumi darbā un arodslimības,

–      bezdarbs;

b)      sociālo palīdzību, ciktāl ar to paredzēts papildināt vai aizstāt a) apakšpunktā minētās sistēmas.”

8       Šīs direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts: vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nepastāv nekāda – ne tieša, ne netieša – diskriminācija dzimuma dēļ, it īpaši atsaucoties uz civilo vai ģimenes stāvokli.

9       Minētās direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības izslēgt no tās darbības tādas jomas kā pensionēšanās vecuma noteikšana, lai piešķirtu vecuma un izdienas pensijas, un tās iespējamās sekas attiecībā uz citiem pabalstiem.

 Valsts tiesiskais regulējums

10     Itālijas tiesību noteikumi attiecībā uz pensionēšanās vecumu ir paredzēti 1952. gada 4. aprīļa Likuma Nr. 218 par invaliditātes, vecuma un apgādnieku zaudējuma pensiju obligātās apdrošināšanas reformu 9. pantā (1952. gada 15. aprīļa GURI Nr. 89 parastais pielikums). Saskaņā ar šiem noteikumiem pensionēties var darba ņēmēji – vīrieši, kas sasnieguši 60 gadu vecumu, un darba ņēmējas – sievietes, kas sasniegušas 55 gadu vecumu, ar nosacījumu, ka paredzētajā laikposmā un noteiktās summas apmērā ir veiktas iemaksas.

11     Attiecībā uz darbiniekiem, kuru uzņēmumu Comitato interministeriale per il coordinamento della politica industriale (starpministriju komiteja rūpniecības politikas koordinēšanai) ir atzinusi par tādu, kurš nonācis grūtībās, ir paredzēti īpaši noteikumi. 1981. gada 23. aprīļa Likums Nr. 155 (1981. gada 27. aprīļa GURI Nr. 114 parastais pielikums) ļauj minētajiem darbiniekiem iet priekšlaicīgā pensijā – 55 gadu vecumā vīriešiem un 50 gadu vecumā sievietēm.

12     Republikas prezidenta 1986. gada 22. decembra Dekrēta Nr. 917 (1986. gada 31. decembra GURI Nr. 302 parastais pielikums), kas grozīts ar 1997. gada 2. septembra Dekrētu‑likumu Nr. 314 (1997. gada 19. septembra GURI Nr. 219 parastais pielikums, turpmāk tekstā – “DPR Nr. 917/86”), 17. panta 4.a punktā ir noteikts:

“Tādu summu gadījumā, kas izmaksātas saistībā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu, lai veicinātu to, ka darba ņēmējas – sievietes, kas sasniegušas 50 gadu vecumu, un darba ņēmēji – vīrieši, kas sasnieguši 55 gadu vecumu, izbeidz darba tiesiskās attiecības pēc pašu vēlēšanās, un kas noteiktas saskaņā ar 16. panta 1. punkta a) apakšpunktu, ir piemērojama nodokļa likme, kas veido pusi no tās likmes, kas piemērojama sakarā ar darba izbeigšanu izmaksājamajam pabalstam un citiem maksājumiem, kas paredzēti 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā.”

13     Pēc faktu rašanās pamata lietā DPR Nr. 917/86 17. pants 2003. gada 12. decembra Dekrēta‑likuma Nr. 344 pieņemšanas rezultātā (2003. gada 16. decembra GURI Nr. 291 parastais pielikums) ir kļuvis par DPR Nr. 917/86 19. pantu.

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

14     No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka P. Vergāni cēla prasību Commissione tributaria provinciale di Novara [Novaras provinces nodokļu tiesa] pret nolēmumu, ar kuru nodokļu administrācija bija atteikusies atmaksāt summas, kas samaksātas kā fiziskās personas ienākuma nodoklis (imposta sul reddito delle persone fisiche, turpmāk tekstā – IRPEF), kas bija piemērojams P. Vergāni.

15     Iesniedzējtiesā P. Vergāni norādīja, ka nodokļa likmes piemērošana IRPEF saskaņā ar DPR Nr. 917/86 17. panta 4.a punktā paredzēto nodokļu sistēmu ir nepamatota nevienlīdzīga attieksme. Viņš ierosināja iesniegt Tiesai lūgumu par prejudiciāla nolēmuma sniegšanu.

16     Iesniedzējtiesa atzīmē, ka pamata lieta neattiecas uz vecuma un izdienas pensiju sistēmu, jo P. Vergāni neizbeidza savu profesionālo darbību sakarā ar pensionēšanās vecuma sasniegšanu vai veiktajām iemaksām.

17     Ņemot vērā spēkā esošos Kopienu tiesību noteikumus, pēc iesniedzējtiesas domām, nekas nepamato DPR Nr. 917/86 17. panta 4.a punktā paredzēto nevienlīdzīgo attieksmi.

18     Tādējādi no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pamata lieta attiecas uz tāda pabalsta aplikšanu ar nodokli, kas izmaksāts sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc paša vēlēšanās darba ņēmējam – vīrietim, kas sasniedzis vismaz 50 gadu vecumu, bet kurš vēl nav sasniedzis 55 gadu vecumu.

19     Šajos apstākļos Commissione tributaria provinciale di Novara nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [DPR Nr. 917/86] 17. panta 4.a punkts, kas ar vienādiem nosacījumiem darba ņēmējām – sievietēm, kuras sasniegušas 50 gadu vecumu, un darba ņēmējiem – vīriešiem, kuri sasnieguši 55 gadu vecumu, nolūkā veicināt šo darba ņēmēju darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc pašu vēlēšanās piešķir priekšrocību, piemērojot uz pusi (par 50 %) samazinātu nodokli no summām, kas izmaksātas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos, pārkāpj, ir pretrunā vai, jebkurā gadījumā, rada nevienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, kas ir aizliegta ar [EKL] 141. pantu un [..] Direktīvu 76/207?”

 Par prejudiciālo jautājumu

20     Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai EKL 141. pants un Direktīva 76/207 ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu tiesību noteikumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru darba ņēmējām – sievietēm, kuras sasniegušas 50 gadu vecumu, un darba ņēmējiem – vīriešiem, kuri sasnieguši 55 gadu vecumu, nolūkā veicināt darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc pašu vēlēšanās tiek piešķirtas priekšrocība, piemērojot uz pusi samazinātu nodokli no summām, kas izmaksātas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos.

 Par EKL 141. panta un Direktīvas 76/207 piemērošanas jomu

21     Vispirms ir jāpārbauda, vai tāda nodokļa atvieglojuma kā pamata lietā, kurš noteikts atkarībā no darba ņēmēja vecuma, piešķiršana saistībā ar pabalsta par darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc paša vēlēšanās aplikšanu ar nodokli, ietilpst EKL 141. panta vai Direktīvas 76/207 piemērošanas jomā.

22     EKL 141. pantā paredzētais “darba samaksas” jēdziens atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ietver jebkādu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu faktiski vai nākotnē kaut vai netieši saņem no darba devēja (skat. it īpaši 1990. gada 17. maija spriedumu lietā C‑262/88 Barber, Recueil, I‑1889. lpp., 12. punkts, un 1999. gada 9. februāra spriedumu lietā C‑167/97 Seymour-Smith un Perez, Recueil, I‑623. lpp., 23. punkts).

23     Attiecīgo priekšrocību pamata lietā, proti, nodokļa atvieglojumu nesniedz darba devējs. Līdz ar to šāda priekšrocība neietilpst EKL 141. panta piemērošanas jomā.

24     Tiesas spriedumi, uz kuriem P. Vergāni atsaucas pretēja viedokļa atbalstam (1982. gada 9. februāra spriedums lietā 12/81 Garland, 359. lpp.; iepriekš minētais spriedums lietā Barber, 10. punkts, un 1990. gada 27. jūnija spriedums lietā C‑33/89 Kowalska, Recueil, I‑2591. lpp., 7. punkts), neiestājas pret šo secinājumu, jo šie spriedumi attiecas uz atlīdzību, ko darba ņēmējs par darbu saņēmis no darba devēja.

25     Attiecībā uz jautājumu, vai tāda nodokļa atvieglojuma piešķiršana, kas noteikta, pamatojoties uz darba ņēmēja vecumu, saistībā ar pabalsta par darba tiesisko attiecību izbeigšanu aplikšanu ar nodokli kā pamata lietā ietilpst Direktīvas 76/207 piemērošanas jomā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 1. punktu vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana attiecībā uz darba nosacījumiem, tostarp tiem, kas attiecas uz atlaišanu, nozīmē, ka vīriešiem un sievietēm tiek garantēti vienlīdzīgi nosacījumi bez diskriminācijas atkarībā no dzimuma.

26     Ņemot vērā Direktīvas 76/207 5. panta 2. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek atcelti normatīvie un administratīvie akti, kas ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, šīs direktīvas 5. panta 1. punkts ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas arī uz šo valstu nosacījumiem, kas reglamentē atlaišanu no darba.

27     Direktīvas 76/207 kontekstā termins “atlaišana” ir jāinterpretē plaši, ietverot arī darba tiesisko attiecību izbeigšanu starp darba ņēmēju un tā darba devēju pat tad, ja darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas pēc paša vēlēšanās (šajā sakarā skat. 1982. gada 16. februāra spriedumu lietā 19/81 Burton, Recueil, 555. lpp., 9. punkts).

28     Atsaucoties uz DPR Nr. 917/86 17. panta 4.a punktu, iesniedzējtiesa paskaidroja, ka nodokļa priekšrocība attiecīgajā pamata lietā tika paredzēta, “lai veicinātu to, ka darba ņēmējas – sievietes, kuras sasniegušas 50 gadu vecumu, un darba ņēmēji – vīrieši, kuri sasnieguši 55 gadu vecumu, izbeidz darba tiesiskās attiecības pēc pašu vēlēšanās”.

29     No visa iepriekš minētā izriet, ka tāda nodokļa piemērošanas sistēma, kas pamatojas uz darba ņēmēja vecumu, kā pamata lietā ir atlaišanas no darba nosacījums Direktīvas 76/207 5. panta 1. punkta izpratnē.

 Par diskriminācijas esamību

30     Saskaņā ar Direktīvas 76/207 5. panta 1. punktu vīriešiem un sievietēm jāgarantē vienlīdzīgi nosacījumi bez diskriminācijas dzimuma dēļ.

31     Atšķirīga attieksme, kas izriet no tā, ka darba ņēmējām – sievietēm, kuras sasniegušas 50 gadu vecumu, un darba ņēmējiem – vīriešiem, kuri sasnieguši 55 gadu vecumu, tiek piemērots uz pusi samazināts nodoklis no summām, kas izmaksātas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos, ir nevienlīdzīga attieksme darba ņēmēju dzimuma dēļ.

32     Ņemot vērā Itālijas valdības un Eiropas Kopienu Komisijas iesniegtos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai uz šādu atšķirīgu attieksmi attiecas Direktīvas 79/7 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums, saskaņā ar kuru šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības izslēgt no tās darbības jomas pensionēšanās vecuma noteikšanu, lai piešķirtu vecuma un izdienas pensijas, un tās iespējamās sekas attiecībā uz citiem pabalstiem.

33     No pastāvīgas judikatūras izriet – ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principa fundamentālo nozīmi, Direktīvas 79/7 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais diskriminācijas aizlieguma dzimuma dēļ izņēmums ir jāinterpretē strikti (skat. it īpaši 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā 152/84 Marshall, Recueil, 723. lpp., 36. punkts, un 1993. gada 30. marta spriedumu lietā C‑328/91 Thomas u.c., Recueil, I‑1247. lpp., 8. punkts). Šo noteikumu var piemērot tikai pensionēšanās vecuma noteikšanai vecuma un izdienas pensiju piešķiršanai un tās iespējamajām sekām attiecībā uz citiem pabalstiem sociālā nodrošinājuma jomā (1986. gada 26. februāra spriedums lietā 151/84 Roberts, Recueil, 703. lpp., 35. punkts; šajā nozīmē – arī 2004. gada 4. marta spriedums lietā C‑303/02 Haackert, Recueil, I‑2195. lpp.). Šis diskriminācijas aizlieguma dzimuma dēļ izņēmums tādējādi nav piemērojams tādam nodokļa atvieglojumam kā pamata lietā, kas nav sociālā nodrošinājuma pabalsts.

34     Ņemot vērā, ka, no vienas puses, attiecīgajā noteikumā pamata lietā paredzētā atšķirīgā attieksme ir tieši saistīta ar dzimumu un ka, no otras puses, Direktīva 76/207 neparedz izņēmumu attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu, kas būtu piemērojams šajā lietā, ir jāsecina, ka šī atšķirīgā attieksme ir tieša diskriminācija dzimuma dēļ.

35     No visa iepriekš minētā izriet, ka Direktīva 76/207 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu noteikumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru darba ņēmējām – sievietēm, kuras sasniegušas 50 gadu vecumu, un darba ņēmējiem – vīriešiem, kuri sasnieguši 55 gadu vecumu, nolūkā veicināt darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc pašu vēlēšanās tiek piešķirta priekšrocība, piemērojot uz pusi samazinātu nodokli no summām, kas izmaksātas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos.

 Par tiesāšanās izdevumiem

36     Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīva 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu noteikumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru darba ņēmējām – sievietēm, kuras sasniegušas 50 gadu vecumu, un darba ņēmējiem – vīriešiem, kuri sasnieguši 55 gadu vecumu, nolūkā veicināt darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc pašu vēlēšanās tiek piešķirta priekšrocība, piemērojot uz pusi samazinātu nodokli no summām, kas izmaksātas sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanos.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – itāļu.