ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA-HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ-JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 8. septembrī (1)

Lieta C‑361/04

Claude Ruiz-Picasso,

Paloma Ruiz-Picasso,

Maya Widmaier-Picasso,

Marina Ruiz-Picasso,

Bernard Ruiz-Picasso

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi)

Apelācijas sūdzība – Kopienas preču zīme – Vārdiska preču zīme “PICARO” – Kopienas vārdiskas preču zīmes “PICASSO” īpašnieka iebildumi – Iebildumu noraidījums

1.     Apelācijas kārtībā tiek pārsūdzēts Pirmās instances tiesas (Otrās palātas) 2004. gada. 22. jūnija spriedums (2), ar kuru noraidīta prasība atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (turpmāk tekstā – “ITSB”) Apelāciju trešās padomes lēmumu, ar kuru savukārt tika noraidīti vārdiskas preču zīmes “PICASSO” īpašnieku, kas ir apelācijas sūdzības iesniedzēji šajā apelācijas tiesvedībā, celtie iebildumi pret vārdiska apzīmējuma “PICARO” reģistrāciju attiecībā uz transporta līdzekļiem.

2.     Lietas pamatā ir strīds par sajaukšanas iespēju, un tādējādi tā attiecas uz Regulas par Kopienas preču zīmi (3) 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanu. Apelācijas sūdzības pamatošanai ir izvirzīts viens vienīgs pamats, kas sadalīts četrās sadaļās. Pirmā sadaļa attiecas uz Pirmās instances tiesas noteikto, ka konceptuālajam elementam piešķirtā nozīme, novērtējot līdzību, var atsvērt iespējamās vizuālās un fonētiskās līdzības; otrā attiecas uz preču zīmju ar augstāku atšķirtspēju īpašu aizsardzību; trešā un ceturtā – uz zināmiem aspektiem saistībā ar sajaukšanas iespēju no patērētāja puses pēc preces iegādes.

3.     Pirmkārt, ir pārsteidzoši redzēt Pablo Ruisa Pikaso [Pablo Ruiz Picasso] vārdu saistībā ar apelācijas sūdzību, kam nav nekādas saistības ar viņa sasniegumiem glezniecībā un tēlniecībā (4) un kas attiecas uz ikdienišķiem strīdiem par viņa otrā uzvārda, ar kuru viņš tiek atpazīts kā mākslinieks un ar kuru viņš ir parakstījis vairumu savu darbu, lietošanu. Apbēdinoši ir apzināties, ka XX gadsimta ievērojamākā leģenda, cilvēces mantojums ir pārvēsts tirdzniecības objektā, precē. Protams, ir pilnīgi likumīgi aizsargāt minēto vārdu pret ikvienu to apdraudošu uzbrukumu, bet tā pārmērīga izmantošana komerciāliem mērķiem ārpus jomām, kurās viņš guvis savu slavu, varētu kaitēt cieņai, ko izpelnījusies šī neparastā personība.

I –    Regula par Kopienas preču zīmi

4.     Minētā Regula Nr. 40/94 ietver lietas izspriešanai piemērojamās normas.

5.     [Regulas] 4. pantā noteikts, ka “Kopienas preču zīme var tikt izveidota no apzīmējumiem, ko var attēlot vizuāli, jo īpaši no vārdiem – tostarp personvārdiem – modeļiem, burtiem, cipariem, preču vai to iepakojuma formas, ar nosacījumu, ka tās ir atšķiramas starp dažādu uzņēmumu precēm un pakalpojumiem [ka ar šo apzīmējumu palīdzību iespējams parādīt viena uzņēmuma preču un pakalpojumu atšķirību no citu uzņēmumu precēm un pakalpojumiem]”.

6.     Relatīvos atteikuma pamatojumus uzskaitošā 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka:

“1. Ja agrākas preču zīmes īpašnieks iebilst, pieprasīto preču zīmi nereģistrē:

a)      [..];

b)      ja tās identiskuma vai līdzības dēļ ar agrāko preču zīmi un preču vai pakalpojumu, ko aptver preču zīmes, identiskuma vai līdzības dēļ pastāv iespēja maldināt sabiedrību tajā teritorijā, kur ir aizsargāta agrākā preču zīme; iespēja maldināt ir asociāciju iespēja ar agrāko preču zīmi [sabiedrībai tajā teritorijā, kur ir aizsargāta agrākā preču zīme, pastāv to sajaukšanas iespēja; sajaukšanas iespēja ietver asociāciju iespēju ar agrāko preču zīmi].

[..]”

II – Apelācijas sūdzības priekšvēsture

A –    Lietas fakti pirmajā instancē

7.     1998. gada 11. septembrī DaimlerChrysler AG, persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, ITSB iesniedza Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu attiecībā uz zīmi “PICARO”.

8.     Reģistrācija tika pieteikta attiecībā uz “automašīnām un to sastāvdaļām, autobusiem”, kas ietilpst 12. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.

9.     Pēc pienācīgas tā publicēšanas Kopienas Preču zīmju biļetenā “Pikaso mantojums” (5) iesniedza iebildumu saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 42. panta 1. punktu attiecībā uz visām reģistrācijas pieteikumā minētajām preču kategorijām, atsaucoties uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto sajaukšanas iespēju.

10.   Iebildums saskaņā ar minēto 42. pantu tika pamatots ar to, ka Kopienas preču zīme Nr. 614867 jau bija reģistrēta par labu mākslinieka mantinieku kopīpašumam. Vārdiskais apzīmējums “PICASSO” tika reģistrēts 1999. gada 26. aprīlī attiecībā uz precēm, kas ietilpst Nicas Nolīguma 12. klasē un kas atbilst šādam aprakstam: “transporta līdzekļi; pārvietošanās līdzekļi pa sauszemi, gaisu vai ūdeni, automobiļi, autobusi, kravas automobiļi, nelieli furgoni, treileri, tehniskās palīdzības treileri”.

11.   Atbildīgā ITSB nodaļa atļāva reģistrēt attiecīgo preču zīmi, pamatojot ar to, ka starp attiecīgajām preču zīmēm nepastāv sajaukšanas iespēja, Pikaso mantojums šo lēmumu pārsūdzēja ITSB Apelāciju padomē saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 59. pantu, lūdzot šo lēmumu atcelt un pieteikumu noraidīt.

12.   Ar 2002. gada 18. marta lēmumu (6) Apelāciju trešā padome šo sūdzību noraidīja, uzskatīdama, ka, ņemot vērā attiecīgās sabiedrības daļas īpaši augsto uzmanības līmeni, strīdīgās preču zīmes nebija nedz fonētiski, nedz vizuāli līdzīgas. Turklāt tā uzskatīja, ka agrākās preču zīmes konceptuālais iespaids ļautu neitralizēt jebkādu fonētisku vai vizuālu līdzību starp tām.

13.   2002. gada 13. jūnijā Pikaso mantinieki Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēja prasības pieteikumu, lūdzot atcelt Apelāciju padomes lēmumu.

B –    Apstrīdētais spriedums

14.   Prasītāji izvirzīja divus pamatus, no kuriem pirmais bija balstīts uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu un otrais – uz to, ka Apelāciju padome esot pārkāpusi iebildumu procesa pušu noteiktās strīda robežas.

15.   Tā kā sūdzība nav vērsta pret Pirmās instances tiesas spriedumu saistībā ar otro apelācijas pamatu, tas nav jāiztirzā.

16.   Jautājumā par minētās Regulas Nr. 40/94 normas pārkāpumu iepriekš Pirmās instances tiesa, pirmkārt, veica visaptverošu sajaukšanas iespējas novērtējumu, ņemot vērā tās 2003. gada 9. jūlija spriedumā lietā Laboratorios RTB/ITSB – Giorgio Beverly Hills (“GIORGIO BEVERLY HILLS”) (7) noteiktos kritērijus, norādot uz daļēju identiskumu vai līdzību starp precēm, kas apzīmētas ar strīda pamatā esošajām preču zīmēm (8).

17.   Turpinājumā, pamatojoties uz saviem agrākajiem spriedumiem (9), Pirmās instances tiesa izvērtēja abu preču zīmju līdzības pakāpi, konstatējot vizuālu un fonētisku līdzību, lai arī pēdējā esot vāji izteikta. Attiecībā uz strīda pamatā esošo preču zīmju konceptuālo līdzību Pirmās instances tiesa konstatēja ievērojamas atšķirības starp slavenā gleznotāja vārdu (10), no vienas puses, un vārdu “pícaro”, no otras, norādot, ka ārpus spāņu valodā runājošo personu loka otrais neko neizsaka (11), lai arī tā neizvērtēja [šī otrā vārda] izcelsmi (12).

18.   Izklāstīto konceptuālo atšķirību dēļ un, ņemot vērā gleznas Les demoiselles d’Avignon (13) autora vārda skaidro nozīmi, Tiesa uzskatīja, ka tāds semantiskais saturs kā automašīnu marka nevar būt pārāks par Guernica (14) radītāju vidusmēra patērētāja uztverē, kurš nekad šādu vārdu vispirms nesaistīs ar preču zīmi, kas attiecas uz transporta līdzekļiem. No tā izriet Pirmās instances tiesas secinājums, ka starp šajā lietā aplūkotajiem apzīmējumiem pastāvošā pilnīgā konceptuālā atšķirība ir pārāka par vizuālo un fonētisko līdzību (15).

19.   Atsaukdamies uz vārda PICASSO plašo atpazīstamību, izcilā mākslinieka mantinieki pieprasīja plašāku aizsardzību, ko preču zīmēm ar augstu atšķirtspēju paredz judikatūra (16), ko Pirmās instances tiesa noraidīja, uzskatīdama, ka mākslinieka plašā atpazīstamība nevar palielināt attiecīgo preču sajaukšanas iespēju (17).

20.   Visbeidzot, ņemot vērā tehnoloģisko attīstību un šā veida preču cenu, Pirmās instances tiesa izvērtēja konkrētās sabiedrības daļas uzmanības līmeni pirkuma veikšanas laikā, atzīstot to par īpaši augstu. Tomēr tā neņēma vērā šo uztveri ārpus pirkuma veikšanas brīža, it īpaši attiecībā uz to, kam var būt nozīme, novērtējot pēc iegādes pastāvošo sajaukšanas iespēju (18).

III – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

21.   Pikaso mantojuma celtā apelācijas sūdzība Tiesas kancelejā tika reģistrēta 2004. gada 19. augustā, un ITSB atbildes raksts tika iesniegts [2004. gada] 6. decembrī. Netika iesniegta nedz replika, nedz atbilde uz repliku.

22.   Tiesas sēde, kurā piedalījās abu lietas dalībnieku pārstāvji un DaimlerChrysler, personas, kas iestājusies lietā pirmajā instancē un apelācijas instancē, pārstāvji, tika noturēta 2005. gada 14. jūlijā.

23.   Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–       atcelt Pirmās instances tiesas 2004. gada 22. jūnija spriedumu lietā T‑185/02;

–       atcelt ITSB Apelāciju trešās padomes 2002. gada 18. marta lēmumu lietā R 247/2001‑3 tiktāl, ciktāl tajā tika noraidīts apelācijas sūdzības iesniedzēja iebildums pret DaimlerChrysler iesniegto pieteikumu kā Kopienas preču zīmi reģistrēt vārdisku preču zīmi “PICARO”;

–       piespriest ITSB segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.

24.   ITSB prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–       noraidīt apelācijas sūdzību;

–       piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25.   Persona, kas iestājusies lietā, atbalsta ITSB prasījumus.

IV – Apelācijas pamata izvērtējums

26.   Apelācijas sūdzības iesniedzēji izvirzījuši vienu vienīgu no četrām sadaļām sastāvošu apelācijas pamatu, kas ir balstīts uz Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu.

A –    Par pamata pirmo sadaļu

27.   Pikaso mantinieki apstrīd Pirmās instances tiesas sprieduma 56.–58. punktā noteikto, ka konceptuālās atšķirības lielā mērā var neitralizēt vizuālo un fonētisko līdzību. Pikaso mantinieki apgalvo, ka šim mērķim nav nepieciešams, lai no konkrētās sabiedrības daļas viedokļa vismaz vienai no attiecīgajām preču zīmēm būtu skaidra un noteikta nozīme, tādējādi, lai šī sabiedrības daļa spētu to tūlītēji uztvert (19).

28.   Viņi apgalvo, ka neesot pareizi noteikumu izklāstīt šādi, neskatoties uz to, ka dažos gadījumos tas tā arī patiešām būtu. Viņi nepiekrīt tam, ka apstāklis, ka preču zīme iegūst noteiktu nozīmi ārpus ar to apzīmēto preču jomas, palielinātu konceptuālo atšķirību no citiem apzīmējumiem, šādos gadījumos neizvērtējot, vai tas noticis pietiekamā apmērā.

29.   Turklāt, viņuprāt, konceptuālo atšķirību izlīdzinošā iedarbība uz vizuālo un fonētisko līdzību nebūtu loģiska, ja balstītos vienīgi uz Malagas gleznotāja (20) reputāciju, nesaistot to ar apzīmētajām precēm, pretēji Tiesas norādītajam spriedumā lietā Lloyd Schuhfabrik Meyer (21).

30.   ITSB uzskata, ka apelācijas kontekstā vienīgais nozīmīgais apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments ir par apzīmējuma un ar to apzīmēto priekšmetu starpā esošās saiknes neizvērtēšanu. Šajā sakarā tas apgalvo, ka saistībā ar preču zīmju līdzību precēm un pakalpojumiem, ko ar šīm preču zīmēm aizsargā, ir nozīme tikai tiktāl, ciktāl tie izšķiroši ietekmē patērētāja gribu.

31.   ITSB noliedz, ka būtu kāds noteikums, ka preču zīmju semantiskā salīdzināšana būtu jāaprobežo ar to nozīmi saistībā ar precēm, ņemot vērā, ka ir jāgūst kopaina. Tādēļ tas uzskata, ka Pikaso mantojuma apstrīdētajā judikatūrā esot vienīgi izteikts princips, ka šis komerciālais īpašums sabiedrībai rada kopēju iespaidu.

32.   DaimlerChrysler neatzīst, ka vārda “PICASSO” īpašais ideoloģiskais saturs radītu sajaukšanas iespēju, un paskaidro, ka šī vārda izmantošanas mērķis bija tieši radīt patērētājiem uztveramu saikni starp transporta līdzekļiem un mākslinieku.

33.   Tā kā šī ir pirmā reize, kad Pirmās instances tiesai tiek uzdots jautājums par šī sajaukšanas iespējas novērtējuma noteikuma likumību, īsi jānorāda uz [vērā ņemamo] judikatūru. Lietā SABEL Tiesa noteica, ka ir jāizvērtē visi izskatāmajā lietā būtiskie faktori (22), turklāt norādot, ka visaptverošs vērtējums saistībā ar attiecīgo preču zīmju vizuālo, fonētisko un konceptuālo līdzību ir jābalsta uz to radīto kopējo iespaidu (23), īpaši ņemot vērā to atšķirīgos un dominējošos elementus (24).

34.   Šis par “dominējošajiem” uzskatāmo vizuālo, fonētisko vai konceptuālo elementu vērtējums katrā konkrētajā gadījumā ir jāveic lietu izskatošajai tiesai. Tā kā savu viedokli par Pirmās instances tiesas apelācijas kārtībā veicamās uzraudzības apjomu šajā jautājumā esmu izklāstījis jau citviet (25), pietiek vienīgi ar norādi uz to, ka saskaņā ar tās Statūtu 58. pantu tā nedrīkst izvērtēt faktu jautājumus.

35.   Šī uzraudzība būtu vietā vienīgi gadījumā, ja apstrīdētā [tiesību] norma būtu bijusi piemērota absolūti un a priori, proti, iepriekš atsevišķi neizvērtējot dažādos elementus, kas nozīmētu automātisku piemērošanu, kas acīmredzami ir pretrunā iepriekš minētajai Tiesas judikatūrai.

36.   Apstrīdētā sprieduma 54. un 55. punktā atbilstoši šai judikatūrai tika novērtēti visi elementi, pirms uzmanība tika pievērsta par noteicošo uzskatītajam, proti, konceptuālajam elementam.

37.   Pieņemtais risinājums nepārsteidz, jo juridiskajā literatūrā jau ir ticis norādīts, ka, lai arī sajaukšanas iespējas konstatēšanai pietiek ar viena elementa līdzību (26), divu nosaukumu salīdzināšana no konceptuālā viedokļa var novest pie diviem gluži pretējiem iznākumiem: radot sajaukšanas iespēju vai izslēdzot sajaukšanas iespēju, kas izriet no salīdzināmo preču zīmju fonētiskā novērtējuma (27).

38.   Apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Pirmās instances tiesa neesot pamatojusi savu nolēmumu ar norādi uz attiecīgajām precēm un tirgu, kā tas prasīts spriedumā lietā Lloyd Schuhfabrik Meyer. Tomēr minētā sprieduma 27. punktā noteikts, ka šie faktori jāņem vērā tikai gadījumā, ja tiesa a quo konstatē zināmu vizuālas, fonētiskas un konceptuālas līdzības pakāpi. Taču apstrīdētajā lēmumā tas netika konstatēts, un tādēļ tai nebija jāizvērtē tās nozīmīgums, ņemot vērā attiecīgo preču vai pakalpojumu kategoriju vai to pārdošanas apstākļus.

39.   Tādējādi no iepriekš izklāstītā izriet, ka ar Apstrīdēto spriedumu nav pārkāpts Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts un ka apelācijas pamata pirmā sadaļa ir jānoraida kā nepamatota.

B –    Par pamata otro sadaļu

40.   Ar vienīgā izvirzītā pamata otro sadaļu viena no kubisma (28) tēviem mantinieki pārmet, ka Pirmās instances tiesa neesot ievērojusi Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru jo augstāka ir agrākās preču zīmes atšķirtspēja, jo lielāka ir sajaukšanas iespēja (29); kā arī to judikatūru, kurā noteikts, ka preču zīmēm, kurām ir augsta atšķirtspēja pašām par sevi vai sakarā ar to pazīstamību tirgū, ir plašāka aizsardzība (30).

41.   Apelācijas sūdzības iesniedzēji uzskata – apstāklis, ka vārdam “PICASSO” neatņemami piemītot šāda atšķirtspēja un neesot ne mazākās saistības ar norādi uz automašīnām, nav ņemts vērā, pieņemot lēmumu pirmajā instancē.

42.   ITSB uzskata, ka Pirmās instances tiesa esot ņēmusi vērā minētajā spriedumā lietā SABEL noteikto, jo faktiski tā konstatējusi, ka attiecīgajam apzīmējumam nav nekādas atšķirtspējas.

43.   Šī apgalvojuma izvērtēšana ietvertu faktu novērtējums, kuru Tiesai darīt ir liegts, un tādēļ arguments ir nepieņemams. Pirmās instances tiesas kļūda būtu atzīstama tikai gadījumā, ja pastāvētu kāda tiesību norma, kas paredzētu, ka plaši atpazīstama vārda izmantošana to apvelta ar augstāku atšķirtspēju. Tomēr Kopienas judikatūrā šāds apgalvojums nav atrodams (31).

44.   Persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka vārdam “PICASSO” automašīnu jomā šāda atšķirtspēja nepiemītot un tādēļ to nevarot sašaurināt.

45.   Ja uzskatītu, ka ar šo pamata sadaļu Pirmās instances tiesai tiek pārmesta preču zīmes “PICASSO” atšķirtspējas pārāk zema novērtēšana, tā būtu nepieņemama, jo – kā to ir atzīmējis ITSB – tā ietver ārpus Pirmās instances tiesas kompetences esošu faktu izvērtējumu.

46.   Tomēr pats apelācijas sūdzības formulējums norāda, ka Pirmās instances tiesai tiek pārmests, ka tā nav piemērojusi noteikumu, ka preču zīmes ar augstu atšķirtspēju bauda plašāku aizsardzību.

47.   Tomēr no Apstrīdētā sprieduma 55., 57. un 61. punkta, skatot tos kopsakarā, izriet, ka vārdiskajam apzīmējumam “PICASSO” kā automašīnu preču zīmei šāda atšķirtspēja nepiemīt un tādēļ šādu plašāku aizsardzību tai nenākas piešķirt tādēļ vien, ka tas ir slavena gleznotāja vārds.

48.   No tā izriet, ka nav pamata apgalvojumam, ka ar Apstrīdēto spriedumu esot pārkāpts 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts, un tādēļ pamata otrā sadaļa jānoraida kā nepamatota.

C –    Par pamata trešo sadaļu

49.   Šajā apelācijas pamata sadaļā apelācijas sūdzības iesniedzēji apstrīd Pirmās instances tiesas sajaukšanas iespējas novērtēšanai izmantoto metodi. Viņi uzskata, ka šī metode, kas ir balstīta uz vidusmēra patērētāja uzmanības līmeni brīdī, kad tas gatavojas izdarīt un izdara izvēli attiecībā uz preces iegādi, ir pārlieku ierobežojoša, jo, no vienas puses, pircēji ar precēm sastopas pat tad, kad tiem nav jāpieņem lēmums par to iegādi, un, no otras puses, saskaņā ar spriedumu lietā Arsenal Football Club (32) preču zīmes pilda savas funkcijas arī pēc preču iegādes.

50.   Līdz ar to Pikaso mantojums uzskata, ka, Apstrīdētajā spriedumā ņemot vērā vidusmēra patērētāja uzmanību tikai šīs izvēles izdarīšanas brīdī, esot pārkāpts Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts, jo neesot ievērots noteikums par to, ka preču zīmes tiesību īpašniekam jābūt aizsargātam pret iespējamu sajaukšanu gan pirms iegādes, gan pēc tās.

51.   ITSB uzskata, ka zināmos apstākļos, piemēram, iepakotu preču iegādes gadījumos, ir pareizi ņemt vērā patērētāju uztveri pēc pārdošanas. Tomēr vispārīgi vērā ņemama ir pircēja interese brīdī, kad tas izvēlas konkrētu preci.

52.   DaimlerChrysler, balstoties uz Apstrīdētajā spriedumā pausto viedokli, apgalvo, ka automašīnas iegādes brīdī patērētāju uzmanības līmenis ir īpaši augsts. Tā turpretim noliedz, ka var rasties jebkāda sajaukšanas iespēju pēc tam, kad darījums ir pabeigts, piebilstot, ka, tā kā pircējs kļūst īpaši uzmanīgs un vērīgs brīdī, kad tas pieņem lēmumu par preces iegādi, šīs iespējas novērtējumā jākoncentrējas uz minēto brīdi.

53.   Šai pamata sadaļai esot balstītai uz spriedumu lietā Arsenal, ir jāanalizē tā saturs. Minētā sprieduma 57. punktā netiek noliegts, ka zināmu patērētāju uztverē apzīmējums norāda uz Arsenal FC kā preču izcelsmes uzņēmumu, it īpaši pēc tam, kad Rīds [Reed] tās jau ir pārdevis un tās vairs neatrodas stendā, kur atrodas paziņojums par to, ka tās ir apstiprinājis klubs. Tomēr no tā neizriet neviens vispārīgs noteikums, kas liktu preču zīmei pildīt savas funkcijas pēc ar to apzīmēto preču pārdošanas.

54.   Kā savā atbildes rakstā norāda ITSB, argumentu par sajaukšanu pēc pārdošanas augstā Kopienu Tiesa ir izmantojusi vienīgi, lai apstiprinātu preču zīmju tiesību aizskāruma esamību, neskatoties uz Rīda stendā novietoto paziņojumu par to, ka tās nav Arsenal FC izcelsmes preces. Turklāt juridiskajā literatūrā vairumā gadījumu tiek atspēkots arguments par to, ka sajaukšanas iespējas novērtējumā būtu jāņem vērā tā dēvētais post-sale confusion (33).

55.   Ņemot vērā iepriekš izklāstīto vērtējumu, šajā gadījumā nav konstatējams arī Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums, un tāpēc arī pamata trešā sadaļa jānoraida kā nepamatota.

D –    Par pamata ceturto sadaļu

56.   Apelācijas pamata ceturtajā sadaļā tiek apstrīdēta Apstrīdētā sprieduma 60. punktā veiktā nodalīšana atkarībā no tā, vai sajaukšanas iespējas vērtējums tiek veikts iebildumu procedūrā [saskaņā ar Regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu] vai preču zīmju tiesību aizskāruma gadījumā [saskaņā ar [regulas] 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu], pretēji Tiesas nostājai iepriekš minētajā spriedumā lietā Arsenal.

57.   Prasītāji uzskata, ka šī atšķirīgā attieksme neesot pamatota nedz ar Regulas Nr. 40/94 formulējumu, nedz struktūru, jo abos gadījumos jānovērtē sajaukšanas iespēja pēc pārdošanas, it īpaši tādu preču gadījumā kā automašīnas, kas ir pastāvīgi redzamas sabiedrībai uz ielas un virknē masu informācijas līdzekļu izplatīto reklāmu.

58.   ITSB norāda uz acīmredzamo atšķirību starp sprieduma lietā Arsenal un Apstrīdētā sprieduma faktiem gan apgalvotā aizskāruma un iebilduma procedūras, gan priekšmeta ziņā: preču un apzīmējumu identiskums pirmajā gadījumā pretstatā pastāvošajai to līdzībai otrajā gadījumā. Šajā kontekstā spriedums lietā Arsenal bija nevis par sajaukšanas iespēju saskaņā ar Direktīvas 89/104 (34) 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu, bet gan par apstrīdētās izmantošanas iekļaušanu minētās tiesību normas piemērošanas jomā.

59.   Persona, kas iestājusies lietā, uzskata, ka minētais Apstrīdētā sprieduma punkts vienkārši nozīmē, ka tiesību aizskāruma procedūrā būtiska nozīme var būt apstākļiem, kam tāda nepiemīt iebilduma procedūrās.

60.   Apstrīdētā sprieduma 60. punktā noteikts, ka jautājums par konkrētās sabiedrības daļas uzmanības līmeni, kas ir jāņem vērā, vērtējot sajaukšanas iespēju, atšķiras no jautājuma par to, vai apstākļi pēc pirkuma izdarīšanas varētu būt būtiski, vērtējot, vai ir noticis preču zīmju tiesību pārkāpums, kā tas ir atzīts iepriekš minētajā spriedumā lietā Arsenal saistībā ar identiska apzīmējuma izmantošanu.

61.   Šādos apstākļos šis apgalvojums vienīgi uzsver atšķirību starp, no vienas puses, sabiedrības daļas uzmanības līmeņa ņemšanu vērā, lai novērtētu sajaukšanas iespēju starp diviem apzīmējumiem, kas noteikti ir līdzīgi, jo gadījumā, ja tie būtu identiski, būtu preču zīmju tiesību aizskārums, un, no otras puses, nozīmes piešķiršanu noteiktiem apstākļiem, kas iestājas pēc pārdošanas, lai pārliecinātos par to, vai noticis šo rūpnieciskā īpašuma tiesību aizskārums. No minētā 60. punkta secināms, ka Pirmās instances tiesa nav norādījusi nevienu atšķirību sajaukšanas iespējas novērtējumā atkarībā no tā, vai tas veikts iebildumu procedūrā vai ar preču zīmēm saistīto tiesību aizskāruma procedūrā.

62.   Tādēļ par nepamatotu atzīstama arī apelācijas pamata ceturtā sadaļa.

63.   Tā kā nav apmierināma neviena no izvirzītajām acīmredzami nepamatotajām pamata iebildēm, nav citas iespējas kā noraidīt apelācijas sūdzību.

V –    Īsa nobeiguma atkāpe

64.   Pikaso mantinieku juridiskais pārstāvis izmantoja izdevību apelācijas sūdzībā izdarīt piezīmes par apmēru un biežumu, kādā preču zīmju statusā tiek izmantoti ļoti slavenu vai ļoti plaši pazīstamu personu personvārdi, minot tādas vēsturiski ievērojamas personas kā Napoleons [Napoléon], Čērčils [Churchill] vai Gorbačovs [Gorbachov], tādus dizainerus kā Kristiāns Diors [Christian Dior] vai Alesī [Allessi], tādus sportistus kā Boriss Bekers [Boris Becker] vai Taigers Vudss [Tiger Woods] un tādu mūziķi kā Mocarts [Mozart]. Viņš norādīja uz lomu, kāda tā saucamajam “merchandising” – it īpaši jau plaši pazīstamu apzīmējumu gadījumā – ir citu tādu preču tirdzniecības veicināšanā, kurām vairs nav nekāda sakara ar sākotnējām precēm (35), piemēram: Coca-Cola (dzērieni) apģērbiem un kancelejas piederumiem, Marlboro (cigaretes) apģērbiem, Davidoff (cigāri) luksusa kategorijas kosmētikas līdzekļiem. Šīs idejas rosina zināmas pārdomas.

65.   Pirmkārt, tas, ka Pikaso mantinieki piešķīra licenci Citroën ražošanas uzņēmumam, lai viņa vārdā nosauktu Xara modeli, izsauca kritiku, it īpaši no Parīzes Pikaso muzeja direktora puses, viņam paužot bažas par neatgriezenisko kaitējumu ģēnija tēlam (36) un to, ka trešajā tūkstošgadē Picasso būšot vienīgi automašīnu preču zīme.

66.   Lai arī Kopienu likumdevējs paredz iespēju reģistrēt personvārdus kā preču zīmes, ko var izmantot plašam preču un pakalpojumu klāstam, to pelnītās vai iegūtās aizsardzības pakāpe ir mainīga, ņemot vērā šo rūpnieciskā īpašuma tiesību pamatuzdevumu.

67.   Jau citviet esmu norādījis, ka, manuprāt, preču zīmju tiesību pamatmērķis ir reģistrētas preču zīmes sniegtās informācijas par noteiktu preču izcelsmi pareizības nodrošināšana (37), neskarot citas to iespējamās funkcijas (38).

68.   Jau iepriekš esmu norādījis (39) arī, ka tiesības uz preču zīmi tās īpašniekam piešķir monopoltiesības tādējādi, ka principā un vispārīgi tam ir iespēja citiem liegt tās izmantošanu. Šī ex lege piešķirtā aizsardzība ir jo vairāk pamatota personvārdu gadījumā, jo tos var savā labā izmantot ikviens (40).

69.   Tomēr būtu jāizdara divas piezīmes jautājumā par slavu guvušu personu vārdu likumīgu aizsardzību. Pirmkārt, gadījumos, kad šo vārdu tiek ļauts izmantot jomā, kas nekādi nav saistīta ar jomu, kurā tas ieguvis popularitāti, šā apstākļa dēļ vien nevar atsaukties uz plašāko aizsardzību, kas nodrošināma preču zīmēm ar augstu atšķirtspēju, galvenokārt tāpēc, ka šādos apstākļos ir ļoti apšaubāms, vai tā vismaz sākumā informē par preču vai pakalpojumu komerciālo izcelsmi. Otrkārt, pastāv zināma vispārēja interese aizsargāt izcilo mākslinieku vārdus kā pasaules kultūras mantojumu no negausīgās merkantilisma alkatības, lai pasargātu viņu darbus no kaitējuma, ko tiem varētu nodarīt banalizējot. Apbēdina doma, ka samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs vidusmēra patērētājs, kas vairs nesaista tādus nosaukumus kā Opel, Renault, Ford vai Porsche ar izcilajiem inženieriem, kuru vārdā nosauktas viņu preces, piedzīvos ko tamlīdzīgu ar Pikaso vārdu diemžēl ne tik tālā nākotnē.

VI – Par tiesāšanās izdevumiem

70.   Atbilstoši Reglamenta 122. pantam kopsakarā ar tā 69. panta 2. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Līdz ar to, ja atbilstoši manis ieteiktajam tiek noraidīts apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītais vienīgais apelācijas pamats, viņiem būtu jāuzliek par pienākumu segt apelācijas tiesvedībā radušos izdevumus.

VII – Secinājums

71.   Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai noraidīt apelācijas sūdzību, ko Pikaso mantojuma līdzīpašnieki cēluši pret Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2004. gada 22. jūnija spriedumu lietā T‑185/02, piespriežot apelācijas sūdzības iesniedzējiem segt saistībā ar tās izskatīšanu radušos tiesāšanās izdevumus.

---

1 – Oriģinālvaloda – spāņu.

---

2 – 2004. gada 22. jūnija spriedums lietā T‑185/02 Ruiz-Picasso  u.c./ITSB – DaimlerChrysler (“PICARO”) (Krājums, II‑1739. lpp.; turpmāk tekstā – “Apstrīdētais spriedums”).

---

3 – Padomes 1993. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1994. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 3288/94, lai ieviestu Urugvajas raundā noslēgtās vienošanās (OV L 349, 83. lpp.) (turpmāk tekstā – Regula Nr. 40/94).

---

4 – Lai arī neparastā mākslinieka Pablo Pikaso (1881–1973) pazīstamākie mākslinieciskie aspekti izpaužas abās iepriekš minētajās vizuālajās mākslās, jāatzīmē, ka viņš, lai arī gūdams mazākus panākumus, ir izmēģinājis spēkus arī literatūrā, konkrētāk – rakstot lugas. Šīs darbības rezultāts bija luga sešos cēlienos “Les quatre petites filles”, kas tika uzrakstīta 1948. gadā, taču izdevniecība Gallimard to publicēja tikai 1969. gadā. Izdevumu spāņu valodā ar virsrakstu “Las cuatro niñitas”, ko bija tulkojusi Marija Terēze Leone [María Teresa León], izdevniecība Aguilar publicēja Madridē 1973. gadā. Viņa poētiskajai pusei, kurai viņš pievērsās brīžos, kad mazinājās viņa nevaldāmā darbība glezniecībā un tēlniecībā, vai grūtākos viņa privātās dzīves posmos, ir veltīts M. Gustavino un A. Michaël apcerējums “L'écriture n'est pas un jeu”, kopdarbā Picasso, l'objet du mythe, École Nationale Supérieure des Beaux Arts de Paris, Parīze, 2005, 109. un turpmākās lappuses.

---

5 – Ar šo nosaukumu apzīmē grupu, ko veido personas, kuras visas ir gleznotāja ģimenes locekļi, un kam ir mantojuma kopīpašums Code civil français (Francijas Civilkodekss) 815. un tam sekojošo pantu izpratnē; kopīpašnieki ir apelācijas sūdzības iesniedzēji.

---

6 – Lieta R 247/2001‑3.

---

7 – Lieta T‑162/01 (Recueil, II‑2821. lpp.).

---

8 – Apstrīdētā sprieduma 49.–52. punkts.

---

9 – It īpaši 2003. gada 14. oktobra spriedumu lietā T‑292/01 Phillips-Van Heusen Corp./ITSB (Recueil, II‑4335. lpp. un tajā minētā judikatūra).

---

10 – Mākslinieka otrā uzvārda itāļu izcelsme ir vispāratzīta, tomēr, kad viņš piedzima, Pikaso ģimene bija dzīvojusi Andalūzijā jau vairākās paaudzēs. Laikā, kad viņš dzīvoja Spānijā, uz viņa gleznām un zīmējumiem vienmēr bija no trīs vārdiem sastāvošs paraksts: Pablo Ruiz Picasso, P. Ruiz Picasso vai arī P. R. P. un tikai pēc ierašanās Parīzē viņš atteicās no tēva uzvārda “Ruiss” [Ruiz]. Šķiet ļoti iespējams, ka pirmā uzvārda atmešanu izraisīja grūtības, kuras frančiem bija, izrunājot šo uzvārdu. Savukārt vārds Picasso, kurā nebija klupšanas akmeņu un kura uzsvars ir uz pēdējās zilbes, Moljēra [Molière] valodā nekādas grūtības neizraisīja. Lafuente Ferrari, E. “Prólogo”. No: Huelin y Ruiz-Blasco, R. Pablo Ruiz Picasso, Biblioteca de la Revista de Occidente, Madride, 1976, 12. lpp.

---

11 – Apstrīdētā sprieduma 53.–55. punkts. Saskaņā ar Real Academia Española izdoto Spāņu valodas vārdnīcu (Diccionario de la lengua, 21. izd., Madride, 1992) “pícaro” īpaši nozīmē nekaunīgu, draiskulīgu, komisku un zemas kārtas personu, kam ir zināma pievilcība un kas ir spāņu tā saucamā picaresca (dēku stāstiņš) žanra meistardarbu varonis. Šis žanrs savu apogeju sasniedza tādos romānos kā “La vida de Lazarillo de Tormes”, autors nezināms, pirmo reizi publicēts 1554. gadā; “Guzmán de Alfarache”, autors Mateo Alemán (1604. gads); un “El Buscón”, autors Francisco de Quevedo, (1604. gads; pirmo reizi publicēts 1620. gadā). R. Menéndez Pidal “Antología de prosistas castellanos”, Madride, 1917, 117. lpp., uzsvēris, ka XVI gadsimta pēdējā trešdaļā un arī XVII gadsimta pirmajās desmitgadēs kastīliešu proza piedzīvoja sava triumfa augstāko virsotni gan daiļuma ziņā, gan pēc tās izplatības visā civilizētajā pasaulē, tai esot ārkārtīgi oriģinālai divos ļoti atšķirīgos žanros: cildenākais mistiskais izteiksmes veids, kas spēj paust visus dievišķās mīlestības filozofijas noslēpumus, un šķelmīgākā picaresca, nepielūdzama dīkdienības un bada draugu plašās kastas satīriskajā attēlojumā. Vārdu pícaro varētu pareizi saprast ārpus spāņu kultūras, ja “Tintina” autors Eržē [Hergé] būtu uzskatījis par vajadzīgu to izskaidrot šā komiksa varoņa piedzīvojumu grāmatā ar virsrakstu “Tintin y los pícaros” (“Tintin et les Picaros”, izd. Casterman, Turnē [Tournai], 1976). To neizdarot, viņa lasītājiem angļu, vācu vai franču valodā, kurās tika saglabāts šis vārds [spāņu valodā], tā īstenā nozīme netika darīta zināma, un lasītāji, visticamāk, to saista ar partizānu karu, bet konkrētāk – ar partizānu grupu, kuru vada ģenerālis Alkasars [Alcázar].

---

12 – Vārda “pícaro” etimoloģija nav skaidra. Pirmoreiz tas ir minēts Bartolomeja Palau [BartoloméPalau] laikā no 1541. līdz 1547. gadam uzrakstītajā farsā ar virsrakstu “Custodia del hombre”. J. Corominas “Diccionario crítico etimológico de la lengua castellana”, izd. Gredos, Madride, 1974, III sējums, 768. lpp., uzskata, ka vārds “pícaro” un tā arhaiskais sinonīms “picaño” esot bijuši vairāk vai mazāk žargona vārdi, kas atvasināti no darbības vārda “picar” (kas cita starpā nozīmē dzelt, kost, caurdurt, cirst), ar ko apzīmē dažādos darbu veidus, ko mēdza pildīt pícaros (piemēram, virtuves zēns [palīgstrādnieks] vai pikadors vēršu cīņās). Vēlāka ietekme rodama arī no franču vārda “picard”, no kura cēlies jēdziens “picardía”, kas netieši norāda uz Pikardijas [Picardía] reģionu otrpus Pireneju kalniem [Francijā], kur daudzi iedzīvotāji tajā laikā, pārsvarā būdami kareivji, dzīvoja laiski, bezrūpīgi un bohēmiski. Pirms literāras nozīmes iegūšanas šis jēdziens tika izmantots sarunvalodā.

---

13 – Šī 1907. gadā uzgleznotā glezna, kuras sākotnējais nosaukums bija Bordel philosophique, iezīmē kubisma, proti, glezniecības stila, kurā tēli tiek noreducēti līdz to pirmveidolam, tos attēlojot autonomā ģeometriskā leksikā, rašanos. Brihuega Sierra, J., “Die spanische Kunst zwischen 1900 und 1939”. No: Die Geschichte der spanischen Kunst, Historia del arte de España izdevums vācu valodā, Lunwerg Editores, 1996, Ķelne: Könneman, 1997, 438. lpp.

---

14 – Šajā gleznā atspoguļotas šausmas, ko izraisīja Hitlera gaisa spēku veiktā tāda paša nosaukuma pilsētas bombardēšana 1937. gada 26. aprīlī. Papildus tās vērtībai tīri mākslinieciskā ziņā, tā pauž arī to, ka gleznotājs ir uzņēmies saistības pret vēsturi, tādējādi atstājot savu ziloņkaula torni, lai identificētos un solidarizētos ar cilvēci. Brihuega Sierra, J., op. cit., 460. lpp.

---

15 – Apstrīdētā sprieduma 56.–58. punkts.

---

16 – Tiesas 1997. gada 11. novembra spriedums lietā C‑251/95 SABEL (Recueil, I‑6191. lpp., 24. punkts) un 1998. gada 29. septembra spriedums lietā C‑39/97 Canon (Recueil, I‑5507. lpp., 18. punkts).

---

17 – Apstrīdētā sprieduma 61. punkts.

---

18 – Apstrīdētā sprieduma 59. un 60. punkts.

---

19 – Iepriekš minētais spriedums lietā Phillips-Van Heusen Corp./ITSB, 54. punkts, un 2004. gada 3. marta spriedums lietā T‑355/02 Mülhens/ITSB – Zirth International (“ZIRH”) (Recueil, II‑791. lpp.).

---

20 – Šī norāde jāsaprot neitrāli, proti, kā tāda, kas attiecas vienīgi uz pierādītu gleznotāja dzimšanas vietu, un nevis kā kādas nostājas ieņemšana tiklab neauglīgajā, cik samākslotajā diskusijā par to, vai viņš pēc tautības bija francūzis vai spānis.

---

21 – 1999. gada 22. jūnija spriedums lietā C‑342/97 (Recueil, I‑3819. lpp.).

---

22 – Iepriekš minētais spriedums, 22. punkts.

---

23 – Spriedums lietā SABEL, 23. punkts.

---

24 – Skat. arī iepriekš minētā sprieduma lietā Lloyd Schuhfabrik Meyer 25. punktu.

---

25 – Secinājumu, kas sniegti 2002. gada 14. maijā lietā C‑104/00 P DKV/ITSB (Recueil, I‑7561. lpp.), kurā spriedums pieņemts 2002. gada 19. septembrī, 58.–60. punkts.

---

26 – Tā uzskata, piemēram, Bender, A. “Relative Eintragungshindernisse”. No: Ekey, F. un Klipperl, D. Markenrecht, Heidelberga, 2003, 930. un 931. lpp.; skat. arī iepriekš minētā sprieduma lietā Lloyd Schuhfabrik Meyer 28. punktu.

---

27 – Fernández-Nóvoa, C. Tratado sobre derecho de marcas, 2. izd., Madride, 2004, 301. lpp.

---

28 – Precīzu šī mākslas virziena izcelsmi ir grūti noteikt, lai arī doma par dabas pārvēršanu kubos, konusos un cilindros radās no Sezāna [Cézanne] ieteikuma vēstules kādam jaunam gleznotājam, iespējams, mēģinot viņam likt saprast, ka savas gleznas jāveido, vadoties no šo pamatformu parauga. Gombrich, E. H. Historia del arte, Rafael Santos Torroella izdevums spāņu valodā, izdevniecība Alianza, 5. atkārtotais izdevums, Madride, 1987, 481. lpp.

---

29 – Iepriekš minētais spriedums lietā SABEL, 24. punkts.

---

30 – Iepriekš minētais spriedums lietā Lloyd Schuhfabrik Meyer, 20. punkts.

---

31 – Attiecībā uz kritērijiem, lai izvērtētu, cik augsta ir atšķirtspēja, ITSB atsaucas uz Tiesas 1999. gada 4. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑108/97 un C‑109/97 WindsurfingChiemsee (Recueil, I‑2779. lpp., 51. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā Lloyd Schuhfabrik Meyer, 23. punkts.

---

32 – 2002. gada 12. novembra spriedums lietā C‑206/01 (Recueil, I‑10273. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Arsenal”), 57. punkts.

---

33 – Baudenbacher, C. un Naumann, A. “Neuste Entwicklungen in der immaterialgüterrechtlichen Rechtsprechung der Europäischen Gerichtshöfe”. No: Baudenbacher, C. un Simon, J. Neueste Entwicklungen im Europäischen und internationalen Immaterialgüterrecht, Bāzele, 2003, 1. un turpmākās lappuses., it īpaši 47. lpp.

---

34 – Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmā direktīva 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.).

---

35 – Jautājumā par iepriekš minēto spriedumu lietā Arsenal skat. Kilbey, I. “The ironies of Arsenal v Reed”. No: European Intellectual Property Review, 2004, 479. un turpmākās lappuses.

---

36 – Laikraksts EL Mundo, ceturtdienas, 2000. gada 6. janvāra izdevums, pieejams http://www.elmundo.es/papel/hemeroteca/2000/01/06/cultura/793771.html.

---

37 – Secinājumu lietā C‑23/01 Robelco (Recueil, I‑10913. lpp.), spriedums kurā pieņemts 2002. gada 21. novembrī, 26. punkts.

---

38 – Kā, piemēram, tirdzniecības veicināšanas faktora vai komerciālās stratēģijas instrumenta uzdevumi; Grynfogel, C. “Le risque de confusion, une notion à géométrie variable en droit communautaire des marques”. No: Revue de Jurisprudence de Droit des Affaires, Nr. 6/2000, 494. un turpmākās lappuses, 500. lpp. Tāpat skat. arī secinājumus, ko 2002. gada 13. jūnijā sniedzu lietā, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Arsenal, it īpaši to 43. un 46.–49. punktu.

---

39 – Secinājumu lietā C‑283/01 Shield Mark (Recueil, I‑14313. lpp.), spriedums kurā pieņemts 2003. gada 27. novembrī, 50. punkts.

---

40 – Tā tas notika ar brazīliešu futbolistu, kas pazīstamas kā Pelē [Pelé] un kura pseidonīms tika reģistrēts pat attiecībā uz apģērbu un sporta piederumiem, acīmredzot, nesaņemot nekādu atļauju; ITSB Iebildumu nodaļas 1999. gada 20. jūlija Lēmums Nr. 490/1999 lietā Pellet/Pelé.