This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62004CC0341
Opinion of Mr Advocate General Jacobs delivered on 27 September 2005. # Eurofood IFSC Ltd. # Reference for a preliminary ruling: Supreme Court - Ireland. # Judicial cooperation in civil matters - Regulation (EC) No 1346/2000 - Insolvency proceedings - Decision to open the proceedings - Centre of the debtor's main interests - Recognition of insolvency proceedings - Public policy. # Case C-341/04.
Ģenerāladvokāta Jacobs secinājumi, sniegti 2005. gada 27.septembrī.
Eurofood IFSC Ltd.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Supreme Court - Īrija.
Tiesu iestāžu sadarbība civillietās - Regula (EK) Nr. 1346/2000 - Maksātnespējas procedūras - Nolēmums par procedūras sākšanu - Parādnieka galveno interešu centrs - Maksātnespējas procedūras atzīšana - Sabiedriskā kārtība.
Lieta C-341/04.
Ģenerāladvokāta Jacobs secinājumi, sniegti 2005. gada 27.septembrī.
Eurofood IFSC Ltd.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Supreme Court - Īrija.
Tiesu iestāžu sadarbība civillietās - Regula (EK) Nr. 1346/2000 - Maksātnespējas procedūras - Nolēmums par procedūras sākšanu - Parādnieka galveno interešu centrs - Maksātnespējas procedūras atzīšana - Sabiedriskā kārtība.
Lieta C-341/04.
ECLI identifier: ECLI:EU:C:2005:579
ĢENERĀLADVOKĀTA F. DŽ. DŽEIKOBSA [F. G. JACOBS] SECINĀJUMI,
sniegti 2005. gada 27. septembrī 1(1)
Lieta C‑341/04
Eurofood IFSC Ltd
1. Šīs lietas, kurā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedza Supreme Court of Ireland [Īrijas Augstākā tiesa], pamatā ir Parmalat grupas sabiedrību maksātnespēja. Tai skaitā arī jautājums, vai saskaņā ar Maksātnespējas procedūru regulu (2) Itālijas holdingkompānijas Parmalat SpA (turpmāk tekstā – “Parmalat”) Īrijas meitas sabiedrības likvidācija ir jāveic Īrijā vai Itālijā.
Maksātnespējas procedūru regula
2. Regula ir Eiropas Savienības konvencijas par maksātnespējas procedūrām (turpmāk tekstā – “Konvencija”) pēctece un 25 gadu ilgu diskusiju un pārrunu rezultāts. Konvencija nestājās spēkā, jo Apvienotā Karaliste to neparakstīja līdz noteiktajam termiņam – 1996. gada 23. maijam (3). Uz šo lietu attiecināmais Regulas teksts būtiskākajos jautājumos tomēr ir identisks Konvencijas tekstam (4). Šādā situācijā es uzskatu, ka profesora Virgosa [Virgós] un Šmita [Schmit] skaidrojošais ziņojums par Konvenciju (turpmāk tekstā – “Virgosa–Šmita ziņojums”) (5) var sniegt Regulas interpretācijā noderīgas norādes (6).
3. Regula tika pieņemta pēc Vācijas un Somijas iniciatīvas (7) un, pamatojoties uz EK līguma 61. panta c) punktu un 67. panta 1. punktu. Būtībā tā paredz piekritības un piemērojamā likuma noteikšanu un savstarpēju atzīšanu attiecībā uz tajā noteiktajām maksātnespējas procedūrām, proti, “uz kolektīvām maksātnespējas procedūrām, kas ir saistītas ar daļēju vai pilnīgu parādnieka mantas atsavināšanu un likvidatora iecelšanu” (8). Regulā nav iekļautas tiesību normas, kas regulētu uzņēmumu grupas; ikviens uzņēmums, uz kuru attiecas maksātnespējas procedūras, ir “parādnieks” katrs atsevišķi šīs regulas izpratnē (9).
4. Preambulas otrais apsvērums nosaka:
“Iekšējā tirgus pareizai darbībai nepieciešams, lai pārrobežu maksātnespējas procedūras darbotos efektīvi, un ir jāpieņem šī regula, lai sasniegtu mērķi.”
5. Ceturtais apsvērums nosaka:
“Pareizas iekšējā tirgus darbības labad ir jāizvairās no personu [kas iesaistītas maksātnespējas procedūrā] stimulēšanas pārvietot aktīvus vai tiesvedību no vienas dalībvalsts uz citu, lai iegūtu labvēlīgāku tiesisko statusu (labvēlīgākās tiesas piekritības izvēle).”
6. Vienpadsmitā apsvēruma pirmais teikums nosaka:
“Šai regulai jāatzīst, ka lielā mērā atšķirīgo materiālo tiesību dēļ ir nepraktiski ieviest maksātnespējas procedūru ar vienotu darbības jomu visā Kopienā.”
7. Trīspadsmitais apsvērums nosaka:
“Galveno interešu centrs” ir vieta, kur parādnieks regulāri pārvalda savas intereses un tādēļ ir pieejams trešām personām.”
8. Sešpadsmitais apsvērums nosaka:
“Tiesai, kuras piekritībā ir sākt galveno maksātnespējas procedūru, būtu jāļauj veikt pagaidu un aizsargpasākumus no brīža, kad tiek lūgts sākt procedūru. [..] likvidatoram, kas uz laiku iecelts pirms galvenās maksātnespējas procedūras sākšanas, jābūt iespējai dalībvalstīs, kurās atrodas parādniekam piederošs uzņēmums, pieprasīt nodrošināšanas pasākumus, kas ir iespējami saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem.”
9. Divdesmit otrais apsvērums nosaka:
“Šai regulai jāparedz tūlītēja to nolēmumu atzīšana attiecībā uz maksātnespējas procedūras sākšanu, izpildi un slēgšanu, kas ietilpst tās darbības jomā, kā arī tādu nolēmumu atzīšana, ko izdara tiešā saistībā ar šādām maksātnespējas procedūrām. Automātiska atzīšana tādēļ nozīmē, ka procedūras sekas, kas paredzētas procedūras sākšanas valsts tiesību aktos, attiecas arī uz visām citām dalībvalstīm. Dalībvalstu tiesu nolēmumu atzīšana balstās uz savstarpējas uzticēšanās principu. Šajā sakarā pēc iespējas jāsamazina iemesli nolēmumu neatzīšanai. Uz šāda pamata arī būtu jāizšķir strīdi, ja divu dalībvalstu tiesu kompetencē ir sākt galveno maksātnespējas procedūru. Pirmās tiesas lēmums sākt procedūru būtu jāatzīst citās dalībvalstīs, taču šīm dalībvalstīm nav tiesības pārbaudīt tiesas lēmumu.”
10. Divdesmit trešais apsvērums nosaka:
“Ja nav norādīts citādi, jāpiemēro tās dalībvalsts tiesību akti, kura sāk procedūru (lex concursus). [..] lex concursus nosaka maksātnespējas procedūras sekas, gan procesuālās, gan materiālās, attiecībā uz iesaistītajām personām un tiesiskajām attiecībām. Tas regulē visus maksātnespējas procedūras sākšanas, izpildes un noslēgšanas nosacījumus.”
11. 1. panta 1. punkts nosaka:
“Šī regula attiecas uz kolektīvām maksātnespējas procedūrām, kas ir saistītas ar daļēju vai pilnīgu parādnieka mantas atsavināšanu un likvidatora iecelšanu.”
12. 2. pantā ir iekļautas šādas definīcijas regulas nolūkiem:
“a) “maksātnespējas procedūras” ir kolektīvas procedūras, kas minētas 1. panta 1. punktā. Šīs procedūras ir uzskaitītas A pielikumā;
b) “likvidators” ir persona vai struktūra, kuras funkcijās ietilpst parādniekam atsavināto aktīvu pārvaldīšana vai likvidācija vai viņa darbību pārraudzība. Šīs personas vai struktūras ir uzskaitītas C pielikumā;
[..]
e) “nolēmums” attiecībā uz maksātnespējas procedūras sākšanu vai likvidatora iecelšanu ir jebkuras tādas tiesas lēmums, kura ir pilnvarota sākt šādu procedūru vai iecelt likvidatoru;
f) “procedūras sākšanas laiks” ir laiks, kurā nolēmums par procedūras sākšanu stājas spēkā neatkarīgi no tā, vai tas ir galīgais nolēmums.”
13. A pielikums attiecībā uz Īriju ietver “Compulsory winding up by the court”. C pielikums attiecībā uz Īriju ietver “Provisional liquidator” (10).
14. Regulas 3. pants tiktāl, ciktāl tas attiecināms, nosaka:
“1. Tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūras. Sabiedrības vai juridiskas personas gadījumā juridisko adresi uzskata par galveno interešu centru, ja nav pierādījumu pretējam.
2. Ja parādnieka galveno interešu centrs atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, citas dalībvalsts tiesu piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūras pret parādnieku tikai, ja šīs citas dalībvalsts teritorijā parādniekam pieder uzņēmums. Šīs procedūras attiecas tikai uz tiem parādnieka aktīviem, kas atrodas pēdējā minētā dalībvalstī.”
15. 3. panta mērķis ir nošķirt divus maksātnespējas procedūru veidus. Tās, kuras atbilst 3. panta 1. punktam, proti, tās, kuras uzsākusi dalībvalsts tiesa, kurā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, parasti tiek sauktas par “galvenajām [maksātnespējas] procedūrām”. Tās, kuras atbilst 3. panta 2. punktam, proti, tās, kuras uzsākusi dalībvalsts tiesa, kurā parādniekam pieder uzņēmums, un kuras attiecas tikai uz tiem parādnieka aktīviem, kas atrodas šajā valstī, parasti tiek sauktas par “sekundārajām [maksātnespējas] procedūrām”.
16. 4. panta 1. punkts nosaka vispārējo normu: “uz maksātnespējas procedūru un tās sekām attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā šāda procedūra ir sākta [..]”. 4. panta 2. punkts precizē, ka procedūras sākšanas valsts tiesību akti “paredz nosacījumus šādu procedūru sākšanai, to izpildei un izbeigšanai”.
17. 16. panta 1. punkta pirmā daļa nosaka:
“Visus nolēmumus, kas sāk maksātnespējas procedūru, ko izdara dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība saskaņā ar 3. pantu, atzīst visās citās dalībvalstīs no brīža, kad tie stājas spēkā procedūras sākšanas valstī.”
18. 26. pants nosaka:
“Visas dalībvalstis var atteikties atzīt citā dalībvalstī sāktas maksātnespējas procedūras vai izpildīt nolēmumus saistībā ar šādām procedūrām, ja šādas atzīšanas vai izpildīšanas sekas būtu nepārprotami pretrunā šīs valsts sabiedriskajai kārtībai, it īpaši tās pamatprincipiem vai indivīda konstitucionālajām tiesībām un brīvībām.”
19. 38. pants nosaka:
“Ja dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība saskaņā ar 3. panta 1. punktu, ieceļ pagaidu administratoru, lai nodrošinātu parādnieka aktīvu saglabāšanu, šis pagaidu administrators ir pilnvarots pieprasīt visus pasākumus, lai nodrošinātu un saglabātu visus parādnieka aktīvus, kas atrodas citā dalībvalstī, ko nosaka šīs valsts tiesību akti, uz laiku starp pieprasījumu sākt maksātnespējas procedūru un nolēmumu par procedūras sākšanu.”
Attiecīgās Īrijas tiesību aktu normas
20. 1963. gada Likuma par sabiedrībām 212. pants nosaka High Court tiesības likvidēt jebkuru sabiedrību.
21. Šī likuma 215. pants noteic, ka pieteikums par sabiedrības likvidāciju ir jāiesniedz sabiedrībai, jebkuram kreditoram vai kreditoriem kā lūgumraksts.
22. 220. pantā noteikts:
“1. Ja līdz prasības atzīt sabiedrību par likvidējamu iesniegšanai tiesā sabiedrība ir pieņēmusi lēmumu par brīvprātīgu sabiedrības likvidāciju, tiek uzskatīts, ka sabiedrības likvidācija sākas datumā, kad ticis pieņemts lēmums, un, ja vien tiesa, pamatojoties uz pierādījumiem par krāpšanu vai maldību, neuzskata par labāku rīkoties citādi, visas brīvprātīgās likvidācijas ietvaros veiktās procedūras tiek uzskatītas par likumīgi veiktām.
2. Jebkurā citā gadījumā tiek uzskatīts, ka tiesas veiktā sabiedrības likvidācija sākas datumā, kad tiek iesniegts pieteikums par likvidāciju.”
23. 226. panta 1. punkts noteic, ka tiesa var veikt likvidatora pagaidu iecelšanu jebkurā laikā pēc likvidācijas pieteikuma iesniegšanas un pirms likvidatoru pirmās iecelšanas, kas citādi saskaņā ar 225. panta noteikumiem ir jāveic pēc likvidācijas rīkojuma pieņemšanas brīža. Saskaņā ar 229. panta 1. punktu pagaidu likvidatoram līdz ar iecelšanu ir pienākums “pieņemt glabāšanā vai pārņemt savā pārraudzībā visus attiecīgos aktīvus, kā ķermeniskus, tā bezķermeniskus, uz kuriem sabiedrībai ir tiesības vai šķiet, ka ir tiesības”.
Maksātnespējas procedūru korporatīvais pamats
24. Turpmākie fakti, kā arī tie, kas apkopoti nākamajā sadaļā, ir ņemti no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu.
25. Eurofood IFSC Ltd (turpmāk tekstā – “Eurofood”) ir Īrijā dibināta un reģistrēta sabiedrība. Tā ir Parmalat pilnībā piederoša meitas sabiedrība. Parmalat ir Itālijā dibināta sabiedrība, kura ar meitas sabiedrību palīdzību darbojas vairāk nekā 30 valstīs visā pasaulē. Eurofood galvenais uzdevums bija finansēšanas iespēju nodrošināšana Parmalat grupas sabiedrībām.
26. Eurofood juridiskā adrese atrodas International Financial Services Centre (turpmāk tekstā – “IFSC”) Dublinā. IFSC tika izveidota, lai nodrošinātu atrašanās vietu starptautiskiem piedāvātiem finansēšanas pakalpojumiem, kas tiktu sniegti tikai nerezidentiem – personām vai struktūrām. Eurofood uzņēmējdarbību IFSC veica saskaņā ar tiesību aktiem.
27. Bank of America NA (turpmāk tekstā – “Bank of America”) ir banka, kas dibināta Amerikas Savienotajās Valstīs, kurai ir filiāles Dublinā un Milānā un kura veica Eurofood ikdienas administrēšanu saskaņā ar administrēšanas līguma noteikumiem.
28. Eurofood iesaistījās šādos trīs lielos finanšu darījumos:
a) 1998. gada 29. septembrī Eurofood izdeva parādzīmes privātai apgrozībai par kopējo summu USD 80 000 000 (kā Parmalat grupas Venecuēlas uzņēmumu Bank of America ņemto aizņēmumu nodrošinājumu);
b) 1998. gada 29. septembrī Eurofood izdeva parādzīmes privātai apgrozībai par kopējo summu USD 100 000 000 (lai finansētu Eurofood izsniegtu aizņēmumu Parmalat grupas Brazīlijas uzņēmumiem);
c) 2001. gada 10. augustā ar Bank of America tika noslēgts Swap līgums.
29. No pirmajiem diviem darījumiem izrietošos Eurofood parādus garantēja Parmalat.
30. Eurofood pirmo divu darījumu kreditoriem (turpmāk tekstā –“Apstiprinājuma/Parādzīmes turētāji”) pašreiz ir parādā vairāk nekā 122 miljonus USD. Eurofood nav spējīga samaksāt savus parādus.
Maksātnespējas procedūras Īrijā un Itālijā
Itālija
31. 2003. gada beigās tika konstatēts, ka Parmalat ir radusies liela finanšu krīze, kas noveda pie vairāku tās galveno sabiedrību maksātnespējas.
32. 2003. gada 23. decembrī Itālijas parlaments pieņēma Lēmumu Nr. 347, kas noteica ārpuskārtas uzraudzību uzņēmumiem, kuros ir vairāk nekā 1000 darbinieku un kuru parādi nav mazāki par 1 miljardu EUR.
33. 2003. gada 24. decembrī Ministero delle Attivite Produttive (Itālijas Ražošanas darbību ministrija) norīkoja veikt ārpuskārtas uzraudzības procedūras Parmalat. Dr. Enriko Bondi [Enrico Bondi] tika iecelts par ārpuskārtas administratoru.
34. 2003. gada 27. decembrī Tribunale civile e penale di Parma [Parmas Civillietu un krimināllietu tiesa] (turpmāk tekstā – “Parmas tiesa”) apstiprināja Parmalat maksātnespēju un nozīmēja veikt tās ārpuskārtas uzraudzību.
Īrija
35. 2004. gada 27. janvārī Bank of America iesniedza High Court of Ireland (turpmāk tekstā – “Īrijas tiesa”) pieteikumu par Eurofood likvidāciju, norādot, ka Eurofood ir maksātnespējīga, un lūdzot piedzīt tās parādu vairāk nekā 3,5 miljonu USD apmērā.
36. Tajā pašā datumā Bank of America lūdza ex parte arī pagaidu likvidatora iecelšanu. Šajā datumā Īrijas tiesa iecēla Pīrsu Farelu [Pearse Farrell] par Eurofood pagaidu likvidatoru ar pilnvarām pārvaldīt visus tās aktīvus, vadīt tās lietas, atvērt tās vārdā bankas kontu un nolīgt advokātu.
Itālija
37. 2004. gada 9. februārī Itālijas Ražošanas darbību ministrija Eurofood kā grupas sabiedrību pievienoja Parmalat ārpuskārtas uzraudzībai.
38. 10. februārī Parmas tiesa izdeva rīkojumu, kurā tā apstiprināja likvidācijas pieteikuma par Eurofood maksātnespēju pieņemšanu un noteica 2004. gada 17. februāri kā šī pieteikuma izskatīšanas dienu.
39. Farels tika tiesiski pārstāvēts Parmas tiesas sēdē. Tomēr pretēji tiesas rīkojumam un pretēji tam, ko Farels aprakstīja kā “atkārtoti rakstiski un mutiski pieprasījumi”, kas iesniegti Dr. Bondi, viņš netika saņēmis nekādus no tiesas lietā esošajiem dokumentiem, tai skaitā pieteikumu un dokumentus, uz kuriem Dr. Bondi plānoja pamatoties.
40. 2004. gada 20. februārī Parmas tiesa pasludināja spriedumu, saskaņā ar kuru uzsāka Eurofood maksātnespējas procedūru, atzīstot to par maksātnespējīgu, nosakot, ka tās galveno interešu centrs ir Itālijā, un ieceļot Dr. Bondi par ārpuskārtas administratoru.
Īrija
41. Bank of America pieteikums par Eurofood likvidāciju tika izskatīts Īrijas tiesā no 2004. gada 2. līdz 4. martam. Bank of America, Farels, Apstiprinājuma/Parādzīmes turētāji un Director of Corporate Enforcement (11) bija pārstāvēti. 2004. gada 23. martā Īrijas tiesa nolēma, ka:
“1) maksātnespējas procedūras ir uzsāktas Īrijā pieteikuma iesniegšanas dienā;
2) Eurofood galvenais interešu centrs bija Īrijā, un tādējādi procedūras, kas uzsāktas 2004. gada 27. janvārī Īrijā, ir galvenās procedūras Maksātnespējas procedūru regulas izpratnē;
3) Parmas tiesas paziņotā galveno maksātnespējas procedūru uzsākšana ir pretrunā ar Regulas divdesmit otro apsvērumu un 16. pantu, un tā nevarēja neņemt vērā faktu, ka galvenās maksātnespējas procedūras bija jau uzsāktas Īrijā;
4) šādu Dr. Bondi kļūdu, nepaziņojot Eurofood kreditoriem par Parmas tiesas sēdi pretēji tiesas norādījumiem par šo jautājumu un nesniedzot Farelam pieteikumu un citus pieteikumu pamatojošus dokumentus pēc tam, kad bija notikusi tiesas sēde, rezultātā pienācīgi neievērotais process deva pamatu Īrijas tiesas noraidījumam atzīt Parmas tiesas nolēmumu saskaņā ar Regulas 26. pantu.”
42. Ņemot vērā šos secinājumus un apstākļus, kad Eurofood lielā mērā bija maksātnespējīga, Īrijas tiesa pieņēma rīkojumu par Eurofood likvidāciju un iecēla Farelu par likvidatoru. Īrijas tiesa neatzina Parmas tiesas 2004. gada 20. februāra nolēmumu.
Apelācijas sūdzība un uzdotie prejudiciālie jautājumi
43. Dr. Bondi par Īrijas tiesas nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Supreme Court. Galvenais strīda jautājums apelācijas tiesas sēdē bija, vai maksātnespējas procedūras vispirms ir uzsāktas Īrijā vai Itālijā, vai Eurofood galveno interešu centrs ir Īrijā vai Itālijā un vai taisnīgas procedūras nav ievērotas tādā mērā, ka Parmas tiesas nolēmums nav atzīstams.
44. Supreme Court nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Kopienu Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus par šīm trīs strīdus jomām:
“1) Ja piekritīgajai tiesai Īrijā ir iesniegts pieteikums likvidēt maksātnespējīgu sabiedrību un ja šī tiesa līdz likvidācijas rīkojuma izdošanai izdod rīkojumu iecelt pagaidu likvidatoru ar pilnvarām pārvaldīt sabiedrības aktīvus, pārraudzīt tās darbību, atvērt bankas kontu un iecelt juriskonsultu, minētā juridiskajām sekām izpaužoties kā pilnvaru atņemšanai sabiedrības vadītājiem, vai šis rīkojums kopā ar pieteikuma iesniegšanu ir nolēmums, ar ko sāk [..] maksātnespējas procedūru, 16. panta izpratnē, to interpretējot, ņemot vērā Padomes Regulas (EK) Nr. 1346/2000 1. un 2. pantu?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai pieteikuma par uzņēmuma piespiedu likvidāciju iesniegšana High Court Īrijā ir maksātnespējas procedūras sākšana Regulas izpratnē, pamatojoties uz Īrijas tiesību normu (1963. gada Likuma par sabiedrībām 220. panta 2. punkts), atbilstoši kurai tiek uzskatīts, ka uzņēmuma likvidācija sākas datumā, kad tiek iesniegts pieteikums?
3) Vai minētās regulas 3. pants kopā ar 16. pantu nozīmē, ka tiesai tajā dalībvalstī, kurā neatrodas sabiedrības juridiskā adrese un kurā sabiedrība regulāri neveic trešām personām uzskatāmā veidā savu darbību, bet kurā pirmajā tika sākta maksātnespējas procedūra, ir piekritība sākt galveno maksātnespējas procedūru?
4) Vai, nosakot “galveno interešu centru”, ja:
a) mātes sabiedrības un meitas sabiedrības juridiskās adreses ir divās dažādās dalībvalstīs,
b) meitas sabiedrība regulāri veic trešām personām uzskatāmā veidā savu darbību un visaptveroši un pastāvīgi uztur savu korporatīvo identitāti tajā dalībvalstī, kurā ir tās juridiskā adrese, un
c) mātes sabiedrībai sakarā ar to, ka tā ir meitas sabiedrības akciju turētāja un tai ir pilnvaras iecelt direktorus, ir kontroles iespēja un tā faktiski kontrolē meitas sabiedrības darbības plānus,
noteicošie ir iepriekš b) punktā minētie faktori vai, gluži pretēji, iepriekš c) punktā minētie faktori?
5) Ja tiesas vai administratīva lēmumu stāšanās spēkā attiecībā pret personām vai juridiskajām personām, kuru tiesības uz procesuāliem noteikumiem un lietas taisnīgu izskatīšanu ir pārkāptas, pieņemot šādu lēmumu, ir acīmredzami pret dalībvalsts sabiedrisko kārtību, vai dalībvalstij atbilstoši šīs regulas 17. pantam ir pienākums atzīt citas dalībvalsts tiesas lēmumu, ar kuru tiek uzsākts maksātnespējas process pret sabiedrību situācijā, kurā pirmās dalībvalsts tiesa ir pārliecināta, ka attiecīgais lēmums ir pieņemts, neievērojot minētos principus, un it īpaši, kad prasītājs otrajā dalībvalstī, neskatoties uz pieprasījumiem un pretēji otrās dalībvalsts tiesas rīkojumam, sabiedrības pagaidu likvidatoram, kas ir iecelts atbilstoši pirmās dalībvalsts tiesībām, ir atteicies iesniegt visus būtisko dokumentu eksemplārus, ar kuriem tiek pamatots pieteikums?”
45. Dr. Bondi, Farels, Director of Corporate Enforcement, Bank of America, Apstiprinājuma/Parādzīmes turētāji, Austrijas, Čehijas, Somijas, Francijas, Vācijas, Ungārijas, Īrijas, Itālijas valdības un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Izņemot Austrijas, Vācijas un Ungārijas valdības, šie lietas dalībnieki bija pārstāvēti tiesas sēdē.
46. Farels skaidroja, ka tā ir pieņemts, ka pagaidu likvidators likvidācijas pieteikuma izskatīšanas tiesas sēdē nepiedalās nevienās debatēs par lietas pamatojumu; līdzīgi, ja High Court lēmums par sabiedrības likvidāciju tiek pārsūdzēts Supreme Court, likvidators neiesaista sevi apelācijas sūdzības pamatojumā. Tādējādi Farels neuzskata par atbilstošu sniegt atbildes Kopienu Tiesai par uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, kaut gan viņš kā atbalstu Tiesai piedāvā apsvērumus par noteiktiem faktiskiem apstākļiem, kurus viņš uzskata par attiecināmiem uz uzdoto piekto jautājumu.
Pirmais jautājums: “nolēmums, kas uzsāk maksātnespējas procedūras”
47. Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā: ja piekritīgajai tiesai Īrijā tiek iesniegts pieteikums likvidēt maksātnespējīgu sabiedrību un tiesa līdz likvidācijas rīkojuma izdošanai izdod rīkojumu iecelt pagaidu likvidatoru ar pilnvarām pārvaldīt sabiedrības aktīvus, vadīt tās lietas, atvērt bankas kontu un iecelt advokātu, kas ir ar tādām tiesiskām sekām, lai atņemtu sabiedrības direktoriem pilnvaras rīkoties, vai šis rīkojums kopā ar pieteikuma iesniegšanu veido “nolēmumu, ar kuru tiek sākta maksātnespējas procedūra” Regulas 16. panta izpratnē?
48. Šāds jautājums rodas Īrijas un Itālijas procedūru sākotnējo posmu hronoloģijas dēļ. 2004. gada 27. janvārī Bank of America iesniedza Īrijas tiesā pieteikumu par Eurofood likvidāciju, un tiesa iecēla Farelu par pagaidu likvidatoru. 2004. gada 20. februārī Parmas tiesa pasludināja Eurofood par maksātnespējīgu un iecēla Dr. Bondi par ārpuskārtas administratoru. 2004. gada 23. martā Īrijas tiesa noteica, ka maksātnespējas procedūra ir uzsākta Īrijā pieteikuma iesniegšanas dienā. Ja Farela iecelšana kopā ar pieteikuma iesniegšanu 2004. gada 27. janvārī ir “nolēmums, ar kuru tiek sākta maksātnespējas procedūra” Regulas 16. panta izpratnē, tad Parmas tiesai būs saistošs šis noteikums, saskaņā ar kuru tai ir jāatzīst šis nolēmums.
49. Dr. Bondi un Austrijas, Francijas un Itālijas valdības apgalvoja, ka uz šo jautājumu ir jāatbild negatīvi: pieteikuma iesniegšana un pagaidu likvidatora iecelšana neveido “nolēmumu, ar kuru tiek sākta maksātnespējas procedūra” 16. panta izpratnē. Bank of America, Director of Corporate Enforcement, Apstiprinājuma/Parādzīmes turētājiem, Īrijas, Čehijas, Somijas, Vācijas valdībām un Komisijai ir pretējs viedoklis.
50. Sākotnēji es apskatīšu pēdējo minēto lietas dalībnieku viedokli par to, ka uz pirmo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Pēc tam es izvērtēšu Dr. Bondi un Austrijas, Francijas un Itālijas valdību argumentus par to, kāpēc būtu jāsniedz negatīva atbilde.
51. Es piekrītu viedoklim, ka uz pirmo jautājumu būtu jāsniedz apstiprinoša atbilde. Manuprāt, šāda pieeja izriet no Regulas mērķa, nolūka, struktūras un tās teksta.
52. Preambulas otrais apsvērums atsaucas uz mērķi – “lai pārrobežu maksātnespējas procedūras darbotos efektīvi”. Ceturtais apsvērums atsaucas uz nepieciešamību, ka “ir jāizvairās no personu [kas iesaistītas maksātnespējas procedūrā] stimulēšanas pārvietot aktīvus vai tiesvedību no vienas dalībvalsts uz citu, lai iegūtu labvēlīgāku tiesisko statusu (labvēlīgākās tiesas piekritības izvēle)”. 16. pants noteic, ka jebkuru nolēmumu, kas sāk maksātnespējas procedūru, ko izdara dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība, atzīst visās citās dalībvalstīs no brīža, kad tas stājas spēkā valstī, kurā tas pieņemts. Divdesmit otrais apsvērums noteic, ka nolēmumu atzīšana “balstās uz savstarpējas uzticēšanās principu”.
53. Saskaņā ar šiem pamatnoteikumiem un, kā uzsver Čehijas valdība un Komisija, ir imperatīvi noteikts, ka atzīšana jāveic procedūru sākotnējā posmā. Iespējams, tas ir tā iemesla dēļ, ka 16. pants pieprasa veikt atzīšanu no brīža, kad nolēmums stājas spēkā saskaņā ar valsts tiesību aktiem, un ka 2. panta f) punkts noteic, ka šis noteikums ir jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai tas ir galīgais nolēmums (12).
54. Šajā kontekstā, ja valsts tiesa, izskatot pieteikumu par likvidāciju saistībā ar maksātnespēju, ieceļ pagaidu likvidatoru “ar pilnvarām pārvaldīt sabiedrības aktīvus, vadīt tās lietas, atvērt bankas kontu un iecelt advokātu, kas ir ar tādām juridiskajām sekām, lai atņemtu sabiedrības direktoriem pilnvaras rīkoties”, tas būtu atbilstoši Regulas mērķim, ka šī iecelšana tiktu uzskatīta par nolēmumu, kas uzsāk maksātnespējas procedūru.
55. Gan “nolēmums”, gan “maksātnespējas procedūras” ir definētas Regulas teksta izpratnē.
56. 2. panta a) punkts definē “maksātnespējas procedūras” kā “kolektīvas procedūras, kas minētas 1. panta 1. punktā”, un papildina – “šīs procedūras ir uzskaitītas A pielikumā”. Attiecībā uz Īriju “compulsory winding-up by the court” ir uzskaitīta šajā pielikumā kā viena no maksātnespējas procedūrām.
57. Tādējādi valsts tiesas veiktās procedūras var tikt uzskatītas par “maksātnespējas procedūru” uzsākšanu Regulas izpratnē.
58. 2. panta e) punkts definē ““nolēmumu” attiecībā uz maksātnespējas procedūras sākšanu vai likvidatora iecelšanu”, iekļaujot “jebkuras tādas tiesas lēmumu, kura ir pilnvarota sākt šādu procedūru vai iecelt likvidatoru”.
59. 2. panta b) punkts definē “likvidatoru” kā ”personu vai struktūru, kuras funkcijās ietilpst parādniekam atsavināto aktīvu pārvaldīšana vai likvidācija vai viņa darbību pārraudzība”, un papildina, ka “šīs personas vai struktūras ir uzskaitītas C pielikumā”. Attiecībā uz Īriju šajā sarakstā ir iekļauts arī pagaidu likvidators.
60. Tādējādi Īrijas tiesas lēmums, ar kuru iecelts pagaidu likvidators, kas norādīts Regulas C pielikumā, tiesas noteiktās obligātās likvidācijas, kas norādīta tās A pielikumā, kontekstā ir uzskatāms par “nolēmumu, kas uzsāk maksātnespējas procedūras” 16. panta izpratnē. Šis viedoklis tiek pastiprināts vēl vairāk, ja atceras, ka pagaidu likvidatora iecelšana ir pirmais tiesas rīkojuma veids, kas saskaņā ar Īrijas tiesību aktiem var tikt izdots obligātās likvidācijas procedūras ietvaros.
61. Es neuzskatu, ka iepriekš minētā analīze ar atsauci uz C pielikumā ietverto Īrijas “pagaidu likvidatoru” izraisa “ačgārnu un neloģisku” pamatojumu, kā tas aprakstīts Dr. Bondi apsvērumos. Tieši pretēji, šādas amatpersonas iecelšana, šķiet, ir galvenais jēdzienā “nolēmums, kas uzsāk maksātnespējas procedūras”.
62. Protams, 2. panta e) punkts nevar tikt tulkots vēl šaurāk kā definējot ““nolēmumu” attiecībā uz maksātnespējas procedūras sākšanu”, iekļaujot “jebkuras tādas tiesas lēmumu, kura ir pilnvarota sākt šādu procedūru” un atsevišķi ““nolēmumu” attiecībā uz [..] likvidatora iecelšanu”, iekļaujot “jebkuras tādas tiesas lēmumu, kura ir pilnvarota [..] iecelt likvidatoru”. Ja tas tā būtu, varētu uzskatīt, ka lēmums par likvidatora iecelšanu neveidotu nolēmumu, kas uzsāk maksātnespējas procedūras, šīs definīcijas izpratnē.
63. Tomēr, kā norāda valsts tiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, 2. panta e) punkta definīcijai, kas definē likvidatora iecelšanu kā “nolēmumu”, nav nekādu seku Regulas kontekstā, ja uz to nevar attiecināt 16. pantā noteikto atzīšanu. Protams, Regulā nav noteikumu, kas īpaši regulētu likvidatoru iecelšanas nolēmumus. Vēl jo vairāk – un kā to arī norāda iesniedzējtiesa – likvidatora iecelšana ir jēdziena “kolektīvās maksātnespējas procedūras” būtiska sastāvdaļa 1. panta 1. punkta piemērošanas jomā.
64. Visbeidzot, par šo jautājumu, kā norāda Director of Corporate Enforcement, 2. panta e) punkta definīcija varbūt bija domāta kā faktiskās situācijas atspoguļojums, ka dažāda veida piekritībās ir atšķirīgi veidi, kā var tikt izpildītas maksātnespējas procedūras, un nevis lai noteiktu atšķirības starp tiesas nolēmumu, kas uzsāk maksātnespējas procedūras, no vienas puses, un likvidatora iecelšanu, no otras puses, definīcijas mērķis tādējādi ir nodrošināt, ka Regula piešķir automātisku atzīšanu maksātnespējas procedūrām, kas uzsāktas abos veidos.
65. Tādējādi likumsakarīgāk ir lasīt 2. panta e) punktu šādi – ““nolēmums” attiecībā uz maksātnespējas procedūras sākšanu”, iekļaujot “jebkuras tādas tiesas lēmumu, kura ir pilnvarota [..] iecelt likvidatoru”, tādējādi atbalstot 60. punktā izteikto viedokli.
66. Tika sniegti vairāki šim viedoklim pretēji argumenti.
67. Vispirms Dr. Bondi un Itālijas valdība norādīja, ka Regula īpaši nošķir jēdzienus “lūgums” un “uzsākšana”, kas precīzi atbilst Īrijas darbībām “pieteikums” un “likvidācijas rīkojums”. Šajā sakarā Dr. Bondi un Itālijas valdība min Regulas sešpadsmito apsvērumu un 38. pantu.
68. Līdzīgi šie lietas dalībnieki norāda, ka “pagaidu likvidators” vienkārši ir “pagaidu administrators”, kā noteikts 38. pantā un aprakstīts arī preambulas sešpadsmitajā apsvērumā kā “likvidators, kas uz laiku iecelts pirms galvenās maksātnespējas procedūras sākšanas”, viņa iecelšana tādējādi nevar uzsākt maksātnespējas procedūras.
69. Līdzīgā veidā Austrijas valdība norāda – tā kā “pagaidu likvidatoram” saskaņā ar Regulas 38. pantu ir ierobežotas pilnvaras, viņš nevar būt “likvidators” 2. panta b) punkta definīcijas izpratnē, kura attiecināma uz “personu vai struktūru, kuras funkcijās ietilpst parādniekam atsavināto aktīvu pārvaldīšana vai likvidācija vai viņa darbību pārraudzība”.
70. Tomēr manā izpratnē šajos argumentos nav ņemti vērā Regulas vispārējie noteikumi, kas minēti iepriekš, un to piemērošana šai lietai, un šajos argumentos nav izprasts 38. panta speciālais mērķis. Šī tiesību norma papildina 29. pantu, kas noteic, ka galvenās procedūras likvidators Regulas izpratnē var pieprasīt sekundārās procedūras sākšanu (13). Ja ir pieprasīts uzsākt galveno procedūru, bet likvidators Regulas izpratnē nav vēl iecelts, 38. pants noteic, ka tiesas iecelts “pagaidu administrators” ar pilnvarām uzsākt galveno procedūru var veikt pasākumus, lai saglabātu visus parādnieka aktīvus, kas atrodas citā dalībvalstī “uz laiku starp pieprasījumu sākt maksātnespējas procedūru un nolēmumu par procedūras sākšanu”. Pagaidu likvidators, kas iecelts tiesas veiktās obligātās likvidācijas procesā, tomēr atbilst “likvidatora” definīcijai Regulas vispārējā izpratnē un it īpaši 29. panta izpratnē (14).
71. Vēl vairāk – rīkojums par pagaidu likvidatora iecelšanu šajā lietā piešķir tam plašas pilnvaras (pārvaldīt visus Eurofood aktīvus, vadīt tā lietas, atvērt tā vārdā bankas kontu un nolīgt advokātu); pagaidu likvidatora pilnvaras tādējādi ir daudz plašākas nekā 38. pantā noteiktās pagaidu administratora pilnvaras.
72. Turklāt, ja pieteikums ir iesniegts tāda veida maksātnespējas procedūrā, kas norādīta Regulas A pielikumā, un tajā pašā dienā tiesa ieceļ tādu likvidatoru, kas norādīts tās C pielikumā, kā šajā lietā, ir skaidrs, ka “maksātnespējas procedūra” Regulas 1. panta 1. punkta izpratnē ir uzsākta. Es nesaskatu, kādā veidā 38. pants būtu attiecināms uz šiem apstākļiem.
73. Vēl jo vairāk, manuprāt, nevar tikt secināts, ka pieteikuma iesniegšana par obligāto likvidāciju kopā ar likvidatora iecelšanu Regulas izpratnē nevar būt “nolēmums, ar kuru tiek sāktas maksātnespējas procedūras” 16. panta izpratnē tikai tāpēc, ka šāds pieteikums var tikt uzskatīts kā “lūgums par maksātnespējas procedūru uzsākšanu”.
74. Katrā ziņā man nešķiet, ka Regula, kā tas norādīts Dr. Bondi rakstveida apsvērumos, “atklāj ļoti skaidru paraugu” ar “trīs posmiem” attiecībā uz “pieprasījumu”, “pagaidu iecelšanu” un “uzsākšanu”. Izņemot 38. pantu, kas attiecas, kā norādīts iepriekš, uz īpašu situāciju, kas var rasties saistībā ar sekundāro procedūru (15), un papildu atsauci 25. panta 1. punkta trešajā apakšpunktā, kurā arī iekļauti pieprasāmie nodrošināšanas pasākumi, Regulas tekstā nav citu norādījumu, ka procedūrai noteikti ir jāsastāv no uzsākšanas “pieprasījuma”, kam pēc noteikta laika perioda seko “nolēmums, kas uzsāk maksātnespējas procedūru”.
75. Dr. Bondi papildus min, ka “atšķirības starp Pieprasījumu un Uzsākšanu, piemēram, ir skaidri redzamas no 3. panta 4. punkta”. Šis noteikums tomēr attiecas vienīgi uz pieprasījumu par (sekundārās) procedūras uzsākšanu bez norādījumiem par nepieciešamo laika periodu starp diviem posmiem.
76. Tādējādi 38. pants ir vienīgā tiesību norma Regulas tekstā, kas nosaka šādu šķirtni, nepārprotamu un nepietiekamu regularitāti, no kā izriet “ļoti skaidrs paraugs”. Es uzskatu, ka 38. pants vienkārši regulē situāciju, kas var rasties saistībā ar valstu maksātnespējas procedūru modeļiem, kuri būtībā ietver divus atsevišķus posmus, starp kuriem noteiktos apstākļos var būt nepieciešams iecelt pagaidu administratoru: no 38. panta nevar secināt, ka visi maksātnespējas procedūru veidi noteikti ietver divus posmus.
77. Turklāt no preambulas izriet, ka Regulas mērķis nav saskaņot valstu tiesību aktus. Preambulas vienpadsmitais apsvērums nosaka: “Šai regulai jāatzīst, ka lielā mērā atšķirīgo materiālo tiesību dēļ ir nepraktiski ieviest maksātnespējas procedūru ar vienotu darbības jomu visā Kopienā”. Arī tiesību akti, kas pamatoti ar EK līguma 61. panta c) punktu un 67. panta 1. punktu, šādi nesaskaņo valstu tiesību aktus.
78. Otrkārt, Dr. Bondi pauž viedokli, ka nav tādas maksātnespējas procedūras kā “pagaidu likvidācija”, kas norādīta Regulas A pielikumā attiecībā uz Īriju. Tas tomēr, manuprāt, nav attiecināms uz apskatāmajām procedūrām, kas attiecas uz tiesas veikto obligāto likvidāciju Regulas ietvaros, līdz ar tās iekļaušanu A pielikuma sarakstā.
79. Turpinot, vairāki argumenti ir saistīti ar sekām, ka šāda veida apskatāmās procedūras neiekļaujas Regulas tiesiskajā regulējumā, jo viena vai otra iemesla dēļ tās neatbilst 1. panta 1. punkta definīcijai, kas attiecas uz “kolektīvām maksātnespējas procedūrām, kas ir saistītas ar daļēju vai pilnīgu parādnieka mantas atsavināšanu un likvidatora iecelšanu”.
80. Tādējādi Dr. Bondi norāda, ka tiesas veiktā obligātā likvidācija Īrijā iekļaujas Regulas tiesiskajā regulējumā tikai tad, ja tā ir maksātnespējas procedūra saskaņā ar 1. panta 1. punktu, un, proti, tikai tad, ja valsts tiesa ir pārliecinājusies, ka maksātnespējas piekritības pamatojums ir apstiprinājies (16). Līdz likvidācijas rīkojuma izdošanai maksātnespēja nav konstatēta. Itālijas valdība tiesas sēdē sniedza līdzīgu viedokli.
81. Es uzskatu, ka šis arguments nevar tikt pieņemts. Šajā lietā iesniedzējtiesas pirmajā jautājumā pieņemts, ka iesniegtais pieteikums ir “par maksātnespējīgas sabiedrības likvidāciju”. Šādos apstākļos šai Tiesai ir nepieņemami apšaubīt pamata pieņēmumu.
82. Dr. Bondi turpinājumā norāda, ka tiesas veiktās obligātās likvidācijas Īrijā kontekstā aktīvu pārdošanas un dalīšanas un kreditoru prasību izskatīšanas un iesniegšanas tiesiskā sistēma sāk darboties tikai pēc likvidācijas rīkojuma pieņemšanas; tikai pēc šī brīža patiešām pastāv “kolektīvā” maksātnespējas procedūra Regulas 1. panta 1. punkta izpratnē.
83. Šis arguments tomēr, manuprāt, nepareizi iztulko Regulas struktūru. Lai arī 1. panta 1. punktā noteikti ietverta maksātnespējas procedūru definīcija Regulas ietvaros, šī tiesību norma nevar tikt tulkota atsevišķi no 2. panta definīcijas.
84. 2. panta a) punkts noteic, ka “1. panta 1. punktā noteiktās kolektīvās maksātnespējas procedūras” ir “norādītas A pielikumā”. Starp Regulas komentētājiem pastāv vienprātība, ka, “ja reiz procedūra ir iekļauta sarakstā, Regula ir piemērojama bez jebkādas turpmākas citu dalībvalstu tiesu pārskatīšanas” (17). Tā kā tiesas veikta obligātā likvidācija Īrijā ir iekļauta A pielikumā, es neuzskatu, ka Regulas piemērošana attiecībā uz šādām procedūrām var tikt apšaubīta, pamatojoties uz to, ka noteikti 1. panta 1. punkta definīcijas nosacījumi nav izpildīti.
85. Katrā ziņā iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norāda, ka pagaidu likvidators “pārstāv un tam ir pienākums aizsargāt visu kreditoru intereses un pārvaldīt aktīvus”.
86. Visbeidzot, Francijas valdība atsaucas uz četriem nosacījumiem, kas saskaņā ar 1. panta 1. punkta tekstu ir jāievēro, lai maksātnespējas procedūras iekļautos Regulas tiesiskajā regulējumā: procedūrai jābūt kolektīvai, parādniekam ir jābūt maksātnespējīgam, ir jābūt daļējai vai pilnīgai parādnieka mantas atsavināšanai un jābūt ieceltam likvidatoram. Francijas valdība norāda – tā kā 2. panta a) punkta definīcijā “maksātnespējas procedūras” un A pielikumā nav iekļauts pagaidu likvidators, šāda iecelšana nevar būt “maksātnespējas procedūra” Regulas izpratnē.
87. Tomēr atkal šis arguments, manuprāt, pauž pārpratumu par Regulas struktūru. Tiesas veiktās obligātās likvidācijas Īrijā ir norādītas A pielikumā. Pagaidu likvidators, kas norādīts C pielikuma sarakstā, tika iecelts šādas procedūras kontekstā. Šādi apstākļi, manuprāt, ir pietiekami.
88. Es līdz ar to par pirmo uzdoto jautājumu secinu, ka, ja pieteikums par maksātnespējīgas sabiedrības likvidāciju ir iesniegts tiesai ar attiecīgo piekritību Īrijā un šī tiesa izdod rīkojumu, ar kuru līdz likvidācijas rīkojumam tiek iecelts pagaidu likvidators ar pilnvarām pārvaldīt sabiedrības aktīvus, vadīt tās lietas, atvērt bankas kontu un iecelt advokātu, kas ir ar tādām tiesiskajām sekām, lai atņemtu sabiedrības direktoriem pilnvaras rīkoties, šis rīkojums kopā ar pieteikuma iesniegšanu veido nolēmumu, kas uzsāk maksātnespējas procedūras Regulas 16. panta mērķiem.
Otrais jautājums: procedūras uzsākšanas laiks
89. Ar tās otro jautājumu, kurš tiek uzdots tikai tad, ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta negatīva atbilde, valsts tiesa jautā, vai pieteikuma iesniegšana High Court Īrijā par tiesas veiktu obligātu uzņēmuma likvidāciju būtu maksātnespējas procedūru sākšana šīs regulas izpratnē, pamatojoties uz Īrijas tiesību aktu noteikumu (1963. gada Uzņēmējsabiedrību likuma 220. panta 2. punkts (18)), atbilstoši kuram uzņēmuma likvidācija sākas pieteikuma iesniegšanas datumā.
90. Tā kā saskaņā ar manu viedokli uz valsts tiesas pirmo jautājumu būtu jāatbild pozitīvi, nav nepieciešams sniegt atbildi uz otro jautājumu. Tomēr, ja tas ir radies, to var īsumā apskatīt šādās ievirzēs.
91. Dr. Bondi un Somijas, Francijas, Vācijas un Itālijas valdības norādīja, ka uz otro jautājumu ir jāatbild negatīvi, turpretim Bank of America, Director of Corporate Enforcement, Apstiprinājuma/Parādzīmes turētāji, Austrijas, Čehijas, Īrijas valdības un Komisija uzskatīja, ka uz to jāatbild apstiprinoši. Es piekrītu pēdējam viedoklim.
92. Regulas 16. panta 1. punkts, kas regulē nolēmuma par maksātnespējas procedūru uzsākšanu atzīšanu, nosaka atzīšanu no brīža, kad nolēmums “stājas spēkā procedūras sākšanas valstī”. Tādējādi valsts tiesību akti ir tie, kuri nosaka, kad nolēmums stājas spēkā. Tas ir atbilstoši 4. pantam, kurš noteic, ka procedūras sākšanas valsts tiesību akti ir tie tiesību akti, kas “attiecas uz maksātnespējas procedūru un tās sekām”, tai skaitā uz šo procedūru sākšanu, izpildi un slēgšanu. Divdesmit trešais apsvērums (19) paskaidro, ka tiesību akti ietver gan procesuālās, gan materiālās tiesību normas. Es tādējādi nevaru pieņemt Dr. Bondi apgalvojumu, ka Regula savā veidā “ignorē” valsts tiesību normas. Tāpat ir jāpatur prātā, ka Regula netika paredzēta kā saskaņošanas līdzeklis (20).
93. 1963. gada Īrijas Uzņēmējsabiedrību likuma 220. panta 2. punkts noteic, ka tiesas veiktās obligātās likvidācijas gadījumā (tādā kā šajā lietā apskatāmo procedūru gadījumā) likvidācija “tiek uzskatīta par uzsāktu ar likvidācijas pieteikuma iesniegšanas brīdi”.
94. Šīs tiesību normas noteikumi, kas ir piemērojami, pamatojoties uz Regulu, manuprāt, pārliecinoši atrisina valsts tiesas otro jautājumu.
95. Papildus jānorāda, ka Virgosa–Šmita ziņojums, kā to norāda Apstiprinājuma/Parādzīmes turētāji, skaidri atzīst valstu “atgriezeniskās saites” doktrīnu esamību, nosakot, ka valsts tiesību akti par maksātnespēju procedūru uzsākšanu “nosaka nosacījumus, kas jāievēro, veidu, kādā darbojas atcelšana un spēka zaudēšana (automātiski, piemērojot procedūrām sekas ar atpakaļejošu spēku, vai saskaņā ar likvidatora veiktām darbībām u.c.) un atcelšanas un spēka zaudēšanas juridiskās sekas” (21).
Trešais jautājums: piekritības pārskatīšana
96. Ar tās trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā: ja maksātnespējas procedūras tiesa vispirms ir uzsākusi dalībvalstī, kurā atrodas sabiedrības juridiskā adrese un kurā sabiedrība regulāri veic trešām personām uzskatāmā veidā savu darbību, vai citas dalībvalsts tiesas piekritībā ir uzsākt galvenās maksātnespējas procedūras.
97. Šāds jautājums rodas, ja, līdzīgi kā šajā lietā, divu dalībvalstu tiesas uzskata, ka to piekritībā ir uzņēmuma maksātnespēja. Regula neietver skaidri izteiktas tiesību normas šādai situācijai. Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai šādā situācijā vienas šīs dalībvalsts tiesa var pārskatīt otras dalībvalsts tiesas piekritību.
98. Iesniedzējtiesa min 3. panta 1. punktu, kas noteic, ka tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūras, un 16. panta 1. punktu, kas noteic, ka visus nolēmumus, kas sāk maksātnespējas procedūru un kurus pieņem dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība saskaņā ar 3. pantu, atzīst visās citās dalībvalstīs.
99. Bank of America, Director of Corporate Enforcement, Apstiprinājuma/Parādzīmes turētāji un Īrijas valdība uzskata, ka ārvalstīs veiktas maksātnespējas procedūras ir jāatzīst tikai tad, ja ārvalsts tiesai objektīvi ir piekritība; tādējādi uz trešo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.
100. Šie lietas dalībnieki norāda, ka citas dalībvalsts tiesas pienākums atzīt nolēmumu, ar kuru uzsākta maksātnespējas procedūra dalībvalstī saskaņā ar 16. panta 1. punktu, ir spēkā tikai tad, ja dalībvalstij, kurā uzsākta maksātnespējas procedūra, “ir piekritība saskaņā ar 3. pantu”, un tādējādi tikai tad, ja parādnieka galveno interešu centrs atrodas šajā dalībvalstī. Tikai vienas dalībvalsts tiesām ir piekritība uzsākt galvenās maksātnespējas procedūras, un tās ir tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs: no Regulas teksta ir skaidrs, ka uzņēmumam var būt tikai viens galveno interešu centrs. Veids, kā noteikt, kur atrodas parādnieka galveno interešu centrs, ir objektīvs. Dalībvalsts tiesa nevar uzsākt galvenās maksātnespējas procedūras attiecībā uz korporatīvu parādnieku, ja tā juridiskā adrese neatrodas šajā dalībvalstī, kā arī tā darbība trešām personām uzskatāmā veidā regulāri netiek veikta šajā dalībvalstī. Tādējādi jebkurai tiesai, kas saskaras ar iespēju, ka maksātnespējas procedūra ir uzsākta citā piekritībā, ir jāpārliecinās, vai citai tiesai patiešām ir šāda piekritība saskaņā ar 3. pantu, un it īpaši, vai a) tiesa, kas noteikusi galveno interešu centru, ir piemērojusi pareizus tiesiskos kritērijus un vai b) faktiskie pierādījumi ir pietiekami, lai apstiprinātu šādu secinājumu. Lai arī Regulas preambulas divdesmit otrais apsvērums noteic, ka “pirmās tiesas lēmums sākt procedūru būtu jāatzīst”, ir jāatzīmē, ka šāda prasība nav atspoguļota Regulas pamattekstā.
101. Dr. Bondi, Austrijas, Čehijas, Somijas, Francijas, Ungārijas un Itālijas valdības un Komisija norādīja, ka uz valsts tiesas trešo jautājumu ir jāatbild negatīvi. Es piekrītu.
102. Es uzskatu, ka šāds secinājums it īpaši izriet no savstarpējas uzticēšanās principa, kurš ir Regulas pamatā un kurš skaidri ir norādīts preambulas divdesmit otrajā apsvērumā. Šis apsvērums nosaka:
“Dalībvalstu tiesu nolēmumu atzīšana balstās uz savstarpējas uzticēšanās principu. Šajā sakarā pēc iespējas jāsamazina iemesli nolēmumu neatzīšanai. Uz šāda pamata arī būtu jāizšķir strīdi, ja divu dalībvalstu tiesu kompetencē ir sākt galveno maksātnespējas procedūru. Pirmās tiesas lēmums sākt procedūru būtu jāatzīst citās dalībvalstīs, taču šīm dalībvalstīm nav tiesības pārbaudīt tiesas lēmumu (22).”
103. Jānorāda, ka Regulas tekstā nav iekļautas tiesību normas, kurām būtu divdesmit otrajā apsvērumā norādītās sekas (23). Tomēr apsvērumā norādītā principa svarīgums ir apstiprināts Virgosa–Šmita ziņojumā, kurš noteic, ka “dalībvalsts tiesas var nepārskatīt sākotnējās dalībvalsts tiesas piekritību, bet tikai pārbaudīt, ka nolēmums ir no līgumslēdzējas valsts tiesas, kura pieprasa piekritību saskaņā ar 3. pantu”, un ir vairāku komentētāju apstiprināts (24).
104. Pienācīgs tiesību aizsardzības līdzeklis jebkuram lietas dalībniekam maksātnespējas procedūrā, kurš uzskata, ka tiesa, kas uzsāka galvenās procedūras, ir nepareizi noteikusi piekritību saskaņā ar 3. pantu, ir jāizmanto tiesas atrašanās dalībvalsts vietējā tiesiskajā kārtībā ar iespēju uzdot prejudiciālu jautājumu Kopienu Tiesai, ja tas ir nepieciešams (25).
105. Es tādējādi atbildē uz trešo prejudiciālo jautājumu secinu: ja tiesa maksātnespējas procedūras vispirms ir uzsākusi dalībvalstī, kurā atrodas uzņēmuma juridiskā adrese un kurā uzņēmums regulāri veic trešām personām uzskatāmā veidā savu darbību, citas dalībvalsts tiesai nav piekritības uzsākt galvenās maksātnespējas procedūras.
Ceturtais prejudiciālais jautājums: “parādnieka galveno interešu centrs”
106. Ar tās ceturto jautājumu iesniedzējtiesa lūdz sniegt norādījumus par noteicošajiem faktoriem, nosakot “galveno interešu centru” Regulas 3. panta 1. punkta izpratnē.
107. Jāatceras, ka 3. panta 1. punkts nosaka “tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs”, maksātnespējas procedūru sākšanas piekritību un papildina, ka sabiedrības vai juridiskas personas gadījumā “juridisko adresi uzskata par galveno interešu centru, ja nav pierādījumu pretējam”. Šis noteikums tādējādi nosaka atspēkojamu pieņēmumu. Trīspadsmitais apsvērums papildina, ka galveno interešu centrs ir “vieta, kur parādnieks regulāri pārvalda savas intereses un [tādēļ] ir pieejams trešām personām”.
108. Ceturtā jautājuma pamatā ir situācija, kad i) parādnieks ir meitas sabiedrība, ii) tās juridiskā adrese un mātes sabiedrības juridiskā adrese ir divās dažādās dalībvalstīs un iii) meitas sabiedrība regulāri veic trešām personām uzskatāmā veidā savu darbību un visaptveroši un pastāvīgi uztur savu korporatīvo identitāti tajā dalībvalstī, kurā ir tās juridiskā adrese. Valsts tiesa jautā, vai šādos apstākļos pieņēmums, ka meitas sabiedrības galveno interešu centrs ir tās juridiskās adreses dalībvalstī, ir atspēkojams, ja papildus mātes sabiedrībai saistībā ar to, ka tā ir meitas sabiedrības akciju turētāja un tai ir pilnvaras iecelt direktorus, ir kontroles iespēja un tā faktiski kontrolē meitas sabiedrības darbības plānus.
109. Dr. Bondi un Itālijas valdība uzskata, ka pēdējie minētie apstākļi ir pietiekami, lai atspēkotu pieņēmumu; Bank of America, Director of Corporate Enforcement, Apstiprinājuma/Parādzīmes turētājiem, Austrijas, Čehijas, Somijas, Francijas, Vācijas, Ungārijas un Īrijas valdībām un Komisijai ir pretējs viedoklis.
110. Es piekrītu, ka mātes sabiedrības kontroles apstāklis nav pietiekams, lai atspēkotu Regulas 3. panta 1. punkta pieņēmumu, ka meitas sabiedrības galveno interešu centrs atrodas tajā dalībvalstī, kurā ir tās juridiskā adrese. Šāds viedoklis izriet no Regulas teksta un struktūras. Pirms turpmākas Regulas analīzes es tomēr gribētu atbildēt uz vairākiem Dr. Bondi un Itālijas valdības argumentiem, kas sniegti, lai atbalstītu pretēju viedokli.
111. Šie divi lietas dalībnieki principiāli pamatojas uz Virgosa–Šmita ziņojumu, kurš nosaka: “Ja uzņēmums un juridiska persona ir saistīti, Konvencija pieņem, ka parādnieka galveno interešu centrs atrodas tā juridiskās adreses vietā, ja vien nav pierādīts pretējais. Šī vieta parasti ir parādnieka galvenais birojs” (26). Dr. Bondi un Itālijas valdība norāda, ka, ja tiek uzskatīts, ka galveno interešu centrs atrodas kaut kur citur, nevis tā juridiskās adreses atrašanās valstī, tad ir jāpierāda, ka “galvenā biroja” funkcijas tiek veiktas citur. Uzmanība jāvērš vairāk uz galvenā biroja funkcijām, nevis vienkārši uz galvenā biroja atrašanās vietu, jo “galvenais birojs” var būt tikpat simbolisks, cik juridiskā adrese, ja tur netiek izpildītas galvenā biroja funkcijas. Starpvalstu uzņēmējdarbībā juridiskā adrese bieži tiek izvēlēta nodokļu vai tiesiskā regulējuma dēļ, un tai nav reālas saistības ar vietu, kurā faktiski galvenā biroja funkcijas tiek veiktas. It īpaši tas tā ir uzņēmumu grupu gadījumos, kad meitas uzņēmuma galvenā biroja funkcijas bieži tiek veiktas tajā vietā, kurā tiek veiktas grupas mātes uzņēmuma galvenā biroja funkcijas.
112. Es uzskatu šos apsvērumus par pamatotiem un pārliecinošiem. Tomēr, manuprāt, tie īpaši nepalīdz atbildes sniegšanā uz šo jautājumu. It īpaši tie neparāda, ka mātes uzņēmuma kontrole pār meitas uzņēmuma darbības plāniem nosaka meitas uzņēmuma “galveno interešu centru” Regulas izpratnē.
113. Otrkārt, Dr. Bondi norāda, ka “trešo personu uzskatāmība” par galveno interešu centru nav būtiska jēdzienā “galveno interešu centrs”. Tas izriet no trīspadsmitā apsvēruma, kurš noteic, ka “galveno interešu centrs” ir vieta, “kur parādnieks regulāri pārvalda savas intereses”, citiem vārdiem sakot – korporācijas gadījumā – vieta, kur galvenā biroja funkcijas tiek veiktas. Trīspadsmitā apsvēruma turpinājumā teikts “un [tādēļ] ir pieejams [uzskatāms] trešām personām”, citiem vārdiem sakot, tādēļ, ka korporācijas galvenā biroja funkcijas tiek veiktas noteiktā dalībvalstī, galveno interešu centrs ir nosakāms tur.
114. Atkal man jāpiekrīt šai analīzei. Tomēr, manuprāt, tas nepalīdz, jo valsts tiesas ceturtajā jautājumā ir pieņemts, ka meitas sabiedrība “regulāri pārvalda [savas] intereses” dalībvalstī, kurā ir tās juridiskā adrese.
115. Treškārt, Dr. Bondi norāda, ka pastāv būtiska atšķirība starp “uzskatāmība” un “uzskatāms”. Jautājumā par uzskatāmību ir nepieciešams noskaidrot, kur galvenā biroja funkcijas faktiski tiek veiktas: tas ir objektīvs process un to nedrīkst sajaukt ar noteiktu kreditoru subjektīviem pierādījumiem par viņu pieņēmumiem, kur galveno interešu centrs atradās. Tomēr, manuprāt, starpība starp “uzskatāmību” un “uzskatāms” nav attiecināma uz valsts tiesas norādītajām problēmām ceturtajā jautājumā, jo gan trīspadsmitajā apsvērumā, gan jautājumā izmantots termins “uzskatāms”.
116. Atgriežoties pie ceturtā prejudiciālā jautājuma būtības, es uzskatu: ja mātes uzņēmuma un tā meitas uzņēmuma juridiskās adreses ir divās dažādās dalībvalstīs, fakts (iesniedzējtiesas pieņemts), ka meitas sabiedrība regulāri veic trešām personām uzskatāmā veidā savu darbību un visaptveroši un pastāvīgi uztur savu korporatīvo identitāti tajā dalībvalstī, kurā ir tās juridiskā adrese, parasti būtu izšķirošais “galveno interešu centra” noteikšanā.
117. Ir skaidrs, ka no fakta, ka parādnieka uzņēmums ir cita uzņēmuma meitas uzņēmums, nav obligāti izrietošu secinājumu. Regula ir piemērojama atsevišķiem uzņēmumiem, nevis uzņēmumu grupām, it īpaši tā neregulē mātes uzņēmuma un meitas uzņēmuma attiecības. Saskaņā ar Regulas struktūru piekritība pastāv attiecībā uz katru atsevišķu juridisku personu kā parādnieku. Gan mātes uzņēmumam, gan meitas uzņēmumam ir atsevišķa juridiskā identitāte. Tādējādi izriet, ka katrs meitas uzņēmums grupas ietvaros ir jāuzskata kā atsevišķs uzņēmums. To apstiprina 3. panta 1. punkts, kurš noteic, ka sabiedrības juridiskās adreses atrašanās vietu “uzskata par tās galveno interešu centru, ja nav pierādījumu pretējam”, un preambulas trīspadsmitais apsvērums, kurš noteic, ka galveno interešu centrs “ir vieta, kur parādnieks regulāri pārvalda savas intereses” (27).
118. Lai arī šī definīcija neietver atsauces uz sastāvdaļām, kas veido “administrēšanu”, kas svarīga šajā lietā, ja darbības plānu kontrole tiek uzskatīta kā “administrēšanu” veidojoša, ir jāpieņem, ka “galveno interešu centra” (28) izvēle kā galvenais saistošais faktors noteic, ka dalībvalstij ar piekritību attiecībā uz maksātnespējīgo uzņēmumu ir jāveic pārbaude, kurā pārskatāmības un objektīvas uzskatāmības nosacījumi ir dominējošie (29). Šie jēdzieni, manuprāt, ir pilnībā piemēroti elementi piekritības noteikšanai attiecībā uz maksātnespēju, jo ir būtiski, ka potenciālais kreditors var iepriekš pārliecināties, kuras tiesiskās sistēmas ietvaros tiks atrisināta viņa intereses ietekmējoša maksātnespēja. It īpaši, manuprāt, ir svarīgi, ka pārrobežu parādu darījumos (tādos, kas iesaistīti galvenajā tiesvedībā) attiecīgā piekritība kreditoru tiesību un tiesiskās aizsardzības noteikšanai ir zināma investoriem tajā laikā, kad tie veic ieguldījumus.
119. Ja parādnieka uzņēmums, kurš ir meitas uzņēmums, “regulāri veic trešām personām uzskatāmā veidā savu darbību un visaptveroši un pastāvīgi uztur savu korporatīvo identitāti tajā dalībvalstī, kurā ir tā juridiskā adrese”, pārskatāmības un uzskatāmības nosacījumi ir ievēroti.
120. Pretēji tam fakts (arī norādīts valsts tiesas jautājumā), ka parādnieka uzņēmuma mātes uzņēmumam “saistībā ar to, ka tas ir meitas uzņēmuma akciju turētājs un tam ir pilnvaras iecelt direktorus, ir kontroles iespēja un tas faktiski kontrolē meitas uzņēmuma darbības plānus”, neievēro šos nosacījumus.
121. Tikai fakts, ka viens uzņēmums, kurš saistībā ar to, ka tas ir akciju turētājs un tam ir pilnvaras iecelt direktorus, var kontrolēt meitas uzņēmuma darbības plānus, pat ja tas ir uzskatāms trešām personām (30), nenorāda, ka tas patiešām kontrolē tā plānus. No otras puses, ja mātes uzņēmums kontrolē tā meitas uzņēmumu darbības plānus, trešās personas vienkāršā veidā par šādu faktu nevar pārliecināties (31). Valsts tiesas jautājumā nav norādīts, ka par kontroles pastāvēšanu var šādi pārliecināties.
122. Tas nenozīmē, ka tikai meitas uzņēmuma juridiskās adreses atrašanās vietas formāls kritērijs noteikti nosaka dalībvalsti, kuras tiesām ir piekritība jebkurā maksātnespējas gadījumā. Jēdziena “galvenais interešu centrs” raksturīga iezīme ir nodrošināt, ka faktiskie apstākļi ir spējīgi pilnībā aizstāt formālos kritērijus (32). Jebkuram lietas dalībniekam, kurš vēlas atspēkot pieņēmumu, ka maksātnespējas piekritība seko juridiskajai adresei, tomēr ir jānorāda, ka elementi, uz kuriem tas pamatojas, ievēro pārskatāmības un uzskatāmības nosacījumus. Tā kā maksātnespēja ir paredzams risks, ir būtiski, ka starptautiskā piekritība (kura rada attiecīgās valsts maksātnespējas tiesību aktu piemērošanu) tiktu pamatota ar parādnieka potenciāliem klientiem zināmu vietu, tādējādi nodrošinot juridisko risku, kuri jāuzņemas maksātnespējas gadījumā, apzināšanu (33).
123. Manuprāt, ir nozīmīgi, ka šajā lietā valsts tiesas jautājums ir pamatots ar pieņēmumu, ka “meitas uzņēmums regulāri veic trešām personām uzskatāmā veidā savu darbību”. Šis apraksts atbilst trīspadsmitajā apsvērumā noteiktajai definīcijai. Es uzskatu, ka pietiekami mātes uzņēmuma prioritātes un pārliecinošas kontroles pierādījumi ir nepieciešami, lai pamatotu uzskatu, ka meitas uzņēmuma galveno interešu centrs atrodas citā vietā, nevis tajā, kas izriet no trīspadsmitajā apsvērumā skaidri izteiktajiem noteikumiem.
124. Ja tiek norādīts, ka parādnieka mātes uzņēmums šādi kontrolē tā darbības plānus un ka situācija bija pārskatāma un uzskatāma attiecīgajā laika periodā (ne tikai uz iepriekšējo periodu), parastā pārbaude var tikt atcelta.
125. Visbeidzot, papildus ir jānorāda, ka, nosakot parādnieka galveno interešu centru, katra lieta nepārprotami ir jāizlemj, ņemot vērā tās īpašos apstākļus. Šī iemesla dēļ valsts tiesu lēmumi, kas ir norādīti vairāku lietas dalībnieku apsvērumos, nav vērā ņemami, nosakot vispārējas piemērojamības noteikumus.
126. Es tādējādi secinu: ja parādnieks ir meitas uzņēmums un tā juridiskā adrese un mātes uzņēmuma juridiskā adrese ir divās dažādās dalībvalstīs, un meitas uzņēmums regulāri veic trešām personām uzskatāmā veidā savu darbību un visaptveroši un pastāvīgi uztur savu korporatīvo identitāti tajā dalībvalstī, kurā ir tā juridiskā adrese, pieņēmums, ka meitas uzņēmuma galveno interešu centrs atrodas tā juridiskās adreses dalībvalstī, nevar tikt atspēkots tikai tāpēc, ka mātes uzņēmumam saistībā ar to, ka tas ir meitas uzņēmuma akciju turētājs un tam ir pilnvaras iecelt direktorus, ir kontroles iespēja un tas faktiski kontrolē meitas uzņēmuma darbības plānus, un šādas kontroles fakts uzskatāmā veidā nav pieejams trešām personām.
Piektais prejudiciālais jautājums: sabiedriskā kārtība
127. Piektais prejudiciālais jautājums attiecas uz Regulas 26. pantu, kurš noteic, ka dalībvalsts var atteikties atzīt citā dalībvalstī sāktas maksātnespējas procedūras, ja šādas atzīšanas sekas “būtu nepārprotami pretrunā šīs valsts sabiedriskajai kārtībai, it īpaši tās pamatprincipiem vai indivīda konstitucionālajām tiesībām un brīvībām”.
128. Iesniedzējtiesa īpaši jautā: ja tiesas vai administratīva lēmuma stāšanās spēkā attiecībā pret personām vai struktūrām, kuru tiesības uz taisnīgu procesu un taisnīgu lietas izskatīšanu ir pārkāptas, pieņemot šādu lēmumu, ir acīmredzami pret dalībvalsts sabiedrisko kārtību, vai dalībvalstij ir pienākums atzīt citas dalībvalsts tiesas lēmumu, ar kuru tiek uzsāktas maksātnespējas procedūras pret sabiedrību situācijā, kurā pirmās dalībvalsts tiesa ir pārliecināta, ka lēmums pieņemts, neievērojot minētos principus, un it īpaši, kad prasītājs otrajā dalībvalstī ir atteicies, neskatoties uz pieprasījumiem un pretēji otrās dalībvalsts tiesas lēmumam, sniegt sabiedrības pagaidu likvidatoram, kas būtu iecelts atbilstoši pirmās dalībvalsts tiesību aktiem, būtisko dokumentu eksemplārus, kas pamatotu prasību.
129. Es sākotnēji norādītu, ka, ja manis veiktā pirmā prejudiciālā jautājuma analīze ir pareiza, tad, manuprāt, piektajam jautājumam nevajadzēja rasties, jo procedūra Itālijā tika uzsākta pēc procedūras uzsākšanas Īrijā, un tādējādi tai katrā ziņā nav nepieciešama atzīšana (vismaz ne kā galvenajai procedūrai) saskaņā ar Regulu.
130. Dr. Bondi un Itālijas valdība uzskata, ka uz piekto jautājumu ir jāatbild apstiprinoši, proti, ka izklāstītajos apstākļos pirmajai dalībvalstij ir pienākums atzīt otrās dalībvalsts tiesas lēmumus. Bank of America, Director of Corporate Enforcement, Apstiprinājuma/Parādzīmes turētājiem, Čehijas, Francijas, Vācijas, Ungārijas un Īrijas valdībām un Komisijai ir pretējs viedoklis.
131. Manuprāt, ir skaidrs, ka, pirmkārt, un kā to uzsver Dr. Bondi un Itālijas valdība, sabiedriskās kārtības izņēmums 26. pantā ir paredzēts ar ierobežotu darbības sfēru. Tas izriet no šajā tiesību normā iekļautās prasības, ka atzīšanas sekām jābūt “nepārprotami” pretrunā sabiedriskajai kārtībai, no Regulas preambulas divdesmit otrā apsvēruma, ka “pēc iespējas jāsamazina iemesli nolēmumu neatzīšanai”, un no Virgosa–Šmita ziņojuma, kurš nosaka: “Sabiedriskās kārtības izņēmums ir jāpiemēro tikai izņēmuma gadījumos” (34).
132. Grūtības tomēr rodas, kad šie lietas dalībnieki – un tiešām daudzi lietas dalībnieki, kuri iesniedza rakstveida apsvērumus par piekto jautājumu – mēģina piemērot 26. panta noteikumus šīs lietas faktiskajiem apstākļiem.
133. Manuprāt, ņemot vērā piektā prejudiciālā jautājuma tekstu, lietas dalībnieki vai pati Tiesa nevar atkāpties no faktiskajiem pieņēmumiem, kuri ir iestrādāti jautājumā iekļautajos izteicienos.
134. Šis jautājums skaidri pieņem: ja divas dalībvalstis uzsāk maksātnespējas procedūras un ja B dalībvalsts tiesas nolēmuma atzīšana ir lūgta A dalībvalsts tiesai,
i) tiesas vai administratīva lēmumu stāšanās spēkā attiecībā pret personām vai struktūrām, kuru tiesības uz taisnīgu procesu un taisnīgu lietas izskatīšanu ir pārkāptas, pieņemot šādu lēmumu, ir acīmredzami pretrunā A dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, un
ii) A dalībvalsts tiesa ir pārliecināta, ka B dalībvalsts lēmums pieņemts, neievērojot minētos principus.
135. Šķiet, ka nav atbilstoši apspriest divu iesaistīto dalībvalstu atšķirīgās juridiskās kultūras vai mēģināt izskaidrot, ka pagaidu likvidatora tiesības faktiski tika garantētas.
136. Arī es piekrītu Dr. Bondi un Itālijas valdībai, ka Tiesas spriedums lietā Krombach (35) noteic, ka Tiesa var un tai vajag pārskatīt robežu, līdz kurai ir piemērojams sabiedriskās kārtības izņēmums, lai nodrošinātu, ka atzīšanas un sadarbības būtiskākie mērķi netiek grauti.
137. Šī lieta attiecās uz Briseles Konvencijas 27. panta 1. punktu, kurš noteic, ka dalībvalsts tiesa neatzīst citas dalībvalsts tiesas lēmumu, ja “šāda atzīšana ir pretrunā ar tās valsts sabiedrisko kārtību, kurā lūgta atzīšana” (36). Tiesai tika jautāts, vai, ja tiesa ir atteikusies uzklausīt atbildētāju, šādas tiesas lēmuma atzīšana var tikt noraidīta saskaņā ar 27. panta 1. punktu, pamatojoties uz to, ka atbildētājs netika pārstāvēts tiesas sēdē.
138. Tiesa norādīja, ka 27. panta 1. punkts ir jāinterpretē šauri un tas izveido šķērsli vienam no Konvencijas galvenajiem mērķiem, un sabiedriskās kārtības atruna var tikt piemērota tikai izņēmuma gadījumos (37). Tiesa noteica:
“No tā izriet, ka, lai arī līgumslēdzējas valstis ir brīvas [..] saskaņā ar to pašu uzskatiem noteikt, kas tiek saprasts ar sabiedrisko kārtību, šī noteikuma robežas ir pakļautas Konvencijas interpretācijai.
Tādējādi, lai arī Tiesa nav tiesīga noteikt dalībvalstu sabiedriskās kārtības apjomu, tomēr tā var prasīt pārskatīt robežas, kurās dalībvalstu tiesas var izmantot šo noteikumu, lai atteiktos atzīt citas dalībvalsts tiesas pieņemtu nolēmumu.
[..]
Tas izriet no Tiesas iedibinātās judikatūras [..], ka tiesību uz taisnīgu tiesvedību ievērošana ir visās tiesvedībās, kas ierosinātas pret personu un kuru rezultātā var tikt pieņemts akts, kurš nelabvēlīgi ietekmē šo personu, Kopienu tiesību pamatprincips, kurš ir jānodrošina, pat ja nepastāv tiesību normas, kas regulē attiecīgo tiesvedību” (38).
139. Šajā lietā iesniedzējtiesa tās piektajā jautājumā apgalvo, ka, ņemot vērā izklāstītos apstākļus, atļauja šādi pieņemtam lēmumam stāties spēkā būtu nepārprotami pretrunā attiecīgās dalībvalsts sabiedriskai kārtībai. Tas izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ka šāds secinājums tika izdarīts pēc Īrijas tiesas pilnīga un rūpīga pārskata par Parmas tiesas darbībām.
140. Dr. Bondi un Itālijas valdība, minot Virgosa–Šmita ziņojumu, norāda, ka iesniedzējtiesas sabiedriskās kārtības interpretācija, kas norādīta piektajā jautājumā, ir “nepamatoti plaša” un “uz to neattiecas 26. pants” (39).
141. Lai arī es piekrītu šiem lietas dalībniekiem, ka no sprieduma lietā Krombach izriet, ka Tiesai ir jāpārskata valstu sabiedriskās kārtības robežas, es uzskatu, ka viņu argumentos nav ievērota gan patiesā šī sprieduma būtība, gan Virgosa–Šmita ziņojuma devums.
142. Spriedumā lietā Krombach Tiesas apgalvojumam, ka bija jāpārskata robežas, kurās dalībvalsts tiesas var izmantot sabiedriskās kārtības jēdzienu, lai atteiktos atzīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu (40), tūlīt sekoja atsauce uz “Kopienu tiesību vispārējo principu, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu”, vadoties no pamattiesībām, kas veido nedalāmu vispārējo tiesību principu daļu, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa un kuri ir iekļauti Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (41). Šo pamattiesību nozīmīgums ir iestrādāts Tiesas spriedumā (42). Tādējādi es uzskatu, ka pienācīga procesa prasība iekļaujas sabiedriskās kārtības izņēmuma regulējumā saskaņā ar Regulas 26. pantu.
143. Ar Virgosa–Šmita ziņojumu tiek mēģināts ierobežot sabiedriskās kārtības interpretāciju līdz konstitucionāli aizsargātām tiesībām un brīvībām un attiecīgās valsts pamatpolitikai gan pēc būtības, gan procedūras; tas tieši noteic, ka sabiedriskā kārtība var “aizsargāt lietas dalībniekus vai personas, kuras skar konkrētā tiesvedība, pret pienācīga procesa neievērošanu. Sabiedriskā kārtība neietver vispārēju kontroli attiecībā uz citas dalībvalsts veiktās tiesvedības pareizību, bet gan svarīgas tiesvedības garantijas, tādas kā atbilstoša iespēja tikt uzklausītam un tiesības piedalīties tiesvedībā”. Kreditori, kuru dalība bija kavēta, ir skaidri norādīti (43).
144. Pienācīga procesa prasību it īpaši var uzskatīt par svarīgu, ņemot vērā, ka Regula nepieļauj nolēmuma, kura atzīšana ir lūgta, būtības pārskatīšanu (44).
145. Regulas 26. pantā noteiktā sabiedriskā kārtība tādējādi, manuprāt, skaidri attiecas uz pienācīga procesa neievērošanu, ja būtiskas procesuālās garantijas, tādas kā tiesības tikt uzklausītam un tiesības piedalīties tiesvedībā, netiek pienācīgi aizsargātas. Pieņemot, ka darbība, kas pārkāpj sabiedrisko kārtību, būtībā atbilst šīs tiesību normas regulējumam, tās noteikumi skaidri noteic, ka katrai dalībvalstij ir jāizvērtē, vai citas dalībvalsts tiesas nolēmums pārkāpj pirmās dalībvalsts sabiedrisko kārtību. Ja jā, tad tas, vai pārkāpums ir pietiekami būtisks, lai tas pamatotu tiesas atteikumu atzīšanai saskaņā ar 26. pantu, ir valsts tiesību jautājums (45).
146. Dr. Bondi un Itālijas valdība turpinājumā norāda, ka 26. pants ir piemērojams tikai tad, ja iespējamās atzīšanas “sekas” būtu “nepārprotami pretrunā” valsts sabiedriskajai kārtībai. “Sekas” šajā lietā ir tādas, ka Īrijas tiesai ir pienākums atzīt, ka tās pašas veiktās maksātnespējas procedūras ir “sekundāras” un nav “galvenās” procedūras. Šie lietas dalībnieki apgalvo, ka ir grūti saprast, kādēļ šādas ierobežotas “sekas” būtu nepārprotami pretrunā Īrijas sabiedriskajai kārtībai.
147. Tomēr man šķiet, ka šajā argumentā atkal nav ievēroti jautājumā ietvertie noteikumi. Valsts tiesa skaidri noteic, ka tiesas vai administratīva lēmuma stāšanās spēkā attiecībā pret personām vai struktūrām, kuru tiesības uz taisnīgu procesu un taisnīgu lietas izskatīšanu ir pārkāptas, pieņemot šādu lēmumu, ir acīmredzami pretrunā dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, un tā ir pārliecināta, ka apskatāmais lēmums ir taisīts, neievērojot šos principus.
148. Visbeidzot, Dr. Bondi un Itālijas valdība norāda, ka iesniedzējtiesa nav izvērtējusi, ka, pat ja lieta atbilstu 26. pantam, dalībvalstij, kuras sabiedriskā kārtība ir iesaistīta, nav jānoraida atzīšana. Vārds “var” ir lietots 26. pantā, dodot dalībvalstij rīcības brīvību attiecībā uz atzīšanas noraidīšanu. Tas ir pretrunā ar vārda “ir” lietojumu Briseles Konvencijas 27. pantā. Ja, kā to norāda šie lietas dalībnieki, Farels būtu saņēmis taisnīgu tiesvedību Itālijā, un, pieņemot, ka nē, viņš varētu iesniegt apelācijas sūdzību par pārkāptiem procesuāliem noteikumiem, iesniedzējtiesai nevajadzētu graut Regulas noteikto atzīšanas sistēmu, izmantojot tās rīcības brīvību noraidīt atzīšanu.
149. Tomēr atkal ar pirmo iepriekš apskatīto jautājumu, proti, apgalvoto tiesvedības taisnīgumu, man šķiet, tiek mēģināts no jauna izskatīt iesniedzējtiesas atklātos faktus, kura prejudiciālajā jautājumā noteic, ka tā ir pārliecināta, ka Parmas tiesas lēmums “pieņemts, neievērojot tiesības [uz] taisnīgu procesu un taisnīgu lietas izskatīšanu”.
150. Attiecībā uz otro punktu, proti, iespēju iesniegt apelācijas sūdzību, ir jāpatur prātā, ka sākotnējos maksātnespējas procedūru posmos laiks bieži vien ir būtisks, tādējādi apskatāmā procedūra ir jāizvērtē tāda, kāda tā ir. Šī pieeja atbilst Virgosa–Šmita ziņojuma komentāriem līdzīgā kontekstā par steidzamiem ex parte aizsargpasākumiem. Ziņojums norāda, ka visas dalībvalstis nodrošina šādus pasākumus, un turpina: “Pašsaprotami, ka šādiem pasākumiem jābūt konstitucionāliem, lielākajā daļā valstu tie ir speciāla regulējuma priekšmets, nodrošinot pienācīgu tiesvedību (piemēram, kumulatīvais raksturs, pierādījumi fumus boni juris lietās, svarīga steidzamība, prasītāja garantiju nodrošināšana, nekavējoša paziņošana iesaistītajām personām un pastāvoša iespēja apstrīdēt pasākumu pieņemšanu)” (46). Prasība, ka šiem apstākļiem jābūt kumulatīviem, nodrošina, ka viena pasākuma, piemēram, nekavējoša paziņošana iesaistītajām personām, neievērošana nav obligāti jānovērš ar otra esamību, piemēram, iespēju apstrīdēt (47). Ziņojumā uzsvērts, ka jautājums, vai šādi pasākumi ir atzīstami, “ir atkarīgs no tā, vai tie ir vai nav atbilstoši sabiedriskajai kārtībai attiecīgajā dalībvalstī, kurā nolēmumam ir jāstājas spēkā” (48).
151. Visbeidzot, attiecībā uz 26. panta tekstu ir pareizi, ka šī tiesību norma pretēji Briseles Konvencijas 27. panta 1. punktam apstiprina tiesas, kurai jāveic atzīšana, rīcības brīvību. Fakts, ka šai tiesai ir iespēja atzīt citā dalībvalstī sāktu maksātnespējas procedūru, pat ja šāda atzīšana būtu nepārprotami pretrunā ar tās sabiedrisko kārtību, tomēr nenozīmē, ka tai vienmēr būs pareizs virziens, jo ar šādu interpretāciju 26. pantam nebūtu nekāda lietderīgā iedarbība. Šajā lietā, man šķiet, pamatojoties uz hipotēzi, saskaņā ar kuru tika uzdoti jautājumi un kura ir secīgi pamatota ar iesniedzējtiesas atklātajiem faktiem, nekas neliecina par to, ka šī tiesa būtu nepareizi izmantojusi tās rīcības brīvību noraidīt atzīšanu.
Secinājumi
152. Es tādējādi secinu, ka uz Supreme Court of Ireland iesniegto pirmo, trešo, ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild šādi:
1) ja piekritīgajai tiesai Īrijā tiek iesniegts pieteikums par maksātnespējīgas sabiedrības likvidāciju un tiesa līdz likvidācijas rīkojuma izdošanai izdod rīkojumu iecelt pagaidu likvidatoru ar pilnvarām pārvaldīt sabiedrības aktīvus, vadīt tās lietas, atvērt bankas kontu un iecelt advokātu, kas ir ar tādām tiesiskām sekām, lai atņemtu sabiedrības direktoriem pilnvaras rīkoties, šis rīkojums kopā ar pieteikuma iesniegšanu veido nolēmumu, ar kuru tiek sāktas maksātnespējas procedūras Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām 16. panta izpratnē;
2) ja maksātnespējas procedūras tiesa vispirms ir uzsākusi dalībvalstī, kurā atrodas sabiedrības juridiskā adrese un kurā sabiedrība regulāri veic trešām personām uzskatāmā veidā savu darbību, citas dalībvalsts tiesai nav piekritības uzsākt galvenās maksātnespējas procedūras saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktu;
3) ja parādnieks ir meitas sabiedrība un tās juridiskā adrese un mātes sabiedrības juridiskā adrese ir divās dažādās dalībvalstīs, un meitas sabiedrība regulāri veic trešām personām uzskatāmā veidā savu darbību un visaptveroši un pastāvīgi uztur savu korporatīvo identitāti tajā dalībvalstī, kurā ir tās juridiskā adrese, pieņēmums Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktā, ka meitas uzņēmuma galveno interešu centrs atrodas tā juridiskās adreses dalībvalstī, nevar tikt atspēkots tikai tāpēc, ka mātes uzņēmumam saistībā ar to, ka tas ir meitas uzņēmuma akciju turētājs un tam ir pilnvaras iecelt direktorus, ir kontroles iespēja un tas faktiski kontrolē meitas uzņēmuma darbības plānus, un šādas kontroles fakts uzskatāmā veidā nav pieejams trešām personām;
4) ja tiesas vai administratīva lēmuma stāšanās spēkā attiecībā pret personām vai struktūrām, kuru tiesības uz taisnīgu procesu un taisnīgu lietas izskatīšanu ir pārkāptas, pieņemot šādu lēmumu, ir acīmredzami pretrunā dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, dalībvalstij saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 16. pantu nav pienākuma atzīt citas dalībvalsts tiesas lēmumu, ar kuru tiek uzsāktas maksātnespējas procedūras pret uzņēmumu situācijā, kurā pirmās dalībvalsts tiesa ir pārliecināta, ka lēmums pieņemts, neievērojot minētos principus.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 – Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām, OV L 160, 1. lpp.
3 – Apstākļi ir aprakstīti ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumos lietā C‑1/04 Staubitz‑Schreiber, kas sniegti 2005. gada 6. septembrī (2006. gada 17. janvāra spriedums, Krājums, I‑701., I‑703. lpp.). Skat. arī Balz, M. The European Union Convention on insolvency proceedings. American Bankruptcy Law Journal, 1996, 485. lpp., īpaši 529. lpp.; Fletcher, I. Insolvency in Private International Law. Fletcher, 1999, 298.–301. lpp., un Burbidge, P. Cross border insolvency within the European Union: dawn of a new era. European Law Review, 2002, 589. lpp., īpaši 591. lpp.
4 – Atšķirības ir aprakstītas un izskaidrotas Moss, G., Fletcher, I. un Isaacs, S. The EC Regulation on Insolvency Proceedings: A Commentary and Annotated Guide. Moss, Fletcher and Isaacs, 2002 (turpmāk tekstā – “Moss, FletcherandIsaacs”), 1.22. un 1.23. punkts. Skat. arī Virgós, M. un Garcimartín, F. The European Insolvency Regulation: Law and Practice. Virgós and Garcimartín, 2004 (turpmāk tekstā – “VirgósandGarcimartín”), 48. punkta (a) apakšpunkts.
5 – Virgosa–Šmita ziņojums, kas ir daudzu Regulas preambulas apsvērumu pamatā, nekad nav ticis publicēts Oficiālajā Vēstnesī, kaut gan tas pastāv kā ES Padomes 1996. gada 8. jūlija dokuments Nr. 6500/1/96. Pilnīga teksta galīgais variants angļu valodā tomēr ir atrodams “Moss, FletcherandIsaacs”. Skat. arī M. Balza [M. Balz] rakstu, kas iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē (turpmāk tekstā – “Balzs”). Balza kungs vadīja ES Padomes Bankrota grupas darba sesiju, kurā tika sagatavota Konvencija. Viņš norāda, ka par Virgosa–Šmita ziņojumu “tika plaši diskutēts un ekspertu pārstāvji panāca vienošanos par to, bet pretēji Konvencijai Ministru Padome to formāli neapstiprināja. Tomēr tam būs vērā ņemama ietekme dalībvalstu tiesās” (51. zemsvītras piezīme).
6 – Līdzīgi Tiesa neskaitāmas reizes ir atsaukusies uz Briseles Konvencijas skaidrojošajiem ziņojumiem [galvenokārt uz Dženarda [Jenard] ziņojumu par Konvenciju par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1979, C 59, 1. lpp.) un Šlosera [Schlosser] ziņojumu par Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos Briseles Konvencijai (OV 1979, C 59, 71. lpp.)].
7 – Vācijas Federatīvās Republikas un Somijas Republikas iniciatīva attiecībā uz Padomes Regulas par maksātnespējas procedūrām pieņemšanu, iesniegta Padomei 1999. gada 26. maijā (OV 1999, C 221, 8. lpp.).
8 – 1. panta 1. punkts.
9 – Skat. 117. punktu turpmāk.
10 – Tā kā pēc faktu, kas ir galvenās tiesvedības pamatā, iestāšanās Regulas pielikumi ir grozīti ar Padomes 2005. gada 12. aprīļa Regulu (EK) Nr. 603/2005 (OV L 100, 1. lpp.), šīs lietas ietvaros grozījumi netiks apskatīti. Skat. papildus 14. zemsvītras piezīmi.
11 – Office of the Director of Corporate Enforcement tika nodibināts 2001. gada novembrī saskaņā ar 2001. gada likumu “Par uzņēmējsabiedrību likuma ieviešanu”. Saskaņā ar šo likumu Korporatīvās izpildes direktors ir atbildīgs par atbilstības tiesību aktiem, kas regulē sabiedrību darbību, nodrošināšanu un iespējamo tiesību aktu pārkāpumu izmeklēšanu un novēršanu.
12 – Skat. arī Virgosa–Šmita ziņojumu, kas nosaka: “Visām procedūrām, kas uzskaitītas A pielikumā, ir divas sākotnējas sekas: daļēja vai pilnīga parādnieka mantas atsavināšana un likvidatora iecelšana. Tomēr rastos deformācija, ja Konvenciju piemērotu tikai no brīža, kad iestājušās šīs sekas. Sākotnējos maksātnespēju procedūru posmus varētu izslēgt no Konvencijas noteiktās starptautiskās sadarbības sistēmas. Šīs sekas ir nepieciešamas, lai procedūras varētu iekļaut A pielikuma sarakstā. Tomēr, ja reiz procedūra ir iekļauta, ir nepieciešams procedūru uzsākt tādā kārtībā, ka Konvencija var tikt piemērota no to sākuma.” (50. punkts). Balzs arī norāda: “Nav noteikts, ka visiem maksātnespējas procedūru elementiem ir jāpastāv to uzsākšanas brīdī. Piemēram, ja vispārējā kārtībā pēc procedūru uzsākšanas ir iecelts likvidators, Konvencija tiek piemērota no šo procedūru uzsākšanas.” (501. lpp.).
13 – Skat. iepriekš 15. punktu.
14 – Ir jānorāda, ka viens Apvienotās Karalistes komentētājs netieši bija pārņēmis šo viedokli saistībā ar Konvenciju, apspriežot pagaidu likvidatora Apvienotajā Karalistē iecelšanas sekas. Šajā laikā C pielikuma sarakstā attiecībā uz Apvienoto Karalisti nebija iekļauts pagaidu likvidators (tas ir ticis grozīts ar Regulu Nr. 603/2005, iepriekš minēta 10. zemsvītras piezīmē). Fletčers attiecībā uz 2. panta f) punkta definīciju raksta: “Tādējādi nolēmumam, kas uzsāk maksātnespējas procedūru, var būt eksteritoriālas sekas, pat ja tas nav galīgais nolēmums, pieņemot, ka tā sekas nav atbalstījusi tiesa, kas to piešķīra. Tādējādi var nonākt pie secinājuma, ka tiesas veiktai pagaidu likvidatora iecelšanai Apvienotajā Karalistē var būt šādas sekas. Tomēr ir jāpatur prātā, ka atzīšana saskaņā ar 16. pantu ir attiecināma tikai uz maksātnespējas procedūrām Konvencijas ietvaros, kas skaidri norādītas tās pielikumos. Tā kā pagaidu likvidators nav iekļauts starp C pielikumā uzskaitītajām amatpersonām, šādas iecelšanas automātiska atzīšana nav pieļaujama” (283. un 284. lpp.).
15 – Jānorāda, ka 38. pants ir iekļauts Regulas III nodaļā ar virsrakstu “Sekundārās maksātnespējas procedūras”.
16 – Saskaņā ar Īrijas tiesību aktiem noteiktos apstākļos tiesa var likvidēt sabiedrību obligātā kārtā, pat ja tā nav bijusi maksātnespējīga.
17 – VirgósandGarcimartín, 36. punkts; skat. arī Virgosa–Šmita ziņojuma 49. un 50. punktu; Moss, FletcherandIsaacs, 3.02. un 8.07. punkts; Balzs, 502. lpp. Situācija ir mazliet citādāka attiecībā uz maksātnespējas nosacījumiem, tā kā gadījumos, kad A pielikumā ietvertā procedūra var tikt izmantota gan tad, ja ir maksātnespēja, gan tad, ja nav, papildus ir jāievēro maksātnespējas nosacījumi. Tomēr šajā lietā, manuprāt, tas nav strīdus jautājums: skat. iepriekš 81. punktu.
18 – Izklāstīts iepriekš 22. punktā.
19 – Izklāstīts iepriekš 10. punktā.
20 – Skat. iepriekš 77. punktu.
21 – 135. punkts, mans izcēlums.
22 – Ja vien sabiedriskās kārtības izņēmums, kas noteikts 26. pantā, nav izmantots. Šajā lietā 26. pants ir iesniedzējtiesas piektā jautājuma priekšmets.
23 – Tas daļēji ir vēsturisku iemeslu dēļ. Virgosa–Šmita ziņojums izskaidro, ka, apspriežot Konvencijas pārveidošanu par Regulu, dalībvalstis izlēma iestrādāt preambulā tos Virgoa‑Šmita ziņojuma viedokļus, kuri tika uzskatīti par īpaši piemērotiem, lai nodrošinātu pareizu tās noteikumu izpratni (48. punkta a) apakšpunkts).
24 – Virgosa–Šmita ziņojums, 202. punkta 2) apakšpunkts; skat. arī 79., 215. un 220. punktu; Moss, FletcherandIsaacs, 5.38., 8.47., 8.48. un 8.205. punkts; VirgósandGarcimartín, 70. un 402. punkts; Balzs, 505. un 513. lpp., un Fletčers, 288‑9. lpp.
25 – Skat. Virgosa–Šmita ziņojums, 202. punkts, un Fletčeru, 288. un 289. lpp.
26 – 75. punkts. Balzs nosaka citādus nosacījumus: “Reģistrējot tikai pasta adresi, vadības atrašanās vieta tiks uzskatīta par galveno interešu centru” (504. lpp.).
27 – Mans izcēlums. Skat. arī Virgosa–Šmita ziņojumu, 76. punkts; VirgósandGarcimartín, 61. punkts, un Balzs, 503. lpp.
28 – Skat. kā interesantu jēdziena “galvenais interešu centrs” pamatojuma izklāstu VirgósandGarcimartín, 46. punkts.
29 – Virgosa–Šmita ziņojums, 75. punkts; Moss, FletcherandIsaacs, 3.10. punkts, un VirgósandGarcimartín, 53. punkts.
30 – Pastāv vairākas no EK tiesību aktiem izrietošas prasības attiecībā uz sabiedrību paziņojumiem gan par direktoru iecelšanu, gan par mātes–meitas sabiedrību attiecību pastāvēšanu. Tomēr ne visas šīs prasības attiecas uz visām sabiedrībām: situācija atšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgā sabiedrība ir publiska vai privāta, un publiskas sabiedrības gadījumā no tā, vai tā ir reģistrēta biržā. Vēl jo vairāk, paziņojumiem sabiedrības publicētajos pārskatos ir nenovēršams atpakaļejošs spēks, jo pārskati ir sagatavoti un publicēti pēc perioda, uz kuru tie attiecas, beigām, tie potenciālajiem sabiedrības kreditoriem nesniegs atbalstu, nosakot faktisko un iespējamo sabiedrības galveno interešu atrašanās vietu.
31 – Iespējams šī iemesla dēļ VirgósandGarcimartín uzskata, ka “meitas sabiedrību gadījumā attiecīgā saite būs vieta, kur atrodas meitas sabiedrības administratīvais centrs (t.i., galvenais birojs). Fakts, ka šīs meitas sabiedrības lēmumi tiek pieņemti saskaņā ar mātes sabiedrības sniegtām instrukcijām vai instrukcijām no akcionāriem, dzīvojošiem kaut kur citur, nemaina starptautiskās piekritības noteikumu attiecībā uz šīm sabiedrībām” (51. punkts). Skat. arī VirgósandGarcimartín, 61. punkts.
32 – Moss, FletcherandIsaacs, 3.11. punkts.
33 – Virgosa–Šmita ziņojums, 75. punkts.
34 – 204. punkts.
35 – Tiesas 2000. gada 28. marta spriedums lietā C‑7/98 (Recueil, I‑1935. lpp.); skat. 138. punktu turpmāk. Skat. arī Tiesas 2000. gada 11. maija spriedumu lietā C‑38/98 Renault (Recueil, I‑2973. lpp.).
36 – Līdzīgi noteikumi ir 2000. gada 22. decembra Regulas Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 34. panta 1. punktā; šī tiesību norma atšķiras no Konvencijas 27. panta 1. punkta, tomēr tajā, līdzīgi kā Maksātnespēju procedūru regulas 26. pantā, tiesas nolēmuma atzīšanai ir jābūt “nepārprotami pretrunā sabiedriskai kārtībai”, pirms tas netiek atzīts, pamatojoties uz to.
37 – 21. punkts.
38 – 22., 23. un 42. punkts.
39 – 205. punkts.
40 – 23. punkts, izklāstīts iepriekš 138. punktā.
41 – 25.–27. punkts.
42 – Skat. it īpaši 38., 39. un 42.–44. punktu.
43 – 206. punkts.
44 – VirgósandGarcimartín, 406. punkts.
45 – Virgosa–Šmita ziņojums, 207. punkts.
46 – 207. punkts.
47 – Ir jānorāda, ka iesniedzējtiesas iesniegtajos prejudiciālajos jautājumos ir noteikts, ka tas ir tieši Īrijas tiesību jautājums: “Līdzīgā situācijā šī tiesa nepieļautu citas tiesas vai administratīvas struktūras atbilstošu lēmumu spēkā esamību saskaņā ar tās piekritību. Tā apsvērtu taisnīgas tiesvedības kā tādas nepieciešamību, un kā nepārprotami pretrunā sabiedriskai kārtībai tas tiktu uzskatīts kā pieņemts, pārkāpjot piekritību, un tādējādi spēkā neesošs. Sekas nevarētu tikt novērstas arī tad, ja lēmumu varētu pārskatīt tā pati tiesa. Šāds būtisks pārkāpums taisnīgas tiesvedības ievērošanā radītu trūkumu visā tiesvedībā.”
48 – 207. punkts.