ĢENERĀLADVOKĀTA ANTONIO TICANO [ANTONIO TIZZANO] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 22. septembrī (1)

Lieta C‑302/04

Ynos kft

pret

János Varga

[Szombathelyi Városi Biróság (Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

EKL 234. pants – Direktīva 93/13/EEK – Negodīgi noteikumi patērētāju līgumos – Šo noteikumu spēkā neesamības nosacījumi – Citu līguma noteikumu iespējamā spēkā neesamība – Valsts tiesību akti – Saderīgums – Tiesas kompetence

1.     Ar 2004. gada 10. jūnija rīkojumu Szombathelyi Városi Bíróság (Ungārija) iesniedza Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus, divi no kuriem īpaši attiecās uz Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (2) (turpmāk tekstā – “Direktīva 93/13” vai vienkārši – “direktīva”) interpretāciju, savukārt trešais jautājums attiecās uz Kopienu tiesību piemērojamību strīdam, kas radies dalībvalstī pirms šīs valsts pievienošanās Eiropas Savienībai.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesiskais regulējums

Asociācijas līgums un Pievienošanās līgums

2.     1991. gada 16. decembrī Briselē tika parakstīts Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Ungārijas Republiku, no otras puses (3) (turpmāk tekstā – “Asociācijas līgums”). Šis līgums stājās spēkā 1994. gada 1. februārī.

3.     Asociācijas līguma 67. pants paredz:

“Līgumslēdzējas puses atzīst, ka svarīgs nosacījums Ungārijas ekonomiskai integrācijai Kopienā ir Ungārijas pastāvošo un nākotnes tiesību aktu tuvināšana Kopienas tiesību aktiem. Ungārija nodrošina, ka tiesību akti, ko tā pieņems nākotnē, būs cik vien iespējams saderīgi ar Kopienas tiesību aktiem.”

4.     Tālāk 68. pants precizē:

“Tiesību aktu tuvināšana jo īpaši attiecas uz šādām jomām: [..] patērētāju aizsardzība [..].”

5.     Pēc tam 2003. gada 16. aprīlī Atēnās tika parakstīts līgums par Ungārijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (4) un akts par pievienošanās nosacījumiem (5) (turpmāk tekstā – “Pievienošanās akts”); šie abi dokumenti stājās spēkā 2004. gada 1. maijā.

6.     Pievienošanās akta 2. pants nosaka:

“Pamatlīgumi un akti, ko iestādes un Eiropas Centrālā banka pieņēmusi pirms pievienošanās, no pievienošanās dienas ir saistoši jaunajām dalībvalstīm un piemērojami tajās atbilstīgi minētajos Līgumos un šajā Aktā paredzētajiem nosacījumiem.”

7.     It īpaši attiecībā uz jau esošajām direktīvām Pievienošanās akta 53. pants paredz:

“Pēc pievienošanās jaunās dalībvalstis uzskata par subjektiem, kam adresētas direktīvas un lēmumi EK līguma 249. panta [..] nozīmē, ar nosacījumu, ka šīs direktīvas un lēmumi ir adresēti visām pašreizējām dalībvalstīm. Uzskata, ka jaunajām dalībvalstīm šīs direktīvas un lēmumi ir paziņoti pievienojoties, šo noteikumu neattiecinot uz direktīvām un lēmumiem, kas stājas spēkā atbilstīgi EK līguma 254. panta 1. un 2. punktam.”

8.     Savukārt 54. pants paredz:

“Jaunās dalībvalstis nodrošina, ka stājas spēkā pasākumi, kas vajadzīgi, lai no pievienošanās dienas tās izpildītu direktīvas un lēmumus EK līguma 249. panta [..] nozīmē, ja vien citi termiņi nav paredzēti šā Akta 24. pantā minētajos pielikumos vai citos šā Akta noteikumos vai pielikumos.”

Direktīva 93/13/EEK

9.     Direktīvas 93/13 “mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju” (1. pants).

10.   Saskaņā ar 2. panta b) apakšpunktu “patērētājs” ir

“jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas”.

11.   Saskaņā ar 3. panta 1. punktu:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

12.   Tālāk 4. panta 1. punkts precizē:

“Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.”

13.   6. panta 1. punkts nosaka:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

14.   Visbeidzot, saskaņā ar 7. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

15.   Tā kā nedz Pievienošanās akts, nedz tā pielikumi neparedzēja citus termiņus, Ungārijas Republika ir Direktīvas 93/13 adresāts un tai ir jānodrošina, ka stājas spēkā pasākumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu direktīvu no Ungārijas pievienošanās Eiropas Savienībai brīža, proti, no 2004. gada 1. maija.

B –    Valsts tiesiskais regulējums

16.   Ar likumu Nr. 1/1994 Ungārijas Republika ratificēja Asociācijas līgumu.

17.   Saskaņā ar šā likuma 3. panta 1. punktu Ungārijas tiesību sistēmā ir jānodrošina, ka starptautisko konvenciju sagatavošana un noslēgšana, kā arī iekšējo tiesību aktu izstrāde un pieņemšana ir saderīga ar šo līgumu. Tā paša panta 2. punkts paredz, ka, izstrādājot un pieņemot tiesību normas, ir jāievēro Asociācijas līguma 67. pantā noteiktie pienākumi.

18.   Atbilstoši šai normai tika pieņemts likums Nr. CXLIX/97, ar ko grozīja vairākus noteikumus Ungārijas Civilkodeksā (turpmāk tekstā – “Ptk”), iekšējā tiesību sistēmā ieviešot ar Direktīvā Nr. 93/13 paredzēto sistēmu saderīgas normas par patērētāju līgumos ietvertiem negodīgiem noteikumiem. No lietas materiāliem izriet, ka šī sistēma pēc pievienošanās Eiropas Savienībai vairāk nav grozīta.

19.   Saskaņā ar Ptk 209/B punktu:

“1.      Vispārējais līguma noteikums vai noteikums līgumā starp patērētāju un komersantu ir negodīgs, ja tas, pārkāpjot labticības principu, vienpusēji un nepamatoti nosaka no līguma izrietošās pušu tiesības un pienākumus, kaitējot vienai no pusēm.

2.      Nelabvēlīgās tiesības un pienākumi ir uzskatāmi par vienpusēji noteiktiem un nepamatotiem:

a)      ja tie būtiski atšķiras no pamata noteikumiem, kas piemērojami līgumam, vai

b)      ja tie neatbilst līguma priekšmetam un mērķim.

3.      Lai noteiktu, ka kāda līguma noteikumi ir negodīgi, ir jāizskata visi apstākļi, kādi pastāvēja līguma parakstīšanas brīdī un kas noveda pie šīs parakstīšanas, kā arī pakalpojumu sniegšanas veids un saikne starp attiecīgo noteikumu un citiem līguma noteikumiem vai citiem līgumiem” (6).

20.   Šīs tiesvedības sakarā it īpaši ir jāatgādina Ptk ietvertās normas par negodīgu noteikumu apstrīdēšanu un normas, kas nosaka šo noteikumu līgumā iekļaušanas sekas.

21.   Attiecībā uz apstrīdēšanu Ptk paredz, ka gadījumā, ja līgumā ir ietverts vispārējs negodīgs noteikums, cietusī puse var apstrīdēt šo noteikumu (209. panta 1. punkts). Iebildumi ir jāpaziņo rakstveidā otrai pusei viena gada laikā. Pēc šā termiņa izbeigšanās tiesības uz apstrīdēšanu var izmantot, izvirzot iebildi pret prasību par līgumsaistību izpildi (236. pants 1. punkts, 2. punkta c) apakšpunkts un 3. punkts).

22.   Attiecībā uz šādu noteikumu esamības sekām Ptk atsaucas uz principu, saskaņā ar kuru viss līgums ir spēkā neesošs, ja puses to nebūtu noslēgušas bez šī spēkā neesošā noteikuma (239. pants).

II – Fakti un process

23.   Pamata prāva ir starp Ynos kft (turpmāk tekstā – “Ynos”) – sabiedrību, kas darbojas kā nekustamā īpašuma aģentūra – un Janosu Vargas kungu, kas ir būvētājs.

24.   Tā kā Vargas kungs vēlējās pārdot ēku, kura pieder viņa dēlam (7) un kura nesen tika restaurēta, lai tajā izvietotu biroju kompleksu, 2002. gada 10. janvārī Vargas kungs noslēdza ar Ynos līgumu par starpniecību nekustamā īpašuma pārdošanā, kurā pamatā bija tipveida līgums ar dažādiem vispārējiem noteikumiem.

25.   Ja starpniecība ir bijusi veiksmīga, saskaņā ar līgumu Ynos ir tiesības saņemt komisijas maksu, kas atbilst 2 % no norunātās pārdošanas cenas. Līguma 5. punktā precizēts, ka starpniecības pakalpojums ir uzskatāms par veiksmīgi izpildītu, ja ir noslēgts līgums starp pusēm, kuras sasaistījis aģents [starpnieks]; tā paša punkta otrajā teikumā vienlīdz ir norādīts, ka aģentam ir tiesības saņemt komisijas maksu arī gadījumā, ja īpašnieks noraidītu rakstveidā iesniegtu ēkas pirkuma vai īres piedāvājumu par cenu, kas ir vismaz vienāda ar starpniecības līgumā norādīto cenu.

26.   2002. gada 11. martā Ynos vadītāji, Vargas kungs un viņa dēls (kā nekustamā īpašuma pārdevējs), kā arī Ragašičs [Ragasits] un Kovāčs [Kovács] (kā pircēji) parakstīja “pamatvienošanos par līguma noslēgšanu”, ar kuru viņi vienojās par nekustamā īpašuma pārdošanas cenu un par to, ka pārdošanas līgums vai vienošanās tiks noslēgta vēlākais 2002. gada 15. martā.

27.   Nedz pārdošanas līgums, nedz vienošanās līdz minētajai dienai netika noslēgti. Neskatoties uz to, Ynos uzskatīja, ka starpniecības pakalpojums bija veiksmīgi izpildīts un pieprasīja norunāto komisijas maksu.

28.   Nesaņemot maksājumu, Ynos cēla prasību Szombathelyi Városi Bíróság. Šajā tiesā Vargas kungs cita starpā atsaucās uz to, ka starpniecības līguma 5. punkta otrais teikums, uz kuru Ynos pamatoja savus prasījumus, bija negodīgs noteikums un tādējādi prasītā komisijas maksa nav jāmaksā. Saskaņā ar Ynos viedokli minētajai iebildei nebija pamata tiktāl, ciktāl šajā gadījumā tā neatbilda Ptk 209/B pantā noteiktajiem kritērijiem, lai konstatētu noteikuma negodīgo raksturu.

29.   Szombathelyi Városi Bíróság, uzskatot, ka “tiktāl, ciktāl pastāv iespēja konstatēt noteikuma negodīgumu saskaņā ar atbildētāja viedokli, šis strīds jāizlemj, ņemot vērā direktīvu”, uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus saskaņā ar EKL 234. pantu:

“1)   Vai Direktīvas 93/13/EEK [..] 6. panta 1. punkts, ar ko nodrošina, ka dalībvalstīm ir jānosaka, ka pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtajā līgumā atrodamie negodīgie noteikumi nav saistoši patērētājam valsts tiesībās noteiktajos gadījumos, jāinterpretē kā pamatā esoši tādai valsts tiesību normai kā [Ptk] 209. panta 1. punkts, kas ir piemērojams, ja ir konstatēts kāda vispārējā līguma noteikuma negodīgais raksturs, un atbilstoši kuram negodīgi noteikumi nesaista patērētāju nevis ipso jure, bet tikai tad, ja viņš skaidri pauž pretēju gribu, t.i., veiksmīgi apstrīd šādu līgumu?

2)     Vai no direktīvas noteikumiem, saskaņā ar kuriem līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tam ir jēga bez negodīgiem noteikumiem, izriet, ka tajos gadījumos, kad pārdevēja vai piegādātāja līgumā iekļautie negodīgie noteikumi nav patērētājam saistoši valsts tiesību aktos noteiktajos gadījumos, bet kur šo noteikumu, kas ir daļa no līguma, neiekļaušanas gadījumā pārdevējs vai piegādātājs nebūtu noslēdzis līgumu ar patērētāju, nevar apstrīdēt līguma kā tāda spēkā esamību, ja tam ir jēga bez negodīgiem noteikumiem?

3)     Vai no Kopienu tiesību piemērošanas viedokļa ir būtiski, ka galvenais strīds radās pirms Ungārijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, taču pēc tās tiesību aktu saskaņošanas ar direktīvu?”

30.   Šādi uzsāktā procesā Ungārijas, Čehijas, Spānijas, Latvijas, Austrijas un Polijas valdības, kā arī Komisija iesniedza apsvērumus.

31.   Turklāt 2005. gada 21. jūnija tiesas sēdē Ungārijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija iestājās lietā.

III – Juridiskais vērtējums

32.   Kā to jau iepriekš norādīju, Szombathelyi Városi Bíróság uzdod trīs jautājumus, no kuriem divi attiecas uz pamata prāvas būtību, un to mērķis ir Direktīvas 93/13 interpretācija, savukārt trešais jautājums ir vispārēja rakstura ievada jautājums, kas attiecas tieši uz Tiesas kompetenci pieņemt lēmumu šajā lietā.

33.   Tā kā atbilde uz šo pēdējo jautājumu var padarīt atbildi uz diviem pirmajiem jautājumiem nelietderīgu, es uzskatu, ka ir jāmaina Tiesai iesniegto jautājumu secība, lai vispirms noskaidrotu, vai šī lieta Tiesā tika iesniegta atbilstoši EKL 234. panta noteikumiem.

Par Tiesas kompetenci

34.   Gan valdības, kas iestājušās lietā, gan Komisija plaši apsprieda jautājumu par Direktīvas 93/13 piemērojamību faktiem, kas radušies pirms Ungārijas Republikas pievienošanās Kopienai (2004. gada 1. maijā); saskaņā ar atbilstošajām atbildēm daži apstrīd, citi aizstāv Tiesai uzdoto jautājumu par lietas būtību pieņemamību.

35.   Īpaši saskaņā ar Spānijas un Austrijas valdību viedokli Direktīva 93/13 ir pilnībā piemērojama šajā lietā. Šīs valdības uzskata, ka saskaņā ar Asociācijas līguma 67. un 68. pantu un likuma Nr. 1/1994 par šā līguma ratifikāciju 3. pantu Ungārijas Republikai bija jāpielāgo valsts tiesību sistēma direktīvas noteikumiem pat pirms pievienošanās. Lai pildītu tieši šos pienākumus, Ungārijas Republika esot pieņēmusi iekšējo tiesisko regulējumu attiecībā uz negodīgiem noteikumiem, par kuru valsts tiesa tagad prasa, vai tas ir saderīgs ar Kopienu tiesībām.

36.   Kaut gan ar citādu pamatojumu, Latvijas valdība nonāk pie tāda paša secinājuma. Ja pareizi sapratu, minētā valdība atzīst, ka pirms pievienošanās Direktīva 93/13 kā tāda nebija piemērojama Ungārijas Republikā un ka tādējādi šī lieta ir jāizskata, ņemot vērā tikai tos Ungārijas tiesību aktus par negodīgiem noteikumiem, kas bija spēkā faktu norises brīdī. Tajā pašā laikā šī valdība uzsver, ka, kaut gan tas attiecas uz laikposmu pirms pievienošanās, attiecīgā regulējuma mērķis bija nodrošināt valsts tiesību sistēmas saderību ar minēto direktīvu, precīzi pārņemot tās noteikumus. Tātad Tiesas atbilde uz galvenajiem tai iesniegtajiem jautājumiem būtu nepieciešama, lai nodrošinātu, ka identiskas Kopienu un valsts tiesību normas tiktu interpretētas vienādi. Turklāt Latvijas valdība apgalvo, ka judikatūrā jau esot atzīta Tiesas kompetence lemt par Kopienas noteikumu interpretāciju, kaut gan faktiem nav piemērojamas Kopienu tiesības, bet gan valsts tiesību normas, kas atsaucas uz Kopienu tiesībām vai tām atbilst, atkārtojot to saturu (8).

37.   Savukārt Komisijai un Ungārijas un Čehijas valdībām ir cits viedoklis, jo tās to iemeslu dēļ, kurus es sīkāk izskatīšu tālāk (skat. šo secinājumu 41.–43. punktu), uzskata, ka, tā kā fakti norisinājās 2002. gadā, proti, kad Ungārijas Republika vēl nebija pievienojusies Savienībai, Direktīva 93/13 neesot piemērojama pamata prāvai un tādējādi Tiesai tā neesot interpretē.

38.   No savas puses vispirms atgādināšu, ka saskaņā ar EKL 234. pantu valsts tiesa var lūgt Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tā uzskata, ka atbilde uz šo jautājumu ir “nepieciešama”, lai pasludinātu spriedumu.

39.   Kā zināms, Tiesai tomēr ir noteiktas izvērtēšanas pilnvaras attiecībā uz valsts tiesas veiktajiem vērtējumiem, kas konkrētos gadījumos var izraisīt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nepieņemamības konstatējumu. Tostarp tā vairākkārt ir uzskatījusi, ka “tā nevar lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu, ja [..] Kopienu tiesību normas spēkā esamības interpretācijai vai vērtējumam, ko lūgusi sniegt valsts tiesa, nav nekāda sakara ar pamata prāvā esošo situāciju vai tās priekšmetu vai ja problēma ir hipotētiska” (9).

40.   Šādā skatījumā Tiesa noraidīja savu kompetenci gadījumā, ja “Tiesas interpretēšanai iesniegtā Kopienu tiesību norma acīmredzami nebūtu piemērojama” (10).

41.   Manuprāt, tieši šāda situācija ir šajā lietā. Es piekrītu Ungārijas un Čehijas valdībām un Komisijai, kad tās apgalvo, ka Direktīva 93/13 nav piemērojama pamata prāvai un ka attiecīgās personas uz to atsaukties nevar, jo fakti, kas ir lietas pamatā, norisinājās 2002. gadā, proti, kad Ungārijas Republika vēl nebija pievienojusies Savienībai, un tādējādi minētā direktīva tai vēl nebija saistoša (11).

42.   Šajā jautājumā Pievienošanās akta teksts ir ļoti skaidrs. Tā 2. pants paredz, ka pamatlīgumi un iestāžu pieņemtie akti “ir saistoši jaunajām dalībvalstīm un piemērojami” šajās valstīs [tikai] “no pievienošanās dienas”. Turklāt saskaņā ar šā akta 53. un 54. pantu tikai no minētā brīža valstis uzskata par subjektiem, kam adresētas esošās direktīvas, un tām jānodrošina, ka stājas spēkā pasākumi, kas vajadzīgi, lai tās izpildītu direktīvas, ja vien nav tieši paredzēti citādi noteikumi, kuri arī ir paredzēti attiecībā uz aplūkojamo direktīvu.

43.   Ņemot vērā šos skaidri izteiktos noteikumus, ir jāinterpretē agrāka Asociācijas līguma, kurš stājies spēkā 1994. gada 1. februārī, 67. un 68. pants, kas, kā to pareizi norādīja Ungārijas valdība un Komisija, vienīgi norādīja, ka “svarīgs nosacījums Ungārijas ekonomiskai integrācijai Kopienā ir Ungārijas pastāvošo un nākotnes tiesību aktu tuvināšana Kopienas tiesību aktiem” un tādējādi Ungārijas Republikai ir jānodrošina, lai “nākotnes tiesību akti” un tostarp tie, kas attiecas uz “patērētāju aizsardzību”, būtu “cik vien iespējams saderīgi ar Kopienas tiesību aktiem”.

44.   Tātad pretēji tam, ko apgalvo Spānijas un Austrijas valdības, iepriekš minētie panti neuzlika Ungārijas Republikai pienākumu piemērot Direktīvu 93/13 pirms brīža, kas skaidri norādīts Pievienošanās aktā, bet, kā to norāda Komisija, uzlika pienākumu tikai “nodrošināt”, lai iekšējie tiesību akti “cik vien iespējams” tiktu “tuvināti” Kopienu tiesību normu sistēmai tā, lai ļautu “Ungārijas Republikas ekonomisko integrāciju Kopienā” un tās pievienošanos Kopienai.

45.   Tajā pašā laikā pretēja teorija, tāpat kā to dara Latvijas valdība, varētu atsaukties uz labi zināmo Tiesas judikatūru, kas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atzīst par pieņemamu arī tad, ja pamata prāvā ratione personae vai ratione materiae nevar piemērot Kopienu noteikumus, kuru interpretācija tiek prasīta, bet var piemērot tikai valsts noteikumus, kas tikai atsaucas uz Kopienu tiesību aktiem vai atbilst tiem (12).

46.   Citiem vārdiem, protams, ar zināmu piespiešanos tomēr šīs judikatūras loģiku varētu attiecināt uz šo lietu, pat tad, ja šeit tiek apstrīdēta Kopienu tiesību piemērošana ratione temporis.

47.   Proti, varētu apgalvot, atsaucoties arī uz lietu, kuru es šeit izskatu, ka, “ja [tādas] valsts tiesības” kā Ungārijas tiesību akti “saistībā ar šīs valsts īpašo iekšējo situāciju paredz tādus pašus risinājumus kā Kopienu tiesības [..], no Kopienu tiesībām pārņemto noteikumu vai jēdzienu vienveidīga interpretācija, neatkarīgi no apstākļiem, kādos tos paredzēts piemērot, ir Kopienu interesēs – lai novērstu interpretācijas atšķirības nākotnē” (13).

48.   Sekojot šai loģikai, lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tātad varētu uzskatīt par pieņemamu.

49.   Tajā pašā laikā atzīšos, ka šāds secinājums manī tomēr izraisa šaubas.

50.   Ja šāda loģika tiktu pieņemta, tās rezultātā vēl vairāk tiktu paplašināta judikatūra, kas, manuprāt, var notikt tikai ārkārtas gadījumos, jo, kā to ir atzinusi doktrīna un daži ģenerāladvokāti, tā jau ir paplašinājusi Tiesas kompetenci prejudiciālajos jautājumos līdz galējām robežām (ja vien tā tās nepārsniedz), dodot tai iespēju lemt gadījumos, kad Kopienu tiesības acīmredzami nav piemērojamas pamata prāvai un kad to vienādai piemērošanai pastāv tikai nākotnē iespējama un tātad tikai hipotētiska interese (14) (15).

51.   Tomēr nav jākavējas pie šā jautājuma un diskusijas, ko tas izraisījis; manuprāt, šajā lietā pastāv citi acīmredzamāki iemesli, lai paziņotu šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par nepieņemamu.

52.   Pirmkārt, man šķiet, ka Ungārijas tiesas rīkojums nesniedz būtiskus elementus, lai Tiesa varētu pieņemt lēmumu.

53.   No šāda viedokļa, piemēram, varētu atzīmēt, ka no iesniedzējtiesas lēmuma skaidri neizriet pat tas, vai Vargas kungu varētu uzskatīt par “patērētāju”, ņemot vērā, ka tas ir viens no priekšnosacījumiem Direktīvas 93/13 piemērojamībai un atbilstībai esošajai lietai (16).

54.   Turklāt es novēroju arī, ka viss prejudiciālais jautājums – sākot ar tā atbilstību pamata prāvai – galvenokārt balstās uz viena lietas dalībnieka izteiktajiem argumentiem un ka turklāt valsts tiesa pati vēl nav pieņēmusi lēmumu par šo argumentu pamatotību.

55.   Lēmumā patiešām ir norādīts, ka, pirmkārt, saskaņā ar atbildētāja (Vargas kunga) viedokli, starpniecības līguma 5. punkta otrais teikums, kas atzīst starpnieka tiesības saņemt komisijas maksu pat tādā gadījumā, kad īpašnieks noraidītu rakstveida piedāvājumu noslēgt nekustamā īpašuma pirkuma vai īres līgumu par cenu, kas ir vismaz vienāda ar to, kāda norādīta starpniecības līgumā, “ietver negodīgus noteikumus” un ka, otrkārt, saskaņā ar prasītājas sabiedrības (Ynos) viedokli tas “nav negodīgs noteikums, jo Civilkodeksa 209. panta B apakšpunkts (piemērojamās valsts tiesības) precīzi norāda kritērijus negodīgu noteikumu esamības noteikšanai”.

56.   Savukārt Szombathelyi Városi Bíróság, norādot iemeslus, kādēļ tā iesniedza prejudiciālos jautājumus, tomēr tikai apgalvo, ka “tiktāl, ciktāl pastāv iespēja konstatēt noteikuma negodīgumu saskaņā ar atbildētāja viedokli, šis strīds jāizlemj, ņemot vērā direktīvu”.

57.   Šāda veidā minētā tiesa parāda, ka nepieciešamību interpretēt Direktīvu 93/13 un līdz ar to arī uzdoto jautājumu atbilstību tā pamato vienīgi ar atbildētāja argumentiem, kas tieši apgalvo, ka pastāv negodīgi noteikumi. Savukārt Szombathelyi Városi Bíróság nekādā veidā nenorāda, vai, viņasprāt, šādi noteikumi pastāv, jo tā aprobežojas ar apgalvojumu, ka, ja tādi pastāvētu, tad būtu jāinterpretē Direktīva 93/13, kas regulē šāda veida noteikumus patērētāju līgumos.

58.   Tā kā nav noteiktas iesniedzējtiesas nostājas šajā jautājumā, prejudiciālā jautājuma atbilstība pamata prāvai tādējādi ir tikai saistīta ar jautājumu par to, vai valsts tiesa, iespējams, atbalstīs Vargas kunga argumentu, par kuru tā vēl nav lēmusi.

59.   Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, “lai Tiesai būtu iespējams pildīt savu uzdevumu (atbilstoši EKL 234. pantam) saskaņā ar Līgumu, ir nepieciešams, lai valsts tiesas paskaidrotu iemeslus – ja tie nav skaidri no lietas materiāliem – kādēļ strīda izšķiršanai ir nepieciešama atbilde uz šīs tiesas uzdotajiem jautājumiem” (17).

60.   Šajā gadījumā tas netika veikts. Neizsakot savu viedokli par šo ievada jautājumu (proti, šajā gadījumā par negodīgu noteikumu esamību), Szombathelyi Városi Bíróság nepaskaidroja, kādu iemeslu dēļ, viņasprāt, strīda pamata prāvā izšķiršanai ir nepieciešama Tiesas interpretācija par Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos.

61.   Turklāt es nedomāju, ka Tiesa varētu aizstāt valsts tiesu un pati noteikt, vai starpniecības līguma, kas noslēgts starp Ynos un Vargas kungu, 5. punkts ir negodīgs noteikums. Atgādināšu, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka “Tiesas loma aprobežojas ar tādu interpretācijas elementu sniegšanu valsts tiesai, kas nepieciešami, lai atrisinātu tās izskatāmo lietu, jo tā ir valsts tiesa, kurai attiecīgās lietas faktiem ir jāpiemēro noteikumi, kuru interpretāciju ir sniegusi Tiesa” (18).

62.   Tikpat labi Tiesa varētu, kā to, šķiet, iesaka Komisija, interpretēt direktīvas 3. pantu, kurā par negodīgu uzskata jebkuru “līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās”, ja “pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam”. Bet nekādā gadījumā tā nevarētu aizstāt Szombathelyi Városi Bíróság, lai noteiktu, vai apstrīdētie noteikumi tās izskatāmajā lietā atbilst minētajā direktīvas normā izvirzītajiem nosacījumiem (atsevišķas apspriešanās neesamība un ievērojama līgumsaistību nelīdzsvarotība). Šādi rīkojoties, Tiesa nonāktu pie tā, ka konkrētajā gadījumā piemērotu Kopienu tiesības, kas tai ir jāinterpretē, tādējādi veicot funkcijas, kas ir jāveic nevis Tiesai, bet gan valsts tiesai, kurā iesniegta pamata lieta (19).

63.   Ņemot vērā šos apsvērumus, nevar neizteikt viedokli, ka tas, ko a quo tiesa prasa Tiesai, ir tikai konsultatīvs viedoklis. Bet tas nav viss, jo ir pilnīgi skaidrs, ka tā prasa sniegt atzinumu, kura mērķis, šķiet, ir pilnīgi hipotētiski jautājumi, jo ir vairāk nekā apšaubāms, ka Tiesas lēmums ir noderīgs pamata lietas risinājumam.

64.   Kaut gan iepriekš minēto iemeslu dēļ lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neietver nepieciešamos norādījumus, no otras puses, tas sniedz elementus, kas rada šaubas par Tiesas lēmuma atbilstību divu pirmo tai uzdoto jautājumu risinājumam.

65.   Saskaņā ar valsts tiesas sniegto informāciju patiešām izrādās, ka:

i)      sabiedrība Ynos prasa, lai tiktu samaksāta komisijas maksa par pakalpojumu, ko tā ir sniegusi, un savu prasību pamato ar līguma 5. punktu;

ii)    Vargas kungs apstrīd šo prasību, izmantojot savas tiesības celt iebildi par attiecīgā noteikuma negodīgo raksturu;

iii) sabiedrība Ynos atbild, ka minētais noteikums nav negodīgs un līdz ar to ir pilnībā spēkā esošs.

66.   Ņemot vērā šos faktus, domāju, ka vispirms par acīmredzami neatbilstošu var uzskatīt jebkuru atbildi uz pirmo jautājumu, ar kuru valsts tiesa prasa, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts iestājas pret valsts noteikumiem, saskaņā ar kuriem negodīgi noteikumi var tikt uzskatīti par spēkā neesošiem attiecībā uz patērētāju tikai tad, ja viņš tos skaidri apstrīd.

67.   Kā to pamatoti ir konstatējusi Ungārijas valdība, pat ja uzskatītu, ka starpniecības līguma 5. punkts ir negodīgs noteikums un tādējādi Vargas kungam nav saistošs, tik un tā pirmais jautājums nav atbilstošs. Jo šajā gadījumā no tā brīža, kad tika celta iebilde par noteikumu spēkā neesamību, kā tas ir iespējams valsts tiesībās (skat. šo secinājumu 21. punktu), pamata prāvas risinājumam nav jāzina, vai deklarācija par minēto noteikumu spēkā neesamību ir šādas apstrīdēšanas rezultāts vai to jebkurā gadījumā pasludinātu tiesa pēc savas iniciatīvas.

68.   Ņemot vērā šos pašus faktus, manuprāt, ir arī apšaubāma atbildes uz otro jautājumu atbilstība, ar kuru valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai direktīvas 6. panta 1. punkts iestājas pret tādām valsts tiesībām kā Ungārijas tiesību akti, kas paredz, ka negodīgu noteikumu gadījumā pārējā līguma daļa ir pusēm saistoša tikai tad, ja tās šo līgumu būtu noslēgušas bez šiem noteikumiem.

69.   Kā jau to norādīju, sabiedrība Ynos prasa komisijas maksas samaksu, pamatojot šo prasību ar starpniecības līguma 5. pantu. Tātad šajā gadījumā ir svarīgi zināt, vai šie noteikumi ir vai nav negodīgi un tādējādi patērētājam saistoši. Savukārt nav svarīgi zināt, vai un kādos apstākļos par negodīgu uzskatāmā noteikuma spēkā neesamība padara spēkā neesošus arī citus līguma noteikumus. Ja līguma 5. punkts ir spēkā neesošs, neatkarīgi no tā, vai šī spēkā neesamība attiecas tikai uz vienu punktu vai tā attiecas arī uz citiem punktiem, Ynos nebūs tiesības saņemt komisijas maksu, kas tika norunāta, pamatojoties tieši uz šo līguma punktu.

70.   Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tātad uzskatu, ka Szombathelyi Városi Bíróság uzdotie jautājumi, pirmkārt, ir tīri hipotētiska rakstura un, otrkārt, neizrādās atbilstoši pamata lietas risinājumam. Līdz ar to es iesaku Tiesai atzīst, ka tai nav kompetences atbildēt uz šiem jautājumiem.

71.   Gadījumā, ja Tiesa nepiekristu šim viedoklim, es uzskatu, ka ir lietderīgi, bez tā, ka tas ir nepieciešams pilnīgai lietas analīzei, tomēr izskatīt abus jautājumus par lietas būtību, kas attiecas uz Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta interpretāciju.

Par lietas būtību

Par pirmo jautājumu

72.   Kā es to jau norādīju, ar pirmo jautājumu, valsts tiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts iestājas pret valsts tiesību normām, saskaņā ar kurām negodīgi noteikumi var tikt uzskatīti par spēkā neesošiem attiecībā uz patērētāju tikai tad, ja viņš tos skaidri apstrīd.

73.   Šajā sakarā es piekrītu Spānijas valdībai un Komisijai, kad tās apgalvo, ka atbilde uz šo jautājumu skaidri izriet no Tiesas judikatūras.

74.   Tiesa jau divos gadījumos ir atzinusi, ka “aizsardzība, ko direktīva sniedz patērētājiem, nozīmē, ka valsts tiesa pēc savas ierosmes var novērtēt kāda līguma noteikuma negodīgo raksturu”. Jo “iespēja valsts tiesai pēc savas ierosmes izskatīt noteikumu negodīgo raksturu ir piemērots līdzeklis, lai reizē sasniegtu direktīvas 6. pantā noteikto rezultātu, proti, nepieļautu, ka negodīgi noteikumi ir saistoši individuālajiem patērētājiem, un veicinātu tās 7. pantā minēto mērķu īstenošanu, jo šādai izskatīšanai var būt preventīva ietekme, kas veicinātu to, lai tiktu pārtraukta negodīgu noteikumu lietošana pārdevēju vai piegādātāju līgumos ar patērētāju” (20).

75.   Ņemot vērā šo judikatūru, manuprāt, ir skaidrs, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts iestājas pret valsts tiesību normām, saskaņā ar kurām negodīgus noteikumus var uzskatīt par spēkā neesošiem attiecībā uz patērētāju tikai tad, ja viņš tos ir skaidri apstrīdējis.

Par otro jautājumu

76.   Ar otro jautājumu valsts tiesa vēlas noskaidrot, vai direktīvas 6. panta 1. punkts iestājas pret tādām valsts tiesībām kā Ungārijas tiesību akti, kas paredz, ka, pastāvot negodīgiem noteikumiem, pārējā līguma daļa ir pusēm saistoša tikai tad, ja tās šo līgumu būtu noslēgušas bez šiem noteikumiem.

77.   Tāpat kā Austrijas un Polijas valdības un Komisija domāju, ka uz šo jautājumu būtu jāatbild apstiprinoši, ņemot vērā, ka minētie noteikumi man šķiet nesaderīgi gan ar direktīvas tekstu, gan ar tās mērķiem.

78.   Saskaņā ar direktīvas 6. panta 1. punktu “dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem” (21).

79.   Saskaņā ar šo normu līgumā ietverto negodīgu noteikumu esamības vienīgās sekas parasti ir šo noteikumu spēkā neesamība un pārējās līguma daļas saglabāšana; līgums pēc patērētājam nelabvēlīgās nelīdzsvarotības izskaušanas pusēm paliek saistošs. No šā vispārējā noteikuma var atkāpties tikai tad, ja minētais līgums objektīvi nevar pastāvēt bez negodīgiem noteikumiem; savukārt šāda atkāpe nav iespējama, ja a posteriori izrādās, ka viena no pusēm (visticamāk pārdevējs vai piegādātājs, kurš sastādīja līgumu) bez šiem noteikumiem nebūtu noslēgusi līgumu.

80.   Cita starpā šādu interpretāciju apstiprina minētā noteikuma mērķis un, vēl plašāk, direktīvas mērķis. Kā jau to atgādināju, direktīvas mērķis drīzāk ir līdzsvarot patērētāja kā līgumslēdzēja situāciju, nepieļaujot, ka viņu saista “negodīgi noteikumi”, nekā saglabāt pušu līgumsaistību brīvību un a fortiori pārdevēja vai piegādātāja līgumsaistību brīvību, kas tieši pretēji varētu būt ieinteresēts atbrīvoties no līgumsaistībām, kas pēc izlīdzināšanas viņam izrādītos mazāk izdevīgas.

81.   Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts iestājas pret tādiem valsts noteikumiem, kā Ungārijas tiesību akti, kas paredz, ka, pastāvot negodīgiem noteikumiem, pārējā līguma daļa ir pusēm saistoša tikai tad, ja tās šo līgumu būtu noslēgušas arī bez šiem noteikumiem.

IV – Secinājumi

82.   Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, es iesaku Tiesai atzīt, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz Szombathelyi Városi Bíróság uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

Pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa sevi uzskatītu par kompetentu, es iesaku Tiesai atbildēt šādi:

1.      Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts iestājas pret valsts tiesību normām, saskaņā ar kurām valsts tiesa var atzīt negodīgu noteikumu par spēkā neesošu attiecībā uz patērētāju tikai tad, ja viņš tos skaidri apstrīd.

2.      Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 6. panta 1. punkts iestājas pret tādām valsts tiesībām kā Ungārijas tiesību akti, kas paredz, ka, pastāvot negodīgiem noteikumiem, pārējā līguma daļa ir pusēm saistoša tikai tad, ja tās šo līgumu būtu noslēgušas arī bez šiem noteikumiem.

---

1 – Oriģinālvaloda – itāļu.

---

2 – OV L 95, 29. lpp.

---

3 – OV 1993, L 347, 2. lpp.

---

4 – Līgums starp Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti, Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku, Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (Eiropas Savienības dalībvalstīm) un Čehijas Republiku, Igaunijas Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas Republiku, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Polijas Republiku, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (OV L 236, 17. lpp.).

---

5 – Akts par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.).

---

6 –      Neoficiāls tulkojums.

---

7 – No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka Vargas kunga dēlam pieder 232/1038 daļas no minētās ēkas. Savukārt netiek minēts, kurš ir pārējo ēkas daļu īpašnieks.

---

8 – Šajā sakarā Latvijas valdība cita starpā atsaucas uz 1990. gada 18. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑297/88 un C‑197/89 Dzodzi (Recueil, I‑3763. lpp.).

---

9 – 2000. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑36/99 Idéal tourisme (Recueil, I‑6049. lpp., 20. punkts). Skat. arī 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑343/90 Lourenço Dias (Recueil, I‑4673. lpp., 17. un 18. punkts), 1992. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑83/91 Meilicke (Recueil, I‑4871. lpp., 25. punkts), 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman  u.c. (Recueil, I‑4921. lpp., 61. punkts), 2000. gada 9. marta spriedumu lietā C‑437/97 EKW un Wein & Co (Recueil, I‑1157. lpp., 52. punkts) un 2003. gada 21. janvāra spriedumu lietā C‑318/00 Bacardi-Martini un Cellier des Dauphins (Recueil, I‑905. lpp.).

---

10 – 1996. gada 5. decembra spriedums lietā C‑85/95 Reisdorf (Recueil, I‑6257. lpp., 16. punkts).

---

11 – Šajā jautājumā skat. Tiesas izteikto viedokli līdzīgā lietā – 1999. gada 15. jūnija spriedumā lietā C‑321/97 Andersson un Wåkerås-Andersson (Recueil, I‑3551. lpp., 3. punkts).

---

12 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Dzodzi, 1990. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑231/89 Gmurzynska-Bscher (Recueil, I‑4003. lpp.), 1992. gada 25. jūnija spriedumu lietā C‑88/91 Federconsorzi (Recueil, I‑4035. lpp.), 1992. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑73/89 Fournier (Recueil, I‑5621. lpp.), 1997. gada 17. jūlija spriedumus lietā C‑130/95 Giloy (Recueil, I‑4291. lpp.) un lietā C‑28/95 Leur‑Bloem (Recueil, I‑4161. lpp.), 1998. gada 26. novembra spriedumu lietā C‑7/97 Bronner (Recueil, I‑7791. lpp.), 2001. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑1/99 Kofisa Italia (Recueil, I‑207. lpp.), 2001. gada 11. oktobra spriedumu lietā C‑267/99 Adam (Recueil, I‑7467. lpp.) un 2002. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑43/00 Andersen og Jensen (Recueil, I‑379. lpp.). Pretējā nozīmē skat. 1995. gada 28. marta spriedumu lietā C‑346/93 KleinwortBenson (Recueil, I‑615. lpp.).

---

13 – Iepriekšminētie spriedumi lietās Dzodzi (37. punkts) un Giloy (28. punkts). Mans izcēlums.

---

14 – Skat. it īpaši ģenerāladvokāta Tezauro secinājumus lietā Kleinwort-Benson un ģenerāladvokāta Ruisa-Harabo Kolomera secinājumus lietā Kofisa Italia (lietas minētas 12. zemsvītras piezīmē).

---

15 – Manas šaubas, šķiet, apstiprina 2002. gada 26. aprīļa rīkojums lietā C‑454/00 VIS Farmaceutici Istituto scientifico delle Venezie (Krājumā nav publicēts, 21. punkts).

---

16 – Ir zināms, ka minētā direktīva ir piemērojama tikai “līgumiem, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju” (1. pants), un ka “patērētājs” ir “jebkura fiziska persona, kura [..] darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas” (2. panta b) apakšpunkts). Es nopietni apšaubu, vai par “patērētāju” šādā nozīmē var uzskatīt būvētāju, kāds ir Vargas kungs, kas pēc ēkas restaurācijas ar nolūku tajā izveidot biroju kompleksu un to pārdot noslēdza ar kādu sabiedrību starpniecības līgumu par darījuma ar šo ēku veikšanu (skat. šo secinājumu 23. un 24. punktu).

---

17 – 1981. gada 16. decembra spriedums lietā 244/80 Foglia (Recueil, 3045. lpp., 17. punkts).

---

18 – Skat. 1999. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑342/97 Lloyd Schuhfabrik Meyer (Recueil, I‑3819. lpp., 11. punkts) un 2001. gada 27. septembra spriedumu lietā C‑253/99 Bacardi (Recueil, I‑6493. lpp., 58. punkts).

---

19 – Īpaši tas apstiprinās tādēļ, ka šajā gadījumā šķiet, ka attiecīgo noteikumu klasifikācijai – kā to, starp citu, pieprasa direktīvas 4. pants (skat. šo secinājumu 12. punktu) – ir jāizvērtē “visi [faktiskie] apstākļi”, kas noveda pie starpniecības līguma parakstīšanas, kā arī uzmanīgi jāapskata valsts judikatūra attiecībā uz šāda veida, acīmredzami nevienādu, līgumu priekšmeta definīciju, ko valsts tiesa tikai min savā rīkojumā.

---

20 – Skat. 2000. gada 27. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑240/98 līdz C‑244/98 Océano Grupo Editorial un Salvat Editores (Recueil, I‑4941. lpp., 28. un 29. punkts) un 2002. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑473/00 Cofidis (Recueil, I‑10875. lpp., 32. punkts).

---

21 – Mans izcēlums.