ĢENERĀLADVOKĀTA L. A. Hēlhuda [L. A. GEELHOED] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 27. janvārī (1)

Lieta C‑109/04

Karl Robert Kranemann

pret

Land Nordrhein‑Westfalen

(Bundesverwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EKL 39. panta interpretācija attiecībā uz valsts tiesību aktu, atbilstoši kuram valsts ierēdņa praktikanta (“Referendar”) izdevumi, kas tam radušies, ceļojot no tā dzīvesvietas uz prakses vietu, ir jāatlīdzina tikai par brauciena daļu valsts teritorijā – Citā dalībvalstī veikta prakse

I –    Ievads

1.     Šajā lietā Bundesverwaltungsgericht (Federālā Administratīvā tiesa, Vācija) ir iesniegusi Tiesā prejudiciālu jautājumu par valsts tiesiskā regulējuma, kas ierobežo ceļojuma izdevumu atlīdzināšanu juristiem praktikantiem (“Rechtsreferendare”) tikai ar ceļojuma daļu Vācijas teritorijā, saderību ar EKL 39. pantu.

II – Fakti un atbilstošās tiesību normas

A –    Valsts tiesību akti

2.     7. panta 4. punkta ceturtais un piektais apakšpunkts 1988. gada 29. aprīļa Ziemeļreinas‑Vestfālenes zemes (turpmāk tekstā – “Zeme”) aktā Verordnung über die Gewährung von Trennungsentschädigung (noteikumi par atšķirtības pabalsta izmaksu, turpmāk tekstā – “TEVO”) šajā lietā piemērojamā redakcijā noteic, ka dienas naudu un izmitināšanas izdevumus atsaucamiem valsts ierēdņiem (Beamter auf Widerruf), kuri veic praksi un kuri ir nosūtīti uz ārvalsti pēc viņu izvēles, aprēķina tikai pēc tām likmēm, kas attiecas uz ceļojumu valsts teritorijā. Ceļa izdevumus, kas rodas, ceļojot uz šo prakses vietu un no tās, atmaksā tikai brauciena daļā līdz Vācijas robežai un atpakaļ ar parastu transporta veidu un lētākajā klasē (TEVO 6. panta 7. punkts).

3.     Ja TEVO 5. panta 4. punktu piemēro kopā ar 7. panta 7. punktu, tad analogi noteikumi attiecas uz ceļa izdevumiem, kas rodas, atgriežoties mājās prakses laikā.

B –    Prāva un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

4.     Savas juridiskās prakses laikā pirms otrā valsts eksāmena tiesību zinātnēs Vācijā prasītājs pamata prāvā Karls Roberts Krānemans [Karl Robert Kranemann] izvēlējās strādāt četru mēnešu praksē advokātu birojā Londonā. Krānemans tajā laikā dzīvoja Āhenē, Vācijā, un viņa statuss atbilstoši Vācijas tiesībām bija atsaucams valsts ierēdnis.

5.     Šajā laika posmā papildus praktikanta algai Krānemans no atbildētāja pamata prāvā, Zemes, saņēma atšķirtības pabalstu DEM 1686,68 apmērā. Krānemans iesniedza Zemei lūgumu atmaksāt viņam ceļa izdevumus no mājām Āhenē uz prakses vietu un atpakaļ, kā arī ceļa izdevumus par braucienu mājup nedēļas nogalē 1995. gada novembrī, kas kopā veidoja DEM 539,60. Kā atbildi uz šo lūgumu viņš saņēma tikai DEM 83,25, kas atbilst komandējuma dienas naudai un izmitināšanas izdevumiem. It īpaši, tā kā TEVO ierobežoja ceļa izdevumu atmaksu līdz apmēram, kas ir nepieciešams braucienam līdz Vācijas robežai un atpakaļ, un tā kā Āhene tika uzskatīta par Vācijas robežpilsētu, Krānemanam pārējie pieprasītie ceļa izdevumi netika atlīdzināti.

6.     Krānemana prasība, kurā viņš apstrīdēja šo atteikumu, pirmajā instancē un apelācijas instancē tika noraidīta. Tālāk Krānemans to pārsūdzēja Bundesverwaltungsgericht, kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai valsts tiesību noteikums, kas juristam praktikantam, kurš veic daļu savas obligātās apmācību prakses citā dalībvalstī pēc viņa izvēles, piešķir tiesības uz ceļa izdevumu atlīdzināšanu tikai brauciena daļā līdz valsts robežai un atpakaļ, ir saderīgs ar EKL 39. pantu?”

7.     Valsts tiesai jo īpaši radās šaubas šādos jautājumos: 1) Vai juristi praktikanti, kuri ir nokārtojuši pirmo valsts eksāmenu tiesību zinātnēs, tiek uzskatīti par “darba ņēmējiem”? 2) Vai vienkāršu darba devēja atteikumu atlīdzināt ceļa izdevumus prakses laikā ārvalstīs var uzskatīt par attiecīgu darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu EKL 39. panta nozīmē? 3) Vai EKL 39. pants uzliek pienākumu papildus praktikanta pamata ceļa izdevumiem uz prakses vietu un atpakaļ atlīdzināt ceļa izdevumus braucienam mājup? 4) Ja atbilde ir apstiprinoša, vai budžeta apsvērumi var būt likumīgs pamats šādam darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumam?

8.     Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 23. pantu Krānemans, Zeme un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus šajā tiesvedībā.

III – Vērtējums

9.     Uz Bundesverwaltungsgericht iesniegto jautājumu, pēc maniem uzskatiem, vislabāk var atbildēt trijos posmos. Pirmkārt, vai noteikums, uz ko attiecas šī tiesvedība, ietilpst EKL 39. panta formālajā piemērošanas jomā? Otrkārt, ja atbilde ir apstiprinoša, vai šāds noteikums ierobežo brīvu pārvietošanos tiktāl, ka tas nav saderīgs ar EKL 39. pantu? Treškārt, ja atbilde ir apstiprinoša, vai šādam noteikumam ir likumīgs attaisnojums? Es pēc kārtas īsumā apskatīšu katru no šiem jautājumiem.

A –    Vai šāds noteikums ietilpst EKL 39. panta formālajā piemērošanas jomā?

10.   Manuprāt, ir skaidrs, ka tāds noteikums, kāds ir šajā lietā, ietilpst EKL 39. panta formālajā piemērošanas jomā. Šajā sakarā lietas dalībnieku apsvērumos ir uzsvērti trīs iespējamie jautājumi: vai juristi praktikanti ir “darba ņēmēji” EKL 39. panta nozīmē; vai šāda situācija ir dalībvalsts iekšēja lieta, kurai nav pietiekamas saiknes ar Kopienu tiesībām; un vai uz juristiem praktikantiem attiecas EKL 39. panta 4. punktā noteiktais civildienesta izņēmums.

Vai Rechtsreferendare ir “darba ņēmēji” atbilstoši EKL 39. pantam?

11.   Saskaņā ar Zemes apgalvojumu juristu praktikantu sniegtiem pakalpojumiem viņu prakses laikā nav ekonomiskas vērtības un tie nevar būt pamats atlīdzībai šīs judikatūras nozīmē.

12.   Pēc manām domām, šis arguments ir noraidāms.

13.   Ir noteikts, ka Kopienu jēdziens “darba ņēmējs” ir jāinterpretē plaši un jādefinē atbilstoši objektīviem kritērijiem, kuri nošķir darba tiesiskās attiecības pēc attiecīgo personu tiesībām un pienākumiem. Tiesa ir nospriedusi, ka jebkuru darba tiesisko attiecību būtiska īpašība ir tā, ka noteiktu laika posmu persona sniedz pakalpojumus citai personai tās uzraudzībā, par ko pirmā persona saņem atlīdzību. Nedz darba attiecību sui generis raksturs atbilstoši valsts tiesību aktiem, nedz šīs attiecīgās personas produktivitātes līmenis, līdzekļu avots, no kura tiek maksāta atlīdzība, vai atlīdzības ierobežotais lielums neietekmē to, vai persona tiek atzīta par darba ņēmēju Kopienu tiesību nozīmē. (2)

14.   Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka skolotāji praktikanti Vācijā ir kvalificējami kā “darba ņēmēji”, pamatojoties uz to, ka “skolotāju sagatavošana, tāpat kā mācekļa gadi citās specialitātēs, var tikt uzskatīta par praktisku sagatavošanu, kas ir tieši saistīta ar faktisko darbu specialitātē, šis apstāklis neliedz piemērot [39.] panta 1. punktu ar nosacījumu, ka pakalpojums tiek sniegts kā nodarbinātas personas darbība”. (3)

15.   Jo īpaši jāpārbauda, vai juristu praktikantu izpildītās darbības ir reālas un faktiskas, izņemot tik nebūtiskas darbības, ka tās tiešām var uzskatīt par maznozīmīgām darbībām un palīgdarbībām. (4) Manā vērtējumā, šajā prāvā šis nosacījums ir izpildīts turpmāk minēto iemeslu dēļ.

16.   Pirmkārt, tādu juristu praktikantu kā Krānemans izpildītie uzdevumi, kuri var iekļaut, piemēram, dienesta ziņojumu sagatavošanu, juridisko pētniecību un juridisko lietu vešanu, ir jāuzskata par reālu un faktisku pakalpojumu, kas ir sniegts par viņu praksi atbildīgajām personām. It īpaši, kā to ir atzinusi iesniedzējtiesa savā spriedumā, nevar teikt, ka jurista praktikanta prakses laikā izpildītie uzdevumi būtu veikti tikai praktikanta labā, nevis prakses vadītāju labā. (5)

17.   Otrkārt, dienas nauda, ko praktikants saņēma prakses laikā, ir uzskatāma par atlīdzību Tiesas judikatūras nozīmē. Šajā sakarā fakts, ka šī dienas nauda var būt zemāka par atlīdzību par darbu uz pilnu slodzi, netraucē praktikantus uzskatīt par “darba ņēmējiem”, ja vien to veiktās darbības ir reālas un faktiskas. (6) Turklāt daudzi juristi praktikanti no iestādes, kas ir atbildīga par viņu praksi, saņem algu par prakses laikā paveikto darbu, kas arī tiek uzskatīta par atlīdzību šādā nozīmē.

Vai Krānemana lieta ir tikai Vācijas iekšēja lieta?

18.   Zeme norāda, ka situācija pamata prāvā ir dalībvalsts iekšēja lieta, un uz to neattiecas ES tiesības, jo prakses laiks veido tikai daļu no praktikanta mācībām valsts kvalifikācijai tiesību zinātnēs.

19.   Kā ir piebildusi iesniedzējtiesa, šis apgalvojums nav pamatots. Krānemana izvēle pavadīt četrus prakses mēnešus citā dalībvalstī, manuprāt, ir pietiekams “savienojošais faktors”, lai šo lietu iekļautu Kopienu tiesību piemērošanas jomā(7).

Vai ir piemērojams EKL 39. panta 4. punkts?

20.   Iesniedzējtiesa uzdod jautājumu, vai ir iespējams piemērot EKL 39. panta 4. punktu, kurš nosaka, ka EKL 39. pants neattiecas uz nodarbinātību civildienestā.

21.   Pēc maniem uzskatiem ir skaidrs, ka uz juristiem praktikantiem, kāds ir Krānemans, EKL 39. panta 4. punktā minētais izņēmums neattiecas. Šis noteikums ir piemērojams tikai tiem amatiem, kas ietver tiešu vai netiešu piedalīšanos publisko tiesību piešķirto pilnvaru izmantošanā un pienākumos ar mērķi aizsargāt valsts vispārējās intereses vai valsts iestādes intereses, it īpaši tāpēc, ka nodarbinātība iekļauj “īpašas uzticības attiecības” ar valsti. (8)

22.   Manā skatījumā nav tāda pamata, kas ļautu konstatēt šādas uzticības attiecības jurista praktikanta gadījumā. (9) Pēc analoģijas Tiesa spriedumā lietā Reyners uzskatīja, ka darbs advokāta profesijā nav “saistīts ar valsts varas īstenošanu” EKL 45. panta nozīmē. (10) It īpaši tas attiecas uz prakses laiku, kas ir pavadīts privātā uzņēmumā, kāds ir prakses laiks šajā pamata prāvā, kuru Krānemans pavadīja Londonas advokātu birojā. Kā Tiesa ir nospriedusi lietā Komisija/Itālija, “darbs valsts dienestā nav darbs privātpersonas vai juridiskas personas labā, vienalga kādus pienākumus darba ņēmējs veiktu.” (11)

23.   Šo pamatojumu, kas balstās uz darba tiesisko attiecību veidu, patiešām neietekmē Rechtsreferendare formālais atsaucama ierēdņa statuss. Tiesisko attiecību veids starp darba ņēmēju un darba devēju nav noteicošais, lemjot par EKL 39. panta piemērojamību. (12)

B –    Vai šāds noteikums ierobežo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos tiktāl, ka tas ir aizliegts ar EKL 39. pantu?

24.   Nākošais vērtējuma posms attiecas uz to, vai šis noteikums var būt šķērslis darba ņēmēju brīvai pārvietošanās, ņemot vērā to, ka formāli EKL 39. pants attiecas uz tādiem noteikumiem kā šajā lietā.

25.   Šajā sakarā iesniedzējtiesa un Zeme uzskata, ka šāds noteikums faktiski neierobežo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā, jo, tā kā jautājums ir par salīdzinoši mazu naudas summu, tad atteikums segt ceļa izdevumus faktiski neiespaido praktikanta lēmumu doties uz ārvalsti. (13) Proti, apgalvojums tiek pamatots ar faktu, ka mūsdienās Rechtsreferendare bieži izvēlas daļu prakses veikt ārvalstī.

26.   Šo argumentu es neuzskatu par pārliecinošu. Ir skaidrs, ka EKL 39. panta aizliegums attiecas uz valsts tiesību normām, kuras ierobežo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un ir piemērojamas neatkarīgi no attiecīgo darba ņēmēju pilsonības. (14) Kā Tiesa ir nospriedusi, “noteikumi, kuri, pat ja tie ir vienādi piemērojami, aizkavē vai attur dalībvalsts pilsoni atstāt savu izcelsmes valsti, lai izmantotu savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ierobežo šādu brīvību”. (15)

27.   Es nepiekrītu, ka atteikums segt ceļa izdevumus par ārvalstīs pavadīto prakses laiku neattur praktikantu izmantot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos. Jautājums par to, vai darba ņēmējs var tikt atturēts no savu tiesību izmantošanas, ir jāskata, ņemot vērā visus lietas apstākļus. Šajā sakarā, kaut arī attiecīgās naudas summas šajā lietā ir salīdzinoši mazas, tās ir jāaplūko saistībā ar ierobežoto dienas naudu, ko juristi praktikanti saņem prakses laikā, kā to savos apsvērumos ir norādījis Krānemans. Ņemot to vērā, neizmaksātie papildu finanšu līdzekļi, jo es pieņemu, ka visi ceļa izdevumi tiek atmaksāti par praksi Vācijas robežās, bet nevis citā dalībvalstī, var ietekmēt praktikanta lēmumu attiecībā uz EKL 39. pantā noteikto tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanu.

28.   Tādā nozīmē šī lieta līdzinās Komisijas pieminētajai Köbler lietai. Minētajā lietā prasītājs bija nodarbināts Austrijas valsts universitātes profesora amatā, un viņš pieprasīja īpašu algas pielikumu, kas tiek piešķirts ar nosacījumu, ka Austrijas universitātēs ir nostrādāti 15 gadi. Šis pieprasījums tika noraidīts, kaut gan prasītājs bija nostrādājis 15 gadus, jo netika ņemta vērā viņa pieredze citu dalībvalstu universitātēs, toties Austrijas universitātēs vien viņš nebija nostrādājis tik ilgu laiku. Tiesa nosprieda, ka šāda sistēma var radīt šķērsli darba ņēmēju brīvai pārvietošanās. Jo īpaši Tiesa noraidīja argumentu, ka, tā kā attiecīgie Austrijas tiesību akti ietvēra noteikumu, kurš deva iespēju noteikt migrējošiem universitāšu profesoriem augstāku pamatalgu, lai veicinātu ārzemju profesoru pieņemšanu darbā, bieži vien viņu atalgojums ir lielāks nekā Austrijas profesoru atalgojums, pat ja ņem vērā īpašo piemaksu par nostrādātajiem gadiem. Šis apstāklis, pēc Tiesas uzskatiem, nenovērsa to, ka minētais noteikums radīja nevienlīdzīgu attieksmi starp migrējošiem universitāšu profesoriem un Austrijas universitāšu profesoriem un tādējādi tas ierobežoja darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. (16)

29.   Manuprāt, līdzīgu iemeslu dēļ atteikums ārvalstu praksē esošiem praktikantiem atlīdzināt izdevumus par atgriešanos mājās tādos pašos apstākļos kā Vācijā praksē esošiem praktikantiem principā ir darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums. Pat ja pirmajā acumirklī tā var šķist salīdzinoši maza naudas summa, tā tik un tā var ietekmēt praktikanta lēmumu veikt daļu no savas prakses ārvalstīs, pieņemot, ka praktikanta rīcībā ir ierobežoti finanšu līdzekļi.

C –    Vai tādam noteikumam ir attaisnojums, kas padarītu to saderīgu ar EKL 39. pantu?

30.   Šī vērtējuma pēdējais posms attiecas uz to, vai šādu noteikumu var attaisnot, pamatojoties uz sabiedrības interesēm.

31.   Šajā sakarā iesniedzējtiesa savā spriedumā apšauba, vai gadījumā, kad šāds noteikums principā ierobežo darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, šis ierobežojums būtu attaisnojams ar valsts budžeta apsvērumiem. Piebildīšu, ka Zeme pati savos rakstveida apsvērumos nav norādījusi šādu attaisnojumu.

32.   Ir skaidrs, ka tīri ekonomisks pamatojums, ieskaitot valsts budžeta apsvērumus, parasti nav pietiekams attaisnojums darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumam. (17)

33.   Šajā jautājumā Komisija atsaucas uz spriedumu lietā Kohll par EKL 49. panta saderību ar Luksemburgas tiesību normām, kuras atļāva atlīdzināt izdevumus par citā dalībvalstī uzņēmējdarbību veicoša ortodonta zobārstniecības pakalpojumiem, kas bija jāapstiprina apdrošinātās personas sociālās apdrošināšanas iestādei. Šajā lietā, atbildot uz argumentu, ka tāds noteikums bija nepieciešams, lai neizjauktu sociālās nodrošināšanas sistēmas līdzsvaru, Tiesa uzskatīja, ka nevar izslēgt risku būtiski izjaukt dalībvalsts sociālās apdrošināšanas sistēmas līdzsvaru, kas var būt sevišķi svarīgs iemesls sabiedrisko interešu labā, kas var attaisnot šāda veida ierobežojumu. (18)

34.   Es uzsvērtu, ka, pēc manām domām, Tiesas apgalvojums Kohll lietā nekādā veidā neapšauba vispārējo principu, ka ekonomisks iemesls nav pietiekams attaisnojums tiesību uz brīvu pārvietošanos ierobežošanai. Tieši pretēji, Tiesa izsaka šo apgalvojumu saistībā ar īpašu faktu kopumu, proti, kur iespējamais apstrīdētā noteikuma attaisnojums nozīmē atsevišķas valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas vienotības saglabāšanu. Bažas, kas rodas šādā situācijā, būtiski atšķiras no bažām, kas rodas līdzīgi kā šajā lietā, ja aplūkojamā noteikuma mērķis ir valdības budžeta aizsardzība vispār. (19)

35.   Šajā sakarā, protams, ir pareizi apgalvot, ka valsts vai reģiona pārvaldes iestādes var pamatoti ņemt vērā budžeta apsvērumus, pieņemot lēmumu, vai juristiem praktikantiem piešķirt ceļa un citu izdevumu atmaksu un kādā apmērā. Tomēr, šādi rīkojoties, tās saista pienākums ievērot darba ņēmēju brīvas pārvietošanās pamatprincipus, kā tas tika norādīts šo secinājumu 10. un turpmākajos punktos, un jebkurai izvēlētai atmaksas sistēmai ir jāatbilst šim principam.

IV – Secinājumi

36.   Tādējādi uzskatu, ka Tiesai būtu jāsniedz šāda atbilde uz Bundesverwaltungsgericht iesniegto jautājumu:

Valsts tiesību norma, kas paredz Rechtsreferendar ceļa izdevumu atmaksu tikai par braucienu dalībvalsts teritorijā, ir ar EKL 39. pantu nesaderīgs darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojums.

---

1 – Tiesvedības valoda – angļu.

---

2 – Skat. Tiesas 1986. gada 3. jūlija spriedumu lietā 66/85 Lawrie‑Blum/Land Baden‑Württemberg (Recueil, 2121. lpp., 17. punkts); 2004. gada 23. marta spriedumu lietā C‑138/02 Collins (Recueil, I‑2703. lpp., 26. punkts) un 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑456/02 Trojani (Krājums, I‑7573, 16. punkts).

---

3 – Skat. 2. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Lawrie‑Blum, 19. punkts.

---

4 – Skat. 1982. gada 23. marta spriedumu lietā 53/81 Levin/Staatssecretaris van Justitie (Recueil, 1035. lpp., 17. punkts (nepilna laika darbs ir pietiekams, lai iegūtu darba ņēmēja statusu, neraugoties uz to, ka atlīdzība par to ir zemāka nekā garantētais minimālais ienākums attiecīgajā nozarē); 1988. gada 21. jūnija spriedumu lietā 197/86 Brown/Secretary of State for Scotland (Recueil, 3205. lpp.) (apmēram astoņus mēnešus ilgas pirmsuniversitātes profesionālās mācības bija pietiekamas, lai iegūtu darba ņēmēja statusu); 1989. gada 31. maija spriedumu lietā 344/87 Bettray/Staatssecretaris van Justitie (Recueil, 1621. lpp., 15. un 16. punkts); 1992. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑3/90 Bernini/Minister van Onderwijs en Wetenschappen (Recueil, I‑1071. lpp.) (10 nedēļu mācību prakse ir pietiekama, lai iegūtu darba ņēmēja statusu); 2002. gada 19. novembra spriedumu lietā C‑188/00 Kurz (Recueil, I‑10691. lpp., 32. punkts); 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑413/01 Ninni‑Orasche (Recueil, I‑13187. lpp.) un 2. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Trojani, 16. punkts.

---

5 – Pēc analoģijas, kā to norāda Komisija, Tiesa ir nospriedusi, ka pakalpojumi, ko sniedz jurists praktikants, ietilpst Direktīvas 76/207 par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, piemērošanas jomā: 2000. gada 7. decembra spriedums lietā C‑79/99 Schnorbus (Recueil, I‑10997. lpp., 28. punkts), kurā Tiesa nosprieda, ka Rechtsreferendar praktiskās apmācības ir “mācību laika posms un obligāts priekšnoteikums darbam juridiskajā dienestā tiesu sistēmā vai augstākajā civildienestā” un tādējādi tās ietilpst Direktīvas 76/207 piemērošanas jomā.

---

6 – Skat. 4. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus.

---

7 – Skat. pēc analoģijas pilsoņu brīvas pārvietošanās kontekstā 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑224/98 D´Hoop (Recueil, I‑6191. lpp., 30. punkts): “Tiktāl, ciktāl Eiropas Savienības pilsonim visu dalībvalstu tiesību aktos ir jāsaņem tāda pati attieksme kā tādā pašā situācijā esošiem citu dalībvalstu pilsoņiem, ar brīvu pārvietošanos nebūtu saderīga situācija, kurā attieksme pret pilsoni viņa dalībvalstī būtu nelabvēlīgāka nekā tad, ja tas nebūtu izmantojis Līguma piedāvātās iespējas saistībā ar brīvu pārvietošanos.” Skat. arī 1999. gada 26. janvāra spriedumu lietā C‑18/95 Terhoeve (Recueil, I‑345. lpp., 27. punkts).

---

8 – 1980. gada 17. decembra spriedums lietā 149/79 Komisija/Beļģija (Recueil, 3881. lpp.). Tāpat skatīt ģenerāladvokātes K. Štiksas‑Haklas [Stix‑Hackl] secinājumus lietā C‑405/01 Colegio de Oficiales de la Marina Mercante Española (2003. gada 30. septembra spriedums, Recueil, I‑10391. lpp.).

---

9 – Uzsveru, ka atbildētāja pamata prāvā nav iesniegusi nevienu argumentu par to, ka EKL 39. panta 4. punkts attiecas uz šo situāciju.

---

10 – 1974. gada 21. jūnija spriedums lietā 2/74 Reyners/État belge (Recueil, 631. lpp.).

---

11 – 2001. gada 31. maija spriedums lietā C‑283/99 Komisija/Itālija (Recueil, I‑4363. lpp., 25. punkts).

---

12 – Kā Tiesa norādījusi 1974. gada 21. februāra spriedumā lietā 152/73 Sotgiu/Deutsche Bundespost (Recueil, 153. lpp., 5. punkts): “Gadījumā, ja noteikumā, uz kuru ir veikta atsauce, tas nav nošķirts, tad ir vienalga, vai darba ņēmējs ir nodarbināts kā strādnieks (ouvrier), kā darbinieks (employé), vai kā ierēdnis (functionnaire), kā arī, vai viņš ir nodarbināts, pamatojoties uz privāttiesībām vai publiskajām tiesībām. Šie juridiskie apzīmējumi valsts tiesību aktos var mainīties atkarībā no valsts likumdevēja vēlmes, un tādēļ tie nevar būt Kopienu tiesību interpretācijas kritērijs.”

---

13 – Piemēram, Krānemana gadījumā – pieprasītie ceļa izdevumi atbilst DEM 539,60, bet Krānemans no Zemes saņēma DEM 1 686,68 kā atšķirtības pabalstu par šo pašu prakses periodu.

---

14 – 1995. gada 15. decembra spriedums lietā C–415/93 Union royale belge des sociétés de football association u.c./Bosman u.c. (Recueil, I‑4921. lpp.); 2000. gada 27. janvāra spriedums lietā C‑190/98 Graf (Recueil, I‑493. lpp., 18. punkts); 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑387/01 Weigel (Recueil, I‑4981. lpp., 52. punkts). Skatīt arī EKL 39. panta 3. punktu, kas nosaka, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās ietver “tiesības, ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem [..], tiesības šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā [..]”.

---

15 – 14. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Graf, 23. punkts.

---

16 – Tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑224/01 Köbler (Recueil, I‑10239.  lpp., 75. un 76. punkts). Tiesa nosprieda, ka “pilnīgs atteikums atzīt darba laiku universitātes profesora amatā dalībvalstī, kas nav Austrijas Republika, ir Austrijas darba ņēmēju brīvas pārvietošanās šķērslis tiktāl, ciktāl tas attur no izbraukšanas no valsts nolūkā izmantot šo brīvību” (74. punkts). Līdzīgi Sotgiu spriedumā, kas minēts 12. zemsvītras piezīmē, Tiesa uzskatīja, ka atšķirtības pabalsts ietilpst “darba apstākļu” jēdzienā Regulas Nr. 1612/68 nozīmē tiktāl, ciktāl tas veido papildu atlīdzību, ko darba ņēmējam piešķir par sagādātajām neērtībām sakarā ar nošķirtību no mājām (8. punkts).

---

17 – Skat., piemēram, Tiesas 1988. gada 26. aprīļa spriedumu lietā 352/85, Bond van Adverteerders/État néerlandais (Recueil, 2085. lpp., 34. punkts) (pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus nevar pamatot ar to, ka ir nepieciešams nodrošināt valsts sabiedriskā fonda ienākumu no šīs dalībvalsts sabiedrībai domātās reklāmas); 1997. gada 5. jūnija spriedumu lietā C‑398/95, Syndesmos ton ne Elladi Touristikon Grafeuon/Ypourgos Ergasias (Recueil, I‑3091. lpp.) (mērķis nodrošināt mieru rūpniecībā, kas izbeigtu kolektīvo darba strīdu un novērstu jebkādu nelabvēlīgu ietekmi uz ekonomikas nozari un tādējādi uz valsts ekonomiku, ir ekonomisks mērķis, un tas nav pietiekams attaisnojums pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumam); ģenerāladvokātes K. Štiksas‑Haklas [Stix‑Hackl] secinājumus lietā C‑42/02 Lindmann, (2003. gada 13. novembra spriedums, Recueil, I‑13519. lpp., 88. punkts) (ekonomiska interese azartspēlēs, ieskaitot labdarības projektu finansēšanu, nav likumīgs attaisnojums pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumam). Skat. saistībā ar vienlīdzīgu attieksmi pret dzimumiem Tiesas 1994. gada 24. februāra spriedumu lietā C‑343/92 Roks u.c./Bestuur van de Bedrifsvereniging voor de Gezondheid,Geestelijke en Maatschappelijke Belangen u.c. (Recueil, I‑571. lpp.) un 2000. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑226/98 Jørgensen (Recueil, I‑2447. lpp.).

---

18 – Tiesas 1998. gada 28. aprīļa spriedums lietā C‑158/96 Kohll/Union des caisses de maladie (Recueil, I‑1931. lpp., 42. punkts). Tomēr, pamatojoties uz lietas faktiskajiem apstākļiem, Tiesa uzskatīja, ka citā dalībvalstī radušos zobārstniecības izdevumu atlīdzināšanai saskaņā ar apdrošinātājas dalībvalsts noteikto likmi (konkrētajā gadījumā, Luksemburgas) nebija “būtiskas ietekmes” uz Luksemburgas sociālās nodrošināšanas sistēmu.

---

19 – Jebkurā gadījumā es vēlos norādīt, ka Vācijas robežu nozīmēšana par “pārtraukšanas punktu” ceļa izdevumu atlīdzināšanai no budžeta viedokļa šķiet patvaļīga un tai nav tāda rakstura, kas noteikti izslēgtu to ceļa izdevumu atlīdzināšanu, kas ir lielāki par citiem izdevumiem. Protams, kā norādīja Krānemans, praktikanta ceļa izdevumi no vienas Vācijas robežas līdz otrai (piemēram, no Minhenes līdz Berlīnei) tikpat labi vairākos gadījumos var pārsniegt ceļa izdevumus pāri robežai uz citu dalībvalsti (piemēram, no Āhenes uz Ljēžu).