PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2004. gada 30. septembrī

Lieta T‑16/03

Albano Ferrer de Moncada

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Ierēdņi – Novērtējuma ziņojums – Procedūras pārkāpumi – Pamatojums – Ziņojuma atcelšana – Nodarītā kaitējuma atlīdzināšana

Pilns teksts franču valodā II - 0000

Priekšmets:         Prasības priekšmets ir, pirmkārt, lūgums atcelt prasītāja novērtējuma ziņojumu par 1995./1997. gadu un, otrkārt, lūgums atlīdzināt zaudējumus.

Nolēmums:         Atcelt prasītāja novērtējuma ziņojumu par 1995./1997. gadu. Komisijai prasītājam jāsamaksā EUR 1000. Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Kopsavilkums

1.     Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Sastādīšana – Pienākuma veikt sarunu starp vērtētāju un vērtējamo pārkāpums – Būtisku formas noteikumu pārkāpums

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

2.     Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Sastādīšana – Apelācijas instances vērtētāja nomaiņa, kas notiek tāpēc, ka iepriekšējais kompetentais apelācijas instances vērtētājs atstāj iestādi – Saruna starp apelācijas instances vērtētāju un vērtējamo – Jaunā apelācijas instances vērtētāja pienākums

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

3.     Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Sastādīšana – Saruna starp vērtētāju un vērtējamo – Tieša kontakta nepieciešamība – Telefoniskas sarunas vai vēstuļu apmaiņas nepietiekamība

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

4.     Ierēdņi – Novērtējums – Novērtējuma ziņojums – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība – Gadījums, kas prasa īpašu pamatojumu

(Civildienesta noteikumu 43. pants)

5.     Ierēdņi – Prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Apstrīdētā akta atcelšana, kas nenodrošina pienācīgu atlīdzību par morālo kaitējumu – Sistemātisks sarunas atteikums novērtējuma procedūras ietvaros

1.     Saruna starp vērtētāju vai apelācijas instances vērtētāju, no vienas puses, un vērtējamo, no otras puses, ko paredz Komisijas pieņemtie vispārējie noteikumi par Civildienesta noteikumu 43. panta piemērošanu, izriet no ierēdņa aizstāvības tiesībām novērtējuma procedūrā, kas attiecas uz viņu, un tās pilnīga neesamība tādējādi veido būtisku formas pārkāpumu, kas pamato novērtējuma ziņojuma atcelšanu.

(skat. 31., 32. un 46. punktu)

2.     Ja Komisijas pieņemtajos vispārējos noteikumos par Civildienesta noteikumu 43. panta piemērošanu paredzētās apelācijas ietvaros vērtētājs, kam bija jāpilda apelācijas instances vērtētāja pienākumi attiecībā uz novērtējumam pakļauto laika periodu, starplaikā ir atstājis iestādi, par apelācijas instances vērtētāju jāieceļ vērtējamā hierarhiski augstākstāvošais ierēdnis, kas tāds ir novērtējuma ziņojuma sastādīšanas brīdī, un viņam ir pienākums pēc iespējas konsultēties ar iepriekšējo vērtētāju. No tā izriet, ka sarunai starp apelācijas instances vērtētāju un vērtējamo, ko paredz minētie vispārējie noteikumi, obligāti jānotiek ar apelācijas instances vērtētāju, kas tāds ir novērtējuma ziņojuma sastādīšanas brīdī.

(skat. 37. punktu)

3.     Telefona saruna vai, a fortiori, vēstuļu apmaiņa nav uzskatāma par Komisijas pieņemtajos vispārējos noteikumos par Civildienesta noteikumu 43. panta piemērošanu paredzēto vērtējamā uzklausīšanu. Pats šīs sarunas raksturs un mērķis paredz tiešu kontaktu starp vērtējamo un vērtētāju. Bez tiešas sarunas novērtējums nespēj pilnībā izpildīt savu cilvēkresursu vadības un attiecīgās personas profesionālās izaugsmes pavadinstrumenta funkciju. Turklāt tikai šāds kontakts spēj sekmēt atklātu un padziļinātu sarunu starp vērtētāju un vērtējamo, tiem ļaujot, no vienas puses, precīzi apzināt to iespējamo atšķirīgo viedokļu raksturu, iemeslus un apjomu un, no otras puses, nonākt pie labākas savstarpējas saprašanās.

(skat. 38., 39. un 41. punktu)

4.     Administrācijai ir pienākums pietiekami un detalizēti pamatot novērtējuma ziņojumus. Noteiktos gadījumos šim pamatojumam jāpievērš īpaša rūpība.

Tādējādi novērtējuma ziņojums ir īpaši jāpamato, ja vērtētājs neievēro novērtējumu apvienotās komitejas rekomendācijas un ja tās viedoklī minēti īpaši apstākļi, kas var likt apšaubīt sākotnējā vērtējuma spēkā esamību vai pamatotību un tādēļ prasa īpašu apelācijas instances vērtētāja vērtējumu attiecībā uz iespējamajiem secinājumiem, kas no šiem apstākļiem jāizdara.

Īpaša vērība jāpievērš arī tāda novērtējuma pamatojumam, kas satur mazāk labvēlīgu vērtējumu nekā tas, kas bija ietverts iepriekšējā novērtējuma ziņojumā. Iestādes konstatētā pasliktināšanās ir jāpamato tādā veidā, kas ļauj ierēdnim novērtēt tās pamatotību un vajadzības gadījumā – Pirmās instances tiesai veikt savu kontroli.

Visbeidzot, īpašs pamatojums jo īpaši tiek prasīts gadījumā, ja novērtējuma ziņojuma sastādīšana notiek ar aizkavēšanos un ja vērtētājs vairs nav hierarhiski augstākstāvošais ierēdnis, kas tāds bija novērtējumam pakļautajā laika periodā. Pamatojumam jāļauj saskatīt, ka iestāde ir ievērojusi garantijas, kas ir nepieciešamas, lai novērtēšana varētu notikt, balstoties uz precīziem un uzticamiem kritērijiem. Tam arī jāatspoguļo vērtētāja pienākums rīkoties apdomīgi.

(skat. 49., 50., 53. un 54. punktu)

Atsauces: Pirmās instances tiesa, 2002. gada 12. jūnijs, T‑187/01 Mellone/Komisija, Recueil FP, I‑A‑81. lpp. un II‑389. lpp., 27. un 33. punkts; Pirmās instances tiesa, 2003. gada 5. novembris, T‑98/02 Lebedef‑Caponi/Komisija, Recueil FP, I‑A‑277. lpp. un II‑1343. lpp., 61. punkts

5.     Morālais kaitējums, ko ierēdnim nodarījis nepareizs novērtējuma ziņojums, netiek pienācīgi un pietiekami atlīdzināts ar šī ziņojuma atcelšanu, ja pārkāpjot materiālās tiesības tikt uzklausītam, attiecīgajai personai paredzētās sarunas neesamībai ir bijis sistemātisks raksturs, turklāt par spīti novērtējumu apvienotās komitejas viedoklim un jo īpaši tās uzstāšanai uz to, ka iniciatīvai, lai labotu profesionāli un saskarsmes ziņā stipri pasliktinājušos situāciju, jānāk no augšas.

(skat. 68. punktu)