Lieta C-350/03

Elisabeth Schulte un Wolfgang Schulte

pret

Deutsche Bausparkasse Badenia AG

(Landgericht Bochum lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Patērētāju tiesību aizsardzība – Sliekšņa darījumi – Nekustamā īpašuma pirkums – Ieguldījums, ko finansē ar hipotekāro kredītu – Atteikuma tiesības – Atteikuma sekas

Ģenerāladvokāta Filipa Ležē [Philippe Léger] secinājumi, sniegti 2004. gada 28. septembrī 

Tiesas spriedums (virspalāta) 2005. gada 25. oktobrī 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Tiesību aktu tuvināšana – Patērētāju tiesību aizsardzība – EKL 95. panta 3. punkts – Noteikums, uz ko nevar atsaukties kā uz tiešu pamatu dalībvalsts pienākumiem

(EKL 95. panta 3. punkts)

2.     Tiesību aktu tuvināšana – Patērētāju tiesību aizsardzība gadījumos, kad līgumi ir noslēgti ārpus uzņēmuma telpām – Direktīva 85/577 – Piemērošanas joma – Nekustamā īpašuma pirkuma līgumi, kas ir kapitālieguldījuma sastāvdaļa, ko finansē ar kredītu – Izslēgšana

(Padomes Direktīvas 85/577 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts)

3.     Tiesību aktu tuvināšana – Patērētāju tiesību aizsardzība gadījumos, kad līgumi ir noslēgti ārpus uzņēmuma telpām – Direktīva 85/577 – Aizdevuma līgums nekustamā īpašuma iegādei – Atteikums – Sekas – Pienākums nekavējoties atmaksāt aizdevumu un procentus – Pieļaujamība

(Padomes Direktīvas 85/577 4., 5. un 7. pants)

1.     EKL 95. panta 3. punkts, kas noteic, ka Komisija šī panta 1. punktā paredzētajos priekšlikumos, kuri attiecas uz patērētāju tiesību aizsardzību, par galveno uzskata augstu aizsardzības līmeni un ka saskaņā ar attiecīgajām pilnvarām arī Eiropas Parlaments un Padome tiecas sasniegt šo mērķi, ir adresēts dažādām iestādēm, kurām katrai ir sava loma Kopienu likumdošanas procesos. Tādējādi uz šo noteikumu nevar atsaukties kā uz tiešu pamatu dalībvalsts pienākumiem. Labākajā gadījumā šo noteikumu var izmantot kā interpretācijas elementu aktam, kas pieņemts, pamatojoties uz EKL 95. pantu.

(sal. ar 59. un 61. punktu)

2.     Direktīvas 85/577 par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas no Direktīvas piemērošanas jomas izslēdz līgumus, kas saistīti ar nekustamā īpašuma pirkumu, pat ja tie ir uzskatāmi vienkārši par kapitālieguldījuma sastāvdaļu, kurā finansējumu nodrošina ar kredītu un saistībā ar kuru pārrunas pirms līgumu noslēgšanas – gan attiecībā uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, gan tikai un vienīgi uz tā finansēšanai paredzētā aizdevuma līgumu – ir notikušas sliekšņa darījuma ietvaros.

(sal. ar 81. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.     Lai gan saskaņā ar 7. pantu Direktīvā 85/577 par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, dalībvalstu pienākums ir noteikt patērētāja līguma atteikuma tiesiskās sekas, šīs pilnvaras ir jāizmanto, ievērojot Kopienu tiesības, jo īpaši Direktīvā noteiktās, kas interpretētas saskaņā ar tās mērķiem un lietderīgas iedarbības apsvērumiem.

Šajā sakarā, runājot par aizdevuma līgumu nekustamā īpašuma iegādei, minētā direktīva neaizliedz:

–      valsts tiesību noteikumus, kas kā vienīgās aizdevuma līguma atteikuma sekas paredz tā atcelšanu, pat ja tas ir saistīts ar kapitālieguldījumiem, kuros aizdevums vispār netiktu izsniegts bez nekustamā īpašuma iegādes;

–      to, ka patērētājam, kas ir izmantojis savas atteikuma tiesības saskaņā ar minēto direktīvu, ir jāatmaksā aizdevējam aizdevuma summa, kaut arī atbilstoši izstrādātajam kapitālieguldījuma plānam aizdevuma mērķis ir tikai un vienīgi finansēt nekustamā īpašuma iegādi un tas ir tieši pārskaitīts šī īpašuma pārdevējam;

–      to, ka tiek prasīts, lai aizdevuma summa tiek atmaksāta nekavējoties;

–      to, ka valsts tiesību akti hipotekārā kredīta līguma atteikuma gadījumā uzliek patērētājam pienākumu ne tikai atmaksāt saskaņā ar līgumu saņemtās summas, bet arī samaksāt aizdevējam kredīta procentus atbilstoši tirgū esošajai likmei. Tomēr gadījumā, kad patērētājs, ja banka būtu ievērojusi pienākumu informēt patērētāju par viņa atteikuma tiesībām, būtu varējis izvairīties no riskiem, kas ir saistīti ar ieguldījumiem, Direktīvas 4. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, lai to tiesību akti aizsargātu patērētājus, kuri nebija varējuši izvairīties no šādiem riskiem, un veikt tādus pasākumus, kas ļauj viņiem izvairīties no šādu risku īstenošanās sekām.

(sal. ar 69., 81., 88., 89., 93., 103. punktu un rezolutīvās daļas 2) un 3) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2005. gada 25. oktobrī (*)

Patērētāju tiesību aizsardzība – Sliekšņa darījumi – Nekustamā īpašuma pirkums – Ieguldījums, ko finansē ar hipotekāro kredītu – Atteikuma tiesības – Atteikuma sekas

Lieta C‑350/03

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Landgericht Bochum (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 29. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 8. augustā, tiesvedībā

Elisabeth Schulte,

Wolfgang Schulte

pret

Deutsche Bausparkasse Badenia AG.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann] un A. Ross [A. Rosas], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann] (referents), R. Šintgens [R. Schintgen], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] un K. Lēnartss [K. Lenaerts],

ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],

sekretāre M. F. Kontē [M.‑F. Contet], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 15. jūnijā,

ņemot vērā mutvārdu apsvērumus, ko sniedza:

–       Šultes [Schulte] kunga un kundzes vārdā – M. Kohs [M. Koch] un M. Bekmans [M. Beckmann], Rechtsanwälte,

–       Deutsche Bausparkasse Badenia AG vārdā – M. Paps [M. Pap] un N. Gross [N. Gross], Rechtsanwälte,

–       Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.‑D. Plessing], A. Ditrihs [A. Dittrich] un P. K. Millers‑Grafs [P.‑C. Müller‑Graff], pārstāvji,

–       Francijas valdības vārdā – R. Lūsli‑Suransa [R. Loosli‑Surrans], pārstāve,

–       Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz A. Čingolo [A. Cingolo], avvocato dello Stato,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – J. Saks [J. Sack] un Ž. P. Kepēns [J.‑P. Keppenne], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 28. septembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 95. panta 3. punktu, kā arī Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvu 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva”), un jo īpaši tās 3. panta 2. punktu, 4., 5. un 7. pantu.

2       Šis lūgums tika iesniegts prāvas ietvaros starp Šultes kungu un kundzi pret Deutsche Bausparkasse Badenia AG (turpmāk tekstā – “banka”) par hipotekārā kredīta līguma, ko šie laulātie noslēguši bankā, atteikuma sekām atbilstoši valsts tiesībām, kas piemērojamas sliekšņa darījumu jomā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3       Direktīvas mērķis ir piedāvāt dalībvalstu patērētājiem aizsardzības minimumu sliekšņa darījumu jomā, lai tos aizsargātu pret risku, kas izriet no īpašajiem apstākļiem, noslēdzot līgumus ārpus uzņēmēja telpām. Direktīvas preambulas ceturtajā un piektajā apsvērumā ir noteikts:

“[..] ārpus tirgotāja uzņēmuma telpām noslēgto līgumu īpatnība ir tāda, ka parasti tirgotājs pats uzsāk līguma apspriešanu, kam patērētājs nav gatavs vai ko tas negaida; [..] patērētājam bieži nav iespējas salīdzināt piedāvājuma kvalitāti un cenu ar citiem piedāvājumiem; [..]

[..] jānodrošina patērētājam atteikuma tiesības vismaz septiņas dienas, lai dotu viņam iespēju izvērtēt saistības, kas izriet no līguma”.

4       Direktīvas 1. panta 1. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva attiecas uz līgumiem, saskaņā ar kuriem tirgotājs patērētājam piegādā preces vai sniedz pakalpojumus un kurus noslēdz:

[..]

–       tirgotāja veikta apmeklējuma laikā:

i)      patērētāja mājās vai cita patērētāja mājās;

[..]

ja apmeklējums nenotiek pēc patērētāja izteikta pieprasījuma.”

5       Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Šī direktīva neattiecas uz:

a)      nekustamā īpašuma būvniecības, pirkuma un nomas līgumiem vai līgumiem par citām tiesībām attiecībā uz nekustamo īpašumu.

[..]”

6       Direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“Darījumos, uz kuriem attiecas 1. pants, tirgotājiem ir jādod patērētājiem rakstveida paziņojums par to atteikuma tiesībām 5. pantā noteiktajā laikā, paziņojumā norādot tās personas vārdu un adresi, pret kuru šādas tiesības var izmantot.

Šādu paziņojumu datē un tajā norāda ziņas, pēc kurām var identificēt līgumu. To nodod patērētājam:

a)      gadījumā, kas paredzēts 1. panta 1. punktā – līguma noslēgšanas laikā;

[..].

Dalībvalstis nodrošina, lai to valstu tiesību aktos būtu paredzēti attiecīgi patērētāju tiesību aizsardzības pasākumi tajos gadījumos, kad šajā pantā minētā informācija nav sniegta.”

7       Direktīvas 5. pantā ir noteikts:

“1. Patērētājam ir tiesības ne mazāk kā septiņu dienu laikā no dienas, kad patērētājs saņēmis 4. pantā minēto paziņojumu, atteikties no darījuma saistībām, saskaņā ar valsts tiesību aktos noteikto procedūru, nosūtot paziņojumu.

[..]

2. Paziņojuma nosūtīšana atbrīvo patērētāju no jebkādām saistībām, kas izriet no izbeigtā līguma.”

8       Direktīvas 7. pantā ir paredzēts – “[ja] patērētājs izmanto atteikuma tiesības, šāda atteikuma likumīgo spēku [tiesiskās sekas] nosaka valsts tiesību akti, jo īpaši tie, kas attiecas uz maksājumu atlīdzību par piegādātām precēm un pakalpojumiem un uz saņemto preču atdošanu atpakaļ”.

9       Direktīvas 8. pantā ir noteikts, ka tā “neliedz dalībvalstīm pieņemt vai saglabāt spēkā labvēlīgākus patērētāju aizsardzības noteikumus jomā, uz kuru attiecas šī direktīva”.

 Tiesas judikatūra

10     2001. gada 13. decembra spriedumā lietā Heininger (C‑481/99, Recueil, I‑9945. lpp.) Tiesa interpretēja Direktīvu no trīs aspektiem.

11     Vispirms Tiesa lēma, ka Direktīva attiecas uz hipotekāro kredītu līgumiem, proti, uz kredītu līgumiem, kuri domāti nekustamā īpašuma iegādes finansēšanai. Minētā sprieduma 32. punktā Tiesa nolēma – pat ja šāds līgums ir saistīts ar tiesībām attiecībā uz nekustamo īpašumu, jo piešķirtais aizdevums jāgarantē ar nekustamā īpašuma nodrošinājumu, šī līguma iezīme nav pietiekama, lai uzskatītu, ka minētais līgums ir par tiesībām attiecībā uz nekustamo īpašumu Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

12     Tiesa tālāk atgādināja, ka patērētājam, kas ir noslēdzis hipotekārā kredīta līgumu kā sliekšņa darījumu, ir Direktīvas 5. pantā noteiktās atteikuma tiesības. Šī sprieduma 35. punktā Tiesa precizēja, ka attiecībā uz sekām, kas rodas no iespējamā hipotekārā kredīta līguma atteikuma, kas notiek saskaņā ar šo direktīvu attiecībā uz nekustama īpašuma pirkuma līgumu un nekustamā īpašuma nodrošinājumu, ir piemērojamas valsts tiesības.

13     Tiesa, visbeidzot, norādīja, ka septiņu dienu termiņš atteikuma izmantošanai ir jāaprēķina, sākot no brīža, kad patērētājs no tirgotāja ir saņēmis informāciju par viņa atteikuma tiesībām. Iepriekš minētā sprieduma Heininger 48. punktā Tiesa lēma, ka Direktīva iestājas pret to, ka valsts likumdevējs šīs direktīvas 5. pantā noteikto atteikuma tiesību izmantošanai paredz viena gada termiņu no līguma noslēgšanas dienas, ja patērētājs nav saņēmis minētās direktīvas 4. pantā paredzēto informāciju.

 Valsts tiesiskais regulējums

14     Direktīvu Vācijas tiesībās transponēja 1986. gada 16. janvāra likums par sliekšņa darījumu un līdzīgu darījumu atteikumu (Gesetz über den Widerruf von Haustürgeschäften und ähnlichen Geschäften, BGBl.  1986 I, 122. lpp., turpmāk tekstā – “HWiG”).

15     HWiG 1. panta 1. punkts – redakcijā, kas bija spēkā pamata lietas faktisko apstākļu laikā – paredzēja:

“Gribas izteikums par līguma noslēgšanu attiecībā uz maksas pakalpojumu, ko patērētājs, kas uz to pamudināts:

1. izteicis mutvārdos darba vietā vai privātā dzīvesvietā,

[..]

stājas spēkā tikai tad, ja patērētājs rakstveidā nav to atsaucis vienas nedēļas laikā.”

16     HWiG 3. pantā ir noteikts:

“1)      Atteikuma gadījumā katrai no pusēm ir jāatdod atpakaļ saņemtais. Atteikuma tiesības saglabājas lietas sabojāšanās, bojāejas vai citas atdošanas neiespējamības gadījumā. Ja patērētājs ir atbildīgs par sabojāšanos, bojāeju vai citu atdošanas neiespējamību, viņam ir jāatlīdzina otrai līguma pusei lietas vērtības starpība vai lietas vērtība.

2)      Ja patērētājs nav informēts saskaņā ar 2. pantu un ja tas nav citādā veidā zinājis par savām atteikuma tiesībām, viņš ir atbildīgs par sabojāšanos, bojāeju vai citu neiespējamību tikai tad, ja viņš nav ievērojis tādu rūpību, kādu viņš piemēro attiecībā uz savām lietām.

3)      Par lietas nodošanu lietošanā vai izmantošanu, kā arī par citiem pakalpojumiem līdz atteikuma tiesību realizēšanas brīdim ir jāatlīdzina to vērtība; lietas vai cita pakalpojuma vērtības samazinājums, kas radies atbilstošas izmantošanas rezultātā, nav ņemams vērā.

4)      Patērētājs var prasīt no otras puses atlīdzināt lietai veiktos nepieciešamos izdevumus.”

17     Turklāt Vācijas likumdevējs ir transponējis Padomes 1986. gada 22. decembra Direktīvu 87/102/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu (OV 1987, L 42, 48. lpp.), pieņemot 1990. gada 17. decembra Likumu par patēriņa kredītu (Verbraucherkreditgesetz, BGBl.  1990 I, 2840. lpp., turpmāk tekstā – “VerbrKrG”). Šis likums tā sākotnējā redakcijā bija spēkā pamata lietas faktisko apstākļu laikā un līdz 2000. gada 30. septembrim. 

18     VerbrKrG 9. pantā ir noteikts:

“1.      Pirkuma līgums ir ar kredīta līgumu saistīts darījums, ja kredīts kalpo pirkuma cenas finansēšanai un abi līgumi ir uzskatāmi par saimnieciski vienotu darījumu. Darījums tiek uzskatīts par saimnieciski vienotu citastarp tad, ja kredīta līguma noformēšanā vai noslēgšanā kredīta izsniedzējs sadarbojas ar pārdevēju.

2.      Patērētāja gribas izteikums attiecībā uz saistīto pirkuma līgumu ir spēkā tikai tad, ja patērētājs savu gribas izteikumu par kredīta līguma noslēgšanu nav atsaucis saskaņā ar 7. panta 1. punktu.

Paziņojumā par atteikuma tiesībām [..] ir jānorāda, ka atteikuma gadījumā spēkā nav arī ar kredīta līgumu saistītais pirkuma līgums. [..] Ja kredīta neto summa jau ir samaksāta pārdevējam, attiecībā uz atteikuma tiesiskajām sekām kredīta izsniedzējs pret patērētāju uzņemas pārdevēja tiesības un pienākumus, kas izriet no pirkuma līguma [..].

[..]”

19     VerbrKrG 3. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Turklāt nav piemērojami

[..]

2.      4. panta 1. punkta ceturtā teikuma 1. apakšpunkta b) daļa, kā arī 7., 9. un 11.–13. pants attiecībā uz kredīta līgumiem, saskaņā ar kuriem kredīts ir atkarīgs no ķīlas tiesību nodrošinājuma un kredīts tiek piešķirts saskaņā ar nosacījumiem, kas parasti tiek piemēroti kredītiem, kas tiek piešķirti pret nekustamā īpašuma ķīlu, un to finansēšanas starpniecībai [..].”

 Pamata prāva

20     Atbilstoši lēmumam par prejudiciāla jautājuma uzdošanu banka kopš 1980. gadu beigām finansē veco dzīvokļu iegādi. Tas parasti attiecas uz nekustamo īpašumu, kas atradās 60. un 70. gadu sociālās apbūves dzīvokļos, kurus Allgemeine Wohnungsvermögens AG bija nopirkusi, daļēji izremontējusi un piedāvāja pārdošanā. Sabiedrība Heinen & Biege GmbH (turpmāk tekstā –“Heinen & Biege”), kas rīkojās kā nekustamā īpašuma pakalpojumu un finansēšanas starpnieks, nodarbojās ar šo dzīvokļu pārdošanu un finansēšanas starpniecību.

21     Šādas tirdzniecības ietvaros 1992. gada februārī ar Šultes kungu un kundzi sazinājās Heinen & Biege pārstāvis, kurš viņiem piedāvāja kapitālieguldījuma veidu, iegādājoties nekustamo īpašumu, kas tiek finansēts ar kredītu. Pārdotajā dzīvoklī jādzīvo trešām personām, un nodokļu apsvērumu dēļ tā iegāde pilnībā jāfinansē no aizdevumu līdzekļiem.

22     1992. gada 28. aprīlī laulātie Šultes iegādājās dzīvokli par DEM 90 519. Pirkuma līgums tika parakstīts pie notāra atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam šajā jomā.

23     Tikai un vienīgi šī pirkuma finansēšanas nolūkos laulātie Šultes 1992. gada 7. aprīlī noslēdza bankā aizdevuma līgumu par DEM 105 000, kam par nodrošinājumu kalpoja iegādātā nekustamā īpašuma ķīlas tiesības tādā pašā apmērā, kas tika apstiprinātas ar 1992. gada 8. maija notariālu aktu. Šajā aktā laulātie Šultes personīgi uzņēmās atbildību par nekustamā īpašuma ķīlas tiesību summas samaksāšanu un piekrita aizdevuma līguma tūlītējai piespiedu izpildei pret visu savu īpašumu. Pēc bankas pieprasījuma viņiem bija jāpievienojas kopējai īres maksu sistēmai, kurai bija jānodrošina dzīvojamā kompleksa kopējo īres maksu ienākumu vienlīdzīga sadale.

24     Turklāt viņi apņēmās noslēgt bankā divus būvniecības krājlīgumus (Bausparvertrag), no kuriem katrs aptvēra pusi no aizdevuma summas. Tika panākta vienošanās, ka aizdevuma atmaksāšana jāveic tikai pēc pirmā būvniecības krājlīguma piešķiršanas. Aizdevuma līgumā nebija nekādas informācijas par atteikuma tiesībām saskaņā ar HWiG.

25     Pēc visu līgumu noslēgšanas un aizdevuma līgumā paredzēto nodrošinājumu noformēšanas banka atbilstoši laulāto Šultu rakstiskajiem norādījumiem pārskaitīja summu DEM 101 850 apmērā tieši nekustamā īpašuma pārdevējai sabiedrībai.

26     Kad Šultes kungs un kundze nespēja pildīt savas ikmēneša maksājumu saistības atbilstoši aizdevuma līgumam, banka lauza šo līgumu, pieprasīja nekavējoties atmaksāt aizdevumu un sakarā ar tā nesamaksāšanu veica šī līguma piespiedu izpildi, pamatojoties uz 1992. gada 8. maija notariālo aktu.

27     2002. gada novembrī laulātie Šultes atsauca aizdevuma līgumu, balstoties uz HWiG 1. pantu, un ierosināja tiesvedību Landgericht Bochum (Bohumas Apgabaltiesa) pret piespiedu izpildi.

28     Viņi šajā tiesā apgalvoja, ka 1992. gada februārī ar viņiem mājās esot sazinājies Heinen & Biege pārstāvis, kurš tiem piedāvājis nodokļu ietaupīšanas plānu, un vēlāk pēc neilga laika atkal viņu privātajā dzīvesvietā esot notikušas trīs konsultācijas, kurās pārstāvis viņiem bez nekustamā īpašuma piedāvājis arī pilnu finansējumu un, proti, tikai no bankas. Viņš tiem esot skaidri norādījis, ka nekustamā īpašuma finansējums saskaņā ar izvēlēto kapitālieguldījuma modeli tiek nodrošināts ar nodokļu priekšrocībām, kas saistītas ar šādu ieguldījumu, kā arī no īres maksu ienākumiem. Gan aizdevuma līgums, gan būvniecības krājlīgums vēlāk tika parakstīti viņu dzīvoklī.

29     Viņi norādīja, ka banka ir atbildīga par situāciju, kad darījums ir noslēgts kā sliekšņa darījums, jo tā gadiem ilgi šādā veidā cieši sadarbojusies ar starpniecības sabiedrību, kas visas ar līgumu noslēgšanu saistītās pārrunas veica bankas vārdā.

30     Laulātie Šultes apgalvoja arī, ka pirkuma līgums un aizdevuma līgums ir uzskatāmi par saimnieciski vienotu darījumu un ka atbilstoši VerbrKrG 9. panta 2. punkta ceturtajam teikumam, kas jebkurā gadījumā ir piemērojams pēc analoģijas, tiem ir tikai pienākums nodot atpakaļ dzīvokļa īpašumtiesības.

31     Banka apstrīdēja, ka aizdevuma līgums ticis parakstīts sliekšņa darījuma ietvaros. Turklāt, pat ja tā būtu noticis, banka nevarētu būt tiesiski atbildīga, jo pārstāvis bijis starpniecības sabiedrības līdzstrādnieks, kura darbība attiecībā uz aizdevuma līguma noslēgšanu bija saistīta tikai ar dokumentu noformēšanu un nodošanu.

32     Banka turklāt uzskatīja, ka jautājums nav par to, vai laulātajiem Šultēm ir atteikuma tiesības saskaņā ar HWiG, jo, pat atzīstot HWiG 1. pantam atbilstoša atteikuma spēkā esamību, viņiem ir pienākums atmaksāt izsniegtā aizdevuma summu, t.i., kredīta neto summu, kā arī atlīdzību par līdzekļu izmantošanu atbilstoši nolīgtajai vai katrā ziņā tirgus procentu likmei. Pakārtoti banka bija iesniegusi pretprasību pret laulātajiem Šultēm par izsniegtās summas DEM 101 850 apmērā un likumisko procentu piedziņu.

 Prejudiciālie jautājumi

33     Landgericht Bochum norāda, ka valsts tiesībās hipotekārā kredīta līguma atteikšanas sekas ir šī līguma atcelšana, kur katrai pusei atbilstoši HWiG 3. panta 1. un 3. punktam ir jāatdod otrai pusei saņemtais un jāatlīdzina vērtība par tā izmantošanu līdz atteikuma tiesību realizēšanas brīdim. Tā piebilst, ka saskaņā ar pastāvīgo Bundesgerichtshof judikatūru uzskatāms, ka aizdevuma ņēmējs ir saņēmis aizdevumu arī tad, ja šī aizdevuma summa nav pārskaitīta viņam, bet pēc viņa norādījumiem – trešai personai.

34     No tā izriet, ka hipotekārā kredīta līguma, kas noslēgts kā sliekšņa darījums, atteikuma gadījumā aizdevējai bankai saskaņā ar HWiG 3. panta 1. un 3. punktu ir tiesības uz izsniegtā kredīta neto summas un tirgus procentu likmes atlīdzību.

35     Landgericht Bochum norāda, ka pamata prāvas iznākums galvenokārt ir atkarīgs no jautājuma, vai pēc tam, kad laulātie Šultes ir izmantojuši savas atteikuma tiesības attiecībā uz hipotekārā kredīta līgumu, bankai ir tiesības uz tūlītēju un pilnīgu aizdevuma summas atmaksāšanu atbilstoši HWiG 3. panta 1. punktam, kā to ir interpretējusi Bundesgerichtshof. Šī tiesa uzskata, ka patērētājam tās ir smagas sekas un ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu var paredzēt citus risinājumus.

36     It īpaši hipotekārā kredīta līgums un nekustamā īpašuma pirkuma līgums ir uzskatāmi par saimnieciski vienotu darījumu VerbrKrG 9. panta 2. punkta nozīmē, līdz ar ko aizdevuma ņēmējs hipotekārā kredīta līguma atteikuma dēļ nav vairs saistīts ar nekustamā īpašuma pirkuma līgumu un banka atbilstoši minētā noteikuma ceturtajam teikumam uzņemas pārdevēja tiesības un pienākumus. Aizdevuma ņēmējam tādējādi vairs nav bankai jāatmaksā aizdevuma summa, bet gan tikai jānodod atpakaļ ar minēto aizdevumu finansētais nekustamais īpašums un jāatlīdzina starplaikā veiktās lietošanas vērtība. Tāpat iespējams, pat neatsaucoties uz VerbrKrG 9. panta 2. punktu, bet balstoties uz atzinumu par abu līgumu saimnieciski vienoto raksturu, uzskatīt, ka viena līguma atteikšana nozīmē otra līguma spēkā neesamību un ka saskaņā ar atteikuma tiesību noteikuma aizsardzības mērķi aizdevuma ņēmējam nevar uzlikt pienākumu atmaksāt aizdevumu. 

37     Tomēr Landgericht Bochum precizē, ka saskaņā ar pastāvīgo Bundesgerichtshof judikatūru, kas ir apstiprināta pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Heininger, atbilstoši VerbrKrG 3. panta 2. punktam VerbrKrG 9. pants nav piemērojams hipotekāro kredītu līgumiem. Saskaņā ar šo judikatūru hipotekārais kredīts un nekustamā īpašuma pirkums, kas tiek finansēts ar šo kredītu, nav uzskatāmi par līgumiem, kas veido vienotu saimniecisku darījumu. Līdz ar to hipotekārā kredīta līguma laušana neietekmē pirkuma līguma spēkā esamību attiecībā uz šī kredīta finansēto nekustamo īpašumu.

38     Landgericht Bochum jautā, vai tāds valsts tiesību noteikums kā HWiG 3. pants Bundesgerichtshof interpretācijā ir saderīgs ar Kopienu tiesībām, jo tiesiskās sekas, kas izriet no šāda noteikuma interpretācijas, šķiet, neatbilst atteikuma tiesību aizsardzības mērķim.

39     Iesniedzējtiesa šajā sakarā apgalvo, ka no šādas interpretācijas izrietošais atmaksāšanas pienākums nozīmē, ka patērētājs, kas ir noslēdzis aizdevuma līgumu, nebūdams informēts par savām atteikuma tiesībām, un kas tagad izmanto šīs tiesības, kuras atbilstoši iepriekš minētajam spriedumam lietā Heininger nav ierobežotas laikā, nonāk ekonomiski sliktākā situācijā nekā gadījumā, ja aizdevuma līgums paliek spēkā. Tā kā šādu tiesību izmantošana var izraisīt patērētāju maksātnespēju, tūlītējas un pilnīgas atmaksas pienākums var atturēt patērētājus no Direktīvas 5. pantā atzīto atteikuma tiesību izmantošanas.

40     Šādos apstākļos Landgericht Bochum nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams arī tādiem nekustamā īpašuma pirkuma līgumiem, kas vienkārši uzskatāmi par kapitālieguldījuma sastāvdaļu, kurā finansējums tiek veikts no kredīta līdzekļiem un saistībā ar kuru pārrunas pirms līgumu noslēgšanas – gan attiecībā uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, gan tikai un vienīgi uz tā finansēšanai paredzēto aizdevuma līgumu – ir notikušas sliekšņa darījuma ietvaros [HWiG] 1. panta nozīmē?

2)      Vai augsta aizsardzības līmeņa principa prasības patērētāju tiesību aizsardzības jomā (EKL 95. panta 3. punkts) un patērētāju tiesību aizsardzības efektivitāte, ko garantē Direktīva [..], ir ievērotas valsts tiesiskās kārtības noteikumos vai to interpretācijā, kas kā gribas izteikuma atteikšanas sekas attiecībā uz aizdevuma līguma noslēgšanu – pat ja tas saistīts ar kapitālieguldījumiem, kuros aizdevums vispār netiktu izsniegts bez nekustamā īpašuma iegādes – paredz tikai aizdevuma līguma atcelšanu?

3)      Vai valsts tiesību noteikums, kas kā aizdevuma līguma atteikšanas sekas uzliek pienākumu patērētājam, kurš ir izmantojis savas atteikuma tiesības, atmaksāt bankas izsniegto aizdevuma summu, kaut arī saskaņā ar kapitālieguldījuma plānu šis aizdevums kalpoja tikai un vienīgi nekustamā īpašuma finansēšanai un tas tika tieši pārskaitīts nekustamā īpašuma pārdevējam, atbilst Direktīvas [..] 5. panta 2. punktā noteiktajam aizsardzības mērķim atteikuma jomā?

4)      Ja valsts tiesību noteikums, kas kā atteikuma sekas patērētājam pēc atteikuma tiesību izmantošanas uzliek pienākumu nekavējoties atmaksāt aizdevuma summu, kas atbilstoši kapitālieguldījuma plānam vēl nav atmaksāta, kā arī procentus atbilstoši tirgus likmei, vai tas ir pretrunā augstam aizsardzības līmenim patērētāju tiesību aizsardzības jomā (EKL 95. panta 3. punkts) un Direktīvā [..] ietvertajai patērētāju tiesību aizsardzības efektivitātei?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pieņemamību

41     Uzdotie jautājumi izriet no premisas, saskaņā ar kuru aizdevuma līgums pamata lietā ir noslēgts kā sliekšņa darījums.

42     Banka apšauba lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, jo atbilstoši tās teiktajam Landgericht Bochum nav galīgi izlēmusi jautājumu, vai aizdevuma līgums tiešām ir noslēgts kā sliekšņa darījums. Banka apgalvo – kamēr šis jautājums nav atrisināts, uzdotie jautājumi paliek tīri hipotētiski.

43     Šajā sakarā ir jānorāda, ka tikai valsts tiesa, kura iztiesā prāvu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, var noteikt, ņemot vērā lietas īpatnības, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai un cik piemēroti ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka tā nevar pieņemt nolēmumu par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu, ja ir acīmredzami skaidrs, ka valsts tiesas pieprasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem vai priekšmetu vai ja problēmai ir hipotētisks raksturs (skat. 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 59. un 61. punkts).

44     Iesniedzējtiesa norāda – ja laulātajiem Šultēm nekavējoties un pilnā apmērā ir jāatmaksā aizdevuma summa un procenti, tā var neizskatīt jautājumu, vai banka ir pamatoti lauzusi aizdevuma līgumu un vai laulātie Šultes ir pamatoti atteikuši savu gribas izteikumu attiecībā uz aizdevuma līguma noslēgšanu saskaņā ar HWiG. Abos gadījumos laulātajiem Šultēm būtu nekavējoties un pilnā apmērā jāatmaksā aizdevuma summa.

45     Šādos apstākļos nav iespējams atzīt, ka prejudiciālie jautājumi ir acīmredzami hipotētiski vai ka tiem nav sakara ar pamata prāvas īstenajiem apstākļiem vai priekšmetu.

 Par lietas būtību

 Ievada apsvērumi

–       Par kapitālieguldījumu pamata lietā

46     Kapitālieguldījumam, kurā piedalījās laulātie Šultes, ir šādas iezīmes.

47     Starpnieks piedāvāja šiem laulātajiem iegādāties dzīvokli, ko pārdeva sabiedrība, kas bija iegādājusies un izremontējusi lielu skaitu dzīvokļu, lai tos pārdotu tālāk.

48     Nodokļu apsvērumu dēļ minētā dzīvokļa iegāde bija pilnībā jāfinansē ar aizņēmuma līdzekļiem.

49     Attiecīgais starpnieks piedāvāja finansēt pirkuma cenu un darījuma nokārtošanas izdevumus ar bankas aizdevumu, kas nodrošināts ar nekustamā īpašuma ķīlas tiesībām, ko laulātie Šultes personiski apņēmās nomaksāt.

50     Šultes kungs un kundze apņēmās pievienoties attiecīgās dzīvokļu mājas kopējai īres maksu sistēmai, kurai bija jānodrošina ienākumu vienlīdzīga sadale.

51     Bija paredzēts, ka no aizdevuma līdzekļiem pilnībā finansētais ieguldījums dzīvoklī neprasīs nekādus laulāto Šultu izdevumus, jo finansējumu bija paredzēts atmaksāt no īres maksu ienākumiem apvienojumā ar noteiktām nodokļu priekšrocībām.

52     Tiesā netiek apstrīdēts, ka papildus dzīvokļa vērtības pārvērtēšanas riskam pirkuma laikā šādi kapitālieguldījumi jo īpaši ir saistīti arī ar risku, ka aprēķinātos īres maksu ienākumus var nesaņemt un ka plānotais nekustamā īpašuma cenu pieaugums var izrādīties kļūdains.

53     Izrādās, ka laulāto Šultu gadījumā šie divi pēdējie riska veidi ir īstenojušies.

54     Pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Heininger laulātie Šultes pamata lietā atteica savu aizdevuma līgumu saskaņā ar HWiG, uzskatot, ka tādējādi viņi ir atbrīvoti no visām saistībām pret banku.

–       Par prejudiciālo jautājumu apjomu

55     Iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši pamata lietas faktiem piemērojamajam valsts tiesiskajam regulējumam, kaut arī aizdevuma ņēmējs atteikuma rezultātā ir atbrīvots no visām saistībām, kas izriet no aizdevuma līguma, tam ir nekavējoties un pilnā apmērā jāatmaksā aizdevuma summa un procenti. Šī tiesa precizē, ka atbilstoši piemērojamajam valsts tiesiskajam regulējumam saskaņā ar Bundesgerichtshof interpretāciju nav svarīgi, ka banka ir pārskaitījusi aizdevumu tieši dzīvokļa pārdevējam, un pamata lietas apstākļos aizdevuma līgumu un pirkuma līgumu nav iespējams uzskatīt par saimnieciski vienotu darījumu.

56     Tiesā netiek apstrīdēts – turklāt Bundesgerichtshof to ir apstiprinājusi savā judikatūrā (2002. gada 12. novembra spriedums, BGHZ 152, 331. lpp.) –, ka šādos apstākļos atbilstoši Vācijas tiesībām aizdevuma līguma atteikšanai ekonomiskā ziņā vispārēji ir maza nozīme vai vispār nav nozīmes. Patērētājs pēc atteikuma nav labākā, bet gan tādā pašā vai sliktākā situācijā, jo tam aizdevums ir jāatmaksā nekavējoties, nevis pakāpeniski, kā tas ir paredzēts līgumā.

57     Ņemot vērā šādu atzinumu, iesniedzējtiesa uzdod jautājumu, vai Vācijas tiesības, kas paredz šādas atteikuma tiesiskās sekas attiecībā uz aizdevuma līgumu, kurš ir noslēgts kā sliekšņa darījums, atbilst Kopienu tiesībām.

58     Pirmie divi jautājumi attiecas uz pirkuma līguma atteikuma sekām, un otrie divi jautājumi attiecas uz aizdevuma līguma atteikuma sekām.

–       Par piemērojamajām Kopienu tiesībām

59     Otrajā un ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas uz EKL 95. panta 3. punktu, kas noteic, ka Komisija šī panta 1. punktā paredzētajos priekšlikumos, kuri attiecas uz patērētāju tiesību aizsardzību, par galveno uzskata augstu aizsardzības līmeni un ka saskaņā ar attiecīgajām pilnvarām arī Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome tiecas sasniegt šo mērķi.

60     Vispirms ir jānorāda, ka šis noteikums, kas EK līgumā ieviests ar 1986. gada Vienoto Eiropas aktu, nebija piemērojams Direktīvas pieņemšanas laikā 1985. gadā.

61     Pat pieņemot, ka tas bija piemērojams, šis noteikums ir adresēts dažādām iestādēm, kurām katrai ir sava loma Kopienu likumdošanas procesos, un tādējādi uz to nevar atsaukties kā uz tiešu pamatu dalībvalsts pienākumiem. Labākajā gadījumā šo noteikumu var izmantot Direktīvas interpretācijai.

62     Tādēļ atbildēm uz uzdotajiem jautājumiem atbilstīgie Kopienu tiesību noteikumi ir ietverti Direktīvā.

63     Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 8. pantu tā neliedz dalībvalstīm pieņemt vai saglabāt spēkā labvēlīgākus patērētāju aizsardzības noteikumus jomā, uz kuru attiecas šī Direktīva.

64     Turklāt atbilstoši Direktīvas 1. pantam tā attiecas uz visiem līgumiem, kas noslēgti starp tirgotāju un patērētāju, izņemot noteiktus līgumus, kas izsmeļoši uzskaitīti Direktīvas 3. panta 2. punktā, un tostarp līgumus, kas saistīti ar nekustamā īpašuma pirkumu.

65     Visbeidzot, patērētāju aizsardzība gadījumā, kad līgums noslēgts kā sliekšņa darījums, it īpaši atbilstoši Direktīvas 5. panta 1. punktam, paredz šādam patērētājam iespēju atteikties no līguma septiņu dienu laikā pēc tam, kad tirgotājs ir viņu informējis par atteikuma tiesībām, un tirgotājam ir pienākums sniegt šādu informāciju saskaņā ar Direktīvas 4. panta pirmo daļu.

66     To Tiesa ir atgādinājusi iepriekš minētā sprieduma lietā Heininger 38. punktā, uzsvērdama, pirmkārt, ka Direktīvas mērķis ir aizsargāt patērētāju pret riskiem, kas izriet no īpašajiem apstākļiem, kuri ir saistīti ar līgumu noslēgšanu ārpus uzņēmuma telpām, un, otrkārt, ka patērētāja aizsardzība tiek veikta, paredzot tam atteikuma tiesības.

67     Runājot par atteikuma sekām, Direktīvas 5. panta 2. punktā ir noteikts, ka pēc sava atteikuma patērētājs ir atbrīvots no visām saistībām, kuras izriet no līguma, un Direktīvas 7. pantā ir noteikts, ka atteikuma tiesiskās sekas tiek reglamentētas valsts tiesību aktos.

68     Iepriekš minētā sprieduma lietā Heininger 35. punktā Tiesa atsaucas uz šo pēdējo noteikumu un piebilst – ja Direktīva attiecas uz hipotekārā kredīta līgumu, tad atbilstoši Direktīvas noteikumiem izteiktā šāda līguma atteikuma sekas attiecībā uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu un nekustamā īpašuma ķīlas tiesību nodrošinājumu tiek paredzētas valsts tiesībās.

69     Tātad dalībvalstu pienākums ir noteikt atteikuma tiesiskās sekas, taču šīs pilnvaras ir jāizmanto, ievērojot Kopienu tiesības, jo īpaši Direktīvā noteiktās, kas interpretētas saskaņā ar tās mērķiem un lietderīgas iedarbības apsvērumiem. Dalībvalstīm, pildot no direktīvas izrietošos pienākumus, jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu pilnīgu direktīvas iedarbību atbilstoši tās izvirzītajiem mērķiem (skat. it īpaši 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑336/97 Komisija/Itālija, Recueil, I‑3771. lpp., 19. punkts, un 2002. gada 5. decembra spriedumu lietā C‑324/01 Komisija/Beļģija, Recueil, I‑11197. lpp., 18. punkts).

70     Jāpiebilst, ka Tiesa ir jau lēmusi, ka direktīva pati par sevi nevar uzlikt pienākumus privātpersonām un tādējādi to nevar izmantot pret privātpersonām (skat. it īpaši 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑91/92 Faccini Dori, Recueil, I‑3325. lpp., 20. punkts, un 2004. gada 5. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑397/01 – C‑403/01 Pfeiffer u.c., Krājums, I‑8835. lpp., 108. punkts).

71     Līdz ar to valsts tiesai, kura iztiesā prāvu starp privātpersonām, līdzko tai ir jāpiemēro valsts tiesību normas, kas ir pieņemtas, lai transponētu [direktīvā paredzētos] pienākumus, ir jāņem vērā valsts tiesību normu kopums un tas ir jāinterpretē, cik vien tas ir iespējams, direktīvas teksta un mērķa kontekstā, lai nonāktu pie risinājuma, kas atbilst direktīvas mērķim (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Pfeiffer u.c., 120. punkts).

 Par pirmo un otro jautājumu, kas saistīti ar aizdevuma līguma atteikuma sekām attiecībā uz pirkuma līgumu

72     Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz sniegt Direktīvas 3. panta 2. punkta interpretāciju, kurš no tās piemērošanas jomas izslēdz līgumus, kuri ir saistīti ar nekustamo īpašumu pārdošanu. Tā vēlas noskaidrot, vai šāds izņēmums attiecas arī uz tādu nekustamo īpašumu pirkuma līgumiem, kas uzskatāmi tikai par kapitālieguldījuma sastāvdaļu, kurā finansējumu nodrošina kredīts un saistībā ar kuru pārrunas pirms līgumu noslēgšanas – gan attiecībā uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, gan tikai uz tā finansēšanai paredzēto aizdevuma līgumu – ir notikušas sliekšņa darījuma ietvaros.

73     Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai Direktīva aizliedz valsts tiesību noteikumus, kas kā vienīgās aizdevuma līguma atteikuma sekas paredz tā atcelšanu, pat ja tas saistīts ar kapitālieguldījumiem, kuros aizdevums vispār netiktu izsniegts bez nekustamā īpašuma iegādes.

74     No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka iesniedzējtiesa ir uzdevusi šos divus jautājumus, uzskatot, ka pamata lietas apstākļos šie abi līgumi varētu būt uzskatāmi par saistītajiem līgumiem, kas veido saimnieciski vienotu darījumu, un tādējādi aizdevuma līguma atteikšana varētu ietekmēt pirkuma līguma spēkā esamību, un ka aizdevuma ņēmējs pēc pirmā līguma atteikšanas varētu nebūt vairs saistīts ar otro līgumu.

75     Šajā sakarā vispirms ir jāatzīst, ka Direktīva skaidri un nepārprotami izslēdz no tās piemērošanas jomas nekustamā īpašuma pirkuma līgumus.

76     Lai gan citas Kopienu direktīvas patērētāju interešu aizsardzības jomā, tostarp Direktīva 87/102, satur noteikumus par saistītajiem līgumiem, šajā lietā izmantotajā Direktīvā nav šāda veida noteikumu un tajā nav dots nekāds pamats, kas ļautu pieņemt šādu noteikumu tieši neizteiktu pastāvēšanu.

77     Dažos Tiesai iesniegtajos apsvērumos, jo īpaši Francijas valdības apsvērumos, ir apgalvots, ka no 1999. gada 22. aprīļa sprieduma lietā C‑423/97 (Travel Vac, Recueil, I‑2195. lpp.) izriet, ka Direktīva ir piemērojama tādiem sliekšņa darījumiem, kuru rezultātā tiek noslēgts nekustamā īpašuma pirkuma līgums, kas ir tādas lielākas līgumu grupas neatņemama sastāvdaļa, kurā ir ietverti arī ar nekustamā īpašuma ķīlu garantēts aizdevuma līgums, būvniecības krājlīgums un nekustamā īpašuma apsaimniekošanas līgums, turklāt šie pēdējie līgumi ir uzskatāmi par pakalpojumu sniegšanas līgumiem, kuru vērtība ir lielāka par nekustamo īpašumu.

78     Šādu viedokli nevar atbalstīt. Kopīpašuma līgums, kas tika izvērtēts iepriekš minētajā spriedumā lietā Travel Vac un ko neiekļāva Direktīvas 3. panta 2. punktā noteiktajos izņēmumos, nav pielīdzināms attiecīgajiem līgumiem pamata lietā tāpēc vien, ka minētajā spriedumā runa bija tikai par vienu vienīgu līgumu saistībā ar nekustamo īpašumu tiesībām un pakalpojumiem, kas turklāt bija pārsvarā, bet pamata lietā runa ir par diviem atsevišķiem tiesiskiem darījumiem, kuriem principā ir dažādi mērķi.

79     Turklāt iepriekš minētā sprieduma lietā Heininger 35. punktā Tiesa jau ir uzsvērusi, ka atbilstoši Direktīvai izteikta hipotekārā kredīta atteikuma sekas attiecībā uz ar kredītu finansēta nekustamā īpašuma pirkuma līgumu un nekustamā īpašuma ķīlas tiesību nodrošinājumu tiek paredzētas valsts tiesībās.

80     Šādos apstākļos – kaut arī Direktīva neizslēdz to, ka valsts tiesības gadījumā, kad abi saistītie līgumi veido saimnieciski vienotu darījumu, noteic, ka hipotekārā kredīta līguma atteikums rada sekas attiecībā uz nekustamā īpašuma pirkuma līguma spēkā esamību, iesniedzējtiesas raksturotajā gadījumā tā arī nepieprasa šādu rezultātu.

81     Līdz ar to uz pirmajiem diviem jautājumiem ir jāatbild, ka:

–       Direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas no Direktīvas piemērošanas jomas izslēdz līgumus, kas saistīti ar nekustamā īpašuma pirkumu, pat ja tie ir uzskatāmi vienkārši par kapitālieguldījuma sastāvdaļu, kurā finansējumu nodrošina ar kredītu un saistībā ar kuru pārrunas pirms līgumu noslēgšanas – gan attiecībā uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, gan tikai un vienīgi uz tā finansēšanai paredzētā aizdevuma līgumu – ir notikušas sliekšņa darījuma ietvaros;

–       Direktīva neaizliedz valsts tiesību noteikumus, kas kā vienīgās aizdevuma līguma atteikuma sekas paredz tā atcelšanu, pat ja tas saistīts ar kapitālieguldījumiem, kuros aizdevums vispār netiktu izsniegts bez nekustamā īpašuma iegādes.

 Par trešo un ceturto jautājumu, kas attiecas uz aizdevuma līguma atteikuma sekām

82     Pirmkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīva un jo īpaši tās 5. panta 2. punkts iestājas pret to, ka patērētājam, kurš ir izmantojis savas atteikuma tiesības atbilstoši Direktīvai, ir jāatmaksā aizdevuma devējam aizdevuma summa, kaut arī kapitālieguldījuma plānā bija paredzēts, ka aizdevums kalpo tikai un vienīgi nekustamā īpašuma iegādei un tas tiek tieši pārskaitīts šī īpašuma pārdevējam.

83     Pēc laulāto Šultu un Itālijas valdības uzskatiem, šāds pienākums neatbilst Direktīvas 5. panta 2. punkta aizsardzības mērķim. Laulātie Šultes apgalvo, ka saimnieciski vienota darījuma gadījumā, kas mākslīgi sadalīts pirkuma darījumā un finansējuma darījumā, Direktīvā garantētās atteikuma tiesības kļūs neefektīvas, ja var atcelt tikai vienu no abiem darījumiem, t.i., aizdevuma līgumu. Viņi norāda, ka darījuma vienotības koncepcijas dēļ patērētājs pats nekad nedz varētu saņemt izsniegto aizdevuma summu, nedz arī ietekmēt šīs summas pārskaitīšanu. Šādā gadījumā tas ir pretrunā lietderīgas iedarbības principam, ka patērētājam ir jāatmaksā bankai aizdevuma summa, ko viņš pats nekad nebūtu varējis saņemt.

84     Tāpat, kā norāda banka, Vācijas valdība un Komisija, šajā sakarā pietiek atzīt, ka abi jautājumā minētie apstākļi – tas, ka aizdevums kalpo tikai un vienīgi nekustamā īpašuma iegādei un tiek pārskaitīts tieši pārdevējam – atbilst plaši pielietotai praksei.

85     Turklāt, pretēji laulāto Šultu apgalvotajam, aizdevuma summu nevar uzskatīt par tādu, ko aizdevuma ņēmējs nav saņēmis, jo banka to tieši pārskaitījusi nekustamā īpašuma pārdevējam, ja, kā tas ir pamata lietā, banka rīkojusies, ievērojot patērētāju norādījumus, kuri pret aizdevuma līdzekļu pārskaitījumu varēja iegūt īpašumā nekustamo īpašumu.

86     Tādējādi, pat ja aizdevums kalpo tikai un vienīgi nekustamā īpašuma iegādei un tas ir tieši pārskaitīts šī īpašuma pārdevējam, Direktīva neaizliedz to, ka patērētājam ir pienākums atmaksāt aizdevuma summu.

87     Otrkārt, iesniedzējtiesa jautā, vai tādā situācijā, kāda ir pamata lietā, Direktīva iestājas pret to, ka aizdevuma summa ir jāatmaksā nekavējoties.

88     Tāpat, kā norāda banka, Vācijas valdība un Komisija, šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 5. panta 2. punktu atteikuma paziņojuma nosūtīšana atbrīvo patērētāju no jebkādām saistībām, kas izriet no izbeigtā līguma. Tāda patērētāja saistību atcelšana gan patērētājam, gan aizdevējam nozīmē sākotnējās situācijas atjaunošanu.

89     Tādējādi Direktīva neaizliedz to, ka patērētājam hipotekārā kredīta līguma atteikuma gadījumā nekavējoties ir jāatmaksā aizdevuma summa, ko viņš ir aizņēmies.

90     Treškārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tādā situācijā, kāda ir pamata lietā, Direktīva iestājas pret to, ka valsts tiesiskais regulējums uzliek patērētājam pienākumu aizdevuma līguma atteikuma gadījumā atmaksāt ne tikai saskaņā ar līgumu saņemto summu, bet arī samaksāt aizdevējam kredīta procentus atbilstoši tirgū esošajai likmei.

91     Laulātie Šultes uzskata, ka tāds regulējums ir pretrunā Direktīvā garantētajam patērētāju tiesību efektīvas aizsardzības principam. Banka un Vācijas valdība uzskata, ka, pat ievērojot tajā garantēto patērētāju tiesību aizsardzības efektivitāti, Direktīva neparedz nekādas prasības, kas iestātos pret šādu valsts tiesisko regulējumu.

92     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Direktīvas 5. panta 1. punktā paredzēto atteikuma tiesību izmantošana attiecībā uz aizdevuma līgumu, ievērojot tā paša panta 2. punktu, atbrīvo patērētāju no saistībām, kas izriet no atceltā līguma, kas nozīmē lietu atjaunošanu to sākotnējā stāvoklī.

93     Tādējādi Direktīva neaizliedz to, ka valsts tiesiskais regulējums uzliek patērētājam pienākumu hipotekārā kredīta līguma atteikuma gadījumā atmaksāt ne tikai saskaņā ar līgumu saņemto summu, bet arī samaksāt aizdevējam kredīta procentus atbilstoši tirgū esošajai likmei.

 Par prasībām, kas izriet no Direktīvas gadījumā, kad nav ievērots pienākums informēt patērētāju par viņa tiesībām

94     Lai arī Direktīva principā neaizliedz to, ka valsts tiesību noteikumi, saskaņā ar kuriem patērētājam, kas atsauc aizdevuma līgumu, nekavējoties un pilnībā ir jāatmaksā aizdevums un kredīta procenti atbilstoši tirgus likmei, tiek piemēroti situācijās, kad tirgotājs ir ievērojis patērētāja informēšanas pienākumu, ko tam uzliek Direktīvas 4. pants, tas tā nav vienmēr gadījumos, kad tirgotājs nav ievērojis šo pienākumu.

95     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 4. panta trešo daļu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to valstu tiesību aktos būtu paredzēti attiecīgi patērētāju tiesību aizsardzības pasākumi tajos gadījumos, kad informācija par atteikuma tiesībām nav sniegta.

96     Jānorāda, ka viens no pamata prāvas izvērtēšanai atbilstīgiem elementiem, pieņemot, ka iesniedzējtiesa atteikumu uzskata par likumīgi izteiktu, ir tas, ka banka nav informējusi laulātos Šultes par viņu atteikuma tiesībām un ka viņi nav atteikuši aizdevuma līgumu pirms vairākiem gadiem.

97     Ja banka būtu savlaicīgi informējusi laulātos Šultes par viņu atteikuma tiesībām saskaņā ar HWiG, tad viņiem būtu bijušas septiņas dienas laika, lai pārdomātu aizdevuma līguma noslēgšanu. Ja viņi šajā laikā būtu izlēmuši to atteikt, tad, ievērojot aizdevuma līguma saistību ar pirkuma līgumu, netiek apstrīdēts, ka pirkuma līgums nebūtu ticis noslēgts.

98     Tādā situācijā, kad banka nav ievērojusi informēšanas pienākumu, kas tai uzlikts saskaņā ar Direktīvas 4. pantu, patērētājs, atmaksājot aizdevumu saskaņā ar Vācijas tiesībām, ko savā judikatūrā ir precizējusi Bundesgerichtshof, uzņemas tādus finanšu ieguldījumiem raksturīgus riskus, kādi ir pamata lietā un kas ir minēti šī sprieduma 52. punktā.

99     Tādā situācijā, kāda ir pamata lietā, patērētājs būtu varējis izvairīties no šādiem riskiem, ja viņš savlaicīgi būtu informēts par savām atteikuma tiesībām.

100   Šādos apstākļos Direktīva paredz, ka dalībvalstīm jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izvairītos no tā, ka patērētājam ir jāuzņemas šādu risku īstenošanās sekas. Dalībvalstīm tāpat ir jārūpējas par to, lai šādos apstākļos banka, kas nav ievērojusi savu pienākumu informēt, uzņemas šo risku īstenošanās sekas un lai tādējādi būtu ievērots patērētāju aizsardzības pienākums.

101   Tādējādi situācijā, kurā patērētājs, ja banka būtu informējusi patērētāju par viņa atteikuma tiesībām, būtu varējis izvairīties no riskiem, kas ir saistīti ar tādiem ieguldījumiem kā pamata lietā aplūkojamie, Direktīvas 4. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, lai to tiesību akti aizsargātu patērētājus, kas nebija varējuši izvairīties no šādu risku uzņemšanās, un veikt tāda veida pasākumus, kas ļauj viņiem izvairīties no šādu risku īstenošanās sekām.

102   Kā jau ir norādīts šī sprieduma 71. punktā, valsts tiesām ir jāinterpretē valsts tiesiskais regulējums, cik vien tas ir iespējams, tādā veidā, lai panāktu šī sprieduma 101. punktā minēto rezultātu.

103   Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīva neaizliedz to, ka:

–       patērētājam, kas ir izmantojis savas atteikuma tiesības saskaņā ar minēto Direktīvu, ir jāatmaksā aizdevējam aizdevuma summa, kaut arī atbilstoši izstrādātajam kapitālieguldījuma plānam aizdevuma mērķis ir tikai un vienīgi finansēt nekustamā īpašuma iegādi un tas ir tieši pārskaitīts šī īpašuma pārdevējam;

–       tiek prasīts, lai aizdevuma summa tiek atmaksāta nekavējoties;

–       valsts tiesību akti hipotekārā kredīta līguma atteikuma gadījumā uzliek patērētājam pienākumu ne tikai atmaksāt saskaņā ar līgumu saņemtās naudas summas, bet arī samaksāt aizdevējam kredīta procentus atbilstoši tirgū esošajai likmei.

Tomēr gadījumā, kad patērētājs, ja banka būtu ievērojusi pienākumu informēt patērētāju par viņa atteikuma tiesībām, būtu varējis izvairīties no riskiem, kas ir saistīti ar tādiem ieguldījumiem kā pamata lietā aplūkojamie, Direktīvas 4. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, lai to tiesību akti aizsargātu patērētājus, kuri nebija varējuši izvairīties no šādiem riskiem, un veikt tādus pasākumus, kas ļauj viņiem izvairīties no šādu risku īstenošanās sekām.

 Par tiesāšanās izdevumiem

104   Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies saistībā ar apsvērumu iesniegšanu Tiesai, izņemot tos, kuri radušies minētajiem lietas dalībniekiem, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvas 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām, 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas no Direktīvas piemērošanas jomas izslēdz līgumus, kas saistīti ar nekustamā īpašuma pirkumu, pat ja tie ir uzskatāmi vienkārši par kapitālieguldījuma sastāvdaļu, kurā finansējumu nodrošina ar kredītu un saistībā ar kuru pārrunas pirms līgumu noslēgšanas – gan attiecībā uz nekustamā īpašuma pirkuma līgumu, gan tikai un vienīgi uz tā finansēšanai paredzētā aizdevuma līgumu – ir notikušas sliekšņa darījuma ietvaros.

2)      Direktīva neaizliedz valsts tiesību noteikumus, kas kā vienīgās aizdevuma līguma atteikuma sekas paredz tā atcelšanu, pat ja tas ir saistīts ar kapitālieguldījumiem, kuros aizdevums vispār netiktu izsniegts bez nekustamā īpašuma iegādes.

3)      Direktīva 85/577 neaizliedz to, ka:

–       patērētājam, kas ir izmantojis savas atteikuma tiesības saskaņā ar minēto Direktīvu, ir jāatmaksā aizdevējam aizdevuma summa, kaut arī atbilstoši izstrādātajam kapitālieguldījuma plānam aizdevuma mērķis ir tikai un vienīgi finansēt nekustamā īpašuma iegādi un tas ir tieši pārskaitīts šī īpašuma pārdevējam;

–       tiek prasīts, lai aizdevuma summa tiek atmaksāta nekavējoties;

–       valsts tiesību akti hipotekārā kredīta līguma atteikuma gadījumā uzliek patērētājam pienākumu ne tikai atmaksāt saskaņā ar līgumu saņemtās summas, bet arī samaksāt aizdevējam kredīta procentus atbilstoši tirgū esošajai likmei.

Tomēr gadījumā, kad patērētājs, ja banka būtu ievērojusi pienākumu informēt patērētāju par viņa atteikuma tiesībām, būtu varējis izvairīties no riskiem, kas ir saistīti ar tādiem ieguldījumiem kā pamata lietā aplūkojamie, Direktīvas 85/577 4. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, lai to tiesību akti aizsargātu patērētājus, kuri nebija varējuši izvairīties no šādiem riskiem, un veikt tādus pasākumus, kas ļauj viņiem izvairīties no šādu risku īstenošanās sekām.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.