Lieta C‑319/03

Serge Briheche

pret

Ministre de l'Intérieur u. c.

(Tribunal administratif de Paris lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm – EKL 141. panta 4. punkts – Direktīva 76/207/EEK – Nosacījumi pieejai darbam valsts sektorā – Noteikumi, kas tikai attiecībā uz atraitnēm, kas nav no jauna laulājušās, nosaka izņēmumu no vecuma ierobežojumiem pieejai šādam darbam

Sprieduma kopsavilkums

Sociālā politika – Vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmēji – Pieeja darbam un darba apstākļi – Vienlīdzīga attieksme – Atkāpes – Noteikumi, kuru mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm – Noteikumi, kas tikai attiecībā uz atraitnēm, kas nav no jauna laulājušās, nosaka izņēmumu no vecuma ierobežojumiem pieejai darbam valsts sektorā – Nepieļaujamība

(EKL 141. panta 4. punkts; Padomes Direktīvas 76/207/EEK 2. panta 4. punkts un 3. panta 1. punkts)

Direktīvas 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, 3. panta 1. punkts un 2. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurš attiecībā uz ārējiem konkursiem, kuri tiek organizēti ierēdņu pieņemšanai darbā, paredz, ka vecuma ierobežojums netiek attiecināts uz atraitnēm, kas nav no jauna laulājušās un ir spiestas strādāt, izslēdzot tādā pašā situācijā esošus atraitņus, kas nav no jauna apprecējušies.

No vienas puses, šāds tiesiskais regulējums ir pretrunā ar Direktīvas 76/207/EEK 3. panta 1. punktu, jo tas veido uz dzimumu balstītu diskrimināciju. No otras puses, to nevar pamatot ar minētās direktīvas 2. panta 4. punktu, kas atļauj tikai tādus pasākumus, kas, lai arī šķiet diskriminējoši, tomēr ir vērsti uz faktiskas nevienlīdzības, kas sabiedrības dzīvē var pastāvēt, novēršanu vai mazināšanu. Līdz ar to pasākums, kas vērsts uz to, lai civildienesta sektoros pirmām kārtām izvirzītu sieviešu dzimuma kandidātes, nav uzskatāms par Kopienu tiesībām atbilstošu, ja tas piešķir automātisku beznosacījuma prioritāti noteiktu kategoriju sieviešu kandidātēm, izslēdzot tādā pašā situācijā esošus vīriešus.

(sal. ar 20., 22. – 23., 27., 32. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2004. gada 30. septembrī (*)

Sociālā politika – Vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm – EKL 141. panta 4. punkts – Direktīva 76/207/EEK – Nosacījumi pieejai darbam valsts sektorā – Noteikumi, kas tikai attiecībā uz atraitnēm, kas nav no jauna laulājušās, nosaka izņēmumu no vecuma ierobežojumiem pieejai šādam darbam

Lieta C‑319/03

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Tribunal administratif de Paris (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 24. jūlijā, tiesvedībā

Serge Briheche

pret

Ministre de l'Intérieur,

Ministre de l'Éducation nationale

pret

Ministre de la Justice.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], R. Šintgens [R. Schintgen], F. Makena [F. Macken] (referente) un N. Kolnerika [N. Colneric],

ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 29. septembrī,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Seržs Briješs [Serge Briheche] pats savā vārdā,

–        Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un S. Berheota‑Nunjesa [C. Bergeot‑Nunes], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – M. Ž. Žonsī [M.-J. Jonczy] un N. Jerela [N. Yerrell], pārstāves,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 29. jūnijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretējama 1976. gada 9. februāra Padomes Direktīva 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp., turpmāk tekstā – "Direktīva").

2        Šis lūgums tika uzdots prāvā starp Briješu un Ministre de l'Intérieur (iekšlietu ministrs), Ministre de l'Éducation nationale (izglītības ministrs) un Ministre de la Justice (tieslietu ministrs) par atbildētāju atteikumu ļaut viņam piedalīties kā kandidātam vairākos konkursos uz administratīvo asistentu vai sekretāru vietām ar pamatojumu, ka viņš neatbilst vecuma kritērijam, ko nosaka Francijas tiesiskais regulējums dalībai šādos konkursos.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3        EKL 141. panta 4. punkts nosaka:

"Lai praksē nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem darbā, vienādas attieksmes princips neliedz dalībvalstīm atstāt spēkā vai ieviest pasākumus, kas dod īpašas priekšrocības nepietiekami pārstāvētajam dzimumam, tā pārstāvjiem atvieglinot iesaistīšanos darbā vai arī novēršot vai kompensējot viņu profesionālās izaugsmes trūkumus."

4        Saskaņā ar Direktīvas 2. panta 1. un 4. punktu:

"1. Šajos noteikumos vienlīdzīgas attieksmes princips nozīmē to, ka nav nekādas tiešas vai netiešas diskriminācijas atkarībā no dzimuma, jo īpaši, norādot uz ģimenes stāvokli.

[..]

4. Šī direktīva neskar noteikumus, kuru mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm, jo īpaši novēršot pastāvošo nevienlīdzību, kas ietekmē sieviešu iespējas 1. panta 1. punktā minētajās jomās."

5        Saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu:

"Vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošana nozīmē to, ka nosacījumos, to skaitā atlases kritērijos, kas attiecas uz iespēju iegūt darba vietu vai amatu, neatkarīgi no darbības nozares vai jomas, un pieeju visiem amatu hierarhijas līmeņiem, nav nekādas diskriminācijas atkarībā no dzimuma."

 Valsts tiesiskais regulējums

6        Saskaņā ar 1990. gada 1. augusta dekrēta Nr. 90‑713 par kopīgiem likumu noteikumiem par valsts pārvaldes administratīvajiem asistentiem (1990. gada 11. augusta JORF, 9795. lpp.) 5. panta 1. punktu vecuma ierobežojums minēto ierēdņu pieņemšanai darbā ar ārēju konkursu palīdzību ir noteikts 45 gadi.

7        1975. gada 14. augusta dekrēta Nr. 75‑765 par vecuma ierobežojumu B, C un D kategorijas ierēdņiem, kas tiek pieņemti darbā uz konkursa pamata (1975. gada 19. augusta JORF, 8444. lpp.), 1. pants arī nosaka 45 gadu vecuma ierobežojumu dalībai konkursā, ja vien atsevišķi noteikumi nenosaka augstāku vecuma ierobežojumu.

8        Saskaņā ar 1975. gada 3. janvāra likuma Nr. 75‑3, kas ievieš uzlabojumus un vienkāršojumus jautājumos par pensijām un palīdzību pārdzīvojušajiem laulātajiem, ģimenes mātēm un vecāka gadagājuma cilvēkiem (1975. gada 4. janvāra JORF, 198. lpp.), 8. panta 1. punktu "vecuma ierobežojumi pieejai darbam valsts sektorā neattiecas uz sievietēm, kas pēc sava vīra nāves ir spiestas strādāt."

9        Šo izņēmumu ir grozījis 1979. gada 7. jūlija likums Nr. 79‑569, kas atceļ vecuma ierobežojumus pieejai darbam valsts sektorā noteiktām sieviešu kategorijām (1979. gada 8. jūlija JORF), to attiecinot uz trīs vai vairāk bērnu mātēm, atraitnēm, kas nav no jauna laulājušās, šķirtām sievietēm, kas nav no jauna laulājušās, uz tiesas lēmuma pamata šķirti dzīvojošām sievietēm un sievietēm, kas nav laulājušās un kuru apgādībā ir vismaz viens bērns, ja viņas ir spiestas strādāt.

10      2001. gada 9. maija likuma Nr. 2001‑397 par sieviešu un vīriešu vienlīdzību darba jomā (2001. gada 10. maija JORF) 34. pants šo iepriekšējā punktā minēto personu kategoriju uzskaitījumu papildina ar vīriešiem, kas nav laulājušies un kuru apgādībā ir vismaz viens bērns un kas ir spiesti strādāt.

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

11      Briješs – 48 gadus vecs atraitnis, kas nav no jauna laulājies un kura apgādībā ir viens bērns, pieteicās vairākos Francijas valsts administrācijas rīkotos konkursos un citu starpā – Iekšlietu ministrijas organizētā konkursā uz centrālās administrācijas administratīvo asistentu vietām 2002. gadā.

12      Ar 2002. gada 28. janvāra lēmumu viņa pieteikums dalībai konkursā tika noraidīts ar pamatojumu, ka viņš neatbilst dekrēta Nr. 90‑713 5. panta 1. punktā noteiktajam vecuma kritērijam.

13      Viņš administratīvā kārtībā apstrīdēja šo lēmumu noraidīt viņa pieteikumu, apgalvojot, ka pēc likuma Nr. 2001‑397 spēkā stāšanās 45 gadu vecuma ierobežojums viņam nevarēja tikt piemērots.

14      Iekšlietu ministrs ar 2002. gada 8. marta lēmumu viņa sūdzību noraidīja, savā lēmumā, pirmkārt, atkārtojot sava 2002. gada 28. janvāra lēmuma argumentāciju un, otrkārt, precizējot, ka, atskaitot noteiktas sieviešu kategorijas, vienīgi vīrieši, kas nav laulājušies un kuru apgādībā ir vismaz viens bērns un kas ir spiesti strādāt, var baudīt izņēmumu no vecuma ierobežojuma pieejai darbam valsts sektorā.

15      2002. gada 28. martā Briješs Parīzes Tribunal administratif de Paris (Parīzes administratīvajā tiesā) iesniedza prasības pieteikumu, kurā viņš lūdz atcelt 2002. gada 28. janvāra un 8. marta lēmumus, ar kuriem tiek noraidīts viņa pieteikums dalībai minētajā konkursā. Viņš apgalvo, ka likuma Nr. 75‑3 8. panta 1. punkts ar likuma Nr. 2001‑397 izdarītiem grozījumiem, ciktāl tas tikai attiecībā uz "atraitnēm, kas nav no jauna laulājušies", nosaka izņēmumu no vecuma ierobežojumiem pieejai darbam valsts sektorā, ir pretrunā ar Direktīvas mērķiem. Kaut arī Direktīva neskar noteikumus, kuru mērķis ir novērst pastāvošo nevienlīdzību, kas ietekmē sieviešu iespējas iegūt darbu, tā dalībvalstīm uzliek pienākumu pārskatīt noteikumus, ja aizsardzības mērķis, uz ko tie balstās, vairs nav pamatots.

16      Pastāvot šādiem apstākļiem, Parīzes Tribunal administratif nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

"Vai 1976. gada 9. februāra Direktīvas 76/207/EEK noteikumi ir šķērslis tam, lai Francija atstātu spēkā 1975. gada 3. janvāra likuma Nr. 75‑3 ar 1979. gada 7. jūlija likuma Nr. 79‑569 un vēlāk ar 2001. gada 9. maija likuma Nr. 2001‑397 izdarītiem grozījumiem 8. panta noteikumus par atraitnēm, kas nav no jauna laulājušies?"

 Par prejudiciālo jautājumu

17      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības vaicā, vai Direktīvas 3. panta 1. punkts un 2. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka viņi ir šķērslis valsts tiesiskajam regulējumam, kāds tas ir pamata prāvā, kas nosaka izņēmumu no vecuma ierobežojumiem pieejai darbam valsts sektorā tikai attiecībā uz atraitnēm, kas nav no jauna laulājušās un ir spiestas strādāt, izslēdzot tādā pašā situācijā esošus atraitņus, kas nav no jauna laulājušies.

18      Saskaņā ar pastāvīgu judikatūru Direktīvā noteiktajam vienlīdzības principam ir vispārēja piemērojamība un tas attiecas uz darba attiecībām valsts sektorā (skat. jo īpaši 2000. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑285/98 Kreil, Recueil 2000, I‑69. lpp., 18. punkts, un 2002. gada 19. marta spriedumu lietā C‑476/99, Recueil 2002, I‑2891. lpp., 25. punkts).

19      Šis princips saskaņā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu nozīmē, ka "nosacījumos, to skaitā atlases kritērijos, kas attiecas uz iespēju iegūt darba vietu vai amatu, neatkarīgi no darbības nozares vai jomas, un pieeju visiem amatu hierarhijas līmeņiem, nav nekādas diskriminācijas atkarībā no dzimuma."

20      Tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds tas ir pamata prāvā, kurš attiecībā uz ārējiem konkursiem, kuri tiek organizēti ierēdņu pieņemšanai darbā, paredz, ka vecuma ierobežojums netiek attiecināts uz atraitnēm, kas nav no jauna laulajušās un ir spiestas strādāt, veido uz dzimumu balstītu diskrimināciju, kas ir pretrunā ar Direktīvas 3. panta 1. punktu, attiecībā uz atraitņiem, kas nav no jauna laulājušies un ir tādā pašā situācijā kā šīs atraitnes.

21      Pastāvot šādiem apstākļiem, jāpārbauda, vai šāds tiesiskais regulējums tomēr nav pieļaujams, pamatojoties uz Direktīvas 2. panta 4. punktu, saskaņā ar kuru tā "neskar noteikumus, kuru mērķis ir veicināt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm, jo īpaši novēršot pastāvošo nevienlīdzību, kas ietekmē sieviešu iespējas 1. panta 1. punktā minētajās jomās."

22      Kā Tiesa to jau ir spriedusi, šī pēdējā noteikuma konkrētais un ierobežotais mērķis ir atļaut pasākumus, kas, lai arī pēc izskata diskriminējoši, tomēr ir vērsti uz faktiskas nevienlīdzības, kas sabiedrības dzīvē var pastāvēt, novēršanu vai mazināšanu (1997. gada 1. novembra spriedums lietā C‑409/95 Marschall, Recueil 1997, I‑6363. lpp., 26. punkts).

23      Pasākums, kas vērsts uz to, lai civildienesta sektoros pirmām kārtām izvirzītu sieviešu dzimuma kandidātes, uzskatāms par Kopienu tiesībām atbilstošu, ja tas nepiešķir automātisku beznosacījuma prioritāti kandidātēm sievietēm, kuru kvalifikācija ir tāda pati kā to vīriešu dzimuma konkurentiem, un ja kandidatūras tiek objektīvi izvērtētas, ņemot vērā visu kandidātu īpašo personiska rakstura situāciju (šajā sakarā skat. 2000. gada 28. marta spriedumu lietā C‑158/97 Badeck u.c., Recueil 2000, I‑1875. lpp., 23. punkts).

24      Šo nosacījumu pamatā ir tas, ka, nosakot tvērumu atkāpēm no jebkurām individuālām tiesībām, tādām kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, ko nosaka Direktīva, ir jāievēro samērīguma princips, kas prasa, lai atkāpes nepārsniegtu tā robežas, kas ir piemērots un nepieciešams sasniedzamā mērķa sasniegšanai, un lai, cik vien iespējams, tiktu saskaņoti vienlīdzīgas attieksmes princips un sasniedzamā mērķa prasības.

25      Direktīvas 2. panta 4. punkts atļauj valsts noteikumus pieejas darbam jomā, kuru mērķis, dodot priekšrocības sievietēm, ir uzlabot viņu spējas konkurēt darba tirgū un veidot karjeru vienlīdzīgi ar vīriešiem. Šis noteikums vērsts uz reālas, nevis formālas vienlīdzības sasniegšanu, mazinot faktisko nevienlīdzību, kas sabiedrības dzīvē var pastāvēt, tādējādi saskaņā ar EKL 141. panta 4. punktu novēršot vai kompensējot attiecīgo personu profesionālās izaugsmes trūkumus (šajā sakarā skat. 1995. gada 17. oktobra spriedumu lietā C‑450/93 Kalanke, Recueil 1995, I‑3051. lpp., 19. punkts, un 2000. gada 6. jūlija spriedumu lietā C‑407/98 Abrahamsson un Anderson, Recueil 2000, I‑5539. lpp., 48. punkts).

26      Savos apsvērumos Francijas valdība apgalvo, ka valsts tiesiskais regulējums pamata prāvā tika pieņemts ar domu mazināt konstatēto faktisko nevienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm, kas jo īpaši pastāv tādēļ, ka sievietes veic lielāko daļu mājas darbu, it sevišķi tad, ja ģimenē ir bērni, lai sekmētu sieviešu iekļaušanos darbā.

27      Šāds tiesiskais regulējums, kā Komisija to pamatoti ir norādījusi, piešķir absolūtu beznosacījuma prioritāti noteiktu kategoriju sieviešu kandidātēm, to skaitā atraitnēm, kas nav no jauna laulājušās un ir spiestas strādāt, tikai uz viņām attiecinot izņēmumu no vecuma ierobežojumiem pieejai darbam valsts sektorā un izslēdzot tādā pašā situācijā esošus atraitņus, kas nav no jauna laulājušies.

28      No tā izriet, ka šāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru vecuma ierobežojums pieejai darbam valsts sektorā netiek attiecināts uz noteiktām sieviešu kategorijām, bet tiek attiecināts uz vīriešiem, kas atrodas tādā pašā situācijā kā šīs sievietes, nav pieļaujams saskaņā ar Direktīvas 2. panta 4. punktu.

29      Pastāvot šādiem apstākļiem, jānosaka, vai tiesiskais regulējums, kāds tas ir pamata prāvā, tomēr nav pieļaujams saskaņā ar EKL 141. panta 4. punktu.

30      EKL 141. panta 4. punkts dod dalībvalstīm tiesības atstāt spēkā vai ieviest pasākumus, kas dod īpašas priekšrocības ar mērķi novērst vai kompensēt profesionālās izaugsmes trūkumus, lai nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm darba dzīvē.

31      Neatkarīgi no tā, vai pozitīvas darbības, kas nav pieļaujamas saskaņā ar Direktīvas 3. panta 4. punktu, varētu būt pieļaujamas, pamatojoties uz EKL 141. panta 4. punktu, jāsecina, ka tas neatļauj dalībvalstīm pieņemt nosacījumus pieejai darbam valsts sektorā, kas, kā tas ir attiecībā uz nosacījumiem pamata prāvā, jebkurā gadījumā ir nesamērīgi attiecībā uz sasniedzamo mērķi (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu Abrahamsson un Anderson, 55. punkts).

32      No iepriekš teiktā izriet, ka uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 76/207 3. panta 1. punkts un 2. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kāds tas ir pamata prāvā, kas tikai uz atraitnēm, kas nav no jauna laulājušās un ir spiestas strādāt, attiecina izņēmumu no vecuma ierobežojumiem pieejai darbam valsts sektorā, izslēdzot tādā pašā situācijā esošus atraitņus, kas nav no jauna laulājušies.

 Par tiesāšanās izdevumiem

33      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesā, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1976. gada 9. februāra Padomes Direktīvas 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem, 3. panta 1. punkts un 2. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kāds tas ir pamata prāvā, kas tikai uz atraitnēm, kas nav no jauna laulājušās un ir spiestas strādāt, attiecina izņēmumu no vecuma ierobežojumiem pieejai darbam valsts sektorā, izslēdzot tādā pašā situācijā esošus atraitņus, kas nav no jauna laulājušies.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda − franču.