Lieta C‑244/03

Francijas Republika

pret

Eiropas Parlamentu

un

Eiropas Savienības Padomi

Kosmētikas līdzekļi – Testēšana ar dzīvniekiem – Direktīva 2003/15/EK – Daļēja atcelšana – 1. panta 2. punkts – Nedalāmība – Nepieņemamība

Ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumi, sniegti 2005. gada 17. martā 

Tiesas spriedums (virspalāta) 2005. gada 24. maijā 

Sprieduma kopsavilkums

Prasība atcelt tiesību aktu — Priekšmets — Daļēja atcelšana — Nosacījums — Apstrīdēto noteikumu atdalāmība — Objektīvs kritērijs — Neizpildīts nosacījums — Nepieņemamība

(EKL 230. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/15 1. panta 1. un 2. punkts)

Kopienu tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja noteikumus, kuru atcelšana tiek prasīta, ir iespējams nodalīt no pārējās akta daļas. Šī prasība attiecībā uz nodalīšanu nav izpildīta, ja tiesību akta daļējas atcelšanas rezultātā tiek grozīta šī akta būtība. Jautājums par to, vai daļējai atcelšanai būtu šādas sekas, ir objektīvs, nevis subjektīvs kritērijs, kas saistīts ar iestādes, kura pieņēmusi strīdīgo aktu, politisko gribu.

Līdz ar to par nepieņemamu ir atzīstama tāda dalībvalsts prasība, kuras mērķis ir atcelt 1. panta 2. punktu Direktīvā 2003/15, ar kuru grozīta Direktīva 76/768 par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem, tiktāl, ciktāl ar šo noteikumu Direktīvā 76/768 ieviests jauns 4.a pants, kura mērķis citastarp ir noteikt kosmētikas līdzekļu, kuru sastāvdaļas vai sastāvdaļu kombinācijas ir testētas ar dzīvniekiem, tirdzniecības aizlieguma nosacījumus, lai gan, tā kā dalībvalsts, kaut vai pakārtoti, nav lūgusi to atcelt, turpinātu pastāvēt Direktīvas 2003/15 1. panta 1. punkts, kas paredz atcelt Direktīvas 76/768 4.a panta 1. punkta i) apakšpunktu, kuram ir līdzīgs priekšmets un kuru jaunieviestais 4.a pants, kā tas izriet no Direktīvas 2003/15 astoņpadsmitā apsvēruma, paredz aizstāt.

Tā kā Direktīvas 2003/15 1. panta 1. punkts un 1. panta 2. punkts ir neatdalāmi noteikumi, dalībvalsts lūgtā daļējā atcelšana objektīvi izmainītu to noteikumu būtību, kurus Kopienu likumdevējs pieņēmis attiecībā uz testu veikšanu ar dzīvniekiem kosmētikas līdzekļu izstrādāšanas nolūkā.

(sal. ar 12.–16., 20. un 21. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2005. gada 24. maijā (*)

Kosmētikas līdzekļi – Testēšana ar dzīvniekiem – Direktīva 2003/15/EK – Daļēja atcelšana – 1. panta 2. punkts – Nedalāmība – Nepieņemamība

Lieta C‑244/03

par prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši EKL 230. pantam,

ko 2003. gada 3. jūnijā cēla

Francijas Republika, ko sākotnēji pārstāvēja F. Alabrins [F. Alabrune], K. Lemērs [C. Lemaire] un Ž. de Bergess [G. de Bergues], pēc tam – Ž. de Bergess, Ž. L. Florāns [J.‑L. Florent] un D. Petraušs [D. Petrausch], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Eiropas Parlamentu, ko sākotnēji pārstāvēja Ž. L. Rufass Kintana [J. L. Rufas Quintana] un M. Mūrs [M. Moore], pēc tam – M. Mūrs un K. Bredlijs [K. Bradley], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

un

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv Ž. P. Žakē [J.‑P. Jacqué] un M. K. Džordži Forta [M. C. Giorgi Fort], pārstāvji,

atbildētāji.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātas priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], K. Šīmans [K. Schiemann] (referents), J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris], U. Lehmuss [U. Lõhmus], E. Levits un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh],

ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],

sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 18. janvārī,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 17. martā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar šo prasību Francijas Republika lūdz atcelt 1. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 27. februāra Direktīvā 2003/15/EK, kas groza Padomes Direktīvu 76/768/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kosmētikas līdzekļiem (OV L 66, 26. lpp.), tiktāl, ciktāl ar šo noteikumu Direktīvā 76/768/EEK ieviests jauns 4.a pants (turpmāk tekstā – “apstrīdētais noteikums”).

2       Minētā 4.a panta (turpmāk tekstā – “strīdīgais noteikums”) redakcija ir šāda:

“1. Neskarot vispārējos pienākumus, kas izriet no 2. panta, dalībvalstis aizliedz:

a)      laist tirgū kosmētikas līdzekļus, kuru galīgais sastāvs, lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām, ir testēts ar dzīvniekiem, izmantojot metodi, kas nav alternatīva metode, pēc tam, kad šāda alternatīva metode ir validēta un pieņemta Kopienas līmenī, attiecīgi ņemot vērā validācijas attīstību ESAO;

b)      laist tirgū kosmētikas līdzekļus, kas satur sastāvdaļas vai sastāvdaļu kombinācijas, kuras, lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām, ir testētas ar dzīvniekiem, izmantojot metodi, kas nav alternatīva metode, pēc tam, kad šāda alternatīva metode ir validēta un pieņemta Kopienas līmenī, attiecīgi ņemot vērā validācijas attīstību ESAO;

c)      savā teritorijā testēt gatavos kosmētikas līdzekļus ar dzīvniekiem, lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām;

d)      lai panāktu atbilstību šīs direktīvas prasībām, savā teritorijā testēt sastāvdaļas vai sastāvdaļu kombinācijas ar dzīvniekiem vēlākais dienā, kad šādi testi jāaizstāj ar vienu validētu alternatīvo metodi vai vairākām validētām alternatīvajām metodēm, kas iekļautas V pielikumā Padomes Direktīvai 67/548/EEK (1967. gada 27. jūnijs) par normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz bīstamu vielu klasifikāciju, iepakošanu un marķēšanu [..] vai šīs direktīvas IX pielikumā.

Vēlākais 2004. gada 11. septembrī Komisija saskaņā ar procedūru, kas minēta 10. panta 2. punktā, un pēc apspriešanās ar Zinātnisko komiteju gala patērētājiem paredzēto kosmētikas līdzekļu un nepārtikas preču jautājumos (SCCNFP) nosaka IX pielikuma saturu.

2.      Komisija pēc apspriešanās ar SCCNFP un Eiropas Alternatīvo metožu validēšanas centru (ECVAM) un, attiecīgi ņemot vērā validācijas attīstību ESAO, nosaka īstenošanas grafikus noteikumiem 1. punkta a), b) un d) apakšpunktā, ieskaitot termiņus dažādo testu izskaušanai. Grafikus dara pieejamus atklātībai vēlākais 2004. gada 11. septembrī un nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei. Īstenošanas periodu nosaka ne ilgāku par sešiem gadiem no Direktīvas 2003/15/EK spēkā stāšanas dienas attiecībā uz 1. punkta a), b) un d) apakšpunktu.

2.1) attiecībā uz atkārtotas devas toksicitātes, reproduktīvās toksicitātes un toksikokinētikas testiem, kam vēl nav apspriežamu alternatīvu, 1. punkta a) un b) apakšpunkta īstenošanas periodu nosaka ne ilgāku par 10 gadiem no Direktīvas 2003/15/EK stāšanās spēkā.

2.2)  Komisija izpēta iespējamās tehniskās grūtības, kas saistītas ar to, ka aizliedz testus, īpaši tos, kuri attiecas uz atkārtotas devas toksicitāti, reproduktīvo toksicitāti un toksikokinētiku un kuriem vēl nav apspriežamu alternatīvu. Informācijai par šo pētījumu pagaidu un galīgajiem rezultātiem jābūt to gada ziņojumu sastāvdaļai, ko iesniedz, ievērojot 9. pantu.

Pamatojoties uz šiem gada ziņojumiem, grafikus, kas noteikti saskaņā ar 2. punktu, drīkst pielāgot 2. punktā minētā maksimālā sešu gadu perioda robežās vai 2. punkta 1) apakšpunktā minētā 10 gadu perioda robežās pēc apspriešanās ar struktūrām, kuras minētas 2. punktā.

2.3) Komisija pēta virzību un atbilstību termiņiem, kā arī tehniskās grūtības, kas saistītas ar atbilstību aizliegumam. Informācijai par šo Komisijas pētījumu pagaidu un galīgajiem rezultātiem jābūt to gada ziņojumu sastāvdaļai, ko iesniedz, ievērojot 9. pantu. Ja šajos pētījumos vismaz divus gadus līdz 2. punkta 1) apakšpunktā minētā maksimālā perioda beigām secina, ka tehnisku iemeslu dēļ vienu testu vai vairākus testus, kas minēti 2. punkta 1) apakšpunktā, līdz 2. punkta 1) apakšpunktā minētā perioda beigām neizstrādās, tā informē Eiropas Parlamentu un Padomi un iesniedz likumdošanas iniciatīvu saskaņā ar Līguma 251. pantu.

2.4)  izņēmuma apstākļos, ja rodas pamatotas bažas par esošas kosmētikas līdzekļa sastāvdaļas drošumu, dalībvalsts var pieprasīt, lai Komisija piešķir atkāpi no 1. punkta. Pieprasījumā jāiekļauj situācijas vērtējums un jānorāda vajadzīgie pasākumi. Pamatojoties uz to, Komisija pēc apspriešanās ar SCCNFP un ar motivētu lēmumu var atļaut atkāpties saskaņā ar procedūru, kas minēta 10. panta 2. punktā. Ar šo atļauju nosaka atkāpes nosacījumus attiecībā uz īpašiem mērķiem, termiņu un ziņošanu par rezultātiem.

Atkāpi piešķir tikai tad, ja:

a)      sastāvdaļu plaši izmanto un nevar aizstāt ar citu sastāvdaļu, kas var pildīt līdzīgu funkciju;

b)      specifiskā cilvēku veselības problēma apstiprinās, un vajadzība izdarīt testus ar dzīvniekiem ir attaisnojama, un par to iesniedz sīki izstrādātu pētījuma protokolu, kas ir paredzēts par pamatu vērtējumam.

[..]”

3       Ar Direktīvas 2003/15 1. panta 1. punktu bija paredzēts svītrot Direktīvas 76/768 4. panta 1. punkta i) apakšpunktu. Minētā 4. panta 1. punkta i) apakšpunktā, kas Direktīvā 76/768 tika ieviests ar Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/35/EEK, ar ko sesto reizi groza Direktīvu 76/768 (OV L 151, 32. lpp.), bija paredzēts:

“Neierobežojot vispārējos pienākumus, kas izriet no 2. panta, dalībvalstis aizliedz tirdzniecību ar kosmētikas līdzekļiem, kas satur:

[..]

i)       lai atbilstu šīs direktīvas prasībām, sastāvdaļas vai sastāvdaļu savienojumus, kas ir izmēģināti ar dzīvniekiem pēc 1998. gada 1. janvāra.

Ja ir vērota nepietiekama virzība apmierinošu metožu veicināšanā, lai aizvietotu izmēģinājumus ar dzīvniekiem, un jo īpaši tādos gadījumos, kad par spīti visām saprātīgām pūlēm alternatīvās izmēģinājumu metodes nav zinātniski apstiprinātas kā tādas, kas patērētāju aizsargā līdzvērtīgā līmenī, ņemot vērā ESAO toksiskuma pārbaužu pamatnostādnes, Komisija līdz 1997. gada 1. janvārim iesniedz pasākumu plānu, lai atliktu šā noteikuma ieviešanas dienu uz pietiekamu laika posmu, bet jebkurā gadījumā ne mazāk kā uz diviem gadiem, saskaņā ar 10. pantā izklāstīto procedūru. [..]

[..]”

4       Minētā noteikuma spēkā stāšanās termiņš attiecīgi ar Komisijas 1997. gada 17. aprīļa Direktīvu 97/18/EK (OV L 114, 43. lpp.) un Komisijas 2000. gada 19. jūnija Direktīvu 2000/41/EK (OV L 145, 25. lpp.) sākotnēji tika atlikts līdz 2000. gada 30. jūnijam un vēlāk – līdz 2002. gada 30. jūnijam.

5       Atbilstoši Direktīvas 2003/15 astoņpadsmitajam apsvērumam “Direktīvas 93/35/EEK noteikumi, ar ko aizliedz laist tirgū kosmētikas līdzekļus, kuros ir sastāvdaļas vai sastāvdaļu kombinācijas, kuras testētas ar dzīvniekiem, jāaizstāj ar šīs direktīvas noteikumiem. Tāpēc juridiskas noteiktības labad ir lietderīgi šīs direktīvas 1. panta 1. punktu piemērot no 2002. gada 1. jūlija, pilnīgi ievērojot tiesiskās paļāvības principu”.

6       Direktīvas 2003/15 4. panta 2. punktā bija paredzēts, ka tās 1. panta 1. punkts ir piemērojams no 2002. gada 1. jūlija.

 Par prasību

7       Savas prasības atbalstam Francijas Republika izvirza piecus prasības pamatus. Tā apgalvo, ka strīdīgais noteikums pārkāpj tiesiskās drošības principu. Pakārtoti tā norāda, ka minētais noteikums pārkāpj tiesības uz profesionālās darbības veikšanas brīvību, kā arī samērīguma, piesardzības un nediskriminācijas principus. Francijas Republika turklāt lūdz piespriest atbildētājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

8       Parlaments un Padome apstrīd gan prasības pieņemamību, gan pamatotību un lūdz to noraidīt, kā arī piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

9       Parlaments uzskata, ka Direktīvas 2003/15 1. pants tiktāl, ciktāl tā 1. punktā bija paredzēts atcelt tirdzniecības aizliegumu, kas līdz tam bija noteikts Direktīvas 76/768 4. panta 1. punkta i) apakšpunktā, un tā 2. punktā – aizstāt minēto aizliegumu ar strīdīgajā noteikumā ietverto aizliegumu sistēmu, ir nedalāms. Ja apmierinātu prasītājas prasību daļēji atcelt tiesību aktu, tas nozīmētu pieņemt likumus tiesvedības ceļā. Šajā sakarā Parlaments apgalvo, ka Direktīvas 2003/15 daļa attiecībā uz testu veikšanu ar dzīvniekiem ir vispārīga kompromisa rezultāts, kas pēc īpaši sarežģītām un delikātām debatēm starp Padomi, Komisiju un Parlamentu tika panākts Samierināšanās komitejas ietvaros. Tostarp ņemot vērā juridisko kontekstu, kādā apstrīdētais noteikums tika pieņemts, esot acīmredzams, ka Direktīvas 2003/15 1. panta 1. punkts nekad netiktu pieņemts, ja vienlaicīgi nepieņemtu arī strīdīgo noteikumu, tāpēc abi šie noteikumi ir nedalāmi.

10     Tiesas sēdē Padome norādīja, ka atbalsta Parlamenta pausto viedokli, saskaņā ar kuru nav iespējams daļēji atcelt minēto tiesību aktu. Padome uzskata, ka tāda veida atcelšana apdraudētu Direktīvas 2003/15 būtību, kā arī Kopienu likumdevēja pamatmērķus, radot tā mērķiem pilnīgi pretēju režīmu.

11     Francijas valdība apgalvo, ka apstrīdētais noteikums ir nodalāms no pārējiem Direktīvas 2003/15 noteikumiem, kuri turpinātu radīt juridiskas sekas. Tā tas būtu, jo gan ar šīs direktīvas noteikumiem attiecībā uz kosmētikas līdzekļu drošību un informāciju patērētājiem, gan ar tās 1. panta 1. punktu no 2002. gada 30. jūnija ir paredzēts atcelt Direktīvas 76/768 4. panta 1. punkta i) apakšpunktu.

12     Šajā sakarā jāatceras, kā tas izriet no pastāvīgās judikatūras, ka Kopienu tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja noteikumus, kuru atcelšana tiek prasīta, ir iespējams nodalīt no pārējās akta daļas (skat. it īpaši 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑29/99 Komisija/Padome, Recueil, I‑11221. lpp., 45. un 46. punkts; 2003. gada 21. janvāra spriedumu lietā C‑378/00 Komisija/Parlaments un Padome, Recueil, I‑937. lpp., 30. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑239/01 Vācija/Komisija, Recueil, I‑10333. lpp., 33. punkts).

13     Tāpat Tiesa ir atzinusi, ka prasība attiecībā uz nodalīšanu nav izpildīta, ja tiesību akta daļējas atcelšanas rezultātā tiek grozīta šī akta būtība (1998. gada 31. marta spriedums apvienotajās lietās C‑68/94 un C‑30/95 Francija u.c./Komisija, Recueil, I‑1375. lpp., 257. punkts; iepriekš minētie spriedumi lietā Komisija/Padome, 46. punkts, un lietā Vācija/Komisija, 34. punkts).

14     Nenoliedzami, kā to atgādina Francijas valdība, Tiesa attiecībā uz Komisijas pieņemtu ieviešanas regulējumu ir atzinusi, ka jautājums par to, vai daļēja atcelšana grozītu apstrīdētā akta būtību, ir objektīvs, nevis subjektīvs kritērijs, kas saistīts ar iestādes, kura pieņēmusi strīdīgo aktu, politisko gribu (iepriekš minētais spriedums lietā Vācija/Komisija, 37. punkts).

15     Šajā lietā tomēr ir jākonstatē, ka apstrīdētā noteikuma atcelšana, kaut arī Direktīvas 2003/15 1. panta 1. punkts turpinātu pastāvēt, objektīvi izmainītu to noteikumu būtību, kurus Kopienu likumdevējs pieņēmis attiecībā uz testu veikšanu ar dzīvniekiem kosmētikas līdzekļu izstrādāšanas nolūkā, jo attiecīgās tiesību normas ir viens no minētās direktīvas pamatmērķiem.

16     Būtībā šī strīdīgā noteikuma mērķis, kura pieņemšanas pamatā esošie iemesli ir norādīti Direktīvas 2003/15 pirmajos desmit apsvērumos, kā tas izriet arī no astoņpadsmitā apsvēruma, ir “aizstāt” Direktīvas 76/768 4. panta 1. punkta i) apakšpunktu.

17     Tā kā šiem diviem noteikumiem daļēji ir viens un tas pats mērķis, proti, precizēt kosmētikas līdzekļu, kuru sastāvdaļas vai sastāvdaļu kombinācijas ir testētas ar dzīvniekiem, tirdzniecības aizlieguma nosacījumus, tie, kā to arī pamatoti norādīja Parlaments, nevarēja pastāvēt vienlaicīgi. Iepriekšējā noteikuma atcelšana šajā gadījumā bija jaunā noteikuma pieņemšanas sekas, kas arī paredzēts Direktīvas 2003/15 astoņpadsmitajā apsvērumā.

18     Turklāt saistība starp strīdīgo noteikumu un noteikumu, kuru tas aizstāj, tāpat ir uzsvērta Direktīvas 2003/15 ceturtajā apsvērumā, atbilstoši kuram “saskaņā ar Direktīvu 86/609/EEK un Direktīvu 93/35/EEK ir būtiski ievērot mērķi, kāds ir tam, ka aizliedz izmēģinājumus ar dzīvniekiem kosmētikas līdzekļu testēšanai un ka šādu izmēģinājumu aizliegums stājas spēkā dalībvalstu teritorijā”.

19     Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jāatzīst, ka strīdīgā noteikuma iekļaušana Direktīvā 76/768 nav nodalāma no šīs direktīvas 4. panta 1. punkta i) apakšpunkta atcelšanas.

20     Tā kā apstrīdētais noteikums nav nodalāms no Direktīvas 2003/15 1. panta 1. punkta, no tā izriet, ka prasītājas lūgums daļēji atcelt tiesību aktu nav izpildāms.

21     Tā kā prasītāja pat pakārtoti nav lūgusi atcelt minētā 1. panta 1. punktu un savā replikas rakstā turklāt ir uzsvērusi un tiesas sēdē atgādinājusi, ka tāds lūgums no tās puses būtu nekonsekvents un ka tā nevēlas, lai šo noteikumu atceltu, ir jāatzīst, ka prasība ir nepieņemama (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Padome, 45.–51. punkts; lietā Komisija/Parlaments un Padome, 29. un 30. punkts, kā arī lietā Vācija/Komisija, 33.–38. punkts).

 Par tiesāšanās izdevumiem

22     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Parlaments un Padome ir prasījuši piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Francijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Francijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – franču.