Lieta C‑148/03

Nürnberger Allgemeine Versicherungs AG

pret

Portbridge Transport International BV

(Oberlandesgericht München lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Briseles konvencija – 20. pants un 57. panta 2. punkts – Atbildētāja nepiedalīšanās tiesas procesā – Atbildētājs, kura domicils atrodas citā līgumslēdzējā valstī – Ženēvas konvencija par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu – Konvenciju kolīzija

Sprieduma kopsavilkums

Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi – Attiecības ar citām konvencijām – Konvencijas, kas skar kādu īpašu nozari – Konvencijas, kas satur noteikumus par jurisdikciju – Tiesas, kas izskatījusi lietu uz šādas konvencijas pamata, starptautiskās jurisdikcijas apstrīdēšana no atbildētāja puses – Speciālās konvencijas noteikumu par jurisdikciju ievērošana no tiesas, kas izskata lietu, puses atbilstoši Briseles konvencijas 57. pantam

(1968. gada 27. septembra Briseles konvencijas 20. pants un 57. panta 2. punkta a) apakšpunkts)

57. panta 2. punkta a) apakšpunkts 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, ko groza 1978. gada 9. oktobra Konvencija par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos, 1982. gada 25. oktobra Konvencija par Grieķijas Republikas pievienošanos, 1989. gada 26. maija Konvencija par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos un 1996. gada 29. novembra Konvencija par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos, ir interpretējams tādējādi, ka līgumslēdzējas puses tiesa, kurā iesūdzēts atbildētājs, kura domicils ir citas līgumslēdzējas valsts teritorijā, var atvasināt savu jurisdikciju no speciālas konvencijas, kuras līgumslēdzēja puse arī ir pirmā valsts un kas satur īpašus noteikumus par jurisdikciju, pat ja atbildētājs attiecīgās lietas ietvaros nav paudis savu viedokli par lietas būtību un formāli apstrīd tiesas, kas izskata lietu, starptautisko jurisdikciju.

Lai gan ir tiesa, ka atbilstoši 1968. gada 27. septembra konvencijas 20. pantam, kas piemērojams atbilstoši tās 57. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrajam teikumam, attiecīgajai tiesai pēc savas ierosmes būtu jāpaziņo, ka tai nav jurisdikcijas, ja tās jurisdikcija nebūtu pamatota saskaņā ar minēto konvenciju, tad tomēr jurisdikcija minētajai tiesai ir uzskatāma par atvasināmu no šīs pašas konvencijas, ņemot vērā tās 57. pantu, kas precīzi paredz, ka noteikumus par jurisdikciju, ko paredz speciālās konvencijas, minētā konvencija neskar.

Šādos apstākļos, pēc savas ierosmes pārbaudot tās jurisdikciju attiecībā uz minēto konvenciju, līgumslēdzējas valsts tiesai, kurā iesūdzēts atbildētājs, kura domicils atrodas citā līgumslēdzējā valstī un kurš nepauž savu viedokli par lietas būtību, ir jāņem vērā to speciālo konvenciju noteikumi par jurisdikciju, kuru līgumslēdzēja puse ir arī pirmā valsts.

(sal. ar 16. – 20. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2004. gada 28. oktobrī (*)

Briseles konvencija – 20. pants un 57. panta 2. punkts – Atbildētāja nepiedalīšanās tiesas procesā – Atbildētājs, kura domicils atrodas citā līgumslēdzējā valstī – Ženēvas konvencija par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu – Konvenciju kolīzija

Lieta C‑148/03

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, piemērojot 1971. gada 3. jūnija protokolu par Tiesas sniegto interpretāciju 1968. gada 27. septembra Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās,

ko Oberlandesgericht München iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 27. martā un kas Tiesā reģistrēts tā paša gada 31. martā, tiesvedībā

Nürnberger Allgemeine VersicherungsAG

pret

Portbridge Transport International BV.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen] (referents) un N. Kolnerika [N. Colneric],

ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Nürnberger Allgemeine Versicherungs AG vārdā – K. Demuts [K. Demuth], Rechtsanwalt,

–        Portbridge Transport International BV vārdā – J. Kincle [J. Kienzle], Rechtsanwalt,

–        Vācijas valdības vārdā – R. Vāgners [R. Wagner], pārstāvis,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – K. Mandži [K. Manji], pārstāvis, kuram palīdz D. Bīrds [D. Beard], barrister,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. M. Rušo [A.‑M. Rouchaud] un V. Bogensbergers [W. Bogensberger], pārstāvji,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz 20. panta un 57. panta 2. punkta interpretāciju 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp., turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), ko groza 1978. gada 9. oktobra Konvencija par Dānijas Karalistes, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (OV L 304, 1. lpp., un grozītais teksts – 77. lpp.), 1982. gada 25. oktobra Konvencija par Grieķijas Republikas pievienošanos (OV L 388, 1. lpp.), 1989. gada 26. maija Konvencija par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (OV L 285, 1. lpp.) un 1996. gada 29. novembra Konvencija par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos (OV 1997, C 15, 1. lpp.).

2        Šis lūgums radies saistībā ar prāvu starp sabiedrību Nürnberger Allgemeine Versicherungs AG (turpmāk tekstā – “Nürnberger”) un sabiedrību Portbridge Transport International BV (turpmāk tekstā – “Portbridge”) par prasību atlīdzināt zaudējumus, kas radušies Nürnberger sakarā ar to preču zudumu, ko Portbridge tai vajadzēja piegādāt Apvienotajā Karalistē.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Atbilstoši Briseles konvencijas 57. panta 1. punktam un 2. punkta a) apakšpunktam:

“1.      Šī konvencija neskar konvencijas, kuru līgumslēdzējas puses valstis ir vai būs, un kas īpašos jautājumos regulē jurisdikciju, lēmumu atzīšanu vai izpildi.

2.      Nolūkā nodrošināt vienotu interpretāciju, 1. punkts ir piemērojams šādi:

a)      ar šo konvenciju nerada šķēršļus tam, lai līgumslēdzējas valsts, kas ir konvencijas par īpašiem jautājumiem puse, tiesa jurisdikciju sev varētu atvasināt no šādas konvencijas pat tad, ja atbildētāja domicils atrodas līgumslēdzējas valsts teritorijā, kas nav šīs konvencijas puse. Jebkurā gadījumā tiesa, kas izskata lietu, piemēro šīs konvencijas 20. pantu.” [Neoficiāls tulkojums]

4        Briseles konvencijas 20. panta pirmā daļa nosaka:

“Ja atbildētājs, kura domicils atrodas vienā no dalībvalstīm, ir iesūdzēts tiesā citā dalībvalstī un neierodas tiesā [nepiedalās lietas procesā], tiesa pēc pašas ierosmes paziņo, ka lieta neietilpst tās jurisdikcijā, ja vien jurisdikciju neatvasina no šīs konvencijas noteikumiem.”

5        1956. gada 19. maijā Ženēvā parakstītā konvencija par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu (CMR), turpmāk tekstā – “CMR”, saskaņā ar tās 1. pantu ir piemērojama “visiem līgumiem par preču pārvadājumu pa autoceļiem ar automašīnām peļņas gūšanas nolūkā, ja preču nodošana un paredzamā piegādes vieta, kas norādīta līgumā, atrodas divās dažādās valstīs, kur vismaz viena no valstīm ir līgumslēdzēja puse, [..] lai kāda arī būtu pušu pilsonība un domicils.” [Neoficiāls tulkojums]

6        Atbilstoši CMR 31. panta 1. punktam:

“Izņemot tās tiesas, par kurām līgumslēdzējas puses savstarpēji vienojušās, strīdi sakarā ar šai konvencijai pakļautajiem pārvadājumiem pēc prasītāja ierosmes ir izšķirami tiesās tajā valstī, kurā:

a)      atbildētājs parasti uzturas, veic galveno uzņēmējdarbību vai kur atrodas tā filiāle vai pārstāvniecība, ar kuras starpniecību ir noslēgts pārvadājuma līgums, vai

b)      kur atrodas preču nodošanas vieta vai paredzamā piegādes vieta.

Citu tiesu jurisdikcijā nav izšķirt šādus strīdus.” [Neoficiāls tulkojums]

7        Kā Vācijas Federatīvā Republika, tā arī Nīderlandes Karaliste ir CMR līgumslēdzējas puses.

 Pamata prāva un prejudiciālais jautājums

8        Nürnberger ir saskaņā ar Vācijas tiesībām izveidota transporta apdrošināšanas sabiedrība. Tā no Portbridge, transporta sabiedrības, kas izveidota saskaņā ar Nīderlandes tiesībām, pieprasa zaudējumu atlīdzību sakarā ar preču, kas Portbridge tika nodotas Fēringenē (Vöhringen, Vācija) un ko tai vajadzēja nogādāt Apvienotajā Karalistē, zudumu 2000. gada jūnijā.

9        Pamata lietā minētajam pārvadājumam ir piemērojami CMR noteikumi. Saskaņā ar šīs konvencijas 31. panta 1. punkta b) apakšpunktu tiesai, kurai šī lieta jāizskata, proti, Landgericht Memmingen (Memingenes federālās zemes tiesa, Vācija), ir jurisdikcija, jo pārvadājamo preču nodošana notika vietā, uz ko attiecas tās jurisdikcija. Tajā pat laikā Portbridge apstrīdēja starptautisko jurisdikciju šai tiesai un par lietas būtību nepauda nekādu viedokli.

10      Landgericht Memmingen blakus spriedumā noliedza savu starptautisko jurisdikciju un par nepieņemamu atzina Nürnberger prasību. Tā uzskata, ka, neskatoties uz CMR 31. pantā paredzētajiem noteikumiem par jurisdikciju, saskaņā ar Briseles konvencijas 57. panta 2. punkta a) apakšpunktu būtu jāpiemēro minētās konvencijas 20. pants gadījumos, kad atbildētājs nepiedalās tiesas procesā vai atsakās paust viedokli par lietas būtību. Ar šo noteikumu izvirza prasību, lai šādos apstākļos tiesa pēc pašas ierosmes paziņo, ka lieta neietilpst tās jurisdikcijā, ja vien jurisdikciju neatvasina no Briseles konvencijas noteikumiem.

11      Nürnberger par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht München (Minhenes Augstākā federālās zemes tiesa, Vācija), uzsverot, ka CMR 31. panta 1. punktā paredzētie noteikumi par jurisdikciju prevalē pār Briseles konvencijas vispārīgajiem noteikumiem par jurisdikciju, pat ja atbildētājs nav paudis viedokli par lietas būtību, bet tikai apstrīd starptautisko jurisdikciju tiesai, kas izskata lietu.

12      Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai salīdzinājumā ar vispārīgiem Briseles konvencijas noteikumiem par jurisdikciju prioritāri ir citu konvenciju noteikumi par jurisdikciju, ja atbildētājs, kura domicils atrodas tās valsts teritorijā, kas ir Briseles konvencijas līgumslēdzēja puse, ir iesūdzēts citas līgumslēdzējas valsts tiesā un tas nepauž savu viedokli par lietas būtību?”

 Par prejudiciālo jautājumu

13      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai Briseles konvencijas 57. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka līgumslēdzējas valsts tiesa, kurā iesūdzēts atbildētājs, kura domicils atrodas citā līgumslēdzējā valstī, var savu jurisdikciju atvasināt no īpašas konvencijas, kuras puse ir arī pirmā valsts un kas satur speciālus noteikumus par tās jurisdikciju, izslēdzot Briseles konvencijas piemērošanu, pat ja atbildētājs attiecīgās lietas ietvaros nav paudis savu viedokli par lietas būtību. 

14      Šajā sakarā jāatzīmē, ka 57. pants paredz izņēmumu no vispārējā noteikuma, saskaņā ar kuru Briseles konvencija prevalē pār citām līgumslēdzēju valstu parakstītajām konvencijām par jurisdikciju, lēmumu atzīšanu un izpildi. Šī izņēmuma mērķis ir ievērot speciālajās konvencijās paredzētos noteikumus par jurisdikciju; šie noteikumi ir pieņemti, ievērojot to skarto jomu īpatnības (skat. 1994. gada 6. decembra spriedumu lietā C‑406/92 Tatry, Recueil 1994, I‑5439. lpp., 24. punkts).

15      Neskatoties uz to, Portbridge atzīmē, ka CMR 31. panta 1. punktā minētie noteikumi par jurisdikciju ir izslēdzami un to vietā ir piemērojams Briseles konvencijas 57. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrais teikums, saskaņā ar kuru “jebkurā gadījumā tiesa, kas izskata lietu, piemēro šīs konvencijas 20. pantu”.

16      Jāatgādina, ka šis 20. pants paredz, ka, ja atbildētājs, kura domicils atrodas līgumslēdzējas valsts teritorijā, ir iesūdzēts citā līgumslēdzējas valsts tiesā, un viņš šīs tiesas procesā nepiedalās, tiesa pēc pašas ierosmes paziņo, ka lieta neietilpst tās jurisdikcijā, ja vien jurisdikciju neatvasina no Briseles konvencijas noteikumiem.

17      Taču šajā gadījumā tiesas jurisdikcija ir uzskatāma kā atvasināma no Briseles konvencijas, ņemot vērā šīs pašas konvencijas 57. pantu, kas precīzi paredz, ka noteikumus par jurisdikciju, ko paredz speciālās konvencijas, minētā konvencija neskar.

18      Šādos apstākļos, pēc savas ierosmes pārbaudot tās jurisdikciju attiecībā uz minēto konvenciju, līgumslēdzējas valsts tiesai, kurā iesūdzēts atbildētājs, kura domicils atrodas citā līgumslēdzējā valstī un kurš nepauž savu viedokli par lietas būtību, ir jāņem vērā to īpašo konvenciju noteikumi par jurisdikciju, kuru līgumslēdzēja puse ir arī pirmā valsts.

19      Tāpat tas ir gadījumā, ja – kā šajā lietā – atbildētājs, nepaužot savu viedokli par lietas būtību, formāli apstrīd tiesas, kas izskata lietu, starptautisko jurisdikciju. 

20      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Briseles konvencijas 57. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka līgumslēdzējas puses tiesa, kurā iesūdzēts atbildētājs, kura domicils ir citas līgumslēdzējas valsts teritorijā, var atvasināt savu jurisdikciju no īpašas konvencijas, kuras līgumslēdzēja puse arī ir pirmā valsts un kas satur īpašus noteikumus par jurisdikciju, pat ja atbildētājs attiecīgās lietas ietvaros nav paudis savu viedokli par lietas būtību.

 Par tiesāšanās izdevumiem

21      Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      57. panta 2. punkta a) apakšpunkts 1968. gada 27. septembra Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, ko groza 1978. gada 9. oktobra Konvencija par Dānijas Karalistes, Īrijas un Apvienotās Karalistes un Ziemeļīrijas pievienošanos, 1982. gada 25. oktobra Konvencija par Grieķijas Republikas pievienošanos, 1989. gada 26. maija Konvencija par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos un 1996. gada 29. novembra Konvencija par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos, ir interpretējams tādējādi, ka līgumslēdzējas puses tiesa, kurā iesūdzēts atbildētājs, kura domicils ir citas līgumslēdzējas valsts teritorijā, var atvasināt savu jurisdikciju no īpašas konvencijas, kuras līgumslēdzēja puse arī ir pirmā valsts un kas satur īpašus noteikumus par jurisdikciju, pat ja atbildētājs attiecīgās lietas ietvaros nav paudis savu viedokli par lietas būtību.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.